LU rektors prof. Gundars Bērziņš uzstājas svētku pasākumā
LU rektors prof. Gundars Bērziņš sniedz uzrunu valsts svētku pasākumā. Foto: Toms Grīnbergs, LU

Godātie kolēģi un studenti!

Mīļā Latvijas Universitātes saime!

Sirsnīgi sveicu jūs tradicionālajā valsts svētku pasākumā Latvijas Universitātes Mazajā aulā! Šī ir īpaša telpa. Te atrodas plāksne ar astoņpadsmit vārdiem. Kopš 1922. gada tā glabā to studentu vārdus, kuri krita Latvijas Brīvības cīņās. Tāpēc svinēt Latvijas dzimšanas dienu šajā zālē nozīmē godāt viņu un visu brīvības cīnītāju piemiņu.

Starp šiem vārdiem ir viens sievietes vārds – Elza Žiglevica, filoloģijas studente. 1919. gada rudenī, kad Rīgu apšaudīja Bermonta artilērija, viņa grozos nesa ēdienu karavīriem līdz pat frontes līnijai. Esplanādē viņu smagi ievainoja šāviņš. Vēsturnieki stāsta, ka slimnīcā viņa slēpa savas zāles, lai tās tiktu ievainotajiem karavīriem. Elza Žiglevica no slimnīcas neatgriezās. Viņa ir Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere.

Mūsu Universitāte, toreiz Latvijas Augstskola, tika svinīgi atklāta 1919. gada 28. septembrī. Desmit dienas vēlāk sākās Bermonta uzbrukums Rīgai, un vairāk nekā puse studentu tobrīd bija armijā.

Padomāsim, ko tas nozīmē. Valsts vēl cīnījās par savu pastāvēšanu, bet tieši tad atklāj universitāti. Mūsu dibinātāji saprata to, ko šodien atkal saprotam arvien skaidrāk: zināšanas nav miera laika greznība. Tās ir pamats, uz kura stāv valsts.

Godātie kolēģi!

Šodien klausīsimies profesores Annes Saukas priekšlasījumu. Jau tā nosaukums ir izaicinājums: “Cīņa ar vējdzirnavām vai atmošanās no dogmatiskā miega? Zināšanu miglā ģeopolitiskās krīzes un klimata pārmaiņu apstākļos”.

Priecājos, ka Latvijas Universitātē valsts svētkos vārds pieder filozofei. Jo humanitārās zinātnes pamato to, ko citas nevar – mūsu identitāti un valsts pastāvēšanas jēgu. Neaizsteigšos priekšā profesorei Saukai, bet šis nosaukums rosina arī rektoru un ekonomistu. Tāpēc trīs domas.

Pirmā doma – par miegu. Izteicienu “dogmatiskais miegs” pasaulei deva Imanuels Kants. Viņš atzina, ka no šī miega viņu pamodinājis Deivids Hjūms. Šie vārdi iznāca 1783. gadā šeit, Rīgā, pie izdevēja Johana Frīdriha Hartknoha, kurš izdeva arī Kanta “Tīrā prāta kritiku”.

Dogmatiskais miegs nozīmē neapšaubīt to, kas šķiet pašsaprotams. Ilgi mums šķita pašsaprotami, ka miers Eiropā ir uz palikšanu. Ka klimats ir nākamo paaudžu jautājums. Ka zināšanas vienmēr būs pieejamas ar vienu klikšķi. Pēdējie gadi mūs no šī miega modina, un ne visai maigi.

Otrā doma – par miglu. Pirms vairāk nekā simts gadiem ekonomists Frenks Naits nošķīra risku no nenoteiktības. Risku var izmērīt un ierēķināt. Nenoteiktību nevar. Šodien dzīvojam nenoteiktībā, un mūsu laika miglu rada ne tikai informācijas trūkums, bet arī tās pārbagātība.

Mākslīgais intelekts atbildi sniedz dažās sekundēs, bet nepasaka, vai tā ir patiesa. Kas nav zinātniski aprakstīts, tas digitālajā vidē nepastāv vai tiek kropļots. Tas attiecas arī uz latviešu valodu, kas ir valsts valoda tikai vienā valstī pasaulē. 

Miglā nepalīdz lielāks ātrums. Palīdz precīzi instrumenti, zinoša komanda un godīga atzīšanās, ko vēl nezinām. Tieši tāds instruments valstij ir universitāte. Esmu pārliecināts: zinātne un augstākā izglītība ir valsts stratēģiskā infrastruktūra. Šo spēju nevar izveidot vienas krīzes laikā.

Trešā doma – par vējdzirnavām. Don Kihots metās cīņā ar milžiem, kuru nebija. Arī mēs varam iztērēt spēkus cīņā ar iedomātiem pretiniekiem, kamēr īstie draudi paliek neievēroti.

Taču šajā tēlā slēpjas vēl neērtāks jautājums. Vai mazas valsts pūles pasaules lielo krīžu priekšā nav tikai cīņa ar vējdzirnavām? Ko mēs vispār varam mainīt?

Atbilde ir šeit, šajā aulā. 1918. gada novembrī Latvijas valsts ideja no malas noteikti izskatījās pēc cīņas ar vējdzirnavām. Nebija ne spēcīgas armijas, ne naudas, ne starptautiskas atzīšanas. Proklamēšanas aktu apsargāja studentu korporāciju pārstāvji.

Un tomēr tā nebija cīņa ar vējdzirnavām. Tā bija atmošanās. Don Kihots savu pasauli nepārbaudīja. Latvijas veidotāji skatījās tai acīs. Viņi zināja, ka valstij vajadzēs savus ārstus, juristus, skolotājus un ekonomistus, savu valodu un savu zinātni. Tāpēc atvēra Universitāti.

Cienījamā Universitātes saime!

Šis darbs turpinās. Šogad Latvijas Universitāte saņēma 27 718 pieteikumus studijām, un tas ir jauns rekords. Starptautiskajā zinātnes novērtējumā LU un visas sešas fakultātes saņēma augstāko vērtējumu starp zinātņu universitātēm. 

Ar to varam lepoties, tomēr mērījums nav pašmērķis. Īstais pārbaudījums ir cits: vai mūsu absolvents miglā spēj atšķirt faktu no viedokļa? Vai valsts, pieņemot lēmumus, var paļauties uz mūsu pētījumiem? Vai jaunais pētnieks šeit jūt, ka viņa jautājums ir svarīgs?

Atgriežos pie astoņpadsmit vārdiem uz plāksnes. Viņu paaudze Latviju izcīnīja. Mūsu paaudzei tā jāsargā ar skaidru prātu. Lai šajos svētkos atrodam laiku apstāties, pateikties un sajust lepnumu. Un tad būsim nomodā! Jo gan zinātne, gan brīvība ir nomoda stāvoklis. Sveicu jūs visus Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienā!

Dievs, svētī Latviju! Zinātnei un Tēvzemei!

Share

Latvijas Universitāte sveic Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienā!
17.11.2026

Latvijas Universitāte sveic Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienā!

LU HZF asociētās profesores Annes Saukas priekšlasījums valsts svētku pasākumā
17.11.2026

LU HZF asociētās profesores Annes Saukas priekšlasījums valsts svētku pasākumā

Sveicam Lāčplēša dienā!
11.11.2026

Sveicam Lāčplēša dienā!

16. novembrī – valsts svētku svinīgais pasākums
03.11.2026

16. novembrī – valsts svētku svinīgais pasākums