Latvijas Universitātes profesores Sanitas Osipovas priekšlasījums valsts svētku pasākumā

"Vēl cīņa nav galā un nebeigsies…”

jeb akadēmiskā brīvība – ierocis valstiskuma sardzē

Prof. Dr. iur. Sanita Osipova

Brīvība ir pašsaprotama cilvēka tiesība, kas izriet no cilvēka cieņas, un ir visu sabiedrisko attiecību pamats. Kopš antīkās filozofiskās domas tā tiek uzskatīta par neapstrīdamu vērtību. Jau Cicerons secināja, ka “nekas [cilvēkiem] nesniegtu lielāku laimi par labi iekārtotu valsti…,”¹ proti, tādu valsti, kurā pilsoņi bauda dabiskās tiesības, taisnīgumu un brīvību. Brīvība ir neapstrīdama cilvēka dabiskā tiesība, proti, tā izriet no pašas cilvēka būtības, cilvēka dabas. Tajā pašā laikā vēsturē ir maz piemēru, kad ikviens cilvēks būtu baudījis brīvību –  pat ne tiesības pašam noteikt pār savu ķermeni, domām un vārdiem. Tāpēc visu cilvēces vēsturi var raksturot kā cīņu par cilvēka brīvību, tostarp apziņas, izteiksmes, vārda, zinātniskās un mākslinieciskās  jaunrades brīvību.

Dabisko tiesību ideja, tāpat kā cilvēka cieņas koncepts, apziņas brīvība, zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades brīvība ir Rietumu civilizācijas auglis. Runājot par to vērtību, kuras liktas Rietumu civilizācijas pamatā, avotiem Itālijas premjerministre Džordžija Meloni 2025. gada 16. maijā, uzstājoties Eiropas Politiskās kopienas samitā, teica, ka pastāv “vērtību sintēze, kas radusies grieķu filozofijas, romiešu tiesību un kristīgā humānisma saskarsmes rezultātā. Vērtību sintēze, kas ļāvusi Eiropas civilizācijai iztēloties pasauli, kurā cilvēks ir centrā, dzīvība ir svēta un cilvēki ir brīvi un vienlīdzīgi.”² Itālijas premjerministre nebija pirmā, kas minēja šo Eiropas vērtību avotu trīsvienību: grieķu filozofija, romiešu tiesības, kristīgā ticība jeb kristīgais humānisms [citur kā trešais avots tiek minētas kanoniskās tiesības³, ebreju morāle, rabīnu tradīcija⁴]. Šie Rietumu civilizācijas jeb Eiropas kultūras avoti kā vispārzināmi minēti vēstures, filozofijas, politoloģijas, kulturoloģijas, jurisprudences u. c. zinātnes nozaru grāmatās. No Romas impērijas mantotais kultūras pamats ir visaptverošs un joprojām nozīmīgs dažādās Eiropas civilizācijas jomās, jo īpaši filozofijā un jurisprudencē.

Arī pats jēdziens akadēmija, akadēmisks, akadēmiskā brīvība ir mantojums no antīkās pasaules. 387. g. p. m. ē. Platons dibināja savu “Akadēmisko skolu” – vietu, kur skolotājiem tikties ar skolēniem, lai brīvā, radošā gaisotnē diskutētu par būtiskiem filozofijas jautājumiem. Skola ieguva nosaukumu no mītiskā Atēnu varoņa Akadēma, kura svētbirzī tā atradās. Platona dibinātajā "Akadēmiskajā skolā” valdīja diskusiju brīvība un viedokļu plurālisms, jo tika pārstāvēti dažādi viedokļi. Tāpēc varam teikt, ka Platona akadēmijā valdīja akadēmiskā brīvība. Tā darbojās vairāk kā tūkstoš gadu līdz 529. gadā imperators Justiniāns lika akadēmiju slēgt, jo viedokļu daudzveidība un akadēmiskā brīvība nonāca pretrunā ar viņa valsts centralizācijas plāniem, tostarp neatbilda ieviestajiem akadēmiskās brīvības ierobežojumiem juridiskajā izglītībā. Cilvēka brīva gara lidojums un zinātniski pamatotu viedokļu aprite sabiedrībā ir apdraudējums varas monopolizētājiem un brīvības apspiedējiem. 

Domas brīvība, cieņpilna akadēmiska diskusija, nemitīga cilvēka gara apvāršņu paplašināšana, kas līdz ar jauniegūto zināšanu pielietošanu, maina apkārtējo pasauli, padarot to labāku, cilvēkam draudzīgāku, ir akadēmiskās tradīcijas augļi. 

Var teikt, ka līdz ar Platona akadēmijas slēgšanu 529. gadā akadēmiskā brīvība, zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades brīvība turpat uz tūkstoš gadiem tika ielikta rāmī, būrītī, kura robežas noteica kristīgā ticība. Jaunrade neapstājās, jo zinātnieku paaudzes turpināja izpēti, tiesa, ar ierobežotām metodēm, resursiem un ierobežotām iespējām publicēt pētījuma rezultātus, jo tie nedrīkstēja nonākt pretrunā kristīgajām dogmām. Zinātne, kas neatbilda kristīgajām dogmām tika atzīta par ķecerību, par ko lēma baznīcas tiesa inkvizīcijas procesā. Zinātnieki, kas cīnījās par savu patiesību ar pārliecību, ka ir ieguvuši zinātniski pamatotus rezultātus, bieži par to samaksāja ar savu dzīvību. Taču cilvēka brīvo garu, apzinātu tieksmi uz izpēti un patiesības noskaidrošanu nenomāca pat nāves draudi. Arī Mārtiņš Luters bija zinātnieks teologs, kurš apstrīdēja pastāvošo kristīgo dogmatiku un savā prāvā 1521. gadā Vormsā pārliecinoši aizstāvēja savu teologa skatpunktu. Tomēr Luters tika notiesāts, liekot sadedzināt viņa grāmatas, konfiscēt īpašumu, kā arī “nevienam nebija atļauts piedāvāt viņam naktsmājas, un katram pilsonim tika uzdots nodot viņu pāvesta rokās”.⁵

Šis bija pagrieziena punkts cilvēka gara brīvības, akadēmiskās brīvības atgūšanai – Luters neatteicās no saviem uzskatiem, luterānisms un citas protestantu konfesijas XVI gs. plaši rezonēja Eiropā, bieži izraisot asiņainus pilsoņu reliģiskos karus. Latvijai reformācija ir nozīmīga vismaz divu iemeslu dēļ:

1. protestanti uzskatīja, ka baznīcai ir jārunā cilvēkiem saprotamā valodā, tostarp latviešu valodā. Tāpēc šogad varam svinēt 500 gadus pirmajai grāmatai latviešu valodā. Tā bija luterāņu grāmata, kuru 1525. gadā Lībekā drīz pēc izdošanas lēma iznīcināt, kā to noteica pēc Lutera prāvas pieņemtais 1521. gada Vormsas asamblejas lēmums;
2. Rietumeiropā vairs nepastāvēja viena absolūta, neapstrīdama patiesība, jo baznīca sašķēlās. Līdz ar to strauji uzplauka zinātne, izrāvusies no katoļu baznīcas stingrās uzraudzības, kas tika īstenota  daudzu gadsimtu garumā. Baznīca ir daudz devusi Rietumu zinātnei, tostarp saglabājusi grieķu-romiešu kultūras mantojumu. Lai arī grieķu filozofiskā doma bija ļoti bagāta ar dažādiem novirzieniem, taču Eiropas kultūrvēsturē kā nozīmīgākie grieķu filozofi minami Sokrāts, Platons un Aristotelis, kurus viduslaikos par autoritātēm atzina kristīgā baznīca.⁶ Tas nodrošināja šo autoru domu studēšanu, pielietošanu, ieaušanu Rietumu filozofijas pamatos, līdz ar to nodošanu nākamām paaudzēm. Paolo Prodi grāmatā “Taisnīguma vēsture. No viedokļu plurālisma forumā līdz mūsdienu duālismam starp sirdsapziņu un likumu” secina, ka tieši grieķu filozofijas un Bībeles mācības apvienojums, kas iestrādāts viduslaiku teologu darbos, veidojis to diskursu, kas ļauj iegūt atskaites punktu izpratnei par Eiropas vērtībām, kuras nosaka mūsu dzīvi arī šodien.⁷

 “Ģimenes, valsts un pašas sabiedrības organizācija, pielietotie sodi un slēgtās vienošanās ir to ideju turpinājums, kas sabiedrībā valda par sabiedrību, valsti, tiesiskumu utt.,” rakstīja Dirkhems.⁸ Valdošās idejas nosaka, kādu mēs redzam un veidojam pasauli, kādus tehniskus uzlabojumus uzskatām par pieļaujamiem, ko uzskatām par skaistu, ko par ērtu, ko par lietderīgu utt. Idejas ir virzītājspēks gan dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, gan mākslinieciskajā jaunradē. Latvijas valsts ir izveidojusies, pateicoties akadēmiskajai brīvībai, izglītotu cilvēku viedumam un tām idejām, kas zinātnē un vēlāk arī sabiedrībā iesakņojās XVIII–XIX gs. Idejas akumulējās sabiedriskajā domā līdz īstenojās 1789. gadā kā pirmie konstitucionālie akti: Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija un Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kuras 11. pants noteica: “Brīva ideju un viedokļu apmaiņa ir viena no cilvēka vērtīgākajām tiesībām. Attiecīgi ikviens pilsonis var brīvi runāt, rakstīt un drukāt, bet ir atbildīgs par šīs brīvības ļaunprātīgu izmantošanu saskaņā ar likumu.”⁹ Deklarācijā tika noteiktas jaunas cilvēka dabiskās tiesības, formulējot tās kā cilvēka pamattiesības: apziņas jeb uzskatu brīvība, reliģijas brīvība (10. pantā) un vārda brīvība (11. pantā).

Akadēmiskā brīvībā, zinātniskās diskusijās vispirms tika formulētas idejas par cilvēka dabiskajām tiesībām uz brīvību, kas noveda pie latviešiem tik būtiskās dzimtbūšanas atcelšanas. Profesors Jānis Lazdiņš ir publicējis pētījumus, kas saistīti ar juridiskajiem aspektiem dzimtbūšanas atcelšanas Baltijā,¹⁰ iezīmējot likumsakarību starp dzimtbūšanas atcelšanu, proti, brīvības došanu latviešu zemniekiem, un latviešu nacionālās pašapziņas un valstsgribas veidošanos, kas sekmējās ar nacionālas valsts dibināšanu gadsimtu pēc dzimtbūšanas atcelšanas.

Taču XIX gs. valstis, tostarp Krievijas impērija, atkal ievieš stingru cenzūru akadēmiskā vidē: gan zinātnē, gan mākslā, jo baidās no jaunajām idejām par cilvēka pamattiesībām un brīvībām, no idejām par nācijas pašnoteikšanās tiesībām, konstitucionālismu, demokrātiju, cilvēka apziņas un vārda brīvību…. Taču cenzūra nespēj apslāpēt idejas, ko izglītotie prāti ir iestādījuši sabiedrības apziņā. To pierāda latviešu nacionālā atmoda – dziesmu svētki, jaunlatviešu kustība, savas patības, savas tradicionālās kultūras vērtības apzināšanās, kas rezultējas tostarp folkloras apkopošanā un publicēšanā, Andreja Pumpura nacionālā eposa “Lāčplēsis” publicēšanā 1888. gadā utt. 

Ja viduslaikos akadēmiskās brīvības, zinātniskās jaunrades brīvības ierobežojumus vairāk izjuta dabas zinātnes, jo noteikumus diktēja teoloģija, tad XIX gs. un līdz Pirmajam pasaules karam noteikumus diktēja valsts cenzūra, kas centās izslēgt no aprites neatbilstošus politiskos vēstījumus. Līdz ar to ierobežojumi vairāk skāra humanitārās zinātnes un mākslu. Tas lielā mērā noteica no reliģijas noteiktajiem rāmjiem izlauzušos dabas zinātņu straujo attīstību, liekot pamatus jaunai izpratnei par pasaules uzbūvi un jaunievedumiem cilvēka dzīves uzlabošanai: transportu, saziņas līdzekļiem, pārtikas produktu apstrādi, izejmateriālu ieguvi, jaunu enerģijas veidu ieguvi utt., kas tiek pilnveidoti joprojām un ir likuši pamatu mūsdienu Rietumu civilizācijai un tās izpratnei par pašsaprotamu dzīvesveidu, kurā ar minimālu piepūli var baudīt maksimālas ērtības. 

Tomēr kā to romānā “Meistars un Margarita” formulēja Mihails Bulgakovs: “Rokraksti nedeg.” Par spīti cenzūrai idejas par jaunu kārtību, kurā nācijai ir tiesības uz savu valsti, kurā pastāv demokrātija un tiesību virsvadība, bet ikviens cilvēks bauda pamattiesības, līdz XX gs. sākumam no zinātnieku brīvas domas lidojuma kļuva par sabiedriskās domas formulētām prasībām. Tās noteica arī Latvijas valsts dibināšanu un vēlāk mudināja nāciju savu valsti aizstāvēt.

Interesanta ir korelācija starp zinātni un mākslu – humanitārajās zinātnēs pētnieki rada jaunus konceptus, bet ar mākslas līdzekļiem tie tiek izplatīti tautā, padarīti vispārsaprotami un aizkustinoši.  Jo māksla inovācijām dod to emocionālo vēstījumu, ko zinātnes “sausā” valoda nepieļauj.

Tiesības uz tautas pašnoteikšanos tika formulētas dabisko tiesību un apgaismības laikmeta zinātnieku darbos. Īpaši nozīmīgs ir Žana Žaka Ruso 1762. gada darbs "Par sabiedrisko līgumu jeb Politisko tiesību principi". Gadsimtu vēlāk Andrejs Pumpurs “Lāčplēsī” ieauž latviešu tiesības uz savu valsti, uz pašnoteikšanos ar rindiņām, kas tika “iededzinātas” mūsu prātos uz paaudzēm:

“Un ar reizi nāks tas brīdis, 

kad viņš savu naidnieku, 

vienu pašu lejā grūdīs, 

noslīcinās atvarā, –

tad zels tautai jauni laiki, 

tad būs viņa svabada!”¹¹

Turpat “Lāčplēsī” tiek skaidrots, ka valsts ir nācijas kopīga atbildība:

“Vaideloši sludināja 

svētkus esam pabeigtus; 

novēlēja visu tautu

Dievu stiprā glabāšanā, 

skubināja tautu dēlus

palikt labā cerībā un,

ja vajadzīgs, priekš tautas

nodot mantu, dzīvību.

Visi tagad apdomīgi 

savās mājās aizgāja, 

visi zināja, ka drīzi 

viņu rokām vajadzēs 

sirdīgi šai grūtā laikā 

Tēvu zemi aizstāvēt.”¹²

Zinātne ir nācijas attīstības dzinējspēks un vērtību avots. Tas uzliek zinātniekiem milzīgu atbildību, jo mūsu atklājumi var aizvest cilvēkus “gan ceļos, gan neceļos.” Par piemēru var minēt eigēniku, kuras ideju iedzīvināšana noveda pie, kā to formulē  Jirgens Hābermāss, “XX. gs. morālās katastrofas”.¹³ Akadēmiskā brīvība uzliek zinātniekam atbildības nastu par savu darbu un tā ietekmi uz sabiedrību. 

Atgūstot Latvijas neatkarību, tika atgūta arī akadēmiskā brīvība – kā cilvēka pamattiesība un kā zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades pamats. Akadēmiskā brīvība tika atgūta pēc ilgiem padomju ideoloģijā balstītas cenzūras gadiem. Cenzūra ietekmēja visas zinātņu nozares, jo arī pētījumiem dabaszinātnēs bija jāsākas ar Ļeņina un tajā laikā vadošā kompartijas līdera, kā arī Padomju Savienības komunistiskās partijas jaunāko kongresu citātiem. Tas apgrūtināja dabas zinātņu pētniekus, jo viņiem bija jāmaksā mesli valdošajai ideoloģijai, tomēr mazāk skāra pašu pētniecības brīvību. Dabas zinātņu atziņas fundamentāli tiek pārskatītas tikai jaunu zinātnisku atklājumu gaismā. Savukārt humanitārās, sociālās zinātnes un māksla, kuru vēstītais var tikt izmantots politiskiem mērķiem, tika pakļautas stingrai cenzūrai, jo ar to palīdzību padomju valsts centās pārveidot nācijas un atsevišķu personu identitāti. Piemēram tas, kurš nācijai stāsta vēsturi, veido nacionālo identitāti, jo nacionālā identitāte ir kultūrvēsturisks fenomens.¹⁴ Zināšanas, ko sniedz vēsture, vieno nāciju, jo katram atsevišķam indivīdam sniedz izpratni par “saknēm” savā nācijā. Mainot pagātnes notikumu izklāstu, var ietekmēt sabiedrības prātus. Sabiedrības apziņā ar vēstures starpniecību var leģitimēt vai tieši otrādi padarīt neleģitīmu pastāvošo kārtību, varu, valsti, tiesības, mainīt sabiedrībā valdošās vērtības. Tāpēc vēsture atšķirībā no dabaszinātnēm ir piedzīvojusi pārrakstīšanu, ne tikai jaunu zinātnes sasniegumu dēļ, bet arī politisku motīvu ietekmē, mainoties valdošajai ideoloģijai un varai. Jau pirmajos mēnešos pēc Latvijas aneksijas 1940. gadā padomju vara pievērsās “buržuāziskās vēstures kritikai”, lai vietā liktu zinātniskajā komunismā balstītu vēsturi, proti, vienīgo patieso un īsti zinātnisko vēstures izklāstu.¹⁵ Tāpat nekavējoties tika pārskatītas skolu programmas vēstures mācīšanai, lai bērni jau pirmajā vēstures stundā uzzinātu: “mūsu dzimtene — Padomju Savienība — ir sociālistiska zeme; Padomju Savienība ir pati lielākā, bagātākā, stiprākā un laimīgākā zeme visā pasaulē; ...mūsu zemes lielā celtniecība un šīs celtniecības vadītāja – Komunistiskā partija...”¹⁶ Šeit citētas 1940. gada septembrī, t. i., tikai pāris mēnešus pēc aneksijas, publicētās vadlīnijas vēstures skolotājiem par mācību stundās obligāti iekļaujamajām tēmām un to pareizu izklāstu, lai pārprogrammētu Latvijas bērnu prātus.

Tāpēc Latvijas Republikas kā demokrātiskas tiesiskas valsts atjaunošana atjaunoja ne tikai vārda brīvību, aizliedzot cenzūru, bet arī noņēma važas zinātnei, jaunrades brīvībai, akadēmiskai brīvībai.

Vai mēs šobrīd esam brīvi, baudot akadēmisko brīvību, kas sekmē māksliniecisko un zinātnisko jaunradi? 

Vārda brīvībai ir dažādas formas, tā sevī iekļauj jebkāda veida komunikāciju ar sabiedrību. Tomēr gan cilvēktiesību, gan pamattiesību likumdevēji ir atsevišķi izcēluši zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades brīvību kā atsevišķas pamatbrīvības. Gan zinātnieks, gan mākslinieks, publicējot savu darbu, varētu izmantot vārda brīvības aizsardzību, tomēr viņu darbība bauda papildu tiesisko aizsardzību. Satversmē tas ir 113. pants. Esmu daudz domājusi: Kāpēc? Liekas, ka zinātnē ar vārda brīvību varētu nepietikt, jo zinātnē katrā laika posmā ir jautājumi, uz kuriem ir atrasta pareizā atbilde un valdošā zinātniskā skola vienkārši nepieļauj, ka šī atbilde varētu tikt pārskatīta. Tāpēc zinātnieks ar savu vārda brīvību nostājas nevis vienkārši pret atsevišķu cilvēku vai sabiedrisko domu, bet gan pret labi organizētu, bieži valsts atbalstītu sistēmu. Taču tieši zinātniskās jaunrades brīvība, kas izlauzās vispirms no reliģiskajiem (zinātnieki līdz ar ķeceriem un raganām bija galvenie inkvizīcijas upuri), pēc tam no valsts cenzūras ierobežojumiem (padomju valsts savulaik cenzēja, piemēram, Valda Birkava grāmatu kriminoloģijā, liekot dzēst statistikas datus, kas neatbilda padomju ideoloģijai), nodrošina mūsu dzīvē to komforta līmeni, ko baudām šobrīd, kā arī meklē jaunus risinājumus, lai rītdiena būtu labāka nekā šodiena. 

Ar mākslinieku jaunradi ir vēl sarežģītāk nekā ar zinātnieku jaunradi, jo tā aicina ne tikai domāt ar prātu, bet arī uztvert ar sirdi, pārdzīvot, izjust. Tā mākslinieks ar savu darbu ietiecas dziļi cilvēka apziņā. Katrs cilvēks mākslas darbā, vienalga vai tā ir deja, vai dziesma, dzejolis vai skulptūra, var ieraudzīt kaut ko savu, bieži formulējot sev pilnīgi citu domu, nekā mākslinieks darbu radot ir ielicis. Māksla kopj un slīpē mūsos cilvēka dabas smalkākās šķautnes, modina empātiju, sniedz svešu pieredzi, atgādina to, ko vēlamies aizmirst, liek uzdot jautājumus sev pašiem, kurus bieži nemaz neesam vēlējušies uzdot. Māksla var būt gan dziedinoša, gan nomierinoša, gan rosinoša, gan postoša. Taču nevis pati māksla, bet gan tas, kā mūsu apziņa reaģē uz konkrēto mākslas darbu. Nav pareizas vai nepareizas mākslas, nav pareizas vai nepareizas apziņas reakcijas uz konkrēto mākslas darbu. 

Man gribas formulēt aforismu: “Akadēmiskā brīvība ir stipra, kamēr mēs apzināmies tās trauslumu!” Tikmēr mēs par tās aizsardzību turam rūpi un ņemam to vērā ikreiz, kad iejaucamies zinātnes un mākslas jaunrades procesā, regulējot ar tiesību normām. Taču, liekas, ka šobrīd esam piemirsuši par akadēmisko brīvību. Vīnes universitātes profesore Kirstena Robertsa Laijere (Kirsten Roberts Lyer) atgādina: “Akadēmiskā brīvība reti kad tiek zaudēta vienā dramatiskā brīdī; to lēnām uzkrājoties grauj pastāvīgas normatīvu stimulu, nosacījumu un zinātnes pārvaldības regulējuma izmaiņas.”¹⁷

Paši pamati akadēmiskajai brīvībai, brīvai jaunradei ir principā, ka autors, pētnieks, zinātnieks, mākslinieks brīvi izvēlas tēmu, izvēlas, kā to atspoguļot, pētīt, apkopot, izvēlas kad, kur un kā sava darba augļus publiskot. Eiropas Savienības (ES) pamattiesību harta nosaka: “Mākslas un zinātniskā pētniecība ir brīva no ierobežojumiem. Akadēmiskā brīvība ir jārespektē.” (13. pants).¹⁸ Tas ir viens no nedaudziem pārnacionāliem tiesību aktiem, kas tieši aizsargā akadēmisko brīvību, un, lai gan formulējums ir kodolīgs, tas nodrošina juridisku atbalsta punktu, ko var izmantot, lai aizstāvētu akadēmisko brīvību. Tā ir ES likumdevēja atbilde uz sarūkošo pilsonisko telpu, galēju ideoloģiju un populisma uzbrukumiem akadēmiskai brīvībai.  13. pants uzsver ES gribu, spēju un atbildību iestrādāt konkrētas barjeras, kas paredzētas akadēmiskās brīvības aizsardzībai zinātnes un mākslas pārvaldībā, finansēšanā un tiesiskajā jomā.¹⁹ Taču vai šī norma ir novērsusi apdraudējumus akadēmiskajai brīvībai?

Ļoti trāpīgas man liekas franču filozofa Bernāra Sordē (Bernard Sordet, 1942–2021) atziņas par pastāvošo globālo tendenci akadēmisko brīvību pakļaut komercializācijai un birokratizācijai. “Mūsdienu izglītības iestādēm piešķir vien tik lielu autonomiju, kādu parasti atvēl apakšuzņēmējiem, proti, zināmas atšķirības akceptē, tomēr to darbība nedrīkst kaitēt vai ietekmēt uzņēmumu grupas pārvaldes darbu… Valsts nodarbojas galvenokārt ar investoru piesaisti, daudz neuztraucoties par izglītības iestādēm – tās pielāgos vēlāk… Sistēma ņem vērā vispārējo reitingu, kāds piešķirts tai kalpojošām izglītības un pētniecības institūcijām, bet būtībā tas atspoguļo institūciju stratēģiju augsta potenciāla tirgus iekarošanai… [taču] izglītības un pētniecības uzdevums nākotnē ir atbrīvot mūs no Sistēmas, nevis ieslodzīt tajā.”²⁰

Aicinu atgriezties pie saknēm, tradīcijām un mērķiem. Doma, ka ikvienai nācijai ir nepieciešama augstākā izglītība un zinātne nacionālā valodā un nacionāla universitāte, kas to īsteno, tika skaidri definēta XIX gs. beigās / XX gs. sākumā. Tā auga un veidojās līdz ar izpratni par izglītības un zinātnes nozīmi pilsoniskajā sabiedrībā. Jau kopš XIX gs. sākuma, kad Vilhelms fon Humbolts (Wilhelm von Humboldt, 1767–1835) lika pamatus mūsdienu izpratnei par augstāko izglītību un universitātes misiju valstī, universitātes tiek aplūkotas kā sabiedriski un valstiski nozīmīgi izglītības un zinātnes centri, kas kalpo par nācijas pilnvērtīgas, vispusīgas attīstības pamatu. 

Latvijas Universitātes dibināšana laikabiedru acīs tika vērtēta kā nācijas uzplaukuma pamats, pielīdzinot to nacionālās pašapziņas simbolam – Gaismas pilij. Nacionālajā presē Universitātes atklāšana pēc nozīmes tika salīdzināta pat ar Latvijas valsts proklamēšanu.²¹

Reitingi un starptautiskā atpazīstamība, tāpat kā dalība pārnacionālos pētniecības tīklojumos, ir būtiska, taču tā nedrīkst konkurēt vai pat apslāpēt Universitātes misiju kalpot tēvzemei, attīstot zinātni latviešu valodā un kopjot tās nozares, kas īsti būtiskas ir tikai mums, jo kalpo par mūsu nāciju vienojošu, nacionālo identitāti un patriotismu stiprinošu pamatu. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs!

Būtiski uzsvērt, ka visas zinātnes nozares un māksla kalpo tēvzemei sinerģijā. Dabas zinātnes rūpējas par cilvēka ķermeni, vidi, ērtībām un drošību, tostarp par valsts drošību un labklājību. Māksla un humanitārās zinātnes veido, izkopj cilvēkā cilvēku: pilsoni, patriotu, kurš iesakņojas tēvzemē un kalpo tai. Tikai uztverot, ka tā ir nesaraujama sistēma, kurā neviens nav nozīmīgāks, varam sasniegt Latvijas uzplaukumu un apmierinātu, solidaritātē un labklājībā dzīvojošu nāciju.

Baudīt akadēmisko brīvību, veicot radošu darbu, ir bauda un prieks. Man prātā nāk Zentas Mauriņas atziņa: “Patiess prieks tikai tad ir iespējams, kad cilvēks, atbrīvojies no iekšējā nemiera, no egoistiskās dziņas tēlot pirmo lomu uz dzīves skatuves, atver savu sirdi klusumam, lai piepildītu tikai viņam īpatnās iespējas.”²² Tajā brīdī, kad valsts sāk vienādot prasības dažādām zinātnēm un zinātniekiem, jaunrade tiek reglamentēta pēc biznesa noteikumiem, apkraujot to ar aizvien jaunām tiesību normām, tiek slāpēta akadēmiskā brīvība. Zaudējot brīvību, zūd jaunrade, zūd inovācijas, kas nepieciešamas nācijas un valsts stiprināšanai. Tāpēc būtiski atcerēties, ka akadēmiskā brīvība ir jāsargā, jo tā sekmē valsts pamatu nostiprināšanu, motivē cilvēkus palikt savā valstī un to aizstāvēt, tātad sekmē valsts pastāvēšanu.
 

---

¹ Marks Tullijs Cicerons, Par valsti. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009, 96. lpp. 

² President Meloni’s speech at the European Political Community summit, Friday, 16 May 2025. In: Italian Government Presidency of the Council of Ministers: https://www.governo.it/en/articolo/president-meloni-s-speech-european-political-community-summit/28698 [seen 29.06.2025]

³ Rouland N. Introduction historique au droit. Paris: Les Presses universitaires de France, 1988, pp. 270 –276.

⁴ Joyce A.J. Richard Hooker and Anglican Moral Theology. Oxford: Oxford University Press, 2012, p. 200.

⁵ LInder D. O. The Trial of Martin Luther: An Account. Available: https://famous-trials.com/luther/286-home [seen 11.11.2025]

⁶ Shorey P. Platonism: Ancient and Modern (Sather Classical Lectures) (Volume 14). – U.S.A: University of California Press’s, 2024, p. 82. 

⁷ Prodi, P. Eine Geschichte der Gerechtigkeit. Vom Recht Gottes zum modernen Rechtsstaat. – München: C. H. Beck, 2004. S. 21.

⁸ Durkheim, E. Regeln der soziologischen Methode. Neuwied und Berlin: Luchterhand, 1965, S. 118.

⁹ Declaration of the Rights of Man – 1789. Available: https://avalon.law.yale.edu/18th_century/rightsof.asp [seen 11.11.2025]

¹⁰ Lazdiņš J. Dzimtbūšanas atcelšana, pagasta sabiedrības organizācija un nacionāli valstiskas domāšanas pirmsākumi. Grām.: Latvieši un Latvija. II sējums. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Atbildīgie redaktori T. Jundža un G. Zemīša. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2014, 173.–196. lpp.

¹¹ Pumpurs A. Lāčplēsis. Tautas eposs. Rīga: Annele, 2002., 250. lpp. 

¹² Turpat, 216., 217. lpp.

¹³ Hābermāss J. Cilvēka cieņas koncepts un cilvēktiesību reālistiskā utopija. Grām.: Hābermāss J. Par Eiropas konstitūciju. – Rīga: Zinātne, 2013, 19. lpp.

¹⁴ Smits E. Nacionālā identitāte. Rīga AGB, 1997, 6.,7. lpp.

¹⁵ Daudzskaitlīgi piemēri atrodami presē, kas atspoguļo gan atreferējumu par konferencēm un priekšlasījumiem, gan vienkārši iekļauj rakstus ar vadlīnijām, kā pareizi vērtēt vēstures notikumus, skat., piemēram, Šite Edgars Par vēsturi un tās mācīšanu.// Studentu Avīze. Nr. 3., 22.11.1940., 3.lpp., arī J.V. Par literatūras vēstures revīziju.//Padomju Latvija. Nr. 87., 21.11.1940., 3. lpp. 

¹⁶ Skolu departamenta norādījumi skolotājiem./Padomju Latvija, Nr. 38., 23.09.1940., 6. lpp.

¹⁷ Roberts Lyer K. Academic Freedom as a Human Right. Available: https://verfassungsblog.de/academic-freedom-humanright / [seen 13.11.2025]

¹⁸ EU Charter of Fundamental Rights. Available: https://fra.europa.eu/en/eu-charter/article/13-freedom-arts-and-sciences [seen13.11.2025]

¹⁹ Roberts Lyer K. Academic Freedom as a Human Right. Available: https://verfassungsblog.de/academic-freedom-humanright/ [seen 13.11.2025]

²⁰ Sordet B. Iespējamā Eiropa. Rīga: Mansards, 2014, 36.–44. lpp.

²¹ Plašāk Osipova S. Latvijas Universitātes dibināšanas juridiskie aspekti. In: LATVIJAS VĒSTURES INSTITŪTA ŽURNĀLS . 2020 Nr. 1 (111), 32.–56. lpp. Pieejams: https://www.lvi.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/lvi.lu.lv/LVIZ_Numuri/2020_1/Osipova_LVIZ_2020_1.pdf [skatīts 14.11.2025]

²² Mauriņa Z. Labas domas ir eņģeļi. Rīga: Jumava, 2015, 31. lpp.