Gundars Bērziņš: studijas ir nākotnes iespēju vadīšanas instruments

Klausies raidījuma 9. epizodi LSM.lv vai Spotify! 

Kur rodas pamatojums sapņiem 

Kas ir Latvijas Universitāte? 

Latvijas Universitāte ir vieta, kur cilvēki iegūst pamatojumu saviem sapņiem. Tā ir iespēju vieta jauniešiem un cilvēkiem, kuriem interesē zināt.  

Kāds vārds vislabāk raksturo tavu studiju laiku? 

Interesants un, varētu teikt, aizņemts. Man bija interesanti, un tas bija ļoti aizņemts laiks.  

Kā Tu nonāci līdz LU? 

Man nebija šaubu, kur studēt. Vienmēr interesējušas ar uzņēmējdarbību un ekonomiku saistītas studijas, kādas piedāvāja Latvijas Universitāte, un uzskatīju, ka šī arī būs labākā vieta, kur to studēt. Pat neizskatīju nevienu citu variantu, un nebija jau arī  citu piedāvājumu konkrētajā virzienā.  

Es diezgan ātri skolā noskaidroju, kas man interesē. Biju iepriekš gājis menedžeru skolās. 

Ja tagad gribētu turpināt studijas, kādu programmu izvēlētos? 

Iespējams, izvēlētos vai nu finanšu modelēšanu, vai industriālo inženieriju, jo tur sniedz zināšanas, kas saistītas ar ļoti praktisku pielietojumu.  

Vai, sākot studijas, gaidas sakrita ar realitāti? 

Es konceptuāli daru tā, lai man nebūtu gaidu. Vajag izbaudīt to, kas ir, bez milzīgām gaidām. Man nepatīk galvā modelēt, kā vajadzētu būt. Tas bojā pieredzi. 

Universitāte bezgalīgajā informācijas daudzumā, kas šobrīd ir pieejams visā pasaulē un arī toreiz teorētiski bija, strukturē un sakārto tev piedāvājumu. Nākot uz universitāti, kāds jau ir izdomājis veidu, kā labāk apgūt to, ko tu gribi. Līdz ar to es paļāvos uz procesu, izbaudīju to un mācījos to, ko piedāvāja. 

Apmaiņas pieredze ir gandrīz obligāta 

Kāds bija spilgtākais studiju laika piedzīvojums? 

Studiju laikā man izdevās izdarīt divas lietas. Vispirms — pieteikties stipendijai, aizbraukt uz Ameriku un tur pavadīt četrus mēnešus. Tas bija 90. gadu sākums, un tur bija ļoti interesanti. Otrs — izdevās uzvarēt konkursā un vienu pusgadu pavadīt Dānijā, mācoties Kopenhāgenas Biznesa koledžā un praksē strādājot uzņēmumā. 

Kā studijas Amerikā un Dānijā atšķīrās no studijām Latvijā? 

Interesantākais ir tas, ka studijas tik ļoti neatšķīrās. Atšķirīgs bija studiju procesa norises veids. Amerikā tas vairāk bija pieredzes brauciens vasaras garumā, kur sporta nometnē man bija jāmāca bērni, nevis jāmācās pašam. 

Dānijā mācījos koledžā. Programma bija izveidota tā, ka apmēram puse tās noritēja uzņēmumos, kur mentors, pieredzējis uzņēmuma vadītājs, mācīja, kā darīt lietas, sākot no noliktavas līdz dokumentu kārtošanai. Faktiski redzēju visu vērtības radīšanas ciklu. Tas bija 1993. gads. Ļoti interesanta pieredze.  

LU studentiem arī ir iespēja braukt apmaiņas programmās. Vai iesaki to darīt? 

Ne vien iesaku, bet tas ir gandrīz obligāts nosacījums. Pats to izbaudīju divreiz, kā arī biju pusgadu Erasmus doktorantūrā Itālijā. Ja mācies un raksti disertāciju ārzemēs, tā ir pilnīgi citāda pieredze. Tobrīd tavas zināšanas nav svarīgākās, svarīgākais ir redzēt, kā cilvēki domā citā valstī, kādas ir kultūras atšķirības. Tas ir svarīgi emocionālajai inteliģencei. Lai saprastu, kā iekārtota Eiropa un pasaule. Šo pieredzi ne ar ko nevar aizstāt. Varbūt kādam liekas, ja aizbrauks uz pusgadu, zudīs pašreizējais lieliskais darbs vai arī negribas draugu vai draudzeni atstāt vienu. Bet jāizdomā, kā tomēr studiju procesā pavadīt laiku maksimāli efektīvi.  

Vai šī pieredze kaut kā ir palīdzējusi karjerā? 

Jebkura pieredze palīdz karjerā, ja to pareizi pieņem un izvērtē. Tas ir devis plašāku skatījumu uz lietām. 

Ja šķiet, tas vēl nenozīmē, ka zini 

Vai vari pastāstīt par kādu savu izgāšanos vai ķibeli, ko šobrīd atceries ar humoru? 

Sarežģīts jautājums. Ja tev liekas, ka tu zini, tas ne vienmēr nozīmē, ka tu zini. It kā biju samācījies, visu zināju, bet, izvelkot biļeti, sapratu, ka laikam šoreiz nebūs… Bet šad vai tad ir arī jāizbauda sajūta, ka kaut ko tomēr neesi iemācījies. Kursā “Finanšu vadība”, kas man patika un kur labi veicās, sapratu, ka neatceros, kā aprēķināt konkrētos rādītājus un attiecības. Biju pats par sevi pārsteigts. Eksāmenu nācās likt vēlreiz. Šādi gadījumi atgādina, ka studijās ir reāli jāmācās. 

Vai pēc šī kritiskā brīža mainīji savu pieeju studijām? 

Es sapratu, ka man nepatīk sajūta, ja nezinu. Mēģināju nopietnāk mācīties, sekot savām atziņām un sajūtām. Sapratu, ka nezināt nav labi.  

Vai bija kāds brīdis, kad apsvēri pamest studijas? 

Tāda brīža nebija. Studijas faktiski ir tavu nākotnes iespēju vadīšanas instruments. Ar studijām visu laiku vai nu palielini, vai samazini savu nākotnes iespēju spektru. 

Ikdienā ir jādomā, kā mūsu lēmumi ietekmēs nākotni. Un mācības bija viens no veidiem, kā uzlabot savas nākotnes iespējas. Tāpēc attiekties no mācībām nozīmētu sabotēt savu nākotni. Tāpēc pieņēmu lēmumu nākotni nesabotēt un par to pat nedomāt.  

Labākais lēmums — nepārtraukt studijas 

Kāds bija tavs labākais lēmums studiju laikā? 

Uzreiz turpināt studēt maģistrantūrā, lai nebūtu pārtraukuma. Pēc pārtraukuma ir ļoti grūti atsākt. Biju pieņēmis lēmumu iziet visu mācību ciklu, lai gan nebija objektīvas nepieciešamības to darīt, jo man bija labs darbs. Bet studiju turpināšana bija viens no labākajiem lēmumiem. Otrs labs lēmums bija doktorantūra — tomēr pabeigt doktora darbu. Vienu brīdi gan radās sajūta, ka tas aizņem tik daudz laika, ka varbūt nevajag. Bet atkal nostrādāja nākotnes vadīšanas pieeja — iespējas ir jārada. Tāpēc arī nolēmu - jāizdara līdz galam.  

Un kās bija sliktākais lēmums? 

Tas, ka ievilku doktorantūras studijas par ilgu. Tas nebija pareizi. Doktorantūrā nav termiņu. Teorētisko daļu pabeidz, bet pētījumu vari veikt, cik ilgi sanāk. Kad raksti doktora darbu, tevi faktiski pavada nepārtraukta vainas sajūta. Piemēram, vasarā atrodies pie jūras saulītē, bet zemapziņa saka: tev taču tagad būtu bijis jāraksta tas doktora darbs… To nevienam neiesaku — labāk pabeigt ātrāk, lai tiktu vaļā no vainas sajūtas, ka nedari to, kas būtu jādara.  

Cik ilgu laiku aizņēma doktora darba rakstīšana? 

Gandrīz desmit gadus... Tas bija par ilgu. Ne tikai pētījums jāpaveic, bet ir jābūt publikācijām un vēl ļoti daudzām citām lietām, lai pabeigtu.  

Studijas dod pārliecību 

Kā tu tiki pie sava pirmā darba? 

Atbraucot no Dānijas, sapratu, ka esmu iemācījies un darījis to, kā Latvijā toreiz vēl nebija. Ar partneriem izveidojām uzņēmumu, kas tirgojās ar augļiem un dārzeņiem.  

Tas pierāda, ka nevajag baidīties, vajag darīt un viss izdosies. Vai studiju laiks kaut kā mainīja skatījumu uz pasauli? 

Uzņēmējdarbības studijas ir interesantas ar to, ka iemācies teoriju, kas būtībā ir vispārināta prakse. Cilvēki ir pētījuši, kas strādā, kas nestrādā, un to vispārinājuši. Un,  ja gribi, lai tas darbotos, tev jāseko noteiktiem modeļiem. Rezultātā ieguvu pārliecību darīt lietas un nemēģināt pašam izgudrot riteni. Tas savukārt deva efektivitāti. 

Faktiski studijas dod pārliecību. Pārliecība ir ļoti nozīmīga, lai nešaubītos par savu lēmumu pareizību. Ja nešaubies par lēmumu pareizību, vari īstenot savus sapņus vai idejas. Studijas dod pārliecību par tavu lēmumu pareizību. Man konkrēti tas bija lielākais ieguvums.  

Kas iznākumā izrādījās noderīgāks — diploms vai pieredze? 

Universitāte ir iespēju radīšanas vieta. Un tu tās vai nu izmanto, vai neizmanto. Diplomi man nebija svarīgākais. Vairāk koncentrējos uz iespēju izmantošanu, pieredzes un zināšanu iegūšanu. Zināšanas man bija ļoti svarīgas. Tāpat piekļuve informācijas avotiem, pasniedzējiem, kontaktiem ar studentiem un kursabiedriem. Diploms noderēja vēlāk — kā validācijas instruments tālākajai karjerai. Tāpēc - ir vajadzīgi abi.  

Iedod vienu padomu 12. klases skolēnam, kurš vēl tikai domā, kur studēt! 

Padoms būtu: atceries, kas tevi visvairāk aizrauj un interesē vai interesējis iepriekš. Un tad tam pieskaņo studiju programmu. Ej uz studijām bez īpašām ekspektācijām, sāc meklēt savu ceļu, izmantojot iespējas, ko dod universitāte.  

Lai neizdegtu, jāzina mērķis 

Kā saglabāt motivāciju ilgtermiņā un neizdegt studijās? 

Cilvēki neizdeg divu iemeslu dēļ. Pirmais — ja ir skaidrs mērķis, ko gribam sasniegt dzīvē. Tas pats par sevi rada motivāciju, un tad apstākļi vairs nav tik svarīgi. Ir jābūt atbilstībai starp nākotnes attīstības redzējumu un šā brīža darbībām. Ja šīs atbilstības nav un cilvēks katru dienu nesaprot, kāpēc dara to, ko dara, tad parasti izdeg… 

No otras puses, katrs mācību kurss vai virziens dod vienu specifisku veidu, kā paskatīties uz pasauli. Ķīmija skatās uz pasauli no elementu viedokļa, fizika — no cita veida elementu viedokļa, matemātika — vēl citādāk. Skolā un universitātē mēs mācāmies ieraudzīt pasauli no dažādiem redzespunktiem, lai saprastu, kā tā darbojas. 

Sliktāk ir tad, ja mums ir viens skatu punkts — manējais, vienīgais un pareizais. Tad pasauli redzam ļoti vienpusēji. Tieši skatījumu dažādība ir tas, kāpēc vajadzīga augstākā izglītība.  

Iepriekšējā raidījuma viešņa Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa nākamajam viesim jautā: kādas trīs grāmatas — gan akadēmiskas, gan daiļliteratūras — tu atceries no studiju gadiem, kas tevi ļoti ietekmējušas un kuras vēl arvien tur savos valgos? 

No studiju gados lasītās daiļliteratūras man ļoti patika Hermaņa Heses “Sidharta”. Arī “Grāfs Monte Kristo”. No mācību literatūras patīk lasīt diezgan daudz teorētiskās literatūras par menedžmentu. Piemēram, grāmata par mācošos organizāciju – Pītera Sendža “Piektā disciplīna”. Vēl interesanta bija Maikla Portera grāmata par valstu konkurētspēju — par to, kāpēc vienām valstīm izdodas attīstīties, bet citām ne. “Valstu konkurētspējas priekšrocība” ("The Competitive Advantage of Nations"). Tolaik tā bija svaiga literatūra. 

 “Grāds kabatā” skan Radio NABA ēterā katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas bakalaura programmas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.