Foto: Madara Rakšte

Latvijas Universitātes (LU) fonda stipendiāts Artūrs Mazarevičs ar izcilību ir absolvējis bakalaura un maģistra studiju programmu “Ķīmija” un šobrīd turpina studēt Ķīmijas fakultātē- doktorantūrā. Līdz ar studijām doktornatūrā, ir kļuvis arī par vienu no LU fonda mecenāta “Mikrotīkls” stipendijas ieguvējiem.

Kā tu raksturotu sevi un savu zinātnisko pieredzi?

Uzskatu sevi par ļoti pedantisku cilvēku ar noslieci uz perfekcionismu, jo jau kopš skolas laikiem esmu tiecies visu izprast un izcili izpildīt. Protams, jāprot arī nedaudz atkāpties no milzīgiem mērķiem ilgtermiņā un skatīties uz sasniedzamiem mērķiem tuvākajā laika periodā. Papildus, uzskatu sevi arī par pozitīvu, nosvērtu un mierīgu cilvēku, kas spēj arī pasmieties par kļūdām un neuztvert tās kā kaut ko katastrofālu. Runājot par pieredzi zinātnē, varētu teikt, ka tā ir ļoti specifiska. Tas tāpēc, ka jau kopš studiju sākuma esmu pētījis tikai vienu tēmu, kas ir organisko savienojumu fosforescence. 

Zinātne ikdienā. Ar ko nodarbojies šobrīd?

Šobrīd strādāju Latvijas Organiskās Sintēzes institūtā, kur esmu zinātniskais asistents. Papildus tam, cenšos iesaistītos LU Ķīmijas fakultātes Studentu pašpārvaldes darbībā un pasniedzu laboratorijas darbus “8 soļi pretī ķīmijai” ietvaros. Brīvajā laikā grūti ir atturēties no viktorīnu apmeklēšanas ar draugiem un galda spēļu spēlēšanas.

Kāds ir tavs aktuālais pētījums un tā mērķis?

Mans pētījums ir par organisko savienojumu piemaisījumu radītu fosforescenci. Bieži tiek jautāts, kas īsti ir “fosforescence” un, manuprāt, visvieglākais tās piemērs ir naktī spīdošas (glow in the dark) figūriņas vai pulksteņi, kas bija populāri agrāk. Tajos plaši tika izmantoti neorganiskie savienojumi, tomēr dārgās un grūtās ieguves dēļ, mūsdienās aizvien populārāki paliek pētījumi par organisko savienojumu izmantošanu identiska efekta ieguvei. Nesen literatūrā tika atklāts, ka ļoti populāra luminoforu grupa izrāda fosforescenci tikai tāpēc, ka tajos ir neliels daudzums ļoti līdzīgu (izomērisku) piemaisījumu. Mans mērķis ir noteikt, vai ir arī strukturāli atšķirīgi savienojumi spēj radīt fosforescenci šajos luminoforos, kā arī, cik daudz šo piemaisījumu ir nepieciešams, lai novērotu fosforescenci.

Kā tu raksturotu savu ieguldījumu zinātnē?

Līdz šim, varētu teikt, ka mans devums gan Latvijas, gan pasaules zinātnei ir bijis salīdzinoši mazs. Tas būtu pašsaprotami, jo darbojos tēmā, kas nav tik populāra kā zāļvielu izveide un optimizācija, tomēr līdz šim gūtās atziņas darbā ar organisko savienojumu fosforescenci ir uzlabojušas kopējo sapratni par fosforescences norisi, likumsakarībām un fosforescentu luminoforu dizainu.

Ko līdz šim ir izdevies sasniegt pētnieciskajā darbā?

Bakalaura darba izstrādes laikā sāku pētīt fosforescentus luminoforus, proti, nodarbojos ar tiofēnu saturošu karbazola luminoforu izveidi. Maģistra darbā padziļināti pētīju sakarības starp molekulu struktūras un to emisijas īpašībām. Abus darbus arī izdevās izcili aizstāvēt. Studiju laikā esmu piedalījies gan starptautiskās zinātniskajās konferencēs, gan arī simpozijos. Par tēmām, ko izklāstīju konferencēs, šobrīd tiek gatavota publikācija, kā arī izstrādes procesā ir apskatraksts par piemaisījumu radītu fosforescenci.

Cik liela nozīme tava pētījuma darbam ir zinātnē un kā tas palīdzēs sabiedrībai kopumā?

Tā kā mans pētījums ir par piemaisījumu radītu fosforescenci organisko savienojumos, tad varu teikt, ka tas dos ieskatu organiskās fosforescence mehānismu un darbības principu skaidrošanā. Protams, atskaitot to, jaunu fosforescentu luminoforu izstrāde vienmēr paver iespējas uz datu drošības uzlabošanu kā arī šūnu iezīmēšanu slimību atklāšanai, vai to attīstības uzraudzībai.

Vai ir kādi izaicinājumi ar kuriem nākas sastapties?

Jā, protams. No nenotikušām reakcijām līdz nesaprotamiem rezultātiem, izaicinājumi zinātnē vienmēr veidojas. Zinātnē tikai reti kurš var atzīt, ka nav sastapies ar izaicinājumiem vai problēmām. Katram gadās novērot to, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu, tomēr tam nevajadzētu iznīcināt tavu motivāciju vai degsmi. Es uzskatu, ka problēmu risināšanai noder “svaiga galva”, līdz ar to, ja kaut kas nenotiek kā plānots, tad varbūt labāk ir sagaidīt nākamo dienu un apdomāt problēmu tad.

Kas tevi motivē darboties zinātnē?

Jau no bakalaura studiju sākuma vēlējos zināt, kā tas ir strādāt zinātnē. Toreiz, pabeidzot pirmo kursu, uzzināju, ka ir iespēja pieteikties praksē OSI ( Latvijas Organiskās Sintēzes institūts). Izmantoju šo iespēju un pievienojos organiskās sintēzes perspektīvo tehnoloģiju laboratorijai, ko vada profesors Edgars Sūna. Tālāk tiku novirzīts uz materiālzinātnes virzienu, kur mans darba vadītājs bija Kaspars Leduskrasts. Vislielāko motivāciju sniedza vēlme nemitīgi izprast visu, ko pētu. Un lietu, ko izprast bija daudz, ņemot vērā to, ka darbojos virzienā, par kuru agrāk nebiju daudz zinājis. Laika gaitā apguvu tēmu, sāku to izprast un tad motivēja līdzcilvēku novērtējums un atbalsts, kas nekad neiztrūka.

Kā iegūtā stipendija palīdzēs tavai zinātniskajai darbībai?

Stipendija man norāda uz to, ka mans darbs šķiet noderīgs un novērtēts. Tā ļaus sevi attīstīt kā arī nodot pilnīgu uzmanību zinātniskajai darbībai, neuztraucoties par finansiālām problēmām.

Kā tev liekas, vai jaunie zinātnieki būtu jāatbalsta, kāpēc?

Viennozīmīgi. Lai gan ir novērojams uzlabojums zinātnes finansējuma palielinājumā, tomēr materiālais stāvoklis lielai daļai zinātnieku nav labs. Stipendijas un citi papildus finansējuma avoti ļauj zinātniekiem justies novērtētiem par viņu izcili veiktajiem pētījumiem un pašatdevi zinātnei.

Vēlējums vai ieteikums jaunajiem/ topošajiem zinātniekiem.

Es ieteiktu nepadoties pie pirmā lielā šķēršļa. Gan dzīve, gan darbs sastāv no kritumiem un kāpumiem, galvenais ir redzēt vai iztēloties mērķi un tiekties uz to. Lai arī cik bezcerīgi viss varētu likties, cilvēka neatlaidība, pašatdeve un degsme spēj pārspēt visas problēmas.

Share

Related Content

Tiešsaistes diskusija “No Mg. par Dr. Doktorantūra tuvplānā 2023”
14.06.2023

Tiešsaistes diskusija “No Mg. par Dr. Doktorantūra tuvplānā 2023”