Zinātne veido mūsdienu sabiedrību – tā rada jaunas zināšanas, palīdz pieņemt pamatotus lēmumus, risināt sarežģītus izaicinājumus un nosaka nākotnes attīstības virzienus. Tieši šīm tēmām Sarunu festivālā LAMPA 2026 Latvijas Universitātes (LU) “Aurora Nexus FM / Radio NABA studijā” pievērsās zinātnieki, atklājot pētniecības procesa aizkulises, diskutējot par zinātnes ētiku, uzticēšanos zinātnei un tās nozīmi demokrātiskas un zinošas sabiedrības veidošanā.
Ievadot diskusiju, sarunas vadītājs, LU Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta vadošais pētnieks Ivars Neiders atsaucās uz 2024. gada Eirobarometra datiem, kas liecina par zemu sabiedrības uzticēšanos zinātnei – puse Eiropas respondentu, bet Latvijā 55% uzskata, ka zinātniekiem strīdīgos zinātnes un tehnoloģiju jautājumos vairs nevar uzticēties [1]. Viņš sarunbiedrus rosināja diskutēt par šādas attieksmes iemesliem, zinātnes procesa būtību un to, par ko publiskajā telpā, viņuprāt, tiek runāts pārāk maz.
Plašas diskusijas par zinātnes uzticamību un sabiedrības priekšstatiem par to īpaši aktuālas kļuva Covid-19 pandēmijas laikā. Sabiedrības domas negatīvi ietekmēja gan neapdomīgi un nepatiesi izteikumi publiskajā telpā, gan tobrīd šķietami neviennozīmīgi dažādu pētījumu rezultāti. Kļūdas vai negodprātīga rīcība zinātnē var radīt būtiskas negatīvas sekas. Zinātnisko darbu regulē Latvijā spēkā esošais Zinātnieka ētikas kodekss [2], kas nosaka, ka zinātniskās izziņas procesam jābalstās uz pētniecības ētikas normām un diskusiju principiem, un skaidro zinātnieka dažādās lomas, pienākumus un atbildību.
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Bioloģijas un mikrobioloģijas katedras docētāja un RSU Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūta vadošā pētniece Inese Čakstiņa-Dzērve uzsvēra, ka sabiedrība reti redz zinātniskā darba aizkulises – eksperimentu plānošanu, kontroles mehānismus, datu aprakstīšanu un citus procesus, kas nodrošina pētījumu kvalitāti. “Sabiedrība vēlas ātrus un kvalitatīvus rezultātus, bet, lai pārliecinātos par pētījumā iegūto rezultātu ticamību, pētījuma eksperiments vai process var tikt atkārtots vairākas reizes. Katru reizi apstākļi var būt nedaudz citādāki, līdz ar to arī atšķirties rezultāti,” viņa skaidroja. “Uzticēšanos zinātnei var mazināt arī selektīva datu atlasīšana jeb cherry picking. Nereti tas gan nav apzināts pārkāpums, bet sarežģītu un neviennozīmīgu datu interpretācijas rezultāts.” Pierādījumu ķēdei jābūt pilnībā izsekojamai un datos balstītai. Tieši šie laikietilpīgie posmi veido lielāko daļu pētnieciskā darba.
Arī humanitārajās zinātnēs būtiska ir pētniecības procesa izpratne, piekrita LU Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadošais pētnieks asociētais profesors Andris Levāns. “Vēstures pētniecība nav tikai faktu apkopošana, bet arī cilvēka pašizpratnes, kultūras un politiskās identitātes izzināšana, un sabiedrībai reti tiek stāstīts par neveiksmēm, vilšanos un ilgstošo ceļu līdz pētījumu rezultātiem.” Naratīvi, ar ko strādā humanitārās zinātnes, ir maz mainīgi. “Tie saglabā sabiedrības uzticību un zināmu komfortu. Uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem var tikt saņemtas nemainīgas atbildes,” viņš pauda. “Tomēr ir arī tādi temati, kuri prasa revīziju un augstu izpētes dinamiku. Vēstures pētniecība ģenerē jautājumus par pašreiz notiekošo un prognozē nākotnes scenārijus; sabiedrībā pastāv bailes no vēstures “pārrakstīšanas”, tāpēc dažkārt par to runājam pārāk maz.”
Līdzīgos novērojumos dalījās arī LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes dekāne profesore Linda Daniela: arī sociālajās zinātnēs publiski bieži netiek atklāts viss pētniecības process – no literatūras analīzes un datu ievākšanas līdz to interpretācijai. Viņa uzsvēra, ka zinātnieku vidū par šiem jautājumiem tiek diskutēts plaši, taču viens no galvenajiem izaicinājumiem ir padarīt šo procesu saprotamu un saistošu plašākai sabiedrībai.
Eirobarometra rezultāti liecina, ka 37% Latvijas respondentu uzskata, ka zinātniekiem ir vājas komunikācijas prasmes un tikai 34% piekrīt, ka zinātnieki ir atvērti dialogam ar sabiedrību [3]. Tas ir zemākais rādītājs Eiropas Savienībā. “Bieži komunikācijai ar sabiedrību gluži vienkārši pietrūkst laika,” norādīja prof. Daniela. “Iespējamais risinājums pētnieka naratīva nodošanai varētu būt kolēģi – zinātnes vēstneši.” Tomēr jāatceras, ka komunikācija nav vienvirziena process. Arī sabiedrībai ir jābūt atvērtai uzklausīt zinātnieku pausto un veltīt šiem tematiem pietiekami daudz uzmanības un sava laika.
[1]European Commission. (2025). Eurobarometer 2024 - European citizens' knowledge and attitudes towards science and technology. ISBN 978-92-68-22156-3. DOI 10.2777/6040908. https://op.europa.eu/lv/publication-detail/-/publication/ed239fc4-e2b4-11ef-be2a-01aa75ed71a1/language-en
[2]Latvijas Zinātņu akadēmija. (2017). Zinātnieka ētikas kodekss. https://www.lza.lv/par-mums/pamatdokumenti/64-zinatnieka-etikas-kodekss
[3]European Commission. (2025). Eurobarometer 2024 - European citizens' knowledge and attitudes towards science and technology. ISBN 978-92-68-22156-3. DOI 10.2777/6040908. https://op.europa.eu/lv/publication-detail/-/publication/ed239fc4-e2b4-11ef-be2a-01aa75ed71a1/language-en
Diskusiju cikls “Aurora Nexus FM / Radio NABA studija” tika īstenots LU projektā “Aurora Nexus: savienot cilvēkus, zinātni un mākslu” (proj. Nr. 101305570), ko finansē Eiropas Komisijas programma “MSCA un sabiedrība: Eiropas Zinātnieku nakts un pētnieki skolās 2026–2027”.
