LU Muzejā glabājas neparasta un vērtīga kolekcija - ziemeļu upespērlenes Margaritifera margaritifera paraugi. Šo kolekciju ievācis Reinis Kampe laikā no 1927. gada līdz 1939. gadam. Mūsdienās ziemeļu upespērlene ir izmirstoša suga gan Latvijā, gan Eiropā, gan pasaulē. Kolekcijā ir 107 čaulu eksemplāri, kas izvietoti piecās kastēs, pieci no tiem aplūkojami ekspozīcijā.

Virtuālā izstāde “Upespērlenes Latvijā”

Reinis Kampe (1910 – 1994) 1939. gadā ļoti sekmīgi pabeidza LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļu, iegūstot dabaszinātņu kandidāta grādu. Viņa darbs “Pētījumi par bruņu zivju atlieku iegulumu veidu Latvijas devona smilts iezī” tika novērtēts ar godalgu. Pēc studijām R. Kampe strādāja Sistemātiskās Zooloģijas institūtā (1939–1944). R. Kampes rokrakstu var atpazīt institūta inventārgrāmatas ierakstos laikā no 1939. gada 28. augusta līdz 1940. gada 27. janvārim. Kara beigās viņš emigrēja uz Vāciju, vēlāk dzīvoja ASV [1].

Latvijas Malakologu biedrība par 2022. gada gliemeni izvēlējusi ziemeļu upespērleni. Tāpēc par janvāra mēneša priekšmetu LU Muzejā ir izvēlēta Reiņa Kampes kolekcija. Tā ir vērtīgs pierādījuma materiāls par to, kādas kādreiz bijušas upespērleņu populācijas. Informāciju par precīzām upespērleņu atradnēm nedrīkst izpaust saskaņā ar Dabas aizsardzības pārvaldes izdotu rīkojumu. Tomēr viens piemērs – R. Kampes kolekcijā ir upespērleņu čaulas no Ķīšupes pie Saulkrastiem. Tagad šī mazā upīte ir meliorācijas grāvis. Diemžēl tā ir noticis arī vēl citās upespērleņu atradnēs.

Daļa no R. Kampes kolekcijas izmantota divos lielos pētījumos starptautiskos autoru kolektīvos: par čaulu morfoloģijas mainību Baltijas un Baltās jūras reģionā [2] un klimata izmaiņu tendencēm [3].

Eiropas Savienībā ziemeļu upespērleni atzīst par vienu sugu un tai paredzēta aizsardzība, kuru nosaka Sugu un biotopu direktīva. Taču Eiropas daļā, kas ietilpst Krievijas teritorijā, pētnieki šo vienu sugu uzskata par vairākām sugām, kas patiesībā būtu uzskatāmas par pasugām. Tādējādi sugu aizsardzību Eiropas Savienībā un Krievijā nav iespējams salīdzināt. Pētījums par čaulas morfoloģiju, t.i. dažādām čaulas formas niansēm, parādīja, ka ir atšķirības pētāmās teritorijas ziemeļu un dienvidu daļā, kurā ietilpst arī Latvija. Tomēr šīs atšķirības nav pietiekamas, lai ziemeļu upespērleni vajadzētu uzskatīt par vairāku sugu grupu. Tātad Eiropas teritorijas Krievijas daļā sugas aizsardzības pasākumus iespējams salīdzināt ar aizsardzības pasākumiem Eiropas Savienībā.

Pašlaik upespērleņu aizsardzībai Latvijā ir izveidoti četri dabas liegumi. Taču visās vietās atrodamas tikai vecās gliemenes, apmēram 40 līdz 100 gadu vecas. Arī R. Kampes kolekcijā pārsvarā ir lielās veco gliemeņu čaulas, tomēr ir arī mazākas, t.i. jaunākas. Jādomā, ka kolekcijas vākšanas laikā jaunās gliemenes bija lielākā skaitā nekā tagad. Ja upespērlenes nebūtu ilgdzīvotājas, šī suga Latvijā jau sen būtu izmirusi. Eiropā dzīvotspējīgas populācijas ir mazāk nekā sarūkošas.

Galvenais sugas iznīkšanas iemesls ir mazuļu bojāeja pirmajos dzīves gados, jo tie ir ļoti jutīgi pret paaugstinātu slāpekļa saturu ūdenī.

Upespērlenēm ir sarežģīts attīstības cikls, tā gaitā liela nozīme ir upes straumei. Upespērlenes ir šķirtdzimuma dzīvnieki, bet ārējas atšķirības starp tēviņiem un mātītēm nav redzamas. Jūnijā mātītēm žaunās sāk attīstīties olu somiņas – marsūpijas. Tēviņi iznērš savas dzimumšūnas upes straumē Tā kā upespērlenes pēc barošanās veida ir filtrētājas, ūdens straume pa ievadsifonu iekļūst mātītes žaunās un ienes tur tēviņa dzimumšūnas. Tad var notikt apaugļošanās. Ienākošā ūdens straume apgādā gliemeni arī ar barību un skābekli. Pēc tam pa izvadsifonu ūdens straume iznāk ārā, tāpēc izvadsifonam malas ir gludas, bet ievadsifonam – ar bārkstiņām, kuras aiztur pārāk lielu dūņu daļiņu nokļūšanu gliemenes žaunās. Tālāk ūdens nonāk līdz gliemenes mutei, pienesot barību – sīkas dūņu daļiņas un planktona organismus. Gliemenes ir dīvaini dzīvnieki – tām nav galva. Sēdošais dzīvesveids un barības filtrēšana no ūdens evolūcijas gaitā noveduši gliemenes līdz šādai ķermeņa uzbūvei – galva ar maņu orgāniem nav nepieciešama. Izņēmums ir vienīgi jūras ķemmītes, strauji kustinot čaulas vākus, ar reaktīvās kustības palīdzību tās spēj peldēt. Ķemmītēm pie čaulas malas ir vesela rinda acu.

Tātad upespērleņu mātīšu žaunās sākas olu attīstība. Augustā olās ir attītījušies gliemeņu kāpuri – glohīdiji. Olu somiņu sieniņas pārplīst, un glohīdiji tiek iznērsti ūdens straumē. To liktenis pakļauts nejaušībai – glohīdijam ir jānonāk saimniekzivs žaunās. Tam ir divi čaulas vāciņi ar āķīšiem, ar kuriem tas pieķeras zivs žaunām. Izveidojas it kā cista, kas zivs veselībai nekaitē. Nākamajā pavasarī glohīdijs ir attīstījies un pārvērties par mazu gliemenīti. Tā nokrīt no zivs un atkal ir pakļauts nejaušībai - izdosies upes straumē nonākt līdz piemērotam smilts/grants sēklim vai nē.

Latvijas straujteču upēs ir ļoti maz piemērotu smilts un grants slāņu, kuros mazās gliemenītes varētu dzīvot līdz piecu, sešu gadu vecumam. Tad tās sāk izrakties grunts virspusē, izbāž sifonus ūdens straumē, un tad to izdzīvošanai jau ir lielākas iespējas. Pieaugušās gliemenes ir mazāk jutīgas pret piesārņojumu. Ja smilts/grants slāņi ir pārklāti ar dūņām un ūdenī ir paaugstināts slāpekļa saturs, tad mazās gliemenītes iet bojā.

Upesērleņu saimniekzivis ir laši, taimiņi un strauta foreles. Diemžēl šo zivju ieguve maluzvejniecības ceļā ir diezgan populāra. Arī saimniekzivju trūkums samazina šo gliemeņu izdzīvošanas iespējas.

Upespērleņu iznīkšanu Latvijā ļoti veicinājusi negausīgā pērļu ieguve astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, par to ir daudz rakstītu liecību. Tajā laikā Vācijā bijuši pērļu meklēšanas meistari, kas ar mazām standziņām pratuši gliemenes vākus pavērt un paskatīties, vai tajā ir pērle. Ja nav, tad dzīvu gliemeni var laist ūdenī atpakaļ. Nepratēji griež gliemeni vaļā ar nazi, un tad tā iet bojā, lai gan visbiežāk izrādās, ka nekādas pērles tajā nav. Diemžēl tā noticis arī Latvijā Zviedrijas un Krievijas pārvaldības laikā.

R. Kampes kolekcijā glabājas arī pērlēm līdzīgi veidojumi, ko varētu saukt par pērļu aizmetņiem. Vienpadsmit stikla stobriņos glabājas piecdesmit šādi veidojumi.

Nr.p.k. Skaits Veidojumu apraksti
1 8 2 balti ap 1 mm, 1 lielāks perlamutra, 5 ļoti mazi neregulāri veidojumi
2 1 balts, apaļš, zem 2 mm
3 2 viens 1,5 mm balts neregulārs; otrs zem 1 mm, balts
4 8 ļoti mazi balti krikumi, visi zem 1 mm
5 3 mazi, balti apaļi, ap 1 mm
6 7 2 melni, apaļi, zem 1 mm; 1 balts, neregulārs 2-3 mm, 4 mazi, balti neregulāri zem 1 mm
7 2 tumši brūni gareni, garumā 3 un 4 mm, ar iežmaugu
8 1 brūns 6 mm garumā, 2 un 3 mm platums, ar iežmaugu pa vidu
9 2 1 balts tikai no vienas puses 2 mm, otrs nespodrs 3 mm, garens
10 15 visi balti, neregulāri, zem 1 mm
11 1 ap 2 mm diametrā brūna bumbiņa
Kopā 50  
 

Mūsdienās klāt nācis vēl viens drauds - straujteču postītājs bebrs. Tā ir Eiropā aizsargājama suga, bet, pērleņu upēs prioritāte tomēr ir gliemeņu aizsardzība. Ja bebrs izveido uzpludinājumu, tad gliemenes tajā pamazām iet bojā.

Virtuālā izstāde “Upespērlenes Latvijā”

 

Izmantotā literatūra:

[1] Piterāns A., Piterāns U. 2017. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs, LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2017, 815. sēj. ZINĀTŅU VĒSTURE UN MUZEJNIECĪBA. 178.–199. lpp.

[2] Bolotov I.N., Makhrov A.A., Bespalaya Yu.V., Vikhrev I.V., Aksenova O.V., Aspholm P.E., Gofarov M.Yu., Ostrovskii A.N., Popov I.Yu., Pal’tser I.S., Rudzite M., Rudzitis M., Voroshilova I.S., Sokolova S.E. 2013. Results of Testing the Comparatory Method: The Curvature of the Shell Valve Frontal Section Is Inappropriate as a Systematic Character for the Freshwater Pearl Mussel of the Genus Margaritifera. Biology Bulletin, Vol. 40, No. 2, pp. 221-331.

[3] Bolotov I.N., Makhrov A.A., Gofarov M.Yu., Aksenova O.V., Aspholm P.E., BespalayaY.V., Kabakov M.B., Kolosova Y.S., Kondakov A.V., Ofenböck T., Ostrovsky A.N., Igor Yu. Popov Yu.I., Proschwitz T.v., Rudzīte M., Rudzītis M., Sokolova S.E., Valovirta I., Vikhrev I.I., Vinarski M.V., A. Zotin A.A. 2018. Climate Warming as a Possible Trigger of Keystone Mussel Population Decline in Oligotrophic Rivers at the Continental Scale. Scientific Records. 8, Article number: 35. DOI:10.1038/s41598-017-18873-y

[4] Geist J. 2005. Conservation Genetics and Ecology of European Freshwater Pearl Mussels (Margaritifera margaritifera L.). Erlangung des akademischen Grades eines Doktors der Naturwissenschaften (Dr. rer. nat.) genehmigten Dissertation. Universität Salzburg/Österreich.

 

Papildus informācija:

Freshwater Pearl Mussel - Margaritifera margaritifera (Linnaeus, 1758)

Rudzīte M. 2005. Assessment of the condition of freshwater pearl mussel Margaritifera margaritifera (Linnaeus 1758) populations in Latvia. Latvijas Universitātes raksti. Acta Universitatis Latviensis. Bioloģija. Biology. Vol. 691, pp. 121-128.

Rudzīte M., Rudzītis M. 2012. "Der Einfluss der Perlfischerei auf den Rückgang der Population der Perlmuschel in Lettland". Schriften zur Malakozoologie. H. 27. S. 57-64.

Rudzīte M., Rudzītis M., Birzaks J. 2017. The Populations of the Freshwater Pearl Mussel, Margaritifera margaritifera (Linnaeus, 1758), and the Thick Shelled River Mussel, Unio crassus Philipsson, 1788, in Latvia. Biology Bulletin Vol. 44, No. 1, pp. 99–107.

Rudzīte, M., Boikova, E., Dreijers, E., Jakubāne, I., Parele, E., Pilāte, D., Rudzītis, M. 2018. The New Red List of the molluscs of Latvia. Environmental and Experimental Biology Vol. 16, 1:55-59.

Ziemeļu upespērlene

Upespērlenes Īrijā

 

Mudīte Rudzīte, krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā ikviens var apskatīt īpatnēju un savdabīgu iežu paraugu – Latvijas porcelānveida kaļķakmens ieapaļi elipsoidālu konkrēciju, tā saucamo kukuli. Tas veidojies ļoti sen – vēlā perma periodā vairāk nekā pirms 250 miljoniem gadu, kad daļu Latvijas - Dienvidkurzemi klāja sekla jūra, kas kļuva dziļāka dienvidrietumu virzienā un pletās arī mūsdienu Lietuvas un Polijas teritorijā. Mikrokristāliskā ieža nozīmīgais kukulis ir Latvijas ģeologu dāvinājums LU Muzejam (kukulim gan nav nekādas saistības ar sabiedrībā zināmo negatīvo parādību!).

Vēsturisks atskats

Visi Latvijas ģeologi ir vienisprātis, ka perma perioda kaļķakmens ir viens no mūsu valsts nozīmīgākajiem, vērtīgākajiem un perspektīvākajiem dabas resursiem.

Kaļķakmens Latvijā ir tā Zemes dzīļu bagātība, kas cilvēkiem bija noderīga jau senatnē. Ir droši zināms, ka tos izmantoja jau no 13. gadsimta. Kurzemes mūra piļu javu pētījumi pierādīja, ka tās būvējot izmantoti tieši no perma kaļķakmeņiem dedzināti kaļķi [3, 12].

Būvējot Saldus, Embūtes, Valtaiķu pilis, dabīgo akmeņu vai ķieģeļu sastiprināšanai javās izmantoti kaļķi. No 16. gadsimta Kurzemes hercogistē Nīgrandes apkārtnē jau darbojās četri kaļķu cepļi, kur nelielās kaļķu dedzināšanas krāsnīs lietoja turpat netālu iegūto iezi – kaļķakmeni, kas sastāv galvenokārt no minerāla kalcīta CaCO3. Mūra celtnēs nepieciešamā saistvielu sastāvdaļa tika vesta uz Pilteni, Kuldīgu, Ventspili. Savukārt 19. gadsimta literatūras avotos tika minēti jau vairākas šī derīgā izrakteņa ieguves vietas. Daudzi autori min 1841. gadu, kad Nīgrandes tuvumā esošais Alšu karjers ticis atzīts par vislielāko Kurzemes guberņā [6, 8].

Zīmīgi, ka kaļķi bija ne tikai galvenā saistvielu sastāvdaļa, bet senatnē tos izmantoja arī ādminībā, stikla ieguves un metāla kausēšanas procesā, no 20. gadsimta 30-iem gadiem – arī Latvijas cukurrūpniecībā [9].

Īpaši aktīvi kaļķakmeni sāka iegūt 20. gadsimtā, kad pirmie pamatīgākie tā pētījumi pierādīja, ka iezis derīgs cementa saistvielu ražošanai arī lielā apmērā un 1929. gadā tieši to sāka izmantot Rīgas cementa fabrikā, aizvietojot iepriekš izmantotos importēto krītu no Dānijas un nelielās Latvijas atradnēs iegūto saldūdens kaļķiezi [3].

Latvijā pirms 1936. gada, kad nodibināja Zemes bagātību pētīšanas komiteju (vēlāk reorganizējot par Zemes bagātību pētīšanas institūtu), vienīgās institūcijas kas pētīja derīgos izrakteņus bija Latvijas Minerālvielu pētīšanas biedrība, vēlāk Ģeoloģijas biedrība. 20. gadsimta 30-50o gados ģeologi un ķīmiķi M. Glāzenaps [4], E. Rozenšteins [7, 14], Z. Lancmanis [15], N. Delle, K. Bambergs, J. Gailītis, J. Eiduks atklāja gan perspektīvākās kaļķakmens iegulas, gan raksturoja izrakteņa derīgās īpašības [3].

Savukārt detālus zinātniskos pētījumus 1980. - 1986. gadā realizēja Latvijas ģeoloģijas pētnieku grupa L. Savvaitovas un V. Kurša vadībā. Bija nepieciešams noskaidrot perma perioda jūras, vai pat lagūnas baseina īpatnības, paleoģeogrāfiskos apstākļus, kā arī ap 250 miljonu gadus senās dzīvības izpausmes pēc pārakmeņojumiem kaļķakmens paraugos. Tie tika ievākti ne tikai Latvijā, bet arī dažus desmitus kilometru uz dienvidiem no Auces, Lietuvas teritorijā analoģiskajā perma iežu slāņkopā atradņu Karpenai un Akmene (Menčiai) karjeros [11].

Perma kaļķakmens slāņkopas griezums

Pēc jaunākajiem pētniecības datiem precizēts, ka Zemes ģeoloģiskās vēstures (attīstības) perma periods ildzis 298,9 līdz 252,17 miljonus gadu atpakaļ. Lai gan Latvijā atklāta un sastopama ir tikai minētajā laika periodā veidojušos nogulumiežu slāņkopas daļa, kas radās pirms 259,8 līdz 251,14 miljoniem gadu [13] un kura ģeoloģiskajā literatūrā tiek apzīmēta kā vēlā perma (daudzos literatūras avotos: cehšteina) perioda Naujoji Akmenes svīta. Tā nosaukta pēc apdzīvotas vietas Lietuvā un tai ir īpaša praktiska nozīme mūsdienās.

Dabā tos var vērot atsegumos Kurzemes upju – Ventas, Vārtajas, Virgas, Cieceres un Cieceres ezera krastos. Pamatīgi izpētītie slāņi zemes virspusē atsedzas arī senajos un mūsdienu aktīvas darbības vietās – atklātos karjeros [10].

Griezuma senākajā daļā sastopami smilšaini vai mālaini kaļķakmeņi, augstāk – zemjaini ieža paveidi ar blīva, mikrokristāliska porcelānam līdzīga jeb porcelānveida kaļķakmens kukuļiem (1., 2.att.), tiem uzguļ organogēnu (radušos dzīvo organismu darbības rezultātā) kaļķakmeņu rida. Īpaši interesanti ir senie koraļļu rifi, kurus atklājuši pētnieki slāņkopā netālu no Nīgrandes. Jaunākie un visaugstāk griezumā sastopamie ir dolomitizēti kaļķakmeņi vai dolomīti, kuri dažviet ir poraini ar tukšumiem izšķīdušo nelielo ieapaļo veidojumu vietā, kas rada ieža īpatnību, ko var nosaukt par negatīvu oolītu struktūru. Tādus var ieraudzīt karbonātiežu atsegumos netālu no Paplakas [20].

Porcelānveida kaļķakmens minerāli

Perma periodā minerāla kalcīta, magneziālā kalcīta, kā arī aragonīta veidošanās pasaules okeānā uzkrātajās karbonātiskajās nogulsnēs bija diezgan intensīvs process, kura laikā uz mūsu planētas liels daudzums COdabīgā veidā tika saistīts (šodien teiktu: ekoloģiski noglabāts!) iezī droši uz daudziem miljoniem gadu.

Akmens pakļauts minerālveidošanās procesiem vidē. Tas laika gaitā nepārtraukti mainās un pārveidojas – dolomitizējas, sadēd, tiek izskalots, rodas pulverveida viela – kaļķakmens milti. Iezī var veidoties nestabils minerāls kalcija dolomīts, arī tukšumi, kuros atklāj jaunveidojumus – lielas kalcīta kristālu žeodas, dzelzs, mangāna retāk citu metālu minerālus, kā arī seno dzīvnieku pārakmeņojumus. Ļoti uzskatāma ir karbonātiežu iekrāsošanas metode ar ķīmiskajiem reaģentiem, kuru izmanto minerālā sastāva diagnosticēšanai jau sen. Šādā eksperimentā var noteikt minerālu kalcīta un dolomīta attiecības iezī [25].

Speciālisti atklājuši, ka slāņkopu veido galvenokārt kaļķakmens un tā paveidi, kuri sastāv pārsvarā no kalcīta un ir derīgi cementa ražošanā. Turpretī par ļoti nevēlamiem cementa un stikla izejvielu piemaisījumiem uzskata jebkādus dzelzs savienojumus. Dabā tie ir izteikti krāsaini, bet muzeja ekspozīcijā var novērot, ka tur plaši pārstāvēto ļoti gaišo, gandrīz balto nogulumiezi iekrāso dzeltenīgu, tumši brūnu vai pat melnu.

Iezī daudz ko var atklāt izpētot tā caurspīdīgos plānslīpējumus [10]– speciāli apstrādātus iežu preparātus, kuru biezums visā pasaulē tiek veidots vienāds un tas ir 0.03 mm. Arī LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) studentu pētnieciskajos darbos porcelānveida kaļķakmens konkrēcijas jeb tā dēvētie kukuļi tiek uzmanīgi pētīti, izmantojot mikroskopijas un citas mūsdienu iežu un minerālu analītiskās pētniecības metodes. Zinātniskais skaidrojums šādam fenomenam, absolūti dabiskiem veidojumiem, neizpaliek. Un tas ir: lai gan kaļķakmens kukuļi atgādina ne tikai maizes klaipus, bet arī bumbas, vai pat veidojumus, ko saista ar citām planētām, to izcelsme ir absolūti dabīga - tie radušies kalcīta pārkristalizācijas rezultātā.

Ieža tipu daudzveidība un īpatnības derīgajā slānī

Perma nogulumu biezums Latvijā ir 15-35 m. Tos pētot detalizēti Latvijas ģeologi, arī LU zinātnieki atklājuši, ka slāņkopu veido atšķirīgu kaļķakmens paveidu ridas. Noskaidrojot visnoderīgākos kaļķakmeņus, tika akcentēta ieža tipu un paveidu dažādība gan pēc minerālā un ķīmiskā sastāva, gan pēc mehāniskām īpašībām [20, 22, 23].

Sistematizētās zinātniskās paraugu kolekcijas LU Ģeoloģijas institūta vadošie pētnieki Ludmila Savvaitova un Visvaldis Kuršs 20. gadsimta beigās nodeva LU Ģeoloģijas muzejam. Vērtīgākie paraugi no tiem šobrīd apskatāmi LU Muzeja jaunatklātajā ekspozīcijā “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: kaļķakmens” LU Akadēmiskā centra Dabas mājā.

Iežos vērojama tāda īpatnība, kuru speciālisti apzīmē ar terminu “stilolīti” (3.att.). To veidošanās parādībai vēl nav rasts pilnīgs zinātnisks pamatojums. Īpatnējo, izteikti sīki rievaino virsmu rašanās iemeslus skaidro arī LU ĢZZF pētnieki. Un viens no secinājums ir, ka vietās, kur saskaras mehāniski izturīgāki un mazāk izturīgi ieža paveidi, spiediena rezultātā veidojas ieraugāmas slīdes virsmas. Paraugus no LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju ekspozīcijas iespējams apskatīt, kā arī to vēstījumu var uzzināt videostāstā YouTube kanālā ŠEIT.

Kaļķakmens noderība

Gan dolomīti, gan kaļķakmeņi ir Zemes dzīļu resursi, ko iegūst jau gadsimtiem ilgi un plaši izmanto arī mūsdienu būvmateriālu ražotāji.

Lai gan pašlaik Latvijā ir tikai viena kaļķakmens atradne ar valsts nozīmes statusu – Kūmas, Saldus novadā (iepriekš tāda bija arī atradne Auce), tās detāli izpētītie un novērtētie derīgā izrakteņa krājumi ir pat lielāki nekā sešās valsts nozīmes dolomīta atradnēs kopā.

Jau 20. gadsimtā daudzās Kurzemes iegulās tika veikta lietišķā ģeoloģiskā izpēte (Čurnasovs un citi 1975, 1979; Rutka 2003, 2004, 2006) un aplēsti kaļķakmens krājumi atradnēs [16, 17, 18, 21].

Ģeologi un zinātnieki perma slāņkopu pētīja, lai noskaidrotu cementa ražošanai nepieciešamās izejvielas daudzumus Latvijā. Kā arī tika noskaidroti tīrākie, ar kalcija karbonātu jeb minerālu kalcītu bagātākie, praktiski izmantojamie paveidi cukura un stikla rūpniecībāmetalurģijā, arī augsnes kaļķošanai [24]. Latvijas zinātnieki šodien no kaļķakmens iegūtos neveldzētos un veldzētos būvkaļķus iesaka izmantot specializētām mūrjavām vai citu perspektīvu mūsdienu celtniecības materiālu iegūšanai, kā arī sorbentu ražošanā vides aizsardzības vajadzībām dzeramā ūdens vai rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanai [20].

Vērtīgākie, protams, ir tīri kaļķakmeņi – bez piemaisījumiem un ar augstāko kalcija karbonāta CaCO3 saturu. Piemēram, ražošanas uzņēmumi piedāvājot patērētājiem frakcionētu kaļķakmeni augsnes skābuma regulēšanai, tā neitralizēšanas spēju izsaka kā kalcija karbonāta CaCO3 satura ekvivalentu, kurš ir ļoti augsts - 96,5%.

Kaļķakmens noderību un aktīvu ieguvi apliecina fakts, ka daudzu atradņu: Nīgrandes, Cieceres, Sātiņi-Sesīles, Auces krājumi jau praktiski izsmelti, tā kā Latvijas cementa rūpniecības jauda ir vairāk kā miljons tonnu cementa gadā, no kura liela daļa tiek eksportēta uz Igauniju, Zviedriju, Somiju.

Valsts nozīmes atradnē Kūmas (Saldus novadā) 2018. gadā tika iegūti ap 625 tūkstoši mkaļķakmens, kas ir tikai neliela daļa no detāli izpētītiem un novērtētiem minētā derīgā izrakteņa krājumiem Zemes dzīlēs Latvijā.

LU Muzeja krājumā glabājas galvenokārt 20. gadsimtā ievāktās pētnieku kolekcijas. Tās visas raksturo jaunus atklājumus detalizētajos pētījumos, turklāt ne tikai zinātniskajos, bet arī praktiskas nozīmes studentu – nākamo speciālistu realizētajos.

Par kaļķakmens daudzveidību, minerāliem tajos, atradņu izmantošanas nākotnes perspektīvas var uzzināt LU Muzejā, kur Ģeoloģijas kolekciju ekspozīcijās un krājumā saglabāti bagātīgie akmens paraugu vākumi. Tostarp tur atrodamas 20. gadsimta 80-90o gadu kolekcijas, kas izmantotas sagatavojot plašāko zinātnisko monogrāfiju par šo pētījumu tematiku (V. Kuršs, L. Savvaitova. 1986. Latvijas perma kaļķakmeņi. Izdevniecība “Zinātne”, Rīga).

Dažādos kaļķakmens slāņus atsegumos varētu atpazīt arī nespeciālisti, ieraugot īpašos raksturīgos veidojumus – porcelānveida kaļķakmens kukuļus. Savdabīgie, interesantie, mazliet noslēpumainie, turklāt zinātniski izpētītie kaļķakmens paraugi dāvinājumu veidā nonāk LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās regulāri. Arī 2021. gadā muzeja krājums papildināts ar LU pasniedzēju un ģeoloģijas studentu, speciālistu, kā arī individuālu personu dāvinājumiem.

Par Latvijas Universitātes pētnieku līdzdalību izzinot kaļķakmens un citu iežu veidošanos un derīgās īpašības liecina LU Muzejā saglabātās zinātniskās kolekcijas. Raksturīgākos akmens etalonparaugus no tām ikviens var apskatīt LU Akadēmiskā centra Dabas mājā jaunatklātajā ekspozīcijā “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: kaļķakmens”, kas turpina un papildina jau iepriekš izveidotās: “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: ģipšakmens” un “Zemes dzīļu bagātības Latvijā: dolomīts”.

Konsultācijas un papildus informācija pa tel. 67034012 vai elektroniski: vija.hodireva@lu.lv.

Pieteikšanās ekspozīciju un nodarbību apmeklējumiem ŠEIT.

Izmantotie informācijas avoti:

[1] Bambergs K. 1954. Augsnes reakcija un kaļķošana. LVI, Rīga.

[2] Dankina-Beyer D., Andrej Spiridonov A., Stinkulis Ģ., Esther Manzanares E., Radzevičius S. 2019. A late Permian ichthyofauna from the Zechstein Basin, Lithuania-Latvia Region.

[3] Eiduks J. Kalniņš M. 1961. Kaļķakmens. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. LVI, Rīga. 270.-290. lpp.

[4] Glāzenaps M. 1920. Latvijas minerālās izejvielas. Ekonomists, Nr. 13.

[5] Grāvītis V. 1988. Dolomīta un kaļķakmens klintis. Dabas un vēstures kalendārs 1989. gadam. Izd. ‘’Zinātne’’, Rīga. 138. lpp.

[6] Grosvalds I. 1970. Latvijas dzīļu bagātības. Izd. ‘’Zinātne’’, Rīga. 170 lpp.

[7] Grosvalds I., Alksnis U. 2001. Eižens Rozenšteins – izcilais Latvijas derīgo izrakteņu pētnieks. Vēstures lappuses. Konferences materiāli. RTU, Rīga. 108. - 131. lpp.

[8] Grosvalds I., Alksnis U., Meierovics I. 2011. Ķīmiskās ražošanas attīstība Latvijā (1918 - 1944). RTU izdevniecība. Rīga, 114 lpp.

[9] Grosvalds I., Alksnis U., Zalsters A., Meierovics I. 2008. Ķīmiskās ražošanas attīstība Latvijā (8500 g.pr.Kr. - 1918.). Latvijas ķīmijas muzejs, RTU izdevniecība. Rīga, 122 lpp.

[10] Latvijas derīgie izrakteņi ’’Kaļķakmens’’, 2004. Teksts: Rutka D., Fotoattēli: Rutka D., Kregžde A., Kuršs V. Valsts ģeoloģijas dienests.

[11] Kuršs V., Savvaitova L. 1986. Latvijas perma kaļķakmeņi. Izdevniecība ‘’Zinātne”, Rīga. 94 lpp. (krievu val.) [Куршс, В. М., Савваитова, Л. С. 1986. Пермские известняки Латвии. Рига‚ Зинатне].

[12] Kuršs V., Stinkule A. 1997. Latvijas derīgie izrakteņi. Rīga: LU, 200 lpp.

[13] Lukševičs, E., Stinkulis, Ģ. 2018. Nogulumiežu segas stratigrāfiskais iedalījums, uzbūve, sastāvs un reģionālās atšķirības, II, 3.1., Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Nikodemus, O., Kļaviņš, M., Krišjāne, Z., Zelčs, V. (zin. red.). Rīga, Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds., 38-58.

[14] Rozenšteins E. 1931. Dolomīta romāncements un hidrauliskais dolomīts. Latvijas universitātes raksti. Ķīmijas fakultātes sērija. II. 2. Rīgā.

[15] Rozenšteins E., Lancmanis Z. 1933. Latvijas derīgo izrakteņu pētīšana un izmantošana. Rīga.

[16] Rutka D. 2003. No izejvielām līdz cementam. Latvijas ģeoloģijas vēstis, nr. 11. Valsts ģeoloģijas dienests. 18. – 19. lpp.

[17] Rutka D. 2004. Cementa ražošana Baltijas valstīs. Latvijas ģeoloģijas vēstis, nr. 12. Valsts ģeoloģijas dienests. 20. – 23. lpp.

[18] Rutka D. 2006. Latvijas kaļķakmans atradņu novērtējums cementa rūpniecības attīstībai. RTU Zinātniskie raksti: Materiālzinātne un lietišķā ķīmija, 13. sējums. 90. - 95. lpp.

[19] Segliņš V. 2008. Cementa uzvaras gājiens. Terra, Nr. 57, septembris – oktobris 2008, Latvijas Universitāte. 26. - 30. lpp.

[20] Stinkule, A., Stinkulis, Ģ. 2013. Latvijas derīgie izrakteņi. Rīga, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 168.

Nepublicēti:

[21] ČurnasovsV., Ķipēna I., Goļanska A. 1979. Pārskats par kaļķakmens atradņu meklēšanu Saldus rajonā 1977.-1979. LPSR Ģeoloģijas pārvalde, KĢIE, Nerūdu partija. (krievu val.) 870 lpp.

[22] Dreimanis J. 2016. Dolomīta izplatība perma kaļķakmeņos Kūmu atradnē. Rīga, Latvijas Universitāte, Geogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Pamatiežu ģeoloģijas katedra.

[23] Lipskis E. 2008. Perma kaļķakmeņu tipi Kūmu atradnē un to izmantošanas iespējas. Maģistra darbs. LU ĢZZF Ģeoloģijas nodaļa. 54 lpp.

[24] Kuršs V., Savvaitova L., Smirnovs V., Hodireva V. 1980. Latvijas perma nogulumu litoloģija un kaļķakmeņu atradņu izvietojuma likumsakarības cementa, cukura, stikla rūpniecībā, lauksaimniecībā un citās nozarēs izmantojamo. 208 lpp. (krievu val.) LUM Ģeoloģijas institūta fonds. Nr. 3141 (ID 377).

[25] Šijānova D. 2019. Dolomīta veidošanās apstākļi perma kaļķakmeņos Kūmu atradnē. Bakalaura darbs.Latvijas Universitāte, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Pamatiežu ģeoloģijas katedra. Rīga. 56 lpp.

Papildus informācija:

Buklets: Zemes dzīļu bagātības Latvijā: Kaļķakmens. Teksts, fotoattēli: V. Hodireva, dizains J. Komova. Latvijas Universitātes Muzejs, 2022.

Videosižets: Unikāls perma perioda kaļķakmens kukulis Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā

 

Vija Hodireva, eksperte

2022. gada martā par godu slavenā vācbaltu botāniķa (un te tikai) Karla Reinholda Kupfera (1872-1935) 150 gadu jubilejai Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās ieplānotas vairākas aktivitātes. Pirmā no tām - raksts muzeja ilggadējā rubrikā “Mēneša priekšmets”. Krājumā glabājas K. R. Kupfera ievāktais Baltijas herbārijs (Herbarium Balticum; ap 30 000 herbārija lapu) un plaša viņa mantojuma apakškolekcija, kurā atrodamas viņa publikācijas, daļa no privātbibliotēkas, fotogrāfijas, piezīmes, personīgie dokumenti, korespondence u.c. priekšmeti. Šoreiz tuvāk apskatīsim spiedogus, ko K. R. Kupfers izmantojis savās darba gaitās.

K. R. Kupfera galvenie darbības virzieni bija floristika (botānikas nozare, kas pētī kādas teritorijas floras sastāvu), augu ģeogrāfija, floras veidošanās vēsture un augu sistemātika, bet galvenais pētnieciskais areāls - Baltijas reģions (galvenokārt toreizējās Latvijas un Igaunijas teritorijas), kurš tika pamatīgi izpētīts neskaitāmās ekskursijās un izbraukumos. Pētniecības gaitā ievāktie un arī apmaiņas gaitā iegūtie augu paraugi ir pamats iepriekšminētajam Baltijas herbārijam (ap 1200 sugām, 120 no tām pētītajā teritorijā tika konstatētas pirmo reizi).

Taču viņš bija speciālists arī citās dabaszinātņu nozarēs, sevišķi ģeoloģijā, un matemātikā, kurās bija tik kompetents, ka spēja ne tikai ar izpratni tajās iedziļināties, bet arī nodarboties ar nopietnu pētniecību šajās nozarēs.

K. R. Kupfera vārds ir nesaraujami saistīts ar Moricsalas dabas rezervātu. Tieši K. R. Kupfers bija tas, kurš 1910. gadā vienā no Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforschenden-Vereins zu Riga) sēdēm ierosināja Moricsalā izveidot dabas rezervātu. Viņš bija arī viens no pētniekiem, kurš mērķtiecīgi veica salas veģetācijas (vēsturiski izveidojies augu kopums kādā teritorijā), augsnes un ģeoloģijas izpēti.

Studējot jaunības gados Tērbatas Universitātē, tika apgūtas vienlaicīgi divas nozares - botānika un matemātika. 1893. gada decembrī, 21 gada vecumā, K. R. Kupfers ieguva kandidāta grādu abās šajās zinātnēs. Tam sekoja asistenta darbs Rīgas Politehnikumā un skolotāja darbs privātskolā. Asistenta amatu nomainīja docenta, tad adjunktprofesora amats. 1915. gadā Rīgas Politehniskajam Institūtam (Rīgas Politehnikuma nosaukums kopš 1896. gada) vajadzēja evakuēties uz Maskavu, jo kara darbība tuvojās Rīgai, bet K. R. Kupfers atteicās no sava darba un palika Rīgā.

Tam sekoja darbs Baltijas tehniskajā augstskolā, tad privātskolotāja darba gaitas, līdz 1921. gadā Herdera institūts deva viņam iespēju nodoties augstākajai akadēmiskai darbībai, vienlaikus darbojoties Botānikas katedrā - viņš lasīja Baltijas ģeogrāfijas, ģeoloģijas kursus un arī dažus matemātikas priekšmetus. 1922. gadā viņš ieguva Jēnas Universitātes filozofijas doktora grādu. Sākot ar 1930. gadu K. R. Kupfers aizgāja pensijā un turpmākos 5 gadus veltīja galvenokārt Rīgas Dabaspētnieku biedrībai, kuras biedrs viņš bija kopš 1894. gada.

Rīgas Dabaspētnieku biedrībā K. R. Kupfers laika gaitā ieņēma vairākus amatus un viņam bija vairāki statusi tajā - biedrs un goda biedrs, valdes loceklis, viceprezidents un prezidents, biedrības herbārija glabātājs un biedrības muzeja vadītājs. K. R. Kupfers nepārprotami atstāja savas personības zīmogu biedrības vēsturē (pārnestā nozīmē), taču viņš atstājis arī dažus zīmogus un spiedogus tiešā nozīmē.

LU Muzeja krājumā K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā glabājas 1 vaska spiedogs - ovāls Rīgas Dabaspētnieku biedrības vaska spiedogs (uzraksts vāciski - “Naturf.-Verein zu Riga”) ar koka rokturi un metāla (iespējams, misiņa) reljefu - un 4 tintes spiedogi ar koka rokturiem un gumijas vai metāla burtiem:

  • Taisnstūra formas K. R. Kupfera privātbibliotēkas spiedogs (uzraksts vāciski - “Bucherei von K. R. Kupffer №………….”) ar tukšu vietu, kur ierakstīt bibliotēkas iespieddarba numuru;
  • 2 taisnstūra formas spiedogi K. R. Kupfera herbārijam (uzraksts “K. R. Kupffer, Herb. №”) ar tukšu vietu, kur ierakstīt herbārija numuru;
  • Taisnstūra formas spiedogs ar uzrakstu “Determ. K. R. Kupffer, Riga, 19” ar tukšu vietu, kur precizēt gada skaitli. Determ. ir saīsinājums no latīņu vārda determinatio, kas nozīmē noteikšana, šajā gadījumā - auga sugas noteikšana.

3 no spiedogiem ir ražoti Rīgā, Ulriha Millera zīmogu rūpnīcā (Ulrich Müller Stempelfabrik), kas atradās Jāņa ielā 3 (Johannisstrasse 3). Par šo rūpnīcu vai tās īpašnieku atrodams gaužām maz informācijas. Tā minēta laikrakstos “Daugavas Avīze” (Düna Zeitung)“Rīgas Avīze” (Rigasche Zeitung), “Rīgas Pārskats” (Rigasche Rundschau) un “Rīgas Jaunākās Ziņas” (Rigasche Neueste Nachrichten) laika periodā no 1905. līdz 1913. gadam un rūpnīcas reklāma ievietota adrešu grāmatas “Rigasches Adressbuch” 1901. gada izdevumā. Reklāmā rakstīts - aprīkots ar visiem mūsdienu progresa uzlabojumiem gumijas zīmogu un tipu ražošanas uzņēmums, grāmatu un akmens iespiedēju specializētais veikals. Visam iespējams pasūtīt piegādi, noliktavā vienmēr bagātīga izvēle. Pieejamas krāsas no pasaulē pazīstamās krāsu rūpnīcas Berger & Wirth Leipcigā un Sanktpēterburgā. Pieejami regulējami dažādu izmēru gumijas burti krievu un vācu valodā, cena sākot ar 1 rubli. Pieejami datuma zīmogi, pašizkrāsošanas iekārtas, mašīnas, krītiņi, numurētāji, perforēšanas iekārtas, zīmogu statīvi, zīmogu krāsas, pastāvīgie tintes spilventiņi, tiek izgatavoti gumijas zīmogi kastu, maisu u.c. marķēšanai. Metāla zīmogi un šabloni tiks piegādāti pēc iespējas ātrāk (Ulrich Muller, 1901).

Spiedogs ir speciāls priekšmets, kam ir reljefs attēls, teksts un kas ir paredzēts šī attēla, teksta uzspiešanai uz kādas virsmas vai iespiešanai tajā (Spektors, b.g.-b). Sākotnēji spiedogiem bija cilindra forma, spiedogu ar spiedienu ripināja uz vēl mīksta māla vai vaska, savukārt antīkajai pasaulei bija raksturīgi vairoga formas spiedoggredzeni, ar kuriem zīmogoja vaskā vai cita veida materiālos (Buks, 2013b).

Zīmogs ir ar šādu priekšmetu uzspiestais vai iespiestais attēls, teksts (Spektors, b.g.-c). Zīmoga novietojums, auklas izvērsums katrā laika posmā bija stingri reglamentēts, kas ļauj sfragistikai datēt zīmogu un līdz ar to arī dokumentu. Aptuveni no 14.-15. gs. mijas lielākoties sāka izmantot t.s. vienpusējos zīmogus - pie papīra vai pergamenta zem teksta pielipinātā vaskā vai lakā iespiestos zīmogus. Viduslaikos Eiropā izmantoja t.s. piekārtos zīmogus (ar īpašām matricēm spieda zīmogu zeltā, sudrabā, vaskā, lakā, svinā u.c. materiālos, to auklā piekāra dokumentam) (Buks, 2013c).

Spiedogus un zīmogus pēta sfragistika - vēstures zinātnes palīgdisciplīna (Spektors, b.g.-a). Paralēli jēdzienam "sfragistika" līdz pat 20. gs. lietoja arī terminu "sigilogrāfija", kas atvasināts no latīņu "sigillum" (zīme, zīmogs). Sfragistika kopš 18. gs. ir cieši saistīta ar diplomātiku un sākotnēji tā bija diplomātikas sastāvdaļa, bet 19. gs. sfragistika atdalījās no diplomātikas - arheoloģiskajos izrakumos tika atrasts ļoti daudz senu zīmogu un spiedogu, kas bija zaudējuši saikni ar dokumentu, tādejādi sfragistikā sākās jauns attīstības posms un tā kļuva par vēstures zinātnes palīgdisciplīnu, kas, pamatojoties uz zīmogu un spiedogu sniegto materiālu, deva informāciju par seno valstisko formējumu rašanās un attīstības vēsturi (Buks, 2013a).

Gumijas zīmoga izcelsmei bija divi būtiski priekšnosacījumi - tintes un gumijas izgudrošana.

Kad tika izgudrota Johana Gūtenberga prese (1450), grāmatas tika iespiestas ar eļļas bāzes tinti, kas bija viltīga, slidena un ilgi žuva. To ražoja no linsēklu eļļas un tā viegli pielipa pie preses metāla virsmām. Tinšu izveide bija ilgstošs process eļļas īpašību dēļ. Pēc izveides tintei bija jāstāv vismaz gadu, lai tajā esošās lipīgās vielas varētu nosēsties un nepeldētu eļļainajā tintē.

Lai paātrinātu tintes žūšanas laiku, tai sāka pievienot svina monoksīdu (kuru bieži izmanto keramikas stiklojumos), lai paātrinātu šo procesu. Laika gaitā tika izmēģināts pievienot maisījumam citas augu eļļas. Izmantojot siltumu un taukskābēm bagātas augu eļļas, žūšanas laiks tika saīsināts. 19. gs. naftas destilāta (šķīdinātāja) pievienošana vēl vairāk saīsināja žūšanas laiku. Šis atklājums bija ļoti svarīgs krāsu drukas tintes izgudrošanā. Tā kā naftas destilāts tika pārmērīgi izmantots tintes ražošanā, 1970. gados naftas trūkuma laikā tika meklēts jauns tintes radīšanas veids, kā rezultātā tika radītas tintes uz ūdens un pigmenta bāzes.

Tintes spilventiņus, kas tika piegādāti kārbās ar iepriekš piesūcinātiem spilventiņiem, kas uzsūca un noturēja tinti, atšķirībā no mūsdienu tintes spilventiņiem, varēja iegādāties agrāk nekā 20. gs. sākumā. Vēl viena iespēja, ko plaši izmanto komerciālajā apzīmogošanā, bija tintes sajaukšana ar koncentrētu pigmenta pudeli un atsevišķu šķīdinātāja pudeli (The History Of Stamping, n.d.).

Gumiju Amazones upes baseinā 1736. gadā atklāja franču pētnieks Šarls Marī de la Kondamins (Charles Marie de la Condamine). No gumijas veidoja kubus un izmantoja svina zīmuļa pēdu izberzšanai, taču materiāls bija nestabils – temperatūrai paaugstinoties, kubi pārvērtās želejā. Šo grūtību 1839. gadā atrisināja amerikāņu ķīmiķis un inženieris Čārlzs Gudjērs (Charles Goodyear). Dažus gadus iepriekš Gudjērs bija sācis domāt par šo problēmu ar gumiju, un viņš bija apņēmības pilns to atrisināt. Nejauši viņš uz karstas plīts izlēja gumijas un sēra maisījumu. Sēra kā paātrinātāja un siltuma kombinācija lika gumijai sacietēt. Gudjērs savu procesu nosauca par vulkanizāciju romiešu uguns dieva vārdā. Vulkanizētā gumija bija pielāgojama tūkstošiem pielietojuma veidu, kā Gudjērs atzina, patentējot sevis izgudroto procesu 1844. gadā (Holmes, 2018).

Tas, kā pasaule nokļuva no vulkanizētas gumijas izgudrošanas līdz gumijas spiedoga izgudrojumam, līdz galam nav noskaidrots. Vismaz trīs dažādi izgudrotāji - Džeimss Ortons Vudrafs (James Orton Woodruff) no Ņujorkas, Henrijs C. Lelands (Henry C. Leland) no Masačūsetsas un L. F. Viterels (L. F. Witherell) no Galesburgas, Ilinoisas (Galesburg, Illinois) - apgalvoja, ka 1860. gadu vidū dažādās ASV vietās ir izgudrojuši pirmo īsto gumijas spiedogu. Viņu apgalvojumiem ir dažāda ticamības pakāpe. Pilnīgi iespējams, ka vairāk nekā viena no šīm personām runāja patiesību un ka vairāki cilvēki neatkarīgi viens no otra izstrādāja koncepciju paralēli tajā pašā laika posmā (The History Of Stamping, n.d.).

Pirmie zināmie dokumenti, kuriem pievienoti zīmogi, Livonijas teritorijā ir datējami ar 12. gs. beigām, bet vaska zīmogi dokumentiem tiek pievienoti tikai 13. gs., un tos aktīvi izmantoja līdz 16. gs. vidum (Teplouhova, 2018). Viduslaikos un arī 18. gs. diezgan plaši izplatīti spiedogi bija signeti jeb zīmoggredzeni (Ozola-Ozoliņa, 2012). Viduslaikos bija populāra vēl viena atšķirības zīmju forma – meistaru personiskās zīmes, zīmogi. Tās uz savām precēm drīkstēja likt tikai meistari (Ozola, 2006, 139. lpp.)

Zīmogu izplatītākās funkcijas ir juridiskā spēka apliecinājums (viens no rekvizītiem, kuri tiesību aktos noteiktajos gadījumos ietekmē dokumenta juridisko spēku (Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība, 04.09.2018.)), autorības norāde (iepriekšminētie meistaru zīmogi) un piederības norāde, kas bieži sastopama grāmatās.

No grāmatu piederības dažādām personām un institūcijām izriet grāmatās atstātās zīmes - lasītāju piezīmes lapaspušu malās, bibliotekāru un kolekcionāru zīmogi titullapās, piederības apliecinājumi, ekslibri, autogrāfi, inventāra numuri, simbolos norādītas atrašanās vietas plauktos, pasvītrojumi tekstā u.c. (Kivle, 2020). Šīs zīmes parāda grāmatas ceļu no izdošanas brīža līdz bibliotēkas krājumam (Gulbe, 2019).

Aptuveni pusē no K. R. Kupfera privātbibliotēkā esošajām publikācijām novērojams K. R. Kupfera privātbibliotēkas zīmogs. Daudz retāk sastopami zīmogi ar uzrakstiem “Prf. K. R. Kupfera īpašums” (Prf. K. R. Kupffer’s Nachlass) un “Ar cieņu sūta redaktors K. R. Kupfers, Rīga, Suvorova iela 23” (Hochachtend ubersandt v. Redacteur K. R. Kupffer, Riga Suworow-Str. 23); to spiedogi K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā netika atrasti.

K. R. Kupfera herbārija zīmogi novērojami nelielā daļā no viņa ievāktā Baltijas herbārija. Lielākoties K. R. Kupfera herbāriju var atšķirt no pārējiem pēc etiķetēm, kuras K. R. Kupfers visticamāk arī bija pasūtījis kādā tipogrāfijā.

Aizņemtam cilvēkam nepieciešams optimizēt savu darbu. 20. gs. sākumā to varēja panākt ar personalizētu spiedogu pasūtīšanu un izmantošanu, rezultātā samazinot rakstītā teksta apjomus. Savukārt mūsdienās zīmogu un spiedogu izpēte palīdz uzzināt derīgu informāciju - kas kam piederējis un kā cilvēki ar šiem priekšmetiem strādājuši. Pateicoties K. R. Kupfera izmantotajiem spiedogiem, varam precīzāk apzināt viņa atstāto mantojumu un pētīt to.

Iepazīties ar Karla Reinholda Kupfera herbāriju un viņa atstāto mantojumu fiziski iespējams LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš piesakoties ŠEIT.

Par Karla Reinholda Kupfera privātbibliotēku, fotogrāfiju kolekciju un herbāriju LU Muzejā 2022. gada 22. martā plkst. 10.00-16.00 attālināti Zoom platformā iespējams dzirdēt 80. LU starptautiskās zinātniskās konferences LU Muzeja organizētās sekcijas “Zinātņu vēsture un muzeoloģija” sēdes “Dabas atklāšana” (programma) ietvaros, reģistrējoties dalībai ŠEIT.

Sīkāk par Karla Reinholda Kupfera biogrāfiju un dzīves faktiem viņa 150. jubilejas dienā 25. martā varēsiet uzzināt publikācijā LUM vietnes rubrikā “Neaizmirstamās biogrāfijas”.

Pateicība Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Rīgas vēstures un ekspozīciju darba nodaļas vēsturniecei Zitai Pētersonei par informāciju par Ulriha Millera zīmogu rūpnīcu.

Izmantotie informācijas avoti:

Buks, A. (2013a). Sfragistika.

Buks, A. (2013b). Spiedogs.

Buks, A. (2013c). Zīmogs.

Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība. (04.09.2018.).

Gulbe, D. (2019). Grāmatas piederības zīmes gadsimtu gaitā Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. No I. Kivle (Red.), Starpdisciplināra konference "Grāmata. Zīme. Krāsa": Atstātās zīmes grāmatās, Grāmata krāsās un zīmēs : konferences programma un tēzes (28. lpp.). Rīga: LU Akadēmiska bibliotēka.

Holmes, G. (2018, May 11). Rubber Stamp.

Kivle, I. (2020). Priekšvārds. No I. Kivle (Red.), GRĀMATA. ZĪME. KRĀSA (5.-8. lpp.). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.

Meder, A. (1937). Prof. Dr. Karl Reinhold Kupffer (I. Berga, M. Grīnberga, tulk.). Korrespondenzblatt Naturforscher-Verein zu Riga, LXII, 1.- 20. lpp.

Ozola-Ozoliņa, S. (2012). Kurzemes muižniecības heraldika 18.-19.gs.: kodifikācija un pielietojums (Bakalaura darbs). Rīga: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedra.

Ozola, E. (2006). Krāsas. Uztvere un iedarbība. Rīga: Apgāds Jumava.

Spektors, A. (b.g.-a). Sfragistika.

Spektors, A. (b.g.-b). Spiedogs.

Spektors, A. (b.g.-c). Zīmogs.

Teplouhova, I. (2018). Sieviešu zīmogi un sieviešu attēlojums Livonijas vaska zīmogos. Latvijas Universitātes Žurnāls. Vēsture, 5, 53.-66. lpp.

The History Of Stamping. (n.d.).

Ulrich Muller. (1901). Ulrich Muller [Reklāma]. Rigasches Adressbuch, 47.

 

Kristīne Kuzņecova, krājuma glabātāja

2022. gada 30. aprīlī LU vecākā (pirmā) latviešu studentu korporācija Tervetia atzīmēs savu Simtgadi. Tā ir dibināta 1922. gada 30. aprīlī, kad Latvijas valsts neatkarība bija izcīnīta un starptautiski atzīta. Tajā laikā Latvijas Augstskola vēl nebija ieguvusi Latvijas Universitātes nosaukumu, jo LU 1. Satversmes projekts vēl atradās izstrādes procesā. Tomēr studentu akadēmiskā dzīve sekmīgi atjaunojās pēc Latvijas Neatkarības kara (1918-1920), pēc 1920. gada 11. augusta, kad no frontes atgriezās studenti-karavīri. Starp viņiem bija Latvijas armijas studējošā virsniecība, kas pēc kara izlēma pievienotie LU studējošo pulkam, dibinot LU pirmo studentu korporāciju Tervetia ar mērķi pulcināt aktīvos studentus-virsniekus pēc izcīnītās neatkarības nopietnam, ražīgam darbam Latvijas sabiedrības un zinātnes labā.

Tervetia krāsu regālijas LU Muzeja krājumā

Veicot LU Studentu akadēmisko mūža organizāciju apakškolekciju izveides darbu, tika sistematizēti 1066 priekšmeti, no kuriem 6 ir studentu korporācijas Tervetia regālijas. Regālijas ir simboliski priekšmeti, kas simbolizē studentu korporācijas vērtības un ideālus. Studentu korporāciju regālijas klāj trīs krāsas (trikolors), kam katram ir sava simboliskā nozīme. Tervetia trikolors ir oranžs-sudrabs-zils, no kurām oranžs simbolizē Tēvzemes mīlestību, Godu un Mūža draudzību.[1] No standarta viedokļa, pie korporanta regālijām pieder organizācijas karogs, krāsu deķelis, krāsu lentes un kaligrāfiskā nozīme (cirķelis), kā arī pie žaketes piepsraužams krāsu vairodziņš un pārnēsājama pulksteņa ķēdīte (bircifelis). Mēneša priekšmeta ietvaros ir izvēlēts krāsu deķelis. Šo regāliju drīkst nēsāt tikai studentu korporācijas Tervetia biedrs (komiltonis) un vecbiedrs (filistrs), bet to nedrīkst nēsāt nepilntiesīgs Tervetia biedra kandidāts (juniors), citas studentu korporācijas un pie studentu korporācijām nepiederošas personas.[2] Attiecīgais krāsu deķelis nesen tika nodots saldēšanās procesam LU Botānikas un mikoloģijas kolekcijas speciālistu rīcībā laikposmā no 02.02.2022 līdz 28.02.2022, lai nodrošinātu tā ilgstošu saglabātību, veicot parazītu un citu mikrobu iznīdēšanu. Saldēšanu varētu saukt arī par konservāciju, kas ļauj saglabāt krāsu deķeli esošajā formā, nodrošinot tā vēsturisko formu.[3] Varētu šķist, ka tas ir bojājums, taču caurdurti caurumi uz krāsu deķeļa nav bojājums. Studentu korporācijās ir tradīcija apliecināt savu piederību studentu korporācijas saimei, izdurot ar parādes rapieri caurumu akadēmiskā gada sākumā un beigās, kā arī jubilejas svētkos.

Krāsu deķeļa nēsāšanas reglaments

Pašsaprotami, Tervetia krāsu deķeli drīkst nēsāt tikai biedri un vecbiedri, taču viņiem pašiem ir jāievēro reglamentējoši noteikumi krāsu deķeļu nēsāšanā. Krāsu deķeli drīkst nēsāt tikai pie uzvalka, smokinga vai frakas. Krāsu deķelis jāvelk kopā ar krāsu lenti, kas tiek uzlikta pār krūtīm no labā pleca uz kreiso gurnu zem žaketes vai virs vestes.[4] Ja Tervetia loceklis ir ar militāro formastērpu mugurā, krāsu deķeli drīkstēja nēsāt uz galvas, bet krāsu lenti ir jāvelk pāri formas tērpam, nevis zem tā. Krāsu deķeļus drīkst nēsāt tikai savas studentu korporācijas eksternajos un internajos pasākumos, kur atļauts lietot studentu korporāciju regālijas. Militārajās parādēs krāsu regālijas nedrīkst nēsāt, ja korporants ir militārajā formastērpā. Citādi krāsu regāliju lietošana ir atļauta, bet pie uzvalka un, ja studentu korporācijām ir saskaņota dalība militārajās parādēs. Kad Latvijas armijas ģenerālis un LU Vēstures institūta (tajā laikā Latvijas Vēstures institūta) pētnieks, vēsturnieks Mārtiņš Peniķis 1931. gada 18. novembrī piedalījās Latvijas neatkarības proklamēšanai veltītā militārajā parādē, viņš stādījās priekšā kā militārpersona, nenēsājot savas studentu korporācijas regālijas. Tomēr parādē dalību ņēma Latvijas studentu korporāciju karogu parādes, kurās, pašsaprotami, korporanti piedalījās uzvalkos ar savu korporāciju krāsu regālijām. Viņi gan tika nostādīti atsevišķā ierindā no Latvijas armijas daļām.[5]

Tervetia krāsu deķeļa publiskā ievērība

Latviešu studentu korporācija Tervetia kopā ar latviešu studenšu korporāciju Gundega apmeklēja LU Muzeju 2019. gada 1. novembrī, kas izpaudās ar ekskursiju pa LU galveno ēku. Ekskursija tika organizēta kā abu korporāciju kopīgs, eksternais literārais vakars, kas tika veltīts LU vēsturei. Kā korporāciju oficiāls pasākums, šajā pasākumā koporanti/es piedalījās ar savām regālijām. Tervetia pārstāvjus ieinteresēja savas studentu korporācijas regālijas, kas tika eksponētas LU Muzeja izveidotajā, LU Simtgadei veltītajā izstādē “Simtgades students”. Šajā izstādē tika eksponēts pats šīs studentu korporācijas krāsu deķelis, kas izvēlēts par 2022. gada aprīļa mēneša priekšmetu.[6] Tervetia korporanti uzskatīja, ka krāsu deķelis ir jāsaglabā esošā formā, tādejādi saglabājot tā vēsturisko autentiskumu. Tamdēļ LU Muzeja Krājuma komisija izlēma 2022. gada janvārī-februārī nodot to saldēšanai, lai sekmētu tā konservāciju.

Papildus informācija:

Studentu korporācija Tervetia

Studentu korporācija Tervetia mājaslapa


[1] Skalbergs, Atis. Gods kalpot Latvija!: publicistika un intervijas. 2005, 335.-336. lpp.

[2] Studentu korporācija Tervetia

[3] LU Muzeja LU vēstures kolekcijas darbiniekam izsniegto krājuma priekšmetu reģistrācijas žurnāls (2021-šodien), 1. lpp.

[4] Pozņaka, Annija., Rubenis, Rūdolfs. Neaizmirstamās biogrāfijas: Rūdolfs Jurciņš un Beveronija. Rīga: LU Muzejs. 2021.

[5] Kinožurnāls "FOX kinohronika" (Latvijas skaņu hronika), 1931. gads (fragments)

[6] Rubenis, Rūdolfs. Korporāciju eksponāti LU izstādē “Gadsimta students”. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas: 90 gadi (112/2020). Rīga: Filistru biedrību savienība. 2020, 33.-35. lpp.

 

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Atzīmējot Moricsalas rezervāta 110 gadadienu, Latvijas Universitātes Muzejs par jūnija mēneša priekšmetu ir izvēlējies Moricsalas vēsturisko izkārtni, kas izgatavota un savu funkciju veikusi rezervāta pastāvēšanas pirmajos gados.

Vēsturiskā izkārtne laika gaitā ir cietus, bet uz tās joprojām ir izlasāmi uzraksti krievu, vācu un latviešu valodās. Visās valodās teksts ir vienāds, bet visvairāk cietis ir teksts latviešu valodā. Valodu izvēle uz izkārtnes gan palīdz to datēt, gan ir sava laika liecība. Tā kā Latvijas teritorija 20. gadsimta sākumā atradās Krievijas impērijas sastāvā, tad izkārtnes augšpusē redzams teksts krievu valodā. Tam seko teksts vācu valodā, kas šajā laikā bija, tā teikt, kultūras un zinātnes valoda Baltijā, arī pētnieki, kas pirmie iesaistījās Moricsalas izpētē bija vācu tautības. Arī Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforscher-Verein zu Riga; 1845 – 1939), kuras pārraudzībā sākotnēji bija Moricsalas dabas aizsardzības teritorija, darba un saziņas valoda bija vācu. Latviešu valoda, acīmredzot bija nepieciešama vietējo iedzīvotāju informēšanai, kas ziemā pār ledu un vasarā ar laivām varēja ierasties Moricsalā.

Teksts uz izkārtnes visās trīs valodās informē:

"Moricsalai ir piešķirts dabas jaukumu apvidus statuss un tās zinātniskā aizsardzība uzticēta Rīgas Dabaspētnieku biedrībai. Nepiederošiem ir stingri aizliegts staigāt pa minēto salu, jo īpaši – nodarīt kaut kādus bojājumus tās dzīvnieku un augu valstij. Par šī aizlieguma neievērošanu salas sargam ir uzdots sastādīt protokolu vainīgā saukšanai pie likumā noteiktās atbildības.                                                                           

Rīgas Dabaspētnieku biedrība"

Kā redzams, šajā laikā netika lietots termins “rezervāts”, bet šī teritorija apzīmēta kā “dabas jaukumu apvidus”. Jāatceras, ka apziņa par dabas aizsardzības nepieciešamību, vēl vairāk – atsevišķu teritoriju kā aizsargājamu un īpaši saaudzējamu ieviešana bija jauna, bet Krievijas impērijā šajā laikā jau bija sākts apzināt teritorijas, kam būtu nepieciešama īpaša aizsardzība. 83 ha lielā Moricsala kā aizsargājama teritorija bija otrā visā Krievijas impērijā.

Ierobežota iespēja apmeklēt Moricsalu to gadu gaitā ir apvijusi ar teiksmām, padarot to sabiedrības apziņā par brīnumainu vietu Kurzemes ezerā. Daudziem noteikti ir zināma arī Ulda Marhiļeviča dziesma ar Ārijas Elksnes vārdiem “Lūgums”, kas Mirdzas Zīveres izpildījumā uzvarēja 1984. gada Latvijā tolaik tik populārajā konkursā “Mikrofona aptauja”. Un šo burvības auru nespēj mazināt biologu skaidrojums, ka nezinātāja acis nekā teiksmaina un brīnumaina šajā salā neieraudzīs, līdzīgu kokiem apaugušu salu Latvijā ir ne viena vien. Šo auru salai vienmēr ir palīdzējusi nosargāt arī publicistika. Tādi virsraksti, kā žurnālā “Atpūta” 1931. gadā publicētajam Mārtiņa Sama tiešām izzinošajam rakstam “Kā tagad izskatās Usmas ezera Moricsalas džungļos” tikai rosina zinātkāro prātu fantāziju.

Publikāciju par Moricsalas rezervātu tiešām nav mazums, tie ir gan zinātniski pētījumi atsevišķās jomās, gan populārzinātniskas publikācijas, ieskaitot Latvijas PSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības 1976. gadā izdotais dabas fotogrāfa Māra Kundziņa fotoalbums “Moricsala”. Mūsdienās publikācijas arī atrodamas interneta resursos. Bieži šajās publikācijās aprakstīta gan salas vēsture, tās nosaukuma rašanās, kā arī rezervāta vēsture.

LU Muzeja krājumā glabājas vairāki materiāli, kas ir liecinieki rezervāta tapšanai un tā pastāvēšanas pirmajām desmitgadēm. Vairums šie materiāli atrodas K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā, daļa no tiem ir saistīti ar Rīgas Dabaspētnieku biedrību. Šeit minami LU Muzeja mēneša priekšmets Moricsalas izkārtne, dokumenti, pētījumu materiāli, ievāktie un fiksētie paraugi.

Nav nejaušība, ka liela daļa šo materiālu ir saistīti ar Karla Reinholda Kupfera (Karl Reinhold Kupffer; 1872 – 1935) vārdu un atrodas viņa mantojuma apakškolekcijā, jo tieši pateicoties K. R. Kupfera iniciatīvai un aktīvai darbībai sala kļuva par aizsargājamu dabas objektu. Sākotnēji tā pārraudzību un izpēti uzņēmās Rīgas Dabaspētnieku biedrība, kuras viceprezidents kopš 1902. gada, bet no 1913. līdz 1935. gadam bija K. R. Kupfers.

Dabaspētnieku interesi sala bija saistījusi jau 19. gadsimtā, bet šajā laikā pētījumi notika epizodiski. 1890. gados salu regulārāk sāka apmeklēt Tartu (tolaik - Tērbatas) universitātes pārstāvji. 1893. gadā salu pirmo reizi apmeklēja K. R. Kupfers, ko viņš arī norādījis vienā no savām Moricsalas piezīmju burtnīcām. LU Muzejā glabājas 6 burtnīcas ar piezīmēm par Moricsalas floru, tām klāt vēl nāk trīs atsevišķas burtnīcas – par paparžaugiem, sūnām, sēnēm un ķērpjiem. Ierodoties Moricsalā pirmo reizi, K. R. Kupferu pārsteidza salas pirmatnējā daba. Nebija tā, ka salu nebija apmeklējuši cilvēki, tomēr jebkāda saimnieciskā darbība uz salas bija bijusi minimāla, uz tās neatradās neviena ēka, līdz ar to daba šeit lielā mērā dzīvoja savu dzīvi bez kultūras ietekmes. Tas nozīmēja arī lielu bioloģisko bagātību un daudzveidību, sevišķi attiecībā uz floru. Šeit gan nav specifisku, tikai Moricsalā augošu augu, bet šeit sastopama liela retu augu bagātība. Tas, ka Moricsala bija gandrīz kultūras neskarta, sniedz materiālus dabas attīstības izpētei. Saglabājot to neskartu, tā dod iespēju tieši novērot tās dabisko attīstību, vērot izmaiņas salas dzīves dabiskajā ritumā. Moricsalas dabas bagātību saglabāšanā pozitīvu lomu bija nospēlējis tas, ka tā nekad nebija privātīpašums. Salu bija atļauts izmantot ganībām, bet nekāda nopietnāka saimnieciskā darbība šeit nenotika. Kā minēts, jau iepriekš to bija apmeklējuši atsevišķi dabaspētnieki, bet 19. gadsimta beigās Krievijas Ģeogrāfu biedrības uzdevumā apmeklēja ornitologs Ernsts fon Midendorfs un ieteica šo unikālo vietu ne tikai pētīt, bet arī īpaši sargāt. Rezultātā 1905. gadā tika aizliegts salā cirst kokus un uz salas tika uzbūvēta mežsarga māja, kurā nometināts mežsargs Ansis Gailis, kurš bija salas uzraugs vairāk kā trīsdesmit gadus.

1909. gadā notika pirmais Rīgas Dabaspētnieku biedrības organizētais Moricsalas apmeklējums, ar ko arī aizsākās sistemātiski salas pētījumi. Tika nolemts, ka sala ir jāņem biedrības pārziņā, izveidojot šeit aizsargājamu teritoriju dabas zinātniskajai izpētei. K. R. Kupfers sagatavoja projektu iesniegšanai Valsts pārvaldē. Plāna publikācija gan vācu, gan krievu valodā glabājas LU Muzeja krājumā ("Plan zur Einrichtung eines Naturschutzgebietes auf der Insel Moritzholm in Kurland", “Планъ устрйства заповѣднаго участка ча островѣ Морицгольмѣ въ Курландiи”, 1910).

Par Moricsalas rezervāta dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1912. gada 6. jūnijs, kad vietējais mežzinis oficiāli nodeva salu Rīgas Dabaspētnieku biedrības pārziņā. Pēc salas nodošanas Rīgas Dabaspētnieku biedrības pārziņā, tika izstrādāti stingri noteikumi Moricsalas izmantošanai ("Regeln für den Besuch der Morizinsel", 1913), kuros pamatā tika ietverti tie paši noteikumi, kas bija piedāvāti projektā. To pirmais punkts vēstī: “Kurzemes Usmas ezerā ietilpstošā Moricsala atrodas Krievijas impērijas valdības padotās Rīgas Dabaspētnieku biedrības pārziņā, kurai uzticēta tās zinātniskā izpēte un ilgtermiņa saglabāšana.” Acīmredzot, ap šo laiku tika izgatavota arī minētā izkārtne. Moricsalu apmeklēt bija iespējams tikai ar biedrības atļauju un tīri zinātniskās izpētes nolūkos. Bet arī šajā gadījumā dabas materiālu ievākšana bija nevēlama un tā nepieciešamība bija jāpamato. Līdz ar to arī nav saglabājušies daudz dabas paraugu no Moricsalas. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas vien nedaudzi herbāriji no rezervāta. Tomēr šeit glabājas jau minētās piezīmju grāmatiņas, atsevišķi augu un sēņu saraksti, dažas fotogrāfijas K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā un F. E. Štolla sēņu zīmējumi un fotogrāfijas. Savukārt Zooloģijas kolekcijās glabājas gliemju čaulu paraugi un viens ūdens strupastu slapjais preparāts, zooloģijas materiāla vākumi veikti 1913. gadā. Paraugi LU Muzeja krājumā liek domāt, ka tieši 1913. gads ir bijis intensīvs izpētes periods Moricsalā, ko pārrāva Pirmais pasaules karš.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Moricsala tika nodota Izglītības ministrijas pārraudzībā. 1923. gadā tika izsludināts Mežaizsardzības likums, 1924. gadā Moricsala tika iekļauta Ministru kabineta apstiprinātajā «Sarakstā Nr. 4 aizsargu mežiem, dabas pieminekļiem un parkiem». Šajā laikā salas izpēte diemžēl bija nedaudz apsīkusi, bet K. R. Kupfers savus izpētes darbus turpināja, turpinot piesaistīt Baltijas pētniekus un speciālistus no jaundibinātās Latvijas Universitātes (LU). Darbu intensitāte pieauga 1920. gadu beigās, gatavojoties 1931. gadā notiekošajai Baltijas augu ģeogrāfu konferencei. Šajā periodā Moricsalas mikoloģijas izpētē iesaistījās arī Ferdinands Erdmans Štolls (Ferdinand Erdmann Stoll; 1874 - 1966), kura sēņu attēlu kolekcijā, kas glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, atrodam gan sēņu akvareļus, gan fotogrāfijas no Moricsalas. Piemēram, Latvijas indīgākā sēne zaļā mušmire Amanita phalloides akvarelis un fotogrāfijas. Ozoliem bagātā Moricsala ir labvēlīga zaļajai mušmirei, jo tā ir ozolu mikorizas sēne. 1920. gados lielāka uzmanība tika pievērsta arī paša Usmas ezera izpētei, ko veicināja 1925. gadā Usmā izveidotās Latvijas Universitātes Hidrobioloģiskās stacijas darbība. Algologs Henrihs Skuja (1892 – 1972) pievērsās aļģu izpētei, kas nesa jaunus atklājumus, piemēram, jaunas sārtaļģes ģints atklāšana, ko atklājējs nosauca par Kylinella latvica.

Savukārt Emīlija Ozoliņa (1895 – 1975), kas jau studiju gados LU pievērsās Usmas ezera augstāko augu floras pētniecībai, kuras rezultāti 1931. gadā tika publicēti darbā “Über die hohere Vegetations des Usma Sees”. Šajos pētījumos E. Ozoliņa atklājusi Latvijai jaunu sugu lokano najādu Najas flexilis. Biologu sabiedrībā ir zināma leģenda, kā jaunajai pētniecei nācās vēlreiz doties tās meklējumos, lai pārliecinātu K. R. Kupferu par šo atklājumu (stāsts aprakstīts grāmatā: Laiviņa S., Laiviņš M. “Moricsalas rezervāts”).

Moricsalas pirmo desmitgadu pētījumu apkopošanai K. R. Kupfers sagatavoja izdošanai grāmatu “Rezervāts Moricsalā”. Lūgumā Kultūras fondam atbalstam darba izdošanai autors min: “Minēšu vēl, ka ar savu līdzdarbību Moricsalas pētījumos mani atbalstījuši lejāk minētie zinātnieki: prof. Dr. V. Roterts Krakovā, prof. Dr. F. Bucholcs Rīgā, prof. Dr. R. Meijers Rīgā, prof. Dr. N. Malta Rīgā, konservātors F. E. Štolls Rīgā, asistents H. Skuja Rīgā, palīgasistents A. Apinis Rīgā un vēl vairāki citi.” Šeit, protams, nav minēti visi pētnieki, kas ir piedalījušies Moricsalas izpētes pirmajā posmā, kuras noslēgumu simboliski var saistīt ar grāmatas “Rezervāts Moricsalā” (“Die Naturschonstätte Moritzholm”) izdošanu 1931. gadā. Darba kopsavilkumu un tulkojumu latviešu valodā veica botāniķis Edvards Jansons (1884-1969). Darbā minētas 297 sēņu, 54 ķērpju, 123 sūnu un 404 paparžaugu un ziedaugu sugas.

Pēc Otrā pasaules kara Moricsalas rezervātam sākās jauns posms, kurā tika un tiek veikta salas izpēte. Gadu gaitā rezervāta teritorija paplašinājās un šobrīd tā vairs nav tikai 83 ha lielā Moricsala, bet rezervāta teritorijā iekļauta arī Lielā Alkšņu sala (33 ha) un Usmas ezera Luziķērtes līcis (702 ha). Uz salas šobrīd ir uzskaitīti 409 vaskulāro augu sugas, 157 sūnu sugas, 338 sēņu sugas, 82 ķērpju sugas, vairāk nekā 40 putnu sugas, 320 tauriņu sugas, starp tām vairāk nekā 100 sugas, kuras tiek uzskatītas par retām un aizsargājamām ne vien Latvijā, bet daudzās Eiropas valstīs (Dabas aizsardzības pārvaldes dati).

Daļa liecību par Moricsalas rezervāta tapšanu un izpētes pirmo posmu būs eksponētas LU Akadēmiskā centra Dabas mājā Rīgā, Jelgavas ielā 1, pārējie materiāli interesentiem ir pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās un Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulvārī 4, iepriekš piesakoties šeit.

Paldies Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktorei Dacei Sāmītei par atbalstu šī raksta tapšanā.

Uzzināt vairāk:

Moricsalas dabas rezervāta dabas aizsardzības plāns

Bauere I. Tooma A. Vācbaltu pētnieki atklāj Moricsalas dabas vērtības

Sāmīte D. Moricsalas dabas rezervāts laika griežos

Sāmīte D. Moricsalas dabas rezervāta aizsardzība 110 gadu laikā. Prezentācija LU 80. starptautiskās zinātniskās konferences sekcijas “Zinātņu vēsture un muzeoloģija” sēdē “Dabas atklāšana”. Sēdes ieraksts šeit.

Sams M. Kā tagad izskatās Usmas ezera Moricsalas džungļos// Atpūta.- 1931. 03.07.

Lancmanis Z. Mūsu dabas un kultūras pieminekļi// Mūsu Nākotne.- 1922.01.07.

Laiviņa S., Laiviņš M. Moricsalas rezervāts.- R., 1980.

Лайвиня С. Остров Морицсала, Р., 1987.

 

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja