Academic Centre
Droši vien esat pamanījuši, ka pēdējos gados arvien biežāk tiek pieminēts ilgāku laiku piemirstais apokalipses vārds, iedomājot gan Jāņa Atklāsmes grāmatu, gan neskaidras nojausmas par tuvojošos pasaules galu. Likteņa ironija, ka tieši pagājušā, t.i. 2021. gada nogalē, svinot Albrehta Dīrera 550gadi, krievu valodā tika izdots viņa grāmatas “Apocalipse” (1498) krievu tulkojums. Dīrera grāmatā svētā Jāņa Atklāsmes tekstu vizualizē 15 mākslinieka gravīras. Krievija, mēģinot Ukrainu iznīcināt fiziski un draudot ar atomkaru, ierauj apokalipses noskaņās visu pasauli. No vienas puses, vairāk nekā miljons bēgļu no Ukrainas, arvien pieaugošs skaits prombraucēju nedrošajos apstākļos no Krievijas, Baltkrievijas. No otras puses, milzīgs skaits cilvēku visā pasaulē (tostarp Baltijā), kas visiem spēkiem cenšas palīdzēt ukraiņiem. No trešās puses – neziņa, milzīga neziņa par nākotni, kas cilvēkos raisa pamaiņus asaras, līdzcietību ukraiņiem, bet arī naidu pret visu, kas saistīts ar agresorvalsti.
Atsevišķi un kopā ar studentiem vairākkārt būts Ukrainā. Viņu viesmīlība ir aizkustinājusi. Kā folkloristei vienmēr bijis kur piesiet acu uzmanību. Atceroties to daudzkārt labo, kas saņemts Ukrainā, vēlos dalīties ar Latvijas Universitātes kolēģiem, studentiem virknē atmiņu un ceļojumu pierakstu. Labas atmiņas palīdz vieglāk pārdzīvot smagumu, neziņu par nākotni, pārvarēt bezpalīdzības sajūtu. Iespējams, to skaisto vietu, kur bijām ekspedīcijās, vairs nav. Iespējams, daļa no jaukajiem ukraiņu studentiem, zinātniekiem, ceļā sastaptajiem cilvēkiem ir krituši vai turpina cīnīties, vai devušies bēgļu gaitās. Bet viņi bija, viņi visi ir manu un mūsu studentu gaišo atmiņu daļa. Es ticu, ka Ukraina uzvarēs, jo nevar zaudēt karā, ja cīnās visa tauta. Komisks un vienlaikus apliecinošs ir stāsts, kas nupat aplidoja vairākus plašsaziņas līdzekļus, par to, kā viena ukraiņu sieviete pārtraukusi pretinieka drona lidojumu mērķim, uzmetot tam gurķu burku. Traģiskais un komiskais smagos pārejas brīžos vienmēr iet solsolī.
Pirmais stāsts
LU HZF ekspedīcija uz Volīnijas, Rovnas, Žitomiras, Kijevas apgabalu (7.07. – 17.07. 2009). Ekspedīcijas dalībnieku pamatinterese saistījās ar Poļesji Ukrainas daļā, jo vairākus gadus pirms tam bijām braukuši pētīt Baltkrievijas Poļesji – reģionu, kurā saglabājušies slāvu un baltu (jātvingu, prūšu) tradicionālās kultūras relikti, tostarp sens akmeņu kults.
Patriotisms un patība. Manevičos vienā no vakara pasēdēšanām tikāmies ar ukraiņu studentiem, topošajiem vēsturniekiem. Mūsu studenti, par ko man bija lepnums, prata dziedāt tautasdziesmas. Jaunie ukraiņi – nē, bet toties viņi pretī lika Ukrainas himnu, ko nodziedāja spēcīgām balsīm, turot labo roku uz sirds. Bija aizkustinoši kā vienā, tā otrā gadījumā. Pa vidu izcēlās negribēts strīdiņš starp vienu no mūsu studentiem un ukraiņu muzejnieku Petro. Students, domājot to labāko, nodēvēja viņu par poļešuku (=Poļesjes iedzīvotājs). Petro teica, ka tas skan apvainojoši, viņi neesot poļešuki, bet polesiāņi. Vārda sakne abos gadījumos viena un tā pati, bet pirmo variantu vietējie uztver kā pazemojošu. Velti lūkot pārliecināt, ka senākais apzīmējums ‘poļešuks’ ir tikpat labs kā jaunākos laikos radītais ‘polesiānietis’. Lai neaizvainotu, turpmāk izvairījāmies no pirmā.
Akmeņi. Baltkrievijas Poļesjē bijām uzgājuši senisku akmens bābu ieģērbšanas un tām ziedošanas rituālu. Cerējām ko līdzīgu uziet Ukrainas daļā. Neuzgājām, bet svētakmeņu godināšana līdz ar leģendu stāstīšanu tiek piekopta joprojām. Akmeņi pasaules folklorā tikuši uztverti kā mūžīgā, nemainīgā reprezentanti. Ticēja, ka akmeņos mājojošajiem gariem var izlūgties svētību un labklājību, veselību. Luckā dzīvojošais arheologs Sergejs Poniško mūs aizveda vairākus tādus akmeņus parādīt. Apjomīgs Dievmātes akmens ar iekaltu bedrīti (=Dievmātes pēdas nospiedums) augšpusē vidū bija atrodams dziļi mežā. Rasa un ūdens, kas tajā sakrājas, uzskatīta par dziedinošu. Pārsteidza dzirdētie stāsti par Akmens ciemu Olevskas apkaimē, dziļi mežā. Šajā ekspedīcijā līdz turienei nenokļuvām, tāpēc par to turpmāk. Šeit tikai tik daudz, ka starp daudzajām leģendām viena ciema izcelšanos saista ar gaismas dieva un tumsas dieva cīņu. Gaismas dievs galu galā uzvar, atstājot savas pēdas nospiedumu kādā no daudztonnīgajiem ciema akmeņiem. Ziedojot var vēlēties ko labu cerībā uz piepildīšanos. Es ceru, ka vismaz kāds no olevskiešiem līdzās savas dzimtās zemes aizstāvības cīņām būs iedomājies aiziet turp, lai palūgtos par gaismas spēku uzvaru. Kara apstākļos der viss – gan ierocis rokā, gan lūgšanas vārdi.
Ēdieni. Kā ir viņsaulē, nezinām, bet kamēr cilvēks ir šaisaulē, bez ēšanas un dzeršanas neiztikt. Kamēr rakstu šīs rindas, pienāk ziņas par pārtikas un dzeramā trūkumu krievu aplenktajā Mariupolē. Mūsu dienas ziņās raksta par to, ka Rīgā un citviet izpērk sāli. Ekspedīcijas pierakstos atrodu piezīmes, ka Poļesjes iedzīvotāji pratuši iesālīt ziemai papardes. Bads kā tāds viņus nevarējis pārsteigt, jo mežā ogas, sēnes, upēs – zivis. Vārījuši sarkano boršču, kurā daudz kaulu un daudz bietīšu. Kad izvārās, šķidrums gandrīz nepaliek. Tajā ekspedīcijā mūs pārņēma savā varā sadzirdēts stāsts par ežu ēšanas paradumu. Sergejs Poniško domā, ka ežu ēšanai varbūt kāds sakars ar golodomora laikiem. Tomēr pakāpeniski izdodas izzināt, ka šī varētu būt daudz senāka tradīcija. Tā rudeņos bijusi ciema vīru padarīšana. Katrs vīrietis sezonā varējis noķert 30 līdz 40 ežus. Savāc tos kopā, ievīsta mālos, cep ugunskurā un kopīgi ēd. Izklausās pabriesmīgi. Neskaidra nojausma, ka tam tomēr ir bijis kāds dziļāks sakars ar rudens pāreju un fizisko spēku uzkrāšanu ziemas sezonai. Vēl – eža taukus izmantojuši dziedināšanai. Senāk Poļesjes ļaudīm nebijis tikai sāls un petrolejas, visu pārējo ražojuši paši.
Ceļa rādītāji. Toreiz mūs pārsteidza, ka ceļa rādītāji pierobežas reģionā ar Baltkrieviju parādījās tur, kur tāpat viss skaidrs, bet nebija manāmi tur, kur tie bija nepieciešami. Ar šodienas acīm skatoties – pilnīgi pareizi! Labi cilvēki tāpat atradīs pareizo ceļu, jo viņiem vietējie palīdzēs. Ienaidniekiem ceļš nav jārāda.
Aizsargrituāls. Mēra vai kara laikos aizsargājušies tā: nosprēda vienu garu dzijas pavedienu, ar ko apjoza ciemu. Mēris atstājies. Mūsu pašu trimdas rakstnieks Kārlis Ābele seniors garstāstā “Dzeltenās acis” (1955) par mēri Vidzemē raksta kaut ko līdzīgu, latviešu folklorā saklausītu. Pusnaktī tiek slepus no citu acīm upurēts gailis, asinis nolej trauciņā: “Vectēvs iemērca asinīs tievu baltu dzijas pavedienu, kas iemērkts tūliņ kļuva neparasti spilgti sarkans kā ugunsliesma. Šo pavedienu viņš tūliņ apvilka apkārt mājai, rūpīgi šur tur piestiprinot, lai tas nenokristu.”
Otrais stāsts
Humanitāro zinātņu fakultāti ar Ļvivas Universitāti ir saistījis gan sadarbības līgums, gan – kas daudz nozīmīgāk – savstarpēja sapratne un tiecība iepazīt vienam otra kultūru. Dziļāka interese un sadarbība ar Ļvivas Ivana Franko universitāti radās pateicoties ukraiņu dzejniekam un tulkotājam Jurko Sadlovskim (1970–2018), kurš pie mums studēja latviešu valodu un literatūru (1988–1993). Vēlākajos gados viņš LU bija ukrainistikas studiju ierosinātājs, pats darbodamies par pedagogu. J.Sadlovskis ukraiņu valodā pārtulkoja mūsu dainas, pirmskara dzeju (īpaši tuvs viņam bija Aleksandrs Čaks), gan Klāva un Jāņa Elsbergu, H.Majevska, U.Bērziņa, J. Baltvilka, I.Balodes, M.Salēja u.c. darbus. Viņš ir arī autors ukraiņu – latviešu sarunvārdnīcai (2006). Pārceļoties atpakaļ uz dzīvi Ukrainā, Jurko Ļvivas universitātē izveidoja Baltistikas centru, pulcēja ukraiņus latviešu valodas apguvei.
2011. gadā LU studenti un pedagogi tikām aicināti uz Ļvivas Universitāti, lai tuvāk iepazītos ar latvistiku studējošajiem klātienē. Neatceros vairs, kāpēc brauciens notika visaukstākajā ziemas laikā, kad temperatūra turējās lielos mīnusos. Fiziski salām, bet, nonākuši Ļvivā, baudījām gan Jurko paša, gan citu pedagogu, studentu attieksmes siltumu. Pēc pāris gadiem ukraiņu studenti viesojās pie mums fakultātē. Jurko savas mākslinieciskās iedabas dēļ varēja sajaukt tikšanās laikus un vietas, kas bija sīkums pret to, ko viņš paveica abu mūsu kultūru un valodu tuvināšanā. Jurko mūs ieaicināja arī uz tolaik Ļvivā ļoti iecienīto restorānu “Kriivka”, kurā virkne fotogrāfiju un citu artefaktu atgādināja par UPA (Ukrainas pretošanās armiju, 1943–1949). Īpašnieks toreiz ne bez lepnuma izstāstīja par gadījumu ar kādu prokrievisku deputātu no Kijevas. Viņam pie restorāna ieejas saka: “Ukrainai slava!” Deputāts, sakodis zobus, atbild: “Varoņiem slava.” Restorāna pārstāvis tālāk teic: “Slava ukraiņiem, nāve ienaidniekiem!” Deputāts klusē. Restorāna ļaudis padzen viņu prom: “Ja nav ko atbildēt, vācies!” Deputāts pēc tam sūdzējies valdībai, prezidentam un kam tik vēl nē. Restorāna īpašnieks: “Mūsu restorānu zina visā Ukrainā, puspasaulē zina, bet kurš zina to deputātu?”
2012.gada rudenī, pateicoties toreizējās Latvijas vēstnieces Ukrainā Argitas Daudzes enerģijai, Ļvivas apgabalā norisinājās Latvijas kultūras dienas. 2013.g. rudenī kultūras dienas bija jau Dņepropetrovskā (tagad Dnipro), kurās piedalījās arī mūsu fakultātes folkloras studenti. Iedvesmojušies Poļesjē noskatītajā akmens bābu ieģērbšanas rituālā, izplānojām paveikt ko līdzīgu. Sarunāju, ka pa diplomātisko pastu uz Dnipro tiks nosūtīts akmens rituālās ieģērbšanas vajadzībām. Ukraiņi, pārpratuši, ka latvieši dāvinās kādu īpašu akmeni, nosūtīja tā saņemšanai bruņotu komandu. Varu iedomāties, kādas garas sejas viņiem bija, ieraugot parastu pelēku laukameni. Taču akmens ieģērbšana pie sakurināta ugunskura, kurā tika mesti dzintara milti, kas liesmās uzšvirkstēja augstu gaisā, rezultējās ar aplausiem gan no vietējo kultūras darbinieku, gan bijušo prezidentu – Gunta Ulmaņa un Leonīda Kučmas puses. Toreizējais Ukrainas prezidents Janukovičs īsi pirms mūsu ierašanās Dņepropetrovskā bija tur piedalījies prokrieviskā pasākumā. Ukraiņos jutām rūgstošu neapmierinātību. Gadu vēlāk šis ieliktenis aizlaidās prom uz Krieviju.
Laikā, kad rakstu šīs atmiņu rindas par Ukrainu, manis pieminētā Dnipro, krievu okupācijas karaspēka aplenkta, turpina smagas cīņas. Ļvivā, Luckā, vēl citur notikusi bombardēšana. Kijeva aplenkta. Līst asinis un līst civiliedzīvotāju asaras, mēģinot pastāvēt par sevi un saviem bērniem. Prātā uzaust Luckas Pētera un Pāvila katoļu baznīcā skatītie koka krusti altārdaļā. 1939.gadā Lucku okupēja padomju armija, 1941. gadā tur ienāca vācieši. Bugas upes vienā pusē dzīvoja ukraiņi, otrajā poļi. Okupantu sakūdīti, viņi viens otru fiziski iznīcināja. Krusti Luckas baznīcā un dievkalpojumi – lai nekad zvērības neatkārtotos. Ukraiņi un poļi atrada zvērību nožēlošanas un piedošanas valodu. Jautājums, uz kuru pašlaik nav nekādas atbildes: vai ukraiņi kādreiz spēs aizmirst un piedot Krievijas pāridarījumus?
Daži īssecinājumi noslēgumam. Pirmais – jāpalīdz Ukrainai, cik vien ir mūsu spēkos un vēl vairāk. Šobrīd neder vilcināšanās, ko kāds izteicis vārdiem: “Rietumi 22 gadus centās tikt skaidrībā par to, who is mister Putin? Nav laika vēl 22 gadus domāt, what we must do?” Otrs – ukraiņi mums var kļūt par paraugu, kā izkļūt no sevis noniecināšanas, no neticēšanas saviem spēkiem un iespējām. Trešais – lai dzīvo un uzvar Ukraina!
