Valdis Valters - “Pirmajā vietā cilvēks un tikai tad sportists. Nevis otrādāk ”

Valdis Valters sniedza interviju par iniciatīvu atbalstīt sportistus, kuri izlēmuši par labu duālajai karjerai, stāstot par tās ieguvumiem un tās nozīmi nākotnē!

Kā Jums radās ideja, ka ar sociālās spēles palīdzību vajadzētu atbalstīt sportistus, kuri paralēli sportista karjerai arī studē?

Ideja radās ļoti ātri un paldies sponsoriem, kas atbalstīja ideju par šīs sociālās spēles nepieciešamību. Ja godīgi, nebija daudz laika. Ideja bija, bet nebija skaidrs, kā to realizēt. Varam paņemt jebkuru statistiku un tur būs redzams, ka šobrīd ir tendence likt uzsvaru uz sportisko karjeru un ir ļoti mazs īpatsvars, kas paralēli sportam izvēlas arī studēt. Man tā ideja radās, jo es pats savā laikā tādas pašas grūtības pārvarēju. Padomju laikā man neviens netaisīja šādus te atbalsta projektus, bet man pašam bija iekšējais stimuls, ka sportistam ir jābūt ar augstāko izglītību. Un, ja ir tā izglītība, tad sportista raksturs un neatlaidība jau tālāk dzīvē palīdzēs. Pēc tam ir daudz vienkāršāk. Sportists ir ar izglītību un tas viņam palīdz sasniegt turpmākos mērķus. Un tad galvā bija ideja, bet bija jāatrod veids, kā to realizēt, lai cilvēki ar kampaņas palīdzību sadzird par šo te sociālo spēli un aizdomājas. Es ceru, ka mēs turpināsim šādu projektu ilgus gadus un kultivēsim to, ka visi sportisti var kļūt par dzīvē vērtīgiem cilvēkiem arī pēc sportiskās karjeras beigām.

Vai sociālās spēles ietvaros izdevās sasniegt izvirzīto mērķi un informēt cilvēkus par duālās karjeras iespējām?

Šobrīd redzam, ka ideja ir nostrādājusi un, kā mēs varam secināt, tad pirmie seši sportisti, kas jau tika iepazīti spēles ietvaros, un seši, kas vēl tikai būs – mēs daudz ko uzzinājām un uzzināsim par viņiem. Lasām un klausāmies intervijas ar viņiem, iepazīstam tuvāk un saprotam, kas viņu galvās notiek un katrs pats var spriest par viņu principiem. Domāju, ka lielās kompānijas nākotnē, kad viņi beigs savas profesionālās karjeras sportā, noteikti pievērsīs viņiem uzmanību. Un ir ļoti labi, ka ir tādi lielie uzņēmumi sportā, kuri atbalsta šādu ideju un atbalsta faktu, ka šis divas lietas – sports un izglītība – ir savienojamas. Lieliski, ka šādi savas jomas eksperti, izsakot savas domas, palīdz jaunajiem sportistiem. Jo nauda šajā gadījumā ir otršķirīga, noteicošā ir motivācija. To es redzu kā galveno mērķi. Un šī spēle ir godīga cīņa, jo federācijas izvirzīja pēc viņu domām, pamatojoties uz sportiskajiem sasniegumiem, labākos sportistus, cilvēki no malas balsoja un līdz ar to arī uzvarētājs ir godīgs, neviens nekur netika iekļauts pēc privātām simpātijām un tas ir ļoti būtiski.

Kādi, jūsuprāt, ir galvenie ieguvumi no tā, ka sportists izlemj par labu duālajai karjerai?

Kas, manuprāt, ir galvenais ieguvums – vispār sabiedrībā sākt runāt, ka sportists var būt inteliģents un spējīgs arī citās jomās. Ka viņš var apvienot gan mācības, gan sportu. Skaidrs, ka ir ļoti grūti, bet ir jāsaņemas. Un ikvienam sportistam ir vajadzīgais raksturs parādīt to, ka visiem ir nepieciešams iet un izglītoties. Arī Žanis Peiners bija viens no tiem, kurš sākumā kultivēja tās lietas. Tādu sportistu nav daudz, bet mūsu mērķis ir panākt, lai būtu daudz jaunieši, kuri izvēlas arī studēt. Redzam arī kā amerikāņiem - pirmajā vietā cilvēks un tikai tad sportists. Nevis otrādāk. Manuprāt, tā ir atslēga. Un šobrīd tā tendence, tomēr visi redz kādi panākumi ir mūsu zvaigznēm un domā “Nē, mēs nemācīsimies un iesim sportosim, mācības atstājot otrajā plānā”. Ar šādu sociālā projekta palīdzību mēs piesaistām uzmanību, lai cilvēki iedomājas, ka ir citi ceļi un dzīve nebeidzas ar sportu. Ir jāsaņemas un jāiegūst augstākā izglītība. Izglītība tomēr dod ļoti plašu atspērienu. Šobrīd bez tās nekur tālu nevar izsisties. Sportistam aktīvā sporta dzīve jau ir tikai līdz kādiem trīsdesmit pieciem gadiem, bet pēc tam taču jādzīvo vēl ilgi. Ko tad lai viņš iesāk ar “tukšu bagāžu”? Basketbola viena paaudze jau parādīja, kāda ir dzīve bez izglītības un to, ka tas nav pareizais ceļš.

Mūsdienās ir novērojama tendence, ka sportisti jau agrā vecumā aizbrauc no Latvijas. Kādi būtu Jūsu ieteikumi?

Ieteikums būtu to nedarīt. Jo lielākā problēma ir vecāki. Es uzskatu tā, ka ja vecāki savstarpēji runā un domā, ko darīt, lai bērnam būtu labāk, tad ieteikums būtu izvēlēties šo ceļu – izglītība plus sports. Atrast tādus treniņus, lai neciestu ne viena, ne otra puse. Lielākā problēma ir tā, ka paši vecāki dzīvē nav sasnieguši savus mērķus sportā un tagad to mēģina realizēt uz bērniem, velkot bērnus prom no mājām un domājot, ka tagad viņu bērns būs lielā zvaigzne. Iznākums tam visam? Ļoti daudzi aplaužas, jo lielās superzvaigznes jau ir tikai viens līdz divi bērni. Sabojāt bērnam nākotni, tas nav labākais ceļš.

Vai Jums šķiet, ka valstī būtu nepieciešama vienota sistēma duālās karjeras atbalstam, lai piesaistītu vēl vairāk augsta līmeņa sportistus pievērsties studijām?

Tam visam būtu jābūt atstrādātam tā, kā tas ir Amerikā. Tur ir tā, ja tu esi profesionāls sportists. Tad Universitāte Tev nodrošina stipendiju, kas skaitās kā mācību maksas segšana. Principā, ja mācības tur maksā milzīgas summas, tad tā ir kā investīcija par to, ka Tu kā labs sportists iegūsti izglītību. Bet tur visa sistēma ir radīta par labu sportistam. Viņiem uz vietas ir viss nepieciešamais – bāzes, katram sporta veidam, treniņu zāles. Viss ir tā, ka Tu gan mācies, gan sporto reizē. Latvijā to nodrošināt nevar, tāpēc, ka mums nav tādas pieredzes. Bet manā laikā bija tāda pieredze, ļoti pretī nāca augstskola. Rīgas Tehniskā Universitāte, kura man iedeva individuālo plānu, jo es ļoti daudz braukāju un man tas palīdzēja. Ja viņi nebūtu nākuši pretī, tas būtu daudz grūtāk. Skaidrs, ka es pārstāvēju viņus visās sacensībās, kā nu es varēju, jo biju ļoti aizņemts. Tādai pretimnākšanai jānotiek. Un vēl kas ir, mums jau nav tādā līmenī attīstījies tas sports savā starpā. Nav tik augstu, piemēram, savstarpējās augstskolu sacensības. Kādreiz visām augstskolām bija ļoti svarīgi uzvarēt augstskolu čempionātā. Tas bija svarīgāk, nekā uzvarētu citos turnīros. Un tas bija dzinulis, kādēļ bija jāņem tie labie sportisti un jāatbalsta, lai uzvarētu citas augstskolas. Tas šobrīd nedominē. Un tā ir kopējā problēma, ko atbildīgajām personām vajadzētu labot.