Ar kādu izmeklēšanas instrumentu mums asociējas vispazīstamākais literārais privātdetektīvs Šerloks Holms? Bieži vien Šerloks Holms tiek vizualizēts ar lupu (loupe no franču valodas – palielināmais stikls) rokās, aplūkojot pirkstu nospiedumus un sīkus lietišķos pierādījumus nozieguma vietā, lai pēc tam ar ilgiem gadiem pilnveidoto dedukcijas (pētīšanas metode — atsevišķu slēdzienu loģiska izsecināšana no vispārējiem likumiem, tēzēm) paņēmienu tiktu pie secinājumiem par nāves cēloņiem, nozieguma apstākļiem un iespējamo ļaundari. Mēs, Latvijas Universitātes Muzeja eksperti, krājuma glabātāji un viņu palīgi, gan neaplūkojam slepkavību apstākļus (ja vien nav runa par Zooloģijas kolekcijā esošajiem izbāzeņiem, daļa no kuriem patiešām nav gājusi bojā dabiskā nāvē), bet pilnīgi noteikti darbojamies līdzīgi īsteniem detektīviem – pielietojam savas prasmes un zināšanas nozarē, lai aplūkotu Muzeja krājuma priekšmetus kā zem lupas un stāstītu par tiem Jums. Un ar ko lai sākam šo jauno rubriku, ko piedāvājam, ieskandinot otru Latvijas Universitātes vēstures simtgadi? Sāksim ar lupu.

Lupa jeb palielināmais stikls ir optisks instruments sīku objektu novērošanai. Parasti sastāv no vienas savācējlēcas, kurai neliels fokusa attālums (0,01–0,1 m). Lupas palielinājums ir no 2 līdz 40–50. Jaunāka definīcija par lupu jeb palielināmo stiklu jeb parasto palielinātāju jeb parasto mikroskopu dēvē lēcu, kura funkcija ir nodrošināt blakus esoša objekta attēlu, kas ir lielāks par attēlu, kuru cilvēks redz ar neapbruņotu aci. Tas ir diezgan sens rīks. No kvarca veidota izliekta lēca ar fokusa attālumu (attālums no fokusa (galvenā fokusa) līdz optiskās sistēmas vai lēcas optiskajam centram) apmēram 10 cm, kas, iespējams, kalpoja kā palielināmais stikls, 1885. gadā tika atrasta starp Asīrijas ķēniņa Sennacheribas pils (705–681 pirms mūsu ēras) drupām.

Definējot terminu “mikroskops” (mikros no grieķu valodas - mazs, skopeo no grieķu valodas - skatos), netiek minēts nepieciešamais lēcu skaits. Encyclopedia Britannica mikroskopu definē kā instrumentu, kas rada palielinātu mazu objektu attēlu, sniedzot novērotājam ārkārtīgi tuvu skatu uz minimālām struktūrām mērogā, kas ir ērts pārbaudei un analīzei. Oxford Dictionaries piedāvā skaidrojumu – optiska ierīce ar neapbruņotu aci nesaskatāmu objektu vai to elementu ļoti palielinātu attēlu iegūšanai. Vienkāršā mikroskopā tiek izmantots viens objektīvs, tāpēc palielināmie stikli jeb lupas ir vienkārši mikroskopi.

Trīs holandiešu briļļu izgatavotāji – Hanss Jansens, viņa dēls Zaharijs Jansens un Hanss Lippershejs – tika atzīti par saliktā mikroskopa izgudrotājiem apmēram 1590. gadā. Pirmais mikroskopa attēlojums tika veikts apmēram 1631. gadā Nīderlandē. Tas nepārprotami bija salikts mikroskops, ar okulāru un objektīvu. Šāda veida instrumenti, kas bija izgatavoti no koka un kartona, un kurus bieži rotāja ar pulētu zivju ādu, kļuva arvien populārāki 17. gadsimta vidū, un angļu dabas filozofs Roberts Hūks to izmantoja, lai regulāri organizētu demonstrācijas jaunajai Karaliskajai biedrībai. Šīs demonstrācijas sākās 1663. gadā, un divus gadus vēlāk Hūks publicēja monogrāfiju ar nosaukumu Micrographia, kurš iepazīstināja ar plaši pazīstamo objektu (starp tiem blusu, utu un nātru) mikroskopisko skatu diapazonu. Šajā grāmatā viņš pirmoreiz lietoja terminu “šūna”.

Piedāvājam nelielu ieskatu procesā, kas notika, pētot pirmo krājuma priekšmetu LU Muzeja sērijā Zem lupas. Aplūkojot objektu un meklējot uz tā kādus precizējošus uzrakstus, tika atrasts zīmējums ar uzrakstu “E. Leitz Wetzlar”. Izmantojot interneta meklētājprogrammu, tika atrasta informācija par Ernstu Leicu (Ernst Leitz) un viņa karjeru optisko instrumentu ražošanas nozarē. Caurskatot Harvardas Universitātes vēsturisko zinātnisko instrumentu kolekcijas vietnē pieejamo sarakstu ar Ernsta Leica kompānijas ražojumiem un salīdzinot tajā atrodamo objektu attēlus, vistuvākā līdzība tika konstatēta ar diviem priekšmetiem (1343 un 1344), abiem tika minēts nosaukums “Leitz no. 46 dissecting simple microscope”. No tā varam konstatēt, ka LU Muzeja krājumā atrodamais priekšmets ir vienkāršs sadalīšanas mikroskops. Citi parametri, kuri šiem objektiem ir līdzīgi vai sakrīt, ir ražošanas laiks (ap 1890. gadiem), ražotājs (Ernst Leitz (company)), ražošanas un izmantošanas vietas (Veclāra (Vācija) un Ņujorka (ASV)), izgatavošanas materiāli (stikls, samts, sarkankoks, misiņš, čuguns). Sakrīt arī objektu apraksti.

Ernsta Leica uzņēmuma pirmsākumi meklējami Kārļa Kelnera nodibinātajā Optiskajā institūtā Veclārā, Vācijā. Agrākie Leica tirdzniecības katalogi norāda dibināšanas datumu kā 1850. gadu, bet līdz 20. gadsimta sākumam Leics publikācijās datēja to ar 1849. gadu. Teleskopi bija agrīnā uzņēmuma galvenais produkts, bet 1850. gados šo vietu aizņēma mikroskopi. 1855. gadā Kelners nomira 29 gadu vecumā no tuberkulozes, un viņa partneris Frīdrihs Kristians Belthle pārņēma darbnīcu. Uzņēmums kļuva pazīstams kā Optiskais institūts Kellner and Belthle. 1865. gadā Belthle nolīga inženieri Ernstu Leicu (1843–1920), kurš gadu vēlāk kļuva par viņa partneri. Pēc Belthle nāves 1869. gadā Leics pārņēma uzņēmumu un pārdēvēja to par Ernsta Leica optisko institūtu (Optischen Institut von Ernst Leitz). Leicam tajā laikā bija tikai 26 gadi. No 1889. līdz 1911. gadam Leica uzņēmums preču klāstā ieviesa projektorus, kinematogrāfiskus projektorus, binokļus un citu optisko aprīkojumu. 1892. gadā Ņujorkā tika atvērts tirdzniecības birojs, kas vēlāk kļuva pazīstams kā E. Leitz, ASV. Līdz 1910. gadam Leica uzņēmums gadā ražoja 9000 mikroskopus, un tajā strādāja 950 cilvēki. 1911. gadā Ernsts Leics nolīga Oskaru Barnaku (1879–1936) ar ideju izveidot pārnēsājamu kameru. 1912. gadā Makss Bereks (1886–1949) pievienojās Ernsta Leica uzņēmumam pēc tam, kad bija pabeidzis matemātikas un mineraloģijas studijas Berlīnē. Viņš matemātiski izstrādāja pirmo Leitz kameras objektīvu, 50 mm anastigmatu. 1913. gadā Barnaks izgudroja 35 mm kameru, izmantojot jauno objektīvu sistēmu. Mūsdienās to sauc par "UR-Leica prototipu". 1920. gadā Ernsts Leics nomira, un viņa dēls Ernsts Leics II (1870–1956) kļuva par uzņēmuma vienīgo īpašnieku. Mūsdienās Veclāras pilsētā atrodas Ernsta Leica Fotogrāfijas un fotogrāfijas tehnoloģiju muzejs.

Latvijas Universitātes muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājuma telpās atrodas liels skaits dažādos laikos ražotu un izmantotu optisku ierīču, kas ļauj saskatīt sīkus dabas objektus. Šī darbība ir neatņemama dabas izpētes sastāvdaļa. Iepazīt dabas detektīvu rīkus iespējams Kronvalda bulvārī 4, 120. telpā, iepriekš piesakoties pie kolekcijas krājuma glabātājas, rakstot uz e-pastu daiga.jamonte@lu.lv.

 

Izmantotie informācijas avoti:

Bruno Rolovs. Par fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — Rīga, Zinātne, 1989

Eugene Hecht. Optics. Global edition. – Boston, Pearson, 2017

Encyclopedia Britannica | Microscope

Oxford Dictionaries | Mikroskops

Sciencing | What is the Difference Between a Magnifying Glass and a Compound Light Microscope?

Harvard University Collection of Historic Scientific Instruments | Ernst Leitz (company)

Ernst Leitz Museum

Krājuma glabātāja palīdze Kristīne Kuzņecova

Sauso augu mācību preparāti LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Botānikas katedras mantojuma apakškolekcija, sevī slēpj to, kas pirmajā brīdī nemaz nav viegli pamanāms. Tikai ieskatoties uzmanīgāk vai ar lupu, izlasot etiķeti, kas uzlīmēta uz trauka ar augu preparātiem, kas iespējams ir saglabājušies vēl no 20. gadsimta sākuma, kad tie bija Rīgas Politehniskā institūtā, atklājas, kas tajos glabājas. Sausie augu preparāti tiek izmantoti mācību procesā botānikas studijām. Šie augi ir ievietoti aizvākotos stikla traukos, kam virsū uzlīmēta etiķete ar nosaukumu un ar krāsu uzrakstīta Botānikas katedras atzīme un kārtas numurs, kas ir jau veikts vēlāk, kad šie paraugi jau atradās Latvijas Universitātē Botānikas katedras saimniecībā.  Kopā  šajā apkškolekcijā ir 36 paraugi un tie ir mikroskopisko jeb mikrosēņu paraugi. Tās bieži ir parazītiskas un izraisa augu slimības, kādas arī ir sēnes šajos paraugos.

Lai arī Latvijas Universitātē laika gaitā ir mainījušies botānikas pētniecībai un studijām veltītās fakultātes nosaukumi, un Botānikas katedra tika izveidota vien pēc 1944. gada,  tās materiāli nereti ir saglabājušies vēl no Rīgas Politehniskā institūta un 1990. gados vēsturiskie materiāli nonāca LU Botānikas muzeja aprūpē. Arī šie augu preparāti šādi ir nonākuši Botānikas katedras pārziņā, tad no katedras - LU Muzejā, kur Botānikas katedras mantojuma apakškolekcijā glabājas katedras darba un mācību līdzekļi. Diemžēl nav konkrētu ziņu par to, kā un kādu apstākļu dēļ sauso augu preparāti ir nonākuši LU un saglabāti desmitiem gadu. Šobrīd šie preparāti kalpo gan kā liecība botānikas izglītības vēsturē, gan arī kā materiāls mikoloģijas pētniecībā.

Ja šajā LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Botānikas katedras apakškolekcijas mācību preparātu grupā  ir vien 36 mikrosēņu paraugi, tad LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijā glabājas daudz lielāka un pilnīgāka miksroskopisko sēņu kolekcija – mikologa Jūlija Smaroda (1884 – 1956) “Latvijas sēņu eksikāts” (Fungi latvici exiccati). Termina “eksikāts” latviskais tulkojums būtu “žāvēts paraugs”. J. Smaroda sēņu kolekciju veido 27 sējumi jeb mapes ar 50 sēņu paraugiem katrā, kas kopā ir 1350 paraugi.

Latviešu mikologs un fitopatologs (fitopataloģija ir zinātne par augu slimībām, profilakses un apkarošanas metodēm) J. Smarods dzimis 1884. gadā Jaunrozē (tagad Apes novads). Mācījies vien vietējā skolā, turpināja zināšanu apguvi pašmācības ceļā, paralēli strādājot tēva lauku saimniecībā. Viņu interesēja augu slimības un to izraisītāji, īpaši dažādas mikroskopiskās sēnes. Iegūtās zināšanas , kā arī savus novērojumus J. Smarods publicēja laikrakstā “Zemkopis”, pirmais raksts bija par rūsas sēnēm 1907. gadā. Vēlāk J. Smarods nodibināja sakarus ar Pēterburgas Galveno botānisko dārzu, kļuva par tā korespondentu. Pēc kara 1922. gadā viņš atgriezās Latvijā un  sāka strādāt Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības Bioentomoloģiskajā stacijā, ko 1923. gadā pārdēvēja par Latvijas Augu aizsardzības institūtu. Šeit viņš strādāja līdz 1956. gadam, 1955. gadā saņemot LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu.[1]

Gan Botānikas katedras, gan J. Smaroda apakškolekcijas (šeit arī ir materiāli par J. Smarodu, viņa publikācijas, slimību izraisītāju sēņu attēli) ir apskatāmas un pieejamas pētniecībai LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Rīgā, Kronvalada bulvārī 4, iepriekš sazinoties ar krājuma glabātāju daiga.jamonte@lu.lv .

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

 


 

Ievērojamā raķešu inženiera, rīdzinieka Frīdriha Candera dzīves gājuma pētniekiem bija zināms, ka viņš pirms 110 gadiem - 1910. gadā novērojis Haleja komētu, jo Canders pats par to bija rakstījis Rīgas vācu avīzēs. Savā tā laika piezīmju burtnīcā viņš bija ievietojis divus komētas zīmējumus, tāpēc viņa biogrāfijas pētnieki uzskatīja, ka zīmējumos attēlota Haleja komēta.

Rūpīgāk aplūkojot zīmējumus, kas nesen LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ieskenēti augstā izšķirtspējā, muzeja eksperts Ilgonis Vilks secināja, ka zīmējumos nav redzama Haleja komēta. Pirmkārt, nesakrita datums. Vienā zīmējumā norādīts 3. februāris, bet Canders novēroja Haleja komētu 25. maijā. Jāpiezīmē, ka teksts pie zīmējumiem pierakstīts F. Candera īpašajā stenogrāfijā, būtībā tas ir šifrēts. Šifrētais pieraksts būtiski apgrūtināja F. Candera mantojuma izpēti 20. gadsimta 60. gados, tomēr to izdevās izlasīt.

Otrkārt, nesakrita komētas attēlojums. Komēta bija uzzīmēta ar garu asti, bet par Haleja komētu F. Canders rakstīja, ka tās aste bijusi īsa. Par laimi, apkārt komētai bija uzzīmētas dažas zvaigznes. 1910. gadā, dažus mēnešus pirms Haleja komētas pie debesīm parādījās cita, Lielā janvāra komēta, kas kļuva par spožāko 20. gadsimta komētu un bija labi redzama ar neapbruņotu aci. Sākumā to novēroja dienvidu puslodē, bet no janvāra beigām tā kļuva redzama arī Eiropā. Aprēķinot komētas efemerīdu un salīdzinot tās stāvokli pie debesīm ar zīmējumu, Ilgonis Vilks konstatēja perfektu sakritību, Frīdrihs Canders bija novērojis Lielo janvāra komētu. Pēc komētas novietojuma zīmējumā izdevās noteikt, ka pirmais novērojums veikts 31. janvārī. Otrā novērojuma datums, 3. februāris, jau bija norādīts zīmējumā.

Šis ir kaut neliels, tomēr jauns atklājums, jo F. Candera biogrāfijās autors nav atradis norādes, ka nākamais raķešu zinātnieks būtu novērojis šo komētu. Komētas zīmējumi apskatāmi F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, iepriekš sazinoties pa e-pastu ar krājuma glabātāja palīgu gunta.vilka@lu.lv. Par komētu novērojumiem Latvijas teritorijā vairāk var lasīt Jāņa Klētnieka grāmatā „Nāk komēta”.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts

Daba ir māksla un zinātne vienlaicīgi. Tāpēc botānika vilina tik daudzus cilvēkus, jo tā dod iespēju gan novērot dabas daili, gan izpētīt likumus, kas ir šīs dailes pamatā. Īpaši interesanta nodarbe ir krustošana jeb hibridizācija – augu selekcijas metode, divu ģenētiski atšķirīgu vecākorganismu iedzimtības faktoru savienošana (pārojot, apputeksnējot, sapludinot somatisko šūnu kodolus un tml.). Ar krustošanu aktīvi nodarbojies latviešu botāniķis Aleksandrs Zāmelis. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā atrodas viena no A. Zāmeļa doktora disertācijas kopijām ar pielikumu – Ģinšu un sugu krustošanas mēģinājumi krustziežu dzimtā (Cruciferae). Tajā apkopoti studiju rezultāti, kas iegūti, veicot krustošanas mēģinājumus no 1926. līdz 1940. gadam.

Darba mērķi bija:

  • noskaidrot, kādas Cruciferae ģintis, savā starpā krustojot, dod bastardus (bioloģiskus hibrīdus) un kādas nedod;
  • noskaidrot iegūto Cruciferae ģinšu bastardu auglību vai neauglību;
  • Cruciferae ģinšu bastardu auglības gadījumā, pētot to segregācijas produktus, noskaidrot, kāda loma bastardēšanai jaunu veidu izveidošanās norisēs attiecīgo ģinšu kopā;
  • salīdzināšanai izdarīt arī līdzīgus pētījumus par sugu bastardēšanu attiecīgo ģinšu robežās;
  • noskaidrot dažādu apstākļu lomu pētāmās norisēs.

Lai savā starpā sakrustotu visas uz to brīdi zināmās 352 Cruciferae ģintis, būtu jāizdara 61 776 krustošanas. Paredzot katrai krustošanai (ap 5 ziedu) kopā ar ziedu kastrāciju, izolāciju un putekšņu sagādāšanu caurmērā tikai ap pusstundu, tas prasītu 30 888 darba stundu, tas ir 3 089 darba dienas jeb 8,5 darba gadus, strādājot katru darba dienu 10 stundas. Bet dažkārt, krustojot tikai vienā virzienā, bastardus nav iespējams iegūt. Tāpēc, lai noskaidrotu, vai attiecīgās ģintis savā starpā krustojot vispār spēj dot bastardus, tās jākrusto abos virzienos (reciproki): to pašu ģinti vienreiz lietojot kā māti, otrreiz kā tēvu. Tas prasītu divreiz vairāk darba (17 gadus). Visi šie aprēķini veikti, ņemot vērā tikai vienas sugas no katras ģints dalību krustošanas procesā. Var sagadīties, ka tieši šī suga nespēj ar otras ģints sugu dot bastardus. Pilnīgākiem pētījumiem vajadzētu krustot vairākas vienas ģints sugas, ideālā gadījumā – visas (ap 3 000) sugas, tas ir 4 498 500 krustošanas vienā virzienā (616,25 darba gadus), divreiz vairāk krustošanu abos virzienos (1 232,5 darba gadus). Veltot šādiem pētījumiem šādu darba laiku arī vēl nebūtu sasniegts nospraustais mērķis. Ir zināms, ka dažām sugām ir vairākas rases, kas spēj ar citām sugām dot bastardus un kas nespēj to darīt. Tad nu būtu savā starpā jāsakrusto ne tikai visas zināmās krustziežu sugas, bet arī to rases. Tika lemts aprobežoties ar tikai dažām no iespējamajām krustošanu kombinācijām, to starpā izvēloties pārsvarā “drošās”, bet “šaubīgās” kombinācijas mazumā, parasti pēdējām izmantojot kastrētos kontroles ziedus.

Pētījums tika veikts Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Studiju vajadzībām izdevās sēklu apmaiņas kārtā ar citiem botāniskajiem dārziem ievērojami palielināt LU Botāniskā dārza kultivēto krustziežu ģinšu un sugu skaitu. Apmaiņā piedalījās pāri par 245 botāniskajiem dārziem. Pārbaudot apmaiņas kārtā iegūtos krustziežus, izrādījās, ka no dažiem botāniskiem dārziem saņemts pat 30% sugu ar nepareizu nosaukumu. Bija arī tādi gadījumi, kad nepareizība nāca studijām par labu. Tā, piemēram, laimīgs ieguvums bija 1927. gadā no Leidenes botāniskā dārza ar nosaukumu Euclidium syriacum saņemtā Erucaria myagroides, kuru toreiz neizdevās laikā pasūtīt. Diemžēl, arī LU Botāniskajā dārzā sistēmas grupās ar nepareiziem nosaukumiem kultivēti un sēklu apmaiņas kārtā izplatīti pa citiem botāniskajiem dārziem vairāki augi, piemēram, Diplotaxis erucoides L. DO. ar nosaukumu Erucastrum rugosum L. Allioni.

Nektāra pārpilnība izolētos ziedos pie izolatoru noņemšanas tik stipri kairina apputekšņotājus – kukaiņus, ka dažkārt bija jāiztur sīva cīņa ar tiem, lai pasargātu ziedus no nevēlamas apputeksnēšanas. Sevišķi neatlaidīgas un uzmācīgas bija kamenes, apstrādājot lielos iedzelteni baltos ar brūnām dzīsliņām Eruca ziedus. Dažus ziedus apputeksnēšanas laikā neizdevās nosargāt no kamenēm un tie bija jānoplūc.

Ģinšu krustošanas mēģinājumos tika apstrādāti 838 ziedi, augu krustošanas mēģinājumos – 404, kopā 1242 ziedi. Pavisam kopa tika veiktas 89 krustošanas sērijas, 76 no tām interģeneriskas (starp dažādu ģinšu augiem). 13 no šīm starpģinšu krustošanās sērijām devušas sēklas, kas ir ap 17% gadījumu. Šie iznākumi rāda, ka krustošanās amplitūda dzimtā Cruciferae ir diezgan plaša un krustošanās spējas ziņā tā, uz darba veikšanas laiku (1940. gadi), bija zemāka tikai par Orchidaceae (orhideju) un Gramineae (graudzāļu) dzimtām, taču salīdzināma ar Rosaceae (rožu) dzimtu.

1942. gadā aizstāvētās disertācijas apjoms ir 87 no vienas puses apdrukātas lapas, saturā iekļauts ievads, dzīvā materiāla raksturojums, darba metožu apraksts, krustošanas sēriju apraksti, iegūtie bastardi, monoģenēze un pašsterilitāte, kā arī izdarīti secinājumi un uzskaitīta izmantotā literatūra. Taču interesantākā daļa ir pielikums, kurā apkopoti 95 melnbalti fotoattēli ar ziediem dobēs un podos, ziedu daļām, dažos attēlos var redzēt Zāmeli darba procesā. Ar fotografēšanu nodarbojās dabaszinātņu students E. Kālis un dabaszinātņu maģistrs I. Peniķis.

Aleksandra Zāmeļa doktora disertācijas kopija glabājas un ir aplūkojama Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, 120. telpā.

 

Kristīne Kuzņecova, LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze

1895. gada 27. martā Rīgas Dabaspētnieku biedrība (Naturforscher-Verein zu Riga), kas ir vecākā dabaszinību izpētei un popularizēšanai dibinātā organizācija Latvijas teritorijā, bet trešā – Krievijas impērijā, svinēja savu 50 pastāvēšanas gadu jubileju. Neskatoties uz to, ka diena bija mākoņaina, piesātinātā programma noteikti ilgi palika svētku dalībnieku atmiņā, bet mums par šīm svinībām ir atstātas liecības: piemiņas ēdienkarte, kā arī galda dziesmas teksts, biedrības sekretāra Hermaņa Pflauma (1862 – 1912) sagatavots detalizēts ziņojums par svinību norisi un apsveikumiem, jubilejas ziņojumu krājums[1] (Festschrift des Naturforscher-Vereins zu Riga in Anlass seines 50 jährigen Bestehens am 27. März (8. April) 1895. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.), kas glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. “Zem lupas” esam nolikuši Rīgas Dabaspētnieku biedrības 50 gadu jubilejas piemiņas ēdienkarti.

Jubilejas dienā pulkstens vienos Melngalvju nama galvenajā zālē pulcējās 250 svētku sēdes dalībnieki. Šajā sēdē varēja piedalīties arī tie, kas nebija biedri, kā arī sievietes. Pēc biedrības prezidenta Gotharda Švēdera (1831 – 1915) uzrunas un biedrības vēstures pārskata, kas publicēts iepriekšminētajā rakstu krājumā, ar lekciju par novitātēm ķīmijā uzstājās Dr. Pauls Valdens, tās teksts publicēts svētku izdevumā. Sēdes turpinājumā sekoja apsveikumi. Pēc svētku sēdes daļa viesu atpūtās, bet daļa - apmeklēja biedrības muzeju, kas atradās Rīgas Doma ansamblī un tika arī saukts par Doma muzeju. 

Septiņos vakarā svētku viesi pulcējās Vērmanes dārza telpās, kur norisa svētku saviesīgā daļa. Restorāna telpās bija atvērta bufete, kuras noformējumā bija izmatoti ģeoloģiskā laika motīvi. Šeit viesiem arī bija pieejama jūgendstila manierē noformēta ēdienkarte, to atverot var iepazīties ar piedāvājumu un tā skaidrojumu, kā turpat atzīmēts, vadoties pēc seniem papirusiem un jaunākajiem pētījumiem. Ēdienkarte ir veidota kā ģeoloģiskais griezums, un tajā arī ir ieteikums ēdienus lietot norādītajā secībā, no lejas uz augšu, lai svinību dalībniekam izveidotos ģeoloģiski pareizs to sakārtojums. Tika piedāvātas uzkodas, kas attēlā norādītas no kembrija līdz triasa formācijai, un vakariņas - no liasa līdz jaunlaiku alūvijam un dilūvijam. Piedāvājumā, piemēram, ir “zupa no pirmputna Archeopteryx lithographica Cuv. un no senā bruņrupuča Plesiochelys sanctae Verena Rüt. ar amonītu pastēti, pazinējiem arī koprolīti” (fosilizējušās fekālijas)[2] no liasa formācijas (pēc mūsdienu stratigrāfijas - juras sistēmas apakšējā daļa), tad “kotletes no ihtiozaura ar juras papardēm, dogera formācija” (tagad - juras sistēmas vidējā daļa), kā arī “Cephlaspis Lyelli no malma formācijas”, (kas tagad atbilst juras sistēmas augšējai daļai, kurā gan galvvairodži Cephalaspis nav dzīvojuši); mērci no devona Eurypterus (vēžskorpiona), “cepetis no (zobputna) Hesperonis regalis Marsch., krīta formācija un saldēta leduslaikmeta pamatmorēna ar silūra un devona piedevām”. Pašam pēdējam, t.i. kolonas augšai - alūvijam (straumju nogulumu) un dilūvijam jeb plūdu laikposmam (tagad tāds oficiāli netiek atzīts) atbilstošie faunas pārstāvji ir pērtiķis, špics (suņu suga) un runcis, kas vācu valodas lietotājiem varētu asociēties ar mērkaķošanos, palaidņošanos un paģirām. Šī laikmeta floru pārstāv “pomerancis, ķimelis un rjabinovka”, ko var pieņemt gan par augiem (rūgtais apelsīns, ķimenes, pīlādži) gan arī šiem augiem aromatizētiem tolaik populāriem stiprajiem alkoholiskiem dzērieniem.

Jāpiebilst, ka ēdienkartei nemaz tik droši nevar uzticēties. Mūsdienu stratigrāfiskajās shēmās daudzi no lietotajiem terminiem vairs nav sastopami. Arī zinātnisko nosaukumu rakstība un nomenklatūra mūsdienās atšķiras. Taču vairākās vietās, šķiet, ir ierakstītas arī tīšas aplamības, piemēram, tāds, ir “Cephlaspis Osilensis Pander no augšējās juras formācijas”. 1856. gadā Rīgā dzimušais Kristians Heinrihs Panders (1794 – 1865) gan publicēja Baltijas guberņu (jo īpaši, Sāmsalas) silūra fosīlo zivju sarakstu, kurā bija C. schrenkii, un ko Fridrihs Šmits (1832 – 1908) pēc 10 gadiem pārdēvēja par Tremataspis, un J.V. Rohons 1892. g. to sadalīja, pievienojot vēl 3 sugas, T. schmidti, T. mickwitzi un T. simonsoni, bet 20. gs. tas ieguvis nosaukumu Witaaspis schrenckii. Tomēr Šrenka vārds ēdienu kartē nomainīts ar neitrālāko Cephalaspis Osiliensis, kāda tolaik nebija. Turklāt, Osiliensis nozīmē Sāmsalu, kurā nav juras sistēmas). Sugu ar šādu nosaukumu (tagad - Procephalaspis oeselensis (Robertson)) aprakstīja G.M. Robertsons vēlāk, 1939. gadā.

Arī devona vēžskorpions Eurypterus mielasta laikā bija vismaz dīvains, jo tolaik Baltijā bija zināms tikai silūra Eurypterus. Eiripterīdu Latvijas devonā aprakstīja ģeologs Nikolajs Delle tikai 1937. gadā, nosaucot to par Eurypterus lancmani - tagad Moselopterus lancmani (Delle), vēlāk, 20. gs. astoņdesmitajos gados, līdzīgs tika atrasts arī Vācijā.

Realitātē gan bija pieejami modernāki ēdieni – siļķes pudiņš, kas, laikam, atbilst ēdienkartē minētajiem zivju priekštečiem galvvairodžiem, bet omārs, kas pasniegts ar majonēzi, radniecīgs vēžskorpionam; amonīta pastētes vietā varētu līdzīgs izstrādājums no kalmāra. Varam tikai minēt, kam atbilstošs bija kaviārs un citas mielasta delikateses.

Aizmugures vāka karikatūrā redzami apsveicēji no ēdienkartē minētajiem periodiem, pret kuriem piesardzību jūt divi vīri, kuros var atpazīt toreizējo biedrības prezidentu G. Švēderu un, ar protokola grāmatu – sekretāru H. Pflaumu.

Svinību zālē bija arī uzbūvēta skatuve un spēlēja mūzikas kapela, telpa bija rotāta ar meijām un puķēm. Vakara gaitā publikai tika piedāvātas atrakcijas, starp tām arī “Fausta” parodijas izrāde “Vecie un jaunie”, kurā pretstatītas vecās un modernās ķīmijas teorijas.

Ap desmitiem viesi sēdās pie galda, biedrības prezidents uzsauca pirmo tostu, kas veltīts Krievijas Impērijas caram Nikolajam II un viņa namam, pēc kā klātesošie izpildīja valsts himnu. Saviesīgajā daļā tosti, apsveikumi un dziesmas, ieskaitot Galda dziesmu (Tafellied), kas tika sacerēta svētkiem un vēstīja par dabaspētnieka garu un par to, kā dažādos dabas novērojumos lietderīgi izmantojamas arī paģiras, turpinājās līdz rītausmai. Ar pilnu dziesmas tekstu iespējams iepazīties LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Rīgas Dabaspētnieku biedrības mantojuma apakškolekcijā.

Rīgas Dabaspētnieku biedrība beidza pastāvēt 1939. gadā. Biedrības muzejs, kolekcijas, zinātniskais materiāls kļuva par pamatu Latvijas Dabas muzejam. Latvijas Universitātes bibliotēkā atrodas gandrīz 300 vienību liela bibliotēka. Daļa materiālu, piemēram Rīgas Dabaspētnieku biedrības herbāriji nonāca Latvijas Universitātē un šobrīd glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, kas atrodas Rīgā, Kronvalda bulvārī 4 (kontakti: daiga.jamonte@lu.lv).

Pflaum, H. Die Jubiläumsfeier des Naturforscher-Vereins zu Riga: am 27. März (8. April) 1895/ Bericht des dz. Sekretärs H. Pflaum. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.;

Festschrift des Naturforscher-Vereins zu Riga in Anlass seines 50järigen Besteh, ens am 27. März (8. April) 1895. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.)

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs