Pultuskas meteorīts, kas aplūkojams Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā, arī izceļas ar unikālu krišanas vēsturi, tāpat kā citi iepriekš aplūkotie muzeja meteorītu kolekcijas pārstāvji – lasiet agrākās publikācijas sērijā „Zem Lupas” - Pallasa dzelzsPilistvēres meteorītsBjurbeles meteorītsSihotealinas meteorītsBrenhemas meteorīts.

Pultuskā nokritušais meteorīts varbūt nav īpaši ievērojams sava sastāva dēļ, toties tā krišana gan bija unikāls notikums. Ir 1868. gada 30. janvāris, septiņi vakarā, Polijas teritorija, Ostrovenkas apriņķis (Ostrołęcka), Pultuskas pilsēta (Pułtusk). Šeit skaidrā, tumšā ziemas vakarā no debesīm „nobira” pats lielākais vēsturē zināmais meteorītu „lietus”. Tūkstošiem cilvēku redzēja sākotnējā meteorīta krišanu – gan pašā Pultuskā, gan apkārtējos ciematos, un šis notikums bija labi saskatāms pat 60 kilometru attālajā Polijas galvaspilsētā Varšavā. Liecinieki apraksta lielu uguns lodi, kas bēc brīža detonēja, un lielu skaitu sīku akmens škembu, kas nolija pār pilsētu. Pēc oficiālām un neoficiālām ziņām neviens cilvēks, ne dzīvnieks netika cietis un pat ēkām nekāds būtisks kaitējums netika nodarīts. Kā tad tā, ja meteorīts, vai pareizāk – liels skaits meteorītu uzkrita pilsētai?

Kopējā reģistrētā meteorīta gabalu masa bija 8860 kilogrami, jeb gandrīz 9 tonnas. Bet unikalitāti šis meteorīts ieguva ar kritušo objektu skaitu! Tikai oficiāli atrasto un reģistrēto vienību skaits ir aptuveni 68 780, pēc citiem datiem šis skaits esot pārsniedzis 100 000! Meteorīta šķembas svēra sākot ar pusgramu, bet smagākais atrastais paraugs bija tikai 9,09 kilogrami. Lielākais vairākums atrasto meteorīta paraugu svēra tikai dažus gramus, tāpāc šo meteorītu reizēm sauc par „Pultuskas pupām”. Te arī atbilde, kā šajā gadījumā cilvēkiem un ēkām izdevās paglābties no traumām.

Otra būtiska lieta, ka meteorīts detonēja ļoti augstu virs pilsētas un trieciena vilnis izpalika, atšķirībā no 2013. gada Čeļabinskas meteorīta krišanas, kad triecienviļņa tiešās vai netiešās iedarbības dēļ cieta ap tūkstoš cilvēku.

Pultuskas meteorītu pētīja profesors Johans Galle (Johann Gottfried Galle), Breslavas (mūsdienās Vroclava) observatorijas direktors, kurš nodarbojās ar planētu orbītu precīzu noteikšanu, apkopoja datus par tobrīd zināmajām komētām, kā arī pētīja meteoru trajektorijas. Viņš 1868. gadā ļoti rūpīgi savāca un apkopoja liecinieku stāstus par Pultuskas meteorīta krišanu. Lūk, ko profesors Galle publicēja – „Debesis bija skaidras, termometrs rādīja –9 grādi, netālu no Mēness varēja redzēt divas spožas zvaigznes. Pēkšņi no vienas no šīm zvaigznēm atdalījās liels daudzums dzirksteļu, tad šī zvaigzne kļuva tumšāka uz desmit sekundēm, kam sekoja milzīgs gaismas uzliesmojums. Māju iemītnieki izskrēja uz ielām, jo domāja, ka apkārt sākušies ugunsgrēki. Spožajai gaismai sekoja liels troksnis kā liegabala šāviens, tad kā pērkona dārds, kas ilga vairākas minūtes, mainoties toņkārtām. Sekoja ilga graboņa – akmens šķembām krītot uz zemes, ledus, ēkām, daudzas iekrita arī Narevas upē.”

Neskaitot liecinieku izjautāšanu, profesors Galle vāca datus arī aprēķiniem. Tā viņš konstatēja, ka meteorītu šķembas pēc sprādziena kritušas gandrīz vertikāli lejā un tikai nedaudz kustējušās iepriekšējā lidojuma virzienā. Lielu palīdzību profesoram sniedza Varšavas Evanģēliskās koledžas direktors Bakmans (Mr. v. Bückmann), kurš bija precīzi reģistrējis, ka no uzliesmojuma līdz detonācijas trokšņa atnākšanai pagāja 3,5 minūtes. Bakmana kungs notikuma laikā bijis uz ielas, gājis savā pierastajā ikvakara pastaigā un novērojis visu notiekošo ļoti izdevīgā pozīcijā, kur labi bija redzams gan uzliesmojums, gan sekojošais šķembu krišanas leņķis. Nākošajā vakarā Bakmana kungs nogāja to pašu attālumu (no brīža, kad parādījās uzliesmojums līdz brīdim, kad atskanēja sprādziens) ar pulksteni rokā, tā arī tika iegūtas minētās 3,5 minūtes. Izmantojot šos datus, profesors Galle izrēķināja, sprādziena augstumu virs zemes.

Pultuskas akmens meteorīts ir H5 tipa parastais hondrīts, kas sastāv no piroksēna vai olivīna hondrām, tā sastāvā ir arī tādi minerāli kā kamasīts, olivīns, bronzīts, troilīts un hromīts. Pultuskas meteorīts ir brekčijas tipa hondrīts – akmens, kas salauzīts neregulāras formas gabalos, tas satur ksenolītus. Ksenolīts ir cita ieža atlūzu ieslēgums magmatiskā iezī.

Viengabala meteorīta krišanas rezultātā izveidojas krāteris, bet meteorītu lietus gadījumā izveidojas lauks, ko sauc par meteorīta izkliedes elipsi. Pultuskas meteorīta izkliedes elipses laukums bija 127 kvadrātkilometru.

Ņemot vērā, ka Pultuskas meteorīts ir nepārspēts rekordists nokritušo vienību skaita ziņā, tas ir ļoti iecienīts gan muzeju, gan privāto kolekcionāru vidū. Šobrīd meteorīta paraugi maz atrodami brīvā pārdošanā, toties tos redzam gandrīz katrā meteorītu muzejā vai ievērojamā kolekcijā. Mazs – tikai 6,10 gramus (īsta pupa!) liels paraugs aplūkojams arī Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Paraugam ir izteikta tumšāka kusuma kārta vienos sānos, kas labi izceļas uz tipiskās akmens meteorīta betonam līdzīgās pamatmasas fona. Nespeciālista acij vizuāli šķiet, ka tas nav nekas īpašs, līdz atceramies šīs „pupas” krišanas vēsturi.

Pieteikšanās kolekcijas apmeklējumam šeit.

Izmantotā literatūra:

Galle, J. G. „Meteor observed on January 30, 1868, at Pultusk, Poland (translated by W. H. Haas)”.

 

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

1990. gadi bija laiks, kad atjaunotā Latvijas valsts un demokratizētā Latvijas Universitāte (LU) pieredzēja pārmaiņas. Šīs pārmaiņas izpaudās ar starpkaru perioda Latvijas valsts laikā radīto LU akadēmisko tradīciju atjaunošanu, piemēram, studentu akadēmisko mūža organizāciju un LU vēsturisko simbolu (LU karoga, LU Mazās aulas koka kanceles Latvijas valsts ģerboņa u.c.) atjaunošanu. Šajā rubrikā par LU karoga t.s. rotācijas kārtības iedibināšanas mēģinājumu starp studentu akadēmisko mūža organizācijām, kas tomēr nerealizējās.

Karogu rotācijas tradīcija studentu akadēmiskajās mūža organizācijās

Latvijas studentu akadēmiskajām mūža organizācijām svarīgi ir apliecināt savu piederību Latvijas valstij vai citām Latvijas valsts vēsturē nozīmīgām organizācijām vai iestādēm, uzņemoties to karogu kopšanu un izmantošanu savu tradīciju ietvaros. Parasti karogus reizi gadā nodod no vienas studentu akadēmiskās mūža organizācijas uz otru, ievērojot rotācijas kārtību. Tā tas notiek katru gadu 18. novembrī, kad studentu korporāciju jumtorganizācijas (Prezidiju Konventa) prezidējošā studentu korporācija vada visu Latvijas akadēmisko mūža organizāciju parādi no LU galvenās ēkas uz Rīgas Brāļu kapiem, nesot Latvijas valsts karogu. Arī 18. novembrī Atsevišķās Studentu rotas korporācijas (Lettonia, Selonija, Lettgallia, Talavija un Fraternitas Lettica) rotācijas kārtībā nes rotas karogu vecākuma secībā - sākot ar Lettonia, beidzot ar Fraternitas Lettica un cikliski atkārtojot šo kārtību.[1] Lai gan LU karogam bijusi cieša saistība ar Latvijas studentu akadēmiskajām mūža organizācijām, tas nepieredzēja līdzīgu rotācijas tradīciju kā Latvijas un Atsevišķās Studentu rotas karogiem. LU karogs ticis izmantots 18. novembra gājienā tikai vienreiz – 1939. gada 18. novembrī. Pēc tam visus PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas gadus palicis neizmantots, bet saglabāts. Mūsdienās LU karoga oriģināls pastāvīgi glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM), bet LU karoga kopija LU Muzejā.[2]

Ideja par LU Karoga fondu

LU Karoga fonda ideja nākusi kā iniciatīva no Latvijas studentu korporāciju puses, kad atjaunotajā Latvijas valstī atjaunojās oficiāla, leģitīma studentu akadēmisko mūža organizāciju darbība. Idejas iniciators bija latviešu akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks un latviešu studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana filistrs (vecbiedrs) Jānis Stradiņš, kurš uzsvēra Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju vēsturisko saikņu atjaunošanu ar LU. Pēc otrreizējās PSRS okupācijas 1944.-1945. gadā izdzīvojušās studentu akadēmiskās mūža organizācijas turpināja savu darbību trimdā, sākumā Rietumvācijā, pēc tam izplatoties pa visu pasauli - Zviedriju, Lielbritāniju, ASV, Kanādu, Austrāliju, Venecuēlu u.c. Trimdas laikā mūža organizāciju biedr/es bija spiesti/as studēt trimdas mītnes zemju universitātēs, jo sakarā ar PSRS okupāciju un “dzelzs priekškaru” studijas LU nebija iespējamas. Atjaunojoties neatkarīgajai Latvijas valstij, radās iespēja uzņemt mūža organizācijās jaunus biedru kandidātus no LU studentu vidus.[3] Vēsturiski studentu akadēmiskās mūža organizācijas bija reģistrētas LU starpkaru laika Latvijas valstī, jo LU bija Latvijas valsts nacionālā Alma Mater un vienīgā, vadošā augstākās izglītības un zinātnes iestāde. Pašās studentu akadēmiskajās mūža organizācijās bija obligāta prasība uzņemt LU imatrikulētus studentus, lai būtu ciešas saistības ar pašu LU.[4] LU karoga oriģināls kalpoja ne tikai kā visas LU saimes, bet arī visas LU studentu akadēmisko mūža organizāciju apvienojošs simbols. Par LU karoga oriģinālu kā apvienojošu simbolu liecina pašu Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju misiņa gredzeni ap tā beicēto kļavas kātu, ko piestiprināja 1939. gada 28. septembrī LU 20 gadu jubilejās svētku aktā LU Lielajā aulā.[5] Darbs pie LU Karoga fonda izveides sākās 1994. gada 13. jūnijā[6], kad Latvijas studentu korporāciju pārstāvji tikās ar pirmo, atjaunotās Latvijas valsts LU rektoru Juri Zaķi rektorātā. Lai gan sarunas norisinājās konstruktīvi, darbs pie LU Karoga fonda statūtu rakstīšanas latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica filistra Jāņa Amoļa vadībā palika tikai melnraksta stadijā.[7] Pats J. Amolis atzīst, ka tajā laikā nevienai no studentu akadēmiskajām mūža organizācijām nebija interese uzņemties saistības ar LU karogu akadēmisko tradīciju nolūkos.[8]

Idejas nerealizēšanās

Saskaņā ar LU Karoga fonda statūtu melnrakstu, tam bija jāuztic visām Latvijā atjaunotajām studentu akadēmiskajām mūža organizācijām LU karoga (gan oriģināla, gan kopijas) gādāšana un kontinuitāte ar 1938.-1939. gadiem, kad LU karoga oriģināls bija izgatavots un pildīja savas funkcijas. Tomēr statūtos tiek norādīts, ka LU karogs ir LU kā visas Latvijas akadēmiskās saimes apvienotājs, ieskaitot studentu akadēmiskās mūža organizācijas, kas dibinājušās pirms un pēc LU izveides.[9] Taču sakarā ar 50 gadus ilgo PSRS okupāciju, studentu akadēmisko mūža organizāciju saistību princips bija radikāli izmainījies. Ja starpkaru periodā visas Latvijas studentu akadēmiskās mūža organizācijas tika dibinātas vai pārreģistrētas (attiecās pie Rīgas Politehniskā institūta, Tērbatas un Maskavas universitātēm, kā arī citām, pirms Latvijas valsts dibinātajām studentu korporācijām) LU, tad trimdas laikā un atjaunotajā Latvijas valstī studentu akadēmiskajās mūža organizācijās biedru/ņu sastāvu veido ne tikai LU, bet arī citu Latvijas un ārzemju universitāšu studenti un absolventi. Starpkaru periodā visi studentu akadēmisko mūža organizāciju biedri/es bija LU imatrikulēti/as studenti/es, taču, sākot ar trimdas laiku un turpinoties mūsdienām, biedri/es ir imatrikulēti LU un citās universitātēs. Līdz ar to visi Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju biedri/es nesaista sevi ar LU kā savu Alma Mater.[10] Viens no signāliem, kas liecināja par Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju atteikšanos LU Karoga fonda dibināšanā bija 1995. gada janvāra Latvijas Studenšu Prezidija Konventa adresēta vēstule LU prorektoram Rihardam Kondratovičam, kurā Latvijas studenšu korporācijas ar latviešu studenšu korporāciju Selga kā prezidējošo uzskatīja par nelietderīgu atbalstīt LU Karoga fonda izveidi. Studenšu korporācijas DaugavieteGundegaImeriaSelgaVaravīksneSororitas TatianaSpīdola un Zinta atteica dalību. Lai gan šīs studenšu korporācijas bija atjaunojušas vai pārcēlušas savu darbību pie LU Trešās Atmodas laikā, tās biedreņu sastāvu veido gan LU, gan citu Latvijas un trimdas mītnes zemju studentes un absolventes.[11] Arī LU karoga oriģināls ir RVKM īpašums, kas atrodas šī muzeja tiesiskajā aizbildniecībā. To nedrīkst izmantot kā ceremoniālu priekšmetu, jo tas ir pretrunā ar muzeja priekšmeta saglabātības principu - priekšmetam, nonākot pastāvīgā glabāšanā muzeja krājumā, tas ir muzeja, nevis sadzīvē lietojams priekšmets. Svarīgi atzīmēt, ka LU karoga kopija, kuru iesvētīja 1991. gada 30. septembrī Rīgas Doma baznīcas prāvests, latviešu studentu korporācijas Latvia filistrs Jānis Liepiņš, nav ar Latvijas studentu akadēmisko mūža organizāciju jumtorganizāciju iegravētajiem nosaukumiem. Tas liecina, ka LU karoga kopija izgatavota bez studentu akadēmisko mūža organizāciju līdzdalības.[12]

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju un LU Sporta vēstures kolekcija, ar kuru var iepazīties piesakoties apmeklējumam, papildus informācija pa tel. 67034031, 25733456 vai rudolfs.rubenis@lu.lv.

Papildus informācija:

Ģerbonis, himna un karogs

Latvijas Universitātes karogs: izcelsme un simboliskā nozīme

 

[1] Rubenis, Rūdolfs. MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Studentu akadēmisko mūža organizāciju 1999. gada 18. novembra piemiņas gājiena fotoliecības. Rīga: LU Muzejs.

[2] Rubenis, Rūdolfs. MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Latvijas Universitātes vēsturiskais karogs. Rīga: LU Muzejs. 2021, 2.-3. lpp.

[3] Rubenis, Rūdolfs. MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Latvijas Universitātes vēsturiskais karogs. Rīga: LU Muzejs.

[4] LVVA-LNA. 5933 f. (Biedrība “Vācu student savienība Rīgā”), Apr. 1, p. 4. (Noteikumi par studentu organizācijām pie LU, kas apstiprināti LU Padomē 1930. gada 26. februārī), p. 1

[5] Rubenis, Rūdolfs. MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Latvijas Universitātes vēsturiskais karogs. Rīga: LU Muzejs.

[6] Akadēmiskā Dzīve, Nr. 37 (01.01.1955).

[7] LUM2194. LU karoga fonda statūti, 2. lpp.

[8] Jāņa Amoļa komentārs (saņemts un apspriests 20.04.2022).

[9] Turpat, 3. lpp.

[10] Rūdolfs, Rubenis. Latvia kroporantu dzīve: virtuālā izstāde. Rīga: LU Muzejs. 2020, 5. lpp.

[11] LUM2861. Studenšu Prezidiju Konventa ziņojums LU prorektoram Rihardam Kondratovičam, 1. lpp.

[12] RVKM, VRVM 70060

 

Rūdolfs Rubenis, krājuma glabātājs

No 1922. līdz 1944. gadam Latvijas Universitātes Astronomiskajā observatorijā jau pastāvēja laika dienests. Observatorijas pulksteņi glabāja precīzo laiku un sūtīja laika signālus Latvijas radiofonam un citām iestādēm. Otrā pasaules kara beigās 1944. gada rudenī gandrīz visi observatorijas darbinieki devās trimdā. Uz vietas palika tikai latviešu astronoms un metrologs Fricis Blumbahs (1864 – 1949) un pulksteņmeistars Ernests Vītols (1886 – 1961). Lielā vecuma dēļ vērā ņemamu zinātnisko, mācību un administratīvo darbu F. Blumbahs vairs nevarēja veikt.

Apskatā “Astronomija Padomju Latvijas 25 gados” teikts [1]: „Profesora Blumbaha nodarbošanās šai laikā bija pulksteņa korekcijas noteikšana pēc „Rugby” radiosignāliem. Šo darbu profesors ar lielu dedzību veica katru dienu. Kaut arī profesors F. Blumbahs mainīja pulksteņa gājienu ar atsvariņu palīdzību, nekādi pētījumi vairs netika veikti. Protams, precīzā laika noteikšanas tēmu tādā izpildījumā ilgi nevarēja turpināt”.

1944. gada rudenī Latvijas Valsts universitātes (LVU) Fizikas un matemātikas fakultātē tika izveidota Astronomijas katedra, kuru vadīja F. Blumbahs, bet no 1949. gada – latviešu astronoms Kārlis Šteins (1911 – 1983). Pēc kara augstskolā pakāpeniski veidojās jauna astronomu paaudze. Bija arī nobriedusi vajadzība atjaunot pilnvērtīgu laika dienesta darbību.

Laika dienests darbojās, taču pulksteņa korekcijas noteica tikai pēc Parīzes, Maskavas, un kopš 1946. gada, arī pēc Lielbritānijas Rugby radiostacijas signāliem, nevis pēc zvaigžņu novērojumiem. 1945. gada rudenī Astronomijas katedrā sāka strādāt Jānis Kalnciems (1909 – 1992), viņam tika dots uzdevums uzlabot Laika dienesta darbu. 1947. gada vasarā J. Kalnciems devās komandējumā uz Maskavu, kur mācījās veikt novērojumus ar pasāžinstrumentu (iekārta precīzā laika noteikšanai pēc zvaigžņu novērojumiem) un apstrādāt rezultātus.

Laika dienesta atjaunošanu atbalstīja Maskavas P. Šternberga Valsts astronomijas institūta Laika dienesta vadītājs Pāvels Bakuļins (1908 – 1980), kurš 1947. gada septembrī viesojās Rīgā. 1947. gada 10. septembrī notika LVU Astronomijas katedras un LPSR ZA Fizikas un matemātikas institūta Astronomijas sektora kopīgā zinātniskā sēde (sk. protokolu pielikumā), kurā pēc viņa ieteikumiem tika izstrādāta laika dienesta darba un zinātnisko pētījumu programma, kas ietvēra ne tikai precīzā laika glabāšanu ar pulksteņiem un laika signālu noraidīšanu patērētājiem, bet arī laika noteikšanu, veicot novērojumus [2]. Tas bija pirmais, taču ne pēdējais solis ceļā uz pilnvērtīgu laika dienesta darbību.

Bija paredzēts, ka gada laikā visam jāsāk darboties, tomēr tik raiti negāja [3]. No 1947. gada septembra līdz nākamā gada jūnijam tika izremontēts un novietots novērojumu paviljonā kanālmalā firmas Gustav Heyde Dresden pasāžinstruments, kuru izmantoja kopš 1923. gada, savests kārtībā drukājošais hronogrāfs (iekārta, kas fiksē pulksteņu sekunžu signālus un novērojumu momentus). Notika eksperimentāli novērojumi ar Heides pasāžinstrumentu un otru – mazāku, firmas Askania Werke (Bamberg) pasāžinstrumentu, kas bija iegādāts 1929. gadā [4].

Taču radās grūtības ar galvenajiem pulksteņiem Riefler 403 un Riefler 457, kas atradās pulksteņu pagrabā LU galvenās ēkas Merķeļa ielas spārnā. To gaita nebija pietiekami vienmērīga, tāpēc 1949. gada septembrī E. Vītols remontēja pulksteņu mehānismus. Pakāpeniski pulksteņu gaitu izdevās normalizēt. Vienojās, ka pulksteņus drīkst regulēt tikai E. Vītols, bet novērojumus ar pasāžinstrumentu veiks J. Kalnciems un K. Šteins [5].

Par šo laika posmu latviešu ģeodēzists un astronoms Jānis Klētnieks (1929 – 2021) raksta [2]: „1948. gada 6. oktobrī PSRS Ministru Padomes Mēru un mērierīču komitejas Centrālā zinātniski pētnieciskā institūta Vienotā laika dienesta birojs izdeva rīkojumu LVU Astronomiskajā observatorijā nostiprināt laika dienestu un regulāri veikt novērojumus. Pēc dažiem mēnešiem, 1949. gada 25. februārī, LVU Astronomiskās observatorijas Laika dienests jau tika iekļauts Vissavienības vienotajā laika dienestu struktūrā. J. Kalnciems astronomiskā laika novērošanu ar pasāžinstrumentu turpināja arī 1949. gada vasarā un noteica 12 pulksteņu korekcijas. Laika dienests ar ±0,1 sekundes precizitāti nodrošināja laika signālus Rīgas radiofonam, ko pārraidīja ik stundas, un deva arī precīzo laiku telegrāfam, telefonam un Brīvības bulvāra (tagad Laimas) pulkstenim”.

Tomēr J. Kalnciema darbība nebija pietiekami aktīva. 1949. gada 27. augustā par LVU Astronomijas katedras un Laika dienesta vadītāju apstiprināja K. Šteinu. Viņš ātri uzlaboja Laika dienesta darbu. 1950. gadā K. Šteins ar pasāžinstrumentu veica 27 novērojumus, J. Kalnciems – 15 un jaunā observatorijas darbiniece Ella Detlova (1922—2014) – 21 novērojumu. Uz Vienoto laika dienestu biroju Maskavā nosūtīja 48 pulksteņa korekcijas, kā arī uztverto radiosignālu datus [2].

Pēc otrā pasaules kara PSRS mainījās augstskolu astronomiskās izglītības politika. J. Klētnieks raksta [2]: „1948. gadā PSRS Izglītības ministrija apstiprināja jaunus mācību plānus, kuros agrākā astronomijas specializācija no matemātikas nozarojuma tika pārnesta pie fizikas. 1950. gada beigās Izglītības ministrija arī mainīja LVU specialitāšu un specializāciju nomenklatūru, kurā astronomijas specializācija vairs netika atļauta. Tāpēc 1951. gada sākumā universitāte Astronomijas katedru likvidēja”. Februārī J. Kalnciemu un E. Detlovu atlaida no darba, bet K. Šteinu pārcēla darbā uz Teorētiskās fizikas katedru, kur viņš bija precīzā laika noteikšanas zinātniskās tēmas vadītājs. Laika dienests formāli palika bez novērotājiem.

Tas bija trieciens astronomijas attīstībai Latvijas Valsts universitātē, tomēr K. Šteins nepadevās un turpināja astronomiskos novērojumus, bet laboranti turpināja uztvert laika signālus pa radio. Ironiskā kārtā tieši 1951. gadā laika dienests savā attīstībā pārkāpa nozīmīgu slieksni – 9. janvārī veikto novērojumu rezultāti pirmo reizi tika publicēti PSRS Laika dienestu kopīgajā biļetenā [6]Šo brīdi var uzskatīt par pilnvērtīgu atjaunotā laika dienesta darbības sākumu.

LVU laika dienests uzsāka regulāru darbu. Bija uzkrāta nepieciešamā pieredze, kā pulksteņu korekciju aprēķinos ņemt vērā pasāžinstrumenta, pa radio uztveramo laika signālu, pulksteņu un hronogrāfu rezultātu labojumus. Novērojumos lietoja iepriekš minēto Askania Werke pasāžinstrumentu un Riefler pulksteņus. Gustav Heyde pasāžinstruments deva nekvalitatīvus attēlus, tāpēc to neizmantoja [7]. Galvenā atšķirība no pirmskara perioda bija tā, ka tagad katru skaidru nakti notika regulāri astronomiskie novērojumi, kas deva iespēju sekot Zemes rotācijas nevienmērībai, nevis tikai dot pareizā laika signālus attiecīgajām iestādēm.

No 1950. līdz 1956. gadam pēc apmēram 3000 zvaigžņu novērojumiem LVU laika dienests noteica 307 pulksteņu korekcijas, no tām 259 korekcijas tika iekļautas Padomju Savienības vienotā etalona laika biļetenā. Gandrīz divas trešdaļas visu novērojumu veica K. Šteins, no 1951. gada beigām novērojumus aktīvi veica arī jaunā observatorijas darbiniece Elga Kaupuša (1926 – 2010) [2].

Latviešu radioastronome Natālija Cimahoviča (1926 – 2019) raksturo LVU laika dienesta darbu šajā posmā [8]: „Novērojumi notika vidēji 60 naktis gadā, turklāt vienā naktī tika novērotas vidēji 10 zvaigznes. Tādējādi katru nakti tika iegūta tikai viena korekcija. LVU Laika dienesta astronomisko novērojumu kvalitāti šajā periodā var raksturot ar astronomiskās pulksteņa korekcijas vidējo kvadrātisko kļūdu ±0,026 s. Iepriecinoši, ka šis rezultāts bija labāks par Padomju Savienības laika dienestu kļūdas vidējo vērtību, lai gan LVU Laika dienestam aparatūra bija sliktāka nekā citiem laika dienestiem. Sevišķi slikts bija astronomiskais pulkstenis, kurš atradās pagrabā un bija pakļauts krasām temperatūras maiņām”.

Latviešu astronoms Matīss Dīriķis (1923 – 1993) raksta [9]: „Tādējādi Astronomiskā observatorija iekļāvās PSRS vienotajā laika dienestu sistēmā. Neraugoties uz jau nedaudz novecojušo aparatūru, mūsu Astronomiskās observatorijas novērojumi tika tur augstu vērtēti, jo izrādījās, ka precizitātes ziņā tie varēja sacensties ar Pulkovas, Maskavas un citiem labākajiem Krievijas laika dienestiem. Tieši augstā precizitāte bija par iemeslu tam, ka, tuvojoties Starptautiskajam ģeofizikas gadam (SĢG, 1957 – 1958), observatorijas dzīvē sākās jauns uzplaukums”.

Bet par to pastāstīsim citreiz.

Vēres:

  1. Autoru grupa. Astronomija Padomju Latvijas 25 gados. Zvaigžņotā Debess, 1965 Vasara, Nr. 28, 1. – 24. lpp.
  2. J. Klētnieks. Astronomiskā observatorija un laika dienests (1944–1959). Latvijas Universitātes Raksti, 2008. 716. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība, 73. – 80. lpp.
  3. Burtnīca „LPSR ZA Fizikas un matemātikas institūta astronomijas sekcijas un LVU Fizikas – matematikas fakultātes astronomijas katedras zinātniskās sēdes”. Nr. 1. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
  4. Mape „Mācību spēku un laika dienesta atskaites, 1947 – 1950”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
  5. Mape „LVU Astronomijas katedra un Laika dienests 1944 – 1950”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
  6. L. Roze. 25 gadi vienotajā PSRS laika dienestu saimē. Zvaigžņotā Debess, 1976 Vasara, Nr. 72, 1. – 8. lpp.
  7. Dokuments „Atskaite par LVU laika dienesta darbību 1952. gadā un 1953. gada darba plāns”. LU Muzeja krājums, F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.
  8. N. Cimahoviča. Laika dienests LVU. Zvaigžņotā Debess, 1968 Vasara, Nr. 40, 29. – 36. lpp.
  9. Latvijas Universitāte 75. LU, Rīga, 1994, 299. – 305. lpp.

Pielikums:

LVU Astronomijas katedras un LPSR ZA Fizikas un matemātikas institūta Astronomijas sektora kopīgās zinātniskās sēdes protokols, 1947. gada 10. septembris.

Lasi vēl:

Ziņa LU portālā par I. Vilka grāmatu “Zvaigžņu aicinājums. Latvijas Universitātes (LU) astronomijas studentu (1920 – 1949) dzīvesstāsti”.

Latvijas Universitātes Muzeja 2019. gada maija mēneša priekšmets. Shēma, kurā parādīta kādreizējā astronomisko novērojumu paviljona atrašanās vieta.

Ziņa LU portālā par LU Astronomiskās observatorijas subasistenta Sergeja Slaucītāja 1924. gadā rakstīto pārskatu par observatorijas darbību.

 

Ilgonis Vilks, eksperts

Brenhemas meteorīts (Brenham) ir pasaulē lielākais dzelzs-akmens meteorīts pēc kopējās atrastās masas. Viens šī meteorīta gabaliņš aplūkojams Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Turpat blakus kolekcijas stendā atrodas arī cits šīs pašas kategorijas (dzelzs-akmens) meteorīts - Pallasa dzelzs, kas pēc lieluma ieņem 9. vietu pasaulē.

Brenhemas meteorītam ir ļoti interesanta vēsture. Tas nāk no ASV, Kanzasas štata, Brenhemas un Hevilendas pilsētu apkārtnes. Šis apgabals kļuvis slavens ar saviem meteorītiem – acīmredzot senatnē tur nokritis krietni liels meteorīts. Pēc zinātnieku aprēķiniem tā krišanas vecums varētu būt ap 20 000 gadu. Meteorīts krītot sadalījies atmosfērā, tāpēc tā gabali dažādos laikos tika atrasti visai plašā apkārtnē samērā lielā dziļumā, bet zemes virspusē vairs nebija saglabājušās nekādas kritiena pēdas. Šobrīd amerikāņu meteorītu mednieki tos meklē ar metāla detektoriem un citiem moderniem instrumentiem.

Pirmo reizi Brenhemā meteorīti tika atrasti 1882. gadā – 20 gabali, kas kopā svēra 2000 mārciņu (apmēram 900 kilogrami). Atsevišķie fragmenti svēra no 1 grama līdz 466 mārciņām, un viens paraugs no šī atraduma aplūkojams arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Viss sākās, kad kāda fermera sieva Elīza Kimberlija (Eliza Kimberly), kas dzīvoja netālu no Brenhemas pilsētas, pēc lauku aparšanas zemes virspusē salasīja diezgan daudz neparastu akmeņu un pārliecināja profesoru Frensisu Kreiginu (Francis Whittemore Cragin) no Vašburnas koledžas Topekā ierasties, izpētīt akmeņus un dažus paraugus iegādāties. Vēlāk Kimberliju fermā ieradās ASV Dabas Vēstures muzeja kurators Klaids Fišers (Clyde Fisher) un ķērās pie nopietnākiem izrakumiem, kas tad arī beidzās ar minēto 2000 mārciņu guvumu.

1892. gadā netālu no iepriekšējās atraduma vietas tika izrakti vēl vairāki sīki gabaliņi, kopā 450 gramu, bet netālajā purvā tika atklāts meteorīta krāteris, kas ieguva Hevilendas vārdu. Krāteris ir neliels, tikai 15 metru diametrā. Meklējumi šajā apgabalā turpinājās. No 1920. - 1930. gadam te regulāri ieradās un darbojās amerikāņu meteorītikas “tēvs” Hārvejs Niningers (Harvey Harlow Nininger), kaislīgs meteorītu kolekcionārs un Amerikas meteorītu muzeja dibinātājs, bet viņam neizdevās atrast vairāk kā pāris simtus gramu meteorītu materiāla.

Toties 1949. gadā Elisa Peka fermas teritorijā 2 pēdu dziļumā H. Stokvels (H. O. Stockwell) atrada vairākus prāvus meteorīta gabalus. Lielākais no tiem ieguva “Kosmosa ceļinieka” vārdu un tika novietots vietējās pilsētiņas Grīnburgas muzejā. Stokvels bija Hačinsonas pilsētas elektrostacijas darbinieks un amatieris ģeologs, kurš tā aizrāvās ar savu hobiju, ka beigās pilnībā pievērsās tikai meteorītu meklēšanai. Savus izrakumus viņš sāka 1947. gadā un divu gadu laikā bija atradis vairākus prāvus meteorītus, lielākais no kuriem bija 450 kg smagais “Kosmosa ceļinieks”. Viņa ekipējums sastāvēja no minerālu meklēšanas instrumenta, kas atgādināja armijas mīnu meklētāju. Šo rīku Stokvels bija uzmontējis uz koka ķerras un tā staigāja pa plašajiem Kanzasas labības laukiem. Kad detektors sāka signalizēt, viņš ķērās pie rakšanas. Visi Stokvela atradumi bija ap divu pēdu (ap 60 cm) dziļumā, tāpēc viņš iztika tikai ar savu lāpstu, bez palīgu komandas.

2007. gada maijā ar “Kosmosa ceļinieku” atgadījās kuriozs notikums. Ļoti spēcīgs tornado gandrīz pilnībā nopostīja pilsētu (90% ēku), nogalināja 10 cilvēkus un, protams, sagrāva arī muzeja ēku. Tenku kārā prese, neiedziļinoties sīkumos, uzrakstīja, ka Grīnburgas pilsētā Kanzasā nokritis meteorīts, kas izraisījis tornado! Pats meteorīts esot atrasts turpat pilsētas drupās. Protams, ka tas tika tur atrasts – nekur tālu gandrīz pustonnu smagais muzeja eksponāts nebija aizlidojis!

2006. gadā šajā apkārtnē paveicās arī citam meteorītu medniekam Stīvam Arnoldam (Steve Arnold) un ģeologam Filipam Manijam (Phil Mani), kuri atrada 650 kg lielu meteorīta gabalu. Tādējādi uz šo brīdi meteorīta kopējā atrastā masa jau sasniegusi 4,3 tonnas, krietni apsteidzot agrāk par pasaulē smagāko dzelzs-akmens meteorītu uzskatīto 1937. gadā Austrālijā atrasto Hakitas (Huckitta) meteorītu, kura masa ir tikai 1,4 tonnas. Meteorītu mednieku darbību labi raksturo fragments no Manija intervijas. Ģeologs un meteorītu mednieks savu sadarbību sāka ar sarakstīšanos, tad turpināja ar tikšanos meteorītu izsolēs, līdz Manijs ieradās Kanzasā darba lietās un viņam izdevās izbrīvēt nedēļas nogali:

“Mēs satikāmies Alena Binforda rudzu laukā, kur Stīvs (Arnolds) kabināja savam traktoram aizmugurē speciālu ierīci metāla daļu meklēšanai. Man iedeva lāpstu un portatīvo metāla detektoru, tad sāka lēni braukt un lika man sekot traktoram. Un ik pēc laika komandēja – roc te!, roc šeit!, roc te!, un es raku... Visa diena pagāja braucot un rokot un pētot atrakto, bet guvums bija sarūsējuši zirgu pakavi, metāla instrumentu daļas, metāla žoga gabali, vai stieples. Nākošajā dienā mums pievienojās Stīva paziņa ar ekskavatoru, kas palīdzēja atrakt dziļākos, vakar atzīmētos objektus. Viņš raka bedres, mēs sekojām ar lāpstām un rokas detektoriem, pārbaudījām bedres un izraktās zemes kaudzes.

Vienā no vietām tika izrakta divas pēdas dziļa bedre, Stīvs ieleca bedrē un pārbaudīja to, bet pagaidām neko neatrada. Bedri padziļināja līdz piecām pēdām (aptuveni 1,5 metri) – vēl aizvien nekas netika atrasts! Neviens cits no iepriekšējiem Brenhemas meteorītiem nebija atrasts lielākā dziļumā, tas radīja bažas. Stīvs piebrauca ar savu traktora detektoru – tas sāka skanēt kā traks! Mēs smējāmies, ka tas būs vai nu pamests atombunkurs, vai pasaules līmeņa atklājums meteorītikā. Ekskavators paplašināja bedri un padziļināja to līdz 7 pēdu dziļumam. Grunts ieguva rūsas krāsas toni un Stīvs lika apturēt ekskavatoru, tālāk rakām ar lāpstu. Kad beidzot parādījās meteorīta virspuse, lietā likām mazo lāpstiņu un slotiņu. Meteorītam apkārt izraka tranšeju, lai var apsiet auklu un izcelt to no bedres. Es filmēju visu procesu un pēkšņi sapratu, ka izcelšanas brīža uzņemšanai man palikušas tikai 30 sekundes baterijas jaudas! Atceros, kad meteorīts bija izcelts un griezās virves galā, baterija pārtrauca darboties, bet es sajūsmā kliedzu – Stīv, tas ir pallasīts, tas ir pallasīts!”

Tā tika atrasta galvenā Brenhemas meteorīta daļa. ASV Dabas Vēstures muzejs to ir novērtējis par vienu miljonu dolāru.

Brenhemas meteorīts pieder pie dzelzs-akmens tipa, pallasītu klases – pēc apstrādes un pulēšanas šādā metālā atklājas iestarpināti skaisti olivīna kristālu gabaliņi. Meteorīta sastāvā ir metāli – 8,5% niķeļa un nelieli gallija, germānija un irīdija piemaisījumi.

Izmantotā literatūra:

Publikācija avīzē Newark Advocate - “Wheelbarrow Detector Aids Kansas Hobbyist's Search For Buried Meteorites”, 03.10.1948.

Meteorites in Kansas, Daniel R. Suchy, Kansas Geological Survey

Intervija žurnālā Meteorite Times Magazine

Vikipēdijā par Brenhemas meteorītu (angļu val.)

Papildu informācija:

Mazais meteorītu muzejs Rīgā

 

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs