Ar kādu izmeklēšanas instrumentu mums asociējas vispazīstamākais literārais privātdetektīvs Šerloks Holms? Bieži vien Šerloks Holms tiek vizualizēts ar lupu (loupe no franču valodas – palielināmais stikls) rokās, aplūkojot pirkstu nospiedumus un sīkus lietišķos pierādījumus nozieguma vietā, lai pēc tam ar ilgiem gadiem pilnveidoto dedukcijas (pētīšanas metode — atsevišķu slēdzienu loģiska izsecināšana no vispārējiem likumiem, tēzēm) paņēmienu tiktu pie secinājumiem par nāves cēloņiem, nozieguma apstākļiem un iespējamo ļaundari. Mēs, Latvijas Universitātes Muzeja eksperti, krājuma glabātāji un viņu palīgi, gan neaplūkojam slepkavību apstākļus (ja vien nav runa par Zooloģijas kolekcijā esošajiem izbāzeņiem, daļa no kuriem patiešām nav gājusi bojā dabiskā nāvē), bet pilnīgi noteikti darbojamies līdzīgi īsteniem detektīviem – pielietojam savas prasmes un zināšanas nozarē, lai aplūkotu Muzeja krājuma priekšmetus kā zem lupas un stāstītu par tiem Jums. Un ar ko lai sākam šo jauno rubriku, ko piedāvājam, ieskandinot otru Latvijas Universitātes vēstures simtgadi? Sāksim ar lupu.

Lupa jeb palielināmais stikls ir optisks instruments sīku objektu novērošanai. Parasti sastāv no vienas savācējlēcas, kurai neliels fokusa attālums (0,01–0,1 m). Lupas palielinājums ir no 2 līdz 40–50. Jaunāka definīcija par lupu jeb palielināmo stiklu jeb parasto palielinātāju jeb parasto mikroskopu dēvē lēcu, kura funkcija ir nodrošināt blakus esoša objekta attēlu, kas ir lielāks par attēlu, kuru cilvēks redz ar neapbruņotu aci. Tas ir diezgan sens rīks. No kvarca veidota izliekta lēca ar fokusa attālumu (attālums no fokusa (galvenā fokusa) līdz optiskās sistēmas vai lēcas optiskajam centram) apmēram 10 cm, kas, iespējams, kalpoja kā palielināmais stikls, 1885. gadā tika atrasta starp Asīrijas ķēniņa Sennacheribas pils (705–681 pirms mūsu ēras) drupām.

Definējot terminu “mikroskops” (mikros no grieķu valodas - mazs, skopeo no grieķu valodas - skatos), netiek minēts nepieciešamais lēcu skaits. Encyclopedia Britannica mikroskopu definē kā instrumentu, kas rada palielinātu mazu objektu attēlu, sniedzot novērotājam ārkārtīgi tuvu skatu uz minimālām struktūrām mērogā, kas ir ērts pārbaudei un analīzei. Oxford Dictionaries piedāvā skaidrojumu – optiska ierīce ar neapbruņotu aci nesaskatāmu objektu vai to elementu ļoti palielinātu attēlu iegūšanai. Vienkāršā mikroskopā tiek izmantots viens objektīvs, tāpēc palielināmie stikli jeb lupas ir vienkārši mikroskopi.

Trīs holandiešu briļļu izgatavotāji – Hanss Jansens, viņa dēls Zaharijs Jansens un Hanss Lippershejs – tika atzīti par saliktā mikroskopa izgudrotājiem apmēram 1590. gadā. Pirmais mikroskopa attēlojums tika veikts apmēram 1631. gadā Nīderlandē. Tas nepārprotami bija salikts mikroskops, ar okulāru un objektīvu. Šāda veida instrumenti, kas bija izgatavoti no koka un kartona, un kurus bieži rotāja ar pulētu zivju ādu, kļuva arvien populārāki 17. gadsimta vidū, un angļu dabas filozofs Roberts Hūks to izmantoja, lai regulāri organizētu demonstrācijas jaunajai Karaliskajai biedrībai. Šīs demonstrācijas sākās 1663. gadā, un divus gadus vēlāk Hūks publicēja monogrāfiju ar nosaukumu Micrographia, kurš iepazīstināja ar plaši pazīstamo objektu (starp tiem blusu, utu un nātru) mikroskopisko skatu diapazonu. Šajā grāmatā viņš pirmoreiz lietoja terminu “šūna”.

Piedāvājam nelielu ieskatu procesā, kas notika, pētot pirmo krājuma priekšmetu LU Muzeja sērijā Zem lupas. Aplūkojot objektu un meklējot uz tā kādus precizējošus uzrakstus, tika atrasts zīmējums ar uzrakstu “E. Leitz Wetzlar”. Izmantojot interneta meklētājprogrammu, tika atrasta informācija par Ernstu Leicu (Ernst Leitz) un viņa karjeru optisko instrumentu ražošanas nozarē. Caurskatot Harvardas Universitātes vēsturisko zinātnisko instrumentu kolekcijas vietnē pieejamo sarakstu ar Ernsta Leica kompānijas ražojumiem un salīdzinot tajā atrodamo objektu attēlus, vistuvākā līdzība tika konstatēta ar diviem priekšmetiem (1343 un 1344), abiem tika minēts nosaukums “Leitz no. 46 dissecting simple microscope”. No tā varam konstatēt, ka LU Muzeja krājumā atrodamais priekšmets ir vienkāršs sadalīšanas mikroskops. Citi parametri, kuri šiem objektiem ir līdzīgi vai sakrīt, ir ražošanas laiks (ap 1890. gadiem), ražotājs (Ernst Leitz (company)), ražošanas un izmantošanas vietas (Veclāra (Vācija) un Ņujorka (ASV)), izgatavošanas materiāli (stikls, samts, sarkankoks, misiņš, čuguns). Sakrīt arī objektu apraksti.

Ernsta Leica uzņēmuma pirmsākumi meklējami Kārļa Kelnera nodibinātajā Optiskajā institūtā Veclārā, Vācijā. Agrākie Leica tirdzniecības katalogi norāda dibināšanas datumu kā 1850. gadu, bet līdz 20. gadsimta sākumam Leics publikācijās datēja to ar 1849. gadu. Teleskopi bija agrīnā uzņēmuma galvenais produkts, bet 1850. gados šo vietu aizņēma mikroskopi. 1855. gadā Kelners nomira 29 gadu vecumā no tuberkulozes, un viņa partneris Frīdrihs Kristians Belthle pārņēma darbnīcu. Uzņēmums kļuva pazīstams kā Optiskais institūts Kellner and Belthle. 1865. gadā Belthle nolīga inženieri Ernstu Leicu (1843–1920), kurš gadu vēlāk kļuva par viņa partneri. Pēc Belthle nāves 1869. gadā Leics pārņēma uzņēmumu un pārdēvēja to par Ernsta Leica optisko institūtu (Optischen Institut von Ernst Leitz). Leicam tajā laikā bija tikai 26 gadi. No 1889. līdz 1911. gadam Leica uzņēmums preču klāstā ieviesa projektorus, kinematogrāfiskus projektorus, binokļus un citu optisko aprīkojumu. 1892. gadā Ņujorkā tika atvērts tirdzniecības birojs, kas vēlāk kļuva pazīstams kā E. Leitz, ASV. Līdz 1910. gadam Leica uzņēmums gadā ražoja 9000 mikroskopus, un tajā strādāja 950 cilvēki. 1911. gadā Ernsts Leics nolīga Oskaru Barnaku (1879–1936) ar ideju izveidot pārnēsājamu kameru. 1912. gadā Makss Bereks (1886–1949) pievienojās Ernsta Leica uzņēmumam pēc tam, kad bija pabeidzis matemātikas un mineraloģijas studijas Berlīnē. Viņš matemātiski izstrādāja pirmo Leitz kameras objektīvu, 50 mm anastigmatu. 1913. gadā Barnaks izgudroja 35 mm kameru, izmantojot jauno objektīvu sistēmu. Mūsdienās to sauc par "UR-Leica prototipu". 1920. gadā Ernsts Leics nomira, un viņa dēls Ernsts Leics II (1870–1956) kļuva par uzņēmuma vienīgo īpašnieku. Mūsdienās Veclāras pilsētā atrodas Ernsta Leica Fotogrāfijas un fotogrāfijas tehnoloģiju muzejs.

Latvijas Universitātes muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājuma telpās atrodas liels skaits dažādos laikos ražotu un izmantotu optisku ierīču, kas ļauj saskatīt sīkus dabas objektus. Šī darbība ir neatņemama dabas izpētes sastāvdaļa. Iepazīt dabas detektīvu rīkus iespējams Kronvalda bulvārī 4, 120. telpā, iepriekš piesakoties pie kolekcijas krājuma glabātājas, rakstot uz e-pastu daiga.jamonte@lu.lv.

 

Izmantotie informācijas avoti:

Bruno Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — Rīga, Zinātne, 1989

Eugene Hecht. Optics. Global edition. – Boston, Pearson, 2017

Encyclopedia Britannica | Microscope

Oxford Dictionaries | Mikroskops

Sciencing | What is the Difference Between a Magnifying Glass and a Compound Light Microscope?

Harvard University Collection of Historic Scientific Instruments | Ernst Leitz (company)

Ernst Leitz Museum

Krājuma glabātāja palīdze Kristīne Kuzņecova

Sauso augu mācību preparāti LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Botānikas katedras mantojuma apakškolekcija, sevī slēpj to, kas pirmajā brīdī nemaz nav viegli pamanāms. Tikai ieskatoties uzmanīgāk vai ar lupu, izlasot etiķeti, kas uzlīmēta uz trauka ar augu preparātiem, kas iespējams ir saglabājušies vēl no 20. gadsimta sākuma, kad tie bija Rīgas Politehniskā institūtā, atklājas, kas tajos glabājas. Sausie augu preparāti tiek izmantoti mācību procesā botānikas studijām. Šie augi ir ievietoti aizvākotos stikla traukos, kam virsū uzlīmēta etiķete ar nosaukumu un ar krāsu uzrakstīta Botānikas katedras atzīme un kārtas numurs, kas ir jau veikts vēlāk, kad šie paraugi jau atradās Latvijas Universitātē Botānikas katedras saimniecībā.  Kopā  šajā apkškolekcijā ir 36 paraugi un tie ir mikroskopisko jeb mikrosēņu paraugi. Tās bieži ir parazītiskas un izraisa augu slimības, kādas arī ir sēnes šajos paraugos.

Lai arī Latvijas Universitātē laika gaitā ir mainījušies botānikas pētniecībai un studijām veltītās fakultātes nosaukumi, un Botānikas katedra tika izveidota vien pēc 1944. gada,  tās materiāli nereti ir saglabājušies vēl no Rīgas Politehniskā institūta un 1990. gados vēsturiskie materiāli nonāca LU Botānikas muzeja aprūpē. Arī šie augu preparāti šādi ir nonākuši Botānikas katedras pārziņā, tad no katedras - LU Muzejā, kur Botānikas katedras mantojuma apakškolekcijā glabājas katedras darba un mācību līdzekļi. Diemžēl nav konkrētu ziņu par to, kā un kādu apstākļu dēļ sauso augu preparāti ir nonākuši LU un saglabāti desmitiem gadu. Šobrīd šie preparāti kalpo gan kā liecība botānikas izglītības vēsturē, gan arī kā materiāls mikoloģijas pētniecībā.

Ja šajā LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Botānikas katedras apakškolekcijas mācību preparātu grupā  ir vien 36 mikrosēņu paraugi, tad LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijā glabājas daudz lielāka un pilnīgāka miksroskopisko sēņu kolekcija – mikologa Jūlija Smaroda (1884 – 1956) “Latvijas sēņu eksikāts” (Fungi latvici exiccati). Termina “eksikāts” latviskais tulkojums būtu “žāvēts paraugs”. J. Smaroda sēņu kolekciju veido 27 sējumi jeb mapes ar 50 sēņu paraugiem katrā, kas kopā ir 1350 paraugi.

Latviešu mikologs un fitopatologs (fitopataloģija ir zinātne par augu slimībām, profilakses un apkarošanas metodēm) J. Smarods dzimis 1884. gadā Jaunrozē (tagad Apes novads). Mācījies vien vietējā skolā, turpināja zināšanu apguvi pašmācības ceļā, paralēli strādājot tēva lauku saimniecībā. Viņu interesēja augu slimības un to izraisītāji, īpaši dažādas mikroskopiskās sēnes. Iegūtās zināšanas , kā arī savus novērojumus J. Smarods publicēja laikrakstā “Zemkopis”, pirmais raksts bija par rūsas sēnēm 1907. gadā. Vēlāk J. Smarods nodibināja sakarus ar Pēterburgas Galveno botānisko dārzu, kļuva par tā korespondentu. Pēc kara 1922. gadā viņš atgriezās Latvijā un  sāka strādāt Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības Bioentomoloģiskajā stacijā, ko 1923. gadā pārdēvēja par Latvijas Augu aizsardzības institūtu. Šeit viņš strādāja līdz 1956. gadam, 1955. gadā saņemot LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu.[1]

Gan Botānikas katedras, gan J. Smaroda apakškolekcijas (šeit arī ir materiāli par J. Smarodu, viņa publikācijas, slimību izraisītāju sēņu attēli) ir apskatāmas un pieejamas pētniecībai LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Rīgā, Kronvalada bulvārī 4, iepriekš sazinoties ar krājuma glabātāju daiga.jamonte@lu.lv .

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

 


 

Ievērojamā raķešu inženiera, rīdzinieka Frīdriha Candera dzīves gājuma pētniekiem bija zināms, ka viņš pirms 110 gadiem - 1910. gadā novērojis Haleja komētu, jo Canders pats par to bija rakstījis Rīgas vācu avīzēs. Savā tā laika piezīmju burtnīcā viņš bija ievietojis divus komētas zīmējumus, tāpēc viņa biogrāfijas pētnieki uzskatīja, ka zīmējumos attēlota Haleja komēta.

Rūpīgāk aplūkojot zīmējumus, kas nesen LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ieskenēti augstā izšķirtspējā, muzeja eksperts Ilgonis Vilks secināja, ka zīmējumos nav redzama Haleja komēta. Pirmkārt, nesakrita datums. Vienā zīmējumā norādīts 3. februāris, bet Canders novēroja Haleja komētu 25. maijā. Jāpiezīmē, ka teksts pie zīmējumiem pierakstīts F. Candera īpašajā stenogrāfijā, būtībā tas ir šifrēts. Šifrētais pieraksts būtiski apgrūtināja F. Candera mantojuma izpēti 20. gadsimta 60. gados, tomēr to izdevās izlasīt.

Otrkārt, nesakrita komētas attēlojums. Komēta bija uzzīmēta ar garu asti, bet par Haleja komētu F. Canders rakstīja, ka tās aste bijusi īsa. Par laimi, apkārt komētai bija uzzīmētas dažas zvaigznes. 1910. gadā, dažus mēnešus pirms Haleja komētas pie debesīm parādījās cita, Lielā janvāra komēta, kas kļuva par spožāko 20. gadsimta komētu un bija labi redzama ar neapbruņotu aci. Sākumā to novēroja dienvidu puslodē, bet no janvāra beigām tā kļuva redzama arī Eiropā. Aprēķinot komētas efemerīdu un salīdzinot tās stāvokli pie debesīm ar zīmējumu, Ilgonis Vilks konstatēja perfektu sakritību, Frīdrihs Canders bija novērojis Lielo janvāra komētu. Pēc komētas novietojuma zīmējumā izdevās noteikt, ka pirmais novērojums veikts 31. janvārī. Otrā novērojuma datums, 3. februāris, jau bija norādīts zīmējumā.

Šis ir kaut neliels, tomēr jauns atklājums, jo F. Candera biogrāfijās autors nav atradis norādes, ka nākamais raķešu zinātnieks būtu novērojis šo komētu. Komētas zīmējumi apskatāmi F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, iepriekš sazinoties pa e-pastu ar krājuma glabātāja palīgu gunta.vilka@lu.lv. Par komētu novērojumiem Latvijas teritorijā vairāk var lasīt Jāņa Klētnieka grāmatā „Nāk komēta”.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts

Daba ir māksla un zinātne vienlaicīgi. Tāpēc botānika vilina tik daudzus cilvēkus, jo tā dod iespēju gan novērot dabas daili, gan izpētīt likumus, kas ir šīs dailes pamatā. Īpaši interesanta nodarbe ir krustošana jeb hibridizācija – augu selekcijas metode, divu ģenētiski atšķirīgu vecākorganismu iedzimtības faktoru savienošana (pārojot, apputeksnējot, sapludinot somatisko šūnu kodolus un tml.). Ar krustošanu aktīvi nodarbojies latviešu botāniķis Aleksandrs Zāmelis. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā atrodas viena no A. Zāmeļa doktora disertācijas kopijām ar pielikumu – Ģinšu un sugu krustošanas mēģinājumi krustziežu dzimtā (Cruciferae). Tajā apkopoti studiju rezultāti, kas iegūti, veicot krustošanas mēģinājumus no 1926. līdz 1940. gadam.

Darba mērķi bija:

  • noskaidrot, kādas Cruciferae ģintis, savā starpā krustojot, dod bastardus (bioloģiskus hibrīdus) un kādas nedod;
  • noskaidrot iegūto Cruciferae ģinšu bastardu auglību vai neauglību;
  • Cruciferae ģinšu bastardu auglības gadījumā, pētot to segregācijas produktus, noskaidrot, kāda loma bastardēšanai jaunu veidu izveidošanās norisēs attiecīgo ģinšu kopā;
  • salīdzināšanai izdarīt arī līdzīgus pētījumus par sugu bastardēšanu attiecīgo ģinšu robežās;
  • noskaidrot dažādu apstākļu lomu pētāmās norisēs.

Lai savā starpā sakrustotu visas uz to brīdi zināmās 352 Cruciferae ģintis, būtu jāizdara 61 776 krustošanas. Paredzot katrai krustošanai (ap 5 ziedu) kopā ar ziedu kastrāciju, izolāciju un putekšņu sagādāšanu caurmērā tikai ap pusstundu, tas prasītu 30 888 darba stundu, tas ir 3 089 darba dienas jeb 8,5 darba gadus, strādājot katru darba dienu 10 stundas. Bet dažkārt, krustojot tikai vienā virzienā, bastardus nav iespējams iegūt. Tāpēc, lai noskaidrotu, vai attiecīgās ģintis savā starpā krustojot vispār spēj dot bastardus, tās jākrusto abos virzienos (reciproki): to pašu ģinti vienreiz lietojot kā māti, otrreiz kā tēvu. Tas prasītu divreiz vairāk darba (17 gadus). Visi šie aprēķini veikti, ņemot vērā tikai vienas sugas no katras ģints dalību krustošanas procesā. Var sagadīties, ka tieši šī suga nespēj ar otras ģints sugu dot bastardus. Pilnīgākiem pētījumiem vajadzētu krustot vairākas vienas ģints sugas, ideālā gadījumā – visas (ap 3 000) sugas, tas ir 4 498 500 krustošanas vienā virzienā (616,25 darba gadus), divreiz vairāk krustošanu abos virzienos (1 232,5 darba gadus). Veltot šādiem pētījumiem šādu darba laiku arī vēl nebūtu sasniegts nospraustais mērķis. Ir zināms, ka dažām sugām ir vairākas rases, kas spēj ar citām sugām dot bastardus un kas nespēj to darīt. Tad nu būtu savā starpā jāsakrusto ne tikai visas zināmās krustziežu sugas, bet arī to rases. Tika lemts aprobežoties ar tikai dažām no iespējamajām krustošanu kombinācijām, to starpā izvēloties pārsvarā “drošās”, bet “šaubīgās” kombinācijas mazumā, parasti pēdējām izmantojot kastrētos kontroles ziedus.

Pētījums tika veikts Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Studiju vajadzībām izdevās sēklu apmaiņas kārtā ar citiem botāniskajiem dārziem ievērojami palielināt LU Botāniskā dārza kultivēto krustziežu ģinšu un sugu skaitu. Apmaiņā piedalījās pāri par 245 botāniskajiem dārziem. Pārbaudot apmaiņas kārtā iegūtos krustziežus, izrādījās, ka no dažiem botāniskiem dārziem saņemts pat 30% sugu ar nepareizu nosaukumu. Bija arī tādi gadījumi, kad nepareizība nāca studijām par labu. Tā, piemēram, laimīgs ieguvums bija 1927. gadā no Leidenes botāniskā dārza ar nosaukumu Euclidium syriacum saņemtā Erucaria myagroides, kuru toreiz neizdevās laikā pasūtīt. Diemžēl, arī LU Botāniskajā dārzā sistēmas grupās ar nepareiziem nosaukumiem kultivēti un sēklu apmaiņas kārtā izplatīti pa citiem botāniskajiem dārziem vairāki augi, piemēram, Diplotaxis erucoides L. DO. ar nosaukumu Erucastrum rugosum L. Allioni.

Nektāra pārpilnība izolētos ziedos pie izolatoru noņemšanas tik stipri kairina apputekšņotājus – kukaiņus, ka dažkārt bija jāiztur sīva cīņa ar tiem, lai pasargātu ziedus no nevēlamas apputeksnēšanas. Sevišķi neatlaidīgas un uzmācīgas bija kamenes, apstrādājot lielos iedzelteni baltos ar brūnām dzīsliņām Eruca ziedus. Dažus ziedus apputeksnēšanas laikā neizdevās nosargāt no kamenēm un tie bija jānoplūc.

Ģinšu krustošanas mēģinājumos tika apstrādāti 838 ziedi, augu krustošanas mēģinājumos – 404, kopā 1242 ziedi. Pavisam kopa tika veiktas 89 krustošanas sērijas, 76 no tām interģeneriskas (starp dažādu ģinšu augiem). 13 no šīm starpģinšu krustošanās sērijām devušas sēklas, kas ir ap 17% gadījumu. Šie iznākumi rāda, ka krustošanās amplitūda dzimtā Cruciferae ir diezgan plaša un krustošanās spējas ziņā tā, uz darba veikšanas laiku (1940. gadi), bija zemāka tikai par Orchidaceae (orhideju) un Gramineae (graudzāļu) dzimtām, taču salīdzināma ar Rosaceae (rožu) dzimtu.

1942. gadā aizstāvētās disertācijas apjoms ir 87 no vienas puses apdrukātas lapas, saturā iekļauts ievads, dzīvā materiāla raksturojums, darba metožu apraksts, krustošanas sēriju apraksti, iegūtie bastardi, monoģenēze un pašsterilitāte, kā arī izdarīti secinājumi un uzskaitīta izmantotā literatūra. Taču interesantākā daļa ir pielikums, kurā apkopoti 95 melnbalti fotoattēli ar ziediem dobēs un podos, ziedu daļām, dažos attēlos var redzēt Zāmeli darba procesā. Ar fotografēšanu nodarbojās dabaszinātņu students E. Kālis un dabaszinātņu maģistrs I. Peniķis.

Aleksandra Zāmeļa doktora disertācijas kopija glabājas un ir aplūkojama Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, 120. telpā.

 

Kristīne Kuzņecova, LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze

1895. gada 27. martā Rīgas Dabaspētnieku biedrība (Naturforscher-Verein zu Riga), kas ir vecākā dabaszinību izpētei un popularizēšanai dibinātā organizācija Latvijas teritorijā, bet trešā – Krievijas impērijā, svinēja savu 50 pastāvēšanas gadu jubileju. Neskatoties uz to, ka diena bija mākoņaina, piesātinātā programma noteikti ilgi palika svētku dalībnieku atmiņā, bet mums par šīm svinībām ir atstātas liecības: piemiņas ēdienkarte, kā arī galda dziesmas teksts, biedrības sekretāra Hermaņa Pflauma (1862 – 1912) sagatavots detalizēts ziņojums par svinību norisi un apsveikumiem, jubilejas ziņojumu krājums[1] (Festschrift des Naturforscher-Vereins zu Riga in Anlass seines 50 jährigen Bestehens am 27. März (8. April) 1895. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.), kas glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. “Zem lupas” esam nolikuši Rīgas Dabaspētnieku biedrības 50 gadu jubilejas piemiņas ēdienkarti.

Jubilejas dienā pulkstens vienos Melngalvju nama galvenajā zālē pulcējās 250 svētku sēdes dalībnieki. Šajā sēdē varēja piedalīties arī tie, kas nebija biedri, kā arī sievietes. Pēc biedrības prezidenta Gotharda Švēdera (1831 – 1915) uzrunas un biedrības vēstures pārskata, kas publicēts iepriekšminētajā rakstu krājumā, ar lekciju par novitātēm ķīmijā uzstājās Dr. Pauls Valdens, tās teksts publicēts svētku izdevumā. Sēdes turpinājumā sekoja apsveikumi. Pēc svētku sēdes daļa viesu atpūtās, bet daļa - apmeklēja biedrības muzeju, kas atradās Rīgas Doma ansamblī un tika arī saukts par Doma muzeju. 

Septiņos vakarā svētku viesi pulcējās Vērmanes dārza telpās, kur norisa svētku saviesīgā daļa. Restorāna telpās bija atvērta bufete, kuras noformējumā bija izmatoti ģeoloģiskā laika motīvi. Šeit viesiem arī bija pieejama jūgendstila manierē noformēta ēdienkarte, to atverot var iepazīties ar piedāvājumu un tā skaidrojumu, kā turpat atzīmēts, vadoties pēc seniem papirusiem un jaunākajiem pētījumiem. Ēdienkarte ir veidota kā ģeoloģiskais griezums, un tajā arī ir ieteikums ēdienus lietot norādītajā secībā, no lejas uz augšu, lai svinību dalībniekam izveidotos ģeoloģiski pareizs to sakārtojums. Tika piedāvātas uzkodas, kas attēlā norādītas no kembrija līdz triasa formācijai, un vakariņas - no liasa līdz jaunlaiku alūvijam un dilūvijam. Piedāvājumā, piemēram, ir “zupa no pirmputna Archeopteryx lithographica Cuv. un no senā bruņrupuča Plesiochelys sanctae Verena Rüt. ar amonītu pastēti, pazinējiem arī koprolīti” (fosilizējušās fekālijas)[2] no liasa formācijas (pēc mūsdienu stratigrāfijas - juras sistēmas apakšējā daļa), tad “kotletes no ihtiozaura ar juras papardēm, dogera formācija” (tagad - juras sistēmas vidējā daļa), kā arī “Cephlaspis Lyelli no malma formācijas”, (kas tagad atbilst juras sistēmas augšējai daļai, kurā gan galvvairodži Cephalaspis nav dzīvojuši); mērci no devona Eurypterus (vēžskorpiona), “cepetis no (zobputna) Hesperonis regalis Marsch., krīta formācija un saldēta leduslaikmeta pamatmorēna ar silūra un devona piedevām”. Pašam pēdējam, t.i. kolonas augšai - alūvijam (straumju nogulumu) un dilūvijam jeb plūdu laikposmam (tagad tāds oficiāli netiek atzīts) atbilstošie faunas pārstāvji ir pērtiķis, špics (suņu suga) un runcis, kas vācu valodas lietotājiem varētu asociēties ar mērkaķošanos, palaidņošanos un paģirām. Šī laikmeta floru pārstāv “pomerancis, ķimelis un rjabinovka”, ko var pieņemt gan par augiem (rūgtais apelsīns, ķimenes, pīlādži) gan arī šiem augiem aromatizētiem tolaik populāriem stiprajiem alkoholiskiem dzērieniem.

Jāpiebilst, ka ēdienkartei nemaz tik droši nevar uzticēties. Mūsdienu stratigrāfiskajās shēmās daudzi no lietotajiem terminiem vairs nav sastopami. Arī zinātnisko nosaukumu rakstība un nomenklatūra mūsdienās atšķiras. Taču vairākās vietās, šķiet, ir ierakstītas arī tīšas aplamības, piemēram, tāds, ir “Cephlaspis Osilensis Pander no augšējās juras formācijas”. 1856. gadā Rīgā dzimušais Kristians Heinrihs Panders (1794 – 1865) gan publicēja Baltijas guberņu (jo īpaši, Sāmsalas) silūra fosīlo zivju sarakstu, kurā bija C. schrenkii, un ko Fridrihs Šmits (1832 – 1908) pēc 10 gadiem pārdēvēja par Tremataspis, un J.V. Rohons 1892. g. to sadalīja, pievienojot vēl 3 sugas, T. schmidti, T. mickwitzi un T. simonsoni, bet 20. gs. tas ieguvis nosaukumu Witaaspis schrenckii. Tomēr Šrenka vārds ēdienu kartē nomainīts ar neitrālāko Cephalaspis Osiliensis, kāda tolaik nebija. Turklāt, Osiliensis nozīmē Sāmsalu, kurā nav juras sistēmas). Sugu ar šādu nosaukumu (tagad - Procephalaspis oeselensis (Robertson)) aprakstīja G.M. Robertsons vēlāk, 1939. gadā.

Arī devona vēžskorpions Eurypterus mielasta laikā bija vismaz dīvains, jo tolaik Baltijā bija zināms tikai silūra Eurypterus. Eiripterīdu Latvijas devonā aprakstīja ģeologs Nikolajs Delle tikai 1937. gadā, nosaucot to par Eurypterus lancmani - tagad Moselopterus lancmani (Delle), vēlāk, 20. gs. astoņdesmitajos gados, līdzīgs tika atrasts arī Vācijā.

Realitātē gan bija pieejami modernāki ēdieni – siļķes pudiņš, kas, laikam, atbilst ēdienkartē minētajiem zivju priekštečiem galvvairodžiem, bet omārs, kas pasniegts ar majonēzi, radniecīgs vēžskorpionam; amonīta pastētes vietā varētu līdzīgs izstrādājums no kalmāra. Varam tikai minēt, kam atbilstošs bija kaviārs un citas mielasta delikateses.

Aizmugures vāka karikatūrā redzami apsveicēji no ēdienkartē minētajiem periodiem, pret kuriem piesardzību jūt divi vīri, kuros var atpazīt toreizējo biedrības prezidentu G. Švēderu un, ar protokola grāmatu – sekretāru H. Pflaumu.

Svinību zālē bija arī uzbūvēta skatuve un spēlēja mūzikas kapela, telpa bija rotāta ar meijām un puķēm. Vakara gaitā publikai tika piedāvātas atrakcijas, starp tām arī “Fausta” parodijas izrāde “Vecie un jaunie”, kurā pretstatītas vecās un modernās ķīmijas teorijas.

Ap desmitiem viesi sēdās pie galda, biedrības prezidents uzsauca pirmo tostu, kas veltīts Krievijas Impērijas caram Nikolajam II un viņa namam, pēc kā klātesošie izpildīja valsts himnu. Saviesīgajā daļā tosti, apsveikumi un dziesmas, ieskaitot Galda dziesmu (Tafellied), kas tika sacerēta svētkiem un vēstīja par dabaspētnieka garu un par to, kā dažādos dabas novērojumos lietderīgi izmantojamas arī paģiras, turpinājās līdz rītausmai. Ar pilnu dziesmas tekstu iespējams iepazīties LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Rīgas Dabaspētnieku biedrības mantojuma apakškolekcijā.

Rīgas Dabaspētnieku biedrība beidza pastāvēt 1939. gadā. Biedrības muzejs, kolekcijas, zinātniskais materiāls kļuva par pamatu Latvijas Dabas muzejam. Latvijas Universitātes bibliotēkā atrodas gandrīz 300 vienību liela bibliotēka. Daļa materiālu, piemēram Rīgas Dabaspētnieku biedrības herbāriji nonāca Latvijas Universitātē un šobrīd glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, kas atrodas Rīgā, Kronvalda bulvārī 4 (kontakti: daiga.jamonte@lu.lv).

Pflaum, H. Die Jubiläumsfeier des Naturforscher-Vereins zu Riga: am 27. März (8. April) 1895/ Bericht des dz. Sekretärs H. Pflaum. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.;

Festschrift des Naturforscher-Vereins zu Riga in Anlass seines 50järigen Besteh, ens am 27. März (8. April) 1895. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.)

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Latvijas Universitātes Muzejā (turpmāk - LUM) glabājas fotogrāfija, kurā redzams Karls Ādams Bišofs un Pauls Valdens jaunajā studentu ķīmijas laboratorijā Troņmantnieka (tagad Raiņa) bulvāra 19 pagrabos.

Jauno trīsstāvīgo ēku, kas savienoja Troņmantnieka bulvāra un Pauluči (tagad Merķeļa) ielas korpusus uzcēla pēc Rīgas Politehnikuma profesora Vilhelma Ostvalda norādījumiem un Rīgas Politehnikuma arhitektūras nodaļas profesora Gustava Hilbiga (1822-1887) projekta.

Vilhelma Ostvalda (1853-1932) pēcnācējs Rīgas Politehnikumā Karls Ādams Bišofs bija pazīstamā organiskās ķīmijas speciālista Johanesa Vislicenusa skolnieks, Bišofs arī guvis atzīstamus panākumus organiskajā ķīmijā. Kopā ar Maksi Konrādu (1848-1920) viņš atklājis malonskābes estera plašās iespējas jaunu optiski aktīvu savienojumu sintēzē (1880). K. Ā. Bišofs nomainīja fizikālās ķīmijas novirzienu un izveidoja Rīgā pirmo stereoķīmijas skolu Krievijā. Karls Ādams Bišofs Rīgas Politehnikumā vadīja teorētiskās un analītiskās ķīmijas katedru no 1887. gada. Pirms viņa no 1882. gada to vadīja Rīgā dzimušais vācbaltiešu ķīmiķis un filozofs Vilhelms Ostvalds. 1894. gadā katedras vadību pārņēma Pauls Valdens, kas bija iesaistīts arī Latvijas Augstskolas dibināšanas procesos.

Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļa no 1869. gada atradās Troņmantnieka bulvārī 19, pagrabstāvā. Studentu skaitam palielinoties, telpas kļuva par šaurām.  Telpas bija paredzētas tikai 150 studentiem, bet vajadzēja vismaz 250 studentiem. 1882./83. mācību gada ziemas brīvlaikā prof. V. Ostvalds iepazinās ar vairāku vācu pilsētu, piemēram, Kēnigsbergas, Berlīnes un Heidelbergas universitāšu ķīmijas un fizikas laboratorijām, lai Rīgā izstrādātu jaunā ķīmijas korpusa plānu. Zāles tika pārkārtotas un plānojums izmainīts.

Karls Ādams Bišofs (1855-1908) beidzis Vircburgas universitāti (1876), 1879. gadā aizstāv turpat doktora disertāciju. Organiskās ķīmijas speciālists. 1879. – 1885. gadā strādājis Vircburgas universitātē, bet 1885. – 1887. gadā Leipcigas universitātē. No 1887. gada līdz 1908. gadam bija Rīgas Politehnikuma un pēc tam Rīgas Politehniskā institūta profesors. Guvis panākumus organiskajā sintēzē un stereoķīmijā. Ir viens no stereoķīmijas pētījumu pamatlicējiem Krievijā[1].


[1] Ķīmija Rīgas Politehnikumā un Rīgas Politehniskā institūtā. Rīga: Latvijas ķīmijas vēstures muzejs, 2001.

Sarmīte Livdāne, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgs

Latvijas Universitātes (LU) Muzejs ir regulāri publicējis informatīvus rakstus par studentu korporācijām, taču tagad interesenti tiek iepazīstināti ar citām pie LU dibinātajām studentu akadēmiskajām mūža organizācijām – studentu konkordijām. LU Muzeja vēstures kolekcijā glabājās retas, unikālas studentu akadēmisko mūža organizāciju regālijas, ko savulaik lietojuši latviešu studentu konkordiju Imantija un Zelmenis locekļi. Kas bija studentu konkordijas un ar ko atšķiras pašas organizācijas un to regālijas no studentu korporācijām kā organizācijām un regālijām?

Analizējot abu studentu konkordiju Imantija un Zelmenis regālijas, var konstatēt atšķirīgo un kopīgu no studentu korporāciju regālijām. Atšķirība ir to krāsu izvietojumā, jo studentu korporācijām ir trīs krāsas ar dažādu simbolisko nozīmi. Turpretī studentu konkordijām ir četras krāsas, kas atšķiras pēc formas un secības, nevis pēc satura. Studentu konkordijām visas četras krāsas simbolizē četrus Latvijas valsts kultūrvēsturiskos novadus – Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali. Studentu konkordijai Imantija krāsu nozīme - Zaļš (Zemgale), sarkans (Kurzeme), zils (Latgale) un zelts (Vidzeme); Studentu konkordijai Zelmenis - zaļš (Zemgale), balts (Kurzeme), zils (Latgale) un zelts (Vidzeme). Tādi pati krāsu nozīme ir studentu konkordijai Valdemārija - Zils (Latgale), oranžs (Kurzeme), zaļš (Zemgale) un zelts (Vidzeme) -, kas šodien ir līdz mūsdienām saglabājusies, vienīgā latviešu studentu konkordija.

Kopīgais ar studentu korporācijām: studentu konkordijām ir tās pašas izmēra krāsu lentes, kādas ir studentu korporācijām – svētku (3 cm), sadzīves lente (1,75 cm) un vīna lente (1,25 cm). Taču studentu konkordiju deķeļiem un krāsu lentām ir četras krāsas, kas katram simbolizē Latvijas valsts kultūrvēsturiskos novadus. Gan studentu korporācijās, gan studentu konkordijās krāsu lentes tiek nēsātas, velkot pār labās rokas plecu (no labās rokas pleca uz kreiso gurnu).

Idejiski studentu konkordijas radās 20. gs. 20. gados, kad bija izveidojusies neatkarīgā Latvijas Republika. Studentu korporācijas pirms un pēc Latvijas valsts izveides bija ļoti populāras, ka tās spēja piesaistīt jaunus locekļus, ņemot vērā to nopelnus Latvijas Neatkarības kara laikā (Atsevišķās Studentu rotas formēšana un iesaiste karā pret boļševismu); Krievijas impērijas laikā (1721-1917) panākumus latviešu nacionālajā līdztiesības izcīnīšanā akadēmiskajā vidē; ieguldījumu LU izveidē (pirmais LU rektors Ernests Felsbergs bijis latviešu studentu korporācijas Lettonia loceklis un pirmais LU prorektors Eižens Laube latviešu studentu korporācijas Selonija loceklis).

Tomēr ne visi latviešu studenti bija ļoti pozitīvi noskaņotie pret studentu korporācijām kā studentu akadēmiskajām mūža organizācijām. Dažos latviešos nostiprinājās pārliecība, ka studentu korporācijas “nav nekas latvisks, bet gan tikai vācisks”. Respektīvi, oponenti pamatoja, ka studentu korporācijas nav latviešu, bet gan vācbaltiešu tradīcija, ko paši latvieši pārņēmuši no vācbaltiešiem savas nacionālās līdztiesības izcīnīšanai. Lai radītu uz latviešu tradīcijām balstītas studentu akadēmiskās mūža organizācijas, sākās jaunu studentu akadēmisko mūža organizāciju izveidošana ar mērķi veidot pretsvaru studentu korporāciju nostiprinātajai ietekmei akadēmiskajā vidē.

1926. gadā sāka dibināties t.s. studentu konkordijas, kas tajā laikā bija jauna veida nacionālistiskas, akadēmiskas latviešu studentu akadēmiskās mūža organizācijas. Studentu konkordijas veidojās kā “latviskā alternatīva vāciskajām studentu korporācijā”, kas iestājās pret alkohola lietošanu iekšējā sadzīvē, akadēmiskā un nacionālā goda aizstāvēšanu, neizmantojot rapieru divkaujas, kā to darīja tajā laikā un dara šodien starp studentu korporācijām. Konkordieši uzskatīja, ka studentu korporācijas “ir novecojušās vāciskās kultūras mantojums, ko manto Krievijas impērijas laika universitāšu latviešu u.c. tautību absolventi.” Tomēr izveidojoties latviešu studentu konkordijām, tās savā organizācijas struktūrā un ideoloģijā īpaši neatšķīrās no saviem iedomātajiem oponentiem – studentu korporācijām. Studentu konkordiju iekšējā hierarhijā saglabājās tādi pati kāda ir studentu korporācijām – organizāciju locekļi dalās biedru kandidātos (fukšos vai junioros), biedros (tautiešos vai komiltoņos) un vecbiedros (filistros). Arī abiem mērķis ir kopīgsstāvēt par latvietību, aizsargāt latviešu nacionālo identitāti un turēt godā Latvijas valsts un Latvijas tautas sasniegumus.

Ņemot vērā mazās atšķirības starp studentu konkordijām un studentu korporācijām, studentu konkordijas nespēja piesaistīt lielu locekļu skaitu. Latviešu studentu konkordija Imantija (dibināta 1927. gada 1. martā) 20. gs. 30. gadu otrajā pusē izšķīrās par pievienošanos latviešu studentu konkordijai Zelmenis (dibināta 1927. gada 30. maijā), kas pēc Otrā pasaules kara spēja atjaunot savu darbību trimdā, ņemot vērā PSRS totalitārā okupācijas režīma represijas pret studentu akadēmisko mūža organizāciju locekļiem un nacionālsociālistiskās Vācijas totalitārā okupācijas režīma aizliegumu atjaunot studentu akadēmiskās mūža organizācijas. Latviešu studentu konkordija Zelmenis trimdā spēja izveidot savas kopas ASV un Kanādā, bet 20. gs. 80. gados tā sāka pakāpeniski vājināties līdz pat 20. gs. 90. gadiem, kad atjaunojās Latvijas valsts neatkarība no PSRS. Atjaunojot savu darbību Latvijā, latviešu studentu konkordija Zelmenis sava mazā locekļu skaita dēļ izlēma pašlikvidēties. Pēdējie latviešu studentu konkordijas Zelmenis locekļi pievienojās latviešu studentu konkordijai Valdemārija (dibināta 1927. gada 11. februārī), kas no visām starpkaru laikā dibinātājām latviešu studentu konkordijām spēja saglabāt savu aktivitāti gan trimdā, gan atjaunotajā Latvijas valstī. Tādējādi valdemārieši ir kļuvuši par imantiešu un zelmeņu mantiniekiem, neļaujot latviešu studentu konkordijas tradīcijai izzust pilnībā. Latviešu studentu konkordijas Valdemārija vecbiedri trimdas laikā no 1957. līdz 1960. gadam spēja izveidot stipras kopas Rietumvācijā (1949-1990), ASV, Kanādā un Austrālijā, kas noturēja vienīgās latviešu studentu konkordijas eksistenci.

Mūsdienās pretīmstāvēšana starp studentu konkordiju Valdemāriju un studentu korporācijām ir izzudusi, jo, nomainoties paaudzēm, mainās arī priekšstati un skatījums uz dažādām studentu akadēmiskajām mūža organizācijām.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Laikapstākļi aprīlī Latvijā mēdz būt ļoti atšķirīgi. Ja šogad aprīlis ir atnācis jau bagātīgiem ziediem, tad 1904. un 1905. gadā tas atnāca ar milzīgiem ledus krāvumiem Daugavā, par ko liecina fotogrāfijas Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā.

Karls Reinholds Kupfers (1872-1935) ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta sākuma Baltijas dabaspētniekiem. Tērbatas universitātē ieguvis kandidāta grādu botānikā un matemātikā, 1894. gadā viņš sāka strādāt Rīgas Politehniskajā institūtā. Neskatoties uz to, ka par savas dzīves uzdevumu viņš uzskatīja Baltijas floras pētniecību, viņa interešu lokā bija dabaszinības, vēstures un kultūras jautājumi kopumā. 1894. gadā viņš iestājās Rīgas Dabaspētnieku biedrībā (Naturforscher-Verein zu Riga; 1845 - 1939), kur darbojās visu savu mūžu. 1929. gadā zinātnieks LU Augu morfoloģijas un sistemātikas institūtam pārdeva savu bagātīgo herbāriju un citus botānikas materiālus. Pēc Otrā pasaules kara tos glabāja un izmantoja pētniecībā Botānikas katedra, kas to vēlāk nodeva muzejam. Acīmredzot līdz ar šiem materiāliem LU Muzejā ir nonākusi arī K. R. Kupfera fotogrāfiju kolekcija, kurā ir aptuveni 300 vienību. Tās lielākoties uzņemtas Latvijā un Igaunijā, un tajās attēloti dabas objekti - ainavas, biotopi, dabas parādības, ģeoloģiskie veidojumi. Fotogrāfijas ir uzlīmētas uz kartītēm un anotētas.

K. R. Kupfera fotogrāfiju kolekcijā atrodas 9 kartītes, kas uzņemtas 1904. gadā un 7 - 1905. gadā, kopā 29 fotogrāfijas, kurās attēloti ledus sanesumi uz Daugavas. Fotogrāfiju autors ir viņš pats, atskaitot 4, kuru autors ir ģeologs, Rīgas Politehniskā institūta profesors Karls Bruno Doss (1861–1919). K. R. Kupfers viņu raksturoja kā vienmēr laipnu, atsaucīgu, kaismīgu un erudītu ģeoloģijas entuziastu, kura darbību iespējams aplūkot vairākos aspektos. Kopš 1890. gada viņš bija arī Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedrs. Profesora B. Dosa ģeoloģiskie vākumi glabājas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās.

1904. gada fotogrāfijas uzņemtas 11., 13. un 17. aprīlī (pēc jaunā stila) deviņas Salaspilī, piecas Doles salā, piecas Rembatē un trīs Ķegumā. 1905. gadā uzņemtās fotogrāfijas datētas tikai kā uzņemtas aprīlī,  divas - konkrēti 14. aprīlī, B. Doss reizēm iekavās norāda datumu arī pēc vecā kalendārā stila. K. R. Kupfers savās fotogrāfijās uzņēmis Doles salu, bet B. Doss - vietu pie Marjuškas - vieta Daugavas labajā krastā iepretim Doles salai.

1904. gada 3. maija Rīgas Dabaspētnieku biedrības sapulcē prof. B. Doss uzstājās ar ziņojumu  par šī pavasara ledus sastrēgumiem Daugavā. Viņš norādīja, ka jau februāra beigās sāka veidoties ledus sastrēgumi un savā ziņojumā min Ķegumu, Salaspili, Doles salu, kur veidojās lielākie ledus sablīvējumi. Savā ziņojumā viņš demonstrējis docenta Kupfera kunga uzņemtās fotogrāfijas, kā arī “gaismas bildes” - diapozitīvus [Düna Zeitung, Nr.107 (12.05.1904); laikrakstos norādīts datējums pēc jaunā stila kalendāra]. 

Notikumu gaitu, kā veidojušies ledus sastrēgumi Daugavā 1904. un 1905. gadā var izsekot tā laika laikrakstos. 20. gadsimta sākumā Daugava ir nozīmīgs satiksmes ceļš, tikpat nozīmīga ir tās šķērsošanas iespējas, jo sevišķi Rīgā. Jāatceras, ka 20. gadsimta sākumā, upe bija arī plostnieku ceļš. Situācija Daugavā bija arī Rīgas pontonu tilta - svarīga Rīgas abu krastu savienotāja, drošības jautājums. Ledus pietiekošs biezums gan atver ledus ceļu, gan ļauj upi šķērsot, savukārt, ledus iešana praktiski apstādina jebkura veida satiksmi gan pa upi, gan ierobežo iespējas tikt tai pāri. Ledus stāvoklis Daugavā arī ietekmēja arī ostas darbību. Jūlijā ostas inženieris A. Pabsts laikrakstā “Rigasche Industrie-Zeitung” publicēja plašāku ziņojumu par 1904. gada ledus iešanu, iezīmējot notikumu gaitu ostā jau no 1903. gada novembra [Rigasche Industrie-Zeitung, Nr.14 (07.07.1904)].

Daugavas ledus stāvokļa nozīmīguma dēļ Rīgas laikraksti visas ziemas garumā regulāri ziņoja par ledus stāvokli Daugavā. 1903. gada novembrī jau presē parādījās pirmās ziņas par sniega un ledus sadrūzmēšanos, kas īslaicīgi bojājusi pontona tiltu[Baltijas Vēstnesis, Nr.260 (17.11.1903)]. 1904. gada 25. martā laikraksts “ Baltijas Vēstnesis” ziņoja, ka ledus iešana Daugavā gaidāma kuru katru dienu, augšpus dzelzceļa tiltam tas ir biezs un slāņains, kas var radīt lielu ledus sadrūzmēšanos pie pontonu tilta [Baltijas Vēstnesis, Nr.72 (30.03.1904)], bet jau 30. martā tiek ziņots, ka ap dzelzceļa tiltu ir izveidojušies veseli ledus kalni [Baltijas Vēstnesis, Nr.72 (30.03.1904)]. Aktīvi tirgotāji uz šiem notikumiem reaģēja strauji, jau 30. martā laikraksts informēja, ka Mārstaļu ielā ir iespējams iegādāties pastkartes no 28. marta ledus iešanas un “aisbergu” krāvumu attainojumu [Düna Zeitung, Nr.72 (30.03.1904)]. 

Līdzīga aina atkārtojās arī nākamajā ziemā, kad arī jau 1904. gada novembrī laikraksti ziņoja par ledus drūzmēšanos (saspiešanos), atzīmējot, ka “tagad jau trešo gadu no vietas ledus saspiešanās pārsteigusi pilsētu un katru reizi ar zaudējumiem. Ta ir liecība, ka uz Daugavas par maz gādāts par pienācīgu kārtību. Vai tas tā ilgi paliks, ir jautājums, kas pelna nopietnu ievērošanu.”[Baltijas Vēstnesis, Nr.250 (03.11.1904) Arī šajā reizē cieta plostnieki, tos nācās glābt, negadījumā nogrima laiva ar 30 000 ķieģeļiem. 10. novembrī pontonu tilts ir ticis salauzts [Baltijas Vēstnesis, Nr.275 (02.12.1904)] un upes šķērsotāju plūsma lielā mērā pārcēlās uz dzelzceļa tiltu, kas atkal radīja savas problēmas [Baltijas Vēstnesis, Nr.275 (02.12.1904)]. Laikraksts “Düna Zeitung” 7. martā ziņoja, ka ledus iešana šajā gadā sākusies pēkšņi un spēcīgi [Düna Zeitung, Nr.50 (07.03.1905)] un turpina ziņot par ūdenslīmeni Daugavā un situāciju kopumā. Naktī no 20. un 21. martu ledus krāvums izveidojies pie Marjuškas [Rigasche Rundschau, Nr.79 (11.04.1905)] un ledus krāšanās šai apvidū turpinājās. 26. marta laikraksts informēja par 2 verstu (1 versts - 1066,8 metri) garu un vairāk kā 25 pēdu (1 pēda - 30,48 cm) augstu ledus sablīvējumu pie Doles salas [Rigasche Rundschau, Nr.66 (26.03.1905)], 28. martā jau ziņo par 3 verstu garu sastrēgumu [Düna Zeitung, Nr.67 (28.03.1905)], kura graušanai piesaistīti tvaikoņi, kas kopumā bija ierasta prakse. Pašā Rīgā ledus iziešana gan esot noritējusi mierīgi [Baltijas Vēstnesis, Nr.67 (28.03.1905)].  Laikraksts “Baltijas Vēstnesis” aprīļa sākumā ziņoja, ka šinī pavasarī ledus iziešana bjusi tik normāla kā reti kad [Baltijas Vēstnesis, Nr.72 (02.04.1905)]. Tomēr, kā redzam K. R. Kupfera fotogrāfijās, vēl aprīlī pie Doles salas bija redzami lieli ledus sanesumi.

Arī mūsdienās ledus režīmam Latvijas upēs tiek pievērsta uzmanība. Ar šiem jautājumiem nodarbojas arī LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē. Tiek veikti pētījumi par ūdenstilpju hidroloģisko režīmu, kura viens no aspektiem ir arī ledus veidošanās un iziešana.

Minētās fotogrāfijas no K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijas ir nozīmīgs 20. gs. sākuma ledus apstākļus ilustrējošs materiāls. Visi K. R. Kupfera fotogrāfiju kolekcijas uzņēmumi ar ledus sastrēgumiem pieejami LU e-resursu repozitorija LU Muzeja sadaļā, bet visa fotogrāfiju kolekcija - LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.

Jāatzīst, ka 1904. un 1905. gada pavasari nav bijuši unikāli - lieli ledus sastrēgumi Daugavā, kā arī ledus krāvumi jūrmalā ir veidojušies arī citos gados, par ko ir saglabājušās fotogrāfiskas liecības. Šādi attēli atrodas arī Latvijas Ģeogrāfijas biedrības materiālos LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās.

Saites, kur lasīt vairāk:

Par Rīgas Politehnisko institūtu file:///Users/user/Downloads/pub17524.pdf

Plašāk par K. R. Kupferu un viņa mantojumu LUM jau rakstīts “LU simtgades atklājumi” https://www.lu.lv/en/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/52150/

Par B. Dosu - Zabele A. Bruno Doss - Latvijas ģeoloģijai/ Zinātņu vēsture un muzejniecība:LU raksti. -639.sēj.-R., 2001.-171. -174.lpp. file:///Users/user/Downloads/Zinatniskie_raksti_639_Zinatnu_vesture_2001_sn38391.pdf

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Kārtojot LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas digitālā fotoarhīva neizpētīto daļu, atradās kāds interesants attēls veltīts zinātniekam, raķešbūves pionierim Frīdriham Canderam. Šis attēls kopā ar 3 līdzīgām fotogrāfijām, kas jau bija LU Muzeja muzeja kolekcijā, attiecināms uz laika periodu, kad Frīdriha Candera memoriālais muzejs Candera ielā , Rīgā  vēl nebija pat projektā un ielai vēl bija jāgaida divi gadi, pirms tai tika piešķirts F. Candera vārds. Visos četros pievienotajos fotoattēlos redzama goda plāksne, veltīta Frīdriham Canderam, kas 1960. gadā tika uzstādīta pie nama, kurā zinātnieks pavadīja savu bērnību.

Neliels ieskats  Frīdriha Candera piemiņas saglabāšanas vēsturē.

Nams, kurā auga Frīdrihs Canders, sākotnēji atradās privātā ielā Šampētera muižas teritorijā, ko muižas īpašnieks sauca par Strauta ielu. 1897. gadā ar pilsētas valdes rīkojumu tā tika pārdēvēta par Bārtavas ielu un visu to laiku, kad tur dzīvoja Canderu ģimene, tā arī saucās. 1923. gadā iela tika pārdēvēta par Bārtas ielu, bet 1962. gadā tai piešķirts “padomju raķešbūves pioniera Frīdriha Candera” vārds.

Vēl pirms pēdējās ielas nosaukuma maiņas kā pirmais goda apliecinājums zinātniekam 1960. gada 23. augustā, viņa 73. dzimšanas dienā, pie mājas vārtiņiem tika novietota piemiņas plāksne. Tā bija veidota no cementa un uzraksts uz tās vēstīja: “Šajā mājā 1887. gada 23. augustā dzimis un līdz 1915. gadam dzīvojis padomju raķešbūves pionieris, starpplanētu lidojumu entuziasts Frīdrihs Canders”. Plāksne stāvēja ielas malā kādus 20 gadus, līdz sākās bijušo komunālo dzīvokļu pārvēršana par Frīdriha Candera memoriālo muzeju. Tad tā tika novākta sava ne visai estētiskā izskata un kļūdainā uzraksta dēļ – Frīdrihs nepiedzima šajā namā, ģimene pārcēlās uz turieni dažus gadus pēc viņa dzimšanas. Viņš arī nedzīvoja tur līdz 1915. gadam, Canderu ģimene namu pārdeva 1911. gadā, jo nepietika līdzekļu tā uzturēšanai. Bet minētajā 1915. gadā Frīdrihs Canders pārcēlās dzīvot uz Maskavu. Pēc muzeja atklāšanas pie nama sienas tika piestiprināta jauna vara plāksne, kurai diemžēl bija pavisam īss mūžs, jo tā iepatikās krāsaino metālu zagļiem.

Frīdriha Candera memoriālā muzeja tapšana bija ļoti ilgs un grūts process. Pēc Canderu ģimenes nams piederēja vairākiem īpašniekiem, līdz pirms paša Otrā Pasaules kara to nopirka skolotāja Anna Šmite. Viņa ar ģimeni visiem spēkiem centās saglābt namu kara laikā un tas viņai patiesi izdevās, neraugoties uz dzelzsceļa sliedes gabalu, kas bumbas sprādziena brīdī bija ietriecies nama sienā un visiem zaudētajiem logu stikliem. Padomju gadi A. Šmites kundzei nesa vēl lielākus zaudējumus – nams tika nacionalizēts un sadalīts 4 komunālajos dzīvokļos. A. Šmites kundzei ar vīru un dēlu palika tikai viens no šiem dzīvokļiem.

Pagājušā gadsimta 50. gados Frīdriha Candera māsa Margareta, kura pirms kara bija aizprecējusies uz Vāciju, uzsāka radinieku meklēšanu dzimtenē un Krievijā. Tā uzsākās sarakste starp trim sievietēm, kurām rūpēja zinātnieka piemiņas saglabāšana – māsa Margareta Jirgensene Candere no Vācijas, meita Astra Candere no Krievijas un  bijusī Canderu mājas īpašniece Anna Šmite. Tikai pateicoties šo sieviešu neatlaidībai muzejs beigās arī tika atvērts. Bet ceļš līdz tam bija ilgs un grūts. Pirmais solis bija attēlos redzamā plāksne, tad sekoja ielas nosaukuma maiņa, tuvējā skolā parādījās Frīdriha Candera pionieru pulciņš, mājas bēniņos tapa tāds kā zinātnieka piemiņas stūrītis – te krājās Margaretas un Astras vēstules, viņu atsūtītās fotogrāfijas, pionieru savāktie avīžu izgriezumi, veltīti F. Canderam un kosmonautikas tēmai. Tā pagāja 20 gadi, līdz kārtējā Astras vēstule LKP CK pirmajam sekretāram Augustam Vosam nesa kādus augļus un 1980. gadā tika pieņemts lēmums, ka muzejs taps. Margareta un Anna Šmite to nepiedzīvoja, viņas nomira 70. gados. Tika nolemts atvērt muzeju uz zinātnieka simtgadi – 1987. gadā. Tas tika paveikts, bet pirmā ekspozīcija muzejā bija ļoti lakoniska – trūka oriģinālo priekšmetu. Tā uzsākās sadarbība ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūtu – gadu pēc muzeja atvēršanas šeit tika izstādīti vecie astronomiskie instrumenti, vēsturiskās grāmatas un zvaigžņu kartes, meteorītu kolekcija. Vēl pēc gada muzejs diemžēl tika slēgts, kā nerentabla mākslas iestāde. Kā Frīdriha Candera memoriālais muzejs pārvērtās par LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekciju - tas jau ir cits stāsts.

Sīkākas informācijas par pašas plāksnes uzstādīšanas brīdi LU Muzeja rīcībā nav, līdz ar to nav zināms, kāpēc kādu laiku tā atradās mājas aizmugurē. Iespējamā versija – kamēr gatavoja pamatu plāksnei paredzētajā vietā, tā tika nolikta citur, lai „nebūtu pa kājām”. Mājas pagalmā to vai nu negribēja vai nevarēja ienest - Annas Šmites atmiņās minēts kāds “kašķīgs” īrnieks, kam Candera piemiņa diez ko nerūpēja. Tās dēļ viņam netika atļauts Canderu vēsturiskajai saimniecības mājai piebūvēt garāžu savas personīgās automašīnas novietošanai... Protams, ka apkārtējo māju iedzīvotāji atnāca plāksni aplūkot uzreiz, negaidot oficiālo atklāšanu, jo tādas lietas klusajā Šampētera rajonā katru dienu vis nenotika.

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Rīgas Politehnikuma/Rīgas Politehniskā institūta (RP/RPI) vēsturē liela ietekme bijusi poļiem  tehnisko zinātņu un studentu dzīves organizēšanā. Līdz 1918. gadam RP/RPI studēja ap 2000 poļu, kuri dažu gadu laikā sasniedza 25% un 30% no studentu kopskaita RPI, pārsniedzot pat Baltijas ģenerālgubernatūras vācbaltiešu, krievu un latviešu studentu skaitu.[1] Lielā poļu studentu skaita ietekmē izveidojās spēcīga un aktīva poļu akadēmiskā dzīve, kas izpaudās ar poļu akadēmisko mūža organizāciju darbību. Rubrikas “Zem Lupas” ietvaros LU Muzejs iepazīstina interesentus ar poļu studentu korporācijas Welecja piemiņas plāksni.

Welecja plāksnes pamats ir izgatavots no koka, ko rotā metāla krāsu vairogs ar nosaukumu. Vairogs sastāv no trim krāsām, kas spoguļattēlā ir pavirzītas no labās puses augšā uz kreiso pusi apakšā. Krāsas ir zaļš-sudrabs-gaiši zils, un uz sudraba krāsas ir Welecja cirķelis. Krāsu nozīme – zaļš simbolizē cerību, sudrabs taisnību un gaiši zils draudzību. Cirķelis ir kaligrāfiska rakstu zīmes savijums, kas skan šādi: Vivat, Crescat, floreat Welecja Inaternum! (tulkojumā no latīņu valodas “Dzīvo, zeļ, plaukst Welecja mūžu mūžos”). Šādus līdzīgus cirķeļus izmanto ne tikai poļu, bet arī latviešu, krievu un igauņu studentu/šu korporācijas uz saviem ģērboņiem (vapeņiem) un biedru kandidātu melnās krāsas deķeļiem (latviešu studenšu korporācijās biedru kandidātes nevelk melnos krāsu deķeļus, bet gan savus studenšu korporāciju cirķeļus piesprauž pie apģērba krūšu kurvja daļas).

Apakšā krāsu vairogam ir no metāla izgatavota devīzes lente, uz kuras ir uzrakstīts teksts: Viribus Unitis-Suum Cuique (tulkojumā no latīņu valodas: Kopīgiem spēkiem, katrs par katru). Devīzi norāda uz pamatprincipu, kas vieno poļu studentu korporācijas Welecja locekļus. Savukārt zem pašas devīzes ir norādīts dibināšanas teksts: K! (Korporacja) Welecja – Riga 1885 (tulkojumā no poļu valodas “Korporācija Welecja – Rīga, dibināta 1885. gadā”).

Welecja dibināta 1883. gada 4. oktobrī kā Rīgas Politehnikuma (vēlāk Rīgas Politehniskā institūta) poļu studentu korporācijas Ferronia, ko tā paša gada 23. oktobrī pārsauca par Veletia. Savā iekšējā sadzīvē korporācijas locekļi vienmēr lietoja polisko nosaukumu Welecja, bet ārējā sadzīvē latīnisko nosaukumu Veletia. Šāds nosaukumu lietošanas princips tiek ievērots arī mūsdienu Polijā. Sākoties Pirmajam Pasaules karam (1914-1918), Welecja savu darbību daļēji pārtrauca un pārcēlās no Rīgas uz Maskavu, kad RPI evakuējās ar visiem mācībspēkiem un studentiem. Kad 1918. gada martā tika noslēgts miera līgums Brestļitovskā (mūsdienās Bresta, uz Polijas-Baltkrievijas robežas) starp Padomju Krieviju (1917-1922) un Vācijas impēriju (1971-1918), RPI reevakuējās uz Rīgu, taču poļu studentu korporācija Welecja  pārcēlās uz Varšavu, kur tikai 1920. gadā pilnībā atjaunoja savu darbību neatkarīgajā Polijas valstī.[2]

Poļu studentu korporācijas Welecja u.c. akadēmisko mūža organizāciju izveide ir saistīta ar vēsturiskiem apstākļiem 1863.-1864. gadā, kad pēc poļu nacionālās sacelšanās apspiešanas Krievijas impērijas valdība slēdza Varšavas Universitāti un stingri ierobežoja poļu studentu uzņemšanu Krievijas impērijas augstskolās. Poļiem vajadzēja braukt mācīties vai nu uz ārzemēm (Austroungārijas un Vāciju impērijām, vai arī uz Šveici), vai uz Rīgu, Baltijas ģenerālgubernatūru, kur vācbaltiešu kultūras autonomija bija ļoti nostiprinājusies RP/RPI. Poļi vāciskajai videi spēja pielāgoties daudz labāk nekā krieviskajai videi, kas tika mērķtiecīgi nostiprināta Varšavas guberņā.[3]

Ņemot vērā Krievijas impērijas poļu apspiešanas politiku 19. gs. otrajā pusē, Welecja kopš savas dibināšanas 1885. gadā un līdz pat šodiena ir aktīva, demokrātiski noskaņota poļu studentu korporācija, kas, pretstatā konservatīvajai Arkonia (dibināta pie RP/RPI 1879. gada 9. maijā), apvienoja pilsētnieku inteliģenci un pilsoniski noskaņotus jauniešus, nevis aristokrātisku ģimeņu locekļus un radiniekus. Welecija locekļu bija demokrātiski noskaņoti poļu nacionālisti, kuri iestājās par poļu tautības tiesībām Krievijas impērijā un Polijas atjaunošanu kā demokrātisku valsti.[4] Ņemot vērā Welecjas lielo atbalstu pilsoniskumam un demokrātijai, šajā studentu korporācijā iestājās ievērojamais ķīmijas tehnoloģijas speciālists un turpmākais Polijas Valsts Prezidents Ignācijs Mosickis, kurš studēja RP Ķīmijas departamentā. I. Mosickis bija arī Ļvivas (Ļvovas) Politehniskā institūta profesors no 1912. līdz 1921. gadam.[5]

I. Mociskis starpkaru laikā bija Polijas Valsts prezidentu no 1926. līdz 1939. gadam, kad valstī pastāvēja autoritāra diktatūra. Taču, 1935. gada aprīlī pieņemot jaunu Polijas konstitūciju, notika pārmaiņas Polijas prezidenta pienākumos, kas ļāva I. Mosickim saglabāt šķietamu demokrātiju; Polijā no 1935. gada aprīļa līdz 1939. gada septembrim pastāvēja ierobežota (konstitucionāla) autoritārā diktatūra. Ņemot vērā Welecja locekļu pilsonisko un nacionāli-demokrātisko nostāju, I. Mosickis bija viens no Centrāleiropas un Austrumeiropas reģiona politiķiem, kurš centās saglabāt demokrātiju laikā, kad reģiona valstīs, tajā skaitā Latvijā, izveidojās autoritārie režīmi.[6]

1939. gada 17. septembrī Otrā Pasaules kara sākumā, kad Polijas valsti iznīcināja nacionālsociālistiskā Vācijas un PSRS, I. Mosicka Polijas valdība devās trimdā uz Rumāniju, kur tā tika internēta. Atrodoties Rumānijā, I. Mosickis nodeva prezidenta pilnvaras Polijas armijas ģenerālim Vladislavam Sikorskim, kurš uzturēja Polijas tiesisko kontinuitāti Otrajā pasaules karā ārpus Polijas teritorijas, kas bija sadalīta starp nacionālsociālistisko Vāciju un PSRS.[7] Polijas vēstniecība Bukarestē panāca Polijas trimdas valdības un pārpalikušo Polijas armijas atbrīvošanu no internēšanas, evakuējot pa Melno jūru, Egejas jūru un Vidusjūru un pa sauszemi caur Dienvidslāviju, Ungāriju un Grieķiju uz Franciju. Pēc Francijas sakāves
1940. gada jūnijā poļi evakuējās uz Lielbritāniju, no kurienes viņi turpināja iesaistīties karadarbībā. Tie tika integrēti Lielbritānijas bruņoto spēku sastāvā, kas turpināja iesaisti Otrajā pasaules karā pret nacionālsociālistisko Vāciju. Tomēr trimdas valdība nepanāca Polijas neatkarības atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara, kad Polija kļuva par PSRS satelītvalsti līdz Aukstā kara beigām; trimdas valdība turpināja savu darbību līdz 20. gs. 90. gadiem.[8]

Welecja pārtrauca savu oficiālo darbību 1939. gada septembrī, sākoties Otrajam pasaules karam. Pēc tam 1940. gada 23. jūlijā sekoja nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas iestāžu lēmums slēgt visas poļu sabiedriskās organizācijas, tajā skaitā arī studentu korporācijas. Kara laikā un pēc Otrā pasaules kara komunistiskajā Polijā Welecja locekļi organizēja nelegālas, slepenas sanāksmes; komunistiskā diktatūra Polijā bija kriminalizējusi studentu korporāciju darbību. Taču poļu korporanti turpināja darbību arī trimdā, kad 1939. gadā liela Welecja locekļu grupa Lielbritānijā izveidoja (vecbiedru) filistru konventu Londonā. Organizatoriski pastāvēja tikai oficiālā grupa jeb konvents Londonā, kaut arī paši Welecja locekļi bija izkaisīti pa visu pasauli. Piemēram, Kanādā un Austrālijā bija pa 3 locekļiem katrā valstī, kuri organizēja nelielas sanāksmes. Trimdas laikā izveidotās Welecja kopas beidza pastāvēt
20. gs. 90. gadu beigās, kad nomira pēdējie tās vecbiedri. Trimdas korporantu aktivitāšu beigas sakrita ar Polijas demokratizāciju, kad Welecja varēja pilnībā atjaunot savu darbību Polijā kopš Otrā pasaules kara beigām; Welecja turpina aktīvi darboties mūsdienu Polijā.[9]

Lai gan Welecja starpkaru laikā turpināja darboties jaunajā Polijas valstī, Latvijā pastāvēja citas poļu studentu akadēmiskās mūža organizācijas – studentu korporācija Fraternitas Sarmatica (1929-1940) un studenšu korporācija Plateria (1930-1940). Tas apstiprina faktu, ka poļu akadēmiskā dzīve, kas bija izveidojusies 19.gs. otrajā pusē Rīgā, Vidzemes guberņā, turpināja būt aktīva neatkarīgajā Latvijas valstī līdz pat PSRS okupācijai 1940. gada jūnijā.[10]

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456  

 

[1] Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 1994, 30. lpp.

[2] Ščerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010, 101.-102. lpp.

[3] Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (1. daļa): Rīgas Politehnikums, Rīgas Politehniskais institūts (1862-1919). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2002, 102. lpp.

[4] Laščkovskis, Mihails. Poļu akadēmiskā dzīve Rīgas Politehnikumā (1862-1918). 115. lpp. No: Jaņickis, Arkādjušs. Laščkovskis, Mihails. Jēkabsons, Ēriks. Polentechnikum. Varšava: Polijas Republikas Kultūras un Nacionālā mantojuma ministrijas Kultūras mantojuma departaments. 2012, 198 lpp.

[5] Latvijas Universitāte 75, 30. lpp.

[6] 15. maija Latvija. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2017, 29. lpp.

[7] Palmers, Alans. Baltijas jūras valstu un tautu vēsture. Rīga: Apgāds “ATĒNA”. 2007, 360. lpp.

[8] Beevor, Antony. Der Zweite Welt Krieg. München: C. Bertelsmann Verlag. 2014, Seite 46-47

[9] Ščerbinskis, Valters (sast.), 101.-102. lpp.

[10] 15. maija Latvija, 141.-142. lpp.

Izmantotie resursi:

  1. Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (1. daļa): Rīgas Politehnikums, Rīgas Politehniskais institūts (1862-1919). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2002, 295 lpp.;
  2. Beevor, Antony. Der Zweite Welt Krieg. München: C. Bertelsmann Verlag. 2014, 974 Seiten;
  3. Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 1994, 559 lpp.;
  4. Laščkovskis, Mihails. Poļu akadēmiskā dzīve Rīgas Politehnikumā (1862-1918). 115. lpp. No: Jaņickis, Arkādjušs. Laščkovskis, Mihails. Jēkabsons, Ēriks. Polentechnikum. Varšava: Polijas Republikas Kultūras un Nacionālā mantojuma ministrijas Kultūras mantojuma departaments. 2012, 198 lpp.;
  5. Palmers, Alans. Baltijas jūras valstu un tautu vēsture. Rīga: Apgāds “ATĒNA”. 2007, 483 lpp.;
  6. Ščerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010, 199 lpp.;
  7. 15. maija Latvija. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2017, 503 lpp.

 


Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Zooloģijas kolekciju rāpuļu ekspozīcijā var apskatīt kādu lielu laika gaitā nomelnējušu eksponātu. Tas ir jūras bruņrupuča izbāzenis. Šī jūras bruņrupuča zinātniskais nosaukums ir Caretta caretta, latviski to sauc gan par karetu, gan logerhedu, gan strupgalvas jūras bruņrupuci. Tā ir viena no 7 pasaulē sastopamajām jūras bruņrupuču sugām. Kareta ir otrs lielākais jūras bruņrupucis (aiz tā attālāka radinieka, vienīgā ādainā bruņrupuča Dermochelys). Bruņu garums pieaugušiem, ap 20 g. veciem, bruņrupučiem ir  70 - 95 cm, svars parasti virs 130 kg, bet vecākiem eksemplāriem dažreiz ievērojami vairāk, pat 450 kg. Šie bruņrupuči dzīvo 50 -70 gadus.

Šis bruņrupucis ir visēdājs, pārsvarā pārtiek no bentosa bezmugurkaulniekiem – uz jūras grunts dzīvojošiem gliemjiem un vēžveidīgajiem; tā pamatbarība nav jūraszāles vai zivis. Masīvā galva un spēcīgie žokļi ļauj sasmalcināt cietas čaulas.

Visi jūras bruņrupuči dzīvo tropiskajās jūrās, olas dēj smilšainās pludmalēs. Šī suga sastopama siltajos ūdeņos Atlantijas, Indijas un Klusajā okeānā. Atlantijas okeāna populācijas lielākās olu dēšanas pludmales ir Amerikas piekrastē, Meksikas līcī, Floridā, Brazīlijā, okeāna austrumu daļā - Zaļā raga salās (Kaboverdē) Vairākas lielas olu dēšanas  vietas ir Vidusjūrā, Arābijas jūrā (Omanā), Austrālijā.

Paretam atsevišķus jūras bruņrupučus atrod arī Eiropas piekrastē, arī Ziemeļjūrā - Britu salās, Holandē, Dānijā, un reiz tas iekļuvis zvejas tīklos arī Barenca jūrā Murmanskas tuvumā. Aukstā ūdenī šo dzīvnieku vielmaiņa palēninās, tie kļūst mazkustīgi. No jūras bruņurupuču sugām kareta sastopama vistālāk uz ziemeļiem.

Tagad daudzas pludmales visā pasaulē cilvēka aktivitāšu dēļ kļuvušas mazāk piemērotas olu dēšanai, visu jūras bruņrupuču skaits pasaulē ir stipri sarucis. Ļoti daudzas arī citu bruņrupuču sugas ir vairāk vai mazāk apdraudētas, no pasaulē zināmajām 356 sugām 259 ir iekļautas Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības Sarkanajā grāmatā (IUCN  Red lists)1.

Eiropā gan netiek ievākta bruņrupuču olu raža un arī bruņrupuču zupa sen vairs nav populārs ēdiens, tomēr desmit, t.i., gandrīz visas, Eiropā sastopamās bruņrupuču sugas (3 sauszemes, 2 purva, kā arī kareta un vēl 4 jūras bruņrupuču sugas, ko iespējams atrast arī pie Eiropas krastiem) ir atzītas par apdraudētām un ir aizsargājamas, kā to nosaka 1979. gada Bernes konvencija par Eiropas dzīvās dabas  un dabisko dzīvotņu aizsardzību2.

Tagad muzejam iegūt jūras bruņrupuci, tā čaulu, olu, vai pat no čaulas izgatavotu ķemmi iegūt būtu sarežģīti, pat neiespējami, jo uz to attiecas arī Vašingtonas konvencijas noteiktie ierobežojumi. Šī 1973. gada Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES)3 aizliedz sarakstā iekļauto sugu tirdzniecību.

Jūras bruņrupucis kareta 1828. gadā noķerts arī Latvijas piekrastē, toreizējā Zemgales jūrmalā, pie Cērkstes muižas un Apšuciema. Baltijas jūrā zināms tikai vēl viens gadījums - 1835. g. jūras bruņrupucis noķerts pie Sopotas Dancigas (tagad – Gdaņska) apkārtnē. Mūsdienās šos notikumus varētu uzskatīt par klimata pasiltināšanās vēstnešiem vai liecību, ka cilvēka iejaukšanās dabas procesos ir stipri ietekmējusi dzīvnieku dabiskos paradumus.

            Kā liecina  piezīme laikrakstā Kurzemes Guberņas Ziņas, Cērkstes muižas piekrastē noķertā eksemplāra kuņģa saturā atrastas svaigas gliemeņu čaulas, kas liecināja, ka bruņrupucis Baltijas jūrā uzturējies un barojies ilgāku laiku. Šo atradumu, bruņrupuci, kas nosaukts par Chelonia caouanna (kopš tā laika zinātniskais nosaukums mainījies), 1828. gada jūlijā fon Kleista kungs no Cērkstes piešķīris Kurzemes provinciālmuzejam Jelgavā4.

            Ieraksts LU Muzeja dokumentos liecina, ka jūras bruņrupuča Caretta izbāzenis nonācis LU Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūtā 1940. g. no Kurzemes Provinciālmuzeja, ar atzīmi Kawall 1881. Te jāatceras  Heinrihs Kavals (Heinrich Johann Kawall), viens no izcilākajiem un pirmajiem dabaszinātniekiem Latvijas vēsturē.

            J. H. Kavals dzimis 1799. g. Jelgavā. Pēc Jelgavas ģimnāzijas beigšanas viņš studējis Tērbatā teoloģiju, pēc tam devies ceļojumā pa Eiropu, apmeklējis Vāciju, Franciju, Šveici, Itāliju. Parīzē studējis ķīmiju un fiziku pie izcilajiem zinātniekiem L.Ž. Tenāra, Ž.L. Gē-Lisaka un P.L. Dulonga. Pēc atgriešanās Kurzemē 1835. gadā sācis strādāt par mācītāju Puzē. Aizrāvies ar dabas pētījumiem, vietējie iedzīvotāji iesaukuši viņu par “kukaiņu mācītāju”. Kavals sarakstījis un publicējis daudzus – 92, pēc mūsdienu vērtējuma, zinātniskus un populārzinātnisku rakstus vācu un franču valodā. Tie pārsvarā ir pētījumi un datu apkopojumi, kas attiecināmi uz zooloģiju, botāniku, mineraloģiju, fenoloģiju, meteoroloģiju. H. Kavals bijis ļoti daudzpusīgs - rakstījis arī par lodveida zibeni, meteorītiem, sudrabainajiem mākoņiem, fosilijām, maldugunīm, ārstniecisko vingrošanu, akmenslaikmeta darbarīkiem, latviešu un lībiešu valodu. Publikācijas atrodamas Rīgas Dabaspētnieku biedrības izdevumos, kā arī zinātniskajos rakstos, kas izdoti Maskavā, Pēterburgā, Minsterē, Štetinā (tagad Ščecina), Briselē un citur. Pētnieks atradis Kurzemē ļoti reti sastopamus kukaiņus, aprakstījis arī vairākas zinātnei jaunas sugas. Vismaz entomoloģijas jomā J.H. Kavala publikācijas un kolekcijas joprojām ir aktuālas5.

H. Kavals ļoti daudz rakstījis arī latviski, apzināti vismaz 224 raksti, neskaitot turpinājumus,  kas publicēti Jelgavā iespiestajās “Latviešu Avīzēs”; to tēma, visbiežāk, daba - dzīvnieki, augi, meteoroloģiskas parādības, astronomija, svešas zemes. Arī aicinājumi ziņot par novēroto dabā, neparastiem atradumiem, neredzētiem dzīvniekiem. Latviešu valodā J.H. Kavals pārtulkojis un pielāgojis latviešu lasītājiem divas vācu grāmatas – krāšņi ilustrētu minerālu, augu un dzīvnieku atlantu “Dieva radījumi pasaulē” (1860. g.)6 un mācītāja K. Harmsa  sacerēto “Vecākiem un bērniem” ( 1873. g.)7. H. Kavals apzinājis un rakstos daudz lietojis dabas objektu nosaukumus latviešu valodā, veidojis arī jaunus vārdus. Par dabas objektu pareizajiem nosaukumiem jaunajā Bībeles izdevumā un G.F. Stendera vārdnīcā, kā arī sēņu un putnu latviskajiem nosaukumiem publicējis plašākus pētījumus. Viņš bijis arī Latviešu literārās biedrības (arī Latviešu draugu biedrība) biedrs. Te interesanti, ka H. Kavals ir autors šīs biedrības oficiāli sūtītajam apsveikuma rakstam Maskavas Dabaspētnieku biedrībai tās 50 gadu jubilejā 1855. gadā. Kā apsveikums kalpojis apcerējums „Bruņņu-ruppuzis", kurā aprakstīti nedaudzie un retie gadījumi, kad Kurzemē konstatēts purva bruņrupucis. Raksts bija latviešu valodā (gan ar paralēlu tekstu arī vāciski), un līdz ar to uzskatāms par pirmo latviski rakstīto dabaszinātniska pētījuma publikāciju8. Uz šiem Kavala savāktajiem un apkopotajiem datiem atsaucās ievērojamais herpetologs A. Štrauhs “Pēterburgas Zinātņu Akadēmijas Rakstos” 1865. gadā iespiestajā publikācijā par bruņrupuču izplatību pasaulē9.

Šie dati par purva bruņrupuci Kurzemē pārstāstīti arī Tērbatā iznākošajā laikrakstā Inland (1856.g.) un “Latviešu Avīzēs”, rakstā Bruņņu-rupputschi Kursemmē10. Kavals rakstījis arī par jūras bruņrupuču olu vākšanu un izmantošanu11.

Heinrihs Kavals bijis 31 zinātniskas biedrības biedrs, viņam bijusi plaša korespondence ar Rietumeiropas zinātniekiem, bet biedrību sēdēs, arī Rīgā un Jelgavā, Kavals vismaz dažrei0z piedalījies neklātienē, ar vēstuļu palīdzību. Pētnieks savācis ļoti lielu kukaiņu, sevišķi plēvspārņu un vaboļu, kolekciju - ap 10 000 eksemplāru, viņam bijis arī herbārijs un bagātīga minerālu kolekcija. Protams, mācītājmuižas bibliotēkā bijusi arī visa dabas pētnieka darbam vajadzīgā literatūra, mērierīces meteoroloģiskajiem novērojumiem, mikroskops u.c. piederumi. Kolekcijas, bibliotēka un citi zinātniskie materiāli pēc viņa nāves 1881. g. tika nodoti Tērbatas Dabaspētnieku biedrībai, bet daļu ieguva arī Rīgas Dabaspētnieku biedrība, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība un provinciālmuzejs, Ventspils pilsēta.

Tātad LU Muzeja esošā bruņrupuča karetas datējums 1881. nenorāda gadu, kad parauga iegūts dabā. Tas ir izcilā pētnieka Kavala nāves gads. 11. marta sēdē Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē notika J.H. Kavalam veltīts atceres pasākums, kurā tika nolasīta J.H. Kavala autobiogrāfija (kopija no Puzes baznīcas hronikas), šajā sēdē arī ziņots, ka biedrība no Marijas Kavalas jaunkundzes, pētnieka meitas, saņēmusi simt zinātniskas grāmatas un citus dāvinājumus12. Visticamāk, šis paraugs, jūras bruņrupucis, tomēr nav Latvijas piekrasti patstāvīgi sasniegušais dzīvnieks, bet gan kāds cits, ko H. Kavals varētu būt saņēmis dāvinājumā vai nopircis.

Šo bruņrupuci (arī Latvijā dzīvojošo purva bruņrupuci, un eksotiskos citu zemju bruņrupučus) var apskatīt LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulv.4, Rīgā. Pieteikties muzejs@lu.lv . Turpat atrodas arī Ģeoloģijas, Botānikas un mikoloģijas kolekcijas.

Avoti:

1 Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienība  (IUCN)  https://www.iucnredlist.org/

2 Bernes konvencija https://likumi.lv/ta/id/41733-par-1979gada-bernes-konvenciju-par-eiropas-dzivas-dabas-un-dabisko-dzivotnu-aizsardzibu

3 Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) https://www.cites.org/

4 Курляндские губернские ведомости = Kurländische Gouvernements Zeitung, 1870.11.18;  Nr. 92; Нeoффицiальная Часть. Nichtofficieller Theil. Literärisches 2, 3 S. Plašāka informācija meklējama laikraksta “Allgemeinen deutschen Zeitung für Rußland” Nr. 28, 14. July 1828. pielikumā – Beylage.

5 Sakarā ar H. Kavala 220 gadu jubileju par viņa devumu entomoloģijā 2019. g. referējis LU pasniedzējs entomologs K. Vilks. http://muzejs.ventspils.lv/viss-par-kukainu-macitaju/

6 Deewa raddijumi pafaulē. Isztahztischanas Latweescheem saprohtamas sataisitas caur H. Kawall. Puzchu mahzitaja. Ar 20 mahletu bilzchu tapelehm, kam wirsū bildes pahri par 300. Jelgawā 1860. 207 lpp. https://opacplus.bsb-muenchen.de/title/BV020334928

7 Weccakeem un behrneem. Mahcibas sluddinatas papreekschu Wahczemmē no Herrmannsburgas nelaiķa mahzitāja K. Harmsa un ko Latweeschu Walloda eezehlis Puzchu mahzitais H. Kawall. Leepajā 1873. 23 lpp.

8 Bruņņu-ruppuzis" In der Gratulationsschrift, der Kaiserl. Naturforscher-Gesellschaft zu Moskau am 23. December 1855 an dem Jubelfeste ihres 50jährigen Wirkens, dargebracht von der Allerhöchst bestätigten lettisch-literärischen Gesellschaft 3 S. mit deutscher Übersetzung, die von Berendt herrührt.

9 A. Strauch. Die Vertheilung der Schildkröten über den Erdball. St. Petersburg. 1865. Memoires de l'academie imperiale des sciences de St. Petersbourg. Serie VII. tome VIII. No. 13. S. 54.

10 H. K-ll. Bruņņu-rupputschi Kursemmē. Latviešu Avīzes, 1871. g, Nr. 11, 84-85. lpp.

11 H. K-ll. Bruņņu-rupputschu pauti (ohlas). Latviešu Avīzes, 1861.  Nr. 37, 147-148 lpp.,  Nr. 38, 151-152. lpp.

12 Die 684. Sitzung, 11. März. Sitzungs-Berichte der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst und Veröffentlichungen  der kurländischen Provinzial-Museums, aus dein Jahre 1881. Nebst Karte. Mitau. J.F. Steffenhagen und Sohn. 1882. S. 5-23.

 

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Šī raksta autors jau ir rakstījis par LU Astronomisko torni (skatīt saiti), kas atrodas uz LU galvenās ēkas jumta Rīgā, Raiņa bulvārī 19. Ap 1873. gadu tornī tika uzstādīts teleskops – Mēdlera refraktors, par kuru ir pietiekami daudz ziņu, taču līdz šim nebija nevienas fotogrāfijas. Pateicoties rūpīgiem meklējumiem LU Muzeja krājumā, teleskopa attēlu tomēr izdevās atrast! Stāsts, kā tika atrasta teleskopa fotogrāfija, ir patiešām interesants.

Skatīt video stāstu LU e-resursu repozitorija LU Muzeja sadaļā, F.Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.

Ar vācu optiķa Jozefa Fraunhofera izgatavoto teleskopu (objektīva diametrs 97 mm, fokusa attālums 1,37 m) vācu astronoms Johans Heinrihs Mēdlers (1794 – 1874) 19. gadsimta 30. gados Vilhelma Bēra privātajā observatorijā Berlīnē izdarīja Mēness virsmas novērojumus un noteica precīzu Marsa rotācijas periodu. Fraunhofera refraktoru Mēdlers iegādājās pēc Bēra nāves 1850. gadā, kad tika izpārdoti Bēra observatorijas instrumenti. Mēdleram teleskops bija dārga piemiņa, kas saistījās ar jaunības dienu astronomiskajiem novērojumiem. Savukārt no Mēdlera, kurš devās pensijā, Fraunhofera refraktoru savā īpašumā ieguva LU priekštecis, Rīgas Politehnikums (no 1986. gada Rīgas Politehniskais institūts), kur 1873. gadā par astronomijas un ģeodēzijas profesoru sāka strādāt šveicietis Aleksandrs Beks (1847 – 1926) no Cīrihes.

Ar Astronomiskajā tornī uzstādīto Mēdlera refraktoru A. Beks turpināja Cīrihē iesāktos Mēness virsmas pētījumus un 1877. gadā Cīrihes universitātē aizstāvēja disertāciju, iegūstot zinātņu doktora grādu. 1879. gadā viņš ar Mēdlera refraktoru novēroja, kā Mēness aizklāj Sietiņa zvaigznes, precīzi reģistrējot aizklāšanas momentus. Tolaik šādiem novērojumiem bija zinātniska nozīme Mēness kustības teorijas uzlabošanā. 1897. gadā A. Beks atgriezās Šveicē un turpmāk torņa teleskops tika izmantots tikai epizodiski.

Sākoties pirmajam pasaules karam, 1915. gada jūlijā teleskopu evakuēja uz Ivanovovozņesensku (tagad Ivanova Krievijā), un pēc kara tas netika atgūts. Tā vietā Latvijas Universitātes astronomi 1921. gadā tornī uzstādīja Heides firmas ražojuma refraktoru ar 110 mm objektīvu, kas pirms kara bija piederējis astronomijas amatierim, ārstam Kārlim Žiglevicam. Ja Heides teleskopa fotogrāfiju netrūkst, tad Mēdlera teleskopa fotogrāfijas līdz šim nebija nevienas!

LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ir pāris fotoplates, kurās 20. gs. 30. gados pārfotografēta kāda Rīgas Politehniskā institūta fotoalbuma lapa no 20. gs. sākuma. Tajā ir četras fotogrāfijas – ēkas kopskats, astronomiskie pulksteņi, t.s. pasāžinstruments un torņa teleskops. Taču izrādās, ka pastāv divas fotoalbuma lapas versijas, vienā no tām, kura nesen digitalizēta, vecais Mēdlera refraktors ir aizstāts ar Heides teleskopu.

Patiesība atklājās, pārskatot žurnāla Zvaigžņotā Debess materiālus. 2002. gada rudens numurā latviešu astronoms Leonids Roze, rakstot par LU Astronomiskās observatorijas 80 gadu jubileju, bija ievietojis fotogrāfiju ar parakstu: „Kāda vizuāla informācija par astronomiju Rīgas Politehniskajā institūtā (nav zināms laiks un vieta)”. Attēlā redzami tie paši četri objekti, vienīgi šajā fotogrāfijā pie teleskopa sēž cilvēks, kura muzeja rīcībā esošajā attēlā nebija! Tā ir vienīgā autoram zināmā fotogrāfija, kurā redzams Mēdlera refraktors, taču  L. Roze, kaut arī bija astronomijas vēsturnieks, tam nav pievērsis uzmanību. Iespējams, tāpēc, ka attēla izšķirtspēja bija neliela, un teleskops redzams neskaidri.

Autors vēlreiz caurskatīja LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas krājumu, un atrada „pareizo” fotoplati. To digitāli apstrādājot, beidzot tika iegūts pietiekami kvalitatīvs Mēdlera teleskopa attēls, un identificēta blakus esošā persona. Ar lielu varbūtību tas ir poļu ģeodēzists Viktors Ērenfeihts (1887 – 1917), kurš strādāja Politehniskajā institūtā Rīgā no 1907. līdz 1915. gadam. Tātad, fotogrāfija uzņemta šajā laika periodā.

Tāpēc LU Muzejs ar lepnumu piedāvā interesentiem pirmo reizi aplūkot Mēdlera refraktoru, kurš ilgstoši kalpojis gan vācu astronomiem, gan arī aptuveni 40 gadus izmantots Rīgas Politehniskā institūta Astronomiskajā tornī.

Cerams, ka rudens sezonā būs iespējama LU Astronomiskā torņa apmeklējumi.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts 

Gadsimtiem ilgi medicīnas studenti un ārsti ir izmantojuši slimību medicīniskus vaska modeļus, lai iemācītos vizuāli atpazīt visa veida patoloģijas, to specifiskās iezīmes orgānos. Bet, kādreiz dominējošā medicīniska vizuālā slimības izpētes forma - mulāža (trīs dimensiju vaska figūra) ir gandrīz pazudusi no pedagoģiski zinātniskās ilustrācijas pasaules. Pašlaik mulāžas ir zaudējušas savu popularitāti apmācībā, taču ir pāragri noraidīt vaska modeļu izmantošanu dažādās medicīnas disciplīnās.

Eiropā, it īpaši Itālijā, jau Renesanses periodā radusies pieaugošā interese par cilvēku, sāka rasties izpratne par zinātnes nozīmīgumu un pirmais, kas tika darīts, bija izpētīt dažādus apmācības veidus, ar kuru palīdzību zinātniskie atklājumi varētu kļūt pieejami visiem interesentiem.

Viena no šādām metodēm bija cilvēka ķermeņa mulāžu ieviešana medicīnas studentu un jauno ārstu apmācībā.

Mulāžas apmācībai sāka parādīties 17. gadsimta beigās autopsiju ierobežojuma dēļ. Pirmgājēji šajā jautājumā bija Eiropas ķirurgi un vaska meistari, kuri izveidoja ļoti reālistiskus manekenus.

Lekcijās un praktiskajās nodarbībās tika izmantotas  pilnā augumā veidotas saliekamās cilvēku figūras  - tās sauca par Anatomiskām Venērām [1].

Kopš neatminamiem laikiem vasks vienmēr ir bijis mākslinieku iecienīts materiāls vienkāršas lietošanas, estētisku, tehnisku iemeslu dēļ  un bieži izmantots modeļu veidošanā.

Kopš Renesanses un visu 17. gadsimta  periodu Eiropas baznīcās sāka parādīties liels skaits vaska figūru. Figūras attēloja ekstremitātes, orgānus vai orgānu daļas, kā arī portretus, pat visā augumā statujas. Nereti, šīs vaska orgānu mulāžas demonstrēja ārēji acīmredzamas slimību pazīmes [2], [3].

Ar vaska manekenu veidošanu nodarbojās daudzi slaveni tā laika Eiropas mākslinieki.Visbiežāk, kā materiāls tika izmantots vasks, ģipsis, koks un stikls. Lai visi orgāni un detaļas tiktu izgatavotas ar maksimālu precizitāti, tēlniekiem no slimnīcām tika piegādāti līķi un ķermeņa daļas. No arhīviem kļuva zināms, ka vienas vaska figūras izgatavošanai bija nepieciešami vairāk nekā divi simti līķu, jo līķus nebija iespējams ilgāku laiku saglabāt.

Izcilākā vaska meistardarbnīca bija Specola darbnīca, kuras darbi izplatījās visā Eiropā.

Viens no slavenākajiem ar vispilnīgāko vaska medicīnisko modeļu kolekciju Eiropā šobrīd ir Cīrihes medicīnas modeļu muzejs ar vairāk nekā 2000 manekeniem.

Zinātniskās medicīnas attīstības sākumstadijā viduslaikos, Renesanses sākumā, kā arī pašlaik, vispārējās tolerances periodā, pētīt Cilvēku kā Dabas daļu, darbs ar cilvēka ķermeni ir  ievērojami ierobežots. Ir ieviesti attiecīgi likumi. Deviņdesmito gadu vidū sākās problēmas ar izglītības un zinātnes vajadzībām paredzētu ķermeņu piegādi medicīnas iestādēs.

Medicīnas tradicionālā metodika, kad anatomiski pētījumi tika veikti izmantojot neidentificētu cilvēku ķermeņus, kardināli mainījās, pieņemot šos likumus. Lai mirušā ķermenis nonāktu pētnieku rīcībā,  ir jāsaņem tuvāko radinieku piekrišana vai pašas personas piekrišana orgānu un audu pētīšanai pēc nāves. Skaidrs, ka piekrišana, paredzami netiks sniegta. Universitātes pilnībā zaudējušas iespēju saņemt anatomiskus preparātus.

            Latvijas Universitātei ir iespēja mācīt medicīnas studentus un jaunos ārstus, kā arī izglītot sabiedrību, it īpaši tādos grandiozos masveida pasākumos, kā Muzeju nakts vai Zinātnieku nakts, izmantojot Muzeja krājumus atbilstoši mūsdienu sabiedrības tehniskajai attīstībai.

            1919.g. LU Medicīnas fakultātes profesors patologanatoms Romans Adelheims sāka aktīvi veikt uzticētu viņam pienākumu - Patoloģiskas anatomijas katedras veidošanu. Bez tā, profesors izveidoja katedras bibliotēku un no ikdienas autopsiju materiāla sāka veidot arī studentu apmācībai nepieciešamu katedras mācību Patoloģijas muzeju, kurš jau 1921. g. sāka strādāt.

Bagātīgajā Cilvēka patoloģijas kolekcijā papildus galvenajiem eksponātiem - patoloģiski izmainītiem cilvēka orgānu makropreparātiem ar slimību dažādām ārējām pazīmēm, vienu no pamata vietām ieņem sektors ar cilvēka orgānu vaska modeļiem [Zīm.1.].

Cilvēka patoloģijas krājumā pašreiz esošo patoloģiski izmainītu orgānu vaska modeļu izcelsme nav zināma. Varbūt, orgānu vaska modeļu iegādāšana bija saistīta ar katedrā studentu apmācībai nepietiekamu uzskates līdzekļu skaitu vai ar to, ka tieši tāda veida patoloģijas nevarēja iegūt no autopsijas materiāla.

Orgānu mākslīgie vaska modeļi tika izmantoti gan studentu gan jauno ārstu apmācībai. Arī mūsu dienās patoloģiski izmainīto orgānu vaska mulāžas ļoti palīdz studentiem izprast patoloģijas makroskopisko pārmaiņu nianses.

Pašlaik pasaulē gandrīz visās valstīs tiek novērota jauna liela interese un pat nepieciešamība pēc orgānu vaska modeļu izmantošanas gan medicīnas studentu apmācībai, ņemot vērā jaunos tiesību aktus par cilvēka orgānu izmantošanas ierobežošanu, gan to cilvēku izglītības līmeņa paaugstināšanai, kurus interesē medicīnas zināšanas.

Tātad, kāda ir vaska modeļu, mulāžu un vaska figūru parādīšanās vēsture Latvijā?

Pirmā informācija par Latvijā eksponētajiem vaska orgāniem un figūrām ir saistīta ar informāciju par ceļojošo M.A. Šulce-Benkovski (M.A. Schulze-Benkowski) Panoptikumu - vaska figūru un modeļu Muzeju, kuru Benkovski nodibināja 1856. gadā un pārstāvēja Rīgā, kā plastisko un "alegorisko" tēlu kolekcija.

Panoptikumā sabiedrībai rādīja vēsturisko personu vaska figūras, slavenu cilvēku vaska skulptūru galerijas un daži no eksponātiem pat netika veidoti skulpturāli, bet gan ņemti “no dabas”. Muzejā tika prezentētas arī dažādu slimību izmainīto orgānu vaska mulāžas, perfekti,  skaisti izpildīti  anatomijas vaska eksponāti.

Plaša un ērta koka ēka tika uzcelta speciāli šim muzejam. Pēc 1896. gada sludinājuma informācijas, Benkovski Panoptikums Rīgā atradās Basteja bulvārī (no 1929. gada Z. A. Meirovica bulvāris) pretī Gāzes iestādei (Gasanstalt) [4], atradās jaunuzceltajā paviljonā,

netālu no Pulvertorņa un tika reklamēts kā lielākais Panoptikums un Teātris pasaulē. Tajā tika demonstrēti arī eksponāti no Maskavas un Harkovas muzejiem. Lieliska, plašā telpa tika sadalīta divās daļās: muzejā un teātrī. Muzejā varēja aplūkot apmēram 1000 anatomisku eksponātu un vaska figūru. Bet teātrī tika rādītas  izrādes ar čūskām, uzstājās žonglieri, Holdenas leļļu teātris darbojās speciāli priekš maziem muzeja apmeklētājiem. Darbojās bufete.

Panoptikumā bija sava “zinātniski - anatomiskā nodaļa”, kuru varēja apmeklēt tikai  pieaugušie. Šajā nodaļā varēja apskatīt embrioloģiskus preparātus un dažādas mulāžas, kas attēloja dzemdību aktu, ķermeņa daļas un mulāžas ar attēlotām dažādām infekcijas slimību izpausmēm orgānos. Muzejā lieliski izpildītus eksponātus izmantoja arī cilvēku sanitārai izglītošanai. Pat pastāvīgajā veselības aizsardzības izstādē Maskavā tika izmantota daļa no Rīgas Panoptikuma muzeja mulāžu kolekcijas. Kolekcijā bija iekļauti embrija attīstības modeļi, pirmās palīdzības sniegšanas modeļi, infekcijas slimību, normālās un patoloģiskās anatomijas mulāžas.

Ieejas maksa muzejā bija no 20 līdz 15 kapeikām. Bērniem līdz 10 gadu vecumam un zemākās pakāpes militārām personām - 10 kapeikas [5], [6].

Cilvēki sāka aktīvi interesēties par Muzeja eksponātiem, un Panoptikum apmeklējumi bija ļoti augsti. Avīzē Rīgas Pilsētas Policijas Avīze Nr.234, 1901.g., sadaļā Sludinājumi atrodams trijās valodās, paziņojums par 28. oktobra M.A. Šulce-Benkovski (Schulze-Benkowski) Muzeja apmeklētāju ļoti lielo skaitu [7].

Tāpat Daugavpilī (Dvinskā) pirmajā pilsētas avīzē - DVINSKIJ LISTOK /Dvinskas lapa/ [8] 1901.g. 11. augusta sludinājumā norādīts ka M.A. Šulce-Benkovski (Schulze-Benkowski) eksponātus var apskatīt Muzejā, kurš atrodas blakām ugunsdzēsēju tornim katru dienu no plkst. 10 no rīta un līdz plkst.10 vakarā. Tika solīts, ka muzeja lielajā anatomiskajā nodaļā apmeklētāji varēs aplūkot dažādus eksponātus, kas paredzēti tikai pieaugušajiem, un piektdienās anatomijas nodaļa būs atvērta tikai dāmām [6].

Speciāli apmeklētāju ērtībām Latvijā 1901.g. tika publicēts M.A. Šulce-Benkovski (M. A.  Schulze-Benkowski) Rīgas Panoptikum Muzeja eksponātu katalogs, kurā visi eksponāti tika numurēti un īsumā aprakstīti [Zīm.2.].

Panoptikuma eksponāti tika demonstrēti arī citās pilsētās, piemēram  Viļņā, Vitebskā, Kazaņā, Maskavā un c. Pieejamā literatūrā datu par turpmāko M.A. Šulce-Benkovski  Panoptikum Muzeja gaitu un tā eksponātiem nav.

Daudz vēlāk, Latvijā Latvijas Mākslinieku savienības loceklis gleznotājs Staņislavs Kreics ir strādājis ar medicīnas vaska modeļiem un veidoja izcilu vaska mulāžu kolekciju [9], [10].

Latvijas Universitātē Medicīnas fakultātē strādāja par mulāžistu, veidoja mulāžas no ģipša un atbildēja fakultātē par slimību uzskates līdzekļiem koktēlnieks Arturs Bērnieks (1886-1964) [11]. Tieši viņš, pēc Latvijas Universitātes profesora dermatovenerologa Pētera Augusta Sniķera (1875-1944) iniciatīvas studentu apmācībai izveidoja lepras ģipša atlējumu kolekciju, lai uzskatāmi demonstrēt lepras un dažādu ādas slimību raksturīgas izpausmes [12].

LU Muzeja Cilvēka patoloģiju kolekcija atrodas LU Akadēmiskā centra Zinātņu mājā Jelgavas ielā 3, Rīgā. Darba dienās ekskursiju var pieteikt elektroniski valentina.gordjusina@lu.lv  un vienoties par apmeklēšanas laiku.

Avoti:

1.https://www.amusingplanet.com/2016/06/the-strangely-seductive-victorian-era.html

2. https://www.researchgate.net/figure/Figures-6-Wax-sculpture-Jules-Baretta-1834-  1923_fig5_315749834

3. https://www.youtube.com/watch?v=k4fI-8bLzv8

4. https://zudusilatvija.lv/objects/object/43946/

5. http://forum.myriga.info/index.php?showtopic=1820

6. https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/fd/Двинский_листок_№135_(1901).pdf

7. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/3742323.pdf

8. https://latgalesdati.du.lv/notikums/1074

9. www.twirpx.com/file/1003252/

10. http://www.visitdaugavpils.lv/ru/personibas/stanislavs-kreics/

11. www.mvm.lv/lv/pasakumi/

12. https://lv.wikipedia.org/wiki/Pēteris_Sniķers#/media/

13. Encyclopaedia Anatomica. Museo La Specola Florence A Collection of Anatomical  Waxes,  Taschen GmbH, 25th ed., 2006, 576 pages.

Valentīna Gordjušina, LU Muzeja eksperte

Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) par 2020. gada koku izvēlējās Eiropas dižskābardi Fagus sylvatica L. Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju herbārijā glabājas arī šīs sugas pārstāvju herbārijs - žāvēti un presēti zariņi ar lapām.

Eiropas dižskābardis (Fagus sylvatica L.) ir izplatītākā koku suga lapu koku mežos Centrāleiropā mērenajā klimata joslā. Līdz ar klimata pasiltināšanos novērojama dižskābarža lēna izplatīšanās virzienā uz Eiropas ziemeļiem. Pašlaik Latvija atrodas ārpus tā ziemeļu areāla robežas. Savvaļā nav sastopams, tomēr labi aug stādījumos un to apkaimē pāriet savvaļā.

Tas ir vasarzaļš, līdz 45 m augsts dižskābaržu dzimtas (Fagaceae) koks ar slaidu vainagu un masīvu zarojumu. Miza gluda, pelēkā krāsā. Pumpuri smaili, ap 2 cm gari. Lapas tumšzaļas, veselas, plati eliptiskas (garums 4-9 cm, platums 3-6 cm), mala gluda vai attāli viļņaina, lapas kailas, plātnes gals īsi smails, virspuse spīdīga, kāts īss (1-1,5 cm). Lapu sāndzīslas nezarojas. Vīrišķie ziedi īsās, nokarenās spurdzēs, apziednis saaudzis, daivains, putekšņlapas pa 8-12, pārsniedz apziedni, putekšnīcas sarkanvioletas. Sievišķo ziedu irbuļi sarkani. Sievišķie ziedi pa 2-4, ieskauti īpatnējā, vīkalam līdzīgā veidojumā, kas, augļiem nogatavojoties, pārkoksnējas un atveras līdz pamatam pa 4 vārsnēm. Vīkalveidīgā augļkopa no ārpuses segta ar mīkstām adatveida zvīņām. Katrā augļkopā 2-3 trīsšķautņaini riekstiņi, gatavi tumšbrūni. Zied reizē ar lapu plaukšanu maijā.

LU Muzeja herbārijā Eiropas dižskābardis atrodas Vispārējā herbārijā Herbarium Generale (HG) – vācbaltu botāniķa Karla Reinholda Kupfera ārzemēs ievākto vai maiņas ceļā iegūto vaskulāro augu sugu herbāriju kolekcijā. Eksemplāri ievākti Rīgas Vērmaņa dārzā, Zlēku mācītājmuižas apkaimē, Tartu Botāniskajā dārzā, Ārensburgas (tagadējās Kuresāres Sāmsalā Igaunijā) pils parkā un iegūti apmaiņas ceļā no Čehoslovākijas floras eksikātu kolekcijas.

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās esošais herbārijs un daudzi ar K.R. Kupferu saistīti materiāli glabājas muzeja telpās Rīgā, Kronvalda bulvārī 4.

 

Izmantotie informācijas avoti:

Gada koks 2020 – Eiropas dižskābardis | Dabas Dati

Parastais dižskābardis | Latvijas Daba

Fagus sylvatica | Wikipedia

Jansone, L. (2019). Eiropas dižskābardža (Fagus Sylvatica L.) kokaudžu atjaunošanās un augšana Latvijā [Promocijas darba kopsavilkums]. Salaspils, Jelgava.

 

Papildus informācija par Eiropas dižskābardi:

2020. gada koks – Eiropas dižskābardis | Latvijas Dendrologu biedrība

Dižskābarži (Fagus) | A. Mauriņš, Letonika.lv

Eiropas dižskābardis | Wikipedia

Puriņa, L., Neimane, U., Džeriņa, B., Jansons, Ā. (2013). Eiropas dižskābarža (Fagus sylvatica L.) atjaunošanos ietekmējošie faktori. Mežzinātne 27(60): 67-76.

 

Kristīne Kuzņecova, LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze

LU Muzejs rubrikā ZEM LUPAS iepazīstina interesentus ar LU Tautsaimniecības un Tiesību zinātņu fakultātes mācībspēka, Latviešu studentu akadēmiskās vienības Austrums locekļa prof. Konstantīna Čakstes (1901-1945) piemiņas plāksni LU Mazajā aulā. Otrais pasaules karš, kas beidzās pirms 75 gadiem, prasīja aptuveni 70 miljoni cilvēku dzīvību, starp kuriem arī ir LU mācībspēks K. Čakste.

Piemiņas plāksne ir gatavota no marmora, kas iegravēta ar zelta krāsas burtiem. Uz plāksne rakstīts “Latvijas Universitātes Civiltiesību profesors Konstantīns Čakste (1901-1945): gājis bojā nacistu ieslodzījumā Polijā. Viņa vadībā 1943. gada augustā dibināta Latvijas Centrālā padome – Nacionālās pretestības centrs cīņai pret svešām okupācijas varām.” Piemiņas plāksne ir atklāta 20. gs. 90. gados, kad Latvijas valsts bija atjaunojusi savu neatkarību no PSRS. Plāksnē “svešās okupācijas varas” attiecās ne tikai uz PSRS, bet arī uz nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju. Otrā pasaules kara laikā (1939-1945) Latvija valsts krita par upuri abām totalitārajām lielvalstīm, kas, parakstot Molotova-Rībentropa paktu 1939. gada 23. augustā, izšķīra Latvijas valsts likteni Otrā pasaules kara sākumā. 1940. gada 17. jūnijā-5. augustā tās valstisko neatkarību likvidēja PSRS, taču sākoties Padomju-Vācu karam (Otrajam pasaules karam Austrumu frontē) 1941. gada 22. jūnijā PSRS okupāciju nomainīja nacionālsociālistiskā Vācijas okupācija, kas pirms tam bija palīdzējusi PSRS iznīcināt Latvijas valsti. No 1941. līdz 1945. gadam Latvijas valsts bija nacionālsociālistu okupēta, kas nepieļāva jebkādu Latvijas valstiskuma atjaunošanu.[1]

K. Čakste, būdams civiltiesību speciālists un Austruma aktīvs loceklis, saprata ne tikai padomju, bet arī nacionālsociālistu nodomus nepieļaut Latvijas valstiskumu atjaunošanos. Viņš nolēma aktīvi cīnīties pret abām totalitārajām varam, kas kopā piedalījās Latvijas valsts iznīcināšanā, bet vēlāk sāka ar viens otru karot. Atrodoties zem okupācijas varām, Latvijas turpināja juridiski pastāvēt, jo starptautiski netika atzīta Latvijas prettiesiskā iekļaušana PSRS sastāvā un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas politika Latvijā. Latvijas diplomātiskais dienests trimdā (Lielbritānijā un ASV) aktīvi cīnījās par Latvijas faktisko neatkarības atjaunošanu, cenšoties iegūt atbalstu no Sabiedroto koalīcijas (ASV, Lielbritānijas un PSRS), kas Otrā pasaules karā stājās pretī “Ass” koalīcijai (nacionālsociālistiskajai Vācijai, fašistiskajai Itālijai un Japānas impērijai), liekot pamatus Apvienoto Nāciju organizācijai (ANO). Lai gan PSRS bija Sabiedroto koalīcijas locekle, ASV un Lielbritānija atteicās atzīt Latviju kā PSRS sastāvdaļu.[2]

Čakstes cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu izpaudās, organizējot Latvijas nacionālās pretošanās kustības organizāciju, kas pazīstama kā Latvijas Centrālā Padome (LCP). Pati organizācija sāka veidoties 1941. gada decembrī, kas sāka apvienot LU mācībspēkus un studentus. Īsā laikā šī pagrīdes organizācija sāka meklēt slepenus sakarus ar Latvijas diplomātisko dienestu trimdā.[3] Sevišķi liela nozīme LCP sakariem ar Latvijas diplomātiem trimdā bija latviešu sūtnim Stokholmā, Zviedrijā Voldemāram Salnajam. Viņam 1943. gadā izdevās izveidot pagrīdes sakarus ar K. Čaksti, kurš caur V. Salno sniedza ziņas ASV un Lielbritānijai par nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci (ebreju holokaustu un iedzīvotāju piespiedu deportācijām uz nacionālsociālistu koncentrācijas nometnēm) un kara noziegumiem (nelikumīgu vietējo iedzīvotāju mobilizācija Waffen SS leģionā).[4]

Pati LCP bija demokrātiski noskaņotu Latviju pilsoņu nacionālā pretošanās organizācija, par kuras priekšsēdētāju iecēla K. Čaksti.[5] LU mācībspēki, paralēli cīnoties par Latvijas neatkarības atjaunošanu, turpināja darbu LU. LCP ģenerālsekretāra amatā bijis LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes franču un vācu valodas lektors Ludvigs Sēja, LCP Prezidija biedrs Romas katoļu bīskaps, LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes dekāns un profesors Jāzeps Rancāns, LCP komisijas loceklis arheologs, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes privātdocents Valdis Ginters, LCP aktīvists LU Tiesību zinātņu un tautsaimniecības fakultātes profesors Arnolds Aizsalnieks u.c.[6] LCP pievienojās arī LLU prof. Andrejs Teikmanis un docents Fēlikss Cielēns.[7] Latvijas universitāšu aktīva iesaiste LCP saistīta ar 1943. gada februāri, kad nacionālsociālistiskā Vācija ciešot sakāvi Staļingradas kaujā, uzsāka “totālo karu”. “Totālais karš” skāra arī LU, kur tās studentus sāka mobilizēt Waffen SS leģionā, spējīgākos studentu un doktorantus nosūtīja uz nacionālsociālistiskās Vācijas augstskolām, nodarbinot viņus karam svarīgās zinātnes nozarēs. LCP bija protests no mācībspēku puses, kuri iebilda nacionālsociālistu okupācijas varai par nelikumīgu studentu un mācībspēku izmantošanu pret Latviju vērstās interesēs.[8]

Tomēr K. Čakste un citi apzinājās, ka Austrumu frontē kara stāvoklis sāka nosvērties par labu PSRS, kas uzsāka strauju pretuzbrukumu rietumu virzienā, izraisot draudus otrreizējai PSRS okupācijai. Esošajos apstākļos bija nepieciešams latviešu atbalsts PSRS karaspēka aizkavēšanai, lai netiktu traucēts LCP darbs pie Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kamēr LU studenti tika iesaistīti nacionālsociālistu militārajos formējumos, tikmēr LCP sadarbībā ar V. Salnāju Stokholmā paralēli centās diplomātiskā ceļā iegūt atbalstu no ASV un Lielbritānijas, lai abas demokrātiskās lielvalstis nepieļautu savai sabiedrotajai PSRS realizēt otrreizējo Latvijas okupāciju. Tika darīts viss iespējamais, lai abas demokrātiskās lielvalstis saprastu Latvijas traģisko stāvokli, kas bija cīņa par izdzīvošanu starp divām totalitārajām lielvarām, nevis par nacionālsociālistiskās Vācijas politiskajiem un saimnieciskajiem mērķiem.[9]

1943. gadā Otrā pasaules kara stāvoklis sāka nosvērties par labu Sabiedroto koalīcijai, jo 1942. gada jūnijā ASV ieguva pārsvaru pār Japānas impēriju Klusajā okeānā, Lielbritānija pārgāja pretuzbrukumā Ziemeļāfrikā nacionālsociālistiskajai Vācijai pēc Alameinas kaujas 1942. gada novembrī un PSRS deva iznīcinošu pretuzbrukumu Austrumu frontē nacionālsociālistiem, izcīnot smagas uzvaras pie Staļingradas 1943. gada februārī un Kurskā tā paša gada jūlijā. Tajā pašā gadā ASV un Lielbritānija sāka gatavoties jūras desantam Normandijā, nacionālsociālistu okupētajā Francijā 1944. gada jūnijā, kas izraisīja Baltijas tautām vēl lielākas cerības uz nenonākšanu otrreizējā PSRS okupācijā.[10] LCP K. Čakstes vadībā sāka aktīvi sadarbojās ar Igaunijas un Lietuvas nacionālajām pretošanās kustībām, lai izveidotu Baltijas konfederāciju.[11]

Baltijas konfederācijas izveide paredzēja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopīgi koordinētu ārpolitiku, satiksmi, finanšu sistēmu, vienotu muitas telpu un militāru savienību.[12] Baltijas konfederācija sastāvētu no LCP, Lietuvas Atbrīvošanas Augstākās komitejas (LAAK), kas izveidojās, reaģējot uz nacionālsociālistu represijām pret lietuviešu centieniem iegūt autonomiju no nacionālsociālistu okupācijas varas. Blakus LCP un LAAK pievienojās arī Igaunijas Republikas Nacionālā komiteju (IRNK), kas bija analoga nacionālās pretošanās kustība iepriekš minētajām organizācijām.[13] Ja LCP apvienoja LU mācībspēkus, tad LAAK apvienoja Viļņas un Kauņas universitāšu mācībspēkus. Līdzīgi tas bija ar IRNK, kas apvienoja Tartu universitātes (TU) mācībspēkus.[14] No TU redzamākajiem mācībspēkiem būtu jāizceļ Jirī Uluots, kurš bija tiesību zinātņu prof. TU Juridiskajā fakultātē.[15] Baltijas konfederācija ne tikai bija Baltijas valstu, bet arī Baltijas valstu nacionālo universitāšu (Kauņas universitātes, Latvijas Universitātes un Tērbatas universitātes) savienības projekts vienotai, diplomātiskai cīņai par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Toties baltiešu nacionālajai pretošanās kustībai pievienojās arī Polija. Jau 1942. gadā LCP, atrodoties izveides procesā, tās aktīvisti izveidoja sakarus ar poļu nacionālo pretošanās kustības pārstāvi Marianu Čiževski, kurš izmantoja sakarus ar nacionālsociālistiskās Vācijas gaisa spēku (Luftwaffe) sakaru virsniekiem, lai ziņotu par nacionālsociālistu okupācijas politiku Polijā un Baltijas valstīs. Sadarbība ar Polijas pretošanās kustību LCP darbībā izpaudās 1944. gada jūnijā, kad no Gotlandes ar laivām uz Kurzemi atveda poļu nacionālās pretošanās kustības kurjeru Staņislavu Balževiču, kurš pēc tam vairāk nekā nedēļu nelegāli slēpās pie LCP aktīvistiem, lai vēlāk caur Lietuvu dotos uz Poliju un pēc sava uzdevuma izpildīšanas atkal ar LCP starpniecību atgrieztos Zviedrijā.[16]

Gan Polija, gan Baltijas valstis izjuta draudus no otrreizējās PSRS okupācijas, kad 1944. gada vasarā sākās vērienīga padomju ofensīva Austrumu frontē operācija “Bagrations”. Operācija noslēdzās ar Vērmahta graujošu sakāvi, kad skaitliski milzīgā Sarkanā armija ielenca Vērmahtu Latvijas teritorijā (Kurzemē) un sasniedza mūsdienu Polijas un Rumānijas robežas, gatavojoties karagājienam uz nacionālsociālistiskās Vācijas galvaspilsētu Berlīni, draudot Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm nonākt komunistu varā.[17] Poļus biedēja PSRS karaspēka pietuvošanās Polijas teritorijai, jo PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts Ļvivā (Ļvovā) mūsdienu Ukrainas teritorijā uzsāka represijas pret Polijas Dzimtenes armiju (Polijas nacionālo pagrīdes armiju), arestējot virsniekus un piespiežot ierindas karavīrus pievienoties Sarkanās armijas kontrolētajai Polijas Tautas armijā (pēc kara tā kļuva par PSRS satelītvalsts Polijas Tautas Republikas bruņotajiem spēkiem). Līdzīgi kā baltieši, poļi apzinājās, ka PSRS negribēja pieļaut neatkarīgas un suverēnas Polijas valstiskumu.[18] Paralēli represējot poļu nacionālo pretošanās kustību, represijas skāra arī baltiešu nacionālās pretošanās kustības.

1944. gada 29. aprīlī K. Čaksti un citus aktīvistus represēja nacionālsociālistiskās Vācijas Valsts slepenpolicija Gestapo, kas viņu ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. Ienākot Sarkanajai armijai Latvijas teritorijā tā paša gada pavasarī, ieslodzītos LCP locekļus pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni mūsdienu Polijas teritorijas ziemeļos pie Gdaņskas.[19] K. Čakste nomira 1945. gada 21. februārī no smadzeņu iekaisuma, kad viņu pārveda no Štuhofas koncentrācijas nometnes uz Lauenburgu, nacionālsociālistiskajā Vācijā, kad PSRS karaspēks bija uzsācis Vislas-Oderas ofensīvu.[20] Par spīti nacionālsociālistu represijām, LCP tomēr spēja savu darbību turpināt Latvijā līdz pat 1945. gada nogalei, kad otrreizējās PSRS okupācijas rezultātā PSRS drošības dienesti likvidēja LCP.[21] Otrās PSRS okupācijas apstākļos notika padomju represijas pret tiem LCP aktīvistiem, kas palika Latvijā, nevis aizbēga uz Zviedriju.[22] Igaunijas un Lietuvas nacionālās pretošanās kustības pārņēma līdzīgas liktenis, kad 1944. gada septembrī, ienākot Sarkanajai armijai Igaunijā, Gestapo represēja IRNK locekļus un aktīvistus. Gestapo, tāpat kā Igaunijā, identificēja LAAK locekļus, kam sekoja pulkveža Kazimira Amrazeja u.c, lietuviešu nacionālās pretošanās kustības locekļu represēšana.[23]

Ne tikai totalitāro režīmu represijas izjauca jebkādas ieceres uz Baltijas valstu, to nacionālo universitāšu, un Polijas cīņu par neatkarības atjaunošanu, bet arī Sabiedroto koalīcijas liktenīgie lēmumi par pēckara pasaules kārtību Jaltas konferencē 1945. gada 4.-11. februārī. ASV un Lielbritānija, vadoties pēc politiskiem aprēķiniem, iekļāva Centrāleiropu un Austrumeiropu PSRS ietekmes orbītā, izšķirot Baltijas valstu un Polijas likteni par labu PSRS.[24] Vienīgais, ko ASV un Lielbritānija panāca, ir PSRS veiktās Baltijas valstu inkorporācijas juridiska neatzīšana, saglabājot 1918. gadā dibināto Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu tiesisko kontinuitāti.[25] Lai gan ASV un Lielbritānija 1941. un 1942. gadā bija atteikušās atzīt PSRS teritoriālos ieguvumus Molotova-Rībentropa pakta ietvaros, Otrā pasaules kara beigās tām svarīgāk bija nevis glābt Baltijas valstis, bet gan sakaut nacionālsociālistisko Vāciju un tad pievērsties Japānas impērijas sakaušanai Tālajos Austrumos, novēršot Japānas nonākšanu PSRS ietekmes orbītā. Reālpolitika dominēja pār morāles principiem.[26]

Tomēr pēc Otrā pasaules kara Lielbritānija gribēja realizēt absurdu militāro kampaņu, kuras nosaukums bija operācija “Neiespējamais”. Šī operācija paredzēja preventīvu karu ar PSRS, lai padzītu Sarkano armiju no Centrāleiropas un Austrumeiropas, tādejādi viešot jaunas cerības Polijas un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai. Taču tajā laikā PSRS bija skaitlisks pārsvars pār Lielbritānijas un ASV karaspēkiem kontinentālajā Eiropā, un neviens nebija gatavs sākt Trešo pasaules karu Baltijas valstu un Polijas dēļ. Arī PSRS atturējās no konvencionāla kara ar saviem Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, kad ASV iekļāva savā bruņojumā kodolieročus. Sākās  aptuveni 50 gadus ilga ASV-PSRS pretstāve jeb Aukstais karš, kura laikā Baltijas valstu juridiskais statuss pēc 1940. gada vasaras palika nemainīgs līdz pat to neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, kad beidzās Aukstais karš un PSRS sabruka.[27]

LU prof. Konsantīna Čakstes piemiņas plāksni var apskatīt ekskursijās LU galvenajā ēkā. Iepriekšēja pieteikšanās elektroniski: muzejs@lu.lv vai zvanot pa tālruni 67034566.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

 


[1] Feldmanis, Inesis. Zunda, Antonijs. Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā: Baltijas jautājums 1940-1988 (2. sējums). Rīga: Izdevniecība “Jumava”. 2016, 28. lpp.

[2] Neiburgs, Uldis. Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941-1945). Rīga: “Mansards” izdevums. 2017, 118.-120. lpp.

[3] Strods, Heinrihs (sast.). Latvijas Valsts Universitātes vēsture (1940-1990). Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 101. lpp.

[4] Zunda, Antonijs. Feldmanis, Inesis, 43. lpp.

[5] Šilde, Ādolfs. Valstsvīri un demokrāti: biogrāfiskas studijas. New York: “Grāmatu draugs”. 1985, 330. lpp.

[6] Turpat, 330. lpp.

[7] Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts Universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 276. lpp.

[8] Strods, Heinrihs (sast.), 90. lpp.

[9] Neiburgs, Uldis, 150. lpp.

[10] Beevor, Antony. Der Zweite Welt Krieg. München: C. Bertelsmann Verlag. 2014, Seite 380 ;660

[11] Turčinskis, Zigmārs. Bruņotā pretošanās padomju un nacistiskajai okupācijai (1940-1957). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 110. lpp.

[12] Neiburgs, Uldis, 230. lpp.

[13] Buttar, Prit. Between Giants: the Battle for the Baltics in World War II. Oxford: Osprey Publishing. 2015, page 151; 155

[14] Neiburgs, Uldis, 220-221. lpp.

[15] Zeterbergs, Sepo. Igaunijas vēsture. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 371.-372. lpp.

[16] Neiburgs, Uldis, 247.-248. lpp.

[17] Hans, Vinsents. Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē: asinis mežā. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 42. lpp.

[18] Beevor, Antony, Seite 676

[19] Lapiņš, Leonards (sast.). Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļas absolventu dzīves un darba gaitas (1919-1944). Rīga: Senatora Augusta Lēbera fonds. 1999, 81. lpp.

[20] Turpat, 81. lpp.

[21] Turčinskis, Zigmārs, 110. lpp.

[22] Hants, Vinsents. VDK un Latvija: Stāsts par Latvijas attiecībām ar čeku. Rīga: AS “Latvijas mediji”. 2019, 226.; 237. lpp.

[23] Buttar, Prit, page 151; 155

[24] Neiburgs, Uldis, 128.-129. lpp.

[25] Feldmanis, Insesis. Zunda, Antonijs, 32. lpp.

[26] Beevor, Antony, Seite 259-260; 380

[27] Aplbauma, Anne. Dzelzs priekškars: Austrumeiropas pakļaušana (1944-1956). Rīga: Apgāds “Zvaigzne ABC”. 2016, 62. lpp.

 

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Par Gada augu 2020 Latvijas Botāniķu biedrība ir izvēlējusies Ruiša pūķgalvi Dracocephalum ruyschiana. Latvijas teritorijā to pirmo reizi atradis dabaspētnieks Eduards Lēmanis (1841 – 1902)1883. gadā Antonopolē. Šis atradums glabājas Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II)  Latvijas Universitātes (LU)  Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. Etiķetes pie herbārija vēsta par otru agrīno ruiša pūķgalves atradumu Latvijā Numernē. 1888. gada Numernes atradums glabājas arī Herbarium Balticum (starptautiskais kods RIG I).

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas ruiša pūkgalves herbāriji, kas ievākti laika posmā no 1848. līdz 1977. gadam gan Herbarium Latvicum un Herbarium Balticum. Herbarium Latvicum kopumā atrodas 29 herbāriji, senākie vākumi ir no Igaunijas, kas līdz Pirmā pasaules karam kopā ar Vidzemi bija viena Livlandes guberņa un šā laika dabaspētnieki strādāja visā tās teritorijā. Savukārt vēlākie vākumi ir no Latvijas. Mazāk vākumu ir no 1920. – 1930. gadiem, bet starp tiem ir arī izcilā latviešu botāniķa profesora Nikolaja Maltas (1890 - 1944) ievāktie herbāriji. Savukārt bagātīgākie vākumi ir no 1970. gadiem, sevišķi detalizēti apraksti ir botāniķes  Dr. Gaidas Ābeles (dzimusi Elksne 1931. gadā) sagatavotajiem herbārijiem. Savās etiķetēs viņa arī mēdz norādīt citus augus, kas auguši līdzās (esparsete, asinssarkanā gandrene, lielziedu vīgrieze, kalnu āboliņš).

Otra interesantā ruiša pūkgaleves kolekcija glabājas Herbarium Balticum. Šo gandrīz 27 tūkstošus lielo herbāriju veido Karla Reinholda Kupfera (1872 – 1935) herbārijs, ko viņš 1929. gadā pārdeva LU (par šo herbāriju rakstīts pagājušā gadā LU simtgades atklājumā). No 13 ruiša pūķgalves herbārijiem 11 ir K. R. Kupfera vākumi pie Ikšķiles laikaposmā no 1895. līdz 1930. gadam, bet divi iegūti no citiem dabaspētniekiem, to skaitā arī vēl viens 1888. gada E. Lēmaņa atradums.

Ruiša pūķgalvi sauc arī par ziemeļu pūkgalvi, kas redzams arī nosaukumos gan angļu, gan vācu  valodās, bet nosaukumu ruiša pūķgalve, kā varam lasīt Latvijas Botāniķu biedrības mājas lapā, augs “ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam (1638–1731), savukārt ģints latviskais “pūķgalves” nosaukums cēlies no grieķu vārdu salikuma drakón (pūķis) un kefalé (galva). Atliek aplūkot šī auga zieda formu, un top skaidrs, kāpēc “pūķgalve”.

Ruiša pūķgalve ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas lakstaugs ar zarainu sakneni. Tās garums sasniedz 20 – 65 cm garumu, Līdz 2,5 cm garie ziedi veido vārpveidīgu ziedkopu, to krāsa variē no violeti zilas līdz gaiši zilai, retāk rožainai. Laika gaitā herbāriji mēdz zaudēt krāsas un to košumu, kādēļ tiem grūti noteikt zieda krāsu, Dr. Gaida Ābele savam 1979. gada 25. jūnija vākumam Silciemā ir norādījusi “Zilā un rozā forma”. Zied ruiša pūķgalve no jūnija vidus līdz augustam. Ruiša pūķgalves labvēlīgai augšanai nepieciešamas granšainas, kaļķainas augsnes, kādas raksturīgas ošiem, un skraji, saulaini priežu meži, kādi dabiski izveidojas un pastāv meža ugunsgrēku ietekmē. Arī herbāriju etiķetēs bieži minēti saulaini priežu meži. Ruiša pūķgalves augšanas areāls aptver teritoriju no Tālajiem Austrumiem līdz Austrumeiropai un Latvija ir tā austrumu robeža, tādēļ šeit ruiša pūkgalve sastopama tikai valsts vidus un austrumu rajonos, tas redzams arī sugu enciklopēdijas “Latvijas daba” kartē. LU Muzeja herbārijā redzams, ka pirmie ruiša pūķgalves atradumi nāk no Latgales, arī pārējo herbāriju atradņu rietumu robeža ir Ikšķiles apkaime. Dr. biol. emeritus Edgars Vimba  norāda, ka pastāv uzskats, ka “Ruiša pūķgalve Eiropā pārstāv Altaja floras elementu, kas varētu būt ieceļojis pēdējā apledojuma laikā.”

Diemžēl neskatoties uz to, ka ir vasara un Gada auga ziedēšanas laiks, katram to redzēt ziedam visticamāk neizdosies, bet, ja atrodiet, tad atstājiet to augt, jo ruiša pūķgale ir rets, īpaši aizsargājams augs un Latvijā zināmas ne vairāk kā 10 šīs sugas atradnes. Arī LU Muzeja herbārijos var novērot nelielu skaitu atradņu. Botāniķi šā auga herbāriju var ievākt tikai ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļauju. Tādēļ Botāniķu biedrība aicina: “dosimies dabā, meklēsim Gada augu Ruiša pūķgalvi un ziņosim par saviem atradumiem dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv!” Pagājušā gadā portālam Dabasdati.lv iesniegts tikai viens ruiša pūķgalves novērojums, kā redzams, turpat Numernē, kur fiksēts viens no pirmajiem ruiša pūķgalves atradumiem Latvijā.

Bet ja noteikti gribas redzēt šo augu ziedam, tad jūlijā apmeklējiet LU Botānisko dārzu, kur to atradīsies Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas teritorijā. Bet LU Muzeja “sausajā dārzā”, kā agrāk mēdza dēvēt herbāriju, ruiša pūķgalve zied un ir pieejama interesentiem visu gadu.

Informācija par ruiša pūķgalvi:

http://botany.lv/gada-augs-2020-ruisa-pukgalve/

https://www.latvijasdaba.lv/augi/dracocephalum-ruyschiana-l/

http://latvijas.daba.lv/aizsardziba/augi_dzivnieki/pukgalve.shtml

Ruiša pūķgalve Herbarium Latvicum https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/50276

un Herbarium Balticum https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/50275

Visi ruiša pūķgalves herbāriji pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš sazinoties ar krājuma glabatāju Daigu Jamonti (daiga.jamonte@lu.lv).

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

1925. gada jūnijā dabaspētnieks Ferdinads Erdmanis Štolls (1874 – 1966) devās savos dabas novērojumos uz Langeciema, tagad - Garciema smilšu kāpām, ko apmeklēja diezgan bieži, bet šajā reizē viņš sastapa kaut ko jaunu, vēl neredzētu - sēni, ko pats nosauca par kāpu tinteni Coprinus dunarum F. E. Stoll. Viņš bija atklājis jaunu sēņu sugu, ko ar dabaspētnieka rūpību vizuāli fiksēja, izpētīja un aprakstīja. Todien zīmētie akvareļi glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju F. E. Štolla mantojuma apakškolekcijā, kurā atrodas arī unikālā F. E. Štolla sēņu attēlu kolekcija.

Sēņu attēlu kolekciju, kuras pamatā ir F. E. Štolla zīmētie akvareļi, viņa meita mikoloģe Katarina Bikeriha-Štolla pēc tēva vēlējuma 1998. gadā uzdāvināja Latvijas Universitātes Muzeja tolaik Botānikas nodaļai. Kolekcijā ir 136 mapes, katrai sēņu ģintij sava un kopā tajās ir vairāk kā 1000 attēli, starp tiem arī kāpu tintenes zīmējumi un fotogrāfijas. Kāpu tinteni mikologs fiksējis 2 akvareļos un fotogrāfijās - uz divām lapām uzlīmētas 12 šīs sēnes fotogrāfijas dažādos laikos. Uz piektās lapas ir jau pazīstams zīmējums un sarakste ar Karlu Reinholdu Kupferu (1872-1935), ar kuru kopā F. E. Štolls bija devies ne vienā vien ekspedīcijā.

F. E. Štolls bija viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta sākuma dabaspētniekiem un dabas aizsardzības aktīvistiem, aktīvs Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedrs, labi zināms ornitologs, viens no Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza dibinātājiem, biedrības muzeja konservators jeb krājuma glabātājs, taksidermists. Kopš 1907. gada viņš pakāpeniski arvien vairāk pievērsās mikoloģijai un kopš 1913. gada tapa viņa sēņu akvareļu kolekcija, kolekcijā ir arī viņa paša uzņemtās fotogrāfijas, šajā laikā pētnieks sāka aktīvi publicēt rakstus un lasīt lekcijas par sēnēm, rīkot sēņu izstādes.

Abos kāpu tintenes zīmējumos F. E. Štolls ir fiksējis 1925. gada 26. jūnijā atrastās sēnes, vienam no zīmējumiem otrā pusē pētnieks ir sniedzis detalizētu sava atraduma aprakstu. Kāpu tintene aug irdenajās smiltīs, daļēji zem tām, zīmējumā ar zīmuli ievilktā horizontālā līnija norāda, cik dziļi smiltīs tā ir atradusies. Savukārt fotogrāfijās kāpu tintene ir fiksēta vairākkārt: 1925. gada jūnijā, 1926. gada vasarā, visbeidzot 1929. gada 18. augustā.

Mikologs pats uzreiz nebija pārliecināts, ka ir atklājis ko jaunu. Dienasgrāmatā, kas glabājas Latvijas Dabas muzeja arhīvā, par šo notikumu ir tikai atzīmēts, ka viņš ir atradis tinteni. Bet smiltīs ieslēpusies tintene bija neparasta un pētnieks vairākus gadus centās noskaidrot, kas ir šī sēne, līdz sapratis, ka atklājis ko jaunu. Tikai 1929. gadā viņš publicēja rakstu par savu atradumu izdevumā “Zeitschrift für Pilzkunde” (nosaukumu varētu tulkot “Sēņu zinātnes žurnāls”) un nedaudz vēlāk Rīgas Dabaspētnieku biedrības izdevumā “Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga”. Rakstam klāt ir zīmējums, kurā kompilēti abi attēlu kolekcijā redzamie zīmējumi. Sēnes aprakstu F. E. Štolls sniedz arī grāmatā par Rīgas jūrmalas piekrastes dabu “Tier- und Pflanzenleben am Rigasche Strande” (“Dzīvnieku un augu dzīve Rīgas jūrmalā”), kas tika izdota 1931. gadā. Grāmatā dabaspētniks vēsta, ka kāpu tintene nav viegli ieraugāma, lai gan tā nav gluži smilšu krāsā, bet tā vienmēr ir vairāk vai mazāk apbirusi ar smiltīm un aug pa daļai smiltīs. Kad sēnes cepurīte izlien no smiltīm, tās sporas jau ir nogatavojušās un gatavas izsēties. Kāpu tintenēm patīk augt bariņos no divām līdz septiņām kopā, bet F. E. Štolls ir atradis arī atsevišķi augošas. Grāmatā publicētas paša dabaspētnieka fotogrāfijas.

Kāpu tintene ir ļoti reti sastopama sēne. Nākamreiz kāpu tintene fiksēta vien 1977. gadā Kuršu kāpās. Atradumu veica lietuviešu mikologs Vincentas Urbonas, kurš to arī identificēja pēc iepriekšminētā raksta. Tomēr 21. gadsimta sākumā šī sēne atkal ir atrasta Latvijā, Rīgas apkaimē.

Pēdējos gados gan kāpu tintene vairs netiek atzīta par patstāvīgu sēņu sugu, bet gan par pelēkās tintenes formu, bet mēs viņu joprojām atrodam Nacionālajā muzeja kopkatalogā Latvijas Dabas muzeja kolekcijā, kā arī virtuālajā enciklopēdijā Latvijas daba un varbūt kādam vēl izdosies atrast to smilšu kāpās.

Visi F. E. Štolla kāpu tintenes attēli.

Pilna akvareļu kolekcija, kā arī informatīvi materiāli par F. E. Štollu, iepriekš piesakoties, pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.

Vairāk par kāpu tinteni:

https://core.ac.uk/display/43658507

https://www.dgfm-ev.de/publikationen/artikelarchiv/eine-fast-vergessene-tintlingsart-der-weissduenen-coprinus-dunarum-stoll/download - šeit arī publicētas kāpu tintenes krāsu fotouzņēmumi.

Sēnes apraksts arī: Vimba E. Sēnes ir visur. - R., 2015.

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

2020. gadā aprit 200 gadi, kopš Latvijas teritorijā atrasts pirmais meteorīts un 130 gadi, kopš atrasts pēdējais. Viss 20. gadsimts un 21. gadsimta sākums pagājis bez vietējo meteorītu atradumiem! Tāpēc katra vēsturiska liecība par iespējamu meteorīta krišanu ir vērtīga. Vairākas šādas ziņas nesen atrada LU Muzeja eksperts Ilgonis Vilks, apstrādājot nešķirotos muzeja materiālus.

Meteorīts ir neliels kosmisks ķermenis, kas nokritis uz Zemes. Kamēr tas lido gaisā, to sauc par meteoru. Latvijā atrasti četri meteorīti, un visos gadījumos aculiecinieki novērojuši to krišanu.

1864. gada 12. aprīļa rītā Neretas tuvumā debesis bijušas skaidras. Saulei lecot, negaidot atskanējis šauteņu zalvei līdzīgs troksnis, kas bija dzirdams plašā apkārtnē. Svājēnu māju saimnieks redzējis divu meteorītu nokrišanu. Tiem saduroties ar zemi, gaisā uzmestas velēnas. Divi netīri pelēki akmeņi gulējuši katrs savā bedrē, nelieli gabaliņi bija atlūzuši, atsedzot iekšējo masu gaiši pelēkā krāsā. Tā astronome Ilga Daube 1964. gada Astronomiskajā kalendārā* apraksta Neretas meteorīta krišanu. Meteorītu gabalu masa bija 5,6 un 4,7 kilogrami.

Līdzīgi norisinājusies arī Biržu (Bullīšu) meteorīta krišana (5 kg) 1863. gada 2. jūnijā un Baldones meteorīta krišana (5,8 kg) 1890. gada 10. aprīlī. Vienīgi pirms Līksnas meteorīta (5,2 kg) nokrišanas 1820. gada 12. jūlijā debesīs redzēta lidojam spoža ugunsbumba. Meteorīti tika sadalīti, izpētīti un izklīda pa dažādām kolekcijām. Visi četri Latvijas meteorīti bija akmens meteorīti, t.s. hondrīti, kuru pelēkajā masā redzami nelieli graudiņi. Mūsdienās Latvijā bija palikuši tikai divi Baldones meteorīta gabaliņi (25,5 un 10,1 grams), kas glabājas LU Muzeja meteorītu kolekcijā. Pateicoties Mazā meteorītu muzeja vadītāja Kārļa Bērziņa rūpēm, Latvijā 2014. gadā atgriezās arī neliels Līksnas meteorīta fragments (0,63 g) un plānslīpējums.

Tagad salīdzināsim šos faktus ar ziņām, kas sniegtas muzejā atrastajās vēstulēs. Senākais novērojums datēts ar 1935. gada 30. septembri, un tajā sniegts izteiksmīgs bolīda (spoža meteora, ne meteorīta) lidojuma apraksts (īsināts): „Soļojot Aizputes virzienā un cenšoties pārskatīt nelīdzeno, kluso ceļu, cik tālu vien tas tumsā iespējams, pēkšņi aizmugurē radās spoža gaisma, kas vērsa uzmanību uz priekšā radušos manis paša ēnu. Ēna priekšā kļuva īsāka un īsāka. Pacēlu acis augšup: mirdzošu zvaigžņu debesis klusi pārlidoja dzirkstoša Ziemsvētku brīnumsvecītes liesmiņa! Tīri kā aizdedzināts magnijs! Visās debesīs bālgans spīdums! Uz zemes krūmāji un koki pat tālē saskatāmi zilganā gaismā”. Pēc divām minūtēm novērotājs izdzirdēja tādus kā ložmetēja šāvienus, kam sekoja pērkonam līdzīgs rūciens. Tas liecina, ka debess ķermenis bija nonācis samērā zemu Zemes atmosfērā, tomēr šādos gadījumos meteorīts nenokrīt.

Otru korespondenci LU Astronomiskās observatorijas direktoram Alfrēdam Žaggeram 20. gs. 30. gados (precīzs datums nav nolasāms) sūtījis pazīstamais pedagogs un ģeogrāfs Fricis Dravnieks (1873 – 1967). Viņš raksta: „Akmens, no kura gabaliņu dēls Jums nodeva, atrodas Jēkabpilī, ielas malā pie komercskolas dārza sētas kopā ar citiem lieliem akmeņiem, ko savācis dabaszinātnieks, skolotājs E. Valtera kungs. Valters domā, ka šis akmens esot meteors. Ķīmijas laboratorijā ir atrasts, ka šai akmenī ir ļoti daudz dzelzs, cik %, nav noteikts (..) Akmens ir tik liels, ka velt gan viņu var, bet nēsāt ne.” Diemžēl nav ziņu, vai observatorijai iesūtītie paraugi ir pārbaudīti, un kāds bijis rezultāts. Taču tas ir fakts, ka meteorītos ir diezgan daudz dzelzs, stiprs magnēts spēj pievilkt akmens meteorītu.

Nākamais stāsts ir par priekšmetu, kas 1942. gadā nokritis no debesīm Smiltenē. Vēstules autore raksta (īsināts): „Kādā vēlā rudens vakarā es un mans brālis steidzāmies uz mājām pa ceļu caur tīrumiem. Krēsloja, debesis bija skaidras. Tīrumu vidū pēkšņi dzirdējām svilpienu. Aiz pārsteiguma apstājamies. No debesīm nokrita neliels akmens, pārplūdušā pļaviņā dažus metrus no mums. Mēs ļoti izbijāmies un skrējām uz mājām. Mājās mātei stāstījām, kādus brīnumus redzējām. Tā kā bija kara laiks, tam neviens nekādu uzmanību nepievērsa. Neviens negāja skatīties un akmeni meklēt”.

Šis gadījums paliek neskaidrs. Ir zināmas, ka ja neliels meteorīts nokrīt pavisam netālu, dzirdams svilpienam līdzīgs troksnis, tam traucoties pa gaisu. Šajā gadījumā tas gan varēja būt arī no lidmašīnas izsviests priekšmets, tiesa, tādā gadījumā aculieciniekiem vajadzēja dzirdēt lidmašīnas motora troksni.

Gan agrāk, gan tagad tiek atrasti pseidometeorīti, t.i., tādi, kas pārbaudot izrādījušies „parasti” akmeņi, šādu paraugu kolekcija ir arī LU Muzejā. Viens raksturīgs gadījums norisinājās 1963. gadā. Avīze „Padomju Jaunatne” publicēja ziņu par akmens meteorītu, kas 1963. gada maijā nokritis Bauskas tuvumā, Codes ciemā, un nonācis Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Pēc pārbaudes PSRS Zinātņu akadēmijas Meteorītu komitejā Maskavā izrādījās, ka tas nav meteorīts, bet parasts kvarcīts, kura virsma nosmērēta ar piķim līdzīgu vielu. Raksta autore gan piebilst: „Ja stāsts par „krišanu” ir patiess, tad ļoti iespējams, ka īstais Bauskas meteorīts vēl šobrīd guļ zemē, tikai ne tur, kur atrasts minētais akmens”**.

Latvijas iedzīvotāji arī mūsdienās aktīvi meklē meteorītus, un samērā bieži nes šo rindu autoram, LU Muzeja ģeologiem, Mazā meteorītu muzeja vadītājam un citiem speciālistiem akmeņus, kas, viņuprāt, varētu būt meteorīti. Reizēm tie ir dzelzs vai metālu sakausējumu gabali. Jāatzīmē, ka tikai 6 % no visiem meteorītiem ir dzelzs vai dzelzs-akmens meteorīti, līdz ar to tīri statistiski, varbūtība atrast dzelzs meteorītu ir krietni mazāka, nekā atrast akmens meteorītu. Diemžēl visi pie speciālistiem nogādātie paraugi nav bijuši meteorīti.

Iespējama meteorīta atrašanas gadījumā LU Muzejs sniedz konsultācijas, sākumā jāsazinās pa e-pastu: ilgonis.vilks@lu.lv. Par tipiskām meteorīta pazīmēm lasiet autora rakstā „Vai tas ir meteorīts?” Savukārt īstus meteorītus iespējams aplūkot, apmeklējot LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekciju Raiņa bulvārī 19, Rīgā, iepriekš piesakoties pa e-pastu: gunta.vilka@lu.lv vai tālruni  pa tel.67034566, mob. tel.25733456.

Vēres

*I. Daube. Latvijas meteorīti. Astronomiskais kalendārs 1964. Rīga, 1963, 97. – 103. lpp.

**I. Daube. Par Bauskas pseidometeorītu. Zvaigžņotā Debess, 1964 Vasara, 56. lpp.

 

LU MUZEJA eksperts Ilgonis vilks