© Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas departaments

Vai esi dzirdējis, ka ar redzes vingrinājumiem var ne tikai saudzēt acis, bet pat izārstēt tuvredzību vai astigmatismu? Ļoti iespējams, ka šiem uzskatiem "kājas aug" ASV oftalmologa Viljama Beitsa teorijās. Taču – cik daudz Beitsa teiktais saskan ar mūsdienu redzes zinātnes atklājumiem, un kas no tā tomēr ir mīts? To šajā rakstā palīdz izskaidrot Latvijas Universitātes optometristes Svetlana Semjonova un Aiga Švede.

Redze ir viena no piecām maņām, ar kuras palīdzību cilvēks uztver apkārtējo pasauli, spēj noteikt formu, lielumu, krāsu, attālumu, orientēties telpā. Jau sensenos laikos cilvēks izmantoja redzi, lai meklētu pārtiku, medītu un pamanītu uzbrucējus, kur dominēja skatīšanās lielos attālumos. Līdz ar to redzes sistēmai bija jāspēj ātri pielāgoties dažādiem attālumiem. Mūsdienās redze aizvien vairāk tiek izmantota dažādas informācijas uzņemšanai, kas ir izvietota tuvos attālumos. Tas nozīmē, ka cilvēka redzes sistēmai nu jau jāspēj nodrošināt labu redzes kvalitāti vienā attālumā.

Pēc "DataReportal.com" datiem visā pasaulē cilvēki vidēji pavada sešas stundas un 57 minūtes dažādu ekrānu priekšā, no kurām trīs stundas un 43 minūtes cilvēks skatās mobilajā telefonā. Ilgstoša ekrānu lietošana vienā attālumā var radīt vairākas sūdzības kā acu nogurumu, acu sāpes, redzes diskomfortu (miglaina, neskaidra redze), grūtības fokusēties (pārnest skatienu no tāluma uz tuvumu), apsārtušas acis un acu asarošanu. Papildus savu lomu nospēlē arī tādi faktori kā nepietiekams telpas apgaismojums, nepareizs darba režīms, acu muskuļu pārslodze intensīva tuvuma darba dēļ, psihosociālā un emocionālā spriedze. Tādēļ aizvien populārāk kļūst meklēt dažādus rīkus, kā mazināt šīs pastiprinātā tuvuma darba radītās sūdzības.

Ko varētu darīt?

Pirmkārt, ir jānodrošina, ka var labi redzēt. Te palīgā nāk optiskā korekcija (brilles un kontaktlēcas). Vieni optisko korekciju izmanto pastāvīgi, citi – tikai vadot auto vai lasot, vai strādājot ar datoru. Katram no mums ir savas prasības attiecībā uz redzes kvalitāti – vai vēlamies skaidri redzēt visu laiku, vai tikai atsevišķās situācijās.

Diemžēl vēl joprojām pastāv mīts, ka optiskā korekcija ir kaitīga, ka nevajag sākt to lietot un, kad to sāk lietot un pie tās pierod, vairs neprot labi redzēt bez korekcijas.

Jā, pie ērtībām pierod. Ir taču ērti redzēt visu skaidri. Bet aizmirstam, ka bez korekcijas mūsu redzes funkcijas strādā nepareizi. Ar optisko korekciju, funkcijas strādā pareizi – ir atslābinātas, kad tām nav jāstrādā, un nepārslogo sevi, kad tām ir jāstrādā. Tas arī rada šo šķietamo redzes kvalitātes izmaiņu. Līdz ar to optiskās korekcijas lietošanu nedrīkst uztvert tikai kā rīku, lai iegūtu skaidru attēlu. Tas ir rīks gan tam, lai labāk redzētu, gan lai visas redzes funkcijas var vislabāk darboties: akomodācija (spēja pielāgoties un skaidri redzēt dažādos attālumos), konverģence (spēja abas acis pagriezt un noturēt uz vienu objektu), krāsu redze un kontrastredze (spēja izšķirt krāsas un detaļas attēlos) u.c. Optiskā korekcija mūsdienās ir iespēja izbaudīt visu vizuālās informācijas gammu, ko spēj sniegt redzes sistēma.

Vēl viens mīts – ja pieradīs, būs visu laiku jāliek tikai stiprākas un stiprākas brilles. Vēl 20. gadsimta sākumā redzes korekcijas stiprumu novērtēja, ļaujot klientiem pašiem izvēlēties tās brilles, ar kurām viņi redzēja vislabāk. Vēlāk jau mēģināja tomēr skatīties korekciju, vienkārši piedāvājot dažādus pozitīva un negatīva stipruma "stikliņus" un atrodot to "stikliņu" vai stikliņu komplektu, ar kuru redzēja vislabāk. 21. gadsimtā redzes korekcijas tehnoloģijas un redzes sistēmas darbības izpratne (balstoties uz pētījumu rezultātiem) ir spērušas milzīgu soli uz priekšu. Ir izstrādāta skaidra metodoloģija, kas nodrošina, ka tiek pareizi piemeklēta nepieciešamā optiskā korekcija un, vajadzības gadījumā prognozēts, kad optiskā korekcija varētu mainīties un kāds tam būtu iemesls. Nekas nestāv uz vietas, viss attīstās arī redzes aprūpes jomā.

Diemžēl, neskatoties uz redzes aprūpes nozares attīstību, vēl joprojām daudzi vēlas pielietot tās pašas atziņas un metodes, kas tika izmantotas 20. gadsimta sākumā. Vislabākais piemērs ir ticība, ka redzes vingrinājumi spēj visu – pat izārstēt dažādas slimības un, galvenais, atbrīvot no briļļu lietošanas.

20. gadsimta sākumā šādas idejas sāka popularizēt ASV oftalmologs Viljams H. Beitss. Atzinumi tika galvenokārt balstīti uz personīgo pieredzi (viņš atbrīvojās no briļļu korekcijas) un patstāvīgā mēģinājuma skaidrot redzes sistēmas darbību. Beitss aprakstīja un saviem pacientiem nozīmēja vingrinājumus apgalvojot, ka tie var izārstēt tuvredzību, tālredzību, astigmatismu (optiskās korekcijas atšķirību pretējos lēcas diametros), presbiopiju (tā saukto vecuma tālredzību) un šķielēšanu. Šo vingrinājumu popularizēšanai labvēlīgu vidi radīja Beitsa sekotāji: Margareta Korbeta, Oldess Hakslijs, Mirzakarims Norbekovs u.c.

Mūsdienu atklājumi skaidri apraksta dažādus redzes funkciju darbības mehānismus un pierāda, ka Beitsa izpratne par redzes sistēmas darbību bijusi maldīga. Arī Beitsa vingrinājumu efektivitāte refrakcijas kļūdu uzlabošanai nav klīniski pierādīta. Taču Beitsa vingrinājumi un to atvasinājumi vienalga tiek plaši pielietoti un popularizēti kā brīnumlīdzeklis dažādu redzes problēmu risināšanai. Kāds tam ir skaidrojums? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpaskatās uz dažiem Beitsa pieņēmumiem un to, ko par šo jautājumu mēs zinām šodien, raugoties uz dažādiem pētījumiem un mūsdienu zināšanām par redzes sistēmas darbību.

Pirmā Beitsa teorija – acs ir dinamiska un pakļauta refrakcijas izmaiņām dienas laikā

Vai dienas laikā notiek refrakcijas izmaiņas? Ir jāatzīst, ka nevar nepiekrist vienam no Beitsa apgalvojumiem. Mūsdienu redzes slodze tuvumā rada lielu stresu uz redzes sistēmu un provocē refrakcijas nobīdi uz vairāk tuvredzīgas refrakcijas pusi pārmērīgas akomodācijas pārslodzes dēļ un, jo īpaši, ja netiek lietotas atbilstoša stipruma brilles. Taču šīs izmaiņas netiek pieskaitītas pie kādas konkrētas refrakcijas kļūdas kā tuvredzības, tālredzības vai astigmātisma. Bet tie ir pārejoši redzes traucējumi. Mūsdienu pētījumi parādījuši, ka šīs izmaiņas ir pārejošas un viegli novēršamas ar pareizu darba režīmu un ergonomiku, piemēram, regulāri ievērojot pārtraukumus darba laikā. Turklāt pārtraukums nenozīmē no datora ekrāna pārslēgties uz telefona ekrānu, bet gan novērst savu skatienu no jebkura ekrāna, paskatīties pāri istabai, pa logu, vai labākajā gadījumā piecelties un izstaigāties.

Otrā Beitsa teorija – acs optiskā stipruma izmaiņa (tai skaitā arī akomodācija) notiek, mainot acs ābola kopējo formu, ja uz to spiež acs ārējie kustību muskuļi


Tas nozīmētu, lai varētu skaidri saskatīt tekstu vai attēlu kādā sociālajā tīklā, acs ābolam būtu ļoti jāpagarinās. Mūsdienās ir pierādīts, ka viena milimetra acs ābola garuma izmaiņa rada 3 dioptriju lielu acs ābola refrakcijas izmaiņu. Ja sekotu Beitsa teorijai, tas ļautu mums lasīt 33 centimetru attālumā. Ja mēs vēlētos lasīt tuvāk, ko reizēm arī darām, piemēram, 17 centimetru attālumā, acs ābolam būtu jāpagarinās nu jau par 2 milimetriem, lai nodrošinātu sešu dioptriju lielu acs refrakcijas pieaugumu.

Šāda acs ābola deformācija dienas laikā varētu būt ļoti bīstama citām acs struktūrām, jo īpaši tīklenei, kurai arī būtu jāiestiepjas, kas palielinātu tīklenes plīsuma risku. Diemžēl tā laika metodes, kuras Beitss lietoja, lai pierādītu savu teoriju, neļāva novērtēt acs ābola formas vai garuma izmaiņas (tajā laikā nebija pieejamas, piemēram, optiskās ultrasonogrāfijas metodes).

Beitss izmantoja tā saukto retinoskopijas metodi, kas parāda refrakcijas izmaiņas acs lēcas izmaiņu ietekmē, nevis acs ābola garuma izmaiņu ietekmē. Līdz ar to viņa apgalvojums, norakstot refrakcijas izmaiņas uz acs ābola garuma izmaiņām, ir nekorektas. Pētījumi pierādīja, ka pareiza ir Helmholca teorija (kuru Beitss ļoti kritiski noraidīja), proti, acs akomodācijas izmaiņas nodrošina acs ciliārais muskulis un acs lēca, nevis acs ābola garuma izmaiņas.

Trešā Beitsa teorija – redzes asums mainās no augsta līdz zemam un otrādi atkarībā no cilvēka fiziskā un emocionālā stāvokļa


Beitss novēroja, ka redze nepaliek pastāvīgi vienā stāvoklī, bet mainās visu laiku. Viņš nonāca pie secinājuma, ka lielākā daļa redzes defektu rodas nepareizas redzes orgāna izmantošanas dēļ. Slikti ieradumi, kas saistīti ar acu lietošanu, vienmēr ir cieši saistīti ar to slodzi un stresu. Stress vienādi ietekmē visu ķermeni. Beitss atklāja, ka, izmantojot labas redzes metodes, tostarp īpaši relaksācijas paņēmienus, mūsu acu un visa ķermeņa stress tiek samazināts. Tāda bija acu un prāta relaksācijas metožu pieņemšanas ietekme, kā rezultātā tieši uzlabojās redze un samazinājās refrakcijas kļūda.

Pēc Beitsa izpratnes tieši stresa mazināšana uzlabo redzi un samazina refrakcijas stāvokli.

Vai stress ietekmē mūsu redzes spējas? Beitsa pieņēmums galvenokārt veidojās, jo viņa laikā redzes speciālisti galvenokārt raudzījās uz acīm un redzēšanu kā neatkarīgu redzes procesu, kas nav saistīts ar mūsu emocionālo un psiholoģisko stāvokli. Bet Beitss, kā redzams, bija citās domās.

Mūsdienu medicīna visa kopumā jau ir pierādījusi, ka mūsu sajūtas un emocijas ietekmē mūsu veselību, tai skaitā arī redzi. Ja mēs esam ļoti saspringti un koncentrējušies uz tuvuma darbu, konverģence un akomodācija (acs lēca un ciliārais muskulis acs iekšpusē) sāk strādāt pastiprināti, kas var novest pie redzes pasliktināšanās tālumā. Bet šāda teorija neizskaidro īstas refrakcijas kļūdas veidošanos, tādēļ nevar apgalvot, ka mūsu fiziskā un emocionālā stāvokļa maiņa izmainīs mūsu īsto refrakcijas kļūdu. Arī refrakcijas kļūdas ir dažādas. Piemēram, tuvredzība var veidoties gan tādēļ, ka ir acs ābola ārējā apvalka vājums un acs ābols stiepjas garāks. Taču nav pierādījumu, ka vingrinājumi var izmainīt acs ābola garumu pretējā virzienā, ja tuvredzība tiešām izveidojusies acs ābola lielas iestiepšanās dēļ. Tuvredzība var veidoties arī acs radzenes (acs priekšējā caurspīdīga struktūra) vai acs lēcas izmaiņas dēļ, piemēram, keratokonuss, katarakta.

Nav zinātnisku pierādījumu, ka Beitsa vingrinājumi var novērst jau izveidojušos keratokonusu vai kataraktu.

Vienīgās acs optiskā stipruma izmaiņas, kas var rasties mūsu emocionālā un psiholoģiskā stāvokļa dēļ, ir akomodācijas izmaiņas, kuras, nepareizi diagnosticējot, var nepareizi koriģēt ar neatbilstošām brillēm (ja izmantot metodes, kas tika piekoptas pagājušā gadsimta pirmajā pusē). Un šādu akomodācijas pārslodzi, kas izpaužas kā periodiska sliktāka redzēšana tālumā, var novērst, ja ilgāku laika periodu mērķtiecīgi veic specifiskus akomodāciju atslābinošus un tās darbību normalizējošus vingrinājumus. Beitsa metodikā ir tikai viens no šiem vingrinājumu paveidiem (skatīšanās tālumā un tuvumā, mainot skatīšanās attālumus). Arī klasiskajā optometrijā izmanto šāda tipa vingrinājumu. Un ne tikai – optometrista uzraudzībā tiek uzdoti vēl papildu vingrinājumi. Kāpēc optometrista uzraudzībā? Jo nepareizi patvaļīgi izvēloties kādu no šiem vingrinājumiem, var nevis sev palīdzēt, bet pat kaitēt. Turklāt šāda vingrinājumu terapija arī klasiskajā optometrijā būs ilglaicīga un aizņems vairākus mēnešus.

Ceturtā Beitsa teorija – lai atbrīvotos no redzes korekcijas izmantošanas, pakāpeniski jāsamazina esošā korekcija vai arī pilnībā no tās jāatsakās uzreiz terapijas sākumā


Un te mēs atgriežamies pie raksta sākuma – kas ir optiskā korekcija un kāpēc mēs to lietojam. Mūsdienu pētījumi pierādījuši – nostāja, ka brilles lietot ir slikti, ir aplama un var būt pat kaitnieciska, jo īpašiem bērniem.

Tivāri un kolēģu (2018) pētījumā secināts, ka Beitsa vingrinājumi nebija būtiski efektīvi, lai mazinātu tuvredzību un uzlabotu redzes asumu. Vasudevana un kolēģu (2014) pētījumā tika novērots, ka samazināta tāluma korekcija var izraisīt ātrāku tuvredzības progresēšanu bērniem. Čanga un kolēģu (2002) pētījumā tika novērots, ka nepilna tāluma korekcija (0,75 dioptrijas) noved pie straujāka refrakcijas pieauguma gadā nekā grupā, kas lietoja pareizu (pilno) korekciju.

Tā var turpināt, pārskatot katru no Beitsa apgalvojumiem, pierādot, ka mūsdienās ir jāsāk uzticēties saviem redzes speciālistiem un izrakstītai korekcijai.

Beitsa vingrinājumi nav brīnumlīdzeklis, kas izārstēs visas mūsu kaites.

Bet ir arī argumenti, kur var piekrist Beitsam. Mums ir jārūpējas par mūsu acīm un redzi, jo tā ir daļa no mums. Pateicoties acīm, mēs spējam uztvert milzīgu informācijas apjomu katru dienu. Mūsu ikdienas stress, pārslodze un emocijas var ietekmēt mūsu labsajūtu un redzes funkcijas. Tādēļ Beitsa vingrinājumi mūsdienās ir iekļauti relaksējošo redzes vingrinājumu pamatos, kas tiek izmantoti, lai atpūtinātu redzi darba dienas laikā, kad redze tikusi ļoti sasprindzināta. Mūsdienu pētījumi parāda, ka pēc relaksējošo redzes vingrinājumu kompleksa veikšanas acu noguruma sajūta mazinās (Kim, 2016; Gupta & Aparna, 2020). Tātad novēršanās no ekrāniem, relaksējoša acu izgrozīšana un paskatīšanās dažādos attālumos kopā ar vispārēju savu emociju un domu sakārtošanu palīdzēs mums redzēt labi visas dienas garumā. Bet tas nenozīmē, ka varēs pārstāt lietot optisko korekciju vai varēs izārstēt kādu no acs saslimšanām.

Kā saudzēt redzi?


Ja vēlies saglabāt labas redzes spējas, ikdienā strādājot ar viedajām ierīcēm, rīcības plāns ietver vairākus nosacījumus.

1) regulāri (vismaz reizi gadā) jāveic redzes pārbaudes, kur jāizvērtē ne tikai acu struktūru veselība, bet arī redze un redzes funkcijas;

2) jālieto atbilstoša redzes korekcija, kuru nozīmējis redzes speciālists;

3) pareizi jāiekārto darba vieta, lai nodrošinātu korektu redzes ergonomiku:
• darba attālumam (acis–ekrāns) jābūt 40–63 centimetri, ja tas ir datora ekrāns vai planšetdators, vai 30–40 centimetri, ja tas ir viedtālrunis (attālumu ietekmēs ekrāna izmērs);

  • datora ekrāna centram vajadzētu atrasties apmēram 10-15 centimetrus zemāk kā skatienam taisni uz priekšu;
  • nav ieteicams lietot ekrānus tumsā vai pustumsā, jo tas var vēl vairāk paaugstināt acu spriedzi un palielināt sūdzību biežumu, tāpēc telpas apgaismojumam jābūt nedaudz spilgtākam nekā ekrāna spožumam;
  • strādājot ar datoru, cilvēks vairākas stundas pavada sēžot. Šāda piespiedu stāvokļa dēļ var rasties sāpes mugurā, kaklā un plecos. Tāpēc uzmanība jāpievērš darba krēslam, lai tam būtu roku balsti, kāju paliktņi un krēsla atzveltne;
  • darba monitoram jābūt pagriežamam un noliecamam, monitora augšējai malai jābūt acu augstumā, lai veidotu pareizu skata leņķi;
  • darba galdam jābūt vismaz 720 milimetrus augstam, lai varētu brīvi novietot elkoņus un pleci būtu taisni.

4) regulāri jāatpūtina acis: lai atpūtinātu acis, var izmantot 20-20-20 likumu, kas nozīmē, ka pēc katrām 20 minūtēm jāskatās 20 sekundes tālumā (apmēram 20 pēdu jeb sešu metru attālumā). Ja šāds režīms nav iespējams, jāatceras, ka pieaugušie nepārtraukti strādāt pie ekrāniem var līdz divām stundām un, jo ilgāks ir pie ekrāniem pavadītais laiks, jo garākai jābūt atpūtas pauzei (piemēram, 15-30 minūšu pauze pēc katrām divām stundām). Svarīgākais – pārtraukumu laikā jānovēršas no ekrāna, jāizkustina acis, jāpaskatās dažādos attālumos. Ik pa laikam ir jāpieceļas arī pašam un jāizvingrojas.

5) jācenšas labi izgulēties (vismaz septiņas stundas miega). Vēlams nelietot ekrānus apmēram stundu pirms gulētiešanas.

Raksts tapis Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes līgumpētījuma "Par profilaktiskas acu muskulatūras vingrināšanas un nostiprināšanas ierīces pielietojamības metodoloģijas izstrādi" ietvaros.

Izmantotā literatūra:

  • Abdel, S.A. (2013). Vision therapy-based program for myopia control in adolescents, Middle-East Journal of Scientific Research, 13(3), 390-396.
  • Bates, W.H. (1943) The Bates methodfor better eyesight without glasses. A tested
  • methodfor improving vision, by the doctor who originated and perfected it.
  • Revised edition. Holtz, Rinehart & Winston.
  • Chung, K., Mohidin, N., O'Leary, D.J. (2002). Undercorrection of myopia
  • enhances rather than inhibits myopia progression. Vision Research,
  • 42, 2555-2559.
  • Desai, R., Palekar, T., Patel, D., Rathi, M., Joshi, R., & Shah, A. (2020). Effects of yogic eye exercises for myopia among students. Journal of Dental Research and Review, 7(5), 69-71.
  • Gupta, S.K., & Aparna, S. (2020). Effect of yoga ocular exercises on eye fatigue. International Journal of Yoga, 13(1), 76-79.
  • Kim, S.D. (2016). Effects of yogic eye exercises on eye fatigue in undergraduate nursing students. Journal of Physical Therapy Science, 28(6), 1813-1815.
  • Tiwari, K.K., Shaik, R., Aparna, B., & Brundavanam, R. (2018). A comparative study on the effects of vintage nonpharmacologicalt in reducing myopia (Bates eye exercise therapy vs. Trataka Yoga Kriya). Int J Yoga, 11(1), 72-76.

Share

Related Content