No pirmajiem soļiem citviet Rīgā līdz plašajai teritorijai mūsdienās dārza attīstība bijusi nepārtraukta. Jaunā vadība Botāniskajā dārzā darbojas gandrīz gadu, iezīmējot skaidru attīstības kursu.
Kā mainījusies dārza nozīme gadsimta gaitā, kas tajā notiek šobrīd un kā tas veidosies nākotnē, to sarunā ar “Alma Mater” atklāja LU Botāniskā dārza direktore Renāte Lagzdiņa un direktores vietniece, Augu bioloģijas laboratorijas vadītāja un vadošā pētniece Signe Tomsone.
Saknes, kas meklēja vietu
“Pieejamie materiāli LU Arhīvā, LU Muzejā un Latvijas Valsts arhīvā, tostarp sēžu protokoli un sarakste, liecina, ka ideja par Botāniskā dārza izveidi radās Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes darbiniekiem. Vienā no atrastajiem protokoliem norādīts, ka botānikas apguvei studentiem nepieciešams botāniskais dārzs, kurā iegūt augu materiālu, citādi tas jāmeklē pa Rīgas dārzniecībām,” stāsta Signe Tomsone.
Sākotnēji, 1922. gadā, dārzs atradās pilsētas dārzniecībā Dreiliņmuižā, kur Rīgas pilsētas valde tam bija piešķīrusi nepilnu hektāru zemes. Pirmie dārza veidotāji bija Botāniskā dārza pirmais direktors profesors Nikolajs Malta un profesors Pauls Galenieks.
Kad ar laiku kļuva par šauru, 1926. gadā Latvijas valdība pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa priekšlikuma no Volfšmita mantiniekiem iegādājās desmit hektāru lielu zemes gabalu, uz kuru tika pārcelta visa augu kolekcija. “Sarakstēs par iespējamo vietu tiek minēta arī mūsdienu Kronvalda parka teritorija. Mēs varam vien iztēloties, kāda izskatītos Rīga, ja tur šobrīd atrastos Botāniskais dārzs,” norāda Tomsone.
Savukārt viens no vēlākajiem Botāniskā dārza direktoriem – Rihards Kondratovičs –, kurš dārzu vadīja desmit gadus, aizsāka rododendru audzēšanu un pavairošanu, kā rezultātā 1980. gadā viņš dibināja un arī vadīja LU rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavu “Babīte”, kas aizvien priecē apmeklētājus.
Vēsture zem saknēm: muižas mantojums
Botāniskā dārza pašreizējā teritorijā atrodas ne tikai augi no visas pasaules, bet arī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi – klasicisma stilā būvētās Volfšmita muižas ēkas. Ēku būvniecības vēsture aptver periodu no 18. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta vidum.
Tomsone atklāj, ka zemes pārdošanas dokumentācijā ir detalizēti uzskaitīts, kādi koki, krūmi un citi augi atradās teritorijā. “Muižas teritorijā esošie augi, ko saņēmām mantojumā, ir senāki par Botānisko dārzu, piemēram, Holandes liepu aleja no Dzirciema ielas puses. Tā saglabājusies arī mūsdienās un vedusi uz muižas galveno ēku, kuras vietā šobrīd atrodas Palmu māja,” viņa stāsta.
Šis vēsturiskais mantojums ietekmējis arī dārza turpmāko attīstību. Pirms simts gadiem, 1926. gadā, teritorijā sāka iekārtot Botānisko dārzu, izmantojot arī agrāko muižas īpašnieku celtās oranžērijas, veidoto parku un augļudārzus. “Botāniskos dārzus parasti veido vai nu pēc ģeogrāfiskā principa, augus grupējot pēc to izcelsmes reģioniem, vai pēc sistemātiskā principa, tos sakārtojot pēc botāniskās klasifikācijas. Mums šādu pieeju nebija iespējams pilnībā īstenot, jo teritorija nebija klajš lauks – tajā jau bija koki, krūmi, ēkas un celiņi. Tāpēc Botāniskais dārzs veidots kā ainavisks dārzs, pielāgojoties videi,” komentē Tomsone.
 Botāniskajam dārzam šovasar ir īpašs robežpunkts – aprit simts gadi, kopš tas sakņojas Pārdaugavā, Jāņa Šteinhauera ielā 2. Gadsimta laikā dārzs piedzīvojis gan zinātnes uzplaukumu, gan vēstures satricinājumus, vienlaikus saglabājot savu būtību – būt vietai, kur sastopas daba, pētniecība un sabiedrība. ){kind=link}