Ziemassvētku laikā vairāk kā parasti cilvēki iedomājas par eglēm. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijas čiekuru ekspozīcijā ir apskatāmi 12 dažādu egļu sugu čiekuri no visas pasaules. Šī kolekcija ir veidojusies 20. gadsimta garumā, bet pēdējos tās eksponātus esam saņēmuši vēl šogad. Kolekciju veido vairāku botāniķu vākums gan Latvijā, gan citās zemēs, tā papildināta arī  ar LU Botāniskajā dārzā ievāktajiem čiekuriem.

Egle ir liels vai vidēji liels mūžzaļš skujkoks ar taisnu stumbru, konusa formas vainagu un plašu, seklu sakņu sistēmu. Tā aug ziemeļu puslodē, pasaulē ir aptuveni 50 egļu ģints sugas, Latvijā savvaļā tikai viena – parastā egle (Picea abies).

LU simtgades atklājumam ir izvēlēta hokaido jeb ajānu egles Picea jezoensis (Sieb. et Zucc.) čiekuri, kas aug Tālajos Austrumos – Amūras apgabalā, galvenokārt upju ielejās, Habarovskas apgabala ziemeļu daļā, Sahalīnā, Kuriļu salās, Kamčatkas centrālajā daļā, Mandžūrijā, Ziemeļkorejā, Japānā Hokaido salā un citviet, bet ne vairāk kā 400 km attālumā no Klusā okeāna.

1890. gados hokaido egli sāka audzēt arī Latvijā, pirmās tika iestādītas Skrīveru dendroloģiskajā parkā, bet šobrīd tās aug arī Nacionālajā Botāniskajā dārzā Salaspilī un dendroloģiskajā parkā “Vāgneris” Tukuma novadā. Neskatoties uz to, ka šī austrumu egle ir ļoti dekoratīva, tās 1 – 2 cm garās skujas no apakšpuses ir zilgani baltas, bet no virspuses – tumši zaļas, spīdīgas ar smailu galu, bet salīdzinoši nelielais čiekurs – čaugans, Latvijā hokaido jeb ajānu egle tiek audzēts maz, jo tā agri zied, līdz ar to bieži cieš no pavasara salnām.

Dzimtenē hokaido egles mūža ilgums ir 300 gadu un vairāk. Austrumos egles koksni plaši izmanto celulozes  rūpniecībā, bet sugu pasargā tas, ka šīs egles aug grūti pieejamās vietas. Vēl šīs egles koksni sava tradicionālā mūzikas instrumenta tonkori izgatavošanai izmanto aini, tā ir etniska grupa kas šobrīd dzīvo vairs tikai Hokaido, bet agrāk arī - Sahalīnā un Kuriļu salās, Kamčatkas pussalā. Bez tam šis koks, kas labvēlīgos apstākļos izaug 50 – 60 m augstumā, ir iecienīts Japānas tradicionālās bonsai kociņu audzēšanas mākslā, jo sevišķi audzēšanas stilā necurnari  jeb “stāvošie karavīri”. Japāņi tic, ka šis koks nes laimi.

Lai laimīgs visiem Jauno gads!

Vairāk par bonsai:

https://www.bonsai-art-museum.jp/en/collection/a-005/

https://vip-horeca.ru/stati/20/

Daiga Jamonte. LU Muzeja krājuma glabātāja

Dažādas zinātņu nozares mēdz būt cieši savstarpēji saistītas. Ekoloģija nesaraujami saistīta ar citām dabas un zemes zinātnēm – bioloģiju, ģeoloģiju, ģeogrāfiju. Matemātiski aprēķini tiek veikti arī citās zinātnēs – fizikā, ķīmijā, astronomijā. Jebkuru zinātņu pagātni un attīstību pēta attiecīgās zinātnes vēsture. Ar šīm zinātņu saistībām ir skaidrojams fakts, ka Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas Pēterburgas Zinātņu akadēmijas 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā izdotā rakstu krājuma 27 sējumi.

Acta Academiae Scientiarum Imperialis Petropolitanae (12 sējumi) un Nova Acta Academiae Scientiarum Imperialis Petropolitanae (15 sējumi) ir daļa no Muzeja krājumā esošās Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforschender Vereins zu Riga) bibliotēkas. Katrs sējums ietver sevī tajā dokumentētā laika perioda notikumus (notikušās vizītes, gājienus, konferences) un jaunākās publikācijas meteoroloģijas, matemātikas, fizikas-matemātikas, fizikas un astronomijas nozarēs, kā arī iespiedkļūdu labojumus. Rakstu krājums izdots Pēterburgā franču valodā.

Visražīgākie tā laika zinātnieki Pēterburgā bija:

  • Leonards Eilers – Šveicē dzimis matemātiķis un fiziķis, lielāko daļu no savas dzīves pavadīja Prūsijā un Krievijā. 1727. gadā Krievijas imperatore Katrīna I uzaicināja Eileru strādāt Sanktpēterburgā par korespondētājlocekli Zinātņu akadēmijā.
  • Nikolass (Nikolajs) Fuss – šveiciešu matemātiķis, lielāko dzīves daļu nodzīvojis Krievijā. Pārcēlās uz Sanktpēterburgu, lai kalpotu par Eilera matemātisko palīgu no 1773. līdz 1783. gadam, un tur palika līdz pat savai nāvei.
  • Volfgangs Ludviķis Kraffts – krievu izcelsmes vācu astronoms un fiziķis. 1768. gadā kļuva par Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas asociēto biedru, bet vēl pēc trim (1771. gada 8. aprīlī) – par akadēmiķi. Strādāja kopā ar Eileru, palīdzot viņam veikt traktātu aprēķinus: “Theoria motus lunae
  • Kaspars Frīdrihs Vulfs – vācu fiziologs un viens no embrioloģijas pamatlicējiem. 1767. gadā ar Leonarda Eilera palīdzību ieguva anatomijas nodaļas vadītāja amatu Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijā.
  • Johans Gotlībs Georgi – vācu botāniķis, dabaszinātnieks un ģeogrāfs. Pēc plašām ekspedīcijām dažādos Sibīrijas reģionos, 1783. gadā kļuva par Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi Sanktpēterburgā.
  • Anders Džons Leksels – somu-zviedru astronoms, matemātiķis un fiziķis, kurš lielāko dzīves daļu pavadīja Krievijā, kur viņš bija pazīstams kā Andrejs Ivanovičs Leksels. 16 Zinātņu akadēmijā nostrādāto gadu laikā publicēja 66 rakstus.
  • Pēteris Inohodcevs – krievu astronoms. 1768. gada 10. oktobrī tika ievēlēts Zinātņu akadēmijā par palīgu, pamatojoties uz viņa iesniegto eseju “de nivellatione”. Divus gadus pirms tam strādāja Leonarda Eilera vadībā, piedalījās Eilera darbu un Žorža Luija Leklerka, grāfa de Bifona "Dabas vēstures" tulkošanā krievu valodā.

Akadēmijas dibināšanas ideja piederēja Pēterim I, kurš savu 18. gadsimta sākuma Eiropas ceļojumu laikā ieguva kuģu būves inženiera atestātu un tikās ar daudziem Anglijas un Holandes zinātniekiem (Antoniju van Lēvenhuku, Nikolasu Vitzenu, Frederiku Ruišu, Edmondu Haleju, Īzaku Ņūtonu, Džonu Flemstidu), apmeklēja universitātes, kunstkameras. Šo ceļojumu laikā Pēteris I ieguva daļu no kolekcijām, kas turpmāk kļuva par pamatu Kunstkamerai -  daļai no Pētera Lielā Antropoloģijas un etnogrāfijas muzeja. Tāpat arī šo ceļojumu laikā radās ideja par Zinātņu akadēmijas izveidi. Taču idejai nebija konkrētu nostādņu, kādai tad šai akadēmijai jābūt.

Pēc tam, kad 1721. gadā Krievija nonāca līdz 20 gadus ilgušā kara ar Zviedriju beigām ar uzvaru un nostiprinātām pozīcijām Baltijas jūras krastā, Pēteris I varēja pievērsties akadēmijas izveides plānošanai. Akadēmijas projekta formulēšanu viņš deleģēja savam personīgajam ārstam L. Blumentrostam. 1724. gada 28. janvārī Pēteris I projektu ar nelielām izmaiņām apstiprināja. Gadu vēlāk Pēteris I nomira, tā arī nesagaidīdams akadēmijas zinātniskās darbības sākumu. 1725. gada 27. decembrī notika svinīga pirmā publiskā Pēterburgas zinātņu akadēmijas sanāksme. Blumentrosts kļuva par pirmo akadēmijas prezidentu.

Laika gaitā mainījās vairāki oficiāli akadēmijas nosaukumi. No 1747. līdz 1803. gadam (ar 1777-1806 gadiem datējami LU Muzeja krājumā esošie rakstu krājuma sējumi) nosaukums bija Imperiālā zinātņu un mākslas akadēmija Sanktpēterburgā. Pēterburgas Zinātņu akadēmijas rakstu krājums aplūkošanai un pētīšanai pieejams LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā Kronvalda bulvārī 4, 120. telpā, Rīgā, iepriekš piesakot apmeklējumu pa e-pastu daiga.jamonte@lu.lv (tai skaitā ekskursijas ietvaros).

Informācija par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas dibināšanu:

Князев, Г.А., Кольцов, А.В. (1964). Краткий очерк истории Академии наук СССР. Москва, Ленинград : Издательство «Наука».

Kristīne Kuzņecova, LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze

 

 

LU Muzeja vēstures kolekcijā glabājās divi krāsu deķeļu eksemplāri, ko lietoja Fraternitas Rigensis korporanti savā internajā un eksternajā sadzīvē. Vācbaltiešu studentu korporāciju krāsu deķelis sastāv no trim krāsām –zils-balts-sarkans; savukārt karoga krāsas bija zils-sarkans-balts. Šādus krāsu deķeļus lietoja Fraternitas Rigensis korporanti no 1823. gada (dibināšanas) līdz 1939. gadam (slēgšanai). Krāsu deķeļi ir šūti no auduma, bet pats deķeļa nags ir no plastmasas. Tie ir ļoti labi saglabājušies, jo tie nav bojāti (saplēsti, caurdurti, nosmērēti un/vai saspiesti). Šāda veida krāsu deķeļus nēsāja spilgtas personības Latvijas vēsturē, piemēram, Vilhelms Ostvalds - Rīgas Politehniskā institūta ķīmiķis un Nobela prēmijas laureāts; Karls Širrens - vācbaltiešu vēsturnieks, Tērbatas universitātes (tā laika Aleksandra II Jurjevas universitātes) vēstures profesors un Baltijas ģenerālgubernatūras (Igaunijas, Vidzemes un Kurzems guberņu) autonomijas aizstāvis pret Krievijas impērijas rusifikācijas politiku.

Igaunijas un Latvijas studentu korporāciju aizsākumi meklējami 17.-18. gadsimtā, kad mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorija idejiski iekļāvās vācu kultūras telpā. Tērbatas universitāte kļuva par Baltijas studentu korporāciju šūpuli, kur, izveidojoties vācbaltiešu studentu korporācijām, sāka veidoties arī igauņu, latviešu, poļu un krievu studentu korporācijas gan Tērbatā, gan Rīgā (pēc Rīgas Politehnikuma nodibināšanās 1862. gadā).

Viena no pirmajām Tērbatas un Baltijas studentu korporācijām bija Fraternitas Rigensis (tulkojumā no latīņu valodas, “Rīdzinieku brālība”), kas izveidojās kā otrā vecākā vācbaltiešu studentu korporācija. Fraternitas Rigensis dibināja 1823. gada 21. janvārī tā laika Vidzemes guberņā ietilpstošajā Tērbatas universitātes vācbaltiešu studenti, kuri skaitījās kā Rīgas novadnieki (Rigaer Landmanschafter); vācbaltiešu Rīgas novadnieki atšķēlās no Vispārējās Studentu biedrības (Allgemeine Burschenschaft). 1855. gada 9. maijā Krievijas impērijas tautas izglītības ministrija oficiāli atzina Fraternitas Rigensis darbību, kas atļāva tai legāli darboties kā Tērbatas universitātes vācbaltiešu studentu korporācija.

Kad Fraternitas Rigensis pārcēlās no Tērbatas uz Rīgu pēc Latvijas Neatkarības kara (1918-1920), to 1921. gada 25. maijā reģistrēja tā laika Latvijas Augstskolas (1919-1923) Padome; Fraternitas Rigensis kļuva par LU vācbaltiešu studentu korporāciju. Tomēr 1932. gada
1. jūnijā
tika slēgta kā studentu korporācija pēc LU Padomes lēmuma, jo Fraternitas Rigensis protestēja pret balsstiesību palielināšanu lielākajām studentu korporācijām un latviešu valodas pilnīgu nostiprināšanu Prezidiju Konventā – studentu korporāciju jumtorganizācijā. Taču 1935. gadā tā tika pārreģistrēta kā studentu biedrība, tādejādi kļūstot formāli kā LU vācbaltiešu studentu biedrība, bet faktiski vācbaltiešu studentu korporācija. Fraternitas Rigensis beidza eksistēt 1939. gada 4. novembrī, kad notika Igaunijas un Latvijas vācbaltiešu izceļošana uz nacionālsociālistisko Vāciju (1939-1945) Otrā pasaules kara sākumā.

Neskatoties uz to, ka Fraternitas Rigensis tika izslēgta no Prezidiju Konventa, tā savos mērķos un principos izrādīja lojalitāti un piederību neatkarīgajai Latvijas Republikai starpkaru laikā. Par to liecina noformulētais darbības mērķis: “Izkopt biedru goda prātu, apzinīgu vīrišķību, veicināt īstas draudzības saites sabiedriskā dzīvē, domu izmaiņu zinātnē un mākslā, lai audzinātu savus biedrus valstiskā garā dzīves uzdevumam Latvijas labā, un sniegt savstarpējo morālisko un materiālo pabalstu.” No šī mērķa var secināt, ka Fraternitas Rigensis sevi identificēja ar Baltiju, nevis ar Vāciju. Sākumā viņi bija Krievijas impērijas (1721-1917) pavalstnieki ar kultūras autonomiju, kas ļāva izveidot uz novadniecības principu balstītu identitāti, t.s. baltiešu un Baltijas identitāti. Pēc Latvijas Republikas izveides Fraternitas Rigensis sāka sevi identificēt ar jauno Latvijas valsti.

Vācbaltiešu studentu korporācijas Igaunijā un Latvijā izzuda uz visiem laikiem, taču to vēsturisko mantojumu turpina mantot šodien eksistējošās igauņu, latviešu, poļu un krievu studentu korporācijas.

Vairāk par vācbaltiešu vēsturnieka Kārļa Šīrrena lomu Latvijas vēsturē var uzzināt, klausoties interviju ar Hamburgas universitātes Ziemeļaustrumeiropas vācu vēstures un kultūras institūta pētnieku Detlefu Henningu

LU Muzeja vēstures kolekcijā un izstādē “Gadsimta students” ir iespēja iepazīties ar vācbaltiešu studentu korporāciju Fraternitas Rigensis un citu studentu/šu korporāciju vēstures liecībām. Kontakti: Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja vēstures kolekcijas krājuma glabātājs, rudolfs.rubenis@lu.lv, tālruņa numurs 67034566.

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja vēstures kolekcijas krājuma glabātājs

 

Latvijas Universitātes Muzejs (LUM) iepazīstina ar Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) ceļojošajiem kausiem, ko savulaik ieguva LU FMOF, piedaloties LU Sporta spēļu pasākumos.

Ceļojošie kausi ir balvas, ko pasniedz uz noteiktu laiku uzvarētājiem LU Sporta spēlēs. Kad nākamajā gadā organizē jaunas sporta sacensības, ceļojošie kausi nonāk pie jaunā uzvarētāja vai arī paliek pie iepriekšējā gada uzvarētāja, ja viņiem izdodas uzvarēt otrreiz, kļūstot par divkārtēju čempionu.

2007. gada 20. novembrī notika LU Sporta konference LU Biznesa vadības un ekonomikas fakultātē, kur LU FMOF tika piešķirti 3 ceļojošie kausi par uzvarām LU Sporta spēlēs sieviešu un vīriešu grupās 2006./2007. gadā – LU Intelektuālākās fakultātes Ceļojošais kauss par abu dzimuma grupu uzvaru prāta spēļu kopvērtējumā – šahā, bridžā un dambretē; LU Ceļojošais kauss sievietēm LU Sporta spēlēs 14 sporta disciplīnu kopvērtējumā un vēsturiskais Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Ceļojošais kauss vīriešiem LVU Sporta spēlēs 14 sporta disciplīnu kopvērtējumā. Šos kausus fakultātei piešķīra par visaugstāko kopvērtējumu 14 sporta disciplīnās – bridžā, šahā, basketbolā, futbolā, volejbolā, cīņas sportā, frisbijā, galda tenisā, kendo, pašaizsardzībā, distanču slēpošanā un vispārējā fiziskā sagatavotībā.

LU FMOF studenti pazīstami ar lieliem sasniegumiem sportā, par ko liecina fakultātes studentu aktivitātes dažādos sporta veidos. Topošie fiziķi, matemātiķi, statistiķi un optometristi regulāri organizē sporta pasākumus, kuros izcīna augstus rezultātus. Īpaši LU FMOF izceļas ar panākumiem šaha turnīros gan PSRS laikā, gan atjaunotās Latvijas Republikas laikā. Par panākumiem šaha turnīrā liecina LVU ceļojošais kauss šahā vīriešiem, ko pasniedza pēc LVU Šaha kluba dibināšanas 1987. gadā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šaha turnīru tradīciju LU FMOF turpina mantot, par ko liecina fakultātes studenta Artūra Bernotasa (dzimis 1995. gadā) uzvara 2015. gada Starptautiskajā šaha federācijas turnīrā Latvijā un 2017. gadā Latvijas šaha turnīrā, kas nesusi godu LU un Latvijas valstij.

Par jauno šaha meistaru vairāk var uzzināt šeit: https://www.mirkli.lu.lv/saha_personibas.html vai https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/97049/latvijas-cempionats-saha

Kad 2019. gada ziemā-pavasarī LU FMOF pārcēlās no savas iepriekšējās ēkas Zeļļu ielā 25, Rīgā uz jauno Zinātņu māju LU Akadēmiskajā centrā Jelgavas ielā 3, Rīgā, aktualizējās jautājums par ceļojošo kausu turpmāko likteni. LU FMOF vadība izlēma tos nodot LUM vēstures kolekcijai.

LUM vēstures kolekcijā ir pieejami LU FMOF izcīnīties 4 kausi:

  • LVU Ceļojošais kauss šahā vīriešu grupai par izcīnīto 1. vietu LVU šaha turnīra kopvērtējumā;
  • LVU Ceļojošais kauss vīriešiem LVU Sporta spēlēs 14 sporta disciplīnu kopvērtējumā;
  • LU Ceļojošais kauss sievietēm LU Sporta spēlēs 14 sporta disciplīnu kopvērtējumā;
  • LU Intelektuālākās fakultātes Ceļojošais kauss par izcīnīto 1. vietu prāta spēļu kopvērtējumā - šahā, bridžā un dambretē.

Kausus var apskatīt LUM vēstures kolekcijā, iepriekš piesakot speciālista konsultāciju pie krājuma glabātāja Rūdolfs Rubeņa. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, telefons 67034566.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Aktualizējot Latvijas Republikas un Bermontiādes 100 gadi, 2019. gada svētku ievadā Latvijas Universitātes Muzejs (LU Muzejs) saņēma unikālas vēstures fotoliecības no LU Administrācijas atbalsta grupas pārstāves Ivetas Daugules. Fotogrāfijas uzņēmis Jānis Upesleja, kurš bija
I. Daugules mātes (Gunas Daugules) vecāsmātes brālis. J. Upesleja bijis latviešu studentu korporācija Selonija korporants, kurš LU Matemātikas un Dabaszinātņu fakultātē studēja ģeodēziju. Fotogrāfijas ir uzņemtas 1938. gada 18. novembrī, kad jaunā Latvijas valsts atzīmēja 20 gadu jubileju.

Uz fotogrāfijām ir redzama studentu akadēmisko mūža organizāciju pulcēšanās pie LU galvenās ēkas Raiņa bulvārī 19 un Rīgas brāļu kapos pie Mūžīgās uguns. Uz Raiņa bulvāra sapulcējušies studenti no studentu korporācijām, studentu konkordijām, studentu vienībām u.c. organizācijām, lai dotos parādes gājienā no LU galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem cauri Rīgas centram. Tradicionālais 18. novembra studentu mūža organizāciju gājiens sākas pie LU galvenās ēkas agri no rīta, un noslēdzas dienas vidū Rīgas Brāļu kapos. Gājienu dalībnieki pulcējās patriotisma emociju pārņemti ierindā, lai uzsāktu piemiņas gājienu uz Rīgas Brāļu kapiem. Kad gājiens sasniedz Rīgas Brāļu kapus, studentu mūža organizācijas sastājās ierindā gar malām, ka starp abām pusēm paliek redzama Mūžīgā uguns. Uz vienas no fotogrāfijas labajā pusē ir redzami studentu korporāciju Fraternitas Lettica un Latvia korporanti, bet, skatoties diagonāli, ar Latvijas valsts karogu stāv 1938. gada II semestra Prezidiju Konventa prezidējošā studentu korporācija Fraternitas Academica. Pretī Fraternitas Academica stāv Latvijas valdības pārstāvji, kuri liek ziedus pie Rīgas Brāļu kapu ansambļa sākumā iepretī Mātei Latvijai.

Šīs principā ir pirmās fotogrāfijas, kas sniedz ziņas par 18. novembra piemiņas gājienu no LU galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem starpkaru laikā (1918-1939).

Jāpiebilst, ka pašā fotogrāfijā studentu akadēmisko mūža organizāciju dalībnieki nepulcējas uz gājienu ar karogu parādi (Prezidija personas – priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks un sekretārs ar parādes rapieriem -, un audzinātājs jeb oldermanis ar savas organizācijas karogu). Tas ir izskaidrojams ar faktu, ka tajā laikā Kārļa Ulmaņa autoritārisma apstākļos (1934-1940) uz šīm organizācijām skatījās ar aizdomām un piesardzību, jo autoritāro varu uztrauca radikālisms un ekstrēmisms starp šo organizāciju biedriem. K. Ulmaņa laikā tika slēgtas kreisās (marksistiskās) studentu organizācijas, bet labējās (akadēmiskās) studentu organizācijas turpināja savu darbību. Sevišķi autoritāro varu uztrauca nacionālradikālā biedrība Perkoņkrusts, kas izveidojās latviešu studentu korporācijā Selonija. Lai kādas bija bailes pastāvošajai varai, akadēmiskās studentu organizācijas netika aizliegtas un tās turpināja savu ierasto darbību līdz PSRS okupācijai 1940. gadā.

PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varu laikā 18. novembra piemiņas gājieni tika aizliegti, lai sabiedrībā izzustu vēsturiskā atmiņa par neatkarīgo Latvijas valsti. Tikai pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā, 20. gs. 90. gados 18. novembra gājiena tradīcija Latvijā tika atjaunota un to šodien turpina mantot student/šu korporācijas un citas studentu akadēmiskās mūža organizācijas, kas katru gadu 18. novembrī pulcējas pie LU galvenās ēkas, lai dotos piemiņas gājienā uz Rīgas brāļu kapiem, godinot un pieminot Pirmajā pasaules karā (1914-1918) un Latvijas Neatkarības karā (1918-1920) kritušos karavīrus, starp kuriem bija studentu akadēmisko mūža organizāciju biedri.

Fotogrāfijas autors Jānis Upesleja ir dzimis 1900. gadā Boča mājās, Cēsvainē, tā laika Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā (1721-1917). Viņš ir cēlies no korporantiem, jo viņa māsas vīra brālis Valdis Rozenšteins ir bijis viens no Tērbatā (Tartu, Igaunijā) dibinātajām latviešu studentu korporācijas Latvia dibinātājiem un korporantiem. Savukārt V. Rozenšteina tēvs un latviešu farmacēts Jānis Rozenšteins, bija korporants arī Tērbatā dibinātajai latviešu studentu korporācijai Lettonia, kas ir vissenākā latviešu studentu korporācija. V. Rozenšteina brālis, latviešu ārsts un Latvijas Neatkarības kara veterāns Kārlis Rozenšteins, tāpat kā tēvs J. Rozenšteins, bija Lettonia korporants, bet brāļu Rozenšteinu brālēns Kārlis Rozenšteins (!) bijis korporants Selonija, kas ir viena no Atsevišķās Studentu rotas korporācijām (Lettonia, Selonija, Lettgallia, Talavija un Fraternitas Lettica) un vissenākā Rīgā un mūsdienu Latvijas teritorijā dibinātā latviešu studentu korporācija.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566.

Aktualizējot Latvijas Republikas un Bermontiādes 100 gadi, 2019. gada svētku ievadā Latvijas Universitātes Muzejs (LU Muzejs) saņēma unikālas vēstures fotoliecības no LU Administrācijas atbalsta grupas pārstāves Ivetas Daugules. Fotogrāfijas uzņēmis Jānis Upesleja, kurš bija
I. Daugules mātes (Gunas Daugules) vecāsmātes brālis. J. Upesleja bijis latviešu studentu korporācija Selonija korporants, kurš LU Matemātikas un Dabaszinātņu fakultātē studēja ģeodēziju. Fotogrāfijas ir uzņemtas 1938. gada 18. novembrī, kad jaunā Latvijas valsts atzīmēja 20 gadu jubileju.

Uz fotogrāfijām ir redzama studentu akadēmisko mūža organizāciju pulcēšanās pie LU galvenās ēkas Raiņa bulvārī 19 un Rīgas brāļu kapos pie Mūžīgās uguns. Uz Raiņa bulvāra sapulcējušies studenti no studentu korporācijām, studentu konkordijām, studentu vienībām u.c. organizācijām, lai dotos parādes gājienā no LU galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem cauri Rīgas centram. Tradicionālais 18. novembra studentu mūža organizāciju gājiens sākas pie LU galvenās ēkas agri no rīta, un noslēdzas dienas vidū Rīgas Brāļu kapos. Gājienu dalībnieki pulcējās patriotisma emociju pārņemti ierindā, lai uzsāktu piemiņas gājienu uz Rīgas Brāļu kapiem. Kad gājiens sasniedz Rīgas Brāļu kapus, studentu mūža organizācijas sastājās ierindā gar malām, ka starp abām pusēm paliek redzama Mūžīgā uguns. Uz vienas no fotogrāfijas labajā pusē ir redzami studentu korporāciju Fraternitas Lettica un Latvia korporanti, bet, skatoties diagonāli, ar Latvijas valsts karogu stāv 1938. gada II semestra Prezidiju Konventa prezidējošā studentu korporācija Fraternitas Academica. Pretī Fraternitas Academica stāv Latvijas valdības pārstāvji, kuri liek ziedus pie Rīgas Brāļu kapu ansambļa sākumā iepretī Mātei Latvijai.

Šīs principā ir pirmās fotogrāfijas, kas sniedz ziņas par 18. novembra piemiņas gājienu no LU galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem starpkaru laikā (1918-1939).

Jāpiebilst, ka pašā fotogrāfijā studentu akadēmisko mūža organizāciju dalībnieki nepulcējas uz gājienu ar karogu parādi (Prezidija personas – priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks un sekretārs ar parādes rapieriem -, un audzinātājs jeb oldermanis ar savas organizācijas karogu). Tas ir izskaidrojams ar faktu, ka tajā laikā Kārļa Ulmaņa autoritārisma apstākļos (1934-1940) uz šīm organizācijām skatījās ar aizdomām un piesardzību, jo autoritāro varu uztrauca radikālisms un ekstrēmisms starp šo organizāciju biedriem. K. Ulmaņa laikā tika slēgtas kreisās (marksistiskās) studentu organizācijas, bet labējās (akadēmiskās) studentu organizācijas turpināja savu darbību. Sevišķi autoritāro varu uztrauca nacionālradikālā biedrība Perkoņkrusts, kas izveidojās latviešu studentu korporācijā Selonija. Lai kādas bija bailes pastāvošajai varai, akadēmiskās studentu organizācijas netika aizliegtas un tās turpināja savu ierasto darbību līdz PSRS okupācijai 1940. gadā.

PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varu laikā 18. novembra piemiņas gājieni tika aizliegti, lai sabiedrībā izzustu vēsturiskā atmiņa par neatkarīgo Latvijas valsti. Tikai pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā, 20. gs. 90. gados 18. novembra gājiena tradīcija Latvijā tika atjaunota un to šodien turpina mantot student/šu korporācijas un citas studentu akadēmiskās mūža organizācijas, kas katru gadu 18. novembrī pulcējas pie LU galvenās ēkas, lai dotos piemiņas gājienā uz Rīgas brāļu kapiem, godinot un pieminot Pirmajā pasaules karā (1914-1918) un Latvijas Neatkarības karā (1918-1920) kritušos karavīrus, starp kuriem bija studentu akadēmisko mūža organizāciju biedri.

Fotogrāfijas autors Jānis Upesleja ir dzimis 1900. gadā Boča mājās, Cēsvainē, tā laika Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā (1721-1917). Viņš ir cēlies no korporantiem, jo viņa māsas vīra brālis Valdis Rozenšteins ir bijis viens no Tērbatā (Tartu, Igaunijā) dibinātajām latviešu studentu korporācijas Latvia dibinātājiem un korporantiem. Savukārt V. Rozenšteina tēvs un latviešu farmacēts Jānis Rozenšteins, bija korporants arī Tērbatā dibinātajai latviešu studentu korporācijai Lettonia, kas ir vissenākā latviešu studentu korporācija. V. Rozenšteina brālis, latviešu ārsts un Latvijas Neatkarības kara veterāns Kārlis Rozenšteins, tāpat kā tēvs J. Rozenšteins, bija Lettonia korporants, bet brāļu Rozenšteinu brālēns Kārlis Rozenšteins (!) bijis korporants Selonija, kas ir viena no Atsevišķās Studentu rotas korporācijām (Lettonia, Selonija, Lettgallia, Talavija un Fraternitas Lettica) un vissenākā Rīgā un mūsdienu Latvijas teritorijā dibinātā latviešu studentu korporācija.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566.

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Šogad Latvijas Universitātes vīru koris “Dziedonis” svin savas pastāvēšanas 95 jubileju. Ne tikai bijušie kora dalībnieki, bet arī Latvijas Universitātes Muzejs (turpmāk - LUM) ir kora atmiņu glabātājs un nesējs. LUM vēstures kolekcijā glabājas fotogrāfijas, kurās redzami vīru kora koncerti gan Latvijas, gan Igaunijas pilsētās 1950. gadu sākumā, kad vīru koris “Dziedonis” pievienojās Latvijas Valsts Universitātes (turpmāk - LVU) vīru korim.

No koncertizbraukumiem saglabājušās četras fotogrāfijas, kuras saistās arī ar vīru kora “Dziedonis” laikiem, dziedot kopā ar LVU vīru kori. Pirmajā fotogrāfijā redzami dziedātāji pēc, iespējams, pirmā kopīgā koncerta LVU Lielajā aulā 1950. gada decembrī. Dziedātāju pulks ir ļoti liels, kas nav tipiski vīru koriem, līdz ar to arī iespējams domāt, ka šis ir bijis pirmais koncerts pēc abu koru apvienošanās.

Uz Igaunijas pilsētām Tartu un Tallinu koris devies 1951. gadā. Fotogrāfijās atspoguļoti brīži kopā ar dzīvesbiedrēm pie Tartu Universitātes, kas padomju laikos pārdēvēta par Tartu Valsts Universitāti. Tāpat redzams arī skats Tallinā, kur kora dalībniekie uzkāpuši pieminekļa “Russalka” pakājē Kadriorgas rajonā. Piemineklis uzstādīts 1902. gada 7. septembrī par godu Krievijas impērijas kara kuģim “Russalka”, kas nogrimis Baltijas jūrā, ceļā no Tallinas uz Somiju.

Pēdējā fotogrāfijā redzams kora izbraukums tepat Latvijā, uz Rūjienas pilsētu. Kora dalībnieki sasēdušies uz soliņiem pilsētas galvenajā laukumā un aiz muguras tiem redzams Kārļa Zemdegas piemineklis “Tālavas taurētājs” par godu Neatkarības kara laikā kritušajiem karavīriem. Interesanti, ka padomju laikos šis piemineklis netika demontēts, jo tieši pretī mūsu karavīru piemineklim tika uzstādīts piemineklis Ļeņinam, kas speciāli tika izveidots augstāks nekā “Tālavas taurētājs”, lai tas neaizsegtu skatu uz Ļeņinu.

Vīru koris “Dziedonis” dibināts 1924. gada 23. janvārī kā pirmā latvju vīru koru biedrība un pirmais koncerts korim noticis tā paša gada 27. aprīlī, kad kora pirmā diriģenta Jāņa Sieriņa vadībā tika izpildīts Alfrēda Kalniņa skaņdarbs “Kas tie tādi spēka vīri”. Tobrīd korī dziedājuši divdesmit trīs vīri. Otrā pasaules kara laikā kora darbība apsīka, tomēr pēc kara, pateicoties  diriģentam Haraldam Mednim un ilggadīgajiem kora dalībniekiem, mēģinājumi atsākās 1947. gadā. Drīz vien 1950. gadā “Dziedonis” apvienojās ar Latvijas Valsts Universitātes vīru kori, muzicēja kopā trīs sezonas un pēc tam atdalījās no kora ar iespriekšējo nosaukumu, atkal kļūstot par vīru kori “Dziedonis”.

Vīru korim “Dziedonis” bijuši vairāki izcili diriģenti, piemēram, Leonīds Vīgners un Haralds Mednis, tomēr diriģenta Imanta Kokara trīsdesmit piecos darba gados koris ieguvis daudz apbalvojumus un uzvaras gan Latvijā rīkotos konkursos, gan pierādījis sevi starptautiskajā koru arēnā.

Latvijas Universitātes Muzejs novēl korim vēl daudz garus un skaistus darba gadus! Lai skan!

 

Paula Tomsone, LU Muzeja krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju telpās Kronvalda bulvārī 4, Rīgā atrodas vairāk kā simts gadus veci skapji, kuros šobrīd glabājas kolekcijas krājums. Atverot vienu no šiem skapjiem, tā durvju iekšpusē redzams botāniķa Karla Reinholda Kupfera (1872 – 1935) ar roku rūpīgi rakstīts herbāriju saraksts, kas saglabājies tur no laikiem, kad šie skapji vēl piederēja zinātniekam. Skapjos viņš glabāja savu lielo herbāriju un sarakstā norādīts, kas glabājies konkrētajā skapī.

Karls Reinholds Kupfers dzimis 1872. gada 25. martā Besarābijā, vēlāk ģimene atgriezās Latvijā, kur arī sākās K. R. Kupfera skolas gaitas, tās turpinājās Tērbatas universitātē, kur viņš 1893. gadā ieguva kandidāta grādu divās zinātnēs – botānikā un matemātikā. 1894. gadā K. R. Kupfers sāka strādāt Rīgas Politehnikumā. Pirmo pasaules karu K.R. Kupfers pārlaida Rīgā un neevakuējas līdz ar tehnikumu, bet pēc kara sāka strādāt Herdera institūtā, pasniedzot botāniku, ģeogrāfiju, Baltijas novadpētniecību un matemātiku, kas norāda uz pētnieka plašo interešu loku. Šajā laikā viņš ieguva arī filozofijas doktora grādu Jēnā. Kopš 1930. gada, kad R.K. Kupfers aizgāja pensijā, viņš turpināja aktīvi darboties Rīgas Dabaspētnieku biedrībā, kur savu darbību bija sācis jau 1894. gadā. 1908. gadā viņš tika ievēlēts par biedrības viceprezidentu, bet 1913. gadā - par prezidentu. No 1921. gada viņš bija priekšnieks biedrības dibinātajā un uzturētajā Doma muzeja dabaszinātņu nodaļā.

K.R. Kupfera pārliecība bija, ka viņa dzīves uzdevums ir Baltijas floras pētīšana, viņa pētījumi botānikā bija saistīti ar floras pētījumiem un sistemātiku. Pētnieks apceļoja un izpētīja gan Latviju, gan Igauniju, nonākot pie secinājuma, ka Austrumbaltijas apgabals ir izdalāms kā atsevišķa ģeobotāniska vienība. Viņa botānisko ekskursiju rezultāts ir priekšzīmīgi noformēts herbārijs, kurš tagad tiek glabāts LU Muzejā.

Pie K.R. Kupfera nozīmīgākajiem mūža darbiem noteikti vēl jāpiemin arī pirmā dabas rezervāta organizēšana Latvijā. Pēc pirmā Moricsalas Usmas ezerā apmeklējuma 1909. gadā, kad tika konstatēta tās floras un faunas daudzveidība, zinātnieks rosināja dibināt šeit rezervātu, kas arī tika realizēts.

K.R.Kupfers nomira 1935. gada 14. novembrī un tika apbedīts Rīgā, Pokrova kapos. Vēlāk šai vietai virsū uzbūvēja ielu. Tagad K.R.Kupfera kapa piemineklis ir uzstādīts Lielajos kapos.

Skapjus ar herbārijiem K.R. Kupfers, kā arī citus botānikas materiālus, 1929. gadā pārdeva LU Augu morfoloģijas un sistemātikas institūtam. Kopumā pirkums tika novērtēts par 25 570 LS, tai skaitā augu kolekcijas – 22 420 LS.

Viss LU Muzeja Herbārijs šobrīd sastāv no vairākām kolekcijām. Kolekciju Herbarium Balticum (ap 26 700 herbārija lapu; starptautiska herbāriju reģistra indekss RIG I) pilnībā veido K.R. Kupfera herbārijs. Savukārt pētnieka vispārējais ziedaugu herbārijs un viņam piederošais Krievijā izdotais Flora Rossica ir iekļauts Herbarium Generale (aptuveni 28 000; RIG V). LU Muzeja Herbārija veidošana ir sākta līdz ar Universitātes izveidi 1919. gadā, sākumā Botāniskās laboratorijas (no 1927. gadā – Augu morfoloģijas un sistemātikas institūts) pārziņā, bet pēc Otrā pasaules kara tas nonāca Botānikas katedras pārziņā. Kopš 1991. gada par Herbāriju rūpējas LU Muzejs. Šobrīd Herbārijā atrodas vairāk nekā 150 000 herbārija lapu.

Skapī, kura durvīs ir atstāti R.K. Kupfera sastādītais herbāriju saraksts, tagad ir iekārtots pētnieka krājums – ekspozīcija. Šeit glabājas R.K. Kupfera mikoloģiskā kolekcija, viņa uzņemtās fotogrāfijas, piezīmju burtnīcas, saglabājusies bibliotēkas daļa, kā arī rakstītie avoti un materiāli par pašu zinātnieku. Savukārt R. K. Kupfera rūpīgi vāktais un sakārtotais herbārijs glabājas Herbārija telpā, speciālos krājuma skapjos, kur arī glabājas viņa vāktās sūnas, aļģes un ķērpji.

Karla Reinholda Kupfera mantojums apskatāms un iepazīstams iepriekš piesakoties: daiga.jamonte@lu.lv

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Latvijas Universitāte nupat nosvinēja simtgadi, bet pirms 10 gadiem mūsu Alma Mater 90 gadu svētkos Frīdriha Candera muzejs dāvināja Latvijas Universitātei (LU) Saules pulksteni.

Dāvana ir vertikālais saules pulkstenis, kas rāda laiku no 9:00 līdz 16:00 pēc vasaras laika. Tas izgatavots no sarkana granīta, ko rotā uzraksts “Latvijas Universitāte 90”. Saules pulkstenis uzstādīts uz LU galvenās ēkas jumta platformas vecā Rīgas nullpunkta staba dienvidu pusē.

Pulksteņa un atjaunotā nullpunkta atklāšana notika 2009. gada septembrī – LU rektors profesors Mārcis Auziņš un Rīgas mērs Nils Ušakovs pārgrieza sarkano atklāšanas lentu.

Saules pulksteni var aplūkot visi LU galvenās ēkas jumta platformas apmeklētāji. LU galvenās ēkas jumta platformas apmeklējums notiek tikai labos laikapstākļos. Apmeklējums iepriekš piesakāms pa tālr. 67034566, e-pastu: muzejs@lu.lv.

Gunta Vilka, LU Muzeja krājuma glabātāja palīdze

 

 

 

Alagoasas svilpējguanas skelets montēts Hallē bāzētajā uzņēmumā Schlüter & Mass, kas kopš dibināšanas 1853. gadā ar atbilstoši eksponēšanas prasībām apstrādātiem dabas paraugiem apgādājis muzejus un privātkolekcijas visā pasaulē. Par 40 reihsmarkām iegādāto eksponātu Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūts saņēma 1929. gada 1. jūlijā. Tolaik šis kokuvistu dzimtai (Cracidae) piederīgais putns vēl apdzīvoja subtropu un tropu mežu līdzenumus un ielejas Brazīlijas centrālajā austrumu piekrastē esošajos Pernambučo un Alagoasas štatos, tāpēc Alagoasas svilpējguanas montētais skelets bija tikpat vērtīgs kā piemēram zaļās dzilnas vai medņa montētie skeleti. Pirmoreiz šī suga tika aprakstīta 1638. gadā. To veica vācu botāniķis un astronoms Georgs Markgrāfs (Markgraf, 1610 – 1644). “Šie putni ir viegli pieradināmi un to gaļa ir ļoti garšīga. Savdabīgs ir to paradums kāpelēt kokos.” – teikts G. Markgrāfa dienasgrāmatā.

Līdz pat 20.gs 70. gadiem ziņas par šo sugu bija nepilnīgas, turklāt tā apdzīvotā teritorija bija grūti pieejama, taču sākot ar Transamazones lielceļa atklāšanu 1972. gadā, situācija mainījās. Iepriekš Amazones lietus mežu izciršanu būtiski ierobežoja ceļu infrastruktūras nesakārtotība, taču līdz ar lielceļa un tā pievadceļu izbūvi, sasniedzami kļuva simtiem tūkstošu kvadrātkilometru lietus meža. Par iemeslu kalpo ne tikai starptautiskais pieprasījums pēc kokmateriāliem, bet arī gadu desmitiem ilgusī Brazīlijas valsts politika attiecībā uz lauksaimniecības ražošanas vairākkārtēju palielināšanu, kas faktiski ir iespējama tikai uz lietus mežu rēķina, paralēli izplatīta ir nelegālā atmežošana. Šie faktori ir izraisījuši daudzu sugu nonākšanu uz izmiršanas sliekšņa, turklāt Alagoasas svilpējguana vēsturiski tikusi plaši medīta. Pēdējā Alagoasas svilpējguanas ligzda konstatēta 1978. gada novembrī, taču pēdējais neapstiprinātais ziņojums par putna novērošanu savvaļā fiksēts 1987. gadā, tas bija arī laiks, kad tika nopostītas teju pēdējās Alagoasas štata San Migelas de Kamposas lietus mežu atliekas, lai ierīkotu cukurniedru plantācijas, tāpēc mūsdienās no šo vistveidīgo putnu sākotnēji apdzīvotās, dabiskās teritorijas saglabājušies vien 2%.

Šobrīd 82 gadus vecais Pedro Nardelli ir bijušais zemnieks, kurš 1979. gadā izprotot Alagoasas svilpējguanas apdraudētības nopietnību, lietus mežā notvēra vienus no pēdējiem sugas īpatņiem. Viņa izveidotā audzētava vēlāk kalpoja par pamatu sugas populācijas atjaunošanas programmā. Šobrīd nebrīvē tiek turēti aptuveni 230 putni no kuriem 35% ir hibrīdi starp Alagoasas svilpējguanu un tai radniecīgo Pauxi tuberosa, kam latviešu valodā vēl nav izveidota nosaukuma. Kā paudis P. Nardelli: “1990. gadā manā audzētavā bija tikai pieci tēviņi, zināju, ka pie San Paulu ir vēl viena audzētava, taču izlēmu putnus neatdot un sakrustot ar radniecīgajiem Pauxi tuberosa.” 1999. gadā Pedro Nardelli tika piespiests slēgt audzētavu, tika iznīcināts arī viņa uzskaites žurnāls, taču visus 44 putnus izdevās pārvietot uz Alagoasas svilpējguanu audzētavu Minasžeraisā (Minas Gerais). Kā skaidrojis San Paulu Universitātes Zooloģijas muzeja Ornitoloģijas departamenta kurators Luis Fabio Silveira: “Lai gan gēnu fonds daļai indivīdu ir mazliet mainījies, tomēr izmantojot tikai morfoloģiju, nav iespējams noteikt, kurš ir hibrīds un kurš nav.”

Atlikusī sugas populācija joprojām atrodas Minasžeraisā un šobrīd rūpes par tās revitalizāciju ir uzņēmies Kontagemas Savvaļas dzīvnieku pētniecības centra vadītājs Roberto Azeredo, kurš jau vairākus gadus sadarbojas ar pētnieku komandu no dažādām valstīm. Viens no atbalstītājiem un projekta līdzstrādniekiem ir Fernando Pinto – Lietus mežu saglabāšanas institūta dibinātājs un vadītājs, kurš norādījis, ka statistika vadoties pēc Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUNC) apkopotajiem datiem nav iepriecinoša – “Šobrīd ir zināmas 68 dzīvnieku un augu sugas, kuras ir izmirušas savvaļā, taču saglabājušās nebrīvē. Brazīlijas Vides Ministrija tikai pirms 8 gadiem apstiprināja Alagoasas svilpējguanas aizsardzības plānu. Balstoties uz ģenētikas pētījumiem, mums bija jāpierāda, ka joprojām ir saglabājušies nekrustoti sugas īpatņi. Šobrīd nākamais uzdevums ir sugas populācijas atjaunošana dabā. Mēs veicam pārrunas gan ar atbildīgajām Alagoasas štata amatpersonām, gan vietējiem uzņēmējiem. 2017. gadā ir izveidots privāts 900 hektārus plašs rezervāts, kur vēl nesen atradās cukurniedru plantācijas. Es esmu viens no pēdējiem, kurš šo putnu ir redzējis savvaļā, tas bija 70. gados, kad strādāju par inženieri vietējā etanola rūpnīcā. Redzēju kā 8 mēnešu laikā pazūd ap 10 000 hektāru meža. Cilvēki mainās, bizness lietus mežu zonā mainās no iznīcinoša uz atbildīgāku, taču ilgtspējīgas Alagoasas svilpējguanas populācijas atjaunošana dabā mums joprojām būs liels izaicinājums. Simboliski mēs atgriežamies tieši šeit, lai labotu savas kļūdas.“

Papildus informācija par Alagoasas svilpējguanu (Crax mitu L.) atrodama:

1) Pereira, S., Grau E., Wajntal A. Considerations on the reintroduction and recovery of the Alagoas curassow mitu mitu (Linnaeus, 1766) from extinction using a potentially hybrid captive stock. Ornitologia Neotropical. 2010. – https://sora.unm.edu/node/133145

2) Pivetta M. The birdcage that saves. Pesquisa. 2017. - https://revistapesquisa.fapesp.br/en/2017/06/29/the-birdcage-that-saves/

 

LU Muzeja krājuma glabātājs Jorens Plūksnis

LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas ne viens vien ar roku rakstīts dokuments, kas saistīts ar Latvijas Universitātes Sistemātiskās Zooloģijas institūta Zooloģijas muzeja darbību pagājušā gadsimta 20-tajos un 30-tajos gados. Te saglabājušies arī vairāki prof. A. Mēdera (1873 – 1944) rokraksti. Viens no tiem ir manuskripts publikācijai par pērļu ieguves vēsturi Latvijas teritorijā. Tajā apkopota informācija par pērļu ieguvi kopš 17. gadsimta.  Kad 1919. gadā tika dibināta Latvijas Augstskola, Alfrēdu Mēderu iecēla par tās profesoru. Viņa zinātniskā darbība bija saistīta ar diferenciālo ģeometriju, matemātisko analīzi un varbūtību teoriju. Vienlaicīgi viņš visai aktīvi darbojās arī Rīgas Dabaspētnieku biedrībā.

1938. g. pēc LU Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes priekšlikuma A. Mēders tika ievēlēts par Goda doktoru. Tajā pašā gadā viņš apbalvots arī ar 3. pakāpes Triju zvaigžņu ordeni. 1939. g. nogalē repatriējies uz Vāciju. Domājams, ka manuskripts LU nonācis kopā ar citiem materiāliem, ko tā pārņēma no Rīgas Dabas pētnieku biedrības.  

Minētais manuskripts publicēts Rīgā 1925. gadā, žurnālā “Baltische Blätter für allgemeine-kulturelle Fragen” ar nosaukumu “Perlenfischerei in Liv- und Estland” (Pērļu ieguve Vidzemē un Igaunijā) uz sešām lappusēm. Manuskripts uzrakstīts uz numurētām, izmērā lielākām nekā A4 formāts, piecpadsmit ar pusi lappusēm. Rokraksts ir kaligrāfisks, rakstīts ar melnu tinti uz ūdenszīmju papīra loksnēm, kas nav rūpnieciski sagrieztas, to izmēri nedaudz atšķiras. Vācu teksts rakstīts ar gotiskajiem burtiem, daudzie latīņu citāti un nosaukumi – latīņu burtiem. Publicētais teksts gandrīz pilnībā sakrīt ar rokraksta manuskriptu. Tomēr varētu domāt, ka tas izmantots arī ziņojumam Rīgas Dabaspētnieku biedrības sanāksmē. No publicētajiem sanāksmju protokoliem varam uzzināt, ka biedrības 1168. sanāksmē 1924. gada 17. novembrī prof. A. Mēders uzstājies ar referātu “Pērļu ieguve Vidzemē un Igaunijā”. Rokraksts glabājas mapē kopā ar citiem rokrakstiem, uz kuriem rakstīts – Ziņojums Dabaspētnieku biedrībā. Tātad profesors gan uzstājies ar ziņojumu, gan publicējis savu pētījumu par pērļu ieguves vēsturi.

 Vispirms prof. A. Mēders atsaucas uz senāko vēsturisko avotu: “Pirmā rakstītā liecība par to, ka Latvijas upēs kādreiz iegūts daudz skaistu pērļu, atrodama Dionīsija Fabrīcija hronikā, kas pabeigta apm. 1610. gadā („Livonicæ historiæ compendiosa series 1158 ad 1610”). Rakstītājs pats redzējis Vidzemē atrastas pērles, kas labumā esot pielīdzināmas austrumu pērlēm. Taču viņš raksta, ka vietējie zemnieki neprotot noteikt, kad pērles gatavas un ir laiks tās zvejot, tādēļ tās tiek atrastas tikai nejauši un aizvien retāk.” Tālāk seko stāsts par to, ka laikā, kad daļa no patreizējās Latvijas teritorijas atradās zviedru pārvaldījumā, karalis Kārlis XI izdevis pavēli, kas aizliedza pārdot pērles uzpircējiem, kas veda preces pārdošanai Maskavā. 1694. gadā karalis iecēlis pērļu inspektoru, kurš bija atbildīgs par Vidzemes un Igaunijas pērlēm. Inspektora galvenais uzdevums bijis kontrolēt pērļu zveju kroņa muižās, iegūtās pērles novērtēt un, ja tas nepieciešams, izmantojot pirmpirkuma tiesības iegādāties pērles galma vajadzībām par standarta cenu. 1697. g. ģenerālgubernators izdevis patenti, kas noteica, ka pērļu zvejniecība ir karaļa privilēģija, un tā ir aizliegta, ja nav saņemta pērļu inspektora atļauja un pie pērļu zvejas nepiedalās pērļu inspektors vai viņa pilnvarotie. Par šī aizlieguma pārkāpumu tika draudēts ar miesas un naudas sodiem, turklāt bija norādīts, ka pie ūdeņiem, kur zvejo pērles, uzceļamas karātavas, kas kalpotu potenciālo pērļu laupītāju iebiedēšanai. Līdzīga kārtība bijusi ieviesta arī pēc Lielā Ziemeļu kara, Pētera Pirmā valdīšanas laikā. 1720. gadā tika izdota ģenerālgubernatora Aņikitas Repņina pavēle, kas noteica ķeizariskās majestātes pastāvīgas tiesības uz pērļu resursiem, pērļu zveja Vidzemē tika pilnīgi aizliegta. Zviedrs, ko sauca Hedenbergs (tā viņš dēvēts literatūrā, vārds nav zināms), aizbraucis uz Pēterburgu un uzstājies senātā ar ziņojumu, ka Latvijā un Igaunijā atrodamas skaistas un augstvērtīgas pērles. Hedenbergs lūdzis piešķirt naudu un zaldātus, lai varētu pērles meklēt un nogādāt ķeizarienei Elizabetei. Tos saņēmis, viņš aktīvi ķēries pie darba un ieguvis vairākas augstvērtīgas pērles. Tās viņš tūdaļ nosūtījis ķeizarienei. Kā atalgojumu Hedenbergs saņēmis 300 cara rubļus un viņa pērļu ieguves vietu apsargāšanai tika norīkoti kareivji. 1746. gadā Imperatore Elizabete Petrovna apmeklējusi Vidzemi un Hedenbergs viņai dāvinājis pērles; šajā gadā arī Hedenbergs iecelts par pērļu inspektoru. 1749. g. izdots patents, kas noteica inspektora tiesības un atbildību par pērļu ieguvi. Pērļu zveja, domājams, notika ar primitīvām un nesaudzīgām metodēm, visos, pēc Jeca apraksta, 45 Vidzemes un Igaunijas pērleņu strautos, upēs un ezeros. Ilgstoši, kādas Gaujas pietekas pērļu zvejas laikā,  Hedenbergs uzturējies krogā, kas ieguvis nosaukumu Pērlekrogs (arī Pērļu krogs, Pērļa krogs). Muižniekiem, kuru muižu robežās atrada pērles, tika izsniegta gratifikācijas atlīdzība. Zināms, ka par spīti, vai, ticamāk, tieši pateicoties Hedenberga aktivitātei ap 1774. g. pērļu atradumi bija kļuvuši stipri reti un pērļu zveja bija visiem atļauta.

Manuskripta nobeigumā minētas vairākas upes, kurās toreiz bijušas zināmas pērļu atradnes. Mūsdienās saglabājusies neliela daļa no tām. Upju nosaukumus nedrīkst publiskot, jo ziemeļu upespērlene ir starptautiski aizsargājama suga. Dabas aizsardzības pārvalde izdevusi rīkojumu “Par ierobežotas pieejamības informācijas statusa noteikšanu informācijai par īpaši aizsargājamo sugu dzīvotņu vietām”, Nr. 1.1/34/2015 – P. 

LU Muzeja krājumā, Reiņa Kampes ziemeļu upespērlenes čaulu kolekcijā, kas izveidota pagājušā gadsimta 30-tajos gados, glabājas vienpadsmit stikla stobriņi ar maziem perlamutra veidojumiem, kurus nosacīti varētu uzskatīt par ‘pērļu aizmetņiem’.    

M. Rudzīte un M. Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātāji

Metāla kamera augu herbāriju ievākšanai un uzglabāšanai (lietots arī nosaukums ‘vasculum’), kura, visticamāk, ir piederējusi Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (1845 – 1939) vai kādam no tās pētniekiem. Latvijas Universitātes (LU) Muzejā glabājas fotogrāfija, kurā redzams, ka arī Karls Reinholds Kupfers (1872-1935) ir izmantojis šādu vai varbūt arī tieši šo kameru.

Šādu uzglabāšanas kameru izmanto, lai laukā savāktos augu paraugus saglabātu pēc iespējas labākā stāvoklī līdz to herbarizācijai, pasargājot tos no mitruma zuduma un mehāniskiem bojājumiem.  Tā kā šāda soma tiek gatavota no metāla, retos gadījumos – no koka, tās iekšienē saglabājas vēsa mikla vide, ko vēl labāk nodrošināja iekšpuses izklāšana ar mitru auduma gabalu. Nav zināms, kad šādas somas tika ieviestas, bet tāda ir pieminēta Karla Linneja (1707 – 1778) tekstos, 19. gadsimtā tā kļuva par ierastu aprīkojuma daļu lauku darbos.

Ne vienmēr gan tika izmantota šāda kamera, bieži herbārijam ievākto augu lika starp papīra lapām, t.s. “kreklā”, ko, savukārt, ievietoja blīva kartona vākos, kur tos stingri nosēja.

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās atrodas vairāk kā 100 tūkstoši augu herbāriju, vecākie no tiem ir 150 gadu veci, to skaitā ir arī herbāriji no Rīgas Dabaspētnieku biedrības, kā arī liela daļa ar botāniku saistītā mantojuma. Daļa biedrības savāktā materiāla savulaik bija nonākusi LU Botānikas laboratorijā, ko 1919. gadā nodibināja botāniķis Nikolajs Malta (1890 - 1944), kurš arī bija Rīgas Dabaspētnieku biedrības aktīvs biedrs. Biedrības mantojums visu laiku atradās augstskolas pārziņā, līdz no LU Bioloģijas fakultātes šīs vēsturiskās liecības tālākai glabāšanai pārņēma LU Muzejs.

Vairāk par herbārija sagatavošanu

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Latvju āres atkal malis,
Priecājies un reizēm salis.
Tropu dzīvi redzu tādu,
Kādu šajās vārsmās rādu.

Ar šādiem vārdiem ievada savu dzejoli par Venecuēlu, tās klimatu, dabu un cilvēkiem Latvijas Universitātes Goda doktors, Latvijas Zinātņu Akadēmijas Ārzemju Goda loceklis, Venecuēlas Centrālās Universitātes un Nacionālo parku institūta emeritētais profesors, orhideju pētnieks Ernests Foldāts (1925-2003). Dzimis Liepājā, 1948. gada oktobrī emigrējis uz Venecuēlu, kur no 1949. līdz 1954. gadam studējis bioloģiju Venecuēlas Centrālajā Universitātē. Pēc tās beigšanas turpinājis studijas tajā pašā universitātē, paralēli mācoties un izstrādājot doktora disertāciju Harvarda universitātē (ASV).

Apmeklējot Latviju 90. gadu sākumā, Foldāts bijis viesprofesors LU Bioloģijas fakultātē. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju telpās glabājas daudzi Foldāta radītie materiāli un gara darbi, tai skaitā apraksti par viņa dzīvi un piedzīvojumiem Venecuēlā un dzeja par to. Ar Ernesta Foldāta piedzīvojumiem aicinām iepazīties mūsu vietnē, apmeklējot šo saiti. Dzejoli izbaudīsim jau šeit.

Brīv Jums ticēt, brīv neticēt

Šito pantu rīmētājs

Diletants vēl gaužām vājš,

Nedzenas tas pakaļ slavam,

Rīmē tikai priekam savam.

   Vēlētos pie mums Jūs sveikt,

   Taču pienākums man teikt,

   Kādas briesmas tropos mīt

   Ko Jums būs tur sagaidīt.

Karstos, mitros džungļos svīsti.

Izbadējies apkārt klīsti.

Malārijas drudzī kraties.

Visur briesmām acīs skaties.

   Tīģeri tur ielās staigā.

   Kokos maitu ērgļi klaigā.

   Trūkst mums ūdens, nav mums dušas.

   Bariem lido ce-ce mušas.

Izsalkuši kanibāli

Tvarstīs Tevi tā kā cāli.

Kāro viņiem ģīmji bāli.

Nevaj’g piparu ne sāli.

   Moskīti tur uzbrūk bariem,

   Asinis sūc snuķiem gariem.

   Visu sulu ārā raus.

   Tā kā piepe kļūsi sauss.

Mērkaķi ar biezu spalvu.

Met ar kokosiem pa galvu.

Blondas meitas ķer un skauj.

Biezoknī sev līdzi rauj.

   Iedzimtās tur melniem matiem,

   Kaisliem, ugunīgiem skatiem.

   Ziemeļniekiem klāt tās skaujas.

   Mīl, un pašas mīlēt ļaujas.

Jūtu, Tu sāc ausis spicēt.

Negribi man lāgā ticēt.

Taču dažreiz melst der niekus,

Varbūt, ka tas rada priekus.

Šo dzejoli Ernests Foldāts sarakstījis Rīgā, 1990. gada 9. novembrī un papildinājis ar parakstu: “Arī zinātniekam tiesība pasmaidīt. Atceries mani arī no šīs puses.” LU Muzejs mudina savus apmeklētājus, interesentus, zinātnes un vēstures entuziastus, LU darbiniekus, studentus, un arī visus citus, attīstīties daudzos dažādos virzienos, būt gan nopietniem dzīves pētniekiem, gan jautriem māksliniekiem, gan centīgiem sportistiem. Būt jebkam, kas vien Jums ienāk prātā, un pilnā sparā izbaudīt dzīvi un visas tās sniegtās iespējas, kā to darīja Ernests Foldāts.

Krājuma glabātāja palīgs Kristīne Kuzņecova

Kā ikkatru peldsezonu, daudzi no mums izvēlas atpūsties ne tikai speciāli iekārtotās pludmalēs jūras vai ezera krastā, bet arī dodas baudīt dabas skaistumu uz purvainām, ar augāju bagātākām ūdenstilpnēm nenojaušot, ka tajās var mitināties būtne, kura cilvēku mēdz izvēlēties par savu upuri. Tā ir medicīniskā dēle (Hirudo medicinalis) – viena no 15 dēļu sugām Latvijā un viena no nedaudzajām dēļu sugām, kuras spēj pārkost cilvēka ādu. Tas ir aptuveni 145 miljonus gadu sens, evolūcijas gaitā maz pārveidojies posmtārps, kas daudzos cilvēkos iedveš bailes un bijību, taču, aptuveni 400 dēļu sugu saimē, tā ir arī viena no nedaudzajām sugām, kuru cilvēce jau gadsimtiem ir izmantojusi ārstniecībā.

Kopš 20. gadsimta 20. gadiem, četri medicīniskās dēles paraugi glabājas arī Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijā. Divi no tiem apskatāmi LU Muzeja Zooloģijas kolekcijas pastāvīgajā ekspozīcijā. Šobrīd šis ir vienīgais parazītiskais posmtārps (reti un nevienmērīgi apdzīvo gandrīz visu Eiropu), kam lielākajā daļā Eiropas valstu noteikta aizsardzība, taču, piemēram, Īrijā, šī suga izzudusi jau 20. gs. sākumā. Par iemeslu kalpojusi šīs sugas izmantošana medicīnā, kā rezultātā, it īpaši kopš 17. gs. pirmās puses, ir iznīcinātas miljoniem medicīnisko dēļu. Lai gan mūsdienās šīs sugas īpatņi izmantošanai medicīnā un farmācijas rūpniecībā tiek audzēti arī nebrīvē, tomēr paralēli notiek arī to iegūšana dabiskajā dzīves vidē. Higiēnas un veselības apsvērumu dēļ vienu sugas īpatni neizmanto vairāk kā tikai vienā procedūrā. Medicīnisko dēļu suga ir jutīga pret ūdens piesārņojumu, straujām ūdens temperatūras un ūdenslīmeņa svārstībām tām piemērotajās, dūņainajās, purvainajās ūdenstilpnēs. Populācijas svārstības ietekmē arī medicīniskās dēles dabiskie ienaidnieki – melnā žokļdēle, plēsīgās zivis, piemēram, asari, līdakas utt., kā arī ūdensputni un zalkši. Šo faktoru dēļ medicīniskā dēle ir iekļauta arī Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) Sarkanajā grāmatā kā potenciāli apdraudēta suga.

Lai gan medicīnas zinātnē ilgstoši nebija rasts neapgāžams zinātnisks pamatojums medicīnas dēles pielietošanai asiņu nolaišanas procedūrā, tomēr britu fiziķis un fiziologs Džons Berijs Haikrafts (Haycraft, 1857 – 1922) 1884. gadā atklāja, ka medicīniskās dēles siekalas satur peptīdu (hirudīnu), kas būtiski aizkavē asins recēšanu. Tikai 20. gs. 50. gados šo peptīdu izdevās izolēt un sintezēt. Šis atklājums vēl šobrīd ir nozīmīgs trombozes profilaksē – asins šķidrinošo medikamentu, piemēram, antikoagulantu ražošanā. Farmācijas rūpniecībā mūsdienās tiek izmantoti arī citi medicīniskās dēles siekalās atrastie bioaktīvie savienojumi, kas veicina jaunu asinsvadu veidošanos, asinsvadu paplašināšanos, kā arī fibriolītisko aktivitāti.

Medicīniskās dēles atradnes Latvijas teritorijā konstatētas aptuveni 50 ūdenstilpnēs, taču mikropopulāciju apzināšana turpinās un tiek atklātas arvien jaunas atradnes. Viena no šādām 2019. gadā konstatēta Ramas dzirnavezerā Līgatnes pagastā. Iespējams, ka šī mikropopulācija radusies cilvēka darbības rezultātā. Ramas muižā (Rammenhof) no 1884. gada līdz izceļošanai uz Vāciju 1939. gadā saimniekoja Dolgoju dzimta. Pēc muižas sadalīšanas 1920. gadā, Latvijas agrārās reformas procesā, juridiski muižas saimniecība bija likvidēta un zaudētas 2/3 lauksaimniecības zemes, kas būtiski ietekmēja lauksaimniecības rentabilitāti. Kā daļēju risinājumu dažus gadus vēlāk toreizējais īpašnieks Gustavs Reinholds Dolgojs atklāja pansiju, kas periodiski darbojusies jau iepriekš. Bijušo muižu 1939. gada rudenī iegādājās triecienfilmiņas aerofotoaparāta patentētājs Aleksandrs Lielbriedis (1896 – 1986), viņa dēls  Nikolajs Lielbriedis (1929 – 2017) kādā intervijā atklāja: ”Kad mans tēvs iegādājās Rammenhofu, bijušajā pansijas ēkā joprojām stāvēja ap 20 lielu cinkotu skārda vannu, kas izmantotas dūņu un dēļu kūrēs.” Jāpiebilst, ka iespējams Ramas muižas pansijā veiktajās procedūrās izmantotās dēles, kādreiz ielaistas tuvējā Ramas dzirnavezerā un attiecīgi izveidojušas mikropopulāciju, kas saglabājusies līdz mūsdienām. 

Papildus informācija par medicīnisko dēli (Hirudo medicinalis) atrodama:

Greķe.K., Teļnovs D., Kalniņš M. Medicīnas dēles Hirudomedicinalis (Linnaeus, 1758) sugas aizsardzības plāns. Rīga. 2009.

Elliott M., Kutschera U. Medicinal leeches:  Historicaluse, ecology, geneticsandconservation. 2011.

LU Muzeja krājuma glabātājs Jorens Plūksnis

 

 

Izbaudot sēņošanas sezonu, LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijas piedāvā apmeklētāju uzmanībai 1922. gadā atrastu 103 cm liela apkārtmēra milzu apaļpūpēža augļķermeni.

1922. gada 2. septembrī šo iespaidīga izmēra sēni Rīgas Sarkankalna vājprātīgo iestādes (Irrenanstalt Rothenberg) parkā atradis kāds mēms slimnieks. Tanī pašā dienā iestādes direktors Dr. Hermanis Buduls (tajā laikā būdams arī Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docents nervu un garīgajās slimībās) sēni atsūtījis Botānikas laboratorijai. Svaiga augļķermeņa smagums bijis apmēram 6 kg.

2018. gada sēnei milzu apaļpūpēdim ir vairāki latīņu nosaukumi:

  • Calvatia gigantea (Batsch ex Pers.) Lloyd;
  • Langermannia gigantea (Batsch ex Pers.) Rostk.;
  • Globaria bovista (L.) Schröt.;
  • Lasiosphaeria gigantea (Batsch ex Pers.).

Tie ir pūpēžu ģints pārstāvji, kas pieder pie bazīdijsēņu nodalījuma atmateņu klases. Pūpēžu sēnes ir polifilētiskas (pārstāvji cēlušies no diviem vai vairāk priekštečiem, kuri nav kopīgi visiem taksona pārstāvjiem). To bazīdijsporas vismaz augļķermeņu attīstības sākumā attīstās tajos iekšēji. Te pieder ļoti daudzveidīgas bazīdijsēnes kā dažādi pūpēži, zemeszvaigznes, zemestauki, ligzdenītes u.c.

Milzu apaļpūpēdis Latvijā ir sēne ar lielākajiem zināmajiem augļķermeņiem. Tie ir lodveidīgi, saplacināti, olveidīgi, līdz 69 cm plati. Pie augļķermeņa pamatnes redzami auklveidīgi sēņotnes pinumi. Eksoperīdija (augļķermeņa apvalka ārējais slānis) ir ļoti plāna, mīksta, trausla, gluda vai pārslaina, balta vai dzeltenīga, sažūstot brūna, atdalās gabaliņiem. Endoperīdija (augļķermeņa apvalka iekšējais slānis) ir plāna, plēvveidīga, ļoti trausla, nobriedušiem augļķermeņiem salūst gabaliņos. Gleba (recekļaina, gļotaina vai pulverveida masa daudzu augstāko sēņu, piemēram, pūpēžu un trifeļu, augļķermeņa iekšpusē, kurā veidojas sporas) sākumā ir balta, vēlāk dzeltenzaļa, nobriedusi olīvbrūna ar tikko samanāmu sterilu pamatni. Jaunie augļķermeņi ir ēdami, noņemot apvalku (perīdiju). Kad tie iekrāsojas jau dzeltenīgi, augļķermeņi ēšanai nav derīgi. Lielākais zināmais eksemplārs ir ar apkārtmēru 166 cm.

Milzu apaļpūpēži pārsvarā aug lapu koku mežos, arī pļavās, ganībās, krūmājos, parkos un dārzos, visās pasaules daļās, gan tropos (Javā), gan arī ziemeļos (Skandināvijā, Īslandē). Latvijā ne bieži, vasarā un rudenī. Sēnei ir daudzgadīga sēņotne. Tāpēc vietās, kur tā atrasta, sēnes augļķermeņi parādās gadu no gada. Dabā cilvēki bieži vien neļauj šīs sēnes augļķermeņiem sasniegt maksimālo lielumu, tos saspārdot un sabradājot.

Milzu apaļpūpēdis apskatāms Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties LU Muzeja ekskursijai “Ieskats Botānikas un mikoloģijas kolekcijas krājumā”, sīkāka informācija kolekcijas vietnē.

Papildus informācija atrodama:

Latvijas Daba sugu enciklopēdija | Milzu apaļpūpēdis

Dabas Dati | Gada Sēne 2018 – Milzu Apaļpūpēdis (Calvatia Gigantea)

Wikipedia | Milzu apaļpūpēdis

Kristīne Kuzņecova, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgs

Aktualizējot gaidāmo Latvijas Universitātes simtgadi 2019. gada 28. septembrī, Latvijas Universitātes Muzeja vēstures kolekcija iepazīstina ar latviešu studentu korporācijas Latvia piemiņas apsveikumu Latvijas Universitātes (LU) 75 gadu jubilejā.

1994. gada 28. septembrī LU atzīmēja 75 gadu jubileju, un pašā jubilejas Svētku aktā dalību ņēma LU studentu/šu korporāciju pārstāvji, kuri piešķīra apsveikumus vai citas piemiņas dāvanas pirmajai Latvijas nacionālajai Alma Mater.

Studentu korporācijas Latvia piemiņas apsveikums sastāv no vēstules vēstījuma formā, kas ievietota cietā smilšu krāsas vākā ar iespiestiem burtiem “LATVIA”. Cietā vāka labajā, augšējā stūrī ir Latvia krāsu lente (viena no studentu korporācijas Latvia regālijām), kas ir sārt-zil-zelta krāsās. Krāsu simboliskā nozīme: Sārts (Latvijas Tēvzeme), zils (draudzība un krietnums) un zelts (taisnība un tīrs gods). Lente ir atbilstoši novietota tā, ka tā iet no labās rokas pleca uz kreiso gurnu (šāds princips tiek ievērots arī starp Latvia korporantiem, kad jānēsā krāsu lente).

Studentu korporācijas Latvia Prezidijs piemiņas apsveikumā vēstījuma formā izceļ nesenos Latvijas vēstures notikumus - Trešo atmodu un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā, kā arī sarežģītās pārmaiņas, - LU izveidi Latvijas Neatkarības kara (1918-1920) laikā un tās eksistenci PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varu apstākļos. Latvia Prezidijs savu korporantu vārdā atzīmē, ka LU kā pirmajai, nacionālajai Latvijas valsts Alma Mater ir jāturpina sagatavot jaunus humanitāro, sociālo un eksakto zinātņu speciālistus Latvijas valsts izaugsmei.

Studentu korporāciju Latvia dibināja 1917. gada 17. februārī (pēc jaunā stila 1917. gada 1. martā) Tartu universitātes Veterinārmedicīnas institūta latviešu tautības studenti, kuri pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas pārcēlās no Igaunijas uz Latviju. Sekojot Latvijas Neatkarības karam, 80 tās korporanti brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pēc 1919. gada Strazdmuižas pamiera Latvijas Armijā), lai izcīnītu jaunās Latvijas Republikas neatkarību. No 80 korporantiem 2 tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis (LKO), kas ir tā laika augstākais militārais apbalvojums.

Gadu pēc Neatkarības kara beigām 1921. gada 4. maijā Latvia tika reģistrēta kā LU latviešu studentu korporācija, kas sāka uzņemt jaunus biedrus no visām LU fakultātēm. Latvia kļuva par vienu no pirmajām studentu korporācijām, kas, reformējoties par demokrātisku studenta mūža organizāciju, sāka uzņemt studentus ne tikai no Veterinārmedicīnas fakultātes, bet arī no visām tā laika LU fakultātēm (Lauksaimniecības, Inženierzinātņu, Ekonomikas, Juridiskās fakultātes u.c.).

1940. gada 13. jūlijā sakarā ar PSRS okupāciju Latvia tika slēgta, un tās locekļi pakļauti komunistiskā režīma represijām. Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas (1941-1944) apstākļos Latvia darbība netika atjaunota faktiski, bet gan formāli. Pirms otrreizējās PSRS okupācijas (1945-1991) 1945. gadā izdzīvojušie Latvia locekļi devās trimdā uz Zviedriju, bet 1948. gadā uz Eslingeni, Rietumvāciju. 1951. gadā Latvia locekļi izklīda pa visu pasauli (ASV, Kanādu un Austrāliju), kur dibināja t.s. korporācijas kopas. Toronto, Kanādā izveidoja vislielāko kopu, kas mūsdienās turpina eksistēt.

1989. gada 17. februārī, atzīmējot 72 gadu jubileju, Latvia kļuva par vienu no pirmajām latviešu studentu korporācijām, kas atjaunoja savu darbību Latvijā pie LU, kad notika PSRS līdera Mihaila Gorbačova iniciētās demokrātiskās reformas jeb t.s. Perestroika un Glastnostj. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 20. gs. 90. gados Latvia sāka darboties aktīvāk, uzņemot PSRS laikā dzimušos latviešu tautības studentus ne tikai no LU, bet arī no Rīgas Tehniskās universitātes (RTU), Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU), Banku augstskolas u.c. augstskolām. Arī daži trimdas laika korporanti pārcēlās dzīvot uz atjaunoto Latvijas valsti.

Ievērojamākie studentu korporācijas Latvia korporanti: Haralds Celmiņš (Atsevišķās Studentu rotas kājnieks, LKO kavalieris), Imants Freibergs (datorzinātnieks), Arnis Mugurēvičs (LLU veterinārmedicīnas profesors), Jānis Purvinskis (Latvijas goda konsuls Austrālijā) un Alfrēds Žīgurs (bijušais Saeimas deputāts).

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

LU Muzeja (LUM) vēstures kolekcijā glabājās fotogrāfija, kurā attēloti studenti lauka praksē reģionālajā ģeogrāfijā Kamčatkā 1979. gadā. Šo mācību praksi vadīja tobrīd Ģeogrāfijas fakultātes vecākais pasniedzējs Vitālijs Zelčs un docents Andris Bauls.

Padomju Savienības laikos (1944-1991) Ģeogrāfijas fakultātes viena no studentu izglītības kvalitātes celšanas profesionālajām tradīcijām bija ceļojumi un prakses vasaras brīvlaikos gan uz kalniem, gan tuksnešiem un citām eksotiskām vietām PSRS reģionos, piemēram, uz Karēliju, Hibīniem, Vidusāziju, Kaukāzu, Piebaikālu. Šādas prakses bija vajadzīgas, lai jaunie speciālisti izmantotu savas teorētiskās zināšanas praksē. Tas nozīmē, ka bija jāmācās dzīvē atšķirt dažādus minerālus un iežus, jātaisa slāņu shēmas u.tml. Kaut gan Kamčatka ir tāls galamērķis, šis reģions ir īpašs, piemēram, viens no iemesliem ir tas, ka Kamčatka ir vienīgais Krievijas reģions, kurā notiek vulkānu izvirdumi, līdz ar to šeit vairāk koncentrējās dažādi resursi. Tomēr tas nav vienīgais faktors, kādēļ šajā reģionā ir daudz dabas resursu.

Fotoattēlā iemūžināts brīdis, kad studenti kopā ar pasniedzējiem gaidīja helikopteru, ar kuru tie dotos lidojumā uz Uzona krāteri. Lai mērotu šo ceļu, viņi lidoja pāri Geizeru ielejai un Kolimas vulkāna krāterim. Bildē redzamie “kalni” ir Avačas sopkas (kalns ar ieapaļu vai konusveida virsotni, kas pārsvarā sastopami Aizbaikālā un Tālajos Austrumos) Vezuva tipa vulkāna konuss. Tāpat par šo braucienu ir publicēts raksts avīzē “Padomju Students” 1979. gada 6. decembrī ar nosaukumu “Par Karimas pīpi un…”, kurā tiek aprakstīts visvairāk prātā palikušais brīdis no brauciena, kas tad bija tieši fotogrāfijā fiksētais moments.

Avača vulkāns ir aktīvs stratovulkāns, kas atrodas ļoti tuvu Kamčatkas novada galvaspilsētai Petropavlovskai-Kamčatskai. Avačs ir viens no aktīvākajiem vulkāniem Kamčatkā – tas sācis izvirst apmēram vēlajā Pleistocēna periodā, bet tā pēdējais izvirdums notika 2008. gadā.

Arī mūsdienās Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte (ĢZZF) piedāvā lauka kursus – lielākā daļa ar dabas ģeogrāfiju un ģeoloģiju saistīto lauka darbu notiek LU  ĢZZF lauka kursu stacionārā “Lodes muiža”, tomēr ir iespēja braukt lauka kursos arī ārpus Latvijas, piemēram, uz Igauniju un Poliju. Ģeogrāfiem maģistrantūras laikā ir iespēja gūt zināšanas lauku kursos arī kādā citā Eiropas valstī, piemēram, Čehijā vai Ungārijā.

Paldies par konsultācijām ĢZZF profesoram Vitālijam Zelčam un LUM Ģeoloģijas kolekcijas ekspertei Vijai Hodirevai.  

Paula Tomsone, Latvijas Universitātes Muzeja krājuma glabātāja palīgs

 

Latvijas Universitātes Muzeja vēstures kolekcijā atrodas četras koncertu programmiņas no Rīgas Politehniskā institūta (RPI) laikiem, kas drukātas uz auduma. Interesanti, ka trīs no tām ir drukātas uz zīda. Visas no tām ir krievu valodas vecajā drukā. Koncerti notikuši laika posmā no 1914. gada līdz 1918. gadam, gadu vēlāk Rīgas Politehnisko institūtu likvidē un izveido Latvijas Augstskolu, vēlāk Latvijas Universitāte. 1862. gadā tika izveidots Rīgas Politehnikums, kas kļuva par pirmo augstākās izglītības iestādi Latvijas teritorijā. 1896. gadā Rīgas Politehnikumu reorganizēja par Rīgas Politehnisko institūtu, kas kļuva par valsts augstskolu. Reorganizētā augstākās izglītības iestāde turpināja sagatavot tehniskos speciālistus. Viena no pieprasītākajām tehniskajām specialitātēm bija arhitektūra, inženierzinātnes un mehānika, ko varēja apgūt katrā no attiecīgajām nodaļām. Kopumā RPI piedāvāja studentiem mācīties astoņās nodaļās.

Uz programmiņām nodrukāti šādi koncerti:

1.1914. gadā notika Tradicionālais studentu vakars Lauksaimniecības studentiem. Tā bija RPI Lauksaimniecības nodaļas studentu balle.  1915. gada vasarā Pirmā pasaules kara laikā, kad Rīgai tuvojās Vācijas Impērijas (1871-1918) karaspēks, RPI evakuējās uz Maskavu. RPI turpināja darbu dažādās augstskolas ēkās. Bet studentiem tas netraucēja baudīt studentu dzīvi, un rīkot balles.

2.1913. gadā notika savstarpējās palīdzības kases koncerts ar balli un šajā koncertā arī uzstājās daudzi ievērojami krievu mākslinieki. Studentu savstarpējās palīdzības kases mērķis bija atbalstīt studentus tiem aizdodot naudu lekcijas maksām, eksistencei. Savstarpējās palīdzības kase rīkoja balles, koncertus, kā arī dažādus citus pasākumus, ar mērķi apvienot studentus.

3.1916. gadā arī notika studentu savstarpējās palīdzības kases koncerts, tāpat kā 1913. gadā. RPI koncertā uzstājās viena no slavenākajām krievu aktrisēm Marija Jemerlova, kura bija Imperatora teātra aktrise, ar krievu dzejnieka Alekseja Homjankova dzeju. Koncertā uzstājas arī slavens krievu operas un kamerdziedātājs Andrejs Labinskis, kurš dziedāja dziesmu „предо мной на столъ увядаетъ букетъ” (Manā priekšā galdi izbalē). Koncertā uzstājās arī atzīta poļu izcelsmes krievu aktrise Olga Gozvoskaja.  

4.1918. gada vidū RPI reevakuēja, tomēr daļa mācībspēku un materiālo vērtību palika Krievijā. Ar 1918. gadu RPI varēja atgriezties savās vēsturiskajās ēkās, kur koncertā uzstājās Rīgas simfoniskais orķestris, kas simboliski ieskandināja RPI atgriešanos savās vēsturiskajās ēkās.

RPI koncertos uzstājās daudzi ievērojami krievu mākslinieki, kuri bija atdzīti visā Krievijas Impērijā (1721-1917). Mākslinieki parasti uzstājās ar dzeju vai lugu fragmentiem un dziedāja romances, kā arī izpildīja dažādus skaņdarbus. Koncerti parasti tika apvienoti ar balli. Daļa no balles ienākumiem nonāca studentu savstarpējās palīdzības kasē, kā arī kā atalgojums māksliniekiem pēc koncerta sniegšanas.

 

Annija Ločmele, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgs

Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas pasaulē izmirušu gliemežu čaulu paraugi. Tie ir Havaju salu gliemeži – ahatinellas un partulas. Divas sugas Achatinella apexfulva un Achatinella (Amastra) crassilabrum atzītas par pasaulē izmirušām sugām. Un vēl četras: Partula nodosa, Partula rosea, Partula glutinosa un Partula varia, ir izmirušas savvaļā, bet vēl saglabājušās nebrīvē. Tātad LU Muzejā ir kopā sešu Havaju salu gliemežu paraugi, kuri tagad ir īpaši vērtīgi malakofaunas izpētē.

Visi Ahatinellu dzimtas gliemeži ir apmēram vienu centimetru lieli, tie uzturas zemsedzē uz augiem. Čaulas parasti ir svītrainas, dzeltanās, zaļganās, brūnganās krāsās. Sugu aprakstīšana un pētīšana sākusies jau deviņpadsmitā gadsimta beigās, tā turpinās arī mūsdienās. Dzimtā ir 16 ģintis ar vairākiem desmitiem sugu. Lielākajai daļai no tām starptautiskas aizsardzības statuss. Izplatības areāls ir Klusā okeāna salas, visvairāk - Havaju salas. Pēdējais šīs sugas indivīds gliemezis Achatinella apexfulva vārdā Džordžs (Georg)

dzīvoja Havaju Universitātes terārijā. 2019. gada Jaungada dienā tas mira dabiskā nāvē, nodzīvojis nebrīvē 14 gadus. Šīs dzimtas gliemežiem tas ir liels vecums. Ziņa par Džordža aiziešanu izplatījās masu medijos, zinātnieki komentēja šo faktu: - tās ir sugas beigas. Svarīgi ir tas, ka mēs tik ilgu, ilgu laiku esam skatījušies uz tiem mežā, un tagad to vairs nav.” Cerot glābt apdraudētos gliemežus no izzušanas, zinātnieki 1980-tajos gados sāka retās sugas audzēt nebrīvē. Pēdējie zināmie Achatinella apexfulva gliemeži tika savākti Oahu salā 90-tajos gados, un Džordžs bija viens no to pēcnācējiem. Visi pārējie gliemeži agrāk vai vēlāk nomira. Džordžs izdzīvoja visilgāk un palika  pēdējais šīs sugas pārstāvis.

Havaju salas ir jau zaudējušas 90% no zemesgliemežu sugu daudzveidības. Galvenais to samazināšanās cēlonis ir invazīvo sugu savairošanās. Piemēram, žurkas un plēsīgais rožainais vilkgliemezis (Euglandina rosea), kas ēd citus gliemežus. Rožainais vilkgliemezis 1930-tajos gados tika atvests uz Havaju salām, lai cīnītos pret kādu invazīvu sugu - Āfrikas milzgliemezi (Achatina fulica). Bet rezultātā cieta daudzas vietējo gliemežu sugas. 

Havajas gliemežu aizsardzības programma ir pētījusi gliemežu lomu veģetācijas nobiru sadalīšanā un dažādu vielu apritē. Konstatēts, ka gliemežu skaita samazināšanās būtiski iespaido mežu ekosistēmas.

Havaju salās sastopamas arī vēl daudzas citas tropisko gliemežu sugas, kuras ir apdraudētas, jo tās ir endēmas – nav sastopamas nekur citur pasaulē. Ja kādā no nelielajām salām gliemežu skaits strauji samazinās, tad visai īsā laikā suga var pazust no mūsu planētas pavisam. Tādos gadījumos muzejos saglabātie paraugi ir vienīgie liecinieki par to, ka tādas dzīvnieku sugas kādreiz dzīvojušas.

Dažādus gliemežus un gliemenes var apskatīt LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulv.4, Rīgā. Pieteikties muzejs@lu.lv . Turpat atrodas arī Ģeoloģijas, Botānikas un mikoloģijas kolekcijas.

 

Vairāk informācijas:

https://www.revolvy.com/folder/Molluscs-of-Hawaii/264820

http://www.bagniliggia.it/WMSD/HtmSpecies/5626000185.htm

https://www.nationalgeographic.com/animals/2019/01/george-the-lonely-snail-dies-in-hawaii-extinction/

 

LU Muzeja krājuma glabātāji Mudīte Rudzīte un Māris Rudzītis

 

2018. gada maijā LUM Ģeoloģijas kolekciju papildināja LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu (ĢZZF) fakultātes polārpētnieku – Māra Krievāna, Kristapa Lamstera un Jāņa Karuša sūtītā vēstule no Antarktīdas.  To Ģeoloģijas kolekcijai 2018. gada maijā dāvinājusi LU ĢZZF.

Šī vēstule sūtīta no Akadēmiķa Vernadska polārās stacijas, kur apmetās Latvijas polārpētnieki, un tā adresēta LU ĢZZF. Uz tās rakstīts: “Ar sveicieniem Latvijas ģeologu pirmās ekspedīcijas uz Antarktiku dalībnieki! Kristaps Lamsters, Māris Krievāns, Jānis Karušs. 18.02.2018.”

2018. gada februārī LU ĢZZF ģeologi Kristaps Lamsters (dr.geol., vadošais pētnieks), Māris Krievāns (dr.geol., docents) un Jānis Karušs (dr.geol., docents) devās divus mēnešus ilgā ekspedīcijā uz Antarktīdu, ar mērķi veikt Antarktīdas pussalas un apkārtējo astoņu salu ledāju biezuma, un to iekšējās struktūras mērījumus, kā arī, lai izveidotu 3D modeļus turpmākai šī reģiona izpētei. Ortofoto kartes un ģeoradara dati ļauj pētniekiem izstrādāt pussalas un salu zemledāja virsmas reljefa modeļus. Ģeologi akcentē, ka iegūtie dati palīdzēs izprast kā ledāji attīstījušies un veikt interpretācijas par to tālāku attīstību.

Ekspedīcijas laikā tika ievākti arī dažādi paraugi no apkārtējās vides – augsnes, nogulumu, sniega, ledus un arī ūdens. Paraugos esošos mikroorganismus pētīs Latvijas Universitātes biomedicīnas pētījumu un studiju centrs. Pētnieki koncentrēsies tieši uz augsnē esošo mikroorganismu un bakteriofāgu (vīrusi, kuri vairojas baktērijas šūnā) identificēšanu un izpēti. 

Polārpētnieki atzīmē, ka viņu izstrādātās kartes ar laiku būs pieejamas jebkuram pētniekam, savukārt iegūtie dati tiks izmantoti ne vien pašu pētījumiem, bet gan arī sūtīti uz Akadēmiķa Vernadska polāro staciju. Pētnieki cer, ka tuvāko gadu laikā Latvija ne vien iestāsies Antarktikas Līgumu Sistēmā, bet arī izveidos savu polāro staciju šajā kontinentā.

Jāatzīmē, ka Latvijā bijuši arī citi polārpētnieki. Piemēram, Ivars Sīlis (dz. 1940), kurš bijis ekspedīcijā uz Grenlandi un Leonīds Slaucītājs (1899-1971), kurš vadījis vairākas Argentīnas ekspedīcijas uz Antarktīdu. Sīkāku informāciju par L. Slaucītāju iespējams uzzināt LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijā, Kronvalda bulvārī 4.

Sīkāka informācija par mūsu ģeologu ekspedīciju Antarktīdā un gūtajiem iespaidiem pieejama šeit:

LTV1 dokumentālā filma: “Antarktīdas vilinājums”: https://www.youtube.com/watch?reload=9&v=6QiGHIvNqTw

Neatkarīgā Rīta avīze: “Pētnieki no Latvijas pastāsta, kā viņiem gājis Antarktīdā”: https://nra.lv/latvija/243292-petnieki-no-latvijas-pastasta-ka-viniem-gajis-antarktida.htm

LTV Ziņu dienesta korespondente Judīte Čunka: “Antarktīdas ekspedīcijas dalībnieki atgriezušies Latvijā”: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/tehnologijas-un-zinatne/antarktidas-ekspedicijas-dalibnieki-atgriezusies-latvija.a275416/

Sekojiet mūsu polārpētniekiem sociālo tīklu vietnē facebook: https://www.facebook.com/latvia.polar/

 

LU Muzeja krājuma glabātāja,

Vanda Visocka

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijā glabājas Kārļa Linneja (1707 – 1778) darba “Species Planetarum” (“Augu sugas”) pirmizdevums, kas ir 1753. gadā Stokholmā izdotie 1. un 2. sējumi, kā arī šā darba turpinājumi. Grāmata ir sarakstīta un izdota latīņu valodā.

LU Muzejā pirmizdevums ir nonācis līdz ar Rīgas Dabaspētnieku biedrības (1845 – 1939) bibliotēkas daļu. Iespējams, izdevums no biedrības bija nonācis LU Botānikas laboratorijā, ko 1919. gadā nodibināja botāniķis Nikolajs Malta. Vēlāk izdevums glabājies LU Bioloģijas fakultātēlīdz tika uzticēts glabāšanai muzejā.

Kārlis Linnejs (zviedru Carl von Linné, latīņu Carolus Linnaeus; dzimis 1707. gada 23 maijā, miris 1778. gada 10. decembrī) bija zviedru dabaszinātnieks, kas lika pamatus mūsdienu augu un dzīvnieku sistemātikai  jeb binārās nomenklatūras shēmai, tādēļ viņš tiek dēvēts par taksonomijas tēvu. K. Linneja izveidotā dzīvo organismu klasificēšanas sistēma gan ar izmaiņām, bet tiek lietota joprojām.

Latvijas mikologs Edgars Vimba žurnālā “Vides Vēstis” informē, ka savā darbā K. Linnejs, apkopojot 18. gadsimta pirmās puses botāniķu un zoologu pētījumus, izstrādāja augu un dzīvnieku klasifikācijas sistēmu. Dzīvniekus K. Linnejs iedalīja sešās klasēs: zīdītāji, putni, abinieki, zivis, kukaiņi, tārpi. Augus iedalīja 24 klasēs, pamatojoties uz zieda uzbūvi, putekšņlapu un auglenīcas novietojumu un skaitu, kā arī ņemot vērā augu dzīves ilgumu – viengadīgie, divgadīgie un daudzgadīgie. 24. klasē K. Linnejs iekļāva visus tos augus (arī sēnes), kam nebija iepriekšējās 23 klasēs ietvertajiem augiem līdzīgu vairošanās orgānu: kosas, papardes, sūnas, staipekņus (pieskaitot tos pie sūnām), ķērpjus, aļģes, sēnes.

Kopumā K. Linnejam izdotas ap 180 grāmatubet nozīmīgākais darbs, arī pēc paša autora domām, ir “Species Planetarum (“Augu sugas”). Latviešu algologs Henrihs Skuja (1882 – 1972) K. Linneja jubilejas rakstā 1958. gadā trimdas izdevumā Ceļa zīmes” to raksturo: “Tas iznāca divi sējumos un aptver pavisam 1200 lpp. Tajā aprakstītas un nosauktas ap 8000 augu sugas. Šai darbā Linnejs paveic otru lielo reformu botānikā, pielietojot tajā bināro nomenklatūru. Proti, te pirmo reizi konsekventi katrs auga nosaukums radīts divkārši: tas sastāv no ģints un sugas vārda.” Tas palīdzēja ieturēt konsekvenci nosaukumu izveidē, jo iepriekš tie tika veidoti, nevadoties pēc vienota principa, un nereti veidojot garus aprakstošus vārdu savienojumus. Šajā darbā K. Linnejs apraktīja visus tobrīd zināmos augus, sniedzot plašus to sinonīmus.

Kārlis Linnejs piedzima vikāra ģimenē un vecāki bija iecerējuši, ka arī viņš kļūs par garīdznieku, bet Kārļa Linneja intereses tomēr vairāk bija saistītas ar dabaszinībām. Viņš sāka studēt medicīnu, sākumā Lundā, bet drīz pārgāja uz Upsalas universitāti. 1732. gadā viņš devās ceļojumā, vispirms uz Lapzemi. Akadēmisko izglītību viņš pabeidza 1735. gadā Harderveikas universitātē Holandē, iegūstot medicīnas doktora grādu. Tad arī viņš gūst pirmos panākumus, publicējot darbu “Systema naturae” (“Dabas sistēma”), kurā viņš nāk klājā ar  tā dēvēto seskuālsistēmu, kurā augi iedalīti pēc zieda uzbūves principa. Darbā sniegts pārskats par tolaik pazīstamām dzīvās un nedzīvās dabas formu grupām un to savstarpējām attiecībām, pamatā liekot jēdzienu par trijām ķermenisko parādību valstīm – minerālu, augu un dzīvnieku.

 

Darba digitāla publikācija atrodama: www.biodiversitylibrary.org/bibliography/669

 https://www.biodiversitylibrary.org/item/13829#page/1/mode/1up

https://www.biodiversitylibrary.org/item/13830#page/1/mode/1up

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes Cilvēka Patoloģijas Muzeja krājumā nesen nonāca uz rotaprinta izdota profesora Romana Adelheima lekciju grāmata - “ F. Hoin. Repetitorium der Pathologishen Anatomie Nach Vorlesungen von Prof. Dr. med. R. Adelheim. I. und  II. Teil. Das Recht der Űbersetzung behält sich der Verfasser vor.” Grāmatu ir izdevusi Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes studentu biedrība 1929.g.

Grāmata tika atrasta 2018.g., veicot kapitālo remontu Gaiļezera slimnīcas Patoloģijas nodaļā. No vēsturiskiem datiem ir zināms, ka profesors Romans Adelheims 1929.gadā vadīja Patoloģiskās anatomijas katedru, bet viņa vadīto Pastēra staciju no Rīgas 1. pilsētas slimnīcas mācību bāzes pārcēla uz 2. pilsētas slimnīcas prozektūras bāzi (tagadējā P. Stradiņa slimnīca), kur katedra darbojās līdz 1981.gadam.

Acīmredzot, 1981.g. pārvācoties Rīgas medicīnas institūta Patoloģiskās anatomijas katedrai no Stradiņa slimnīcas Patologanatomiskās nodaļas uz jaunuzcelto Gaiļezera slimnīcas Patologanatomiskās nodaļas bāzi, līdzi tika ņemti visi katedras arhīvi. Tādā veidā profesora Romana Adelheima lekciju grāmata pārceļoja uz jaunu vietu, kur arī palika visus šos gadus. Spriežot pēc tā, kādā stāvoklī grāmata nonāca mūsu rokās, glabāšanas apstākļi nebija no labākajiem. Lekciju grāmatai daudz bojājumu, uz lapām ir melnzaļi pelējumi. Grāmatai ir nepieciešama steidzīga un nopietna restaurācija.

Profesora Romana Adelheima lekciju grāmata ir ļoti vērtīga Latvijas un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes attīstības vēstures pētīšanai. Pēc šīs rotoprintā izdotās prof. R.Adelheima lekciju grāmatas patoloģiskajā anatomijā (I. un II daļa) ļoti labi var redzēt kādas patoloģijas sadaļas lektors uzskatīja tolaik par vissvarīgākām, kas tika lasīts studentiem, uz kādām patoloģijām tika likts uzsvars.

Ņemot vērā, ka rotoprinta mašīnas jauda maksimāli ir aptuveni līdz četriem tūkstošiem eksemplāru, vēl vērtīgāks kļūst šis atradums. Pieļauju, ka mūsu rokās ir nonācis vienīgais līdz šim saglabātais eksemplārs.

Šis atradums var kļūt par nākamo vēsturisko pētījumu, jo liek aizdomāties un mēģināt atrast atbildes uz vairākiem jautājumiem, piemēram, kas ir noslēpumainais F. Hoin, kāpēc lekcijas tika rakstītas, printētas un lasītas vācu valodā, bet ne vis latviešu valodā, kāda bija tirāža konkrēti šīm lekcijām?

Romans Adelheims ir dzimis 1881. g. 2. augustā Rēvelē advokāta Voldemara Adelheima ģimenē. 1901. g. viņš iestājās un 1907. g. ar izcilību pabeidza Tērbatas universitātes Medicīnas fakultāti. Jau studiju laikos un arī kādu laiku pēc universitātes beigšanas strādāja Patoloģiskās anatomijas katedrā pie profesora Vjačeslava Afanasjeva par palīgu sekciju zālē Tērbatas universitātē. Tad 1909. g. papildināja savas zināšanas patoloģijā Berlīnē, bet 1912. g. R. Adelheims strādāja Minhenes universitātes Patoloģijas institūtā. Savas zināšanas bakterioloģijā un seroloģijā Romans Adelheims pilnveidoja Roberta Koha Infekcijas slimību institūtā Berlīnē, pēc tam Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūtā pētīja vakcinēšanas iespējas pret trakumsērgu.

1913. g. oktobrī R. Adelheims iestājās darbā Rīgas pilsētas pārvaldē, kur viņam uzticēja izveidot patoloģiskās anatomijas nodaļu nesen atvērtajā 2. pilsētas slimnīcā (tagadējā P. Stradiņa slimnīca). R. Adelheima vadībā telpas aprīkoja ar jaunāko aparatūru un nokomplektēja līdzstrādnieku personālu. Pirmo reizi Latvijas medicīnas vēsturē patologoanatomiskais dienests noritēja augstā līmenī, kas atbilda tam laikam.

R. Adelheims veica darbu arī citās Rīgas slimnīcās: Sarkandaugavas psihiatriskajā, Sarkanā krusta, Vācu slimnīcā, leprozorijā, bet Rīgas pilsētas Bērnu slimnīcā nostrādāja par prozektoru no 1915. g. līdz sava mūža beigām.

Bez patologanatoma darba Romans Adelheims bija arī Rīgas Pastēra stacijas dibinātājs un vadītājs. Nodibinātā Pastēra stacija bija pirmā Baltijā. Pastēra stacijas seroloģiskā laboratorijā vienlaicīgi ar vakcīnu izgatavošanu noritēja arī trakumsērgas zinātniskie pētījumi. Pirmo divdesmit gadu laikā potes saņēma vairāk nekā 7 tūkstoši cilvēku.

Pirmā Pasaules kara laikā R. Adelheims strādāja, kā konsultants patoloģiskā anatomijā un bakterioloģijā. Izmeklējumi par kara indīgajām vielām nākotnē kļuva vadošie viņa zinātniskajā darbā.

1919. g. Romanu Adelheimu, kā pieredzējušu speciālistu, uzaicināja strādāt jaunizveidotās Latvijas universitātes Medicīnas fakultātē un uzticēja organizēt studentu apmācību patoloģiskajā anatomijā

 

Valentīna Gordjušina, LU Muzeja eksperte

 

Latvijas Universitātes Muzeja (LUM) Ģeoloģijas krājumā atrodas unikāli zelta graudu paraugi, kuri konstatēti Latvijā sastopamajās smiltīs. Šie zelta paraugi ģeoloģiskās izpētes laikā iegūti no Vijas, Kamaldas un Abula upju nogulumiem.

Apmeklējot LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīciju vai piedaloties minerālu atpazīšanas aktīvajā nodarbībā, zeltaini spīdīgo paraugu vidū retais var precīzi noteikt, kurš tad ir īstais zelta tīrradnis, bet kurš viltus paraugs. Iespēja to noskaidrot būs ikvienam jau šī gada 18.maijā, kad Muzeju nakts pasākuma ietvaros LU Muzeja ģeoloģijas speciālisti pirmoreiz demonstrēs agrāk neizstādītos muzeja krājuma paraugus.

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas kolekciju vērtīgākā un unikālākā daļa veidojusies no LU zinātnieku pētniecisko projektu laikā ievāktajiem un analizētajiem akmens materiālu paraugiem. Pēc izpētes rezultātu publicēšanas, akmens materiāla etalonparaugu kolekcijas, visbiežāk,  tika nodotas muzejā saglabāšanai, lai nepieciešamības gadījumā, kā arī pēc analītisko metožu pilnveidošanās pētniekiem nākotnē būtu vēl daudz iespēju.

Īpaši interesanta ir Latvijas pamatiežu paraugu kolekcija, kas tagad apskatāma LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā. Ne mazāk saistoši un pat eksotiski ir zinātniskajos izpētes darbos konstatētie, Latvijā reti sastopamie minerāli. Viens no tādiem minerāliem ir zelts, kas pazīstams ikvienam, bet dabā tā tīrradnis ir reti atrodams. LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijas var lepoties tikai ar dažiem dabiskā zelta paraugiem. To atradumi Latvijā ir kā pierādījums zelta sastopamībai Zemes garozā gan Latvijas kristāliskajā pamatklintājā gandrīz kilometra dziļumā, gan visjaunākajos virszemes nogulumos, tādos kā mūsdienu upju alūvijs.

Pagājušā gadsimta 60-os gados Latvijā bija veikti reto un retzemju metālu meklēšanas darbi, kuros zelta pazīmes nogulumiežos gan nekonstatēja. LU Muzejā saglabātie zelta paraugi norāda uz Latvijas Universitātē realizētajiem projektiem 20.gs. 90-o gadu beigās un 21.gs. sākumā, saistībā ar dimantu indikatorminerālu (smago minerālu, kuri var veidoties līdzīgos ģeoloģiskos apstākļos kopā ar dimantiem) atklāšanu un pētniecību Latvijā.

Vija Hodireva, LU Muzeja eksperte

Latvijas Universitātes (turpmāk - LU) Muzeja krājumā atrodas attēls, kurā iemūžināts brīdis, kad LU vadība 1938. gada 16. novembra svinīgajā LU karoga pasniegšanas un iesvētīšanas pasākumā ierodas jaunajos amata talāros. Attēlā redzams (no kreisās uz labo) prorektors saimniecības lietās prof. Dr. Jānis Kārkliņš, prorektors studentu lietās prof. Dr. Alfrēds Vītols un tobrīdējais LU rektors prof. Dr. Mārtiņš Prīmanis. Divi oriģinālie komplekti no šiem vēsturiskajiem LU tērpu komplektiem glabājam LU Muzeja vēstures kolekcijā.

Katras augstākās mācību iestādes simboli ir himna, karogs un ģerbonis, kā arī fakultāšu emblēmas un rekotra, dekānu un pasniedzēju talāri un citas amata zīmes. Latvijas Universitāte par šāda veida atribūtiku sāka domāt un veikt iestrādes 1929. gadam. Kā pirmā tika sakomponēta universitātes himna, kura pirmo reizi tika atskaņota LU 10. gadadienā 1929. gada 28. septembrī.

Ideja par LU amatpersonu un mācībspeku talāru veidošanu radās 1937. gadā. Tajā pašā laikā radās ideja arī par LU zīmoga un svinīgā karoga izveidi. 1938. gada 11. janvārī Izdaiļošanas komisijas sēdes dalībnieki nolēma zīmogu veidot ovālu ar LU galvenās ēkas attēlu pēc prof. K. Rončevska veidotās LU zelta medaļas parauga; lēma arī par LU karogu – tas tiktu veidots pēc Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga parauga, bet papildinot to ar baltu ovālu, kuram pa vidu ar zelta diegiem būtu izšūta LU galvenā ēka ar uzrakstu “Latvijas Universitāte”.

Šajā pašā sēdē Komisija nolēma ieteikt arī jaunu amata tērpu izgatavošanu – talāru zilā krāsā, visām LU fakultātēm vienādus. Talāram bija paredzēts pievienot arī tādas pašas krāsas samta šalveida apkakli un piedurkņu apdari; no tumši zila samta veidoja arī amata cepuri. Šie tērpi tika darināti Armijas ekonomiskajā veikalā (mūsdienās T/c Galerija Centrs).

Tērpu bija paredzēts nēsāt Latvijas Universitātes, citu universitāšu, zinātņu akadēmiju un līdzīgu zinātņu iestāžu svinīgajos aktos un sēdēs, valsts svētkos un audiencēs pie Valsts Prezidenta. Pie talāra piederoša bija arī galvassega, un šis tērps bija paredzēts rektoram, prorektoriem, dekāniem, Universitātes padomes locekļiem – profesoriem un Padomes locekļiem – štata docentiem.

1991. gadā LU amata tērpi tika atjaunoti, saglabājot to piegriezumu un šuvuma vēsturiskā modeļa identitāti. Vienīgās veiktās izmaiņas bija krāsu lietojumā – LU rektoram, prorektoriem un Senāta priekšsēdētājam tika piešķirti melnas krāsas talāri ar melna samta apdari un galvassegu; dabas zinātņu fakultāšu dekāniem – melni tērpi ar zaļu samta padari un galvassegu; humanitāro zinātņu fakultāšu dekāniem – melni tērpi un zila samta apdare un galvassega;  eksakto zinātņu fakultāšu dekāniem – melni tērpi ar purpura samta apdari un galvassegu; 1997. gadā atjaunotajā Medicīnas fakultātē dekānam piešķīra tumši sarkanas krāsas samta apdari un galvassegu.

Sarmīte Livdāne, Annija Ločmele, Paula Tomsone, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgi

Latvijas Universitātes Muzejā LU pašdarbības kolektīvu kolekcijā atrodas Heinriha Vītiņa apkopotā jauktā kora “Dziesmuvara” vēsture, kas stāsta par kora izveidošanās apstākļiem, koncertdarbību, repertuāru, sadarbību ar citiem koriem un kora vērtējumu sabiedrībā. Pārsvarā visi materiāli un dati manuskriptā ir par kora darbību Latvijā līdz tā slēgšanai 1944. gadā.

Jauktais koris un studentu biedrība “Dziesmuvara” izveidojusies 1925. gada 9. aprīlī, atšķeļoties no LU kora. Par pirmo “Dziesmuvaras” diriģentu uzaicināts komponists Alfrēds Kalniņš, kurš neatteicis šim piedāvājumam, un pavada kori kā diriģents tā pirmo pastāvēšanas gadu. Pēc Kalniņa par diriģentu kļūst Ādolfs Ābele, kura laikā koris kļūst pazīstams kā Latvijā, tā arī ārzemēs. Tiek rīkoti koncerti gan Rīgā, gan mazpilsētās, gan arī rīkoti braucieni uz ārzemēm. Pirmā starptautiskā sadarbība “Dziesmuvarai” tika dibināta ar zviedru studentu vīru kori “Orpheidränger” un Tartu Universitātes jaukto kori “Tartu Uliopilas Segakoor”.

Līdz ar Otro pasaules karu, Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas okupāciju, 1940. gada rudenī iznāca Latvijas Universitātes prezidija rīkojums par visu studentu organizāciju likvidāciju, līdz ar to tika likvidēta arī “Dziesmuvaras” biedrība un seniešu kopa. Turpmāk koris eksistēja kā viens no studentu arodorganizācijas koriem – gan atlikušo padomju okupācijas, gan vācu okupācijas laikā. 1944. gadā koris pilnībā beidz savu darbību; uz šo brīdī korī dzied apmēram 340 cilvēku, un drīz vien koristi tiek izkliedēti pa visu pasauli – daži tika izsūtīti, daudzi emigrēja, starp viņiem arī kora diriģents Ādolfs Ābele, daļa palika arī Latvijā. 1953. gadā Amerikas pirmo latviešu dziesmu svētku laikā Čikāgā uz ASV emigrējušie dziesmuvarieši nolemj atjaunot tikai “Dziesmuvaras” organizāciju, un par tās priekšsēdētāju ievēl Jāni Verneru Vītiņu, kurš sastādīja “Dziesmuvaras” biedrības statūtus. “Dziesmuvara” emigrācijā izveidojusies ne tikai par dziesmuvariešu apvienojošu organizāciju, bet arī par latviešu kultūras nesēju, kopēju un veicinātāju.

“Dziesmuvaras” biedrība un koris Latvijā atjaunots 2000. gadā. Kā pirmais atjaunotās “Dziesmuvaras” diriģents tiek pieaicināts Ainārs Rubiķis, pēc tam kori diriģē Edgars Račevskis, Krista Audere un Aivis Greters. Šobrīd kori vada diriģente Nora Žeigure.

Sīkāka informācija par kora darbību, jauno dziedātāju uzņemšanu un kontaktiem: www.dziesmuvara.lv. Ar jauktā kora “Dziesmuvara” vēsturi un citiem Latvijas Universitātes pašdarbības kolektīviem ir iespējams iepazīt Latvijas Universitātes Muzeja vēstures kolekcijā. Kontakti: muzejs@lu.lv, telefona numurs 67034566.

Paula Tomsone, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgs

Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas kolekcijā atrodas divi 19. gadsimta mikrofotouzņēmumi, kas savulaik ir atsūtīti no Zviedrijas un iekļaujas “Heinriha Skujas mantojums” apakškolekcijā, kurā ir gan herbārija materiāli, iežu paraugi ar aļģu klājumu, gan arī ilustrācijas publikācijām, grāmatas, vēstules, diapozitīvi, fotoattēli un personiskās lietas. Nav zināms , kā šie abi fotouzņēmumi ir nonākuši algologa H. Skujas īpašumā.

Neskatoties uz to, ka 1839. gadā, kad tika publiskots jaunais izgudrojums fotogrāfija, vislielāko interesi un prieku par to izrādīja tieši zinātnieki, kas novērtēja doto iespēju iegūt precīzu attēlu, tomēr zinātnes fotogrāfijas no 19. gadsimta ir saglabājušās maz, tas attiecas arī uz mikrouzņēmumiem.

 Viens no 19. gadsimta uzņēmumiem LU Muzeja Botānikas kolekcijā ir kramaļģu (Bacillariophyceae)  mikrofotogramma, ko veicis Dr. chem. Aleksandrs Poehl (Alexander Poehl, 1850 – 1908) Pēterburgā. Fotogramma ir attēls, ko iegūst tieši uz fotomateriāla bez fotoaparāta starpniecības. Šajā gadījumā tā ir montāža, kramaļģu paraugi rindās izkārtoti vienā palielinātā uzņēmumā, parādot to daudzveidību. Tās ir mikroskopiskas vienšūnas vai koloniju aļģes, kuru šūnas ir ietvertas caurspīdīgās krama (silīcija dioksīda) bruņās. Tā ir plaši izplatīta un sastopamas gan saldūdeņos, gan jūrās, gan augsnē.

Otrā fotogrāfijā ir fiksēts lapas šķērsgriezums, kā norādīts paskaidrojuma tekstā - “samitrināta tējas lapa ar pelējuma sporām”. Šo uzņēmumu 1890. gadā veicis Pēterburgas ķīmiķis, farmaceits Aleksandrs Peļs (Александр Васильевич Пель, 1850 – 1908).

Latviešu algologs Heinrihs Leonhards Skuja (1892. – 1972.)  piedzima Majoros, mācījās vietējā Labdarības skolā un jau agrā jaunībā daudz ceļoja. Pirmā pasaules kara laikā viņš pārcēlās uz dzīvi Baku, kur strādāja par tehniķi - zīmētāju. Latvijas Neatkarības kara laikā H. Skuja atgriezās Latvijā un tika mobilizēts par zīmētāju Armijas virspavēlnieka štāba tehniskajā daļā. 1922. gadā viņš demobilizējās un iestājās LU Matemātikas un Dabaszinātņu fakultātē dabaszinātņu nodaļā par brīvklausītāju. Šeit viņš ieguva godalgu par darbu “Mērsraga - Ragaciema piekrastes aļģu flora” un tika ieskaitīts Dabaszinātņu nodaļas studentu skaitā. 1929. gadā viņš pabeidza studijas un turpināja strādāt LU. Pateicoties viņa pētījumiem, Latvijā zināmo aļģu sugu skaits palielinājās no 200 līdz 2300 sugām, bet viņš pētīja ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu aļģu materiālus, 1943.  gadā aizstāvēja doktora disertāciju "Pētījumi par Ķīnas, sevišķi tās dienvidrietumu daļas aļģu floru un veģetāciju”. Otrā pasaules kara beigās H. Skuja devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. No 1947. gada kļuva par asociēto profesoru Upsalas universitātē. 1958. gadā gadā Upsalas Universitātē viņam piešķīra doctor honoris causa grādu, bet 1962. gadā par izciliem pētījumiem saldūdeņu algoloģijā piešķīra Bjerkena (Björken) godalgu. Viņa vārdā nosauktas vairākas aļģu ģintis un sugas.

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

LU Muzejā atrodas vairākas taura Bos primigenius  fosilās atliekas, tai skaitā 2 galvaskausi, resp., galvaskausa daļas bez apakšžokļiem, zobiem un plānajiem purna kauliem. Abiem paraugiem nav pavadošo dokumentu. Galvaskausi daudzus gadus bija eksponēti Ģeoloģijas muzejā Alberta ielā 10.

2018. gada nogalē pārvācoties uz jaunām telpām un rūpīgāk apskatot paraugus, uz viena no tiem tika  konstatēts iepriekš nepamanīts uzraksts VIIa.73. Kurl. Museum, kas liecina, ka šis paraugs bijis Kurzemes Provinces muzeja krājumā, eksponēts VII sekcijā. Šī muzeja kolekciju pārņemšana uzsākta 1937. un turpināta vairākus gadus; bija uzskats, ka kara laikā dabas kolekcijas gājušas bojā. Tomēr tagad noskaidrojies, ka daļa paraugu nonākusi LU, par ko liecina arī 1941.g. ieraksts Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta inventāra žurnālā.  Tagad LU Muzeja zooloģijas kolekcijās atrodas vairāki simti putnu izbāzeņu un citu muzeja priekšmetu, kas signēti Kurzemes Provinces muzejā; to lielākā daļa ir no 19. gs. vidus.

37 muzeja priekšmeti no LU Muzeja - tai skaitā, taura galvaskauss - greznoja izstādi «Kurzemes Provinces muzejam 200», ko rīkoja  Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs.

Tauri kādreiz dzīvojuši Eirāzijā no Britu salām līdz pat Klusajam okeānam, pamazām sarūkošā populācijā. 15. gs. tie bijuši sastopami tikai dažviet Eiropā, un tauru medības bijusi karaļu privilēģija. 1627. g. Polijā kāda augstmaņa zvērnīcā nomiris pēdējais taurs.

V. Lamsters jau 1932. g. apzinājis vismaz 19 taura kaulu atradumus Latvijā, pārsvarā Kurzemē (Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1932.g. 5-6). Taura atliekas atrastas arī vēlāk, arī  samērā nesen. Parasti tiek atrasti, vieglāk atpazīstami un arī labāk saglabājas taura galvaskausu biezie pieres kauli ar ieradžiem. Ieradži, saukti arī dzīvragi, ir asinsvadiem un nerviem caurausti kaula veidojumi. Tie visā dzīves laikā aug. Ieradžus sedz ragu ārējais, nedzīvais ragvielas (keratīna) slānis, kas, līdzīgi nagiem un matiem, pieaug tikai no saknes un fosilā veidā parasti nesaglabājas. Šāda ragu uzbūve ir visiem dobradžiem – arī kazām un antilopēm. (Briežu dzimtas pārstāvjiem ir citādi ragi - tie ik gadus nomainās un parasti ir tikai tēviņiem.) Nacionālā Muzeju krājuma kopkatalogā gan atrodami tikai viens taura pieres kauls ar ieradžiem.

LU Muzejā esošā galvaskausa ragu (resp., ieradžu) platums ir neliels, 80 cm, bet attālums starp ragu smailēm ir mazāks - 66 cm, jo tās vērstas viena pret otru. Atsevišķa raga garums 58 cm, apkārtmērs pie pamatnes ap 40 cm. Ir ziņas, ka Latvijā atrasti arī daudz lielāki taura ragi, pat 120 cm.

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Latvijas Universitātes Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija ir ieguvusi LU Astronomiskās observatorijas subasistenta Sergeja Slaucītāja 1924. gadā rakstīto pārskatu par observatorijas darbību.

Pārskats aptver laiku no Astronomiskās observatorijas dibināšanas līdz 1924. gada rudens semestrim. Faktiski stāsts sākas ar 1920. gada rudeni, kad astronoms Alfrēds Žaggers sāka lasīt lekcijas astronomijā un viens no viņa pirmajiem studentiem bija tieši Sergejs Slaucītājs. Nākamajā gadā astronomi ieguva telpas ēkā Raiņa bulvārī 19, kur darbojās gandrīz 100 gadus, jo tuvākajās nedēļās LU Astronomijas institūts pārcelsies uz jauno Zinātņu māju Torņakalnā. 1922. gada rudenī tika oficiāli izveidota LU Astronomiskā observatorija. Pakāpeniski tika iegādāti astronomiskie instrumenti un pulksteņi. Sākās zinātniski praktiskais darbs – precīzā laika noteikšana pēc zvaigžņu novērojumiem.

Jauniegūtais manuskripts tika gatavots iekļaušanai LU piecgadu darbības pārskatā, kas publicēts 1925. gadā, taču salīdzinot ar publicēto tekstu, S. Slaucītāja rakstītais ir plašāks, bagātīgi ilustrēts un ietver dažādas interesantas detaļas. Cita starpā viņš raksta: „Pieprasījumi par pareizu laiku lielā mērā pieaug. Bez kārtējiem, katrā pilnā stundā automātiski dodamiem observatorijas signāliem, kurus caur telefona centrāli ir iespējams ne tik vien Rīgā katrā telefona aparātā noklausīties, bet arī ar tālsatiksmes palīdzību, katrā telefona stacijā visā Latvijā; bieži jādod uz pieprasījumiem jūrniecības vajadzībām, kā arī citiem mērķiem, atsevišķi pareiza laika ziņojumi.”

Vairāk par F.Candera un Latvijas astronomijas kolekciju: Gunta Vilka (gunta.vilka@lu.lv)

Gunta Vilka, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgs

Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas kolekcijā atrodami naftas paraugi, kuri iegūti no Adzes dziļurbuma un no Bernātu struktūras Latvijā. Šos paraugus LUM Ģeoloģijas krājumam savulaik dāvinājušas ģeoloģes Angelīna Zabele un Nora Viļčinska.

Nafta ir derīgais izraktenis, kurš veidojas no augu un dzīvnieku atliekām, kas nogulsnējušās dažādos jūras baseinos. No naftas tiek izgatavota ne vien degviela, bet arī dažādi skaistumkopšanas līdzekļi, piemēram, roku krēmi.

Nafta atrodama vien Latvijas teritorijas rietumdaļā kembrija, ordovika un silūra slāņkopās. Latvijas teritorijā nafta pirmo reizi tika atrasta 1963. gadā, kad tika veikts ģeoloģiskais dziļurbums Adzē Kuldīgas novada Gudenieku pagastā. Adzē atrastā nafta ir tā saucamā parafīna tipa nafta.

Savukārt, tagadējā Bernātu dabas parkā 1986. – 1987., 1990. un 1992. gadā, Krievijas institūta “Specgeofizika” izpētes ietvaros, tika ierīkoti un izpētīti četri naftas urbumi. Šeit nafta tika konstatēta augšējā ordovika kaļķakmeņu iegulās, tā saucamajās naftas struktūrās. Šobrīd Bernātos esošie urbumi ir slēgti.  

Naftas paraugus drīzumā būs iespējams apskatīt Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā “Latvijas ģeoloģiskais griezums” Kronvalda bulvārī 4.

LU Muzeja Krājuma glabātāja Vanda Visocka

Latvijas Botāniķu biedrība par 2019. gada augu nosaukusi mazo zvaguli Rhinanthus minor (sinonīms - Alectorolophus borealis). LU Muzeja Herbārija krājumā glabājas dažādos laika posmos ievāktie mazā zvaguļa paraugi. Attēlā redzamo eksemplāru latviešu botāniķis un iedzimtības pētnieks Aleksandrs Zāmelis ievāca 1925. gada 20. jūnijā Valmieras apriņķī starp Brenguļiem un Trikātu Vecbrenguļu (no 1925. gada – Brenguļu) pagasta Ciekuržos, pļavā vienā kilometrā uz ziemeļrietumiem no pagasta skolas pie viršāja ar skrajo doni (Juncus squarrosus), šķūnīša priekšā.

Mazais zvagulis ir divdīgļlapju klases (Magnoliopsida) zvirceļu dzimtas (Scrophulariaceae) zvaguļu ģints (Rhinanthus) suga. Mazais zvagulis zied no maija beigām līdz septembrim, plaši izplatīts visā Eiropā, pārsvarā pļavās un ganībās, kā arī mežmalās, ceļmalās un atmatās.

1958. gadā Latvijas Valsts izdevniecības izdotajā “Latvijas PSR augu noteicējā” (autori – A. Pētersone un K. Birkmane) zvaguļu ģints raksturota šādi: “Pusparazīti. Stumbrs stāvs vai pacils. Lapas pretējas, vienkāršas, veselas, sēdošas, gareni lancetiskas, gals strups vai īsi smails, mala zobaina. Ziedi pa vienam zobainu, vairāk vai mazāk trīsstūrainu, smailu seglapu žāklēs. Zigomorfs (jeb nekārtns – zieds, kuram vainaglapas ir savā starpā atšķirīgas). Divdzimumu. 4 kauslapas, 5 vainaglapas, 4 putekšņlapas, 2 augļlapas. Kauss vairāk vai mazāk uzpūsts, kails. Vainags dzeltens, divlūpains, augšlūpa izvelvēta, vairāk vai mazāk cepurveidīga, galā ar 2 nelieliem zobiņiem, apakšlūpa trīsdaivaina. Pogaļa gandrīz apaļa, plakana, atveras ar 2 vārsnēm.” Mazie zvaguļi raksturoti šādi: “Vainags 10-15 mm garš, gaiši dzeltens, stobriņš taisns, zobiņš uz augšlūpas zaļgani violets, ap 1 mm garš.”

Aleksandrs Zāmelis dzimis 1897. gada 25. augustā Trikātas draudzē, Jaunvāles “Norveļos”, jaunību pavadījis Viļņas apgabalā. Beidzis ģimnāziju Viļņā, studējis Pēterpilī. Atgriežoties dzimtenē, piedalījies Latvijas brīvības cīņās. No 1920. gada bijis palīgasistents Latvijas UniversitātesMatemātikas un dabaszinātņu fakultātes Sistemātiskās botānikas katedrā, no 1922. gada – asistents, no 1925. gada – privātdocents. Kopš 1941. gada bijis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas docents botānikā. Veicis pētījumus augu anatomijā, morfoloģijā, sistemātikā un ģenētikā, nodarbojies ar krustošanu. Aleksandrs Zāmelis miris 1943. gada 7. septembrī 46 gadu vecumā, apglabāts Siguldas kapos.

Papildus informācija:

Gada augs 2019 - Mazais zvagulis | Dabas dati

Mazais zvagulis | Latvijas Daba Sugu enciklopēdija

Aleksandrs Zāmels (1897-1943) | LU Botāniskais dārzs

Kristīne Kuzņecova, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgs

Pārskatot dokumentu  arhīvu, tika atrasts 1987. gada “Ielūgums” uz Jāņa Lūša piemiņai veltītajiem lasījumiem Latvijas Universitātē. Profesors Lūsis bija un arī paliek viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta zinātniekiem, kas atstājis savas pēdas Latvijas zinātnes vēsturē.

Galvenie pētījumi, ar ko Jānis Lūsis nodarbojās visu mūžu, bija par divpunktu mārītes (Adalia bipunctata) krāsām un zīmējuma daudzveidību, dažādu formu izplatību, kā arī pētījumi par savvaļas kalnu aitu arharu (Ovis ammon polii) krustošanu ar labākajām smalkvilnas aitām(merīnaitām).

J. Lūsis bija arī izcils pedagogs. Jau 1919. gadā viņš kļūst par vienas no pirmajām pasaulē - Ģenētikas katedras līdzstrādnieku Petrogradas universitātē, bet 1935. gadā – par Ļeņingradas universitātes profesoru.

Augstā zinātniskā līmenī prof. J. Lūsis lasīja lekcijas, vadīja studentu kursa un diplomdarbus, strādāja ar aspirantiem, brauca kopā ar studentiem praksēs un ekspedīcijās dabā gan Latvijā, gan arī Vidusāzijā. Šos braucienus vēl šodien atceras daudzi viņa audzēkņi - zoologi, ģenētiķi un arī citu specialitāšu biologi.

1948. gadā J. Lūsis atgriezās Latvijā un 1949. gadā kļuva par Latvija Valsts universitātesprofesoru. 1961. gadā izveido Latvijas Valsts universitātes Zooloģijas muzeju.

J. Lūša vārdā ir nosaukta veltņtārpu suga Philometroides lusiana un gamazīnērču suga Hypoastis lusisi.

Ielūgums uz lasījumiem, kā arī fotogrāfijas un citi materiāli, kas ir saistīti ar Jāņa Lūša dzīvi, atrodas LU Muzeja krājumā, atgādinot mums par svarīgu un būtisku Latvijas zinātnes ieguldījumu pasaules vēsturē.

Latvijas Universitātes Muzeja apmeklējumu lūdzu pieteikt rakstot: muzejs@lu.lv.

Derīga saite:

Vairāk par profesoru Jāņi Lūsi

Edgars Čudars, LU Muzeja krājuma glabātājs

Simts gadu laikā LU vadītāja amatu pildījuši gandrīz divdesmit vīri – iespējams, kādam interesanti varētu šķist, ka šo izcilo personu vidū nav bijis nevienas sievietes, citiem – mainīgās rektoru ievēlēšanas un amatā iecelšanas tradīcijas.

Vēlākais rektors, vēsturnieks Augusts Tentelis darbu Latvijas Augstskolā uzsācis īsi pēc tās atvēršanas – 1920. gada martā kļūdams par docentu fakultātē, kura tolaik saucās Valodnieciski filozofiskā, bet gada beigās kandidējot uz profesora vietu – un uzticīgs savai darbavietai un vēstures zinātnei palicis līdz pat mūža galam. Interesanti, ka, saistībā ar kvalificētu mācībspēku trūkumu, 20. gadsimta 20. gados viss, kas bija nepieciešams, lai kļūtu par Latvijas Augstskolas profesoru, bija maģistra vai doktora grāds un akadēmiskā pieredze, kandidātus, kuriem viena vai otra trūka, bieži uzņēma darbā kā docentus.

Zinātnieka, kurš mūsdienās pazīstams arī kā Latvijas vēstures izglītības pamatlicējs, karjera attīstījās strauji – jau 1921. gada pavasarī Tentelis tika ievēlēts par vecāko docentu, bet oktobrī – par profesoru. Augusts Tentelis vairākkārt bijis arī Filoloģijas un filozofijas dekāns, pildīdams šo amatu pamīšus ar Latvijas Izglītības ministra pienākumiem.

1923. gadā Tentelis kā fakultātes pārstāvis sāk darboties Latvijas Universitātes Padomē, vienlaikus būdams arī prorektors studentu lietās rektora Jāņa Ruberta vadībā. Zīmīgi, ka tolaik visas amatpersonas LU tika vēlētas tikai uz vienu gadu un varēja atrasties vienā amatā ne ilgāk kā divus gadus pēc kārtas. Tieši Ruberta pilnvarām beidzoties, 1925. gadā Augusts Tentelis tika ievēlēts par Latvijas Universitātes rektoru. Vēl viena interesanta iezīme – atšķirībā no vienbalsīgi ievēlētā Ruberta, par Tenteli bija tikai par vienu balsi vairāk nekā pret viņu.

Augusta Tenteļa darbs rektora amatā iezīmējas ar ļoti strauju universitātes studējošo skaita pieaugumu. 1927. gadā, kad Tenteļa pilnvaras beidzās, LU bija vairāk nekā septiņi ar pusi tūkstošistudentu, bet 1925. gadā, profesoram Tentelim savu rektorātu uzsākot, - vairāk nekā seši ar pusi tūkstoši studējošo. Tāpat Augusta Tenteļa amata termiņā tika risināti jautājumi par Universitātes darba valodu un ārzemju studentiem. Diemžēl veiksmīgi atrisināt neizdevās jautājumu par bijušā Rīgas Politehniskā institūta mantu reevakuāciju no Krievijas.

Kā minēts iepriekš, pēc rektora pilnvaru termiņa beigām, Augusts Tentelis strādājis kā vēstures pasniedzējs un pētnieks, fakultātes dekāns, vairāku grāmatu, no kurām ne visas līdz mūsdienām saglabājušās, autors un Izglītības ministrs. Latvijas Universitātes rektora amatu Augusts Tentelis pildījis kopumā četrus viena gada termiņus – no 1925. līdz 1926. un 1927. gadam, un no 1929. līdz 1930. un 1931. gadam.

Augusta Tenteļa mūžs aprāvies 1942. gada janvārī, profesors, dekāns, rektors un ministrs apbedīts Rīgas Meža kapos.

Sīkākas ziņas par Augustu Tenteli un citiem LU rektoriem iespējams meklēt Latvijas Universitātes Muzeja vēstures kolekcijā, Raiņa bulvārī 19, 411. telpā. Kontakti: muzejs@lu.lv, tel. 67034566.

Mārcis Gailis, LU Muzeja krājuma glabātājs

LU Muzeja krājumā pieejams studentu korporācijas Talavija 25 gadu jubilejas albums, kas ir viens no retākajiem eksemplāriem. Skatoties Neatkarības kara kontekstā, albums ir viens no svarīgākajiem vēstures avotiem, kas sniedz pamata ieskatu Atsevišķās studentu rotas (ASR) izveidošanā, kaujas gaitām un iekļaušanos Latvijas Armijas 1. Studentu bataljonā 1919. gada martā.

Par gadsimta atradumu izvēlētas divas vēsturiskās fotogrāfijas, no kurām būtu jāizceļ ASR karoga fotogrāfija. ASR karogu dāvinājis Zigfrīds Anna Meierovics, pirmais Latvijas Republikas ārlietu ministrs un studentu korporācijas Talavija filistrs, kurš ieņēma sevišķi svarīgu lomu Latvijas neatkarības izcīnīšanā, pārstāvot Latviju starptautiski, panākot tās neatkarības atzīšanu. Z. A. Meierovics bija viens no latviešu politiķiem, kurš aizstāvēja Baltijas valstu un citu Baltijas jūras reģiona valstu sadarbību kolektīvās drošības ietvaros. Viņa ārpolitiskā sadarbības ideja nav zaudējusi savu aktualitāti 21. gadsimtā. Ne tikai talavi bija ASR dibinātāji, bet arī daļa no jaunās Latvijas Republikas elites.

Otra fotogrāfija ir par ASR karavīriem 1919. gadā, kad Neatkarības kara laikā pārsvars sāka pakāpeniski pāriet par labu Latvijas Pagaidu valdībai. ASR kodolu veidoja studentu korporāciju Selonija un Talavija biedri, kam pievienojās arī biedri no studentu korporācijas Lettonia, Lettgallia un Fraternitas Moscoviensis (tagad Fraternitas Lettica). Starp ASR kājniekiem bija arī studenti, kuri nepiederēja pie konkrētas akadēmiskās studentu mūža organizācijas.

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Lai informētu par interesantiem, nozīmīgiem un reizēm negaidītiem atklājumiem, kas veikti, pētot muzeja krājumu, Latvijas Universitātes Muzejs piesaka jaunu rubriku „LU simtgades atklājums”. Rubriku atklājam ar rīkojumu par barikādēm.

Pagājušā gada nogalē, kārtojot F. Candera un Latvijas astronomijas kolekciju, tika atrasts LU Astronomiskās observatorijas vadītāja Jura Žagara 1991. gada 14. janvārī izdots rīkojums, kura būtība ir: „Visi uz barikādēm!”. Kā zināms, 1991. gada 13. janvārī pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem, rīdzinieki sāka spontāni veidot barikādes Vecrīgas ielās. J. Žagara rīkojums nosaka, ka „sakarā ar situāciju Baltijā un Rīgā” observatorijā līdz 20. janvārim tiek pārtraukts normāls darba režīms, tiek organizēta observatorijas telpu apsardzība un diennakts dežūras tajās.

Visi darbinieki vīrieši tika norīkoti darbam „svaigā gaisā” visu diennakti. Galvenais Astronomiskās observatorijas apsargājamais objekts bija Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā. Par to, ka situācija bija neskaidra, taču tika uztverta ļoti nopietni, liecina piezīme: „Centrāles zaudēšanas gadījumā atkāpties uz Doma laukumu”. LU astronomi aktīvi atsaucās aicinājumam, jo observatorijā jau ilgāku laiku darbojās Latvijas Tautas frontes vienība, tika izplatīts laikraksts „Atmoda”. Sākumā dežūras tiešām notika pie Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā, bet vēlāk, kad ap iestādēm tika izvietota smagā tehnika, observatorijas darbinieki vairāk laika pavadīja uz barikādēm Vecrīgā, īpaši – Doma laukumā.

Rīkojums tika atrasts, caurskatot no Astronomijas institūta saņemtos materiālus par Astronomiskās observatorijas vēsturi. Kaut arī barikāžu laiks ir vēsturiski nesens, jau tagad izskan viedokļi, kas šis straujo pārmaiņu periods nav pietiekami dokumentēts. Tāpēc katra liecība, kas raksturo Latvijas Universitātes lomu ceļā uz mūsu valsts netkarību, ir svarīga. Šis dokuments tiks iekļauts muzeja krājumā, Latvijas Universitātes Muzejam turpinot pildīt savu misiju mūsu Alma mater vērtību saglabāšanā.