LU konference
1. Kā Tu nonāci līdz biatlonam? Vai tas bija mērķtiecīgs lēmums vai notika nejauši?
Es nāku no ļoti sportiskas ģimenes – mani vecvecāki nodarbojās ar distanču slēpošanu, bet abi vecāki bija biatlonisti, īpaši mamma Ieva Cēderštrēma, kura ar to nodarbojās profesionāli. Tāpēc jau no bērnības man kājās bija slēpju zābaki un slēpes, tāpat agri sāku šaut. Sākumā man tas nepatika – baidījos no šāviena skaņas. Tomēr ar laiku pie tās pieradu, un šaušana kļuva par vienu no manām mīļākajām nodarbēm.
Izvēle starp distanču slēpošanu un biatlonu nebija viegla – ilgi trenējos abos sporta veidos, jo katru nedēļas nogali varēju piedalīties gan distanču, gan biatlona sacensībās. Distanču slēpošana man deva pirmos iespaidus par sportu pasaules mērogā — jau 15 gadu vecumā piedalījos Pasaules čempionātā pieaugušajiem, bet gadu vēlāk startēju Olimpiskajās spēlēs. Joprojām man pašai ir grūti noticēt, kā man izdevās to sasniegt tik jaunā vecumā. Tieši šīs sacensības lika man apzināties, ka vēlos būt tikpat augstā līmenī kā visi atlēti Olimpiskajās spēlēs, un deva milzīgu motivāciju turpināt cītīgi strādāt.
Līdz ar to sapratu, ka biatlons ir mana īstā vieta. Tieši šī sporta veida daudzpusība – nepieciešamība būt gan fiziski ātram, gan saglabāt koncentrēšanos pie lielas slodzes – mani aizrauj visvairāk. Kopš šīs izvēles esmu biatlonam pievērsusies daudz nopietnāk un mērķtiecīgāk.
2. Vai atceries savu pirmo startu sacensībās – kādas bija sajūtas?
Par savu pirmo startu man nav saglabājušās spilgtas atmiņas, jo biju ļoti maza. Tomēr atceros, ka pirmajos gados, kad piedalījos sacensībās, gandrīz vienmēr biju visjaunākā starp dalībniecēm. Tas reizēm lika justies īpaši, bet citreiz – mazliet nobijušai.
Manas pirmās sacensības bija “Latloppet” – tautas slēpošanas sacensības, kurās rezultāts tiek noteikts pēc tā, cik daudz kilometru iespējams noslēpot noteiktā laikā. Neatceros, cik daudz toreiz noslēpoju – droši vien ne pārāk daudz –, bet visvairāk prātā palicis, cik ļoti izbaudīju pašu pasākumu. Ne tik daudz slēpojot, cik vārtoties kupenās trases malā.
3. Šoziem uzrādīji labus sniegumus pieaugušo posmos. Kas bija visizaicinošākais?
Šī sezona patiešām bija veiksmīga un pilna pārsteigumu, tomēr ne viss nāca viegli un patīkami. Visizaicinošākās sacensības man bija Pasaules kausa posmā Slovēnijā. Laika apstākļi bija nežēlīgi – nepārtraukts lietus, slapjš sniegs un fiziski smagas trases. Dienu pirms starta pat bija šaubas, vai sacensības vispār notiks, taču trases darbinieki un brīvprātīgie paveica neiespējamo – sagādāja sniegu, lai viss varētu norisināties.
Īpaši atmiņā palikušas individuālās sacensības saīsinātajā distancē (12,5 km jeb 5×2,5 km), kur vienīgā doma galvā bija: "vienkārši tikt līdz finišam." Šīs bija arī manas visvājākās sacensības sezonā, taču tieši tās man sniedza svarīgas mācības par izturību un mentālo noturību.
4. Kā ir sadzīvot ar nemitīgu pārvietošanos, mainot dzīvesvietas, treniņvietas, laika apstākļus?
Man personīgi pārvietošanās netraucē – tieši pretēji, man patīk pārmaiņas. It īpaši sacensību sezonā, kad ik nedēļu jāmaina lokācijas un apstākļi. Tas liek būt elastīgai un attīsta spēju ātri pielāgoties. Tik daudz notiek, ka nav iespējams iestāties garlaicībai.
Grūtāk ir treniņnometnēs, kas ilgst vairāk nekā divas nedēļas vai pat mēnesi vienā vietā – tad sāk pietrūkt māju, ģimenes un draugu. Lielākās grūtības man sagādā čemodānu krāmēšana – tā ir visnepatīkamākā daļa no ceļošanas. Reizēm sezonas laikā vairākus mēnešus netiekam mājās, un tad viss nepieciešamais jāieliek vienā somā – gandrīz puse dzīves.
5. Kā Tu apvieno augsta līmeņa sportu ar studijām? Kāds ir Tavs dienas režīms?
Tas nav viegli – īpaši treniņnometnēs, kur diena ir pilna ar fiziskām slodzēm, un mazajā brīvajā laikā pieslēgties studijām ir grūti. Parasti mācībām laiku atrodu vienreiz nedēļā, brīvdienās.
Sacensību sezonā režīms kļūst elastīgāks, un cenšos vairāk pievērsties studijām. Tas man arī palīdz “atpūsties” no sporta, nodarbinot prātu citā virzienā.
Studēju nepilna laika klātienes programmā – Biznesa vadību. Nodarbības notiek sestdienās klātienē, kas teorētiski ir labi, bet praksē biatlona grafiks ar to grūti savienojas. Rudenī un ziemā esmu projām apmēram 90% no semestra, un šosezon klātienē sanāca būt tikai divas dienas.
Lielākais izaicinājums bija tas, ka daļu studiju darbu varēja kārtot tikai klātienē, bez iespējas to darīt attālināti. Tāpēc kopš aprīļa, kad atgriezos mājās, īsta atpūta vēl nav bijusi – cenšos nokārtot visu iekrāto.
Mans dienas režīms ir ļoti mainīgs. Biatlons ir daudzveidīgs sporta veids, un nav iespējams noteikt vienu konkrētu dienas rutīnu.
6. Vai tev paliek laiks arī citiem hobijiem?
Es uzskatu, ka tie, kas vēlas, vienmēr atrod laiku hobijiem. Tikai šķiet, ka ar katru gadu man tie kļūst mazāk. Agrāk spēlēju klavieres, nodarbojos ar floristiku un izšūšanu, bet tagad šīs nodarbes palikušas malā.
No visām lietām visilgāk man ir noturējusies grāmatu lasīšana. Tā man palīdz vakaros atslēgties no ikdienas ritma, pabūt citā pasaulē un mierīgi noslēgt dienu. Vēl viena ļoti svarīga un neatņemama mana dzīves sastāvdaļa ir mūzikas klausīšanās – bez tās nespēju ne trenēties, ne mācīties. Klausos dažādu žanru mūziku, pārsvarā angļu valodā – hiphopu, džezu, popu, R&B, indie, folk, dažkārt arī kantrī un klasisko mūziku.
Dziesmas mani iedvesmo un uzlādē, tāpēc koncertu apmeklēšana man ir īpaši svarīga. Man pat ir izveidots saraksts telefonā ar mūziķiem, kurus gribētu dzirdēt dzīvajā. Katru gadu cenšos no šī saraksta vismaz vienu izsvītrot.
7. Vai jau no agras bērnības zināji, kas vēlies būt, kad izaugsi, vai studiju programmas izvēle bija nejauša?
Noteikti nē – nevienā dzīves posmā nezināju, par ko vēlos kļūt, pat tad, kad bija jāizvēlas studiju virziens. Pagājušajā gadā, kad bija jāpieņem lēmums, izvēlējos to, kas vislabāk sader ar manām vērtībām un dzīves ritmu – Biznesa vadību.
Visvairāk mani piesaistīja šīs programmas plašais un daudzveidīgais saturs – tā sniedz zināšanas, kas noder gan nākotnes uzņēmējam, gan darba ņēmējam. Turklāt skolā jau biju apguvusi uzņēmējdarbību un kārtoju eksāmenu sociālajās zinībās, kas man labi padevās, tāpēc šis virziens šķita loģisks un praktisks.
Šobrīd, domājot par sapņu karjeru, iztēlojos sevi ceļojot pa pasauli, iepazīstot jaunas vietas un kultūras. No vienas puses, sportista karjera jau ļauj šo sapni piepildīt – bieži ceļoju, redzu dažādas valstis, iepazīstu to dabu, tradīcijas un dzīvesveidu. Tādā veidā apvienoju mīlestību pret ceļošanu ar savu sportisko karjeru.
8. Ko uzskati par TOP 3 bonusiem, ko sportisti iegūst, izvēloties Duālo karjeru?
1. Studiju maksas atvieglojumi ir būtiskākais ieguvums, jo tie palīdz mazināt finansiālo slogu un ļauj koncentrēties gan sportam, gan mācībām.
2. Elastīgs studiju process sniedz iespēju saglabāt garīgu līdzsvaru – “atslēgties” no treniņu un sacensību spiediena un gūt motivāciju no citām dzīves jomām.
3. Latvijas Universitātes Duālās karjeras programma nodrošina papildu iespējas un drošību nākotnei – lai pēc sporta karjeras sportists veiksmīgi varētu iekļauties darba tirgū vai realizēt citus profesionālos mērķus. Apzinos, ka sporta karjera nav mūžīga, tāpēc izglītība man ir kā drošības spilvens.
9. Kur tu rodi motivāciju veiksmīgām studijām un labiem panākumiem sportā?
Motivāciju es smeļu savos mērķos – gan sportā, gan ārpus tā. Es zinu, kāpēc trenējos un kāpēc mācos. Studijas palīdz man augt kā personībai, un katrs treniņš ir solis tuvāk maniem sportiskajiem mērķiem. Turklāt mani iedvesmo doma par to, ka nākotnē es spēšu izmantot gan savu sporta pieredzi, gan akadēmiskās zināšanas, lai veidotu pilnvērtīgu dzīvi pēc sporta.
10. Novēlējums.
Novēlu sev saglabāt mīlestību pret to, ko daru, nezaudēt motivāciju arī grūtos brīžos un ticēt saviem spēkiem. Lai vienmēr atceros, kāpēc šo ceļu izvēlējos, un lai ik dienu spēju soli pa solim tuvoties saviem sapņiem.
