Domogleda Nacionālais parks – Dienvidkarpatu valdzinājums

Varenie un gleznainie Dienvidkarpati. J. Baloža foto  Domogleda Nacionālais parks ietilpst Dienvidkarpatu kalnu grēdā. Lielākā te ir Mehedinti grēda, kura atrodas parka ziemeļrietumu stūrī. Tās augstākās kalnu virsotnes ir Domogleds (1105 m), Inelatul Miks (1128 m) un Dženatul Gloduls (581 m). Nacionālo parku ieskauj arī Melnie kalni jeb Černas kalni. Parka teritoriju cilvēki sāka apdzīvot Senās Romas laikos, kad šeit apmetās romiešu leģiona kareivji, lai atveldzētos. Tieši romieši 105. gadā pēc Kristus šajā vietā nodibināja termālās pirtis. „SPA kūrorts” te darbojās jau Senās Romas laikā, kad šeit atpūtās imperators Adrians un pat valdonīgais Kaligula. Tika godināts arī mītiskais varonis Herkuless, kas veicis savus 12 varoņdarbus, pateicoties sēravotiem, kuros viņš it kā ir peldējies. Pēc Senās Romas sabrukuma teritorija ilgi bija tikpat kā neapdzīvota, līdz pat 18. gadsimtam, kad šeit ieradās pirmie vācu un ungāru kolonisti. 1736. gadā angļu arheologs, Hamiltonas grāfs Čārlzs III sāka atjaunot bijušo Senās Romas apdzīvoto apmetni. 1817. gadā Austrijas erchercogs Francis Jozefs te uzbūvēja pirmās viesnīcas un termālo avotu peldvietas. Iekļaujoties Austroungārijas impērijā, teritorija ap Domogleda Nacionālo parku kļuva par tūristu piesaistes objektu. Tagadējais nacionālā parka administratīvais centrs Baile – Herkulane bija ķeizarienes Elizabetes jeb Sisi vismīļākā atpūtas vieta ārpus Vīnes. Vēlāk nodibinoties Rumānijas valstij, Baile – Herkulane kļuva par viesnīcu pārņemtu pilsētu. Pilsētā ar mazliet vairāk kā 3000 iedzīvotājiem tika uzbūvētas septiņas milzīgas dzelzsbetona viesnīcas, kas stipri kontrastēja ar mazajām lauku mājiņām. 1968. – 1984. gadā Domogleda Nacionālā parka teritorijā atklāja 11 jaunus avotus, kurus tūlīt pat izmantoja tūrisma vajadzībām. Viesnīcas Baile Herkulanes centrā. J. Baloža foto Domogleda Nacionālais parks ietilpst Karpatu aizsargājamo dabas apvidu tīklā. Tā bagātība ir Banatas priede - Pinus nigra banatica. Tā ir unikāla priežu suga, kas aug uz kaļķainām augsnēm kalnu masīvos. Šo priežu vainags ir gandrīz plakans un izteikti horizontāls. Lai aizsargātu Banatas priežu audzes, 2004. – 2007. gadā tika realizēts programmas NATURA 2000 apakšprojekts „Pinus nigra banatica meži”. 800 000 eiro lielais finansējums tika izmantots 14 meža aizsargājamo masīvu izveidei visā nacionālā parka teritorijā. Lai aizsargātu unikālās priedes, parka darbinieki attīra meža masīvus no citu biotopu invazīvajām sugām, kas apdraud sekmīgu Banatas priedes augšanu. Piemēram, 2006. gadā tika izzāģēti aptuveni 2000 koki. Izveidotas arī speciālas Banatas priedes audzētavas, kurās var izaudzēt līdz pat 125 000 stādu gadā. Unikālās priežu audzes ir vairākkārtīgi cietušas meža ugunsgrēkos. Bet jāpiezīmē, ka tas ir noticis pēdējo desmitgadu laikā. Ugunsgrēku dzēšanā lielu ieguldījumu ir devuši Rumānijas bruņoto spēku karavīri. Banatas priežu vainagi. J. Baloža foto Domogleda Nacionālajā parkā ir piecu kalnu masīvi, kurus klāj Banatas priežu audzes. Pirmais no tiem ir Crucea Alba kalni. Šajos kalnos ir smilšakmens atsegumi, kas Dienvidkarpatu ģeomorfoloģijai ir neraksturīgi, jo šeit izteikti dominē kaļķakmeņi. Ainaviski estētiskākās audzes aug kalnu grēdā, kas pieguļas pie paša Domogleda kalna. Savukārt Banatas priedes ar kuplākajiem un lielākajiem vainagiem aug kalnu struktūras Domogled Cararea Pisicii nogāzēs. Susku kalna apvidū priedes vairs neaug kā koki, bet gan vairāk krūmāju puduru veidā. Tasnejas ielejā priedes aug kopā ar zālājiem, kur zālāji sastāda līdz pat 80%. Priežu garums šeit sasniedz 12 metrus. Taču dažviet Banatas priedes aug īpaši augstās vietās. Šeit jāmin Krovul Mares kalni, kur tās aug līdz pat 1172 m augstumā. Dienvidkarpati ir vidēji augsti kalni ar noapaļotām virsotnēm un lēzenām nogāzēm, jo veidoti no salīdzinoši mīkstiem iežiem, kas ātri noārdās. Dažviet redzami graudaugu un cukurbiešu tīrumi. Taču tos iespējams iekopt tikai ielejās, un arī tad tikai atsevišķās vietās. Zemākajās kalnu nogāzēs meži ir atdevuši vietu laukiem un dārziem. Dienvidu nogāzes aizņem daudzi vīna dārzi. Parkā ir 880 alas, bet lielākā daļa no tām ir maza izmēra. No faunas viedokļa interesantākās ir Jon Borzoni un Salitari alas - tajās dzīvo Karpatu skorpioni. Dodoties ar studentu grupu pa šiem kalniem, sapratām, cik spēcīgu ietekmi tie atstāj uz vietējiem iedzīvotājiem. Kalnu ielejas vietējiem rumāņiem ir ganības, kā arī vienīgais zemes resurss, kur audzēt pārtiku. Jāsaka, ka vietējiem iedzīvotājiem ir dīvaina ilgtspējīgās attīstības koncepcija. Bailes Herkulanes apkārtnē dzīvojošie ņem jeb, pareizāk sakot, plēš no vietējiem kultūras pieminekļiem ķieģeļus un akmeņus un izmanto tos ceļu segumam, kā arī par apdares materiāliem. Nu ko tur padarīsi, ka ilgtspējīgā attīstība ir saprasta burtiskā nozīmē! Visvairāk cieš vācu kolonistu piļu drupas, kuras palēnām tiek aiznestas. Domogleda Nacionālajā parkā ir mēreni kontinentāls klimats. Pierastajam uzskatam, ka kalnu reģionos ir liels nokrišņu daudzums, īsti nevar piekrist. Viesojoties parkā marta beigās un aprīļa sākumā, pārņēma krietns vasaras tveices apskāviens. Tikai pēdējās dienās uzlija „Karpatu lietutiņš”. Pašos kalnos gaisa temperatūra svārstījās no 0 līdz 11 grādiem. Gaisa masu cirkulāciju nacionālajā parkā visvairāk ietekmē Černas un Godenu kalni, kuri aiztur nokrišņiem bagātos mākoņus. Ugunsgrēka un sausuma sekas. J. Baloža foto Černas jeb Melnā upe ir galvenā dzīvības artērija, kas plūst caur visu parka teritoriju. Tās baseins ir aptuveni 555 km², un tā plūst vidēji 900 metru augstumā. Pusi savu ūdeņu Černas upe ņem no pazemes ūdens slāņiem, bet otru pusi – no virszemes pieplūdes ūdeņiem. Upes krasti nav pārāk augsti, bet akmeņaini. Nacionālā parka ūdeņu pasauli bagātina avoti. Lielākais avots ir Mihalka, kas veidojas, satekot diviem atsevišķiem avotiem – Launa Mare un Launa Mika. Upju iztekas, kā jau šim reģionam ir raksturīgi, meklējamas kalnos. Mazās kalnu upes, tad arī kalpo par pamatu Černas upes bagātīgajiem ūdeņiem, kuri tik nepieciešami šejienes kalniešiem. Tai pat laikā Černas upe ir pats lielākais nacionālā parka apdraudējums. Tā ir piesārņota ar sadzīves atkritumiem, ko vietējie Bailes – Herkulanes iedzīvotāji naski met upē, pat bērnu klātbūtnē, kuri tur peldas. Apsekojot teritoriju, vietējais ģeogrāfijas skolotājs tikai noskatījās un sūrojās, bet galu galā teica, ka „visi tā dara”. Visi šie „labumi” nonāks Černas upē. J. Baloža foto