CONFERENCE
Akadēmiskā karjera 21. gadsimtā ir kļuvusi par izaicinājumu – vienlaikus pievilcīgu un sarežģītu. No vienas puses, tā sniedz iespēju pašrealizēties, radīt jaunas zināšanas, ietekmēt sabiedrību un veidot nākotni. No otras – tā ir pakļauta augstām prasībām, nepārtrauktam spiedienam, nenoteiktībai un nepieciešamībai balansēt starp daudzām lomām. Raugoties no rektora pozīcijas, man ir svarīgi uzsvērt, ka šajā spriegumā ir jārod līdzsvars, kas nodrošina gan akadēmiskā personāla profesionālo izaugsmi, gan universitātes ilgtspēju.
Eiropas Universitāšu asociācijas (EUA) ikgadējā konferencē, kuru šogad savās mājās Rīgā bija iespēja uzņemt Latvijas Universitātei, aktualizējām piecus būtiskus komponentus, kas palīdz veidot līdzsvarotu, motivējošu un taisnīgu karjeras vidi universitātē. Šie komponenti nav tikai teorētiski ieteikumi – tie ir arī skaidri atbalstīti asociācijas 2025. gada ziņojumā, kurā uzsvērta nepieciešamība pēc strukturētas, iekļaujošas un pārdomātas pieejas akadēmisko karjeru veidošanā.
Viens no stūrakmeņiem akadēmiskās karjeras pievilcībā ir skaidrs un atbalstošs profesionālās attīstības ceļš. Tas ietver ne tikai iespējas augt akadēmiski – veidot publikācijas, attīstīt pētījumus, vadīt projektus –, bet arī saņemt atzinību par padarīto. Mums jāveido kultūra, kurā izcilība tiek pamanīta un novērtēta ne tikai caur bibliometriskiem rādītājiem, bet arī caur pedagoģisko darbu, sabiedrisko iesaisti un starptautisko sadarbību, un vismaz vienu no šīm dimensijām mums ir jāatbalsta un jāizkopj līdz izcilībai. Šo nepieciešamību EUA sauc par "responsible research assessment" – daudzdimensionālu vērtēšanu, kas atzīst dažādus ieguldījuma veidus.
Universitātei jānodrošina individualizēti karjeras ceļi – ne tikai tradicionālās akadēmiskās trepes, bet arī alternatīvi virzieni, kuros tiek novērtēts dažādu veidu ieguldījums. Redzams, ka daudzviet Eiropā trūkst skaidru starpposmu starp doktorantu un pastāvīgo akadēmisko amatu, kas kavē ilgtspējīgas karjeras veidošanu. Ir jādod iespēja pasniedzējiem, kuri lieliski strādā ar studentiem, virzīties karjerā arī tad, ja viņu zinātniskā aktivitāte nav tik intensīva kā citiem. Savukārt izciliem pētniekiem jābūt iespējai strauji augt, ja viņi rada būtisku ieguldījumu savā nozarē. Šī elastība ir pamats taisnīgumam akadēmiskajā vidē. Turklāt ir jāmeklē veidi, kā akadēmiskās karjeras laikā var gūt pieredzi arī praksē un uzņēmējdarbībā.
Universitātei jāspēj piedāvāt jauniem pētniekiem – doktorantiem un postdoktorantiem – skaidru izaugsmes trajektoriju. Šobrīd karjeras sākumposms bieži vien ir atkarīgs no projektos balstīta finansējuma, kas rada nestabilitāti tieši tajā dzīves posmā, kad jaunie zinātnieki veido ģimeni, mājokli un savu profesionālo identitāti. Reālās situācijas analīze liecina, ka īstermiņa līgumu pārsvars un nepietiekami skaidras karjeras pārejas ir daudzviet izplatīta problēma. Ja vēlamies šos cilvēkus noturēt darbā universitātēs, ir jābūt pārdomātai agrīnās karjeras atbalsta sistēmai – finansiālai, mentoru un tīklu veidošanas ziņā.
Akadēmiskā karjera nevar attīstīties vakuumā – nepieciešama sadarbība gan universitātes iekšienē, gan starptautiski. Mums jāveido vide, kurā pētnieki, mācībspēki un studenti ir savstarpēji saistīti kopīgā mērķī – radīt, mācīt un iedvesmot. Ir nepieciešams veidot strukturētus sadarbības tīklus, lai veicinātu mobilitāti un zināšanu apmaiņu, īpaši starp ar mazāk resursiem apgādātām un lielākām institūcijām. Tieši universitātes uzdevums ir atbalstīt šādas kopienas veidošanos – nodrošinot platformas sadarbībai, iespējas ceļot, piedalīties konferencēs, piesaistīt finansējumu kopīgiem projektiem.
Mūsdienu universitāte nevar pastāvēt atrauti no sabiedrības. Zinātniekiem jākļūst par viedokļu līderiem, kas palīdz sabiedrībai orientēties sarežģītos jautājumos – no mākslīgā intelekta līdz klimata pārmaiņām. Vienlaikus jāspēj skaidri un pārliecinoši parādīt, kā universitāte izmanto publiskos resursus sabiedrības labā. Tādēļ trešā misija – sabiedrības iesaiste – ir kļuvusi par neatņemamu akadēmiskās karjeras sastāvdaļu, ko jāatbalsta strukturēti un ilgtermiņā. Tieši šeit saskatāma arī viena no akadēmiskās izcilības formām – spēja sarežģītas zināšanas nodot plašai sabiedrībai.
Taču, neraugoties uz šiem principiem, joprojām pastāv būtiskas sistēmiskas pretrunas. EUA ziņojumā uzsvērts, ka akadēmiskā vide daudzviet Eiropā cieš no strukturāla taisnīguma trūkuma, nevienlīdzīgas piekļuves iespējām un dzimumu disbalansa augstākajos amatos. Pieaug prasības, bet stabilitātes trūkums palielinās. Pieaug konkurence, bet atalgojums bieži vien neatbilst ieguldītajam. Pieaug birokrātiskā slodze, bet samazinās laiks radošajam darbam. Mēs redzam, ka akadēmiskā vide kļūst ne tikai prasīga, bet arī nereti nepateicīga.
Šajā situācijā universitātēm jābūt drosmīgām. Drosmīgām piedāvāt atšķirīgus karjeras ceļus. Drosmīgām veidot personāla politiku, kas balstās uz taisnīgumu, daudzveidību un uzticēšanos. Drosmīgām aizstāvēt fundamentālo zinātni laikā, kad sabiedrība pieprasa ātrus un izmērāmus rezultātus. Drosmīgām runāt ar politikas veidotājiem par nepieciešamību ieguldīt akadēmiskajā karjerā kā valsts ilgtermiņa attīstības pamatā.
Un visbeidzot – universitātēm jābūt drosmīgām rūpēties par cilvēku. Par jauno pētnieku, kurš vēl tikai mēģina saprast, vai šī vide ir viņam. Par pasniedzēju, kurš gadiem nodod zināšanas studentiem un nereti tiek atstāts ēnā. Par zinātnieku, kurš vēlas domāt drosmīgi un darīt to ar akadēmisku brīvību. Ja mēs to spēsim – spēsim arī veidot universitāti, kur karjera ir ne tikai iespējama, bet arī ilgtspējīga un iedvesmojoša.
Šis ir mans aicinājums – universitātēm, politiķiem, sabiedrībai. Akadēmiskā karjera nav tikai profesija. Tā ir sabiedrības nākotnes pamats. Rūpēsimies par to kopā – ar skaidru struktūru, taisnīgumu un drosmi!
Lai šīs pārmaiņas nebūtu tikai saukļi, bet reāli īstenojama sistēmiska attīstība, nepieciešama ne tikai universitāšu iekšējā apņēmība, bet arī valsts politikas atbalsts. Mēs redzam, ka vienlaikus ar institucionālajiem centieniem ir jāveido saskaņota, starpvaldību mēroga politika, kas nodrošina finansējuma stabilitāti, mobilitātes iespējas un karjeras saskaņotību visā Eiropas telpā. Šobrīd pārāk daudzi jaunie zinātnieki nonāk “karjeras vakuumā”, kur pēc doktorantūras vai postdoktorantūras perioda nav skaidra, strukturēta nākamā posma. Tas ir zaudējums gan indivīdam, gan valstij.
Turklāt jāatzīst – ilgtspējīga karjera nav tikai institucionāla vai strukturāla problēma, tā ir arī kultūras jautājums. Mums ir jāmaina priekšstats par “akadēmisko varoni” – neviens nav nemitīgi produktīvs, vienmēr pieejams un vienmēr pašmotivēts. Mēs veidojam nākotni tikai tad, ja atzīstam arī cilvēcību šajā ceļā – nogurumu, kļūmes, vajadzību pēc atbalsta. Taisnīgums un ilgtspēja sākas tajā brīdī, kad ļaujam dažādām personībām augt savā ritmā un joprojām būt daļai no kopīgā mērķa.
Tāpēc mums nepieciešama drosmīga solidaritāte – starp institūcijām, paaudzēm, nozarēm un valstīm. Tikai tā varēsim veidot Eiropas akadēmisko telpu, kur karjera ir iespēja, nevis risks.
Viedokļraksts oriģināli publicēts portālā University World News – tiešsaistes augstākās izglītības izdevumā, kas sniedz padziļinātas, neatkarīgas ziņas un komentārus par augstāko izglītību un pētniecību visā pasaulē – An academic career should be an opportunity, not a risk, Gundars Berzins, 11 June, 2025.
