Klātesošos ar uzrunu sveica LU zinātņu prorektors asociētais profesors Guntars Kitenbergs, kurš akcentēja trīs savstarpēji saistītus jēdzienus — izaugsmi, akadēmisko brīvību un mecenātismu, kas kopā veido vienotu attīstības ciklu: skolotāju ieguldījumu jauniešos, akadēmiskās brīvības nozīmi zinātnes attīstībā un sabiedrības spēju “dot atpakaļ”, atbalstīt, stiprinot izglītību un valsts nākotni.
LU profesore Sanita Osipova sniedza priekšlasījumu ““Vēl cīņa nav galā un nebeigsies”... jeb akadēmiskā brīvība – ierocis valstiskuma sardzē”, akcentējot akadēmiskās vides brīvības lomu demokrātijas stiprināšanā un tās neatsveramo nozīmi valsts attīstībā.
Prof. S. Osipova uzsvēra, ka akadēmiskā brīvība ir būtisks ierocis pret varas monopolu un domas apspiešanu. Vēsturiski tās attīstību veicināja protestantisma rašanās un izglītoto cilvēku idejas, kas vēlāk kļuva par pamatu arī Latvijas valstiskuma izveidei. Atgūstot neatkarību, Latvija atjaunoja akadēmisko brīvību kā pamattiesību un radošās jaunrades pamatu, taču mūsdienās joprojām jāuzdod jautājums – vai tā nav apdraudēta? Noslēgumā viņa izcēla, ka zinātnei un mākslai ir būtiska loma Tēvzemes stiprināšanā: dabaszinātnes rūpējas par drošību un labklājību, bet humanitārās zinātnes un māksla – par pilsoniskumu un patriotismu.
LU fonda izpilddirektore Zaiga Pūce savukārt iezīmēja vairākas nozīmīgas Universitātes iniciatīvas, kas vērstas uz izcilības stiprināšanu un sabiedrības labumu nākotnē.
Svinīgo atmosfēru bagātināja pianista Daumanta Liepiņa muzikāls veltījums valsts svētkiem, radot īpašu emocionālo noskaņu un vienotības sajūtu.
Latvijas Universitātes valsts svētku pasākums bija iespēja vienoties pārdomās par Latvijas valstiskuma pamatiem, akadēmiskās brīvības vērtību un Universitātes nozīmi mūsu valsts izaugsmē.
Saules mūžu Latvijai!



