Akadēmisko mūža organizāciju gājiens no Latvijas Universitātes galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem, godinot par Latvijas neatkarību kritušos. 2017. gads. © Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte, sākot ar 17. oktobri, trešdienu vakaros aicina apmeklēt populārzinātnisko lekciju ciklu “Latvijas ceļš uz neatkarību 1905.–1918. gadam Austrumeiropas kontekstā”.

Turpinot iepriekšējo gadu tradīcijas, rudenī LU Vēstures un filozofijas fakultāte aicina visus interesentus apmeklēt populārzinātnisko lekciju ciklu. Šogad, atzīmējot mūsu valsts dibināšanas simtgadi, lekciju uzmanības centrā ir notikumi, procesi un personības, kas 20. gadsimta sākumā sekmēja un virzīja Latvijas valsts izveidošanu. Latvijas ceļš līdz neatkarības iegūšanai tiks atspoguļots septiņās cikla lekcijās, kas atklās jaunāko pētījumu rezultātus šajā jomā. Klausītājiem tiks piedāvāta iespēja paraudzīties uz neatkarības procesiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, 1905. gada notikumiem, Latvijas un Krievijas attiecībām, noskaidrot, kas bija Latvijas valsts dibinātāji. Lekcijas notiks katru trešdienu no 17. oktobra līdz 28. novembrim plkst. 18.00 LU Vēstures un filozofijas fakultātē, Aspazijas bulvārī 5, 510. auditorijā. Katra lekcija ilgs pusotru stundu un pēc tās ir paredzēta diskusija. Lekcijas būs skatāmas tiešraidē LU portālā. Lekciju videoieraksti būs pieejami LU portālā, publicēti LU YouTube kontā.

Lekciju programma:

17. oktobrī  “Latvija, Lietuva un Igaunija: kopīgais un atšķirīgais ceļā uz valsti no 20. gs. sākuma līdz 1918. gadam”, dr. hist. profesors Ēriks Jēkabsons Lekcijas mērķis ir atspoguļot kopīgo un atšķirīgo triju Baltijas valstu vēsturē, sākot no 19. gadsimta beigām līdz neatkarības proklamēšanai Pirmā pasaules kara noslēgumā - 1918.gadā. Īpaša uzmanība tiks pievērsta nacionālās atmodas un ar to saistītās etnoģenēzes īpatnībām, nacionālajam faktoram 1905.gada revolūcijas laikā un tai sekojošajos procesos. Tiks aplūkoti Pirmā pasaules kara notikumi (vācu okupācijas režīma attieksme, nacionālo formējumu jautājums u.c.), kas sniedz atbildi arī uz šķietami neizprotamo jautājumu – kāpēc Lietuva un Igaunija proklamēja neatkarību 1918. gada februārī, bet Latvija – tikai novembrī. 24. oktobrī  "Nomale pret metropoli: Latvijas politiskā un ekonomiskā attālināšanās no Krievijas 1915.–1918. gadā", dr. hist. Jānis Šiliņš 20. gadsimta sākumā Latvijas teritorija vairāk nekā gadsimtu bija atradusies Krievijas impērijas sastāvā. Latvija bija ekonomiski integrēta Krievijas ekonomiskajā sistēmā, un cara režīms bija ieguldījis lielus resursus, lai veicinātu arī politisku un kulturālu integrāciju. Tomēr Baltijas autonomijas likvidēšana, rusifikācijas politika, represijas pret jaunstrāvniekiem un Piektā gada revolūcija veicināja pretējas tendences. Šajā lekcijā tuvāk tiks aplūkota Latvijas saimnieciskā, politiskā, kulturālā un psiholoģiskā attālināšanās no Krievijas Pirmā pasaules kara laikā, kam bija izšķiroša loma ceļā uz valstisko neatkarību. Līdzīgi procesi notika arī citos reģionos, kuru rezultātā 1917.–1920. gadā agrākās Krievijas impērijas rietumu un dienvidu nomalēs izveidojās jaunas nacionālas valstis. 31. oktobrī “1905. gads – latviešu revolūcija”, mag.hist. Dainis Poziņš 1905. gada revolūcija bija ievērojams 20. gadsimta sākuma vēstures notikums, kas dziļi satricināja Latvijas sabiedrisko un saimniecisko dzīvi. Lekcijā “1905. gads – latviešu revolūcija” sniegts īss ieskats par svarīgākajiem revolūcijas jautājumiem. Notikumus Latvijā nevar aplūkot pilnīgi izolēti no Krievijas impērijas sabiedrībā notikušajiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem. Arī Krievijas impērijā, bet vēlāk nekā pārējās Eiropas valstīs, bija nobriedušas tās pašas sabiedrības modernizācijas problēmas, ko noteica augošā industriālā ekonomika un radīja nepieciešamību modernizēt milzīgas valsts iekārtu. Taču, atšķirībā no pārējām Eiropas valstīm, Krievijas impērijas patvaldība un sabiedrības valdošie reaģēja ļoti lēni un milzīgās valsts sabiedrībā, sevišķi tās industriālajos centros un relatīvi nesen pakļauto tautu apdzīvotajās teritorijās, auga politiskais saspīlējums, kas pārauga 1905. gada revolūcijā. Revolūcijas mērķis – gāzt cara varu, un Krievijā nodibināt demokrātisku valsts iekārtu. Latviešu tautai tā reizē bija arī nacionālā atbrīvošanās cīņa pret krievu carismu un vācu muižniecību. Politiskajās diskusijās redzamu vietu ieņēma latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanas problēma, Latvijas autonomijas un valstiskuma veidošanas jautājumi, kas radīja nopietnu satraukumu Krievijas varas iestādēs un muižniecībā.     Revolūcijas laikā ciestie zaudējumi un iegūtā cīņu un politiskās darbības pieredze kļuva par svarīgu aspektu, kas veicināja Latvijas ceļu pretī valstiskai neatkarībai. 7. novembrī  "Kur palikuse vecā mīkstā raudulība?” Emocijas un latviešu prese revolucionārajā 1917. gadā”, dr.hist. Ineta Lipša 7.novembrī  Vēstures un filozofijas fakultātes organizētais populārzinātnisko lekciju ciklā “Latvijas ceļš uz neatkarību 1905.-1918.g. Austrumeiropas kontekstā”  lekciju “”Kur palikuse vecā mīkstā raudulība?” Emocijas un latviešu prese revolucionārajā 1917.gadā”, lasīs Dr.hist. Ineta Lipša        “Pagātnes izpētē emocijas ir izpētes objekts to sociokulturālajās reprezentācijās, kas notikušas konkrētā kultūras, sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā kontekstā un paudušas attieksmi un pārdzīvojumus. Emociju vēstures pieeja paredz, ka emocijas ir kaut kas, ko mēs darām, nevis kaut kas, kas mums ir. Un to, ko ‘mēs darījām’ (emociju reprezentācijas) tuvākā vai tālākā pagātnē, ir fiksējuši, piemēram, latviešu reportieri un žurnālisti sava laika presē. Izmantojot avīžu tekstus, kas uzrakstīti 1917. gada revolūcijas laikā, lekcijā mēģināšu rekonstruēt populārākās emociju reprezentācijas 1917. gadā. Lekcija notiks LU Vēstures un filozofijas fakultātē Aspazijas bulvārī 5, 510.auditorijā. Sākums plkst. 18.00. Ieeja brīva. Aicināti visi interesenti! 14. novembrī  "Starp visaptverošu kontroli un ģermanizāciju: civiliedzīvotāju pieredze vācu okupētajā Latvijā (1915–1918)", Mag. hist. Klāvs Zariņš Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijas iedzīvotāji pieredzēja gandrīz visus modernā kara aspektus. Viens no būtiskākajiem bija ilgstošas okupācijas pieredze, kas ne tikai atstāja sekas politiskā, bet arī sociālā plaknē, cilvēkiem ikdienas dzīvi pakārtojot Vācijas karaspēka izveidotās militārās pārvaldes visaptverošās kontroles politikai un tās mehānismiem. Kontroles politika un “okupētāju” pieredze pakāpeniski pārauga ilgtermiņa vīzijās un militārās pārvaldes vēlmē “civilizēt”, realizējot ilgstošu ģermanizācijas politiku, kas noturētu vācu varu pār visu reģionu arī pēc kara beigām.            21. novembrī “Idejas un īstenība. Kultūras autonomija latviešu sabiedrībā 1906.–1914. gadā”, dr.hist. Mārtiņš Mintaurs Lekcijas "Idejas un īstenība. Kultūras autonomija latviešu sabiedrībā, 1906.– 1914. gads" uzmanības centrā ir periods starp 1905. gada revolūciju un Pirmā pasaules kara sākumu. Šajos desmit gados latviešu sabiedrība piedzīvoja sociālās un politiskās emancipācijas paātrinājumu, kas atspoguļojās intensīvās diskusijās par "nacionālo jautājumu", arī par kultūras autonomijas nepieciešamību un tās iespējamo veidu. Krievijas impērijas administrācija arī ierobežota parlamentārisma apstākļos neparedzēja teritoriālās politiskās autonomijas izveidi Baltijā, respektīvi, Latvijā un Igaunijā, tādēļ kultūras autonomija kļuva par galveno viedokļu krustpunktu. Turpinoties politiskās diferenciācijas procesam latviešu sabiedrībā, intelektuāļu vidē notika asas diskusijas par latviešu tautas politisko nākotni, kas ietekmēja notikumu attīstību arī 1917.–1918. gadā.  28. novembrī "Baņķieri, advokāti un revolucionāri. Latvijas valsts dibinātāji, viņu pieredze un savstarpējie kontakti", dr. hist. Toms Ķikuts Latvijas valsts dibinātājus – 38 partiju delegātus un Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju Jāni Čaksti varam uzskatīt par simbolisku ļaužu kopumu un 1918. gada 18. novembra stāsta sastāvdaļu. Tomēr vienlaikus politiķu savstarpējo kontaktu veidošanās, izveidotie bloki, domubiedru un konkurentu savstarpējās attiecības rāda nevis nejaušu vai pārejošu, bet gan raksturīgu latviešu politiskās dzīves ainu ne tikai 1917.–1918. gada notikumu kontekstā. Lekcijā Latvijas valsts dibinātāju personības un to veidotie politiskie bloki raksturoti kā latviešu politiskās elites tapšanas procesa piemērs, iezīmējot dažādo politisko grupu veidošanās vēsturi un nonākšanu līdz neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas dibināšanai. Lekcija tapusi, balstoties nesen izdotā biogrāfisko eseja krājuma “Latvijas valsts dibinātāji” veidošanas gaitā gūtajos secinājumos. Lekcijas skatāmas ierakstos LU youtube kanālā Aicinām visus interesentus! Ieeja brīva.

Share

Related Content

Jaunie vēsturnieki tiekas Latvijas Universitātē
24.10.2018

Jaunie vēsturnieki tiekas Latvijas Universitātē

Vieslektors no Indijas stāstīs par Vēdantas filozofiju un Kalisāda dzeju
11.10.2018

Vieslektors no Indijas stāstīs par Vēdantas filozofiju un Kalisāda dzeju

Latvijas Universitātē notiks diskusija “Kādam jābūt valsts prezidentam?”
10.10.2018

Latvijas Universitātē notiks diskusija “Kādam jābūt valsts prezidentam?”