2023. gads

Botāniķis Aleksandrs Villerts (1907 - 1941) Latvijas zinātnei paspēja veltīt vien dažus savas dzīves gadus, bet arī šajā laikā viņš devis ieguldījumu botānikas un ģenētikas izpētē. Viens no zinātnieka Latvijas floras izpētes darbiem ir viņa 1937. gadā aizstāvētais zinātņu kandidāta darbs “Ješa ezera salu flora”, kas glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. Darbs sniedz jaunā zinātnieka floras izpētes rezultātus salām bagātākajā ezerā Latvijā, ko mūsdienās pazīstam kā Ežezeru.

Praktiski nav publikāciju par A. Villerta zinātnisko darbību. Šādu publikāciju trūkumu var izskaidrot ar to, ka A. Villerts Latvijas zinātnē darbojās vien īsu laiku, iespējams, iemesls ir arī viņa vispārzināmie kreiso uzskati. Daudz biežāk zinātnieks tika pieminēts publikācijās Padomju Latvijā pēc Otrā pasaules kara, bet šajos rakstos tika skatīta tikai viņa politiskā darbība. Arī šīs publikācijas varētu nebūt absolūti objektīvas, ņemot vērā laika ideoloģijas prasības. Profesors Edgars Vimba savā rakstā “Zinātnieks un cīnītājs”  [1]  arī tikai īsi pieskaras A. Villerta zinātniskajai darbībai. Par zinātnieka ieguldījumu dabaspētniecībā Latvijas Universitātes 80. starptautiskās zinātniskās konferences LU Muzeja sekcijas "Zinātņu vēsture un muzeoloģija" sēdē “Dabas atklāšana” plašāk ziņoja profesors Māris Laiviņš [2].

A. Villerts ir dzimis 1907. gada 11. novembrī trūcīgā ģimenē  Rīgā. Pirmā Pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās, no kurām atgriezās 1920. gadā, bet jau bez Aleksandra tēva. 1928. gadā A. Villerts pabeidza Rīgas 4. reālģimnāziju, un jau skolas laikā viņš ir iesaistījies politiskajā darbībā, kuru dēļ vēlāk viņam nācās pabūt arī ieslodzījumā. 1929. un 1930. gados avīžu ziņās viņš tika saukts par strādnieku [3]. Materiālie apstākļi neļāva viņam realizēt sapni par botānikas studijām. 1931. gadā A. Villerts dienēja armijā un tikai 1932. gadā viņš varēja uzsākt studijas LU Matemātikas un Dabaszinību fakultātē, ko pabeidza 1937. gadā ar zinātņu kandidāta grādu. Viņa pirmie raksti botānikā tika publicēti žurnālā “Daba un Zinātne” jau 1936. gadā. Šajā laikā jaunais zinātnieks profesora Nikolaja Maltas (1890 - 1944) vadībā iesaistījās Latvijas floras pētniecībā. Īpaša interese A. Villertam bija par Latvijas retajiem augiem.

Pēc studiju pabeigšanas 1938. - 1939. gados A. Villerts strādāja par dabaszinību skolotāju Daugavpils komercskolā un veica pētnieciskos darbus LU Botāniskajā dārzā, kur viņš Aleksandra Zāmeļa (1897 - 1943) vadībā pētīja starpsugu hibrīdus begoniju ģintī, to pazīmju iedzimtību un reģenerāciju, kā arī pētīja rentgenstaru dažādu devu iedarbību uz linu, auzu, miežu dīgtspēju un dažādu morfu veidošanos zirņiem un tīteņiem [4]. 1939. gadā zinātnieks saņēma Kultūras fonda pabalstu botāniskajiem pētījumiem [5]. 1940. gadā Zemkopības ministrija nozīmēja A. Villertu Pūres izmēģinājumu stacijā par ciltskoku nozares vadītāju, bet 1940. gadā pēc paša lūguma Izglītības Tautas komisārs viņu iecēla par 4. vidusskolas (tagad –  Rīgas angļu ģimnāzija) direktora vietas izpildītāju [6].

1940. gada rudenī A. Villerts tika apstiprināts par LVU docentu, bet 1941. gadā 1. februārī – par lektoru dabas zinātņu metodikā.

A. Villerts miris 1941. gadā. Viņa politiskais domubiedrs M. Rozentāls (atmiņu publicēšanas laikā – J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, tagad – Rakstniecības un mūzikas muzejs, literatūras nodaļas vadītājs) savā atmiņu stāstā [7] vēsta, ka A. Villerts kritis jūnija pēdējās dienās Rīgā pie vecā Dzelzs tilta, cīnoties pret vācu iebrucējiem.

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas ne tikai minētā A. Villerta disertācija par Ežezera floru. Muzeja Herbarium Latvicum kolekcijā glabājas daudzi zinātnieka ievāktie herbāriji, arī Ežezera salu floras izpētes laikā. Tie ir rūpīgi noformēti un tiem visiem ir LU herbārija etiķetes, kas nav tik stingri ievērots citās ekspedīcijās veiktajiem vākumiem. Bez tam muzejā ir saglabājušies arī zinātnieka veikto fotouzņēmumu negatīvi: trīs ainavas uz filmu negatīviem un 13 negatīvu stikla plates, kurās, visticamāk, fiksēti eksperimenti ar rentgenstariem.

Viens no A. Villerta nozīmīgākajiem darbiem ir Ežezera salu floras izpēte, ko pētnieki joprojām izmanto, sekojot līdzi izmaiņām šo salu veģetācijā. Ežezers atrodas Latgalē Rāznas Nacionālā parka teritorijā un ir populāra tūrisma un atpūtas vieta. Visas salas no 1977. gada līdz 1999. gadam bija botāniskais liegums "Ežezera salas", bet vienpadsmit ezera salas jau 1928. gadā bija ņemtas valsts aizsardzībā kā dabas pieminekļi.

Ezera salu skaits ir apvīts mītiem, literatūrā figurē dažādi skaitļi, arī A. Villerts sava kandidāta darba ievadā norāda uz šo problēmu, atzīmējot: “Nerunājot nemaz par Latgales dzejniekiem un dienas presi, kas parasti salu skaitu novērtē uz apaļu simtu, stipri pārspīlēti un pilnīgi patvaļīgi izdomāti skaitļi parādās arī nopietnos izdevumos.” Mainīgie skaitļi saistīti ar jautājumu, kas tiek uzskatīts par salu. A. Villerts ezerā ir uzskaitījis 35 salas un savā darbā izmantojis esošos salu nosaukumus, salām, kam nosaukumi nebija doti, pētnieks piešķīra savus apzīmējumus.

Diplomdarbs “Ješa ezera salu flora” ir uzrakstīts mašīnrakstā, bet šķiet, ka eksemplārs, kas glabājas LU Muzejā, nav LU iesniegtais darbs, bet melnraksts, par ko liecina vietām atstāti tukšumi tekstā. Arī darba titullapa nav pilnībā noformēta, toties tur lasāms moto: “Tempora mutantur”, kas atgādina par pārmaiņas nesošo laiku. Savā darbā pētnieks bieži salīdzina savus atklājumus ar agrākajiem pētījumiem, visvairāk – Eduarda Lēmaņa (1841 – 1902) un Eduarda Jansona (1884-1969).

Diplomdarbam ir doti pielikumi: 7 fotouzņēmumi no ezera salām, tabula ar augiem konkrētajās salās un ezera karte.

Tas, kādēļ ir svarīgi pētīt salu floru, A. Villerts izskaidro ar to, ka uz salām labāk ir saglabājusies “pirmatnējā flora” (A. Villerta definējums), kas ļauj ieskatīties vēsturē: “Tomēr salu flora dod zināmu nojēgu, kāda varēja būt mūsu dzimtenes veģetācija agrākos gadu simteņos”. A. Villerta pētījumi Ežezera salās tika veikti 1936. un 1937. gada vasarās, autors pats atzīst, ka salu apsekošanai būtu nepieciešams ilgāks laiks, lai pētījums būtu pilnīgāks.

Kandidāta darbu veido divas daļas: pirmajā – pētnieks secīgi apraksta katras salas veģetāciju, norādot gan tipisko, gan specifisko. Otrajā daļā skatītas atsevišķas augu sugas, autors to pamato: “Vēl jāpakavējas pie atsevišķo augu dalījuma pa salām, mēģinot izprast to sadalījumu no augsnes apstākļiem.” Šeit gan apskatītas vien 29 augu sugas, raksturojot to izplatību salās, nereti sniedzot arī specifiskākas ziņas vai savus apsvērumus. Tā, piemēram, par trejdzīslu mēringija (Moehringia trinervia) pētnieks norāda, ka tā atrodama tikai Lielajā Teļa salā, savukārt par ziemeļu madaru (Galium boreale) teikts: “3 salās, bet īpatnēji izveidoti, ļoti lielām lapām, gari – vijīgi.” Herbarium Latvicum  kolekcijās glabājas pa ziemeļu madaras eksemplāram no katras salas. Reizēm A. Villerts mēģina izskaidrot kādas sugas izplatības iemeslus, piemēram, aprakstot asinsarkano grimoni (Swida sanguinea syn. Cornus sanguinea): “Salā “Zujek IV”, bet šeit ļoti lielā eksemplāru skaitā. Atrast kauzālu izskaidrojumu, kālab šis krūms nav izplatījies arī citās salās, būs grūti. Domājams ka te, tāpat kā daudz citiem augiem, galvenais noteicējs ir gadījums. Putni atnesuši sēklas kamēr sala vēl nebijusi noslēgta ar augu segu un tas šeit ieaudzies. Pārējās salās, kaut arī augsna tur tik pat laba, nav izdevies pāriet, jo tās jau bijušas aizņemtas ar citiem augiem. Salas izcērtot, augu sega varētu atkal mainīties. Lēmans par viņa atrašanos salās nemin.”

Savā pētījumā A. Villerts secina, ka augu sugu skaits ezera salās ir atkarīgs no salas platības un salas relatīvā augstuma virs ūdenslīmeņa ezerā un salas attāluma no krasta, kas mūsdienās ir bioģeogrāfijas pamatpostulāti. Profesors M. Laiviņš uzskata A. Villertu par salu bioģeogrāfijas pamatlicēju Latvijā [8].

Lai gan A. Villerts ir darbojies zinātnē neilgu laiku, viņš ir atstājis paliekošu mantojumu Latvijas floras izpētē, kam ir nozīme arī mūsdienās.

A. Villerta materiāli, kā arī herbāriji Herbarium Latvicum kolekcij pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš piesakoties šeit. Darbs “Ješa ezera salu flora” pieejams LU e-resursi repozitorijā.

Atsauces:

[1] Vimba E. Vimba E. Zinātnieks un cīnītājs : [par botāniķi Aleksandru Villertu]// Dabas un vēstures kalendārs 1970. gadam.- R., 1969. – 221. - 222.lpp.

[2] Laiviņš M. Florists un ģenētiķis Aleksandrs Villerts // Latvijas Universitātes Muzeja sekcija “Zinātņu vēsture un muzeoloģija”. Referātu tēžu krājums. – R., 2022. – 47. - 48. lpp. Ziņojuma prezentācija. Sēdes “Dabas atklāšana” ieraksts.

[3] Vietējās Ziņas// Jaunākās Ziņas. – 1930/140.; Biedri, darba jaunieši
esat gatavi turpmākām cīņām!// Jaunā Gvarde.- 1929/10.  

[4] Laiviņš M. Florists un ģenētiķis Aleksandrs Villerts. – 47. lpp.

[5] Kultūras fonda pabalsti zinātnei un mākslai// Zemgales Balss. – 1939/104.

[6] Jauni skolu vadītāji// Cīņa. – 1940/82.

[7] Saša// Padomju Jaunatne.- 1967/30.

[8] Laiviņš M. Florists un ģenētiķis Aleksandrs Villerts.

Rakstā izmantoti citāti no A. Villerta kandidāta darba “Ješa ezera salu flora” (1937).

Vairāk par A. Villertu:

M. Laiviņš. Florists un ģenētikas Aleksandrs Villerts// Latvijas Universitātes Muzeja sekcija “Zinātņu vēsture un muzeoloģija”. Referātu tēžu krājums. – R., 2022. – 47. - 48. lpp.

M. Laiviņa ziņojuma prezentācija. https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/LU.LV/Apaksvietnes/Izstrade/Muzejs/80._konference_-_LUM_sezu_prezentacijas/LU80_LUM_3_Laivins.pdf

Latvijas Universitātes 80. starptautiskās zinātniskās konferences LU Muzeja sekcijas "Zinātņu vēsture un muzeoloģija" sēdes “Dabas atklāšana” ieraksts. M. Laiviņa ziņojums no 2.22.00. https://www.youtube.com/watch?v=ZnPi_by49s0

Rozentāls M. Saša// Padomju Jaunatne. –  1967/30.

Vīcups A. IV. Rīgas pilshetas widusskola - Rīgas Angļu ģimnāzija, 1919-2019 : ievads skolas vēstures izpētē. – R. 2021. –  23. - 24. lpp.

Vimba E. Zinātnieks un cīnītājs : [par botāniķi Aleksandru Villertu]// Dabas un vēstures kalendārs 1970. gadam.- R., 1969. –  221. - 222.lpp.

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

1935. g. oktobrī dažas dienas pirms savas 52. dzimšanas dienas no dzīves šķīrās Zelmārs Lancmanis - aktīvs un sabiedrībā pazīstams dabas un vēstures vērtību sargātājs, apzinātājs, popularizētājs.

Šogad, kad atzīmējam 140 gadus kopš Z. Lancmaņa dzimšanas, Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās apzināts ar Z. Lancmani saistītais krājums.

Laikabiedru atmiņas par Zelmāru Lancmani

Fotomirkļi. Zelmāram Lancmanim - 140

Muzejā ir 40 paraugu liela Z. Lancmaņa vākto iežu kolekcija: Divi ezerkaļķa paraugi ievākti 1927. g., kad Z. Lancmanis kopā ar prof. E. Rozenšteinu  meklēja (un apmēram 165 vietās  atrada) irdeno kaļķi, kas bija ļoti vajadzīgs lauksaimniekiem pārmērīgi skābo augšņu kaļķošanai. Pirms šiem meklēšanas darbiem Latvijā bija zināmas tikai 13 šāda kaļķieža atradnes. Rezultāti tika publicēti [1, 2].

Pārējo paraugu ievākšanas vietas - Katleši, Kūkova, Mālupe, Liepna - ir ar 1930. g. datējumu. Paraugos ir dolomīts, smilts, māls, arī devona bruņuzivju un stromatoporu atliekas. Z. Lancmanis pētīja devona kaļķakmens izplatību pašos Latvijas austrumos, kam varēja būt liela nozīme kā jaunai atradnei papildus Kurzemē Saldus apkaimē iegūstamajiem perma kaļķakmeņiem.  Šos pētījumus Z. Lancmanis nepabeidza.

Jānis Greste  Z. Lancmani uzskatīja par vienu no lielākajiem Latvijas ģeoloģijas pētniekiem. LU Muzejā ir ap 1939. gadu fotogrāfa Otto Birzgaļa fotografēts piemiņas stends J. Grestes iekārtotajā Latvijas Ģeoloģijas muzejā.

Z. Lancmanis bija apceļojis daudzas vietas Latvijā, un visur fotografējis saredzēto, īpašu vērību pievēršot ģeoloģijai, dabas un etnogrāfiska rakstura vērtībām. Arī LU mācībspēki (E. Krauss, N. Delle, V. Zāns, A. Dreimanis u.c.) Z. Lancmaņa fotoattēlos saskatījuši skaidri uzskatāmus ģeoloģisko procesu rezultātus – iežu slāņus atsegumos, senkrastus, osus un citas reljefa formas. Un iekļāvuši Z. Lancmaņa fotografēto kā diapozitīvus mācību diatēkā, kas lietota ģeoloģijas lekcijās 20. gs. pirmajā pusē.

Muzejā atrodas Jāņa Grestes un Viktora Grāvīša vākti materiāli par Zelmāru Lancmani – gan periodikā un atsevišķos izdevumos iznākuši raksti, gan daži Z. Lancmaņa rokraksti, arī iespieddarbi ar Z. Lancmaņa autogrāfu, fotogrāfijas. Retums ir izdevuma  "Latvijas Pētīšanas Veicinātāju Pulciņa "Daba un Kultūra" Ziņotājs" 2 numuri. Tas 1918. g. izdots Pēterburgā, un viens no pulciņa dibinātājiem bija Z. Lancmanis. Šis pulciņš bija viena no pirmajām Dabas aizsardzības organizācijām Latvijā [3].

LU Muzejā atrodas arī manuskripts “Z. Lancmanis darbā un dzīvē”, ko Jānis Greste un citi autori - Z. Lancmaņa tuvākie darba un interešu biedri, skolēni, draugi veltījuši Z. Lancmaņa piemiņai. Tas domāts un gatavots iespiešanai, un par to Greste vairākkārt izteicies presē: “Lancmaņa piemiņas nostiprināšanu ņēmusi savās rokās Latvijas Minerālvielu pētīšanas biedrība, kuras dibinātājs un līdzstrādnieks bij arī Lancmanis. Ir izredzes, ka šīs biedrības biedriem J. Eiduka vadībā izdosies kopīgiem spēkiem atšifrēt daļu piezīmju, sakārtot un apstrādāt. Projektā sakopot vismaz 10 iespiedloksnes lielu Lancmaņa nepublicētu rakstu krājumu. No Iekšlietu Ministrijas saņemta atļauja vākt ziedojumus ar 20 listēm minētā krājuma iespiešanai.

Pie Lancmaņa papīru kārtošanas jau tiek strādāts. Novēlēsim darba darītājiem sekmes.

Bet arī Lancmaņa draugi tuvumā un tālumā var ņemt dalību šāda īpatnēja pieminekļa celšanā, ziedojot kaut nelielu summu, lai šāds rakstu krājums varētu rasties. Šāda grāmata būtu viens no labākiem pieminekļa veidiem” [4].

“Skol. Jānis Greste kārto Latvijas dabas pētnieka Zelmāra Lancmaņa piemiņas izdevumu, kas iznāks trijos sējumos. Viņš ir arī apstrādājis dažus Lancmaņa nepabeigtus darbus un sarakstījis lielāku biogrāfiju, kas aptver veselu sējumu” [5].

Arī manuskripta 178-179. lpp. atrodamas ziņas par sacerējuma likteni:

“1935. g. Minerālvielu pētīšanas biedrība nolemj izdot rakstu krājumu, veltītu Lancmaņa piemiņai. Redakcijas komisija – K. Bambergs, J. Eiduks, J. Greste.

1939. g. Noslēgts līgums ar akc. sab. “Valters un Rapa” par šī krājuma izdošanu. (...) Visi šī piemiņas krājuma autori atsakās no honorāriem un tādā kārtā rodas iespēja šo krājumu izdot. (…)

1943. g. J. Greste ziņo, ka rokraksts guļ neiespiests un maz izredžu, ka tuvākajā nākotnē to varēs iespiest. Zemes bagātību pētīšanas institūta direktors A. Kursītis  un sekretārs A. Ozols ņem Z. Lancmaņa biogrāfijas izdošanas lietu savās rokās lai spertu attiecīgus soļus un iespiestu šo grāmatu kā Zemes bagātību pētīšanas institūta izdevumu. (…) Tikai viena lieta nav jāaizmirst: vēl šodien plosās karš…”

Kara beigas tomēr nesekmēja drīzu manuskripta iespiešanu. 1946. g. Zemes bagātību pētīšanas institūts kļuva par LPSR Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūtu. Pēc tam daudzas reizes mainīja nosaukumu un pakļautību, līdz 1990. g. tika pievienots Latvijas Universitātes zinātniskās pētniecības daļai kā Ģeoloģijas nodaļa.

Tā manuskripts nonācis LU muzeja rīcībā.

Uz manuskripta titullapām ir LPSR ZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta bibliotēkas zīmogs, kā arī PSRS Ģeoloģiskās komitejas Rīgas ģeoloģijas institūta fonda 1967. g. zīmogs. Fondu materiālu izsniegšanas kartiņa liecina, ka manuskripts vienīgo reizi ir izsniegts Viktoram Grāvītim 1972. g., un saņemts atpakaļ 1974. g. V. Grāvītis bija šā institūta darbinieks un interesēs tuvs Z. Lancmanim. (1973. gadā bija Z. Lancmaņa 90-gades atcere.)

Manuskriptam ir 240 lapaspuses mašīnrakstā, tās ir numurētas. Pēdējās 67 bijušas ar savu numerāciju, taču vēlāk iekļautas kopējā manuskriptā. Manuskriptā daži nelieli un ļoti daudzi sīki labojumi. Manuskriptu rediģējis un apmēram pusi tā sarakstījis Z. Lancmaņa ļoti tuvs draugs, līdzgaitnieks un sekotājs Jānis Greste (1899-1954). Pie paša rakstītām nodaļām viņš savu vārdu parakstījis kā "J. Gr."

Saglabājušās arī vairākas manuskriptā iekļaujamas fotogrāfijas.

Visi šeit publicētie attēli ir no LU Muzeja krājuma. Pieteikšanās LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju apmeklējumam - šeit.

Par Zelmāru Lancmani:

Dravnieks Fr. Zelmārs Lancmanis - ģeografs. Ģeōgrafiski raksti 5. Rīga 1935. 269-273 lpp.

Greste J. Z. Lancmanis 20.10.1883-12.10.1935. Ekskursants. Nr 14, 1935. 303-305 lpp.  

Greste J. Zelmārs Lancmanis. Dz. 20. X 1883. - Miris 12. X 1935.  Ģeōgrafiski raksti 5. Rīga 1935. 266-269. lpp. 

Lancmanis, Zelmārs. 

Malta N.  Zelmārs Lancmanis †. Daba un Zinātne Nr 6. 1935. 184-185 lpp. 

Zanders O. Rūpēs par darbu un kultūru. Dzirkstele Nr 115, 1983.

Zemzaris J. Tautas izglītošanas līdumnieks. Dabas un vēstures kalendārs 1983. 246-248 lpp.

Zvirgzdiņš I. No zinību avota — visu mūžu. Latvijas Vēstnesis Nr 6 14.01.2004.

Dzimis Zelmārs Lancmanis

Dibināta Zemes bagātību pētīšanas komiteja (lu.lv)

Dzimis Viktors Grāvītis (lu.lv)

Dzimis Ernsts Krauss (lu.lv)  

Dzimis Nikolajs Delle (lu.lv)

Dzimis Aleksis Dreimanis (lu.lv)

Dzimis Verners Aleksandrs Zāns (lu.lv)

Grosvalds I., Rudzītis M., Zabele A. Ģeoloģija Latvijas Universitātē (1919-1944). 2014.

[1] Rozenšteins E., Lancmanis Z. Mūsu avotkaļki. Ekonomists Nr 18, 19, 20, 21. 1924.

[2] Rozenšteins E.,  Lancmanis Z. Latvijas saldūdeņu kaļķi. Ekonomists Nr 13/14, 15/16, 18. 1928.

[3] Grāvītis V. 45 gadi kopš Latvijas zemes un tautu pētīšanas biedrības nodibināšanas. Dabas un vēstures kalendārs 1964. 130-137 lpp.

[4] Greste J. Zelmārs Lancmanis. Dz. 20. X 1883. - Miris 12. X 1935.  Ģeōgrafiski raksti V Rīga 1935. 269. lpp.

[5] Jaunākais latviešu literātūrā. Students (turpinājums). Nr 13, 15.05.1938.

Māris Rudzītis, krājuma glabātājs

Neliels ieskats LVU Botāniskā dārza Zemes mākslīgo pavadoņu stacijas vēsturē, pāršķirstot tās pirmo novērojumu žurnālu – kāpēc tā bija vajadzīga, kā tā veidojās, kādus resursus izmantoja, kādus novērojumus veica un kā progresēja, kādas personības ar to saistītas. Ar žurnālu var iepazīties LU repozitorijā.

1957. gadā Padomju Savienībā gatavojās palaist pirmo Zemes mākslīgo pavadoni (ZMP) un plānos bija arī nākošie. Bija paredzēts sekot šo pavadoņu kustībai un noteikt to orbītas. Šīm vajadzībām tika plānota daudzu ZMP novērošanas staciju būvniecība, Baltijas reģionā tās lokācijai izvēlējās Rīgu, bet apkalpošanai Latvijas Valsts Universitāti (LVU), lai novērojumiem varēja piesaistīt studentus. 1957. gada jūnijā Fizikas un matemātikas fakultātes vecāko pasniedzēju Valerianu Šmēlingu un asistentu Egonu Zablovski komandēja uz Turkmēniju, kur viņus lielā slepenībā apmācīja ZMP novērošanas kursos. Bija daudz teorētisku lekciju par kosmisko objektu kustību, to koordinātu noteikšanu, bet bija arī tīri praktiskas nodarbības. E. Zablovskis: „Mācījāmies iepazīt zvaigžņoto debesi, orientēties pēc zvaigžņu kartēm. Tad augstu pār kokiem tika novilkta stieple un pa to slidināja mazu degošu spuldzīti, kurai vajadzēja imitēt kosmiskā aparāta lidojumu. Šo metodi ļoti rūpīgi izstrādājām, un tā izrādījās visai noderīga, kad vajadzēja novērot īstu Zemes mākslīgo pavadoni. Mācījāmies apieties ar nākamo mūsu galveno darbarīku – tālskati AT-1”.

LVU ZMP novērošanai saņēma no PSRS 30 nelielus platleņķa tālskatus AT-1 ar 5 cm objektīva diametru, 6 reižu palielinājumu un 11° redzeslauku. Ar tiem varēja saskatīt 6.–7. zvaigžņlieluma zvaigznes. Objektīvam priekšā bija slīps spogulis, kas mainīja staru gaitu par 90°. Novērojot varēja ērti skatīties slīpi uz leju, nevis uz augšu. Tālskatim bija azimutāls montējums (grozāms ap vertikālo asi un horizontālo asi), ko uzstādīja uz trijkāja statīva vai zema balsta.

Par novērojumu stacijas vadītāju kļuva V. Šmēlings, bet E. Zablovskis par viņa vietnieku. Viņi sāka veidot un apmācīt novērotāju grupas no LVU otrā un trešā kursa studentiem, kas tādēļ septembrī tika atbrīvoti no obligātās braukšanas uz kolhozu. LVU Botāniskā dārza teritorijā iekārtoja laukumu pavadoņu novērošanai. Vienā no koka ēkām atbrīvoja telpas, kur glabāt instrumentus, reģistrēt novērojumus un veikt ZMP koordinātu aprēķinus. Novērotāju dežūras sākās 30. septembrī (pirmais ieraksts žurnālā), skaidros rītos un vakaros, kad būtu iespējams novērot pavadoni.

Kazimirs Lapuška - vēlākais LVU Observatorijas direktors un galvenais konstruktors, kurš ZMP novērojumu žurnālā atzīmēts kā viens no čaklākajiem un atbildīgākajiem novērotājiem, tolaik LVU Fizikas un matemātikas fakultātes 3. kursa students: „Mums, fiziķu grupai, pateica, ka esam mobilizēti veikt sagatavošanas darbus pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa novērošanai. Tas bija kaut kas fantastisks! Citi studenti aizbrauca uz kolhozu, bet mēs sākām sagatavot 10 × 10 m lielu laukumu Universitātes Botāniskajā dārzā līdzās lielajai siltumnīcai, tuvāk Kuldīgas un Vīlipa ielu stūrim. Debesīm vajadzēja būt atklātām gandrīz no horizonta līdz horizontam. Laukums bija jānolīdzina, jānoblietē šķembas un jāiekārto 30 novērošanas vietas. Trīsdesmit studentiņi, katram savs teleskopiņš. Teleskopu redzeslauki bija novietoti pa meridiānu tā, lai puse redzeslauka tiek noklāta ar nākamā teleskopa redzeslauku. Teleskopus mums atsūtīja no Maskavas, un šādas novērošanas stacijas tika iekārtotas universitātēs un pedagoģiskajos institūtos visā Padomju Savienības teritorijā līdz pat Dienvidsahalīnai. Skaitā kādas četrdesmit. Telpa, kurā atradās aparatūra, kas fiksēja laika momentus, atradās 50 – 60 metru no laukuma, mājiņā pie Botāniskā dārza ieejas Vīlipa ielā. Bija vajadzīgas 4 – 5 novērotāju grupas (topošie fiziķi, matemātiķi, ģeogrāfi), katrā pa 30 cilvēku, kas varētu, nomainot cita citu, novērot katru nakti.”

Pavadoņu vizuālie novērojumi notika sekojoši. Sākuma visa novērotāju grupa sinhronizēja hronometrus ar galveno pulksteni. Novērotāji skatījās tālskatos AT-1, katrs nedaudz atšķirīgā augstumā tieši dienvidu virzienā. Tādā veidā tik izveidota t.s. „optiskā barjera”, kas pavadonim jāšķērso. Ieraugot pavadoni, tajā brīdī, kad pavadonis šķērsoja AT-1 grādu tīkliņa vertikālo pavedienu, novērotājs nospieda hronometra slēdzi. Sākumā pavadoņu orbītas nebija zināmas, to parādīšanās laiks un augstums bija stipri aptuvenas. Tieši tāpēc bija svarīgi šie novērojumi, lai noteiktu konrētas objektu koordinātas. Novērotājs, kurš tālskata redzeslaukā ieraudzīja pavadoni, papīra šablonā fiksēja tā stāvokli starp zvaigznēm. Pēc tam ar precīzu zvaigžņu karti noteica pavadoņa koordinātas pie debess sfēras tajā momentā, ko fiksēja hronometrs. Iegūtos datus novērojumu vadītājs pa tālruni paziņoja Rīgas galvenajam telegrāfam, bet no turienes pa speciālu valdības telegrāfa līniju nosūtīja uz Maskavas organizāciju “Kosmos”. Par precīzu novērojumu novērotājs saņēma vienu rubli.

1957. gada 4. oktobrī Padomju Savienībā tika palaists pasaulē pirmais Zemes mākslīgais pavadonis Sputņik-1. Pēc žurnāla ierakstiem var redzēt, ka LVU ZMP stacijā pirmos pavadoņa novērojumus veica 8. oktobra rītā plkst. 5:14. E. Zablovskis:: „Visi bija vēsturiskā brīža satraukti. Un tad no mākoņu malas parādījās „zvaigzne”, kas negaidīti ātri virzījās pāri debesij, un ko labi varēja saredzēt arī bez instrumentiem. Laikam gan uztraukuma dēļ pirmie novērojumi bija neveiksmīgi — pavadoni kartē bija atzīmējuši tikai daži no mums, laika momenti tika fiksēti ar nokavēšanos”. Vēlāk izrādījās, ka spožais objekts nemaz nebija pavadonis, bet nesējraķetes augšējā pakāpe. K. Lapuška: „Saspringti gaidām pie saviem teleskopiem, ka tas pavadonis nupat, nupat lidos, kad viena krievu grupas studente iesaucas: “Ļetit, ļetit!” Momentā visiem galvas no teleskopiem augšā. Lido kaut kas ļoti spožs, apmēram kā 2. zvaigžņlieluma zvaigznes, vēl spožāks par Polārzvaigzni! Visi skatās kā piekalti, aizmirsuši, ka kaut kas jādara. Mēs pat nezinājām, vai tas ir pavadonis vai raķete. Visi sastinguši, mutēm vaļā, beidzot Šmēlings atjēdzas: “Kurš ir fiksējis?” Neviens… Viens no mūsējiem tomēr bija nospiedis hronometru brīdī, kad raķete aizgāja aiz Botāniskā dārza skursteņa. Tad mēs to arī nofiksējām. Tas bija pirmais raķetes novērojums, un mums jau vēl nebija nekādas sajēgas”. Pēc K. Lapuškas stāsta sanāk, ka reāli pašu pavadoni, kura spožums bija tikai 6. zvaigžņlielums, un kas praktiski nebija saskatāms ar neapbruņotu aci, tālskatī AT-1 izdevies ieraudzīt jau 9. oktobra rītā, bet precīzas koordinātas pirmo reizi noteiktas 13. oktobrī.

ZMP stacijas novērojumu žurnālā šis notikums aprakstīts bez kādām tehniskām detaļām stāstījuma formā, tikai pieminot, ka objekts parādījies pie Medību Suņu alfas (α), un to pirmā, šķiet, pamanījusi Gundega Ozola. Jau ap 11. oktobri novērojumu žurnālā parādās precīzi laiki (līdz sekundei) un koordinātas (līdz loka minūtei), bet 13. oktobrī jau notiek trajektoriju mērījumi.

Gadījās arī kuriozi. Stacija saņēma no Maskavas lūgumu intensīvi novērot pavadoņa iespējamo ieiešanu atmosfēras blīvajos slāņos un sadegšanu. Novērotāji ieraudzīja debesīs oranžsarkanu zvaigzni un domāja, ka tas ir gaidītais objekts un tikai vēlāk saprata, ka novērotas lidmašīnas signālugunis. Žurnālā aprakstīti arī negadījumi. Reiz pirms novērojumu sākuma K. Lpauška konstatēja vandālismu - kāds bija rupji norāvis stacijas elektrības vadus. Citu reizi studenti bija aizmirsuši novērošanas laukumā kādu instrumentu, ko nākošās dienas dežurants nevarēja atrast. Par laimi atklājās, ka dienā to bija atradis Botāniskā dārza saimniecības vadītāja dēls un nodevis kantorī. Starp novērojumu pierakstiem ziemas periodā pavīd sūdzības par Botāniskā dārza apkurināmās siltumnīcas dūmiem, kas traucē novērojumus un kādu īpaši spožu prožektoru. Pie kurioziem var pieskaitīt arī faktu, ka 31. decembrī un 1. janvārī novērojumus gan veica, bet vēlāk tika konstatēts, ka 1. janvārī no piecām ar novērojumu datiem nosūtītajām telegramām divās bijušas kļūdas.

K. Lapuška: „Ar laiku sajūsma noplaka, tika samazināts novērotāju skaits, jo mēs uzsākām brīvās medības, atsakoties no optiskās barjeras. Iemanījāmies noķert pavadoni vienreiz, atzīmēt planšetītē, tad paskriet uz priekšu kustības virzienā, atzīmēt otrreiz, pēc tam vēl trešo reizi. Piesaiste bija caur skaņas signālu, kas nāca no Maskavas, tāds nepārtraukts pi–pi–pi visu nakti. Lielie fiziķu, matemātiķu un ģeogrāfu bari tika atlaisti, palikām 10 fiziķi, kas novēroja vakarā, nakšņoja saliekamajās gultiņās, atkal novēroja no rīta un pēc tam gāja uz lekcijām. Sākās ikdiena”.

Tiešām, šo „noplakuma” sākumu žurnāls demonstrē ļoti uzskatāmi. Katrs ieraksts sākas ar datumu, dežuranta vārdu, tad seko saraksts ar studentiem novērotājiem, atzīmējot cikos precīzi katrs ieradies un saraksts ar tiem, kas nav ieradušies. Jāierodas bija obligāti, pat ja līst vai snieg, jo pēc kāda astronoma vārdiem: „Ja ir nomācies, var noskaidroties”. Pirmajos ierakstos pat tika fiksēts, kāpēc kāds nav ieradies. 1958. gada janvāra sākumā laiks bija slikts, labi, ja ieradās 5 - 6 novērotāji, bet 10. janvāra ieraksta vispār nav, tikai liels sarkans izsaucējs – tātad nav bjis neviena, arī dežuranta! 8. martā atzīmēti labi laikapstākli, teikts, ka grupas vadītājs Viktors Kļeveckis veicis novērojumus, bet ir arī sarkana piezīme: „Neieradās neviens students!” (8. marts, Starptautiskā Sieviešu diena padomju periodā tika svinēta tikpat plaši kā Jaunais gads) 7. aprīļa ieraksts vēsta, ka 1 students novērojumus uzsācis ar bojātu nepārbaudītu hronometru, 2 citi vispār palaiduši garām pavadoni (pļāpāja vai snauda?) un tikai 1 veicis rezultatīvu novērojumu. 10. aprīlī ieradušies tikai 5 jauni neapmācīti novērotāji, neviena no pamatgrupas, rezultātā jaunie palaiduši pavadoni garām nereģistrētu. Skaidri redzams, ka pārmaiņas bija nepieciešamas un pēc K. Lapuškas stāsta sanāk, ka tās bija pozitīvas.

Pēc žurnāla ierakstiem redzam, ka novērojumos īpaši aktīvi darbojās studenti Kazimirs Lapuška, Māris Ābele, A. Zemītis, A. Prancanova, K. Bormanis, V. Pormale. LVU darbinieki, kas arī aktīvi piedalījās novērojumos – nākošais rektors Juris Zaķis, Ēvalds Ikaunieks, Silvija Čerāne, Edmunds Tardenaks, Linārs Laucenieks. Pēc PSRS ZA Astronomijas padomes atsauksmēm, Rīgas ZMP vizuālās novērošanas stacija bija viena no trim labākajām Padomju Savienībā.

Izmantotā literatūra:

Žurnāls „ZMP novērošanas stac. dežuras žurnals I, 1957/1958.g.” LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.

Kipere, Z. Kā novēroja Zemes mākslīgos pavadoņus agrāk un tagad. Zvaigžņotā Debess, 2004 Vasara, Nr. 184, 24.–32. lpp.

Mape “Astronomiskās observatorijas ZMP dokumenti”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.

Saistītais saturs:

Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas stacijas dežūru žurnāls Nr. 1, 1957–1958

Pirmie pavadoņu novērojumi Latvijas Universitātē pirms 60 gadiem

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Muzeja krājuma inventarizācija visos laikos ir tikusi rūpīgi uzskaitīta inventāra grāmatās, kartotēkā vai elektroniskā datubāzē. Ierakstu saturs atšķiras gan dažādu laikmetam un valdošai varai atbilstošu valodu, gan iekļautās informācijas ziņā. Šajā reizē aicinām ielūkoties nelielā LU Muzeja Zooloģijas kolekciju daļā, precīzāk, tieši šīs daļas informatīvajā attēlojumā kartotēkā un interesantākajos ierakstos kartiņās. Atsevišķā kastītē glabāta salīdzinoši ļoti jauna kartiņu kopa, tā atbilst muzeja priekšmetiem, kas iegūti un izgatavoti starp 1986. un 2016. gadu, un sastāv no 173 kartiņām.

Informācijas saturs, priekšmetu izcelsme un veids ir ļoti atšķirīgs. Ievērojami lielāko daļu no šīs kartotēkas sastāda putnu izbāzeņi, bet atlikušo – zīdītāju izbāzeņi. Tāpat lielākā daļa izbāzeņu pieder izcilā taksidermista Valda Rozes kolekcijai. No šajā kartotēkā atrodamajiem izbāzeņiem Valdis Roze darinājis 154, bet kartotēkā ir arī vēl sešas zīdītāju kartiņas, kurām atbilstošos izbāzeņus izgatavojis I. Auziņš, kā arī daži no iestādēm vai personām jau gatavi iegūti izbāzeņi.

Kopumā kartotēkas izskats ir visai vienkāršs. Visas kartiņas rakstītas ar roku, izmantojot melnu, zilu, sarkanu pildspalvu vai parasto zīmuli. Visiem muzeja priekšmetiem neatņemama sastāvdaļa ir inventāra numurs, kas šajās kartiņās parādās divkārtīgi – no dažādām inventāra uzskaites sistēmām, kas pastāvējušas muzejā. Ja latviski dzīvnieku sugu nosaukumi sastopami tikai uz dažām kartiņām, tad pilnīgi visās lieliem burtiem kā virsraksts atrodams katra īpatņa nosaukums latīņu valodā. Pārējā informācija kartiņās ļoti variē – no tikai nosaukuma un inventāra numura līdz rūpīgi fiksētiem visiem dzīvnieka mērījumiem, ieguves laikam, vietai, apstākļiem, izgatavošanas laikam, bojājumiem, ievērojamām īpatnībām, ievācējam un izgatavotājam. Īpatņu mērījumi ietver dzīvnieka svaru tā iegūšanas brīdī, ķermeņa garumu, putniem spārnu izpletumu, spārnu garumu, astes garumu, stulma garumu, knābja garumu un augstumu vai vismaz vienu no šiem datiem, visbiežāk atsevišķi fiksēts īpatņa svars.

Priekšmetu iegūšanas stāsti

Papildus svarīgajiem datiem atrodami arī visdažādākie komentāri, kas pārsvarā vēsta par dzīvnieku nāves apstākļiem un kā tie nokļuvuši Zooloģijas kolekcijās. Vairāki no muzejā nokļuvušajiem dzīvnieku izbāzeņiem ar nāvi sastapušies nejaukā, tomēr visai bieži sastopamā veidā – notriekti ar mašīnu. Šāds liktenis piemeklējis 2000. gadā atrastu mazo ērgli (aquila pomarina) (jauns, pirmā gada putns), mazā ērgļa (aquila pomarina) tēviņu, kas 2011. gadā atrasts uz Rīgas–Liepājas šosejas netālu no Lielupes tilta, 2015. gada nogalē Pļaviņu apkārtnē atrasto un 2016. gadā izbāzto meža pūci (strix aluco). Nedaudz jau iebojājies Limbažu–Tūjas šosejas malā 1989. gada jūlijā tika atrasts baltais stārķis (ciconia ciconia), bet vēl kāda kartiņa vēsta: “šosejmalā (vēl dzīvs) ~5km uz W no Apšupes stacijas uz Ri – Liepājas šosejas. Mašīnas notriekts, bojāts mugurkauls, lidot nespēja. 1997. g. jūlijs”. Kartiņa atbilst peļu klijānam (buteo buteo), kas atrasts uz Rīgas–Liepājas šosejas. Sabraukti tiek ne tikai putni. 2012. gada rudenī uz Ventspils–Kolkas šosejas Irbes upes tilta apkārtnē uz ceļa sabraukts tika atrasts arī sermulis (mustela erminea). Kāds vienu gadu vecs vistu vanags (accipiter gentilis L.) atrasts nosities pašā LU Muzeja pagalmā – Rīgā pie Kronvalda bulvāra 4 – 2010. gada 28. augustā.

Daži no putniem iegūti medībās. 1997. gadā nomedīts garkaklis (anas acuta), 1998. gadā rudens medību atklāšanā Babītes ezera 3. bāzē nomedīti, izbāzti un gadu vēlāk nogādāti muzejā tika divi putni – lielā tilbīte (tringa nebularia) un purva tilbīte (tringa glareola). 2003. gada 18. oktobrī aptuveni 7 km no Kolkas nošauts tika jūras šņibītis (calidris maritima), bet muzejā tas nogādāts 2005. gada nogalē.

Tīklos, gan tam paredzētos, gan tādos, kuros ķer zivis, putni sapinas visai bieži. 2006. gada rudenī vien dažu dienu laikā tīklos slīkuši un Zooloģijas kolekcijās nokļuvuši trīs putni – brūnkakla gārgale (gavia stellata) un tumšo pīļu (melanitta fusca) pāris, mātīte un tēviņš. Arī naftas piesārņojuma rezultātā putniem nācies šķirties no dzīvības. Kā vēsta kartotēkā atrodamā informācija, Kolkas ragā 1993. gada 20. februārī miruši četri putni – divi kākauļi (clangula hyemalis), tēviņš un mātīte, un divas tumšās pīles (melanitta fusca). Gredzenošanas laikā nejauši savainota gārgale (crex crex), bet tīklos noķerti un vēlāk izbāzti arī citi putni.

Vēl daži interesanti ieraksti: 1998. gadā Baložos, Olaines mežniecībā iegūtais meža caunas (martes martes) tēviņš kūtī pie mežniecības nokodis 18 vistas, bet 2010. gada 30. augustā kāds melnais stārķis iekritis bebru kājlamatās un nobeidzies Engurē, tagad aplūkojams Zooloģijas kolekciju ekspozīcijā, tam nav kreisās pēdas.

Izbāzeņi ar gredzeniem un atpazīstamības zīmēm

Nozīmīgas putnu un zīdītāju atpazīstamības zīmes ir cilvēka vai dabas piešķirtas un saglabāšanas vērtas arī pēc dzīvnieku nāves un padarīšanas par muzeja priekšmetiem. Kartotēkā precīzi vai vismaz piezīmes veidā ir minētas gan fiziskās iezīmes, putnu spalvu tērpa formas, gredzeni, gan arī atsevišķiem izbāzeņiem norādīta to atveidotā poza.

1992. gadā muzejā iegādāts zivjērgļa (pandion haliaetus) tēviņš ar gredzenu LRE‑4046. Ekspozīcijā aplūkojams žagatas (pica pica) tēviņa izbāzenis, kas iegūts 1995. gada 10. novembrī Papē. Putns bijis trīs gadus vecs, jo 1993. gada 20. septembrī gredzenots kā vienu gadu vecs putns. Gredzenos ietvertā informācija papildina un precizē datus, kas iegūstami par īpatni. Gredzeni atrodami arī uz 1995. gada 25. februārī iegūtās cekulpīles (aythya fuligula) mātītes izbāzeņa un bikšainā klijāna (buteo lagopus) izbāzeņa, savukārt platknābja (anas clypeata) mātītei, kas muzejā nokļuvusi 1995. gadā, papildus gredzenam ir arī pleznas zīme.

2001. gadā muzejā nonākušais dižraibā dzeņa (dendrocopos major) izbāzenis vērojams jauna putna tērpā, mednis (tetras urogallus) ekspozīcijas vitrīnā izrāda savu riesta pozu, savukārt ziemas žubīšu (fringilla montifringilla) izbāzeņu vidū vērojama dažādība, kas fiksēta kartotēkā – 1998. gada maijā mirušo, tajā pat gadā izgatavoto un 1999. gadā muzejā nogādāto putnu, tēviņa un mātītes, pāris tērpies pavasarim raksturīgā tērpā, savukārt 1998. gada rudenī Papē iegūts šīs pašas sugas tēviņš rudens tērpā. Ievērības cienīgs ir Eiropas kurmja (talpa europaea) izbāzenis. To izgatavojis Valdis Roze, tomēr nav zināms, cik sen, jo par tā iegūšanu kartotēkā minēta tikai ieguves vieta – Rucavas apkārtne. Īpaša ievērība gan pievēršama kurmja kažoka dēļ. Tas ir sniegbalts jeb albīns.

Eksotisku dzīvnieku izbāzeņi

Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas gan Latvijā sastopamo dzīvnieku sugu paraugi, gan arī tādi, kas uzskatāmi par eksotiskiem. Daļa šajā kartotēkā iekļauto sugu pārstāvju ir nākuši no Krievijas, savukārt cita neliela daļa iegūti no zooloģiskā dārza.

Trīspirkstu dzeņa (Picoides tridactylus) mātītes izbāzenis izgatavots 1989. gadā un iegūts no Tjumeņas apgabala, Krievijas Federācijas, savukārt tēviņš iegūts 1989. gada 12. februārī Pūrē. Abi īpatņi izvietoti uz viena pamata un atbilst vienam inventāra numuram. No šīs vietas uz Zooloģijas kolekcijām atsūtīts arī 1987. gada sākumā (vai kādā brīdī tajā ziemā, precīzi dati nav norādīti) arī bēdroža (perisoreus infaustus) izbāzenis. Melnās puskuitalas (limosa limosa) tēviņa izbāzenis Zooloģijas kolekcijās nokļuvis no Kirovas apgabala, Šahaļinovas rajona, Kolosovas ciema 2012. gadā. Šī priekšmeta kartiņa ir viena no tām, kas izceļas ar apjomīgu informācijas daudzumu, jo papildus latīniskajam nosaukumam, inventāra numuram, īpatņa dzimumam un ieguves laikam un vietai kartiņa sniedz precīzu informāciju par putna svaru un ķermeņa daļu garumu. Divi no krājumā esošajiem priekšmetiem muzejā ir nogādāti 1994. gada sākumā, bet iegūti Magadanas apgabalā Krievijā 1992. gada maija beigās. Viens no tiem ir melnās vārnas (corvus corone) izbāzenis, kas iegūts uz ligzdas, bet otrs – Šaurknābja pūslīšu (phalaropus lobatus) pāris, tēviņš un mātīte uz viena pamata. 1987. gadā Uzbekistānas Republikā ir iegūts Sārtā strazda (sturnus roseus) tēviņa izbāzenis, bet 1991. gada vasarā no šīs pašas vietas muzejā nokļuva arī baltača (aythya nyroca) mātītes izbāzenis. Tas šobrīd neatrodas ekspozīcijā, bet izbāzeņa stāvoklis ir eksponējams. Viens īpatnis, kas nepieder šīs kartotēkas putnu klāstam, ir Eiropas ūdele (mustela lutreola). Tā muzejā iegūta no Krievijas, tomēr uz kartiņas precīzāka atrašanās vieta nav minēta. Ūdele izbāzta 2001. gadā un pieder I. Auziņa izbāzto muzeja priekšmetu kolekcijai.

No zooloģiskā dārza LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās nokļuvuši ir pārsvarā eksotiski putni. Teju nevienā no inventarizācijas kartotēkas aprakstiem gan nav minēts konkrēts zooloģiskais dārzs, tomēr, iespējams, tas varētu būt Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs.

1988. gada 16. janvārī Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā (vienīgā kartiņa, kurā fiksēts konkrēts zooloģiskais dārzs) mira sarkankakla valabija (macropus rufogriseus) mātīte. Tagad šī dzīvnieka izbāzenis vērojams kā viens no nedaudziem ekspozīcijā izstādītajiem eksotiskajiem zīdītājiem. Kartiņā atrodama detalizēta informācija par dzīvnieka izmēriem. Interesantā kārtā dzīvnieka suga gan vispirms konstatēta kā pelēkais ķengurs, bet vēlāk veikti labojumi. Daļai zooloģiskajā dārzā iegūto eksemplāru kartotēkā iekļautā informācija ir visai formāla. 1997. gada rudenī no zooloģiskā dārza iegūti tika vairāki putnu izbāzeņi: baltās pūces (bubo scandiacus) izbāzenis, ar uz kartiņas fiksētu tās novecojušo latīnisko nosaukumu “nyctea scandiaca”, meža pūces (strix aluco) izbāzenis rudā formā un apodziņa (glaucidium passerinum) izbāzenis. Pēdējiem diviem uz kartiņām minēts komentārs, ka putnu izcelsme nav zināma. Interesanta informācija kartiņā fiksēta par 1997. gada novembrī mirušu urālpūci (strix uralensis), kas uz zooloģisko dārzu tika nogādāta no Rīgas (šī informācija gan atzīmēta kā varbūtēja) pasprukusi no būra un dzīvojusi kādu laiku zooloģiskā dārza priežu zaros, līdz atrasta nokritusi zemē. Sekcijā tās barības vadā tika atklāta žurka. Nedaudz agrāk, tā paša gada pavasarī, zooloģiskajā dārzā mira melnkakla gārgale (gavial arctica), kas uz zooloģisko dārzu tikusi aiznesta kā pacelties un nolaisties nespējīgs putns migrācijas laikā. Tievknābja kairas (uria aalge) jaunulis uz zooloģisko dārzu atvests no Liepājas jūrmalas, bet pēc nāves 1997. gada vasarā izbāzts un šobrīd glabājas krājumā, savukārt 2000. gadā iegūtā tievknābja kaira ziemas tērpā aplūkojama ekspozīcijā. 1998. gadā kolekcijai pievienoti tika koku pīles (aix sponsa) tēviņa, kukaiņu piekūna (falco vespertinus) jauna tēviņa un ausainās pūces (asio otus) izbāzeņi, savukārt 2002. gadā muzeja kolekcijām pievienoti tika krāšņas mandarīnpīles (aix galericulata) tēviņa un plīvurpūces (tyto alba) izbāzeņi.

Priekšmeti kā kolekcijas vai to daļa

Lai arī lielākā daļa šai kartotēkai atbilstošo priekšmetu ir taksidermista Valda Rozes roku darbs, deviņi kartotēkai atbilstoši izbāzeņi iegādāti jau kā gatavi eksemplāri no Latvijas Nacionālā dabas muzeja: mazā stērste (emberiza pusilla), zilastīte (tarsiger cyanurus), ķīķis (pernis apivorus), lauku lija (circus cyaneus), baltvaigu zoss (branta leucopsis), Jūrmalas (Sāmsalas) dižpīle (tadorna tadorna), baltpieres zoss (anser albifrons), mazais gulbis (cygnus columbianus) un mazais ērglis (clanga pomarina). Šo priekšmetu kartiņās gan informācija ir virspusēja – inventāra numurs, nosaukums latīņu valodā un “iepirkts no Dab. muz. 1989”. Vairākās kartiņās atrodams uzraksts arī par jau gatavu izbāzeņu iegādi no Valda Rozes personīgās kolekcijas.

Brīvi inventāra numuri un likvidēti priekšmeti

Kartotēkas kartiņu starpā atrodamas arī tādas, uz kurām fiksētā informācija vairs neatbilst patiesībai un nav identificējama ar kādu muzeja krājumā esošu priekšmetu. Uz vairākām kartiņām atrodams komentārs “(vēl nav)”, kas nozīmē, ka kartiņas izgatavošanas brīdī pats tai atbilstošais priekšmets vēl nav bijis sagatavots un līdz ar to vai nu vēlāk priekšmets tiek pabeigts un identificējams ar kartotēkā atrodamo kartiņu, vai arī kāda iemesla dēļ priekšmetam ticis piešķirts cits inventāra numurs un kartiņā fiksētais numurs realitātē ir “brīvs”. Šādā veidā labojumi veikti arī uz kartiņām. Brīvie numuri gan līdz šim tā arī nav tikuši piešķirti kādam citam priekšmetam muzeja krājumā. Šis ir viens no veidiem, kā muzejā laika gaitā priekšmetiem rodas inventāra numuru uzslāņojums – piešķirti jauni numuri atbilstoši cita veida sistemātiskam iedalījumam muzeja krājuma uzskaitē vai secīgu inventāra numuru rindā pēkšņi rodas pārtraukums, kam nav nekāda sakara ar iespējami pazudušu priekšmetu, tāds vienkārši neeksistē.

Priekšmetu likvidēšanai pamatā ir divi iemesli. Kā pirmo var minēt to, ka bojājumu dēļ priekšmets nav eksponējams vai pat ne uzglabājams, kā rezultātā priekšmeti tiek likvidēti un izsvītroti no inventāra saraksta. Lai arī muzeoloģijas noteikumi nosaka specifisku muzeoloģisko priekšmetu uzglabāšanas kārtību, kaitēkļu aktivizēšanās ne vienmēr ir novēršama pilnībā. Spriežot pēc ierakstiem kartiņās, visi šajā kartotēkā atrodamie atbilstoši identificējamie priekšmeti ir “bezcerīgi sagrauzti”. Šāds liktenis piemeklējis vairākus muzeja priekšmetus 2007. gadā: 2003. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrības dāvināts ūdensstrazda (cinclus cinclus) izbāzenis, 1989. gada novembrī ievākts vidējo dzeņu (dendrocoptes medius) pāris, tēviņš un mātīte, par kuriem kartiņā saglabāti plaši dati ar visiem mērījumiem. 1990. gada oktobra vidū Papē tikuši ievākti divi garastīšu (aegithalos caudatus) eksemplāri, tomēr to dzimums kartotēkā nav precizēts, abi bijuši pieauguši īpatņi. Interesanti kartotēkā ierakstīti divi putnu izbāzeņi, jo atradušies uz viena pamata, bet bijuši divu sugu pārstāvji, līdz ar to katrs ar savu kartiņu, bet ar komentāru, ka abas kartiņas jāskata kopā – dižraibā dzeņa (dendrocopos major) mātīte un baltmugurdzeņa (dendrocopos leucotos) mātīte, kas abas iegūtas 1999. gadā Dobeles rajonā, bet muzejā nogādātas 2000. gadā.

Otrs iemesls priekšmetu pazušanai no LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājuma ir priekšmeta atdāvināšana kādā svarīgā nolūkā. Šādas darbības ir fiksētas kartotēkas kartiņās un veiktas piezīmes par priekšmetu izslēgšanu no uzskaites, jo priekšmets uzdāvināts kādam darbiniekam vai ar Zooloģijas kolekcijām cieši saistītam cilvēkam, piemēram, piecdesmitajā dzimšanas dienā. Šādā veidā 1991. gada maijā iegūts dzeltenās stērstes (emberiza citrinella) tēviņa izbāzenis tika atdāvināts 1995. gada novembrī, 2010. gada februārī netālu no Garciema beigta atrastā apodziņa (glaucidium passerinum) mātīte, kas izbāzta un uzdāvināta tika jau tā paša gada novembrī. 1994. gada rudenī Ventspils rajonā tika atrasta ausainā pūce (asio otus), kas nav spējusi pacelties spārnos, izbāzta 1995. gada 25. februārī un kādā brīdī vēlāk atdāvināta. 1995. gada 17. oktobrī Papē tika iegūts vienu gadu vecs dzilnīša (sitta europaea) Sibīrijas pasugas (s.e.europaea) tēviņš, kartotēkā fiksēti daļa īpatņa mērījumu, kas kādā vēlākā brīdī atdāvināts Latvijas Dabas fonda pārstāvei. 2012. gadā no Remtes, Saldus rajona, muzejā nonācis divus gadus vecas meža pūces (strix aluco) mātītes izbāzenis ar kartotēkā rūpīgi fiksētiem mērījumiem, kas pēc diviem gadiem atdāvināts. Vienīgā šajā kartotēkā bijusī putna ādiņa ir 1989. gadā Mārupē ievākta divus gadus veca sīļa (garrulus glandarius) ādiņa, par kuru kartotēkā fiksēti arī rūpīgi mērījumi un komentārs par priekšmeta atdāvināšanu, tomēr datums nav minēts.

Šie un citi kartotēkas kastītē esošajiem aprakstiem atbilstošie putnu un zīdītāju izbāzeņu paraugi ir kvalitatīvi, mūsdienīgā taksidermijas gaumē izstrādāti un lieliski papildina Zooloģijas kolekciju ekspozīciju. Lai arī inventarizācijas uzskaite ir datorizēta un šīm kartiņām praktiskas vērtības vairs nav, tās ir kļuvušas par muzeja priekšmetiem, un ir interesanti ielūkoties glīti noformēto, rūpīgi aprakstīto datu krājumā un meklēt šiem aprakstiem atbilstošos īpatņus muzeja vitrīnās.

LU Muzeja Zooloģijas kolekciju pastāvīgā ekspozīcija atrodas Kronvalda bulvārī 4, Rīgā, 4. stāvā, 422. telpā. Apmeklējumu iepriekš jāpiesaka muzeja mājaslapā vai pa tālr.: 67034013

Madara Smeltere-Molla, krājuma glabātāja

Krievijas-Ukrainas karš (2014-pašlaik) un tā eskalācija 2022. gada 24. februārī ir radījusi draudus Latvijas valsts neatkarībai un drošībai, kas vēstures atmiņā atsauc Otro pasaules karu ar visu tā nežēlību - PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas agresiju, okupāciju, represijas un deportācijas. Šajā laikā svarīgi ne tikai stiprināt Latvijas aizsardzību un drošību, bet arī atcerēties tos cilvēkus, kuri, riskējot ar savu dzīvību un brīvību, uzdrošinājās pretoties okupācijas varām. Viens no šiem cilvēkiem bija LU tiesību zinātņu profesors Konstantīns Čakste, kurš 1943. gada 13. augustā dibināja un vadīja Latvijas Centrālo padomi (LCP) - nevardarbīgu pagrīdes organizāciju, kas centās caur slepeniem sakariem ar Latvijas diplomātiem Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu Otrā pasaules karā [1]. Aktualizējot gan ģeopolitisko spriedzi, gan Latvijas valsts 105 gadu jubileju (18.11.2023) un LU 105 gadu jubileju (28.09.2024), tapusi rubrika par LU prof. K. Čakstes piemiņas tradīcijas iedibināšanu Latvijas Universitātē kā papildinājums 2020. gada jūlijā publicētajai LU Muzeja rubrikai ZEM LUPAS par Konstantīna Čakstes piemiņas plāksni.

Fotogrāfijas raksturojums

Viens no vēstures avotiem, kas pastāvīgi glabājās Latvijas Universitātes (LU) Muzeja LU vēstures kolekcijās, par LU prof. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanu ir latviešu fotogrāfa Andra Dzeņa uzņemta melnbalta fotogrāfija, kas datēta ar 1994. gada 27. septembri [2]. Tā ir 9 x 12 cm izmērā, uz kuras redzama marmora plāksne ar iegravētu tekstu latviešu valodā zelta krāsas burtiem: Latvijas Universitātes civiltiesību profesors KONSTANTĪNS ČAKSTE (1901-1945), gājis bojā nacistu ieslodzījumā Polijā. Viņa vadībā 1943. gada augustā dibināta Latvijas Centrālā padome - Nacionālais pretestības centrs cīņai pret svešām okupācijas varām. Pa labi no marmora piemiņas plāksnes redzams latviešu studentu vienības Austrums karogs, kas novietots vertikālā stāvoklī. Pats K. Čakste bija Austruma biedrs, un šīs organizācijas klātbūtne liecina par tās dalību piemiņas plāksnes atklāšanā, izrādot godu savam bojāgājušajam biedram. 1994. gada 27. septembris ir diena pirms 28. septembra – LU dibināšana. 1994. gadā bija apritējuši 3 gadi kopš Latvija atjaunoja savu valstisko neatkarību no PSRS 1991. gada 24. augustā [3] un 4 gadi kopš LU atguva savu vēsturisko nosaukumu (1990. gada 19. martā) - Ar Darba Sarkanā karoga ordeņa apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes nosaukums tika nomainīts ar Latvijas Universitātes nosaukumu [4], kas tika pieņemts 1922. gada 23. augustā ar Latvijas valdības veikto LU Satversmes projekta apstiprināšanu [5]. Šie divi notikumi liecina par LU demokratizāciju, kas izpaudās ar atteikšanos no PSRS okupācijas laika oficiālā nosaukuma un saikņu veidošanu ar starpkaru perioda LU.

1990. gadu pirmās puses pārmaiņas labi raksturo LU rektors Juris Zaķis: "Mēs esam nokratījuši okupācijas jūgu un atkal jūtamies brīvi. Mēs esam izdzīvojuši un saglabājuši savas vērtības, ja ne fiziskā vai materiālā veidā, tad vismaz pilnībā nekad nezaudētās garīgās vērtības, kuras šodien no jauna materializējam." J. Zaķis skaidro, ka LU saime, par spīti totalitāro režīmu (PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas) mēģinājumiem iznīcināt Latvijas valstiskumu līdz pamatiem, spējusi pielāgoties smagajām 20. gs. pārmaiņām, saglabājot uzticību neatkarīgai Latvijas valstij, kurai līdzās ir LU kā šis valsts nenošķirama sastāvdaļa [6].

Ideja par piemiņas plāksni

Priekšlikums par LU prof. K. Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanu radās 1994. gada 4. janvārī, kad Austruma priekšsēdētājs, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, RSU Komunikācijas fakultātes komunikācijas profesors un latviešu žurnālists Ainārs Dimants uzrakstīja vēstuli LU rektoram J. Zaķim. Vēstulē tika ierosināts uz LU 75 gadu jubileju (28.09.1994) piešķirt bojāgājušajam K. Čakstem goda biedra statusu un atklāt viņam piemiņas plāksni LU galvenās ēkas vestibilā vai LU Mazajā aulā [7]. Kad 1993. gada oktobrī Austrums akreditējās pie LU, austrumieši vēlējās izveidot ciešāku saikni ar LU, atklājot K. Čakstem veltītu piemiņas plāksni. Pirms tam Austrums savu darbību atjaunoja Latvijā 1990. gada 13. septembrī, kad tika reģistrēti un apstiprināti jaunie organizācijas statūti pie RPI (mūsdienu RTU) [8], kā arī Trešās atmodas laikā Latvijas PSR Ministru padome atcēla 1940. gada 13. jūlija Latvijas sabiedrisko lietu ministra lēmumu par studentu akadēmisko mūža organizāciju slēgšanu [9]. Lai gan LU prof. K. Čakstem tika atklāta piemiņas plāksne LU Mazajā aulā, LU goda biedra nosaukums netika piešķirts. Taču plāksnes atklāšana bija simbolisks solis, lai izveidotu 1991. gada 24. augustā atjaunotajai Latvijas valstij kontinuitāti ar 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas valsti, sasaistot ar 1919. gada 28. septembrī dibināto LU kā vienu no neatkarīgās Latvijas valsts pamatiem – LU dibinājusies un veidojusies laikā, kad norisinājās Latvijas Neatkarības karš (1918-1920) [10] un Latvijas pagaidu valdības prezidija priekšsēdētājs bija K. Čakstes tēvs, latviešu jurists Jānis Čakste, kurš ir LU goda doktors tiesību zinātnē kopš 1924. gada [11].

Savukārt ideja par piemiņas plāksnes radīšanu radās 1989. gada aprīlī, kad Austruma biedrs, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filoloģijas nodaļas ģermanistikas absolvents un LCP loceklis no Zviedrijas Leonīds Siliņš, veicot pētniecisko darbu Štuthofas koncentrācijas nometnes muzejā pie Gdaņskas, Polijā, atklāja LU prof. K. Čakstes kapavietu [12]. L. Siliņš apmeklēja Štuhofu, kad tā kopā ar Pomerāniju, Silēziju un daļu Austrumprūsijas pēc Otrā pasaules kara saskaņā ar Sabiedroto koalīcijas (ASV, Lielbritānija un PSRS) lēmumu Teherānas konferencē 1943. gada 28. novembrī - 1. decembrī tika atņemta Vācijai un piešķirta Polijai kā kompensācija par tās zaudētajām austrumu teritorijām, ko PSRS atņēma un iekļāva savā sastāvā (mūsdienās Lietuvas austrumi, Baltkrievijas un Ukrainas rietumi) [13]. L. Siliņa 1988. gada 8. augustā uzsāktā individuālā ekspedīcija, kas tika organizēta Austruma uzdevumā, sakrita ar laiku, kad demokrātisko pārmaiņu rezultātā PSRS un tās satelītvalstīs Centrāleiropā un Austrumeiropā, piemēram, Polijā arodbiedrība Solidaritāte kļuva par politisku organizāciju, kas mērenā ceļā panāca komunistiskās diktatūras nomaiņu ar parlamentāru demokrātiju [14].

Bojāejas ceļš un ģimenes liktenis

Ekspedīcijas laikā L. Siliņam caur pētniecisko darbu izdevās “strukturēti salikt pa plauktiņiem” sava biedra K. Čakstes bojāejas ceļu, kas sākās 1944. gada 29. aprīlī - K. Čaksti arestēja nacionālsociālistiskās Vācijas Gestapo dzimtajās mājās Jūrmalā visas ģimenes klātbūtnē. Tā bija pēdējā reizi, kad viņš redzēja savu ģimeni (sievu Anastasiju Čaksti, māti Justīni Čaksti un abas meitas - Katrīna un Anna Čakstes) [15]. Sakarā ar arestu 1944. gada 2. maijā LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē (tajā laikā saukta par Rīgas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti) tika pārtraukts tirdzniecības tiesību gala pārbaudījums, jo LU saņēma ziņu par viņa arestu [16]. Garais, mokošais bojāejas ceļš noslēdzās ar nāvi 1945. gada 21.-22. februāra naktī Genšā mūsdienu Polijas ziemeļos. Sarkanajai armijai tuvojoties Rīgai, 1944. gada septembra vidū K. Čakste, kurš bija īsu laiku ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē, tika evakuēts uz Štuhofas koncentrācijas nometni, kur bija ieslodzīts no 1944. gada 10. septembra līdz tās evakuācijai 1945. gada 25. janvārī [17]. Evakuācija sākās, kad norisinājās Sarkanās armijas t.s. Vislas-Oderas ofensīva Austrumu frontē [18].

Apzinoties par Sarkanās armijas mēģinājumu ielenkt Austrumprūsiju un došanos Baltijas jūras virzienā uz Dancigu (Gdaņsku), koncentrācijas nometnes administrācija izšķīrās par politieslodzīto evakuāciju uz Lauenburgu rietumu virzienā. Evakuācija notika nāves marša stilā, soļojot politieslodzītajiem bez ziemas apģērba un pārtikas pa bargo ziemas spelgoni, atrodoties apdraudētībā no padomju karaspēka puses [19]. K. Čakste devās nāves maršā, ciešot bargo salu. Politieslodzītos šādā veidā evakuēja, jo vācu nacionālsociālisti nerēķinājās ar viņu dzīvību un paši negribēja kopā ar politieslodzītajiem evakuēties ar kuģi pa Baltijas jūru sakarā ar padomju zemūdeņu un britu kara aviācijas klātbūtni. Mēnesi pēc K. Čakstes nāves, 1945. gada martā daudzus prāmjus, kuri evakuēja politieslodzītos uz Lībeku, vācu ostas pilsētu Baltijas jūras krastā, nogremdēja britu gaisa spēku bumbvedēji, aizdzenot jūras dzelmē gan gūstekņus, gan sagūstītājus [20]. Nāves maršs apstājās netālu no Ganšas  ap 12 km no Lebas ezera pie Krepas ceļa mūsdienu Polijas ziemeļos, kur Štuthofas koncentrācijas nometnes politieslodzītie bija ievietoti kādā Vācu Darba dienesta nometnē. Tas notika sakarā ar Sarkanās armijas strauju virzīšanos Poznaņas virzienā, kas aizšķērsoja evakuācijas ceļu [21]. K. Čakste neizturēja skarbos apstākļus, ka 1945. gada 21.-22. februāra naktī nomira no bargā aukstuma un smadzeņu iekaisuma. Saskaņā ar Polijas Sarkanā krusta Lebrokas nodaļas pilnvarotā 1945. gada 26. novembra ekshumācijas vietu protokolu, K. Čakste ticis apglabāts kapa kopiņā Ganšā ar koka krustu un uzrakstu: Profesors K. Čakste. 1951. gada decembrī [22] viņu pārbedīja Gdaņskas apgabala Kašubska Krēpas Nāves marša upuru kapsētā līdzās citiem politieslodzītajiem, kur L. Siliņam izdevās no Polijas varas iestādēm iegūt atļauju, lai 1990. gada 28. maijā uzstādītu kapakmeni latviešu un poļu valodā priekš bojāgājušā K. Čakstes [23].

Pateicoties L. Siliņam kā LCP loceklim-atbildīgajam par Latvijas kara bēgļu evakuāciju pāri Baltijas jūrai ar laivām uz Zviedriju, 1944. gada 15. oktobrī, kad K. Čakste jau bija ieslodzīts Štuhofā, viņa sievai Anastasijai, mātei Justīnei un meitām Katrīnai un Annai izdevās aizbēgt ar laivu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Arī brālis Mintauts Čakste ar savu ģimeni aizbēga uz Zviedriju, kur visi Čakstes sagaidīja Otrā pasaules kara beigas Eiropā. Apzinoties, ka vairs nebūs iespējams atgriezties dzimtenē sakarā ar otrreizējo PSRS okupāciju, visa Čakstu ģimene emigrēja uz ASV 1950. gadā. L. Siliņa nopelns ne tikai ir K. Čakstes ģimenes izglābšana no iespējamām padomju represijām pēc Otrā pasaules kara, bet arī paša K. Čakstes bojāejas vietas atklāšana un piemiņas tradīcijas aizsākšana [24].

Konstantīna Čakstes piemiņas kopšana LU mūsdienās

2022./2023. ak. g. LU Fonds piešķīra Konstantīna Čakstes piemiņas stipendiju LU Juridiskās fakultātes Tiesību zinātnes Bakalaura studiju programmas 1. kursa studentiem Žanetei Piļkai un Leonam Podbrezskim, ar kuriem LU Muzejam bija gods sadarboties. Abi stipendiāti veica brīvprātīgo darbu, palīdzot muzeja speciālistiem muzeja krājuma priekšmetu šķirošanā, paātrinot tā sistematizāciju un iekļaušanu pastāvīgā ilgtermiņa glabāšanā LU Muzeja krājumā [25]. L. Podbrezskis veica arī pētniecisko darbu, uzrakstot publikāciju par LU dibināšanu 1919. gada presē un palīdzēja LU Muzeja dalībai Eiropas Muzeja naktī 2023 [26]. Stipendiju piešķīra K. Čakstes mazmeita Anna Justīne Čakste – Rollins, kura dzimusi ASV un ir viena no LU Fonda sudraba mecenātiem. Lepojoties par sava vectēva drosmi cīņā par Latvijas valsti, viņa par savu pienākumu uzskata stiprināt saiknes ar LU, atbalstot materiāli talantīgus, topošos juristus Latvijas valsts nākotnei. Kā minēts raksta sākumā, 2020. gada 2. jūlijā LU Muzejs publicēja rakstu rubrikā ZEM LUPAS par tēmu LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne, kurā raksturoja pašu piemiņas plāksni un analizēja K. Čakstes lomu cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu Otrā pasaules kara laikā. Arī LU Muzejs savās regulārajās ekskursijās pa LU galveno ēku ved apmeklētājus uz LU Mazo aulu, kur iepazīstina ar LU prof. Konstantīna Čakstes piemiņas plāksni un skaidro šī ievērojamā LU saimes locekļa nozīmi.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju vēstures kolekcija, ar kuru var iepazīties piesakoties apmeklējumam, papildus informācija pa tel. 67034031, 25733456 vai rudolfs.rubenis@lu.lv.

Ekskursijas var pieteikt latviešu, angļu un vācu valodās, to ilgums - 45-50 min. Iepriekšēja pieteikšanās zvanot pa tālruni 67034032, 25733456 vai aizpildot apmeklējuma reģistrācijas formu.

Papildus informācija 

LU profesora Konstantīna Čakstes piemiņas plāksne

Jāzeps Rancāns un uzsaukums vēlēšanām Eslingenē

Latvijas Tautas frontes piemiņas plāksne

Čakste, Konstantīns (26.07.1901.-21.02.1945.)

Vēsture - Akadēmiskā vienība Austrums

Ar karstāko sirdi un labāko darbu savai Latvijai - Latvijas Vēstnesis

Anna Justīne Čakste-Rollins un Kāvušu Izglītības un kultūras fonds

Konstantīna Čakstes piemiņas stipendiāts - Leons Podbrezskis

Konstantīna Čakstes piemiņas stipendiāte - Žanete Piļka

[1] Kochanski, Halik. Resistance: The Underground war in Europe, 1939-1945. London: Penguin Random House UK. 2022, page 527

[2] LUM2111

[3] Rubenis, Rūdolfs. Latviešu studenšu korporācijas Dzintra regālijas LU Muzeja krājumā. Rīga: LU Muzejs. 2023, 4. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61934

[4] Par Latvijas Universitātes Satversmi. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/46864-par-latvijas-universitates-satversmi

[5] Apstiprināta Latvijas Universitātes Satversme. Rīga: LU Muzeja. 2022. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/notikumi/diena/notikums/e/apstiprinata-latvijas-universitates-satversme-20230328/

[6] Strods, Heinrihs (sast. un zin. red.). Latvijas Valsts Universitātes vēsture (1940-1990). Rīga: Latvijas Universitāte. 1999.

[7] LUM2113

[8] Lerhis, Ainārs. Ieskats akadēmiskās vienības “Austrums” vēsturē. Pieejams: https://www.austrums.lv/par-mums/vesture

[9] Rubenis, Rūdolfs. Latviešu studenšu korporācijas Dzintra regālijas LU Muzeja krājumā, 4. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61934

[10] Strods, Henrihs. Latvijas Universitātei (1919-1940). No: Varslavāns, Alberts (galv. red.). Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 1994, 48. lpp.

[11] Turpat, 376. lpp.

[12] Andersons, Edgars., Siliņš, Leonīds. Latvija un Rietumi: Latviešu nacionālās pretestības kustība (1943-1945). Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla Latvijas vēsture fonds. 2002, 358., 360. lpp.

[13] Naimark, Norman M. Stalin and the Fate of Europe: The Postwar struggle for sovereignity. London: The Belknap Press of Harvard University Press. 2019, page 197

[14] Davis, Norman. Im Herzen Europas: Geschichte Polens. Munchen: Verlag C.H. Beck oHG. 2020, Seite 431

[15] Zemītis, Guntis. Drošības aspekti Latvijas vēsturē: no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2023, 393. lpp.

[16] LVVA. 7427. f. (Latvijas Universitāte), 13. apr., 326. l (Ārkārtas profesors Konstantīns Čakste), 48. lpp.

[17] Auziņš, Arnolds. Konstantīns Čakste. Rīga: Apgāds “Jumava”. 2004, 72. lpp.

[18] Shirer, William. The Rise and Fall of the Third reich. London: Book Cluba Associates. 1971, page 1097

[19] Andersons, Edgars., Siliņš, Leonīds., 358. lpp.

[20] Neiburgs, Uldis. Grēka un ienaida liesmās! (Latvijas Otrā pasaules kara stāsti). Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 190. lpp.

[21] Andrew, Roberts. The Storm of War: A new History of the Second World war. London: Penguin Books Ltd. 2010, page 542-543

[22] Auziņš, Arnolds., 77.-78. lpp.

[23] Andersons, Edgars., Siliņš, Leonīds., 360. lpp.

[24] Auziņš, Arnolds., 61.-62. lpp.

[25] LU fonda stipendiātu brīvprātīgais darbs LU Muzejā. Rīga: LU Muzejs. 2023. Pieejams: https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/76258/

[26] Podbrezskis, Leons. Par Latvijas Universitātes tapšanu 1919. gada septembra preses publikācijas. Rīga: LU Muzejs. 2022. Pieejams: 

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/61713

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

2024. gada 20. maijā latviešu studenšu korporācija Dzintra atzīmē savu Simtgadi kopš tās dibināšanas - 1924. gada 20.maijā [1]. Līdz šim LU Muzejā notikuši pētījumi tikai par studentu korporācijām, nevis par studenšu korporācijām jeb sieviešu akadēmiskajām mūža organizācijām. Lai nerastos vienveidība LU studentu akadēmisko mūža organizāciju vēstures pētniecībā, šoreiz uzrakstīta rubrika par studenšu korporācijas Dzintra regālijām LU Muzeja krājumā. Šai rubrikai arī ir simboliska nozīme, jo tas ir veltījums vienai no vissenākajām un vislielākajām latviešu studenšu korporācijām Latvijā un pasaulē.  

Regāliju raksturojums

LU Muzeja krājumā pastāvīgi glabājas 6 latviešu studenšu korporācijas Dzintra regālijas - biedru kandidātes galvassega (studenšu korporāciju valodā saukta par meitenes segni) [2], viena komerša (svētku) [3], un trīs sadzīves krāsu lentes [4], kā arī krāsu vairodziņš kā kaklarota (bez ķēdītes) [5]. Dzintras savu galvassegu nesauc par segni, bet gan par deķeli, tāpat kā studentu korporācijas, izņemot Tervetia, kas to sauc vienkārši par cepuri [6].

Biedru kandidātes (meitenes) nēsā savu segni bez krāsu lentes, bet gan ar savas studenšu korporācijas izšūtu sudraba cirķeli melnā samta audumā. Cirķelis ir kaligrāfiski savīta korporācijas devīze latīņu valodā, ko var atšifrēt: Vivat, crescat, floreat Dzintra in aternum (lai zeļ, zied un plaukst Dzintra mūžu mūžos). Biedrēm (komiltonēm) un vecbiedrēm (filistrēm) arī ir melnās samta segnes, taču tām sudraba cirķeļa vietā ir savs krāsu trikolors - oranžs-zaļs-gaiši zils. Šīs trikolora krāsas arī ir uz visām auduma krāsu lentēm, ko aizliegts nēsāt Dzintru biedru kandidātēm, citām studentu akadēmisko mūža organizāciju biedrēm (izņemot, ja kādai organizācijai ir noslēgta formāla draudzība ar Dzintra - kartelis vai sadraudzības līgums; krāsu lentes jubilejas svētkos dāvina viensotram) un pie studenšu korporācijām nepiederošas personas. Studenšu korporācijas oficiālās krāsu lentes drīkst nēsāt tikai biedres un vecbiedres, jo viņas ir pilntiesīgas organizācijas biedres [7]. Pirms gada no 2022. gada 25. aprīļa līdz 5. maijam Dzintra galvassegai un visām krāsu lentēm tika veikta profilaktiskā saldēšana LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijā, lai nodrošinātu šo muzeja krājuma priekšmetu ilgtermiņa saglabātību, iznīcinot kaitēkļus.

Visām krāsu lentēm atšķiras to izmēri - svētku lente ir 3 cm plata, bet sadzīves lente ir 1,6 cm plata. Svētku lentes nēsā dibināšanas svētkos jeb dibināšanas komeršā (20. maijā) un akadēmiskā gada noslēguma svētkos jeb maijkomeršā, bet sadzīves lenti dažādos korporantu pasākumos. Visas krāsu lentes nēsā no labā pleca uz kreiso gurnu, līdzīgi kā tas ir raksturīgi studentu korporācijām. Krāsu vairodziņu kā kaklarotu nēsā ap kaklu, bet tikai biedres un vecbiedres.

Trikolors rotā arī pašas studenšu korporācijas Dzintra karogu, kas tika iesvētīts 2019. gada 25. maijā 95 gadu jubilejas Svētku aktā LU Lielajā aulā. Karogu ar trim krāsām iesvētīja Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcas bīskapiene Jāna Jēruma-Grīnberga, uzstājoties ar svētrunu. Trikolora krāsas simbolizē latvietību un patriotismu (oranžs), cerību un ticību uz sasniegumiem (zaļš), sievišķību, skaistumu un dvēseles daili līdzās vīrietiem (gaiši zils) [8]. Trikolors iemieso principus, kas visām dzintrām ir jātur godā visu mūžu. Studenšu korporācija ne tikai ir interešu pulciņš, bet arī liela saistību uzņemšanās pret sevi, savām biedrēm un Latvijas sabiedrību kopumā, apliecinot piederību un ieguldījumu neatkarīgās Latvijas valsts labā [9].

Saistības ar citām studentu akadēmiskajām mūža organizācijām

Studenšu korporācijai Dzintra pastāv saistības arī ar citām studentu korporācijām - ne tikai līgumiski noslēgtas sadraudzības, bet arī kultūrvēsturiskā mantojuma ietvaros. Dzintra savā 95 gadu jubilejas Svētku aktā saņēma vēstījumu kā dāvinājumu, un šis vēstījums bija dziesma Dzintarjūra. Šī skaņdarba melodijas autore ir latviešu komponiste Lūcija Garūta, kura ir pazīstama ar kantāti Dievs, tava zeme deg (lūgšanas dziesma visiem, kas Otrā pasaules karā cieta no PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas nežēlīgās okupācijas). Bet teksta autors ir LU Teoloģijas fakultātes absolvents, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trimdā arhibīskaps, latviešu luterāņu mācītājs un latviešu studentu korporācijas Latvia vecbiedrs Arnolds Lūsis [10]. Dzintarjūras manuskriptu paņēma līdzi no Latvijas Otrā pasaules kara beigās, kad studenšu korporācija savu darbību atsāka trimdā 1946. gada 20. maijā Eslingenē, Rietumvācijā, un tas atgriezās atpakaļ atjaunotajā Latvijas valstī pēc aptuveni 75 gadiem [11]. 95 gadu svētku aktā LU Lielajā aulā latviešu studenšu korporācija Līga (vēsturiski sevi saista ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju), kas atrodas Dzintra tiesiskajā aizbildniecībā (komāna garants), tās biedru Daces Bites un Ilzes Kundziņas izpildījumā tika atskaņota Dzintarjūra par godu studenšu korporācijas Dzintra 95 gadu jubilejai [12].

Studenšu korporācijai Dzintra pastāv formāla sadraudzība ar Baltijas valstu studenšu korporācijām - 1934. gadā tika noslēgts t.s. kartelis ar Vitauta Lielā Kauņas Universitātes (Lietuva) lietuviešu studenšu korporāciju Filia Samogitiae, kas gan vairs neeksistē [13].Taču 2000. gadā tika noslēgts kartelis ar Tartu Universitātes igauņu studenšu korporāciju Indla, kas joprojām ir spēkā [14]. Ne tikai Līga, bet arī citas latviešu studenšu korporācijas atrodas tiesiskā aizbildniecībā studenšu korporācijai Dzintra - pie Minhenes Universitātes dibinātā Staburadze un pie Baltijas Universitātes Pinnebergā, Rietumvācijā dibinātā Spīdola; abas studenšu korporācijas ir dibinātas 1947. gadā [15].

Dzintra loma Latvijas studenšu korporāciju darbībā

No 1924. gada 2. decembra līdz 1925. gada 7. maijam Dzintra kopā ar pārējām latviešu studenšu korporācijām Daugaviete (1921), Gundega (1923) un Imeria (1924) izveidoja Latvijas Studenšu Prezidiju Konventu, kas ir visu Latvijas studenšu korporāciju jumtorganizācija [16].

Kā iepriekš minēts par studenšu korporāciju galvassegu, 1925. gadā Latvijas Studenšu Prezidija Konvents lēma par segņu lietošanu. Par segnes formu izvēlējās beretes formas melnu samta galvassegu, ko pirmoreiz oficiāli sāka nēsāt 1926. gada 18. novembra gājienā uz Rīgas Brāļu kapiem. Šis ir vēsturisks datums, ar ko latviešu studenšu korporācijas sāk lietot segnes līdz pat šodienai [17].

Pēc Otrā pasaules kara trimdā 1948. gada 27. augustā Eslingenā notika Latvijas Studenšu Prezidija Konventa pirmā sēde, kurā piedalījās Dzintra, bet bez savām tiesiskajā aizbildniecībā esošajām studenšu korporācijām. 1947. gada martā pie Baltijas Universitātes (1946 - 1949) dibinās latviešu studenšu korporācija Spīdola, bet pie Minhenes Universitātes tā paša gada septembrī Staburadze. Dzintra uzņēmās tiesiskā aizbildņa lomu, bet abas jaunās studenšu korporācijas netika uzņemtas jumtorganizācijā [18].

Visā trimdas laikā (1946 - 1989) Dzintra biedres bija izkaisītas pa visu pasauli, izveidojot savas kopas ASV, Austrālijā, Kanādā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Rietumvācijā, Čīlē, Jaunzēlandē un Venecuēlā [19].

1989. gada 18. oktobrī, kad PSRS un tās kontrolē esošās satelītvalstis (Austrumvācija, Polija, Čehoslovākija, Ungārija, Rumānija un Bulgārija) pieredzēja demokrātiskās pārmaiņas, tas radīja labvēlīgus apstākļus LU vēsturisko studentu akadēmisko mūža organizāciju darbības atjaunošanai, ko 1940. gada 13. jūlijā PSRS okupācija bija pārtraukusi Latvijā saskaņā ar Latvijas sabiedrisko lietu ministra lēmumu par studentu akadēmisko mūža organizāciju slēgšanu. Pēc gandrīz pusgadsimta ilgā aizlieguma, Dzintra atgriezās savā dzimtajā Latvijā, ka kļuva par pirmo latviešu studenšu korporāciju, kas atjauno un uzsāk studenšu korporāciju darbību Latvijā [20]. Tas nozīmēja, ka atkal varēja publiski nēsāt savas regālijas, ko PSRS okupācija bija aizliegusi. Tieši Dzintra darbības atjaunošana gandrīz sakrita ar 1989. gada 30. oktobri, kad tā laika Pētera Stučkas LVU rektora un latviešu studentu korporācijas Gersicania vecbiedra, prof. Jura Zaķa vadībā pieņēma lēmumu par studentu/šu korporāciju darbības atjaunošanu Latvijā [21]. Pēc gada, 1990. gada 2. jūlijā LU Lielajā aulā (1990. gada 19. martā Latvijas PSR Ministru padome pieņēma lēmumu par LU vēsturiskā nosaukuma nomaiņu), piedaloties LU rektoram J. Zaķim un RPI (mūsdienās RTU) rektoram Egonam Lavendelim, notika simboliska studentu/šu korporāciju vienotas darbības oficiāla atjaunošana visā Latvijā [22]. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Dzintra iesaistījās Latvijas Studenšu Prezidiju Konventa darbības atsākšanā Latvijā, kad 1992./1993. ak. g. uzņēmās prezidējošās latviešu studenšu korporācijas lomu [23]. Latvijas Studenšu Prezidiju Konvents atjaunoja savu darbību Latvijā 1990. gada 6. oktobrī Rīgas Skolotāju namā. Prezidēšanas laikā tika uzņemtas iepriekš minētās, Rietumvācijā dibinātās latviešu studenšu korporācijas Spīdola un Staburadze, kā arī pie Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātā Līga, sekmejot šo organizāciju integrēšanos Latvijas studenšu korporāciju saimē [24].

Ievērojamas studenšu korporācijas Dzintra personas

Māra Zālīte - latviešu dramaturģe;

Elza Stēreste - latviešu dzejniece un valodniece, Dzintra himnas (karogu dziesmas) un svētku dziesmu tekstu autore;

Ernests Felsbergs - latviešu mākslas vēsturnieks, LU profesors un rektors, kā arī latviešu studentu korporācijas Lettonia vecbiedrs;

Aleksandrs Dauge - latviešu pedagogs, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļas mācībspēks un latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica biedrs;

Augusts Tentelis - latviešu vēsturnieks, LU Latvijas Vēstures institūta pirmais direktors, LU profesors un rektors, kā arī latviešu studentu korporācijas Lettonia biedrs un LU studentu biedrības Fraternitas Rusticana goda vecbiedrs (goda filistrs);

Anna Žīgure - latviešu somugru filoloģe un rakstniece, Tartu Universitātes absolvente un pirmā atjaunotās Latvijas valsts vēstniece Igaunijā un Somijā;

Pārējās biedres (pilna laika)

Inese Tauriņa - latviešu politoloģe, Dzintra stipendiju fonda vadītāja, nevalstiskās organizācijas “Sabiedrības par atklātību – Delna” direktore un Latvijas Zemessardzes Studentu bataljona kareive;

Inese Birzniece - trimdas latviešu juriste, Triju Zvaigžņu ordeņa (III šķira) komandiere, Latvijas Tautas frontes Informācijas centra un Latvijas Augstākās padomes Preses centra darbiniece, kā arī laikraksta Atmoda angļu izdevuma redaktore;

Gunta Cepurīte un Inta Bušs-Gotelli - Vītolu fonda stipendiju mecenātes latviešu studentu korporācijas Selonija un latviešu studenšu korporācijas Dzintra biedriem/ēm maģistra un doktora studiju, sevišķi pedagoģijā un eksakto zinātņu, atbalstīšanā;

Linda Reicle - latviešu mediķe, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmazmazmeita;

Mirdza Čuibe (Vestena) - latviešu rakstniece;

Mirdza Turķis (dzim. Martinsone) - LU studente, latviešu slēpotāja un sporta žurnāliste, piedalījusies 1936. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē kalnu slēpošanas disciplīnā;

Anna Čakste-Rollins - Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes mecenāte un goda doktore, pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita;

Irma Kalniņa (dzim. Ferliņa) - 14. Saeimas deputāte;

Ingrīda Meirovica (dzim. Tuktēna) - Pirmā Latvijas ārlietu ministra un latviešu studentu korporācijas Talavija biedra Zigfrīda Annas Meirovica vedekla, bijusī Radio Brīvā Eiropa darbiniece Minhenē, bijušajā Rietumvācijā ar segvārdu - Kadiķis, Amerikas latviešu apvienības (ALA) darbiniece un "Gunāra Meirovica piemiņas stipendijas" dibinātāja.

Papildus informācija:

Studenšu korporācija "Dzintra"

studenšu korporācija “Dzintra”

 Studenšu Prezidiju Konvents

Latvijas Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece, LU Juridiskās fakultātes profesores Sanitas Osipovas akadēmiskā runa studenšu korporāciju “Dzintra” 95 gadu jubilejas Svētku aktā       

I. Tauriņa: Dienests Zemessardzē ir kā apdrošināšana – apdrošinies, bet ceri, ka riski neiestāsies

[1] Sperga, Ilze (red.). Studenšu Prezidiju konvents. Rīga: ULMA. 2003, 23. lpp.

[2] LUM800

[3] LUM802

[4] LUM801

[5] LUM803

[6] Rubenis, Rūdolfs. Latviešu studentu korporācijas Tervetia krāsu deķelis. Rīga: LU Muzejs. 2022, 1.-2. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/57072

[7] LVVA. 3730. f. (Studenšu korporācija Dzintra), 1. apr., 1. l (Statūti), 2.-3. lpp.

[8] Kalvāne, Lelde., Tauriņa, Inese. Studenšu korporācijas Dzintra 95. gadasvētkos akcentē sieviešu līdztiesību. No: Grigorjeva, Sandra (galv. red.). Universitas (111/2019): P!K! 100. Rīga: Prezidiju Konvents. 2019, 58.-59. lpp.

[9] LVVA. 3730. f. (Studenšu korporācija Dzintra), 2. lpp.

[10] Kalvāne, Lelde., Tauriņa, Inese, 59. lpp.

[11] Sperga, Ilze (red.), 24.-25. lpp.

[12] Kalvāne, Lelde. Tauriņa, Inese, 58. lpp.

[13] Rubenis, Rūdolfs. Vitauta Lielā Kauņas universitātes-Latvijas Universitātes sadraudzības apliecinājums. Rīga: LU Muzejs. 2020, 3. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/54200

[14] Sperga, Ilze (red.), 25. lpp.

[15] Ščerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010, 79. lpp.

[16] Dambe, Līga. Dzintras atjaunošanas 30. gadadiena. No: Grigorjeva, Sandra (galv. Red.). Universitas (112/2020). Rīga: Prezidiju Konvents. 2020, 8. lpp.

[17] Sperga, Ilze (red.), 8. lpp.

[18] Turpat, 10. lpp.

[19] Ščerbinskis, Valters (sast.), 79. lpp.

[20] Dambe, Līga, 55. lpp.

[21] LUM2247-LUM2248

[22] Sperga, Ilze (red.), 12. lpp.

[23] LUM804

[24] Sperga, Ilze (red.), 13. lpp.

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

Viens no Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas ievērojamākajiem meteorītiem ir neliels dzelzs gabaliņš, saukts Canyon Diablo, kas nācis no slavenā Arizonas krātera ASV.

Ziemeļamerikā, Arizonas štatā, netālu no Diablo (Velna) kanjona 20–50 tūkstošus gadu atpakaļ nokrita asteroīds. Triecienā izveidojās krāteris, kas šobrīd pazīstams kā Arizonas vai Berindžera krāteris. Tas ir 1219 metrus plats, 219 metrus dziļš, bet zemes izmetumi ap krātera malām paceļas 45 metrus augstu. Asteroīds, pēc šodienas zinātnieku aprēķiniem, bijis aptuveni 50 metrus diametrā. Par tā lidojuma ātrumu zinātnieku domas dalījās – sākotnējā modelēšana liecināja, ka meteorīts ietriecies Zemē ar ātrumu līdz 20 km/sekundē, taču jaunākie pētījumi liecina, ka trieciens bijis ievērojami lēnāks – 12 km/sekundē. Trieciena enerģiju lēš ap 10 megatonnām. Aptuveni puse meteorīta masas sadega, ietriecoties atmosfērā, otra puse iztvaikoja triecienā, krāterī un tā apkārtnē atstājot vien minimumu meteorīta fragmentu. Par oficiālo meteorīta atrašanas datumu uzskata 1891. gadu, bet vietējās indiāņu ciltis jau sen pirms tam krātera apkārtnē un kanjonā uzlasīja meteorīta dzelzs gabaliņus, ko izmantoja bultu uzgaļu, nažu un kulta priekšmetu gatavošanai.

Kopš teleskopa izgudrošanas ir zināms, ka uz Mēness ir krāteri, bet tikai 20. gadsimta sākumā tika pierādīts, ka tie radušies triecienu rezultātā. Tad pat sāka spriest, ka arī dažiem uz Zemes esošajiem krāteriem ir līdzīga – kosmiska izcelsme. Arizonas krāteris nonāca zinātnieku uzmanības lokā drīz pēc tam, kad to atklāja amerikāņu kolonisti 19. gadsimtā. Krāterim bija vairāki agrīnie nosaukumi kā "Coon Mountain", "Coon Butte", "Krātera kalns", "Meteora kalns" un "Meteora krāteris".

1891. gadā mineralogs Alberts Fūts (Albert E. Foote) iesniedza Zinātnes attīstības asociācijai savu rakstu – pētījumu par Ziemeļarizonas meteorītiem. Dažus gadus iepriekš no kāda vilciena vadītāja viņš bija saņēmis meteorītam līdzīgu dzelzs gabalu. Izpēte pierādīja, ka tas patiesi ir meteorīts, un A. Fūts organizēja ekspedīciju uz Arizonas krāteri un piecus kilometrus attālo Velna kanjonu, lai iegūtu vairāk paraugu. Viņa komanda savāca meteorītus, sākot no maziem fragmentiem līdz gandrīz 300 kilogramu smagiem gabaliem. A. Fūts rūpīgi pētīja šos meteorītus un starp identificētajiem minerāliem Canyon Diablo sastāvā atklāja arī mikroskopiskus dimantus. Viņa raksts zinātnieku aprindām sniedza pirmo Arizonas krātera ģeoloģisko aprakstu.

Drīz pēc A. Fūta raksta publicēšanas – 1891. gada novembrī – ASV Ģeoloģijas dienesta galvenais ģeologs Grovs Gilberts (Grove Karl Gilbert) devās izpētīt krāteri un nolēma, ka tas ir radies vulkāna tvaiku sprādzienā. G. K. Gilberts uzskatīja, ka, ja tas būtu trieciena krāteris, tad meteorītiskajam materiālam joprojām vajadzētu atrasties krātera malās. Viņš arī pieļāva, ka lielai daļai meteorīta jāatrodas krātera dibenā un tam vajadzētu radīt lielu magnētisku anomāliju. G. K. Gilberta aprēķini parādīja, ka krātera tilpums un krātera malās izsviesto iežu tilpums ir aptuveni līdzvērtīgi, kas nozīmēja, ka trūkst hipotētiskā triecienelementa masas. Nebija arī konstatējama magnētiska anomālija. Viņš apgalvoja, ka krātera apmalē atrastie meteorīta fragmenti un tūkstošiem mazu meteorītu daļiņu krātera tuvumā ir nejaušība. Un tā uzskatīja ne tikai valsts galvenais ģeologs, viņa viedoklim piekrita arī lielākā daļa visu ASV ģeologu. Tai pat laikā 1892. gadā G. K. Gilberts bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kas domāja, ka Mēness krāterus ir izraisījuši triecieni, nevis vulkānu izvirdumi.

1903. gadā kalnrūpniecības inženieris un uzņēmējs Deniels Berindžers (Daniel Moreau Barringer) apgalvoja, ka Arizonas krāteris radies liela dzelzs meteorīta trieciena rezultātā. D. Berindžera uzņēmums Standard Iron Company nopirka krāteri izrakumiem – viņi saņēma ASV prezidenta Teodora Rūzvelta parakstītu zemes patentu par 640 akriem (1 kv. jūdze, 260 ha) no krātera centra. D. Berindžers bija uzkrājis nelielu bagātību kā investors un izstrādāja vērienīgus plānus metāla izmantošanai, kas, viņaprāt, atradās krātera dibenā. Pēc krātera izmēra D. Berindžers aprēķināja, ka meteorīta masai jābūt 100 miljoni tonnu, un viņš cerēja nopelnīt miljardu dolāru! Krātera apkārtnē viņš atrada meteorīta paliekas – apkārtējo līdzenumu klāja aptuveni trīs tonnas nelielu dzelzs meteorīta fragmentu. Tas ļāva D. Berindžeram cerēt, ka lielākā daļa meteorīta joprojām atrodama krātera dibenā. Trieciena fizikālie procesi tajā laikā vēl nebija izpētīti, un D. Berindžers nezināja, ka viņa gaidītā lielā meteorīta masa jau sen iztvaikojusi. Viņš pavadīja 27 gadus, mēģinot atrast lielo dzelzs gabalu, veica urbumus līdz pat 419 metru dziļumam, taču tā arī neko neatrada.

1929. gadā kompānija pieņēma darbā astronomu Forestu Multonu (Forest Ray Moulton), lai beidzot izpētītu trieciena fizikālos apstākļus. F. Multons izrēķināja, ka meteorīts, visticamāk, svēris 300 000 tonnas un ka šāda ķermeņa trieciens radīja pietiekami daudz siltuma, lai meteorīta masa nekavējoties iztvaikotu. D. Berindžers nomira desmit dienas pēc F. Multona ziņojuma publicēšanas. Līdz tam D. Berindžers bija iztērējis vairāk nekā 500 000 ASV dolāru (tagad 7 miljoni) bez peļņas, un tas gandrīz noveda viņu bankrotā. Tomēr krāteri ģimene nepārdeva, un šī vieta pieder Deniela Berindžera pēcnācējiem līdz pat šodienai. Arizonas krāteri sāka oficiāli saukt arī par Berindžera krāteri.

Ievērojams amerikāņu meteorītu mednieks un pētnieks Hārvejs Ninigers (Harvey Harlow Nininger) 1942. gadā pārcēlas uz Arizonas krātera apkārtni un tur nodibināja Amerikas meteorītu muzeju, izdeva vairākas ar Canyon Diablo meteorītu un Arizonas meteorīta krāteri saistītas grāmatas, veica plašus pētījumus pašā krāterī, atklājot daļēji izkusušus meteoru dzelzs slāņus. H. Niningera pētījumi beidzot pārliecināja zinātnieku aprindas, ka Arizonas krāteris, tiešām, izveidojies asteroīda trieciena rezultātā. Viņš gribēja uz krātera malas uzbūvēt publisku muzeju un cerēja, ka šis projekts varētu novest pie federāla meteorītu izpētes institūta dibināšanas šajā vietā. Aizvainota par H. Niningera mēģinājumu nacionalizēt krāteri, Berindžeru ģimene nekavējoties pārtrauca viņa izpētes tiesības. 1953. gadā D. Berindžera dibinātā Standard Iron Company tika pārdēvēta par Berindžera Krātera Kompāniju, uz krātera malas uzcēla privātu muzeju, un pats krāteris pārtapa par privātu tūrisma objektu, kas šobrīd uzņem ap 270 000 apmeklētāju gadā. Holivudas producenti, te uzņēmuši vairākas fantastikas filmas, NASA Mēnesim līdzīgo vidi krāterī izmantoja Apollo astronautu komandu treniņiem.

Lai arī cerēto lielo meteorīta masu atrast neizdevās, nelielos krātera apkārtnē savāktos fragmentus rūpīgi uzskaitīja, kopējo zināmo meteorīta masu lēš ap 3 tonnām. Tika ievākti arī daži prāvāki gabali – pats lielākais no tiem ir 639 kilogramus smagais Holsingera meteorīts, kas tagad atrodas Berindžeru organizētajā muzejā. Canyon Diablo meteorīta paraugi atrodami daudzās kolekcijās, viens gabaliņš nonācis arī LU Muzejā. Diemžēl nav precīzi zināms, tieši no kura vākuma LU Muzeja paraugs nāk, bet pats vecākais paraksts pie meteorīta norāda uz 1891. gadu, kas ļauj domāt par pašu agrāko – A. Fūta komandas vākumu.

Canyon Diablo meteorīts ir dzelzs oktaedrīts. Rūpīga analīze mūsdienās apstiprināja jau A. Fūta atklāto mikrodimantu klātbūtni tā sastāvā. Lielākā daļa zināmo dimantu veidojušies 150 kilometru dziļumā zem Zemes virsmas, kur temperatūra sasniedz 1000 grādus pēc Celsija. Oglekļa atomi šajos dimantos ir sakārtoti kubos. Turpretim dimantiem Canyon Diablo meteorīta iekšpusē ir sešstūra kristāla struktūra. Šādi dimanti veidojas vēl augstāka spiediena un temperatūras rezultātā, kādu iespējams sasniegt tikai, kad meteorīts ārkārtīgi lielā ātrumā saduras ar Zemi.

Saistībā ar šo meteorītu veikts vēl viens interesants atklājums – 1953. gadā ģeoķīmiķis Klērs Patersons (Clair Cameron Patterson) mērīja svina izotopu attiecības Canyon Diablo meteorītu paraugos. Viņš aprēķināja, ka Zemes vecums ir 4,550 miljardi gadu. Šis skaitlis bija daudz precīzāks par iepriekšējiem novērtējumiem, –  līdz tam uzskatīja, ka Zemes vecums ir 3,3 miljardi gadu.

Aplūkot Canyon Diablo meteorītu, kā arī visus pārējos meteorītus, kas ir LU Muzeja krājumā, iespējams F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā, pieteikties uz ekskursiju muzejā var šeit.

Izmantotie avoti

Canyon Diablo (meteorite). Vikipēdija

Meteor Crater. Vikipēdija

Vdovykin, G. P. (1973). The Canyon Diablo Meteorite. Journal: Space Science Reviews, Volume 14, Issue 6, pp.758-831

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

L'Aigle meteorīts, kas apskatāms LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā pēc sava sastāva ir vienkāršs akmens meteorīts, bet tā krišana un ar to saistītā vēsture ir visnotaļ interesanta. Savu vārdu - L'Aigle – meteorīts ieguva no kritiena vietai tuvējās apdzīvotās vietas Lēglas (L'Aigle), kas tulkojumā no franču valodas nozīmē „ērglis”. Pēc leģendas pilsētiņai dots šāds nosaukums, jo uzsākot cietokšņa būvdarbus, tur tika atklāta ērgļa ligzda.

1803. gada 26. aprīlī ap pulksten 13:00 Francijas ziemeļos Normandijā starp pilsētiņām Lēglu (L'Aigle) un Gloslaferjē (Glos-lа-Ferrière) nolija liels akmens meteorītu lietus. Tolaik vēl neviens par meteorītiem neko nezināja, notiekošo nesaprata un tas, protams, visus nobiedēja. Nokrita patiesi iespaidīgs meteorītu skaits – ap 3000 vienību, kopējais svars gan bija tikai 37 kilogrami. Notikušajam bija liecinieki, bet, par laimi, neviena cietušā.

Lūk, ko par šo notikumu pilsonis Marē vēstulē raktīja saviem draugiem: „Pagājušajā otrdienā, 6. floreālā (no 20. aprīļa līdz 20. maijam, pēc Franču revolūcijas kalendāra) starp pulksten vieniem un diviem dienā mūs pārsteidza pērkonam līdzīgs grāviens. Izgājām laukā un bijām pārsteigti, redzot pavisam skaidras debesis, ja neskaita pāris sīkus mākonīšus. Bet pārsteigums kļuva daudz lielāks, kad mēs uzzinājām - no šiem mākonīšiem nokrituši ļoti lieli akmeņi un pie tam lielā skaitā! Lielākie bija ietriekušies zemē ne mazāk par pēdu dziļi (ap 30 cm) un bija melni apkārt un pelēki vidū – izskatījās, ka iekšā ir kaut kāds metāls.”

Francijas Iekšlietu ministrs (pēc izglītības ķīmiķis) Žans Antuāns Šaptāls (Jean-Antoine Claude Chaptal) norīkoja jauno astronomu Žanu Batistu Bio (Jean-Baptiste Biot) izpētīt Lēglas apkārtni, lai atrastu „krītošo akmeņu fiziskos un aprakstošos pierādījumus”. Bio izbrauca no Parīzes 26. jūnijā un gida pavadībā vairākas nedēļas pētīja minēto rajonu. Viņš uzrakstīja ļoti sīku atskaiti, uzzīmēja precīzu kritiena vietas karti – to var uzskatīt par pasaulē pirmo meteorītu izkliedes laukuma shēmu, veica ķīmisko analīzi vairākiem meteorīta paraugiem, izjautāja lieciniekus.

Bio savā atskaitē rakstīja: „Es centos būt neitrāls liecinieks, objektīvs savos spriedumos, neizvirzīt nekādas hioptēzes un centos izklāstīt faktus, kādi tie bija. Es ceru, ka esmu atradis visus šīs visneparastākās parādības, kādu tikai varēja redzēt cilvēki, pierādījumus. Domāju, ka būs nepieciešami augstāki zinātnes sasniegumi, lai pienācīgi izpētītu šo fenomenu, jo šobrīd tam visam vēl nav apmierinoša skaidrojuma. Visos apšaubāmajos jautājumos nezinātāji ir gatavi akli ticēt, pusizglītotie visu izlemj un tikai īsti zinātnieki spēj kaut ko izpētīt”.

Šo atskaiti Žans Batists Bio 1803. gada 18. jūlijā cēla priekšā Parīzes Zinātņu akadēmijai (Académie des sciences). Kā prasītais fiziskais pierādījums bija fakts par apmēram trim tūkstošiem nokritušu akmeņu, kas bija izkliedējušies apmēram desmit kilometru garā un četrus kilometrus platā laukā. Šie akmeņi nebija tieši saistīti ar reģionu un „tā metāla lietuvēm, rūpnīcām, apkārtnes raktuvēm, kuras esmu apmeklējis, to nav ne to izstrādājumos, ne izdedžos, kam būtu kāda saistība ar šīm vielām”.

Kā aprakstošais pierādījums tika demonstrēti socioloģiskie pētījumi, kas veikti 20 apkārtējos ciematos. Kā rakstīja Bio: „Apjautātie nāca no dažādiem sociālajiem slāņiem, dažādām dzīves jomām, un būtu smieklīgi domāt, ka viņi visi būtu vienojušies, lai aprakstītu kaut ko, kas vēl nebija noticis”. Žana Batista Bio atskaiti var uzskatīt par pirmo reālo zinātnisko meteorīta krišanas izpēti.

Protams, Parīzes Zinātņu akadēmijā strīdu par Bio ziņojumu bija daudz, netrūka it kā izglītoto cilvēku, kas strīdējās pretī faktiem un apgalvoja, ka „no debesīm akmeņi krist nevar!”. Jāpiebilst gan, ka arī pats Žans Batists Bio vēl tikai tuvojās idejai par meteorītu kosmisko izcelšanos un pieturējās pie teorijas, ka Lēglā nokritušie akmeņi ir uz Mēness notikuša vulkāna izvirduma produkts!

Šāda ideja tika izteikta, neraugoties uz to, ka jau 1794. gadā vācu zinātnieks Ernsts Hladni (Ernst Florens Friedrich Chladni) bija publicējis revolucionāro tēzi par meteorītu kosmisko izcelsmi grāmatā „Chladni E. Über den Ursprung der von Pallas gefundenen und anderer ihr ehnlichen Eisenmassen und über einige damit in Verbindung stehende Naturerscheinungen. Riga; Leipzig, 1794”. Eiropas zinātnieki līdz šim bija atteikušies šai torijai ticēt, bet pats Hladni arī neuzstāja uz šo skaidrojumu, baidoties cīnīties pret sen pieņemtajām teorijām, kas mantotas no Aristoteļa, un ko apstiprinājis Īzaks Ņūtons - kosmosā ārpus Mēness nav sīku ķermeņu. Liels mīnuss Hladni darbam bija tas, ka viņš nekad nebija apmeklējis nevienu metorīta krišanas vietu, nebija izjautājis lieciniekus, attiecīgi viņa darbā nebija reālu pierādījumu.

Taču Bio savāktie pierādījumi kopā ar Hladni teoriju savu darbu beidzot paveica - pēc ilgajiem un karstajiem strīdiem Parīzes akadēmijā visa Eiropa beidzot uzzināja, ka reizēm no debesīm akmeņi tomēr krīt. Un tas viss pateicoties L'Aigle meteorītam un Bio skrupulozajam pētījumam.

Izmantotie avoti:

Vikipēdija

„The meteorite fall at L’Aigle and the Biot report”. Author: Matthieu Gounelle, Publication: Geological Society, London, Special Publications. Volume 256 Pages 73 – 89

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs