Sagaidot profesora Paula Galenieka (1891 - 1962) jubilejas gadu, rubrikā “Zem Lupas” aplūkojam profesoram piederējušo gleznotāja Hugo Grotusa (1884 - 1951) gleznu ar attēlotu viktorijas ūdensrozi. Glezna glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Galenieku mantojuma apakškolekcijā un tā ir vienīgā glezna šajās kolekcijās.

Pauls Galenieks ir viens no Latvijas 20. gadsimta pirmās puses izcilākajiem un daudzpusīgākajiem botāniķiem, daudzu nozīmīgu botāniķu skolotājs, grāmatu autors, zinātnes popularizētājs. Viņa darbības galvenie virzieni bija paleobotānika un floristika. P. Galenieks dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē Rubas pagastā. 1911. gadā viņš uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā, bet 1917. gadā kopā ar to devās emigrācijā, kur arī ieguva diplomu un uzsāka savas darba gaitas. Emigrācijā P. Galeniekam arī bija iespēja iepazīties ar Kaukāza un Altaja dabu. 1921. gadā viņš atgriezās Latvijā ar ārstniecības augu izpētes ekspedīcijā ievāktajām Altaja augu sēklām, kas tika iesētas jaundibinātajā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Atgriezies dzimtenē, P. Galenieks uzsāka darbu Latvijas Universitātē. 1936. gadā pētnieks aizstāvēja disertāciju “Latvijas rozes”. Jau 1929. gadā profesors bija iegādājies mājas Baldonē un deva tām nosaukumu “Rozītes”. Īpašumā tika izveidoti dendroloģiskie stādījumi 1,8 ha platībā ar vietējiem un svežzemju augiem, šeit tika audzētas arī vairākas savvaļas rožu sugas. Šobrīd tas ir iekļauts Latvijas aizsargājamo dendroloģisko stādījumu sarakstā. Kopš 1939. gada P. Galenieks līdzās darbam Latvijas Universitātē, strādāja arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, darbu abās augstskolās viņš turpināja arī pēc Otrā pasaules kara. No 1944. līdz 1950. gadam profesors bija Latvijas Valsts universitātes (tagad - Latvijas Universitāte) Bioloģijas fakultātes dekāns, bet no 1944. gada līdz 1960. gadam LVU Bioloģijas fakultātes Botānikas katedras vadītājs, tajā pat laikā (1944.-1957.) viņš bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad - Latvijas Lauksaimniecības universitāte) Botānikas katedras vadītājs. Profesora ieguldījums Latvijas botānikā ir ne tikai viņa paša pētījumi un jaunu, talantīgu botāniķu paaudzes sagatavošana, bet arī pienesums botānikas terminoloģijā, mācību grāmatu sagatavošanā, viņš vadīja fundamentālā darba “Latvijas PSR flora” tapšanu un sagatavoja tam atsevišķus rakstus. Profesors nomira 1961. gada 15. maijā un ir apglabāts Rīgā, 1. Meža kapos.

Laikabiedri un skolnieki atceras P. Galenieku kā ļoti erudītu, vispusīgām interesēm un zināšanām apveltītu cilvēku, kas ļoti mīlējis dziedāt. Galenieku ģimenē mākslas dzīve nebija sveša. Arī viņa dēlam Imantam ir zīmētāja un gleznotāja talants. Pats profesors ar radošiem cilvēkiem iepazinās un bija saistīts kopš jaunības, kad studiju gados strādāja laikraksta “Jaunākās Ziņas” redakcijā. Latvijas Lauksaimniecības Universitātes izdotajā grāmatā “Pauls Galenieks” profesors raksturots: “Galenieks, mirdzošs, sprēgājošs, staltu stāju un bieži baltā kreklā, bija cilvēks, kas spēja novērtēt gan garšīgu ēdienu, gan skaisti veidotu dakšiņu, gan interesantu cilvēku sabiedrību, labu dzejoli un labu gleznu.” (40. lpp.) Diemžēl šobrīd nav drošu ziņu, vai Pauls Galenieks ir bijis pazīstams ar gleznas “ Viktorijas ūdensroze” autoru Hugo Grotusu, kas gan, ņemot vērā P. Galenieka sabiedriski aktīvo dzīvi, nav izslēgts. Jāatzīst, ka skatoties gleznotāja radītās gleznas, nav šaubu, ka Latvijas daba un, jo vairāk ziedi, viņam ir bijuši tuvi.

Gleznotājs Hugo Grotuss, pilnā vārdā Hugo Kārlis Grotuss ir dzimis 1884. gada 17. janvārī Jaunpils pagastā, miris 1951. gada 16. janvārī Vācijā, bija Latvijas gleznotājs — reālists, Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs. Māksliniecisko izglītību viņš ieguva Jūlija Madernieka mākslas studijā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, tur palika dzīvot un strādāt dažādās pilsētas skolās. 1920. gadā mākslinieks atgriezās Latvijā, kur arī strādāja par skolotāju. 1944. gadā H. Grotuss devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1920. — 1930. gados viņš bijis populārs ziedu un ainavu gleznotājs, viņš ir uzskatāms par reālistu , bet ar noslieci uz dekoratīvu stilizāciju. Savas dzīves laikā mākslinieks ir radījis vairāk kā 2000 gleznu. Lielākoties H. Grotuss savās gleznās ir attēlojis Latvijas ziedus, eksotiskāki sastopami samērā reti, bet to vidū ir viktorijas ūdensroze.

Viktorijas ir ūdensrožu dzimtas ģints, kam pieder divas sugas: karaliskā viktorija (Victoria amazonica) un krusas viktorija (Victoria cruziana). Pirmā ir izplatīta klusos un mierīgos Amazones dīķos un ezeriņos, vecupēs un līčos, otrā aug nedaudz vēsākā klimatā - Paragvajā un Argentīnā lēni tekošos ūdeņos. Viktorijas ūdensrozes ir pazīstamas ar savām patiesi lielajām lapām. Latvijā krusa viktorija aug gan Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, gan LU Botāniskajā dārzā Rīgā, Kandavas ielā. Abos dārzos vienmēr tiek gaidīta tās ziedēšana. Tās baltais zieds atveras naktī, no rīta zieds aizveras, bet tās pašas dienas vēlā pēcpusdienā tas atveras otrreiz, jau viegli iekrāsojies rozā tonī. Pret rītu zieds aizveras pavisam un nogrimst ūdenī, lai briedinātu sēklas. Pie mums viktoriju audzē kā viengadīgu augu un katra gada sākumā tā tiek sēta no jauna, jo novembrī tai pie mums paliek par tumšu un tā atmirst. Šogad, pateicoties papildus apgaismojumam LU Botāniskajā dārzā ziedēja divgadīgs augs.

Glezna ar attēloto viktoriju redzama arī Galenieku mantojuma apakškolekcijas fotoreprodukcijā. Uzņēmumā profesors stāv LU Botānikas katedrā pie darba galda, kurš šobrīd glabājas Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. Diemžēl reprodukcija ir uzņemta sliktā kvalitātē. Šī glezna ir redzama vēl kādā fotouzņēmumā, kas publicēts grāmatā “Pauls Galenieks” 33. lappusē. Interesanti, ka LU Muzeja krājumā ir ļoti līdzīga fotogrāfija, uzņemta tajā pašā reizē, tikai šajā nav gleznas. Šķiet, ka fotogrāfs fotosesijā ir uzņēmis vairākus variantus, kuros variējis ar fonu, izmantojot turpat kabinetā esošo gleznu.

Diemžēl nav zināms, kā 1934. gadā gleznotā glezna nokļuvusi P. Galenieka īpašumā. Pastāv leģenda, ka tā ir dāvana profesoram aizstāvot disertāciju “Latvijas rozes” 1936. gadā. Bet iespējams, ka glezna viņam dāvināta saistībā ar darbību LU Botāniskajā dārzā, kura organizēšanā un iekārtošanā P. Galenieks piedalījās un bija tā direktors no 1944. līdz 1948. gadam, kur arī tiek audzēta krusas viktorija.

Paldies LU Botāniskā dārza Tropu un subtropu augu laboratorijas vadītājai Ingunai Gudrupai un Dr. habil. biol. emeritus Alfonam Piterānam par konsultāciju.

Iepazīties ar visu Galenieku mantojuma apakškolekciju iespējams LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš piesakoties pa tālruni 67034011.

Literatūra:

Pauls Galenieks /sastādīja: Ināra Melgalve, Inta Liepiņa ; Latvijas Lauksaimniecības universitāte. - Jelgava : Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2014.

Māksla un arhitektūra biogrāfijās. - 1. sēj. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1995. 183. lpp.

Papildus informācija:

Bioloģijas fakultātes vēsture

Latvijas Lauksaimniecības universitātes vēsture

Nacionālā botāniskā dārza Salaspilī vēsture

 

Daiga Jamonte, krājuma glabātāja

Pilistvēres jeb Pillistfer akmens meteorīts LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ir viens no interesantākajiem Baltijas valstīs atrastajiem – tas pieder pie retas akmens meteorītu grupas (E tipa hondrīts), tā krišanai bija daudz liecinieku, ietriecoties atmosfērā tas sadalījās un gabali nokrita plašā teritorijā, bet galvenais, tas ir vienīgais zināmais “āmurs” no visiem Baltijā kritušajiem meteorītiem.

1863. gada 8. augustā pl.12:30 Igaunijā, Pilistvēres ciema apkārtnē nolija akmens meteorītu lietus – pavisam krita 8 gabali, bet atrasti uz šo brīdi tikai 4 no tiem. Tā kā šie meteorīti nokrituši diezgan plašā teritorijā, bez nosaukuma Pilistvēre tiem pieņemts pievienot arī konkrētās krišanas vietas nosaukumu - Kurla, Aukoma, Vahhe un Saviauka. Tie doti pēc kritienu vietām tuvāk esošo zemnieku māju nosaukumiem. Kopējā meteorīta masa bija 23,25 kilogrami.

Kurlas meteorīta krišanas liecinieki bija brāļi Juhans un Andress Steinbergi, kas strādāja savā labības laukā. Dzirdējuši troksni, tad redzējuši, kā no debesīm krīt melns objekts un trāpa netālajā krodzinieka saimniecības ēkā. Tajā iekšā bijuši cilvēki, kas no trokšņa un dūmiem pārbijušies un izskrējuši ārā. Kad uguns tā arī nav parādījusies un dūmi izklīduši, cilvēki gājuši atpakaļ skatīties, kas noticis. Viņi konstatējuši caurumu jumtā virs cūku aploka, sākumā domājuši, ka tur trāpījis zibens. Neviens dzīvnieks nebija cietis, toties atradās akmens gabals, ko vietējais mācītājs A. Mikvics (A. Mickwitz) pasludināja par meteorītu. Tā svars bija 3950 grami. Šis arī ir slavenais igauņu “āmurs” - meteorīts, kurš trāpījis kādā objektā, vai tā būtu māja, mašīna vai tikai pastkastīte. Paši retākie un unikālākie “āmuri” ir tie kas uzkrituši dzīvām būtnēm. Šobrīd Kurlas meteorīts atrodas Tartu Universitātes Ģeoloģijas muzejā (kur tas veiksmīgi atgriezies pēc zādzības 1995. gadā).

Aukomas meteorīta krišanu no 500 metru attāluma redzēja zemnieki Andress Paks un Hanss Maci, kas arī strādāja labības laukā. Dzirdējuši lielgabala šāvienam līdzīgo troksni, tad šņākoņu, tad triecienu un eksploziju. Līdz pat zemei stiepusies melnu dūmu strēle. No trieciena zeme nodrebējusi. Nobijušies un pētīt kritiena vietu uzreiz nav gājuši, tikai pēc 4 stundām Andresu uz notikuma vietu aizvilkusi viņa ziņkārīgā māsa. Abi atraduši dziļu bedri, tajā akmeni, apkārt izsviesto augsni, akmeņus un mālu gabalus. Akmens bija tā ietriecies zemē, ka to izdevās dabūt ārā tikai ar laužņa palīdzību. Andress atradumu aiznesis baronam Ričardam Fitingshofam (Richard Victingshoff), kas to savukārt uzdāvinājis Tartu universitātei. Meteorīts svēra 10 kilogramus un 741 gramus.Viens paraugs no šī meteorīta (33,5 gramus smags) glabājas Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas meteorītu kolekcijā.

Vahhes meteorīts – zemniece Katerine Kippere grābusi sienu savā piemājas laukā, kad atskanējis briesmīgs troksnis. Katerine nobijusies un aizskrējusi uz mājām, vēlāk dzirdējusi no apkārtējiem par “debesu akmeņiem”. Tikai pēc 3 dienām viņa atradusi savā laukā bedri un tajā akmeni. Tā kā Katerine jau bija dzirdējusi no apkārtējiem, kas tas ir, tad 19. augustā viņa aiznesa akmeni jau pieminētajam mācītājam A. Mikvicam, kas tālāk savāktos meteorītus nodeva A. Keiserlingilam (A. Keyserlingile), kurš visus atradumus nogādāja Tartu universitātē.

Saviauka meteorīta krišanu redzēja veseli septiņi zemnieki un vagars, kas strādāja labības laukā. Viņi dzirdējuši lielgabala šāvieniem līdzīgus trokšņus – vienu ziemeļu pusē un vēl trīs dienvidrietumos. Viņi redzējuši divus krītošus objektus, dūmus, bet atrasta tika tikai viena krišanas vieta ar bedri.

Lielākā masa Pilistvēres meteorīta šobrīd atrodas Tartu Universitātes Ģeoloģijas muzejā. 1995. gadā vairāki nelieli meteorīta gabali tika nozagti un pārdoti kādam amerikāņu kolekcionāram, bet izmeklēšanā tika konstatēts, ka pārdevējs bijis muzeja kurators. Muzejs griezās pie kolekcionāra ar paziņojumu, ka meteorīts ticis nozagts un prasīja to atpakaļ. Daļu kolekcionārs atdevis, bet no visa nopirktā šķirties atteicās. Par otru zādzības gadījumu Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas darbinieki dzirdēja viesojoties Tartu Universitātes Ģeoloģijas muzejā 2011. gadā no viena tā darbiniekiem. Prāvu ekspozīcijā izstādīto Pilistvēres gabalu nozagusi grupa, kurā bijuši ar universitāti saistīti cilvēki. Tie arestēti, meteorīts atgūts, bet līdz tiesai vainīgie izlaisti brīvībā. Muzeja dežurante vienu no zagļiem ievērojusi atkal staigājam pa muzeju, tāpēc togad ekspozīcijā bija novietota meteorīta replika, bet oriģināls glabājās fondu telpas seifā. Kādēļ tieši šis meteorīts izraisījis tādas kaislības, kad turpat blakus bija izstādīti paraugi no visā pasaulē slaveniem meteorītiem? Iespējams tā retā tipa dēļ - E tipa hondrīta meteorītu pasaulē ir tikai apmēram divi simti! 

Raksta sagatavošanai izmantots:

Кринов Е. Л. Метеориты. М.- Л.: Издательство АН СССР, 1948. Стр. 220-234

Papildus informācija

Mazais meteorītu muzejs Rīgā

 

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Laikā, kad pašdarbību kolektīvi nesanāk uz kopīgiem mēģinājumiem, Latvijas Universitātes Muzejs nolēmis atskatīties pagātnē un radīt melanholiskas sajūtas katrā kora dalībniekā. Šis rubrikas “Zem lupas” stāsts veltīts Latvijas Valsts universitātes (turpmāk LVU) vīru kora fotogrāfiju albumam.

Muzeja krājumā esošais albums sniedz vizuālu informāciju par LVU vīru kora darbību no tā pirmsākumiem 1948. gadā. Fotogrāfijās īpaši izcelti koncertizbraukumi gan Baltijas valstīs, gan ārpus tām; kora dibinātāji un diriģenti, un dažādas citas kora vēstures nianses. Fotogrāfijās attēlota kora koncertdarbība arī pēc LVU vīru kora likvidēšanas 1959. gadā un kad daļa koristu pievienojas Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā Universitāte) korim, un izveidojās vīru koris “Gaudeamus”. Tā kā fotogrāfijas albumā ir sakārtotas hronoloģiski un visām ir apraksti, šis albums uzskatāms par ļoti vērtīgu LVU vīru kora vēstures liecību un avotu.

Kā pirmais diriģents minēts LVU Ekonomikas fakultātes students Edgars Eglītis. Viņš kopā ar vairākiem saviem domubiedriem nolēma organizēt vīru dubultkvartetu, kas ar savu piedalīšanos dažādos Universitātes sarīkojumos rosināja interesi par dziedāšanu citos studentos. Tā kā Universitātē tajā brīdī darbojās tikai viens koris – LVU jauktais koris (tagad jauktais koris “Juventus”), puiši nolēma dibināt jaunu kori, kuru tie sākumā nosauca par LVU Akadēmisko vīru kori. Tā 1948. gada 8. septembra laikraksta “Padomju Students” tiek ievietots aicinājums – LVU Akadēmiskais koris uzņem jaunus dziedātājus – basus un tenorus, kā arī aicina uz sapulci ierasties visus vīru ansambļa dalībniekus.[1]

Albumā plaši atainoti kora koncerti gan Universitātē, gan dažādās Latvijas pilsētās. Kā pirmais atzīmēts un fotogrāfijā ir attēlots koncerts Lielajā aulā 1948. gada rudenī, lai gan citos avotos minēts, ka pirmais koncerts noticis 1949. gada 26. februārī.

Tālāk fotogrāfijās atspoguļoti koncertizbraukumi uz Latvijas pilsētām 1950. gadā pirms LVU vīru kora un vīru kora “Dziedonis” apvienošanās tā paša gada septembrī. Kā pirmie ārpus Rīgas minētie un attēlotie koncerti Siguldā, Koknesē, Pļaviņās, Jēkabpilī, Tukumā, Jelgavā un Valmierā. Visās šajās fotogrāfijās ir attēloti nevis paši koncerti, bet gan pilsētu apkārtnē esošo tūrisma objektu apskate, piemēram, Gūtmaņala, Kokneses pilsdrupas un Daugava starp Pļaviņām un Jēkabpili.

1950. gadā LVU vīru kori sāk diriģēt tikko Latvijas Konservatoriju pabeigušais  Krišs Deķis, ar kuru kopā koris sniedzis koncertus gan Rīgā, gan citās pilsētās, kā arī piedalīšanās Padomju Latvijas II Dziesmu svētkos, kur Dziesmu karos izcīnīta godalgotā 2. vietu. Tomēr K. Deķa diriģenta laiks ir īss, jo tā paša gada vasarā viņš kopā ar daļu Latvijas Konservatorijas pedagogu tiek izsūtīts uz Sibīriju. Šajā brīdī notiek LVU vīru kora un vīru kora “Dziedonis” apvienošanās, un par kora diriģentu kļūst izcilais kordiriģents Haralds Mednis.[2]

Albuma sākumā redzamas fotogrāfijas ar kora vadītājiem – diriģentu Haraldu Medni (1906-2000) un kora koncertmeistari Maiju Saivu (1924-2006). Tāpat apskatāma fotogrāfija ar Latvijas PSR Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku, LPSR Valsts operas un baleta teātra (tagad Latvijas Nacionālā opera un balets) solistu Pēteri Grāveli (1919-1995), ar kuru kopā aizvadīti vairāki koncerti, kuros P. Grāvelis uzstājies kā solists.

Par laiku, kad abi kori ir apvienojušies H. Medņa vadībā (1950-1957) albumā ir saglabājušās daudzas liecības. Ar daļu no koncertu galamērķiem un fotogrāfijām ir iespējams iepazīties rakstā no rubrikas “LU simtgades atklājumi”[3]. Šajos gados koris aizvada daudz koncertus, apbraukājot gan Latvijas pilsētas, gan dodoties ārpus Latvijas PSR robežām – Kauņu, Viļņu, kā arī piedaloties pirmajos Baltijas studentu dziesmu svētkos “Gaudeamus” 1956. gadā Tartu. 1953. gadā LVU vīru koris tika uzaicināts piedalīties Džuzepes Verdi operas “Rekviēms” atskaņošanā kā pavadošajam korim, kā arī 1956. gada 23. oktobrī LVU vīru koris uzstājas televīzijā. Tāpat LVU Vīru koris 1955. gadā viesojas Maskavā.

Albumā atrodama arī Latvijas karte ar pilsētām, kurās koris ir uzstājies. Jāsecina, ka koris vairāk ar koncertiem ir uzstājies Vidzemē, piemēram, Rūjienā, Valmierā, Cēsīs un Siguldā. Mazāk koncertu aizvadīti Zemgalē, piemēram, Jelgavā un Iecavā, Kurzemē koncerti notikuši tikai Liepājā, Ventspilī un Alsungā, savukārt Latgalē – neviena.

1958./1959. mācību gada sezona ir izšķirošā kora darbības turpinājumā – šajā laikā kora diriģents ir nomainījies, to vada Pauls Kvelde, kas līdzās LVU vīru korim vada arī Latvijas Lauksaimniecības Universitātes vīru kori. Tiek plānots 10. gadu jubilejas koncerts, kā arī dalība Padomju Latvijas III Dziesmu svētkos, tomēr P. Kvelde pārceļas uz dzīvi Daugavpilī, un pēc LVU lēmuma koris tiek likvidēts. Daļa studentu pievienojas Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā Universitāte) korim. Albumā atrodamas fotogrāfijas no šī laika perioda – braucieni uz Poliju 1969. gadā, Vācijas Demokrātisko Republiku 1971. gadā, koncerti Uļjanovskā un Volgogradā Krievijā, un koncerts Sarkano strēlnieku muzejā 1981. gadā.[4]

[1] LVU akadēmiskais vīru koris. Padomju Students, 08.09.1948. 4.lpp. Pieejams: periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html

[2] www.6mirkli.lu.lv/kadreizejie-lu-kolektivi/lvu-viru-koris/

[3] www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/52325/

[4] www.gaudeamus.lv/lv/408

 

Paula Tomsone, LU Muzeja krājuma glabātāja

Viens no vecākajiem Latvijas Universitātes (LU) studentu diplomdarbiem ģeoloģijā, kas saglabājies LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās ir Astras Dravnieces (1926-2008) Latvijas Valsts Universitātes Ģeoloģijas un ģeogrāfijas fakultātē izstrādātais zinātniskais darbs “Gaujas ielejas klastisko iežu petrografiskais raksturojums posmā starp Virešiem un Cēsīm”, kas aizstāvēts 1950. gadā.

Apjomīgais, vairāk nekā 300 lappušu biezais A.Dravnieces diplomdarbs, arī šodien, pēc 70 gadiem, ir vērtīgs un ievērības cienīgs daudzējādā ziņā. Tas tādēļ, ka pētītā ģeoloģiskā tēma ir aktuāla arī šodien un ievērojams arī tādēļ, ka autore Astra Dravniece (vēlāk - Upīte) ir viena no Latvijas izcilajām zinātnes personībām, gan arī tādēļ, ka viņa ir viena no nedaudzajiem Latvijas mineralogiem ar atzītām zinātnisko darbu publikācijām šajā jomā, gan arī tādēļ, ka A. Dravniece paralēli savam vēlākajam zinātniskajam darbam ķīmijas nozarē, visu mūžu ar ieinteresētu un aktīvu līdzdalību piedalījusies Latvijas ģeoloģijas attīstībā.

No 1945. līdz 1950.gadam ģeologu diplomus Latvijas Valsts Universitātē (LVU) saņem 33 studenti, bet 1951. un 1952. gadā LVU ģeoloģijas studiju programmu absolvē vēl 48 diplomandi. A.Dravnieces diplomdarba titullapā, tāpat kā vēl 14 citu 1949. un 1950.gadā LVU aizstāvētajos ģeoloģijas diplomdarbos ir rakstīts: Ģeoloģijas un ģeogrāfijas fakultāte, bet vēlāka laika (no 1951. gada), arī LU Muzeja Ģeoloģijas krājumā saglabātajos diplomdarbos, jau - Ģeogrāfijas fakultāte. Vēstures kontekstā tas ir pat traģisks fakts, jo no 1951. gada ģeoloģijas studijas LU tiek likvidētas, bet atjaunotas tikai 1989. gadā (Nikodemus, 2000).

A. Dravnieces diplomdarbs ir viens no pirmajiem un nedaudzajiem Latvijā, kas skar devona svītu stratigrāfisko iedalījumu izmantojot retāk sastopamo akcesoro minerālu izplatības likumsakarības, kas konstatētas smiltsiežu mineraloģijas un petrogrāfijas pētniecībā, turklāt tās objektu specifika ir tāda, ka analizējamie minerālu graudi iežos saskatāmi tikai zem lupas vai pat mikroskopā.

Zīmīgi, ka LU docentes Katrīnas Zēbergas un LU vecākā pasniedzēja Jura Bites pirms 70 gadiem atsauksmēs doto pētījuma augsto novērtējumu, kas saglabājies LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātnes fakultātes dokumentu materiālos, pilnīgi apliecina turpmākā vēsture.

Ja docente K.Zēberga prognozē, ka A.Dravnieces darbs sniedz daudz vērtīga materiāla, kuru varēs ar sekmēm izmantot citiem zinātniskiem pētījumiem, tad J.Bite uzsver, ka zinātniskie rezultāti ir skaidri saskatāmi, turklāt diplomande pilnīgi pārzina minerālu analīzi un prot atšķirt visus drupu (iežu) minerālus zem mikroskopa. Pētījumā diagnosticēti un detalizēti aprakstīti vairāk nekā 17 Latvijas devona smilšakmeņos atklāto minerālu.

Plaša un vispusīga zinātniskā informācija un diplomandes iegūtie dati apliecina tā laika ģeoloģijas studentu pētījumu augsto profesionālo līmeni. Nodaļā par vissenākajiem zināmajiem ģeoloģiskajiem atklājumiem Latvijā, pat sākot ar 19. gadsimtu, autore min daudzus agrāko gadu pētniekus. Trīs minētie avoti 2020.gadā varētu atzīmēt ļoti zīmīgas apaļas jubilejas Latvijas ģeoloģijas izpētes vēstures kontekstā. Kā vissenākais tiek minēts 1830.gada M. Engelharda un E. Ulprehta darbs ”Igaunijas un Vidzemes iežu struktūru pārskats”, kurā atrodamas pirmās ziņas par Gaujas krastos atsegto smilšakmeņu vecumu. kas gan toreiz kļūdaini tika noteikts kā daudz jaunāku - agrā triasa perioda iežu vecums (kas tagad tiek pieņemts ap 250 milj. gadu), kas ir ar aptuveni 130 milj. gadu kļūdu salīdzinot ar vēlāk zinātniski pamatoto devona perioda Gaujas un Amatas svītu smiltsakmens iežu veidošanos ap 380 milj. gadu atpakaļ (Lukševičs, Stinkulis, 2018). Kā diplomande konstatējusi, kļūda tiek labota jau 1840.gadā, kad L.Buha (1840) darbā Vidzemes smilšakmeņus, arī pie Gaujas atsegtos, jau pamatoti, ņemot vērā daudzos pārakmeņojumu atradumus 180 gadu atpakaļ, pieskaita devona periodam.

Interesanti, ka kāds tekstā minētais gada skaitlis arī tagad ir ļoti svarīgs kā Latvijas, tā visa reģiona ģeoloģiskās vēstures izzināšanai. Tas ir 1861.gads, kad tika izdota K.Grēvinga “Geologie von Liv- und Kurland mit Imbegriff einiger angrenzenden Gebiete”, kur atspoguļoti seno Gaujas un Amatas ieleju pētījumi, uzskaitīti smilšakmens atsegumi starp Valmieru un Cēsīm, pamatiežu atsegumu vietas atzīmētas pievienotajā kartē un dots smilšakmeņu kopprofils, turklāt ģeoloģiskajā griezumā atzīmētas iežu izmaiņas virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.

Savukārt, tikai pirms 85 gadiem Nikolajs Delle rakstā par devona nogulumiem Gaujas baseinā publicē 1935.gadā pilnveidoto stratigrāfisko iedalījumu, dod jaunus apzīmējumus slāņiem un norāda uz daudziem iežu atsegumiem Gaujas krastos, tai skaitā arī augšpus Valmierai. Diplomante atsaucas arī uz minētajā darbā ievietoto Gaujas baseina devona nogulumu pārskata karti. Lai gan ir pieejamas ziņas par šī reģiona iežiem, A. Dravniecei pēc literatūras avotu analīzes nākas konstatēt, ka petrogrāfiski un mineraloģiski pētījumi par tagadējo Gaujas un Amatas svītu nogulumiem Latvijā līdz 1950. gadam nemaz nav publicēti.

Mūsdienās daudzi no pētījumā minētajiem vairāk nekā 40 atsegumiem arvien vērojami dabā, un devona iežu paraugu kolekcijas daudzu Latvijas ģeologu ievāktās redzamas LUM Ģeoloģijas ekspozīcijās.

LU Muzejā saglabātā A.Dravnieces diplomdarba tekstā uzsvērta arī pagājušā gadsimta studiju specifika, ka nākamie ģeoloģijas nozares speciālisti, veicot pētījumus, nepieciešamo faktisko materiālu ievāca cieši sadarbojoties ar nozarē strādājošajiem un pieredzējušu ģeologu vadībā. Interesants ir citāts no A.Dravnieces atmiņām par studiju laiku. Viņa apliecina: “Klausoties Jura Bites lekcijas es iemīlēju ģeoloģiju un mineraloģiju. Līdz tam šaubījos, vai esmu izvēlējusies īsto profesiju” (Grosvalds, 2005). Šie aspekti arī mūsdienu ģeoloģijas programmas studijās un noslēguma darbos ir būtiski.

Svarīgs aspekts ir arī tas, ka pētījuma darbu rezultātu unikalitāte saglabājas ilgā laika posmā un vērtība nav mazinājusies gadu ritumā. Par to liecina vairāki fakti.

A.Dravnieces materiāli izmantoti 1961.gada LPSR ZA Vēstīs publicētajā V.Kurša un A.Stinkules rakstā par Gaujas baseina devona nogulumu titānu un retzemju ķīmiskos elementus saturošu minerālu pētījumu rezultātiem. Lai gan lielas koncentrācijas pētītais griezums nesaturēja, tika atklāts, ka, piemēram, minerāla cirkona (cirkonija silikāta) sīko kristāliņu sakopojumi Gaujas baseina iežos cēlušies no Skandināvijā plaši izplatītajiem magmatiskajiem un metamorfajiem iežiem, bet citus smagos minerālus smilšakmeņi satur mazā daudzumā.

Jau 1963.gadā E.Lauenkrapčas apkopojošajā zinātniskajā publikācijā, raksturojot augšējā devona Franas stāva iežu minerālo sastāvu, dota atsauce uz minēto A.Dravnieces pētījumu par Gaujas baseina nogulumiežiem.

Mineraloģisko analīžu rezultātus izmantojuši kā references materiālu LU Ģeoloģijas institūta (1994 – 2008) vadošā pētnieka, ģeoloģijas doktora V. Kurša un līdzautoru projekta darbā “Devona un karbona terigēno minerālu asociāciju veidošanās apstākļi un izmantošana kliedņu (cirkona, ilmenīta, dimanta) iegulu meklēšanā“ (Kuršs u.c., 1997). A.Dravnieces 1950. gadā iegūto datu kopums tiek integrēts Latvijas ģeoloģijas pētījumu datu kopās. Svarīgi, ka arī šodienas pētniecībā diplomandes iegūtie dati ir nozīmīgi. Piemēram, LU ĢZZF realizējamajā un Latvijas Zinātnes Padomes finansētajā pētījumā par vidējā un augšējā devona klastiskajos smiltsiežos sastopamo minerālu raksturīgajām vai tieši pretēji, unikālajām iezīmēm ir iespējams veikt analītisku salīdzinājumu ar pirms 70 gadiem atklāto un aprakstīto.

Vēlākās darba gaitās Astra Dravniece (Upīte) bija ZA Neorganiskās ķīmijas institūta līdzstrādniece. Ilgara Grosvalda, Māra Rudzīša, Angelīnas Zabeles rakstā teikts, ka: ”Astra Upīte kļuva par ķīmiķi, kura savos pētījumos balstījās uz mineraloģisko un kristalogrāfisko pētījumu metodēm. Viņa LPSR ZA Ķīmijas institūtā izveidoja laboratoriju metālu korozijas un tās apkarošanas metožu pētījumiem” (Grosvalds u.c., 2017).

Astra Dravniece (Upīte) ar mineraloģiskām un rentgenspektrālajām metodēm detalizēti pētījusi Latvijas meteorītu vielu un unikālo zinātnisko pētījumu rezultātus ar detalizētu mineraloģisku informāciju par senajiem meteorītiem publicējusi kopā ar citiem autoriem prestižos tā laika enciklopēdiskos izdevumos (Zavarickis, Kvaša, 1952). Gan grāmata, gan mape ar melnrakstu un citiem materiāliem rokrakstā, saglabāta un pieejama LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā.

Interesanti, ka viena no retajām tā laika zinātniski populāro izdevumu grāmatām latviešu valodā iznāca ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ķīmijas institūta gādību. Grāmatas autore bija Astra Upīte, kas pēc studijām LU arvien popularizēja mineraloģijas brīnumainās parādības, stāstot gan par tām, gan arī par ļoti neparastiem minerāliem. Neliela izmēra grāmata ar apjomīgu nosaukumu “Minerālu pasaulē”, kura tika izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Izdevumu un redakcijas padomes 1964.gada 23.aprīļa lēmumu (Upīte, 1964), bija iedvesmojoša lasāmviela daudziem dabas zinātnes studēt gribošiem jauniešiem, kā arī papildus izziņas avots vidējās paaudzes ģeologiem Latvijā. Un zīmīgi ka arī šeit, turpinot diplomdarbā iesākto, autore ir ievietojusi jau senāk pētīto sīko, tikai zem lupas saskatāmo Latvijas minerālu fotogrāfijas. Tādi piemēri ir cirkona, turmalīna un retzemju minerāla monacīta, kas sastopams pludmales smiltīs, vai Apes rupjkristāliskā dolomīta monokristālu fotogrāfijas, kas tika uzņemtas polarizētas gaismas jeb polarizācijas mikroskopā, kuri aplūkojami arī tagad LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā. Protams, minētās ilustrācijas grūti salīdzināt ar mūsdienu tehniskā aprīkojuma dotajām mikroobjektu fotografēšanas iespējām, ko arvien plaši pielieto pētījumos mineraloģijas, petrogrāfijas, paleontoloģijas vai citās dabas zinātņu jomās visā pasaulē.

Vēl izcilās Latvijas zinātnes personības Astras Dravnieces (Upītes) devums dabas zinātņu popularizēšanā un savas pieredzes nodošanā nākamām paaudzēm izpaudās arī kā jauno mineralogu grupas nodarbību vadīšana Latvijas Dabas muzeja Jauno ģeologu interešu izglītības pulciņā pagājušā gadsimta sešdesmito septiņdesmito gadu mijā. Arī raksta autore ir piedalījusies minētajās nodarbībās, kas iedvesmoja un jau skolas gados nostiprināja pārliecību par izvēlētās ģeoloģijas nozares interesantajām un daudzveidīgajām minerālu pētniecības iespējām un tās lietderību un nepieciešamību Latvijas dabas izzināšanā.

Pēc senākas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju arhīva materiālu dokumentācijas, muzeja darbinieku vēl rokrakstā rakstītajos sarakstos var konstatēt, ka A.Upīte vairākkārt 1993., 1994., 1997. gadā dāvinājusi lielu daļu savas profesionālās ģeoloģiskās bibliotēkas LU Ģeoloģijas muzejam, domājot un rūpējoties par nākamo paaudžu ieinteresētību dabas zinātnēs.

Literatūras avoti

Buch L.1840. Beitrage zur Bestimmung der Gebirgsformation Russlands Karsten’s Arch. F. Mineral., T. XV.

Delle N. 1935. Devona formācijas nogulumi Gaujas baseinā. 1.M. Skolu muzeja “Gaujas izstādes” izdevums.

Lauenkrapča E. 1963. Oblomočnije porodi franskogo jarusa. Grāmatā: Franskije otložeņija Latvijskoj SSR (krievu val). LPSR ZA izdevniecība, Rīga. 95.-141.lpp

Lukševičs E., Stinkulis Ģ. Ģeoloģiskā vide un resursi. 2018. Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts II nod: 3.1.

Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte gadsimtu mijā. 2000. Sastādītājs O. Nikodemus.

Upīte A. Minerālu pasaulē. 1964. LPSP ZA izdevniecība. Rīga. 154 lpp.

Grosvalds I. 2005. Mineralogs un kristalogrāfs Juris Bite (1919-2005). RTU izdevums ‘’Jaunais inženieris”. 2005 gada 31.augusts. LUM Ģeoloģijas kolekciju krājums A.Upītes fonds.

Grosvalds I., Rudzītis M., Zabele A. 2017. Profesors Boriss Popovs un viņa mineraloģijas un petrogrāfijas skola Latvijas Universitātē. LU Raksti, Zinātņu vēsture un muzejniecība. 818.sējums. 77. – 102.lpp.

Zavarickis A., Kvaša L. 1952. Meteoriti SSSR (krievu val). PSRS ZA izdevniecība, Maskava.

Nepublicēti

Kuršs V, Savvaitova L., Pupils M. 1997. Devona un karbona terigēno minerālu asociāciju veidošanās apstākļi un izmantošana kliedņu (cirkona, ilmenīta, dimanta) iegulu meklēšanā. LUM Ģeoloģijas kolekciju krājums Ģeoloģijas institūta fonds, 6059.

Astra Upīte LNB Autoritatīvajā datubāzē

 

Vija Hodireva, LU Muzeja eksperte

“Pallasa dzelzs” (Pallas Iron) jeb Krasnojarsk, ir viens no interesantākajiem meteorītiem, kas glabājas Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā. Tas ir gan vissenāk atrastais no šīs kolekcijas pārstāvjiem, gan ar interesantu atrašanas vēsturi, gan pieder pie visretākās no trim meteorītu grupām, dzelzs-akmens meteorītiem, un ir devis vārdu veselai meteorītu grupai - pallasītiem. Un galvenais – tieši ar “Pallasa dzelzi” sākas meteorītika kā zinātne un cilvēki apzinās, ka tādi “debesu akmeņi” patiešām eksistē, un nav vienkārši teikas.

Oficiāli “Pallasa dzelzi” - gandrīz 700 kilogramus (42 pudi) smagu metāla gabalu netālu no Krasnojarskas pilsētas (Krievijā) savā Sibīrijas ekspedīcijā atrada vācu izcelsmes Krievijā strādājošs zinātnieks Pēteris Pallass (Peter Simon Pallas 1741 – 1811). 1772. gadā, atrodoties Krasnojarskas apgabalā, viņam parādīja 680 kilogramus smagu dzelzs-akmens gabalu, kas zinātnieku ļoti ieinteresēja ar savām neparastajām un netipiskajām īpašībām. Zinātnieks nosūtīja to uz Pēterburgu, bet pats devās tālāk uz Baikāla ezeru.

Pēc vietējo stāstījuma, šo dzelzs-akmens gabalu jau 1749. gadā blakus Medvedevo ciemam bija atradis vietējais kalējs Jakovs Medvedjevs, kurš to parādīja iežu speciālistam Johanam Mettiham (Johann Mettig). Abi ilgi pētīja šo dīvaino atradumu – tīra dzelzs, bet līdzīga sūklim, kur tukšumi aizpildīti ar cietiem, dzelteni caurspīdīgiem akmentiņiem. Šis dzelzs gabals atradās zemes virspusē, gandrīz vai kalna galā, kas nekādi neatbilda viņu prieksštatiem par dzelzs rūdas dzīslu atrašanās vietām un arī izskatā pilnībā atšķīrās no parastas dzelzs rūdas.

J. Mettihs atgriezās Krasnojarskā, aprakstīja atradumu atskaitē, piebilstot, ka rūpnieciskai izmantošanai šis dzelzs gabals interesi nerada. Kalējs J. Medvedjevs pārvilka 42 pudus (apmēram 700 kg) smago atradumu tuvāk savai dzīves vietai – ciematam Medvedevo – un gribēja izmantot metāla darbos. Diemžēl drīz atklājās, ka dzelzs kalšanai nav piemērota. 22 gadus vēlāk dīvainajam dzelzs gabalam, kurš atklāti gulēja kalēja sētsvidū, pievērsa uzmanību zaldāts Jakubs, kurš apkalpoja zinātnieka P. Pallasa ekspedīciju, tā “Pallasa dzelzs” nonāca Pēterburgā.

Ap 20 gadu zinātnieki to pētīja un strīdējās par tā izcelsmi, līdz 1794. gadā vācu fiziķis Ernests Hladnijs (Ernst Chladni 1756 – 1827) izvirzīja pareizo, bet tolaik revolucionāro, un kā daudziem šķita, pilnīgi fantastisko ideju par dzelzs kosmisko izcelsmi un meteorītu kā tādu pastāvēšanu. Ar savu Rīgā rakstīto grāmatu Chladni E. Über den Ursprung der von Pallas gefundenen und anderer ihr ehnlichen Eisenmassen und über einige damit in Verbindung stehende Naturerscheinungen. Riga; Leipzig, 1794 (Par Pallasa un citu tai līdzīgu dzelzs masu izcelsmi un par dažām saistītām dabas parādībām). E. Hladnijs ielika meteorītikas kā zinātnes pamatus.

Līdz tam brīdim pat ļoti cienījamā Parīzes Zinātņu akadēmija bija oficiāli noliegusi “debess akmeņu” eksistenci. Kad 1768. gadā uz akadēmiju no trim dažādām vietām, trīs dažādas personas atsūtīja pilnīgi vienādus no debesīm nokritušus akmeņus, aprakstīja vienādus to krišanas faktus un viens no šiem lieciniekiem pat bija izglītots cilvēks (abats Bašelajs), Parīzes Zinātņu akadēmija būtu bijusi spiesta atzīt faktu, ka no debesīm var krist akmeņi. Bet 1777. gadā akadēmija paziņoja savu galējo lēmumu - akmeņos iespēris zibens, tāpēc tie apkusuši, krišanas troksni izskaidroja ar pērkonu un nekādi akmeņi no debesīm nekrita, mazums kas zemniekiem rādījās. (А.И.Еремеева. Метеориты, "Камни грома" и Парижская академия наук перед "судом истории")

Tā kā akmeņu ķīmiskajā sastāvā nebija nekādu unikālu, Zemei neraksturīgu piemaisījumu, kas varētu pierādīt to kosmisko izcelsmi, šķita, ka akadēmijai taisnība. Sliktākais bija tas, ka akadēmija sāka izsviest no savām ģeoloģiskajām kolekcijām visus ar šādiem stāstiem atsūtītos paraugus un mudināja to darīt arī citus. Un daudzi tā arī izdarīja, kas vēlāk izrādījās liels zaudējums meteorītu pētniekiem un kolekcionāriem. Tā “debess akmeņu” problēma palika neatrisināta, līdz E. Hladnijs apvienoja līdz šim šķietami nesavienojamas lietas – liecinieku stāstus par krītošiem karstiem, apkusušiem akmeņiem, dzelzs gabalus vietās, kur nav rūdas atradņu, ugunīgās svītras debesīs (bolīdus), „krītošo zvaigžņu” fenomenu, ko cilvēki novēroja jau no seniem laikiem. Tas viss kopā noveda viņu pie secinājuma par meteora - meteorīta parādības sarežģīto kosmiski atmosfērisko raksturu.

1870. gadā kāds atradums gandrīz apgāza E. Hladnija teoriju – tika atrasti līdzīgas formas, bet acīmredzamas Zemes izcelsmes dzelzs bluķi, un atkal aizsākās diskusijas un strīdi. Uz Sibīriju tika sūtīta ekspedīcija pārbaudīt, vai “Pallasa dzelzs” nav tipisks vietējās dzelzs rūdas paraugs, jeb tomēr pilnīgi atšķirīgs, un tātad, iespējamais viesis no kosmosa. Pārbaude pierādīja, ka vietējai rūdai ir pilnīgi citas īpašības. Tikmēr gadu gaitā precīzā “Pallasa dzelzs” meteorīta krišanas vieta jau bija piemirsusies, līdz pagājušā gadsimta 70. gados tika veikta ekspedīcija tās meklēšanai. Meklējumi bija sekmīgi, šobrīd ir zināmas precīzas krišanas vietas koordinātas un tur uzstādīts piemiņas akmens – mākslinieka Jurija Išhanova (Юрий Павлович Ишханов 1929 - 2009) mākslas darbs.

Mūsdienās meteorīti ir pietiekami izpētīti un klasificēti pa tipiem. Un vienu no dzelzs-akmens meteorītu veidiem, dzelzs un niķeļa sakausējumu ar olivīna kristālu iestarpinājumiem, sauc par pallasītu, par godu akadēmiķim P. Pallasam, kurš pirmais šo dzelzi un tā īpašības aprakstīja.

„Pallasa dzelzs” paraugs LU Muzejā, Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā nāk no senākas kolekcijas, ko bija vākusi vācbaltiešu Rīgas Dabaspētnieku biedrība (Naturforscher-Verein zu Rīga) 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā. Paraugs sava senuma dēļ ir sadalījies vairākos gabalos, olivīna daļiņas izbirušas un glabājas atsevišķi, tā ir labāk saskatāma pallasītiem raksturīgā sūkļa forma, diemžēl nevar redzēt skaisto skatu, kā dzelzī spīguļo kristāliņi. Bet tas netraucē šim meteorītam būt zvaigznei LU Muzeja meteorītu kolekcijā.

Papildus informācija:

Mazais meteorītu muzejs Rīgā

Iedomājieties – Jūs plānojat izveidot savu ķīmijas laboratoriju. Ar ko sāksiet? Sakrāsiet vai citādi iegūsiet finanšu līdzekļus, sameklēsiet telpas, iegādāsieties iekārtas, traukus un reaģentus, uzņemsiet darbiniekus, vai ne? Kur Jūs iegādāsieties iekārtas, traukus un reaģentus? Specializētā interneta veikalā, mūsdienās taču citādi neviens nedara. Bet agrāk darīja. Pirms interneta ēras visas preces nācās pirkt tikai veikalos vai pasūtīt no ražotāja. Un pasūtot no ražotāja, ar pieejamo klāstu varēja iepazīties katalogā. Latvijas Ķīmijas vēstures muzeja bibliotēkā glabājas 16 dažādu ražotāju laboratorijas trauku un iekārtu katalogi, kas iznāca laika periodā no 1900. līdz 1961. gadam.

Albert Dettloff bija Berlīnes tehniskais institūts aparātu ražošanai visās dabaszinātņu jomās. Ķīmijas muzeja kolekcijā ir 1900. gada katalogs Nr. 17.

Arthur H. Thomas Company - uzņēmums, nosaukts zinātnieka dibinātāja Arthur H. Thomas vārdā, dibināts 1900. gadā, ir viens no vecākajiem un lielākajiem zinātniskās laboratorijas aprīkojuma izplatītājiem ASV. Ķīmijas muzeja krājumā esošajā 1921. gada katalogā atrodami ķīmijas, metalurģijas un bioloģijas izglītības, ražošanas un medicīnas vajadzībām nepieciešamās iekārtas un reaģenti.

Dr. Heinrich Gockel 1904. gada katalogā Nr. 20 piedāvāta iespējas visu veidu laboratoriju pilnīgai iekārtošanai ar iekārtām, traukiem un reaģentiem.

E. Adnet firmas katalogs Nr. 19 (1900) piedāvā stikla traukus, ķīmijas un bakterioloģijas piederumus.

E. Leybold’s Nachfolger nodarbojas ar sastāvdaļu un sistēmu izstrādi vakuuma sūkņu un gāzes vadības inženierijas ģenerēšanai. 1850. gadā tirgotājs Martins Kote nodibināja tirdzniecības uzņēmumu Kothe, bet gadu vēlāk nomira. Līdz ar vadītāja Ernsta Leibolda ieviešanu 1851. gadā tika izveidots uzņēmums Leybold & Kothe, kas koncentrējās uz farmaceitisko un fizikāli tehnisko iekārtu un aparātu izplatīšanu. Ķīmijas muzeja krājumā ir 1929. gada katalogs, kurā ir piedāvāts telpu iekārtojums un aprīkojums fiziskas studijām un praktiskiem vingrinājumiem – darba galdus, skapjus, sūkņus, instrumentu skapjus u. tml.

EKA (Elektrokemiska Aktiebolaget) ir Zviedrijas pilsētas Kungelvas apkaimē esošā nātrija hlorātu, ūdeņraža peroksīdu un hlora dioksīdu celulozes un papīra ražošanas rūpnīca. Tās radītāji 1895. gadā bija C. W. Collander, Rudolf Liljeqvist un Nobela prēmijas dibinātājs Alfrēds Nobels. Pirmās ražotās substances bija hlors un sārms. Ķīmijas muzeja krājumā ir 1935. gada katalogs.

Ernst Leitz bija vācu korporācija, kas tagad ir sadalīta četros neatkarīgos uzņēmumos, kas nodarbojas ar kameru un sporta optikas aprīkojuma, ģeodēziskās iekārtu, mikroskopu un vēža diagnostikas aparatūras ražošanu. Uzņēmuma aizsākumi meklējami 1849. gadā Veclārā, Vācijā, kur Kārlis Kelners nodibināja Optisko institūtu, kas pēc viņa nāves nonāca Ernsta Leica īpašumā. Ķīmijas muzejā esošajā katalogā piedāvāti ne tikai firmas slavenie mikroskopi, bet arī citi piederumi vispārējās ķīmijas pētījumiem.

Franz Hugershoff bija Leipcigas stikla pūtējs, kas izgatavoja laboratorijas traukus. Ķīmijas muzeja krājumā ir 5 katalogi. 3 eksemplāri ir 1929. gada katalogam Nr. 50, kurā tiek reklamētas iekārtas un trauki vispārīgās ķīmijas nolūkiem. Pārējie 2 katalogi izdoti 1912. un 1913. gados.

Griffin and Tatlock bija 1881. gadā Glāzgovā izveidots zinātnisko instrumentu, iekārtu un aparātu ražotājs. Ķīmijas muzeja krājumā ir 2 eksemplāri 1938. gada katalogam Nr. 15B. Tas piedāvā ierīces bakterioloģijas, cementa, ogles un gāzes, piena produktu, metalurģijas, meteoroloģijas, mikroķīmijas, eļļas un darvas, krāsvielu, fizikālās ķīmijas, ūdens kvalitātes nozaru vajadzībām.

Hartmann & Braun dibināts Vācijā 1879. gadā, līdz 20. gadsimta sākumam kļūstot par vadošo instrumentu un ierīču piegādātāju. 1999. gadā kļuva par ABB produktu kataloga daļu. Ķīmijas muzeja krājumā ir 6 katalogi ar laboratorijas mērierīcēm – datējami ar 20. gs. 20.-30. gadiem.

Haubold Zentrifugen ir 1837. gadā dibināta rūpniecisko centrifūgu ražotne Čemnicā, Vācijā. Tā ir vecākā centrifūgu ražotne Eiropas kontinentālajā daļā. Ķīmijas muzeja krājumā ir 1 katalogs ar centrifūgām un hidroekstraktoriem, kas paredzēti tekstilrūpniecībai.

Mūsdienās uzņēmums Jenaer Glas piedāvā plašu stikla trauku klāstu mājsaimniecības nolūkiem. Ķīmijas muzeja esošajā 1937. gada katalogā bija iespējams iegādāties kolbas, mērcilindrus, vārglāzes, mērglāzes, pipetes u.c. stikla izstrādājumus.

Laborator bija Vācijas Demokrātiskās Republikas ārējās tirdzniecības uzņēmumu centrālais birojs laboratorijas aprīkojuma eksportam. Ķīmijas muzeja krājumā esošais 6 kg smagais 1961. gada katalogs iekļauj sevī visu laboratorijai nepieciešamo, sākot ar reaģentiem un beidzot ar iekārtām radioaktīviem eksperimentiem.

Strohlein & Co ir 1892. gadā Diseldorfā dibinātā laboratorijas iekārtu un instrumentu ražotne. Ķīmijas muzejā esošā 1939. gada kataloga piedāvājumā atrodams plašs klāsts dažādu materiālu trauku un iekārtu laboratorijas darbu vajadzībām.

V.F.L. jeb Vereinigte Fabriken für Laboratoriums-Bedarf (Apvienotā Laboratorijas Piederumu Rūpnīcas) Berlīnē katalogs Nr. 154 piedāvāja savā laikā (1901. gadā) pasūtīt bioķīmijas laboratorijām nepieciešamo aprīkojumu – velkmes skapjus, vivisekcijas piederumus, piltuves, filtrācijas iekārtas un daudz ko citu.

ZEISS (katalogu izdošanas laikā Carl Zeiss Jena) ir starptautiski vadošs tehnoloģiju uzņēmums, kas darbojas optikas un optoelektronikas nozarēs. Izveidots 1846. gadā Vācijā. Ķīmijas muzeja krājumā ir 5 katalogi. 2 no tiem tiek reklamēti mikromanipulatori, pārējos katalogos – mikroskopi, refraktometri un bīdmēri. 3 katalogiem norādīti izdošanas gadi – dieviem 1929. gads un vienam 1930. gads.

Par pirmo katalogu preču iegādei tiek uzskatīts 1498. gadā izdevēja Aldusa Manutiusa no Venēcijas drukātais katalogs ar viņa izdotajām grāmatām. 1667. gadā angļu dārznieks Viljams Lūkass publicēja sēklu katalogu, kuru viņš nosūtīja pa pastu klientiem, lai informētu tos par savām cenām. Katalogi guva popularitāti britu Ziemeļamerikā, kur tika uzskatīts, ka Bendžamins Franklins ir pirmais katalogu veidotājs. 1744. gadā viņš sagatavoja zinātnisko un akadēmisko grāmatu katalogu (Ross, 1985).

Zinātniskā aprīkojuma katalogi popularitāti ieguva 19. gadsimta vidū. Lielbritānijā šādi katalogi bija izplatīti kopš 1843. gada (Libreri, b.g.). ASV tas varētu būt 1846. gads (Smithsonian Institution, b.g.). Šāds datējums tiek norādīts vecākajiem eksemplāriem Smitsona institūta (Smithsonian Institution) datubāzes sadaļā tirdzniecības katalogi (trade catalogs), meklējot pēc atslēgvārda “ķīmiskie” (chemical).

19. gadsimts bija "klasiskās" zinātnes periods, kurā "dabiskā filozofija" pārtapa par to, ko mēs tagad atzīstam par zinātni. Tas ir arī periods, kurā "filozofiskie instrumenti" kļuva par zinātniskajiem. Tā bija ne tikai nosaukuma maiņa. Tas iezīmēja būtiskas pārmaiņas cilvēku izpratnē par savu pasauli. Tas bija arī periods, kurā parādījās jaunas disciplīnas, piemēram, meteoroloģija, fizioloģija un psiholoģija, un tās tika izdalītas kā neatkarīgas studiju jomās (Turner, 2003).

Izmantotie informācijas avoti:

Libreri, R. (b.g.). Dating Historical Scientific Equipment. Izgūts no http://staff.um.edu.mt/rlib1/dating.htm

Ross, N. (1985). A History of Direct Marketing. Izgūts no https://web.archive.org/web/20131111025550/http://www.imagineinc-usa.com/articles/historyofmailorde.html

Smithsonian Institution. (b.g.). Search Results for “chemical” / type:"Trade catalogs". Izgūts no https://collections.si.edu/search/results.htm?fq=object_type%3A"Trade+catalogs"&q=chemical

Turner, S. (2003). Instruments for Science: Scientific Instrument Trade Literature. Izgūts no https://www.sil.si.edu/DigitalCollections/trade-literature/scientific-instruments/intro-turner.htm

LU Muzeja ekspozīcijā skatāms slapjais preperāts - spirtā iekonservēta neliela Sibīrijas salamandra Salamandrella keyserlingii. Etiķete liecina, ka eksponātu Sistemātiskās Zooloģijas un salīdzinošās anatomijas muzejam dāvinājis Nikolajs Delle, kurš šo dzīvnieku 1921. gada 20. aprīlī ievācis Vladivostokas apkaimē. N. Delle dzimis un audzis Tālajos Austrumos, bet 1922. g. ieradās Latvijā, studēja Latvijas Universitātē (LU) un kļuva par pazīstamu ģeologu[i].

Pilns sugas zinātniskais nosaukums ir Salamandrella keyserlingii Dybovski, 1870, lieto arī sinonīmu Hynobius keyserlingi (Dyb. et Gold., 1870). Latviski sugu sauc par Sibīrijas salamandru (radniecība ar īstajām Eiropas salamandrām, tāpat kā mūsu tritoniem, gan visai attāla), dažreiz to sauc arī par Sibīrijas stūrzobi vai ķīļzobi (jo žokļa kreisās un labās puses zobu rindas savienojas asā leņķī).

Šo abinieku pirmais aprakstījis Benedikts Dibovskis[ii] (1833 – 1930), poļu/krievu zinātnieks, Sibīrijas un Tālo Austrumu dabas pētnieks un sabiedrisks darbinieks; viņš šim dzīvniekam ir devis zinātnisko nosaukumu, godinot Kurzemē dzimušo dabaszinātnieku Aleksandru fon Keizerlingu[iii]. Grāfs Aleksandrs fon Keizerlings[iv], savukārt, zināms kā vairāku Krievijas ziemeļu izpētes ekspedīciju dalībnieks.

Sibīrijas salamandra Salamandrella keyserlingii ir abinieku suga, kas sastopama Āzijas un Eiropas ziemeļaustrumos. Sibīrijā tā bieži sastopama mitros mežos upju piekrastēs, atsevišķas populācijas ir zināmaas arī Kazahstānas ziemeļos un Mongolijā, Ķīnas ziemeļaustrumos un Korejas pussalā. Pasaules mērogā šī tiek uzskatīta par samērā maz apdraudētu sugu, jo tā dzīvo mazapdzīvotos Sibīrijas plašumos, un sugas izplatības areāls ir ļoti liels (no Arhangeļskas līdz Čuhotkai un Japānai). Tajā gan sastopamība nevienmērīga un daudzviet dzīvnieks ir rets un aizsargājams.

Salamandra tiek uzskatīta par vienu no primitīvākajiem abiniekiem. Tā izaug 9,0 līdz 12,5 cm gara, aste ir apmēram ķermeņa garumā. Ķermenis brūns ar gareniskām svītrām uz muguras, sānos rievas. Visām ekstremitātēm ir četri pirksti bez nagiem.

Mērenajā joslā, kur ziemās sasalst ūdens, rāpuļu un abinieku sugu ir daudz mazāk, kā tropos uz subtropos. Šī salamandra[v] ir daudz labāk par citiem abiniekiem pielāgojusies skarbiem apstākļiem, un ir vienīgā, kas dzīvo tālu aiz polārā loka. Tā dzīvo pat mūžīgā sasaluma zonā, aktīvai dzīvei – t.i. nārstam ūdeņos un barības (sīku bezmugurkaulnieku) iegūšanai izmantojot īsās vasaras. Dzīvniekam ir neparasta spēja izturēt aukstumu – pie 0-2°C temperatūras salamandra joprojām ir kustīga, nereti staigā pa sniegu vai ledu. Pārcieš arī vairākkārtējas salnas.

Salamandra ziemo uz sauszemes, paslēpusies plaisās un slēptuvēs. Pirms ziemas guļas aknās veidojas viela, kas neļauj sasalstot ķermeņa šķidrumiem veidot lielus ledus kristālus un saraut audus, tās daudzums sasniedz līdz 37% ķermeņa masas. Zināms, ka dzīvnieks ziemojot uz kādiem 5-8 mēnešiem nonāk anabiozē, kad tā organisms pārstāj darboties. Sasalis dzīvnieks spēj pārciest neparasti zemas temperatūras, ko zinātnieki daudz pētījuši. Eksperimentos salamandras atdzīvojušās pat pēc sasaldēšanas pie -45°C. Tāda izturības rezerve ir grūti izskaidrojama, jo dabā zem sniega nav tik zemas temperatūras.

Šad tad atrod ilgstoši sasalušus dzīvniekus, kas, ziemošanas vietas meklējot augsnes plaisās, nonākuši sasaluma skartajos iežos. Tādā veidā dzīvnieka ziemošana varētu ieilgt arī uz ļoti daudziem gadiem. Šādi ilgstoši sasaluši dzīvnieki atrasti arī mūžīgā sasaluma slāņos, kur tie varētu būt nonākuši arī pirms tūkstošiem gadu, pat iepriekšējā siltajā starpledus laikmetā vairāk kā 11 000 gadus atpakaļ. Šādam dzīvniekam, kurš bijis ilgstoši sasalis, atkusis un pilnībā atdzīvojies, 1972. gadā ticis noteikts vecums ar radioaktīvā oglekļa metodi, un tas izrādījies 90±15 gadi, tātad ziemas guļa bijusi tikai gadsimtu ilga[vi].

Pirms dažiem gadiem ir atdzīvinātas sīkas augsnes nematodes, kas iegūtas Jakutijā 32 000, bet Kolimā - 42 000 gadu senos sasalušos iežos[vii]. Tas ir pirmais gadījums, kad pierādīta tik ilga kāda daudzšūnu organisma dzīvotspējas saglabāšanās. Pagaidām nav zināms, vai arī Sibīrijas salamandra sasalumā arī varētu pārdzīvot ledus laikmetus un, vai tā pie mums varētu būt ieradusies no mamutu laikiem.

Vairāk par salamandru un citiem LU Muzeja dabaszinātņu priekšmetiem: maris.rudzitis@lu.lv

[i]Sīkāk par N. Delles dzīvesgājumu un darbību: https://www.lu.lv/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/51036/

Lukševičs, E., Rudzītis, M. Ernsta Krausa un Nikolaja Delles ieguldījums Baltijas reģionālajā ģeoloģijā un paleontoloģijā. LU 72. konference (29.01.2014.), pieejams: https://www.geo.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/gzzf/Konferences/LU_72_konf_prezentacijas/Geologija_un_paleontologija/2014_LU_72_Delle_Krauss.pdf

[ii] Par B. Dibovski: https://pl.wikipedia.org/wiki/Benedykt_Dybowski

[iii] Par zinātnisko nosaukumu: B. Beolens, M. Watkins, M. Grayson. 2013. The Eponym Dictionary of Amphibians. Pelagic Publishing, 2013 250 pp.

[iv] Par A. Keizerlingu: https://lv.wikipedia.org/wiki/Aleksandrs_fon_Keizerlings

[v] Par Sibīrijas salamandru: https://skr.su/news/post/112/

Par Sibīrijas salamandru Bibliogrāfija: http://www.sevin.ru/menues1/index_rus.html?../news/415.html

[vi] Н.Н. Щербак, Н.Н. Ковалюх. О возрасте живого земноводного Hynobius keyserlingi (Dyb. et Gold., 1870) из ископаемого льда // Доклады Академии наук СССР. — 1973. — Т. 211, № 4. — С. 1003.

[vii] Shatilovich, A.V., Tchesunov, A.V., Neretina, T.V. et al. Viable Nematodes from Late Pleistocene Permafrost of the Kolyma River Lowland. Dokl Biol Sci 480, 100–102 (2018).: https://link.springer.com/article/10.1134/S0012496618030079

Latvijas Universitātes Muzejā glabājas liecības par plaši pazīstamu cilvēku vizītēm Alma Mater, tomēr jāizceļ kāds īpašs apmeklējums, ar ko lepojas ne tikai Muzejs, bet visa plašā Universitātes saime. 1993. gadā vizītē uz Baltijas valstīm devās Romas katoļu baznīcas pāvests Jānis Pāvils II, viena no nozīmīgākajām 20. gadsimta personībām. Latvijā viņš uzkavējās divas dienas – no 8. līdz 10. septembrim. Savas vizītes laikā pāvests apmeklēja Rīgas Domu un Svētā Jēkaba katedrāli Rīgā, Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baziliku, kā arī Latvijas Universitāti (LU), kurā pāvests viesojās 9. septembrī.[1] No pāvesta uzņemšanas Universitātē saglabājušās vairākas liecības – pasākuma fotogrāfijas, kā arī pāvesta dāvinājumi Universitātei – piemiņas medaļu komplekts un grāmatas ar pāvesta vēstulēm bīskapiem.

Pāvests Jānis Pāvils II Latvijas Universitātē tikās ar studentiem un mācībspēkiem, kā arī ar citiem Latvijas inteliģences pārstāvjiem: “Tuvojoties Latvijas apmeklējuma noslēgumam, priecājos tikties ar jums – akadēmiskās un kultūras pasaules pārstāvjiem. Šī pasaule man ir īpaši dārga, jo esmu bijis ar to cieši saistīts un šo saikni glabāju joprojām. Tāpēc šeit, Rīgas Alma Mater, jūtos kā mājās, it īpaši pēc tik pagodinošas un sirsnīgas uzņemšanas, kādu jūs man veltījāt.”[2] Pāvests pats bija studējis un ieguvis doktora grādu filozofijā par tēmu “Ticības problēmas Sv. Jāņa no Krusta[3] darbos”. Disertāciju pāvests aizstāvējis esot priestera kārtā 1948. gadā Romā.

Savas vizītes laikā pāvests Universitātei uzdāvināja piemiņas medaļu komplektu, viņa sarakstītās enciklikas jeb pāvesta vēstules katoliskās Baznīcas bīskapiem (Redemtor Hominis (1979); Laborem Exercens (1981); Sollicitudo Rei Socialis (1987); Centesimus Annus (1991)), kā arī pasniedza toreizējam Latvijas Universitātes rektoram Jurim Zaķim šim notikumam svinīgi sagatavoto runu. Gan piemiņas medaļas, gan pāvesta enciklikas ir nodotas LU Muzejam glabāšanā krājumā, kur tos ir iespējams apskatīt, iepriekš piesakoties.

Latvijas un Romas katoļu baznīcas pāvesta diplomātiskās attiecības jau kopš pašiem valsts pirmsākumiem bijušas labas. Jau pirms Latvijas Republikas pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī Latvijas teritorijā dzīvojošie kristieši tika apvienoti Rīgas bīskapijā, pirms tam esot sadalītiem starp vairākām bīskapijām. Tādā veidā Latvija un Vatikāns uzsāka savas diplomātiskās attiecības pirmo reizi. 1920. gada martā, kad norisēja intensīvas miera sarunas starp Latviju un Padomju Krieviju, Rīgā ierodas pirmais nuncijs[4] arhibīskaps Akille Rati. Šīs vizītes laikā tika ievadītas sarunas par konkordāta[5] noslēgšanu starp Latviju un Svēto Krēslu. Nedaudz kā gadu vēlāk 1921. gada 10. jūnijā Svētais Krēsls atzīst Latvijas Republiku de iure. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991. gada 29. augustā Vatikāns atzina Latvijas atjaunošanu un jau 1. oktobrī Vatikāns un Latvija atjaunoja diplomātiskās attiecības, parakstot kopīgu deklarāciju.[6]

Jānis Pāvils II (dzimis Karols Jozefs Vojtila) dzimis Vadovicē, Polijā 1920. gada 18. maijā. Pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāts bijis trešais ilgākais (26 gadi), kā arī viens no svarīgākajiem visā Baznīcas vēsturē. Viņš devies daudz pastorālajās vizītēs gan Itālijā, gan ārpus tās, kā arī sekmējis Baznīcas garīgo atjaunotni. Pāvests Jānis Pāvils II bija pirmais pāvests vairāk kā 400 gadu laikā, kurš nebija itālis. Jānis Pāvils II bija cilvēktiesību aizstāvis, iestājās par reliģisko brīvību un nacionālu valstu neatkarību, kas sasaucas ar viņa dzimtenes Polijas nonākšanu PSRS ietekmes zonā kā satelītvalsts.

Pāvests sācis mācīties Jagaiļa Universitātē Krakovā un interesējās par teātri un dzeju, tomēr studijas nācās pārtraukt II pasaules kara dēļ 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija un Padomju Krievija veica iebrukumu Polijā. Tomēr studijas tika turpinātas slepenībā un, lai novērstu iespējamu izsūtīšanu, Vojtila četrus gadus strādāja rūpnīcā, kas nodarbojās ar ķīmisku vielu ražošanu Vācijai kara vajadzībām, līdz ar to pāvests Jānis Pāvils II ir vienīgais moderno laiku pāvests, kurš ir bijis strādnieks. 2014. gadā, deviņus gadus pēc savas nāves, pāvests tika kanonizēts svēto kārtā.[7]

Pāvesta dāvinājumus iespējams apskatīt LU Muzejā Raiņa bulvārī 19, Rīgā. Pieteikties iespējams, rakstot uz e-pastu paula.tomsone@lu.lv, muzejs@lu.lv vai arī zvanot 67034566, 25733456.

 

[1]Pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte Latvijā 1993. gadā. katolis.lv/svetais-kresls/svetais-kresls-un-latvija/pavesta-jana-pavila-ii-vizite-latvija-1993-gada.html

[2] katolis.lv/2018/05/jana-pavila-ii-uzruna-tiekoties-ar-latvijas-universitates-macibu-spekiem-studentiem-un-inteligences-parstavjiem-latvijas-universitate/

[3] Svētais Jānis no Krusta (1542-1591) – mistiķis, garīgās dzīves skolotājs, spāņu klosteru reformators. Kopā ar Svēto Terēzi no Avilas dibināja t.s. “baskājaino” karmelītu mūku ordeni. katolis.lv/svetais-janis-no-krusta/

[4] Nuncijs - Pastāvīgs Romas pāvesta diplomātiskais pārstāvis. tezaurs.lv

[5] Konkordāts – līgums starp Romas pāvestu un kādu valsti par katoļu baznīcas stāvokli līgumslēdzējas valsts teritorijā. tezaurs.lv

[6] Latvijas un Vatikāna diplomātiskās attiecības. katolis.lv/svetais-kresls/svetais-kresls-un-latvija.html

[7] Pāvesta Jāņa Pāvila II biogrāfija. katolis.lv/zinas/article/jana-pavila-ii-biografija.htm

Pirms gada Latvijas Universitātes (LU) vēsturē sākās otrā simtgade, un LU Muzejs nolēma ieskatīties pirmās Simtgades vēsturē. Noslēdzoties Latvijas Neatkarības karam LU uzsāka pilnvērtīgu darbību, kuras viena no izpausmēm bija iekļaušanās jaunajā pēc Pirmā pasaules kara Eiropā, veidojot starptautiskos sakarus ar citām Eiropas valstu universitātēm, sevišķi ar savā reģionā ietilpstošajām valstu universitātēm (Somija, Igaunija, Lietuva un Polija). Runājot par Latvijas-Lietuvas attiecībām LU vēstures kontekstā, LU Muzejs nolēma veikt analīzi par Vitauta Lielā (Vitautus Magnus) Kauņas universitātes-Latvijas Universitātes sadraudzības plāksni.

Sadraudzības plāksne ir izveidota no marmora, kurā iekalts zelta krāsas teksts latviešu un lietuviešu valodās: Mūs vieno kopējs gars un vienas asinis/Mus vienija bendra dvasia ir vienas kraujas: Latvijas Universitātei 100/Latvijos Universitetui 100. Zelta krāsas tekstu papildina Vytauto Didžiojo Universitetas: Lietuva 2019. Sadraudzības plāksni dāvinājusi Lietuvas lielkņaza Vitauta Lielā (latīniski Vitautus Magnus, lietuviski Vytautas Didžiojos) vārdā nosauktā Kauņas universitāte (KU). No rakstītā var saprast, ka ir runa par LU un KU sadarbības attiecībām starpkaru periodā. Sadarbība aprakstīta simboliski, izceļot latviešu un lietuviešu kā indoeiropiešu saimes baltu grupas tautu asinsradniecību. Radniecību simbolizē zelta krāsā iekalts seno baltu Austras koka zīme, kas simbolizē priekštatu par pasauli: pazemes pasauli, viduspasauli un debesu pasauli. Ar pazemes pasauli saprot pagātni, viduspasauli tagadni un debesu pasauli nākotni par latviešu-lietuviešu tautu attiecībām.[1] Starpkaru laikā ļoti aktuāla bija Baltijas valstu vienotības stiprināšana, kas izpaudās ne tikai politiski (mēģinot veidot Baltijas Antanti), bet arī zinātniski (studentu apmaiņa starp LU un KU, sadarbība ar pārējām Baltijas valstīm un citām Eiropas valstīm zinātnes un izglītības jautājumos).[2]

LU un KU ir dibinājušās laikā, kad notika Latvijas un Lietuvas Neatkarības kari laikposmā no 1918. līdz 1920. gadam. Tomēr Lietuvai augstākā izglītības nesākās ar KU, bet gan ar Viļņas Universitāti (VU). VU dibināta 1579. gada 29. oktobrī Polijas-Lietuvas kopvalstī jeb Žečpospolitā (1569-1795), kad Romas pāvests Georgs XIII izdeva bullu Viļņas Romas katoļu kolēģijas pārveidošanai par VU - Academia et Universitas Vilnensis Societatis Iesu – Viļņas Jēzus brālības akadēmija un universitāte.[3] Lietuvas lielkņaza un Polijas karaļa Staņislava II Jagaleona (lietuviski Jagaiļa) brālēna Vitauta Lielā vārdā nosauktā KU bija Lietuvas valsts pagaidu nacionālā Alma Mater, jo tajā laikā Viļņas apgabala piederības jautājums nebija atrisināts starp Lietuvu un Poliju. 1920. gadā Polijas armijas ģenerālis Lucijāns Žeļigovskis, pārejot pretuzbrukumā padomju Krievijas karaspēkam pēc izšķirošās Varšavas kaujas 1920. gada 15. augustā Padomju-Poļu karā (1919-1920), sagrāba Viļņas apgabalu, piespiežot Lietuvas pagaidu valdību bēgt uz Kauņu, izglābjoties no krišanas poļu varā. Esošajos apstākļos lietuviešiem neatlika nekas cits kā 1922. gada 16. februārī dibināt jaunu nacionālo Alma Mater Kauņā (Lietuvā Kauņu uzskata par starpkaru Lietuvas pagaidu galvaspilsētu), neizslēdzot iespēju atgūt Viļņas apgabalu no Polijas, tādejādi atgūstot VU.[4] Lietuva atguva Viļņas apgabalu PSRS okupācijas laikā, taču VU, tāpat kā LU, KU un Tartu Universitāte (TU), nebija atļauts pildīt nacionālo Alma Mater funkciju (sagatavot speciālistus nacionālo valstu izaugsmei), bet gan stiprināt PSRS, ievērojot bezierunu pakļaušanos PSKP diktātam. Vienīgi tika saglabāta šķietama nacionālās Alma Mater funkcija – studiju pasniegšana nacionālajās valodās, ievērojot divu valodu plūsmu. VU[5] lietuviski, LU[6] latviski un TU[7] igauniski; visās trijās universitātēs otrajā valodas plūsmā pasniedza studijas krieviski.

Lai sasaistītu KU ar Lietuvas lielkņazisti, to nosauca Lietuvas lielkņaza Vītauta Lielā vārdā. Ja VU dibinājuši Romas katoļi, tad Vītauts Lielā valdīšanas laikā tika ielikti pamati Lietuvas lielkņazistes transformācijai no pagāniskas uz Romas katoļticīgas valsts, mēģinot apvienot Romas katoļus ar pareizticīgajiem. Nostiprinoties Romas katoļticībai Lietuvas lielkņazistē, sāka veidoties aizsākumi Lietuvas nacionālajai Alma Mater – VU. Arī Vītauta Lielā faktors starpkaru periodā lietuviešu tautas apziņā nostiprināja pārliecību par Lietuvas valsti, lai izveidotu ideoloģisku pretsvaru Polijas kundzībai pār Viļņas apgabalu. Kopš Žečpospolitas laikiem tika kultivēts Vītauta Lielā mīts, kas saliedēja Lietuvu pret Poliju.[8]

Teorētiski VU būtu jāuzskata par vissenāko universitāti Baltijas valstīs (Tartu Universitāte dibināta 1632. gada 15. oktobrī un Latvijas Universitāte 1919. gada 28. septembrī), taču 16.-20. gs. sākumā ar Baltiju saprata kādreizējās Livonijas ordeņa valsts (1237-1562) vācbaltiešu apdzīvoto teritoriju mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā. Mūsdienu Lietuvas teritorija iekļāvās Centrāleiropas reģionā, pie kura piederīgas Polijas, Čehijas un Ungārijas teritorijas. VU ietekmēja poļu faktors, bet RP/RPI un TU ietekmēja vācu faktors. Neskatoties uz reģionālajām atšķirībām, RPI sniedza ieguldījumu Lietuvas un Latvijas nacionālās elites, un TU Igaunijas un Latvijas nacionālās elites izveidošanā.[9]

Par Lietuvas faktoru LU liecina 1919. gada Lietuvas pagaidu valdības apsveikuma vārdi nodibinātajai LU, ko papildina ar faktu par lietuviešu jaunatnes mēģinājumiem atrast izglītību LU latviešu-lietuviešu tautas tuvināšanai.[10] LU pastāvēja lietuviešu studentu biedrība Viltis, kas dibinājusies 1908. gadā pie Rīgas Politehniskā institūta (RPI) (1896-1919). Viltis darbību atjaunoja 1926. gadā pie LU, kas galvenokārt apvienoja LU Lauksaimniecības fakultātes lietuviešu tautības studentus. Lai gan šī bija lietuviešu nacionālā studentu biedrība, tajā aktīvi darbojās galvenokārt lietuviešu tautības Latvijas pilsoņi. Viltis mērķis bija apvienot Latvijas valstī dzīvojošos lietuviešu studentus lietuviešu nacionālās kultūras saglabāšanai, sniedzot savstarpēju materiālo un morālu atbalstu, kā arī veidojot studentu starpkultūru sakarus starp Latviju un Lietuvu.[11]

Viltis darbojušies pazīstamie lietuviešu sabiedriskie darbinieki un mācībspēki kā RPI Arhitektūras nodaļas absolvents, lietuviešu arhitekts Vītauts Landsberģis (atjaunotās Lietuvas valsts Seima priekšsēdētāja Vītauta Landsberģa tēvs), Kazimirs Vasiļausks un Jons Šimoļūns.[12] K. Vasiļausks bija Lietuvas PSR Zinātņu Akadēmijas korespondētājloceklis, PSRS Celtniecības un arhitektūras akadēmijas akadēmiķis, un celtniecības mehānikas speciālists. J. Šimoļūns bija RPI Mehānikas nodaļas absolvents, kurš kļuva par ievērojamu lietuviešu inženieri. Viņš bija KU profesors un Klaipēdas ostas celtnieks. RPI Lauksaimniecības nodaļā studējis arī Lietuvas valsts premjerministrs, vairākkārtējais lauksaimniecības un izglītības ministrs Jozs Tūbelis.[13]

Lai stiprinātu Latvijas-Lietuvas attiecības reģionālajā kontekstā, 1923. gadā TU tika nolemts Baltijas reģiona universitāšu sadarbības ietvaros nodibināt Baltijas jūras valstu studentu savienību SEEL (Suomi-Eesti-Latvija-Lietuva). Šajā organizācijā mēģināja iesaistīt arī Polijas studentus, taču sastopot Lietuvas pretestību Viļņas jautājuma, kā arī Somijas iebildumus pret Zviedrijas studentiem sarežģītās vēstures (Somijas atrašanos Zviedrijas karalistes sastāvā) dēļ, atlika izveidot organizāciju no Helsinku universitātes (Somija), TU (Igaunija), LU (Latvijas) un KU (Lietuvas) Studentu padomju pārstāvjiem.[14] Starpkultūru sakari starp Latviju un Lietuvu SELL ietvaros izpaudušies ar latviešu studenšu korporācijas Daugaviete dalību 1935. gada SELL konferencē Klaipēdā, Lietuvā: lietuviešu sirsnīgā uzņemšana, Kuršu kāpu apmeklējums, kur iepazinās ar vietējo kuršu kultūru. Konferences noslēgumu atzīmēja ar balli Kauņas pilsētas rātslaukumā.[15] Daugaviete starpkaru periodā aizsāka arī ciešu sadraudzības attiecību veidošana ar Lietuvas studentu/šu korporācijām – KU lietuviešu studenšu korporāciju Romuvos Vaidelute un lietuviešu studentu korporāciju Neo-Lithuania.[16]

Arī citas Latvijas studenšu korporācijas starpkaru periodā stiprināja sadraudzību ar KU lietuviešu studenšu korporācijām – latviešu studenšu korporācija Dzintra izveidoja ciešu sadraudzību ar KU lietuviešu studenšu korporāciju Filiae Samogitiae[17], un krievu-krievu izcelsmes latviešu studenšu korporācija Sororitas Tatiana uzturēja ciešu sadraudzību ar KU krievu studenšu korporāciju Filiae Rutheniae.[18]

PSRS okupācijas apstākļos starp Latviju un Lietuvu turpināja pastāvēt starpkultūras sakari, kas izpaudās sevišķi nacionālajā jautājumā. 1989. gada 11. novembrī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova demokratizācijas reformu ietekmē LU Vēstures un filozofijas fakultātes Lāčplēša dienas svinības piedalījās studenti no Lietuvas, kuri bija paņēmuši līdzi Lietuvas dzelten-zaļ-sarkano nacionālo karogu. Atritinot karogu, lietuviešu studenti pievienojās latviešu studentiem, dziedot Lietuvas nacionālo himnu Tautiška Giesme. Pēc šī pasākuma neviens vairs netika represēts, atlaists no darba vai atskaitīts no studijām LU. Tas liecināja, ka padomju totalitārā vara kļuvusi bezspēcīga pret baltiešu nacionālo atmodu.[19] Latvijas-Lietuvas tuvību Trešās atmodas laikā (1987-1991) stiprināja sadarbība starp Latvijas Tautas frontes un Lietuvas Pārbūves kustību (Sajūdis), par ko liecina piemiņas plāksne Latvijas Tautas frontes 3. sasaukuma domas ārkārtas sēdei, kur lēma par manifestācijas “Par neatkarīgu, demokrātisku Latviju” rīkošanu. Manifestācija notika 1991. gada 13. janvārī, reaģējot uz PSRS izdarīto spiedienu Lietuvai; PSRS karaspēks nežēlīgi apspieda neapbruņotus demonstrantus pie Viļņas televīzijas torņa.[20] LU izlēma uzlikt LU-KU sadraudzības plāksni līdzās Latvijas Tautas frontes piemiņa plāksnei pie LU Lielās aulas, lai būtu cieša saistība ar Latvijas un Lietuvas valstu izšķirošo stāvokli 1918.-1920. gadā un 1991. gadā.

Kad 1991. gadā Lietuva, kopā ar Latviju un Igauniju, atguva neatkarību no PSRS, VU uzsāka pilnvērtīgi funkcionēt kā Lietuvas valsts nacionālā Alma Mater. Baltijas mērogā VU (tāpat kā LU un TU) prezentē savas valsts nacionālo augstāko izglītību, kas pēc akadēmiskās darbības ievirzēm un principiem ir analoģiskas pārējām Baltijas valstu nacionālajām Alma Mater. Visas trīs Baltijas valstu nacionālās universitātes Eiropas un pasaules mērogā demonstrē sevi kā vienīgās, kur augstāko izglītību apgūst lietuviešu, latviešu un igauņu valodās, paralēli stiprinot visu trīs Baltijas valstu nacionālo identitāti.[21]

Latvijas un Kauņas universitāšu sadraudzības plāksni var apskatīt ekskursijās LU galvenajā ēkā. Iepriekšēja pieteikšanās elektroniski: muzejs@lu.lv vai zvanot pa tālruņeim 67034566, 25733456

 

[1] https://www.e-ezoterika.lv/raksti/austras-koks.html

[2] Eidints, Alfonss. Bumblausks, Alfreds. Kulkausks, Antans. Tamošaitis Mindaugs. Lietuvas vēsture. Rīga: Apgāds “Zvaigzne ABC”. 2014, 53. lpp.

[3] Eidints, Alfonss. Bumblausks, Alfreds. Kulkausks, Antans. Tamošaitis Mindaugs, 84.-85. lpp.

[4] Spekke, Arnolds. Latvijas vēsture. Rīga: SIA “J.L.V.”. 2003, 314. lpp.

[5] Turpat, 247.-248. lpp.

[6] Latvijas Universitātei – 80. Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 12. lpp.

[7] Sepo, Zeterbergs. Igaunijas vēsture. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 332.-333. lpp.

[8] Eidints, Alfonss. Bumblausks, Alfreds. Kulkausks, Antans. Tamošaitis Mindaugs, 56. lpp.

[9] Stradiņš, Jānis. Cēbere, Dzintra. Zinātne un augstākā izglītība Rīgā Baltijas reģiona (Baltijas/Zviedrijas) sakaru kontekstā. No: Baltiņš, Māris (red.). Latvijas Universitātes raksti (Acta Universitatis Latviensis): Zinātņu vēsture un muzejniecība (History of Sciences and Museology). Rīga: “Zinātne”. 2003, 33.;35. lpp.

[10] Dale, Pauls (Sast.). Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācību gadā. Rīga: Latvijas Augstskolas izdevums. 1921, 37. lpp.

[11] Briedis, Juris (red.). Augstākās tehniskās izglītības vēstures Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts Universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 93. lpp.

[12] Briedis, Juris (red.). Augstākās tehniskās izglītības vēstures Latvijā (1. daļa): Rīgas Politehnikums un Rīgas Politehniskais institūts (1862-1919). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2002, 89. lpp.

[13] Turpat, 104. lpp.

[14] Briedis, Juris (red.). Augstākās tehniskās izglītības vēstures Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts Universitātē (1919-1958), 85.-86. lpp.

[15] Goldmane, Vilma., Bernsone, Taņa. Dūne, Elga (red.). Daugaviete 40 gados (1921-1961). Chicago: Daugavietes konvents. 1966, 59. lpp.

[16] http://www.spk.lv/studkorp/daugaviete/

[17] http://www.spk.lv/studkorp/dzintra/

[18] http://www.spk.lv/studkorp/sororitas-tatiana/

[19] Keruss, Jānis., Lipša, Ineta., Runce, Inese., Zellis, Kaspars. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsture padomju laikā: Personības, struktūras, idejas (1944-1991) (otrais izdevums). Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2011, 306. lpp.

[20] Latvijas Tautas frontes 2. kongress: programma, statūti un rezolūcijas. Rīga: Latvijas Tautas frontes izdevniecība. 1990, 6. lpp.

[21] Latvijas Universitātei – 80. Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 12. lpp.

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja krājums glabā atmiņas par vienu no tradīcijām Alma Mater – Latvijas Universitātes dibināšanas svētku dievkalpojumu programmas. Kopumā saglabājušās sešas – piecas no starpkaru perioda (1918-1940) un viena no Latvijas Universitātes astoņdesmit gadu jubilejas 1999. gadā. Visi svētbrīži notikuši Doma baznīcā, kas ir arī Latvijas arhibīskapa katedrāle.

Pēdējos gados Universitātē pieņemts svētbrīžus rīkot Mazajā aulā, tomēr apaļajās jubilejās visi, kā tas bija ierasts starpkaru periodā, pulcējās Rīgas Domā. Parasti LU Teoloģijas (TF) fakultātes dekāns tiek iesaistīts organizācijas darbos, sniedzot runu un ievada liturģiju, tomēr tas ir iespējams tikai tad, ja dekāns ir mācītājs. To ir iespējams skatīt arī starpkaru perioda programmu oriģinālos, kurās kā svētbrīžu dalībnieki tiek minēti vairāki LU TF mācībspēki, piemēram, Ludvigs Adamovičs un Kārlis Kundziņš.

Ludvigs Ernests Adamovičs (1884-1943) bija luterāņu mācītājs, LU Teoloģijas fakultātes mācībspēks un dekāns, Izglītības ministrs (18.05.1934-10.07.1935) Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā (1934-1940), studējis Teoloģijas fakultātē Tērbatas Universitātē. Kārlis Oskars Kundziņš (1883-1967) bija latviešu teologs, filozofs, pedagogs, LU teoloģijas profesors un dekāns. 1944. gada 17. martā viens no tiem, kas parakstījis Latvijas Centrālās padomes[1] memorandu; Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps (1962-1966).[2]

Kā skaidroja LU Teoloģijas fakultātes (TF) dekāne Dace Balode, tad pēc dievkalpojuma programmas iespējams saprast, ka šiem svētbrīžiem liturģijas daļa ir vienkāršāka, mazāk jūtams dialogs starp abām pusēm, kas piedalās dievkalpojumā, t.i., mācītājs un apmeklētāji. Salīdzinot programmas no starpkaru perioda un mūsdienām iespējams secināt, ka svētbrīža norise laika gaitā ir maz mainījusies, vienīgie papildinājumi - mūsdienās dievkalpojuma laikā tiek dziedāta Latvijas Republikas himna un Latvijas Universitātes himna, kā arī ievadvārdus teic Rīgas Doma dekāns. Tāpat programmās redzams, ka visos laikos dievkalpojumos piedalījušies Latvijas Universitātes kori, it īpaši aicināti tiek jauktais koris “Juventus” (sākotnējais nosaukums Latvijas Universitātes koris) un absolventu jauktais koris “Jubilate”.

Interesanti, ka vispār ir iedibinājusies šāda tradīcija, jo tomēr Universitāte ir gan politiski, gan reliģiski neitrāli. TF dekāne Dace Balode saka, ka šāda tradīcija iesākusies tādēļ, ka laikā, kad dibināta Latvijas Universitāte, luterānisms bija tautā izplatīta konfesija, kas arī izskaidrotu to, ka LU piecu un desmit gadu jubileju dievkalpojumi norisinās Rīgas Domā. Tomēr pēc dievkalpojuma vienkāršošanas procesa iespējams teikt arī to, ka šāda darbība veikta, lai svētbrīdis būtu aktuāls visu konfesiju piederīgajiem, kā arī tiem, kas nav piederīgi nevienai. Šī tradīcija jāuztver vairāk kā vienojošs elements, kaut gan tas, protams, ir jāsaprot arī kā reliģisks rituāls.

LU TF fakultātes profesors, bijušais dekāns Ralfs Kokins stāsta, kā šie dievkalpojumi norisinās šobrīd – svētbrīdī piedalās LU vadības pārstāvji, fakultāšu dekāni un pasniedzēji, nāk arī studenti. Tomēr LU svētku dievkalpojumi, kas norisinās Mazajā Aulā, nav ļoti apmeklēti, parasti ierodas ap 20-25 cilvēkiem. Iespējams, ka iemesls, kādēļ dievkalpojumi nav daudzskaitlīgi apmeklēti ir tādēļ, ka cilvēkiem vēl joprojām ir kādi aizspriedumi par reliģiju vai arī savas nezināšanas dēļ. Iespējams ir arī tas, ka, skatoties, kā mūsdienās attīstās sabiedrība, šie svētku dievkalpojumi vairs nav aktuāli.

Papildus informāciju par tradīcijām Latvijas Universitātē iespējams gūt LU Muzejā, rakstot uz e-pastu muzejs@lu.lv vai arī zvanot pa telefonu 67034566, 25733456.

LU Muzejs būs pateicīgs par citu jubilejas gadu svētku programmu dāvinājumu LU vēstures krājumam

 

[1] Latvijas Centrālā padome – nacionālās pretestības kustības organizācija, kas izveidojusies II pasaules kara laikā 1943. gada 13. jūlijā. Tās mērķis – demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošana, balstoties uz 1922. gada Satversmi. Pieejams: www.letonika.lv/groups/default.aspx

[2] Latvijas Universitāte divdesmit gados (1919-1939): vēsturiskas un statistikas ziņas par universitāti un tās fakultātēm. I daļa. Rīga: Latvijas Universitāte, 1939. 837.-846.lpp

 

LU jubilejas fotoarhīvā:

Latvijas Universitātes dibināšanas 100. gadadienas LU Senāta svinīgā sēde

Latvijas Universitātes 95. gadadienas pasākumi

LU 90. jubilejai veltīts ekumēniskais dievkalpojums

Latvijas Universitātes 85. gadadiena

LU dibināšanas 80. gadadiena

 

Paula Tomsone, LU Muzeja krājuma glabātāja

Kas tas ir – montētais skelets? Visiem mugurkaulniekiem skelets ir ķermeņa balsta sistēma. Kauli ir cietākie no visiem audiem, kas veido dzīvnieku, un arī cilvēka, ķermeni. Tādēļ skeletu montēšana ir viens no populārākajiem paņēmieniem kā izgatavot muzeja priekšmetus. Metode ir it kā vienkārša: jāatbrīvo kaulus no mīkstajiem audiem un pēc tam jāsastiprina tos atkal kopā ar mazām stieplītēm. Tomēr tas ir ilgs un rūpīgs darbs. Kaulos jāizurbj mazus caurumiņus, kuros ievieto stieplītes. Nobeigumā jāizveido pozu, kas būtu līdzīga dzīva dzīvnieka dabiskajai pozai. Jābūt vismaz vienam dzelzs stienim, uz kuru balstās viss samontētais skelets. Visgrūtāk ir izgatavot zivju skeletus, jo tām ir daudz sīku kauliņu – asakas, kurus kopā savieno liels daudzums skrimšļu. Tāpēc zivju skeletus izžāvē kopā ar skrimšļiem un tikai dažās vietās izmanto stieples. Līdzīgi rīkojas ar abinieku skeletiem, tomēr tiem kaulu skaits ir mazāks.

LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājumā atrodas 95 dzīvnieku montētie skeleti un viens cilvēka skelets, par kuru LU Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta inventāra grāmatā ir ieraksts Nr. 1445: 1941. gada 12. martā tas pārņemts no bijušā Rīgas Herdera institūta, novērtēts 500 toreizējo latu vērtībā. Dzīvnieku skeleti inventāra grāmatā ierakstīti 1934. gada janvārī un februārī, bet daļa no tiem bijuši inventārā jau agrāk. Par sešiem skeletiem ir zināms, ka tie pārņemti no Zooloģijas kabineta, kas bija Sistemātiskās zooloģijas institūta priekštecis. Par LU Zooloģijas muzeju.

LU Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūta inventāra žurnālā ir 100 ieraksti par montētajiem skeletiem. No tiem lielākā daļa – 74 skeleti  –  iegādāti no firmas Schluter&Maβ Hallē. Schluter&Maβ bija slavena 1853. gadā dibināta firma, kas izgatavoja dažādus mācību līdzekļus bioloģijā, ar kuriem apgādāja gandrīz visu pasauli. Tā piedāvāja ne tikai skeletus, bet arī laboratoriju inventāru, slapjos preparātus, dažādu orgānu modeļus.

Krājuma inventarizācijā tika precizēts, ka 17 no šajā inventāra žurnālā ierakstītajiem skeletiem muzejā tomēr neglabājas. Otrā pasaules kara laikā Zooloģijas muzeja eksponāti tika izvesti no Rīgas uz Salas pagastu, tāpēc, iespējams, ka daļa no skeletiem tika bojāti un pēc tam norakstīti. Inventāra žurnālā ierakstīta arī katra skeleta vērtība naudas izteiksmē tā laika latos – kopā  5421 lats. Konkrētāka informācija par pirkšanu no firmas Schluter&Maβ inventāra žurnāla nav fiksēta. Daļa skeletu varētu būt iegādāti jau agrāk. Tomēr kopējā summa liek domāt, ka skeletus toreiz profesori uzskatīja par svarīgu mācību līdzekli, lai studentiem parādītu dzīvnieku valsts sistemātikas un evolūcijas likumsakarības.

Deviņpadsmit montētie skeleti pašlaik apskatāmi jaunākajā LU Muzeja Zooloģijas kolekciju ekspozīcijas daļā sešās vitrīnās. Īpašu uzmanību būtu jāpievērš Alagoasas svilpējguanas Crax mitu jeb Alagoasas savvaļas kokuvistas skeletam, tā ir savvaļā izmirusi vistveidīgo putnu suga, bet Brazīlijā šīs sugas hibrīdi ir piejaucēti un tiek izmantoti kā mājputni līdzīgi mūsu vistām.

Svarīgi ir tas, ka daudzi no šiem skeletiem pārstāv sugas, kas mūsdienās iekļautas Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) aizsargājamo sugu sarakstā.

Starptautiskajā aizsargājamo sugu sarakstā lieto septiņas kategorijas sugas stāvokļa un apdraudētības novērtējumam: EX – izmirušās sugas, EW – savvaļā izmirušās sugas, bet nebrīvē vēl saglabājušās, CR – kritiski apdraudētās sugas, EN – apdraudētās sugas, VU - jutīgās jeb samērā apdraudētās sugas, NT – sugas, kas drīz būs apdraudētas, LC – sugas, kurām varētu paredzēt apdraudējumu nākotnē. LC kategoriju dēvē arī par ‘vieglāko’ kategoriju, tajā iekļautajām sugām šobrīd izdzīvošana nav apdraudēta, bet pastāv dažādi ekoloģiski faktori un cilvēka darbības, kas ietekmē šo sugu populāciju stāvokli. Tādēļ tām jāpievērš uzmanību, jāseko līdzi, lai tās nenonāktu apdraudētu (EN) un kritiski apdraudētu (CR) sugu kategorijās.

LU Muzeja Zooloģijas kolekciju montēto skeletu sarakstā ir daudz starptautiski aizsargājamo sugu: viena kritiski apdraudēta suga (CR) - Sulu arhipelāga vistbalodis Gallicolumba menagei; viena apdraudēta suga (EN) - Indijas tapirs Tapirus indicus; deviņas jutīgās jeb samērā apdraudētās sugas (VU), piemēram, binturongs Arctictis binturong, lielais skudrlācis Myrmecophaga tridactyla; trīs sugas, kas drīz būs apdraudētas (NT); četrdesmit divas sugas, kurām prognozē apdraudējumu (LC).

Latvijā visās dzīvnieku grupās ir salīdzinoši daudz tādu sugu, kas pie mums ir diezgan lielā skaitā sastopamas, bet pasaulē tām prognozē draudus (LC). No šiem skeletiem tie ir āpsis Taxus (Meles) taxus, akmeņu cauna Mustela foina, alnis Alces alces, ezis Erinaceus europeus, kurmis Talpa europea,  dzeguze Cuculus canorus, brūnkaklis Aythya ferina, platknābis Spatula clypeata, lēlis Caprimulgus europaeus, Sāmsalas dižpīle Tadorna tadorna, mednis Tetrao urogallus, sila ķirzaka Lacerta agilis, parastā varde Rana temporaria un zandarts Lucioperca sandra. Īpaši jāatzīmē purva bruņurupuci Emys orbicularis un Eiropas ūdrs Lutra lutra - kategorija NT - suga, kas drīz būs apdraudēta, kā arī Atlantijas mencu Gadus morhua - kategorija VU – samērā apdraudēta suga.

Par visām minētajām dzīvnieku sugām var iegūt vairāk informācijas, ierakstot interneta meklētājā sugas latīnisko nosaukumu.

Vairāk var uzzināt arī:

IUCN Red List of Threatened Species

Zobodat - Personen: Wilhelm Schlüter

Wikipedia: Wilhelm Schlüter

Museen im Saarland - Objekt - Groß-Dias Schlüter & Mass

Skeletu ekspozīciju var apskatīt LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulvārī 4, Rīgā. Pieteikšanās apmeklējumam: muzejs@lu.lv

 

Mudīte Rudzīte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Pie studentu akadēmiskajām mūža organizācijām ne tikai piederīgas studentu/šu un studentu konkordijas, bet arī studentu biedrības ar korporācijas elementiem. Viena no šīm organizācijām ir Latvijas Universitātes (LU) studentu biedrība Fraternitas Rusticana, kuras krāsu lentes glabājās LU Muzeja LU vēstures kolekcijā. Kas kopīgs un kas atšķirīgs LU studentu biedrībai Fraternitas Rusticana ar studentu korporācijām?

LU Muzeja vēstures kolekcijā glabājās divi eksemplāri Fraternitas Rusticana krāsu lenšu, kuru platums ir aptuveni 3 cm. 3 cm platās krāsu lentes lieto arī studentu/šu korporācijās, kad atzīmē savu jubileju, akadēmiskā gada sākumu un noslēgumu, kā arī Latvijas valsts neatkarības proklamēšanu 18. novembrī. Uz vienas no krāsu lentē ir rakstīts “Voldemārs Lapsa 6-II-65”, kas liecina par krāsu lentes piederību Fraternitas Rusticana loceklim, dabaszinātniekam Voldemāram Lapsam. Viņš ir uzņemts Fraternitas Rusticana 1935. gada pavasara semestrī[1], bet krāsu lenti saņēmis, atrodoties trimdā ASV (?) 1965. gada 6. februārī no sava mentora (Fraternitas Rusticana vidē saukts par krāsu tēvu). Studentu korporācijās mentorus sauc arī par krāsu tēviem, kas palīdz biedru kandidātam iekļauties organizācijas vidē. Uz otras krāsu lentes rakstīts “Savam draugam Edvīnam no Artūra”: krāsu lenti dāvinājis tautsaimnieks un mentors Artūrs Treimanis[2] ((?)uzņemts Fraternitas Rusticana 1939. gada pavasara semestrī) inženierim Edvīnam Ārgalim[3] (uzņemts Fraternitas Rusticana 1964. gada pavasara semestrī). Gan Fraternitas Rusticana, gan dažās studentu/šu korporācijās locekļi/es savstarpēji apmainās ar parakstiem uz krāsu lentēm kā draudzības žestu. Citās studentu/šu korporācijās parakstīties uz krāsu lentes ir stingri aizliegts.

Vērtējot pēc formas, Fraternitas Rusticana krāsu lentes atšķiras no studentu korporāciju krāsu lentēm, jo tām nav trīs krāsas. Šai studentu akadēmiskajai mūža organizācijai ir divas krāsas – purpurs un zelta (šīs krāsas rotā arī Fraternitas Rusticana krāsu deķeli un karogu). Zelts ir ļoti izplatīta krāsa arī studentu korporācijās, piemēram, LettoniaTalavijaFraternitas LetticaLatviaFraternitas Lataviensis, Patria u.c. viena no trim krāsām uz karoga, krāsu lentēm un krāsu deķeļiem ir zelta, bet purpurs ir reti sastopams. Tikai starp studentu korporāciju Beveronija un Gersicania trim krāsām sastopama purpura krāsa, kas rotā karogu, krāsu lentes un krāsu deķeli.

Krāsu nozīme atšķiras arī, jo Fraternitas Rusticana zelta krāsa simbolizē Zemgales kviešu lauku mirdzumu jeb “Zelts nerūs, kvieši aug – tās lietas lai ir pamatā”, kā arī “Sirds-zemnieka gods”. Purpura krāsa, kas ir divu pamatkrāsu (sarkanās un zilās) sajaukums, simbolizē mainību un noslēpumainību. Tātad “Laiki mainās, personības paliek”.[4] Turpretī studentu korporācijai Beveronija[5] purpurs un zelts simbolizē pilnīgi ko citu: purpurs raženumu, bet zelts cildenumu. Studentu korporācijai Gersicania[6] purpura krāsas simboliskajai nozīmei ir otrādāk: purpurs simbolizē nevis lauku raženumu, bet gan degsmi par dzimteni (studentu korporācijā piemēram, Latvia[7] degsmi par dzimteni simbolizē karmina sarkanā krāsa). Ņemot vērā Fraternitas Rusticana saknes Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā, purpura krāsa tika izvēlēta iedvesmojoties no Senās Romas laikiem. Purpura krāsa bija ļoti populāra starp ietekmīgiem Romas pilsoņiem, piemēram, Gaijam Jūlijam Cēzaram. Kļuvis par Senās Romas diktatoru uz mūžu, G. J. Cēzars nēsēja purpura krāsas togu, kas bija elitāru Senās Romas pilsoņu apģērbs no balta vilnas auduma eliptiskā griezumā. Togu apņēma ap augumu pār vienu plecu, atstājot kaklu un otru plecu neapsegtu. Togas, neatkarīgi vai tās bija purpura vai citā krāsā, bija stingri aizliegts nēsāt svešu zemju iedzīvotājiem un vergiem.[8]

Interesants fakts, ka Fraternitas Rusticana loceklis, ASV armijas kapteinis Juris Šteinbergs[9] Vjetnamas kara laikā (1955-1975), atbrīvojot kara gūstekņus, krīta kaujaslaukā pēc nāves saņēma Purpura sirds ordeni, ko piešķir varonīgā nāvē kritušajiem ASV armijas karavīriem, neatkarīgi no viņa nacionālās piederības. Purpura sirds krāsa simbolizē pateicību par kara dienestu, kas ir līdzīgi Fraternitas Rusticana purpura krāsas simboliskajai nozīmei: “Laiki mainās, personības paliek.” Ja karavīrs ir kritis kaujā, viņa personība netiek aizmirsta, bet dzīvo piemiņā mūžu mūžos. Cilvēks liktenis strauji mainās, bet viņa ieguldījums kļūst par mantojumu nākamajām paaudzēm.[10]

Fraternitas Rusticana krāsu simboliskā nozīme ļoti labi atspoguļota Fraternitas Rusticana himnā[11]

Draugi, kas meš atkal kopā esam,

Priecīgi sveicam viens otru no sirds!

Ilgas lai cēlas savās sirdīs nesam,

Spoži pār visu lai goda prāts mirdz!

Vienoti domās, Vienotus darbus tēvzemei

Latvijai veltīsim mēs!

 

Laiki mainās, paliek personības,

Devīzei krāsa ir purpura;

Viņa uz zelta pamata balstās –

Krāsas, kas saka: Sirds zemnieka gods!

Visus mūs vieno devīzes šīs skaistās,

Viņam mums kalpot ir pienākums svēts!

Fraternitas Rusticana locekļiem interesēja antīkā vēsture un kultūra, jo viņu organizācijas saknes meklējamas 1919. gadā Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā. Šī bija mācību iestāde ar akadēmisko ievirzi bija 1775. gadā Kurzemes-Zemgales hercoga Pētera Bīrona dibinātās Pētera Akadēmijas (Academia Petrina) mantiniece, kur sākumā mācījās Kurzmes-Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzems guberņas (Krievijas impērijā) vācbaltiešu muižnieku dēli. Jelgavas klasiskās ģimnāzijas audzēkņi-Fraternitas Rusticana dibinātāji sāka organizēt literāros vakarus, līdzīgi kā latviešu studentu korporācijas Lettonia dibinātājs Atis Kronvalds Tērbatas universitātē 1870. gadā, kas ne tikai izpaudās ar referātu lasīšanu par vēstures un politikas tēmām, bet arī ar teātru izrāžu organizēšanu.[12] 1921. gadā izveidojās LU Jelgavas studentu biedrība, kuras sastāvu veidoja LU studenti no Jelgavas-Jelgavas klasiskās ģimnāzijas absolventi. LU Jelgavas studentu biedrība turpināja eksistēt līdz 1926. gada, kad tā pārveidojās par LU studentu biedrību Fraternitas Rusticana.[13] Sākotnēji šai organizācijai pastāvēja novadniecības princips, kas izpaudās, uzņemot Jelgavā un citos Kurzemes un Zemgales kultūrvēsturisko novadu pilsētās dzimušos studentus un studentes. Taču 20. gs. 20. gados novadniecības principu atmeta, jo LU Jelgavas studentu biedrības darbība sāka apsīkt, studentēm izstājoties un pievienojoties latviešu studenšu korporācijām Daugaviete (1921) vai Gundega (1923). Kreisi (marksistiski) noskaņotās studentes izstājās. Arī studenti izstājās, lai pārietu uz studentu korporācijām, kas tajā laikā un mūsdienās joprojām ar savu interno, stingri hierarhisko sistēmu spēja saliedēt studentus un augstskolu absolventus. Lai novērstu LU Jelgavas studentu biedrības izjukšanu, tika pieņemts lēmums 1926. gadā pārveidoties par LU studentu biedrību Fraternitas RusticanaFraternitas Rusticana nebija studentu korporācija, taču, lai tā spētu konkurēt ar studentu korporācijām, par savu organizācijas pirmavotu izvēlējās tieši studentu korporācijas. Neskatoties uz divām krāsām, tai bija tādi pati stingrā hierarhija kā studentu/šu korporācijās. Fraternitas Rusticana locekļi hierarhiski dalījās trīs līmeņos – biedru kandidāti jeb jaunieši (studentu korporācijas saukti par fukšiem), biedri jeb tautieši (dažās studentu korporācijās biedrus sauc par komiltoņiem) un vecbiedri jeb filistri (studentu/šu korporācijas savus vecbiedrus sauca arī par filistriem).[14] Fraternitas Rusticana vienmēr uzturēja labas attiecības ar studentu korporācijām, ar kurām citas studentu akadēmiskās mūža organizācijas (studentu konkordijas un studentu akadēmiskās vienības) uzskatīja par “vecās vāciskās varas atstātu mantojumu, nevis latvietības sastāvdaļu”. Tomēr izrādījās, ka studentu korporācijas un tās līdzīgā organizācija Fraternitas Rusticana ar savu stingro hierarhiju spēja saliedēt savus locekļus, novēršot šķelšanos, kā tas notika ar studentu akadēmisko vienību Austrums, no kuras atsevišķi locekļi izstājās liberālās sadzīves dēļ un izveidoja latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lettica (1902) un Fraternitas Livonica (1926).[15]

Fraternitas Rusticana loma pieauga pēc 1934. gada 15. maija, kad Latvijas valstī izveidojās  Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Autoritārais režīms sāka uzsvērt lauksaimniecības nozīmi politiskajā ideoloģijā. Zemnieks tika atzīts par saimnieciskās un politiskās dzīves galveno figūru, kā piemēru citām iedzīvotāju šķirām un grupām. Zemnieks tika idealizēts un mitoloģizēts kā visskaidrāk redzošā, izšķirties spējīgā sabiedrības grupa latviešu nacionālisma, nacionālās valsts un “mūžīgās Latvijas” garantēšanai. Šajai studentu akadēmiskajai mūža organizācijai bija cieši sakari ar Latvijas Zemnieku savienību, pie kuras piederīgs pats K. Ulmanis. K. Ulmanis bija Fraternitas Rusticana goda filistrs un regulārs apmeklētājs.[16] Lai gan Fraternitas Rusticana bija Latvijas Zemnieku savienības ietekmēta studentu akadēmiskā mūža organizācija, tā nebija Latvijas Zemnieku savienībai padota studentu organizācija. Tikai daži Latvijas Zemnieku savienības biedri bija Fraternitas Rusticana locekļi. Tīri dabīgi, ka dibinātāji, kas politiski orientējās uz Latvijas Zemnieku savienības pusi, Lai saglabātu viengabalainību un stingrās iekšējās sadzīves tradīcijas, Fraternitas Rusticana pašos pamatos darbojās līdzi K. Ulmaņa formulētās latviešu zemniecības ideoloģijas garā. Atzīstot zemniecību par Latvijas valsts saimnieciskās un politiskās dzīves pamatelementu un tautas garīgā spēka avotu, Fraternitas Rusticana uzturēja visciešākās saites ar Latvijas Zemnieku savienību (arī neakadēmisko zemniecību). Neatkarīgi no tā, vai kāds no studentu biedrības locekļiem bija Latvijas Zemnieku savienības biedrs, visiem locekļiem bija vienoti politiskie uzskati – atbalstīt Latvijas Zemnieku savienību, automātiski K. Ulmaņa autoritāro režīmu.[17]

LU rektors (1925-1927; 1929-1931) Dr. hist. h.c., antīkā laika un viduslaiku vēsturnieks Augusts Tentelis, būdams Latvijas Zemnieku savienības biedrs, bija nenoliedzami lojāls Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam. Viņš ļoti uzsvēra vēsture interpretēšanu latviešu nacionālisma garā, un viņa sociālais ideāls bija zemnieku saimniecība – pēc izglītošanās jaunatne būtu jāvirza uz lauku sētu. Tieši viņa politiskie uzskati un specializācija vēstures pētniecībā, sevišķi antīkajā vēsturē, deva pamatojumu Fraternitas Rusticana uzņemt A. Tenteli par goda filistru. Tomēr A. Tentelis savu laiku vairāk veltīja vēstures pētniecībai, vadot Latvijas Vēstures institūtu, nevis apgrozoties Fraternitas Rusticana vidē. Viņam goda filistra statuss bija tikai pateicības un reprezentācijas žests par nopelniem Latvijas valsts labā. Arī studentu korporācijas goda filistriem ir tikai reprezentatīva un pateicības žesta funkcija, jo viņi nav iesaistījušies studentu/šu korporāciju aktīvajā dzīvē, sākot ar biedru kandidāta (fukša) statusu.[18]

Kad Latvija atguva neatkarību no PSRS 20. gs. 90. gados, Fraternitas Rusticana atjaunoja savu darbību Latvijā, uzsākot rosīgu aktivitāti ar jaunu locekļu uzņemšanu. Taču lielā ātrumā darbība ātri apsīka, jo mūsdienu Latvijas apstākļos esošā ideoloģija (latviešu zemniecības ideālisms) vairs nav aktuāla. Nepielāgojot Fraternitas Rusticana ideoloģiju mūsdienām, studentu akadēmiskā mūža organizācija lēnām izmirst. Kaut arī tā formāli turpina pastāvēt, jo tās pāri palikušie locekļi piedalās 18. novembra piemiņas gājienā no LU galvenās ēkas Raiņa bulvārī 19 uz Rīgas Brāļu kapiem. Tomēr Fraternitas Rusticana kopa ASV ļoti aktīvi darbojās, ka tā nesen uzņēmusi 10 jaunus locekļus. Tas liecina, ka Fraternitas Rusticana nav faktiski izmirusi. ASV kopā spējusi pielāgot Fraternitas Rusticana ideoloģiju mūsdienām.[19]

Ievērojami Fraternitas Rusticana locekļi: Kārlis Ulmanis (Latvijas Ministru prezidents un faktiskais 4. Latvijas Valsts prezidents), Guntis Ulmanis (5. Latvijas Valsts prezidents), Antonijs Zunda (starptautisko attiecību vēsturnieks, bijušais LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors), Augusts Tentelis (LU rektors, antīkās un viduslaiku vēsturnieks) un Juris Šteinbergs (trimdas latviešu ASV armijas karavīrs, Vjetnamas karā (1955-1975) kritušais).

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

 

Papildus informācija:

Vjetnamā kritušie latviešu karavīri

 

[1] Fraternitas Rusticana 50 gados (1921-1971). Nebraska: Augstums Printing service. 1971, 113. lpp.

[2] Turpat, 116. lpp.

[3] Turpat, 174. lpp.

[4] Turpat, 21. lpp.

[5] https://beveronija.lv/

[6] https://gersicania.lv/

[7] https://www.latvus.lv/par-mums

[8] Rubenis, Andris. Varas politika Senajā Romā: Pilsoņu kopiena (Civitas). Reliģija (Religio). Tiesības (Ius). Valsts (Imperium). Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija. 2013, 99.-100. lpp.

[9] Fraternitas Rusticana 50 gados (1921-1971), 196. lpp.

[10] https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/sii-diena-vesture/7.-augusts.-asv-medalja-saukta-purpura-sirds.a27137/

[11] Dziesmu klāsts: Fraternitas Rusticana 1973. ASV: Raven. 1974, 13. lpp.

[12] Fraternitas Rusticana 50 gados (1921-1971), 14. lpp.

[13] Ščerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010. 163. lpp.

[14] Fraternitas Rusticana 50 gados (1921-1971), 16. lpp.

[15] Ščerbinskis, Valters (sast.), 163. lpp.

[16] Butulis, Ilgvars. Ideoloģija un propaganda. No: 15. maija Latvija. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2017, 165. lpp.

[17] Fraternitas Rusticana 50 gados (1921-1971), 18. lpp.

[18] Šnē, Andris. Latvijas Universitātes rektors profesors Augusts Tentelis. No: Latvijas Universitātes Bibliotēka. Profesors Dr. honoris causa Augusts Tentelis: Dzīve un darbs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 2009, 22.-23. lpp.

[19] Ščerbinskis, Valters (sast.), 163. lpp.

Kamēr sporta entuziasti pacietīgi gaida novēlojušās 2020. gada vasaras olimpiskās spēles, kuras COVID-19 pandēmijas dēļ tika nolemts pārcelt uz gadu vēlāk, Latvijas Universitātes Muzejs piedāvā aplūkot Latvijas ķīmijas vēstures muzeja krājumā esošo aparatūru LOTOSS poliuretāna plastmasas suvenīrlācīšu (1980. gada vasaras olimpisko spēļu Maskavā simbola) atliešanai kosmosā.

1980. gadā kosmosa stacijā “Salūts” pirmoreiz kosmonautikas vēsturē tika realizēts putupoliuretāna ieguves eksperiments mikrogravitācijas apstākļos, kura rezultāta tika iegūtas jaunas atziņas par ķīmiski tehnoloģisko procesu norisi kosmosā. Kosmosā tapa Maskavas olimpisko spēļu simbola lācīša figūra. Šo iekārtu LPSR Zinātņu Akadēmijas Koksnes ķīmijas institūtā izstrādājis Arnolds Alksnis, un tā domāta polimerizācijas reakciju pētīšanai bezsvara stāvoklī.

“Lotoss” sastāv no hermētiski noslēdzama metāla korpusa ar caurspīdīgu vāku eksperimenta vizuālai novērošanai, korpusā iemontētas ampulas ar diviem komponentiem putupoliuretāna ieguvei (butāndiola-1,4 HO(CH2)4OH un 1,6-heksametilēn-diizocianāta O=C=N-(CH2)6-N=C=O), formas, krāna un cauruļvada, kas savieno formu ar ampulu, kā arī adsorbenta patronas reakcijas gāzveida produktu saistīšanai. Ņemot vērā, ka bezsvara stāvoklī zūd jēdzieni “augša” un “apakša”, sarežģītu konstrukciju elementu formēšanai daudz rūpīgāk nekā Zemes apstākļos jāparedz perforējošu caurumu izvietojums formā gāzu izvadīšanai no tās.

Butāndiols ir divatomu spirts, bezkrāsains viskozs šķidrums. Tā kušanas temperatūra ir 20˚C, viršanas temperatūra - 235°C, pašaizdegšanās temperatūra - 350°C. To izmanto tetrahidrofurāna iegūšanai, poliuretānu iegūšanai un kā šķīdinātāju rūpniecībā. Heksametilēna diizocianāts ir bezkrāsains eļļains šķidrums ar asu smaku. Tā kušanas temperatūra ir 67°С, viršanas temperatūra - 255-258°С, pašaizdegšanās temperatūra - 402°С. To izmanto uretāna elastomēru un poliuretāna laku iegūšanai, kā arī poliureāžu, poliimīdu un citu polimēru iegūšanai.

No šīm divām izejvielām iegūst poliuretānu. Dažādi poliuretānu veidi pieder pie sintētiskajiem elastomēriem un tos izmanto rūpniecībā plašā izturības īpašību klāsta dēļ. Tos izmanto kā kaučuka aizstājējus, ražojot izstrādājumus, kas darbojas korozīvā vidē augstas mainīgas slodzes un temperatūras apstākļos. Darba temperatūras diapazons ir no -60°С līdz +80°С. Poliuretānu izmanto arī putu veidā, jo daudzas poliuretāna veidošanās reakcijas noris ar gāzu izdalīšanos.

Poliuretāna putas ir dažādu gāzes pildījumu plastmasas putas - struktūra, kur šūnas piepildītas ar gaisu. Uzklājot uz virsmas, minētā viela saputojas, veidojot vienota slāņa izolācijas materiālu. Līdz šim izsmidzināmās putas ir vismodernākais un visefektīvākais siltuma, tvaika, ūdens un skaņas izolators.

Arnolds Alksnis (1932-2004) bija latviešu ķīmiķis, ķīmijas doktors, izgudrotājs un gleznotājs. 1956. gadā absolvējis Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātes koksnes ķīmijas inženierspecialitāti. No 1996. gada Latvijas zinātņu akadēmijas loceklis. Polimēru laboratorijas vadītājs (1972–1987), Polimērmateriālu nodaļas vadītājs un direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1987–1996), institūta direktors (1996–1998), profesors (1998–2000). Veicis pētījumus par putuplastu ieguvi no koksnes ķīmijas pārstrādes produktiem, polimēru biodestrukciju. Arnoldam Alksnim pieder 37 PSRS autorapliecības, 16 ārzemju un 5 Latvijas patenti.

Latvijas Universitātes Muzejā norit aktīva darbība ceļā uz ekskursiju atjaunošanu Latvijas ķīmijas vēstures muzejā Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, kur drīzumā būs iespēja uzzināt par latviešu zinātnieku devumu pētniecībā, rūpniecībā un izglītībā ķīmijas nozarē.

 

Papildus informācija:

Latvijas izgudrojumi un izgudrotāji – Arnolds Alksnis

Latvijas izgudrojumi un izgudrotāji – Arnolda Alkšņa fotoalbums

Kampars, V., Alksnis, A., Blūms, A. Humīnskābes saturoši poliuretāni. Materiālzinātne un lietišķā ķīmija . Nr.4, 2002, 13.-16.lpp. ISSN 1407-7353.

2020. gadā aprit 200 gadi, kopš Latvijas teritorijā atrasts pirmais meteorīts un 130 gadi, kopš atrasts pēdējais. Viss 20. gadsimts un 21. gadsimta sākums pagājis bez vietējo meteorītu atradumiem! Tāpēc katra vēsturiska liecība par iespējamu meteorīta krišanu ir vērtīga. Vairākas šādas ziņas nesen atrada LU Muzeja eksperts Ilgonis Vilks, apstrādājot nešķirotos muzeja materiālus.

Meteorīts ir neliels kosmisks ķermenis, kas nokritis uz Zemes. Kamēr tas lido gaisā, to sauc par meteoru. Latvijā atrasti četri meteorīti, un visos gadījumos aculiecinieki novērojuši to krišanu.

1864. gada 12. aprīļa rītā Neretas tuvumā debesis bijušas skaidras. Saulei lecot, negaidot atskanējis šauteņu zalvei līdzīgs troksnis, kas bija dzirdams plašā apkārtnē. Svājēnu māju saimnieks redzējis divu meteorītu nokrišanu. Tiem saduroties ar zemi, gaisā uzmestas velēnas. Divi netīri pelēki akmeņi gulējuši katrs savā bedrē, nelieli gabaliņi bija atlūzuši, atsedzot iekšējo masu gaiši pelēkā krāsā. Tā astronome Ilga Daube 1964. gada Astronomiskajā kalendārā* apraksta Neretas meteorīta krišanu. Meteorītu gabalu masa bija 5,6 un 4,7 kilogrami.

Līdzīgi norisinājusies arī Biržu (Bullīšu) meteorīta krišana (5 kg) 1863. gada 2. jūnijā un Baldones meteorīta krišana (5,8 kg) 1890. gada 10. aprīlī. Vienīgi pirms Līksnas meteorīta (5,2 kg) nokrišanas 1820. gada 12. jūlijā debesīs redzēta lidojam spoža ugunsbumba. Meteorīti tika sadalīti, izpētīti un izklīda pa dažādām kolekcijām. Visi četri Latvijas meteorīti bija akmens meteorīti, t.s. hondrīti, kuru pelēkajā masā redzami nelieli graudiņi. Mūsdienās Latvijā bija palikuši tikai divi Baldones meteorīta gabaliņi (25,5 un 10,1 grams), kas glabājas LU Muzeja meteorītu kolekcijā. Pateicoties Mazā meteorītu muzeja vadītāja Kārļa Bērziņa rūpēm, Latvijā 2014. gadā atgriezās arī neliels Līksnas meteorīta fragments (0,63 g) un plānslīpējums.

Tagad salīdzināsim šos faktus ar ziņām, kas sniegtas muzejā atrastajās vēstulēs. Senākais novērojums datēts ar 1935. gada 30. septembri, un tajā sniegts izteiksmīgs bolīda (spoža meteora, ne meteorīta) lidojuma apraksts (īsināts): „Soļojot Aizputes virzienā un cenšoties pārskatīt nelīdzeno, kluso ceļu, cik tālu vien tas tumsā iespējams, pēkšņi aizmugurē radās spoža gaisma, kas vērsa uzmanību uz priekšā radušos manis paša ēnu. Ēna priekšā kļuva īsāka un īsāka. Pacēlu acis augšup: mirdzošu zvaigžņu debesis klusi pārlidoja dzirkstoša Ziemsvētku brīnumsvecītes liesmiņa! Tīri kā aizdedzināts magnijs! Visās debesīs bālgans spīdums! Uz zemes krūmāji un koki pat tālē saskatāmi zilganā gaismā”. Pēc divām minūtēm novērotājs izdzirdēja tādus kā ložmetēja šāvienus, kam sekoja pērkonam līdzīgs rūciens. Tas liecina, ka debess ķermenis bija nonācis samērā zemu Zemes atmosfērā, tomēr šādos gadījumos meteorīts nenokrīt.

Otru korespondenci LU Astronomiskās observatorijas direktoram Alfrēdam Žaggeram 20. gs. 30. gados (precīzs datums nav nolasāms) sūtījis pazīstamais pedagogs un ģeogrāfs Fricis Dravnieks (1873 – 1967). Viņš raksta: „Akmens, no kura gabaliņu dēls Jums nodeva, atrodas Jēkabpilī, ielas malā pie komercskolas dārza sētas kopā ar citiem lieliem akmeņiem, ko savācis dabaszinātnieks, skolotājs E. Valtera kungs. Valters domā, ka šis akmens esot meteors. Ķīmijas laboratorijā ir atrasts, ka šai akmenī ir ļoti daudz dzelzs, cik %, nav noteikts (..) Akmens ir tik liels, ka velt gan viņu var, bet nēsāt ne.” Diemžēl nav ziņu, vai observatorijai iesūtītie paraugi ir pārbaudīti, un kāds bijis rezultāts. Taču tas ir fakts, ka meteorītos ir diezgan daudz dzelzs, stiprs magnēts spēj pievilkt akmens meteorītu.

Nākamais stāsts ir par priekšmetu, kas 1942. gadā nokritis no debesīm Smiltenē. Vēstules autore raksta (īsināts): „Kādā vēlā rudens vakarā es un mans brālis steidzāmies uz mājām pa ceļu caur tīrumiem. Krēsloja, debesis bija skaidras. Tīrumu vidū pēkšņi dzirdējām svilpienu. Aiz pārsteiguma apstājamies. No debesīm nokrita neliels akmens, pārplūdušā pļaviņā dažus metrus no mums. Mēs ļoti izbijāmies un skrējām uz mājām. Mājās mātei stāstījām, kādus brīnumus redzējām. Tā kā bija kara laiks, tam neviens nekādu uzmanību nepievērsa. Neviens negāja skatīties un akmeni meklēt”.

Šis gadījums paliek neskaidrs. Ir zināmas, ka ja neliels meteorīts nokrīt pavisam netālu, dzirdams svilpienam līdzīgs troksnis, tam traucoties pa gaisu. Šajā gadījumā tas gan varēja būt arī no lidmašīnas izsviests priekšmets, tiesa, tādā gadījumā aculieciniekiem vajadzēja dzirdēt lidmašīnas motora troksni.

Gan agrāk, gan tagad tiek atrasti pseidometeorīti, t.i., tādi, kas pārbaudot izrādījušies „parasti” akmeņi, šādu paraugu kolekcija ir arī LU Muzejā. Viens raksturīgs gadījums norisinājās 1963. gadā. Avīze „Padomju Jaunatne” publicēja ziņu par akmens meteorītu, kas 1963. gada maijā nokritis Bauskas tuvumā, Codes ciemā, un nonācis Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. Pēc pārbaudes PSRS Zinātņu akadēmijas Meteorītu komitejā Maskavā izrādījās, ka tas nav meteorīts, bet parasts kvarcīts, kura virsma nosmērēta ar piķim līdzīgu vielu. Raksta autore gan piebilst: „Ja stāsts par „krišanu” ir patiess, tad ļoti iespējams, ka īstais Bauskas meteorīts vēl šobrīd guļ zemē, tikai ne tur, kur atrasts minētais akmens”**.

Latvijas iedzīvotāji arī mūsdienās aktīvi meklē meteorītus, un samērā bieži nes šo rindu autoram, LU Muzeja ģeologiem, Mazā meteorītu muzeja vadītājam un citiem speciālistiem akmeņus, kas, viņuprāt, varētu būt meteorīti. Reizēm tie ir dzelzs vai metālu sakausējumu gabali. Jāatzīmē, ka tikai 6 % no visiem meteorītiem ir dzelzs vai dzelzs-akmens meteorīti, līdz ar to tīri statistiski, varbūtība atrast dzelzs meteorītu ir krietni mazāka, nekā atrast akmens meteorītu. Diemžēl visi pie speciālistiem nogādātie paraugi nav bijuši meteorīti.

Iespējama meteorīta atrašanas gadījumā LU Muzejs sniedz konsultācijas, sākumā jāsazinās pa e-pastu: ilgonis.vilks@lu.lv. Par tipiskām meteorīta pazīmēm lasiet autora rakstā „Vai tas ir meteorīts?” Savukārt īstus meteorītus iespējams aplūkot, apmeklējot LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekciju Raiņa bulvārī 19, Rīgā, iepriekš piesakoties pa e-pastu: gunta.vilka@lu.lv vai tālruni  pa tel.67034566, mob. tel.25733456.

Vēres

*I. Daube. Latvijas meteorīti. Astronomiskais kalendārs 1964. Rīga, 1963, 97. – 103. lpp.

**I. Daube. Par Bauskas pseidometeorītu. Zvaigžņotā Debess, 1964 Vasara, 56. lpp.

 

LU MUZEJA eksperts Ilgonis vilks

1925. gada jūnijā dabaspētnieks Ferdinads Erdmanis Štolls (1874 – 1966) devās savos dabas novērojumos uz Langeciema, tagad - Garciema smilšu kāpām, ko apmeklēja diezgan bieži, bet šajā reizē viņš sastapa kaut ko jaunu, vēl neredzētu - sēni, ko pats nosauca par kāpu tinteni Coprinus dunarum F. E. Stoll. Viņš bija atklājis jaunu sēņu sugu, ko ar dabaspētnieka rūpību vizuāli fiksēja, izpētīja un aprakstīja. Todien zīmētie akvareļi glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju F. E. Štolla mantojuma apakškolekcijā, kurā atrodas arī unikālā F. E. Štolla sēņu attēlu kolekcija.

Sēņu attēlu kolekciju, kuras pamatā ir F. E. Štolla zīmētie akvareļi, viņa meita mikoloģe Katarina Bikeriha-Štolla pēc tēva vēlējuma 1998. gadā uzdāvināja Latvijas Universitātes Muzeja tolaik Botānikas nodaļai. Kolekcijā ir 136 mapes, katrai sēņu ģintij sava un kopā tajās ir vairāk kā 1000 attēli, starp tiem arī kāpu tintenes zīmējumi un fotogrāfijas. Kāpu tinteni mikologs fiksējis 2 akvareļos un fotogrāfijās - uz divām lapām uzlīmētas 12 šīs sēnes fotogrāfijas dažādos laikos. Uz piektās lapas ir jau pazīstams zīmējums un sarakste ar Karlu Reinholdu Kupferu (1872-1935), ar kuru kopā F. E. Štolls bija devies ne vienā vien ekspedīcijā.

F. E. Štolls bija viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta sākuma dabaspētniekiem un dabas aizsardzības aktīvistiem, aktīvs Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedrs, labi zināms ornitologs, viens no Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza dibinātājiem, biedrības muzeja konservators jeb krājuma glabātājs, taksidermists. Kopš 1907. gada viņš pakāpeniski arvien vairāk pievērsās mikoloģijai un kopš 1913. gada tapa viņa sēņu akvareļu kolekcija, kolekcijā ir arī viņa paša uzņemtās fotogrāfijas, šajā laikā pētnieks sāka aktīvi publicēt rakstus un lasīt lekcijas par sēnēm, rīkot sēņu izstādes.

Abos kāpu tintenes zīmējumos F. E. Štolls ir fiksējis 1925. gada 26. jūnijā atrastās sēnes, vienam no zīmējumiem otrā pusē pētnieks ir sniedzis detalizētu sava atraduma aprakstu. Kāpu tintene aug irdenajās smiltīs, daļēji zem tām, zīmējumā ar zīmuli ievilktā horizontālā līnija norāda, cik dziļi smiltīs tā ir atradusies. Savukārt fotogrāfijās kāpu tintene ir fiksēta vairākkārt: 1925. gada jūnijā, 1926. gada vasarā, visbeidzot 1929. gada 18. augustā.

Mikologs pats uzreiz nebija pārliecināts, ka ir atklājis ko jaunu. Dienasgrāmatā, kas glabājas Latvijas Dabas muzeja arhīvā, par šo notikumu ir tikai atzīmēts, ka viņš ir atradis tinteni. Bet smiltīs ieslēpusies tintene bija neparasta un pētnieks vairākus gadus centās noskaidrot, kas ir šī sēne, līdz sapratis, ka atklājis ko jaunu. Tikai 1929. gadā viņš publicēja rakstu par savu atradumu izdevumā “Zeitschrift für Pilzkunde” (nosaukumu varētu tulkot “Sēņu zinātnes žurnāls”) un nedaudz vēlāk Rīgas Dabaspētnieku biedrības izdevumā “Korrespondenzblatt des Naturforscher-Vereins zu Riga”. Rakstam klāt ir zīmējums, kurā kompilēti abi attēlu kolekcijā redzamie zīmējumi. Sēnes aprakstu F. E. Štolls sniedz arī grāmatā par Rīgas jūrmalas piekrastes dabu “Tier- und Pflanzenleben am Rigasche Strande” (“Dzīvnieku un augu dzīve Rīgas jūrmalā”), kas tika izdota 1931. gadā. Grāmatā dabaspētniks vēsta, ka kāpu tintene nav viegli ieraugāma, lai gan tā nav gluži smilšu krāsā, bet tā vienmēr ir vairāk vai mazāk apbirusi ar smiltīm un aug pa daļai smiltīs. Kad sēnes cepurīte izlien no smiltīm, tās sporas jau ir nogatavojušās un gatavas izsēties. Kāpu tintenēm patīk augt bariņos no divām līdz septiņām kopā, bet F. E. Štolls ir atradis arī atsevišķi augošas. Grāmatā publicētas paša dabaspētnieka fotogrāfijas.

Kāpu tintene ir ļoti reti sastopama sēne. Nākamreiz kāpu tintene fiksēta vien 1977. gadā Kuršu kāpās. Atradumu veica lietuviešu mikologs Vincentas Urbonas, kurš to arī identificēja pēc iepriekšminētā raksta. Tomēr 21. gadsimta sākumā šī sēne atkal ir atrasta Latvijā, Rīgas apkaimē.

Pēdējos gados gan kāpu tintene vairs netiek atzīta par patstāvīgu sēņu sugu, bet gan par pelēkās tintenes formu, bet mēs viņu joprojām atrodam Nacionālajā muzeja kopkatalogā Latvijas Dabas muzeja kolekcijā, kā arī virtuālajā enciklopēdijā Latvijas daba un varbūt kādam vēl izdosies atrast to smilšu kāpās.

Visi F. E. Štolla kāpu tintenes attēli.

Pilna akvareļu kolekcija, kā arī informatīvi materiāli par F. E. Štollu, iepriekš piesakoties, pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.

Vairāk par kāpu tinteni:

https://core.ac.uk/display/43658507

https://www.dgfm-ev.de/publikationen/artikelarchiv/eine-fast-vergessene-tintlingsart-der-weissduenen-coprinus-dunarum-stoll/download - šeit arī publicētas kāpu tintenes krāsu fotouzņēmumi.

Sēnes apraksts arī: Vimba E. Sēnes ir visur. - R., 2015.

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Par Gada augu 2020 Latvijas Botāniķu biedrība ir izvēlējusies Ruiša pūķgalvi Dracocephalum ruyschiana. Latvijas teritorijā to pirmo reizi atradis dabaspētnieks Eduards Lēmanis (1841 – 1902)1883. gadā Antonopolē. Šis atradums glabājas Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II)  Latvijas Universitātes (LU)  Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. Etiķetes pie herbārija vēsta par otru agrīno ruiša pūķgalves atradumu Latvijā Numernē. 1888. gada Numernes atradums glabājas arī Herbarium Balticum (starptautiskais kods RIG I).

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas ruiša pūkgalves herbāriji, kas ievākti laika posmā no 1848. līdz 1977. gadam gan Herbarium Latvicum un Herbarium Balticum. Herbarium Latvicum kopumā atrodas 29 herbāriji, senākie vākumi ir no Igaunijas, kas līdz Pirmā pasaules karam kopā ar Vidzemi bija viena Livlandes guberņa un šā laika dabaspētnieki strādāja visā tās teritorijā. Savukārt vēlākie vākumi ir no Latvijas. Mazāk vākumu ir no 1920. – 1930. gadiem, bet starp tiem ir arī izcilā latviešu botāniķa profesora Nikolaja Maltas (1890 - 1944) ievāktie herbāriji. Savukārt bagātīgākie vākumi ir no 1970. gadiem, sevišķi detalizēti apraksti ir botāniķes  Dr. Gaidas Ābeles (dzimusi Elksne 1931. gadā) sagatavotajiem herbārijiem. Savās etiķetēs viņa arī mēdz norādīt citus augus, kas auguši līdzās (esparsete, asinssarkanā gandrene, lielziedu vīgrieze, kalnu āboliņš).

Otra interesantā ruiša pūkgaleves kolekcija glabājas Herbarium Balticum. Šo gandrīz 27 tūkstošus lielo herbāriju veido Karla Reinholda Kupfera (1872 – 1935) herbārijs, ko viņš 1929. gadā pārdeva LU (par šo herbāriju rakstīts pagājušā gadā LU simtgades atklājumā). No 13 ruiša pūķgalves herbārijiem 11 ir K. R. Kupfera vākumi pie Ikšķiles laikaposmā no 1895. līdz 1930. gadam, bet divi iegūti no citiem dabaspētniekiem, to skaitā arī vēl viens 1888. gada E. Lēmaņa atradums.

Ruiša pūķgalvi sauc arī par ziemeļu pūkgalvi, kas redzams arī nosaukumos gan angļu, gan vācu  valodās, bet nosaukumu ruiša pūķgalve, kā varam lasīt Latvijas Botāniķu biedrības mājas lapā, augs “ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam (1638–1731), savukārt ģints latviskais “pūķgalves” nosaukums cēlies no grieķu vārdu salikuma drakón (pūķis) un kefalé (galva). Atliek aplūkot šī auga zieda formu, un top skaidrs, kāpēc “pūķgalve”.

Ruiša pūķgalve ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas lakstaugs ar zarainu sakneni. Tās garums sasniedz 20 – 65 cm garumu, Līdz 2,5 cm garie ziedi veido vārpveidīgu ziedkopu, to krāsa variē no violeti zilas līdz gaiši zilai, retāk rožainai. Laika gaitā herbāriji mēdz zaudēt krāsas un to košumu, kādēļ tiem grūti noteikt zieda krāsu, Dr. Gaida Ābele savam 1979. gada 25. jūnija vākumam Silciemā ir norādījusi “Zilā un rozā forma”. Zied ruiša pūķgalve no jūnija vidus līdz augustam. Ruiša pūķgalves labvēlīgai augšanai nepieciešamas granšainas, kaļķainas augsnes, kādas raksturīgas ošiem, un skraji, saulaini priežu meži, kādi dabiski izveidojas un pastāv meža ugunsgrēku ietekmē. Arī herbāriju etiķetēs bieži minēti saulaini priežu meži. Ruiša pūķgalves augšanas areāls aptver teritoriju no Tālajiem Austrumiem līdz Austrumeiropai un Latvija ir tā austrumu robeža, tādēļ šeit ruiša pūkgalve sastopama tikai valsts vidus un austrumu rajonos, tas redzams arī sugu enciklopēdijas “Latvijas daba” kartē. LU Muzeja herbārijā redzams, ka pirmie ruiša pūķgalves atradumi nāk no Latgales, arī pārējo herbāriju atradņu rietumu robeža ir Ikšķiles apkaime. Dr. biol. emeritus Edgars Vimba  norāda, ka pastāv uzskats, ka “Ruiša pūķgalve Eiropā pārstāv Altaja floras elementu, kas varētu būt ieceļojis pēdējā apledojuma laikā.”

Diemžēl neskatoties uz to, ka ir vasara un Gada auga ziedēšanas laiks, katram to redzēt ziedam visticamāk neizdosies, bet, ja atrodiet, tad atstājiet to augt, jo ruiša pūķgale ir rets, īpaši aizsargājams augs un Latvijā zināmas ne vairāk kā 10 šīs sugas atradnes. Arī LU Muzeja herbārijos var novērot nelielu skaitu atradņu. Botāniķi šā auga herbāriju var ievākt tikai ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļauju. Tādēļ Botāniķu biedrība aicina: “dosimies dabā, meklēsim Gada augu Ruiša pūķgalvi un ziņosim par saviem atradumiem dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv!” Pagājušā gadā portālam Dabasdati.lv iesniegts tikai viens ruiša pūķgalves novērojums, kā redzams, turpat Numernē, kur fiksēts viens no pirmajiem ruiša pūķgalves atradumiem Latvijā.

Bet ja noteikti gribas redzēt šo augu ziedam, tad jūlijā apmeklējiet LU Botānisko dārzu, kur to atradīsies Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas teritorijā. Bet LU Muzeja “sausajā dārzā”, kā agrāk mēdza dēvēt herbāriju, ruiša pūķgalve zied un ir pieejama interesentiem visu gadu.

Informācija par ruiša pūķgalvi:

http://botany.lv/gada-augs-2020-ruisa-pukgalve/

https://www.latvijasdaba.lv/augi/dracocephalum-ruyschiana-l/

http://latvijas.daba.lv/aizsardziba/augi_dzivnieki/pukgalve.shtml

Ruiša pūķgalve Herbarium Latvicum https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/50276

un Herbarium Balticum https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/50275

Visi ruiša pūķgalves herbāriji pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš sazinoties ar krājuma glabatāju Daigu Jamonti (daiga.jamonte@lu.lv).

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

LU Muzejs rubrikā ZEM LUPAS iepazīstina interesentus ar LU Tautsaimniecības un Tiesību zinātņu fakultātes mācībspēka, Latviešu studentu akadēmiskās vienības Austrums locekļa prof. Konstantīna Čakstes (1901-1945) piemiņas plāksni LU Mazajā aulā. Otrais pasaules karš, kas beidzās pirms 75 gadiem, prasīja aptuveni 70 miljoni cilvēku dzīvību, starp kuriem arī ir LU mācībspēks K. Čakste.

Piemiņas plāksne ir gatavota no marmora, kas iegravēta ar zelta krāsas burtiem. Uz plāksne rakstīts “Latvijas Universitātes Civiltiesību profesors Konstantīns Čakste (1901-1945): gājis bojā nacistu ieslodzījumā Polijā. Viņa vadībā 1943. gada augustā dibināta Latvijas Centrālā padome – Nacionālās pretestības centrs cīņai pret svešām okupācijas varām.” Piemiņas plāksne ir atklāta 20. gs. 90. gados, kad Latvijas valsts bija atjaunojusi savu neatkarību no PSRS. Plāksnē “svešās okupācijas varas” attiecās ne tikai uz PSRS, bet arī uz nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju. Otrā pasaules kara laikā (1939-1945) Latvija valsts krita par upuri abām totalitārajām lielvalstīm, kas, parakstot Molotova-Rībentropa paktu 1939. gada 23. augustā, izšķīra Latvijas valsts likteni Otrā pasaules kara sākumā. 1940. gada 17. jūnijā-5. augustā tās valstisko neatkarību likvidēja PSRS, taču sākoties Padomju-Vācu karam (Otrajam pasaules karam Austrumu frontē) 1941. gada 22. jūnijā PSRS okupāciju nomainīja nacionālsociālistiskā Vācijas okupācija, kas pirms tam bija palīdzējusi PSRS iznīcināt Latvijas valsti. No 1941. līdz 1945. gadam Latvijas valsts bija nacionālsociālistu okupēta, kas nepieļāva jebkādu Latvijas valstiskuma atjaunošanu.[1]

K. Čakste, būdams civiltiesību speciālists un Austruma aktīvs loceklis, saprata ne tikai padomju, bet arī nacionālsociālistu nodomus nepieļaut Latvijas valstiskumu atjaunošanos. Viņš nolēma aktīvi cīnīties pret abām totalitārajām varam, kas kopā piedalījās Latvijas valsts iznīcināšanā, bet vēlāk sāka ar viens otru karot. Atrodoties zem okupācijas varām, Latvijas turpināja juridiski pastāvēt, jo starptautiski netika atzīta Latvijas prettiesiskā iekļaušana PSRS sastāvā un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas politika Latvijā. Latvijas diplomātiskais dienests trimdā (Lielbritānijā un ASV) aktīvi cīnījās par Latvijas faktisko neatkarības atjaunošanu, cenšoties iegūt atbalstu no Sabiedroto koalīcijas (ASV, Lielbritānijas un PSRS), kas Otrā pasaules karā stājās pretī “Ass” koalīcijai (nacionālsociālistiskajai Vācijai, fašistiskajai Itālijai un Japānas impērijai), liekot pamatus Apvienoto Nāciju organizācijai (ANO). Lai gan PSRS bija Sabiedroto koalīcijas locekle, ASV un Lielbritānija atteicās atzīt Latviju kā PSRS sastāvdaļu.[2]

Čakstes cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu izpaudās, organizējot Latvijas nacionālās pretošanās kustības organizāciju, kas pazīstama kā Latvijas Centrālā Padome (LCP). Pati organizācija sāka veidoties 1941. gada decembrī, kas sāka apvienot LU mācībspēkus un studentus. Īsā laikā šī pagrīdes organizācija sāka meklēt slepenus sakarus ar Latvijas diplomātisko dienestu trimdā.[3] Sevišķi liela nozīme LCP sakariem ar Latvijas diplomātiem trimdā bija latviešu sūtnim Stokholmā, Zviedrijā Voldemāram Salnajam. Viņam 1943. gadā izdevās izveidot pagrīdes sakarus ar K. Čaksti, kurš caur V. Salno sniedza ziņas ASV un Lielbritānijai par nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci (ebreju holokaustu un iedzīvotāju piespiedu deportācijām uz nacionālsociālistu koncentrācijas nometnēm) un kara noziegumiem (nelikumīgu vietējo iedzīvotāju mobilizācija Waffen SS leģionā).[4]

Pati LCP bija demokrātiski noskaņotu Latviju pilsoņu nacionālā pretošanās organizācija, par kuras priekšsēdētāju iecēla K. Čaksti.[5] LU mācībspēki, paralēli cīnoties par Latvijas neatkarības atjaunošanu, turpināja darbu LU. LCP ģenerālsekretāra amatā bijis LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes franču un vācu valodas lektors Ludvigs Sēja, LCP Prezidija biedrs Romas katoļu bīskaps, LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes dekāns un profesors Jāzeps Rancāns, LCP komisijas loceklis arheologs, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes privātdocents Valdis Ginters, LCP aktīvists LU Tiesību zinātņu un tautsaimniecības fakultātes profesors Arnolds Aizsalnieks u.c.[6] LCP pievienojās arī LLU prof. Andrejs Teikmanis un docents Fēlikss Cielēns.[7] Latvijas universitāšu aktīva iesaiste LCP saistīta ar 1943. gada februāri, kad nacionālsociālistiskā Vācija ciešot sakāvi Staļingradas kaujā, uzsāka “totālo karu”. “Totālais karš” skāra arī LU, kur tās studentus sāka mobilizēt Waffen SS leģionā, spējīgākos studentu un doktorantus nosūtīja uz nacionālsociālistiskās Vācijas augstskolām, nodarbinot viņus karam svarīgās zinātnes nozarēs. LCP bija protests no mācībspēku puses, kuri iebilda nacionālsociālistu okupācijas varai par nelikumīgu studentu un mācībspēku izmantošanu pret Latviju vērstās interesēs.[8]

Tomēr K. Čakste un citi apzinājās, ka Austrumu frontē kara stāvoklis sāka nosvērties par labu PSRS, kas uzsāka strauju pretuzbrukumu rietumu virzienā, izraisot draudus otrreizējai PSRS okupācijai. Esošajos apstākļos bija nepieciešams latviešu atbalsts PSRS karaspēka aizkavēšanai, lai netiktu traucēts LCP darbs pie Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kamēr LU studenti tika iesaistīti nacionālsociālistu militārajos formējumos, tikmēr LCP sadarbībā ar V. Salnāju Stokholmā paralēli centās diplomātiskā ceļā iegūt atbalstu no ASV un Lielbritānijas, lai abas demokrātiskās lielvalstis nepieļautu savai sabiedrotajai PSRS realizēt otrreizējo Latvijas okupāciju. Tika darīts viss iespējamais, lai abas demokrātiskās lielvalstis saprastu Latvijas traģisko stāvokli, kas bija cīņa par izdzīvošanu starp divām totalitārajām lielvarām, nevis par nacionālsociālistiskās Vācijas politiskajiem un saimnieciskajiem mērķiem.[9]

1943. gadā Otrā pasaules kara stāvoklis sāka nosvērties par labu Sabiedroto koalīcijai, jo 1942. gada jūnijā ASV ieguva pārsvaru pār Japānas impēriju Klusajā okeānā, Lielbritānija pārgāja pretuzbrukumā Ziemeļāfrikā nacionālsociālistiskajai Vācijai pēc Alameinas kaujas 1942. gada novembrī un PSRS deva iznīcinošu pretuzbrukumu Austrumu frontē nacionālsociālistiem, izcīnot smagas uzvaras pie Staļingradas 1943. gada februārī un Kurskā tā paša gada jūlijā. Tajā pašā gadā ASV un Lielbritānija sāka gatavoties jūras desantam Normandijā, nacionālsociālistu okupētajā Francijā 1944. gada jūnijā, kas izraisīja Baltijas tautām vēl lielākas cerības uz nenonākšanu otrreizējā PSRS okupācijā.[10] LCP K. Čakstes vadībā sāka aktīvi sadarbojās ar Igaunijas un Lietuvas nacionālajām pretošanās kustībām, lai izveidotu Baltijas konfederāciju.[11]

Baltijas konfederācijas izveide paredzēja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kopīgi koordinētu ārpolitiku, satiksmi, finanšu sistēmu, vienotu muitas telpu un militāru savienību.[12] Baltijas konfederācija sastāvētu no LCP, Lietuvas Atbrīvošanas Augstākās komitejas (LAAK), kas izveidojās, reaģējot uz nacionālsociālistu represijām pret lietuviešu centieniem iegūt autonomiju no nacionālsociālistu okupācijas varas. Blakus LCP un LAAK pievienojās arī Igaunijas Republikas Nacionālā komiteju (IRNK), kas bija analoga nacionālās pretošanās kustība iepriekš minētajām organizācijām.[13] Ja LCP apvienoja LU mācībspēkus, tad LAAK apvienoja Viļņas un Kauņas universitāšu mācībspēkus. Līdzīgi tas bija ar IRNK, kas apvienoja Tartu universitātes (TU) mācībspēkus.[14] No TU redzamākajiem mācībspēkiem būtu jāizceļ Jirī Uluots, kurš bija tiesību zinātņu prof. TU Juridiskajā fakultātē.[15] Baltijas konfederācija ne tikai bija Baltijas valstu, bet arī Baltijas valstu nacionālo universitāšu (Kauņas universitātes, Latvijas Universitātes un Tērbatas universitātes) savienības projekts vienotai, diplomātiskai cīņai par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Toties baltiešu nacionālajai pretošanās kustībai pievienojās arī Polija. Jau 1942. gadā LCP, atrodoties izveides procesā, tās aktīvisti izveidoja sakarus ar poļu nacionālo pretošanās kustības pārstāvi Marianu Čiževski, kurš izmantoja sakarus ar nacionālsociālistiskās Vācijas gaisa spēku (Luftwaffe) sakaru virsniekiem, lai ziņotu par nacionālsociālistu okupācijas politiku Polijā un Baltijas valstīs. Sadarbība ar Polijas pretošanās kustību LCP darbībā izpaudās 1944. gada jūnijā, kad no Gotlandes ar laivām uz Kurzemi atveda poļu nacionālās pretošanās kustības kurjeru Staņislavu Balževiču, kurš pēc tam vairāk nekā nedēļu nelegāli slēpās pie LCP aktīvistiem, lai vēlāk caur Lietuvu dotos uz Poliju un pēc sava uzdevuma izpildīšanas atkal ar LCP starpniecību atgrieztos Zviedrijā.[16]

Gan Polija, gan Baltijas valstis izjuta draudus no otrreizējās PSRS okupācijas, kad 1944. gada vasarā sākās vērienīga padomju ofensīva Austrumu frontē operācija “Bagrations”. Operācija noslēdzās ar Vērmahta graujošu sakāvi, kad skaitliski milzīgā Sarkanā armija ielenca Vērmahtu Latvijas teritorijā (Kurzemē) un sasniedza mūsdienu Polijas un Rumānijas robežas, gatavojoties karagājienam uz nacionālsociālistiskās Vācijas galvaspilsētu Berlīni, draudot Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm nonākt komunistu varā.[17] Poļus biedēja PSRS karaspēka pietuvošanās Polijas teritorijai, jo PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts Ļvivā (Ļvovā) mūsdienu Ukrainas teritorijā uzsāka represijas pret Polijas Dzimtenes armiju (Polijas nacionālo pagrīdes armiju), arestējot virsniekus un piespiežot ierindas karavīrus pievienoties Sarkanās armijas kontrolētajai Polijas Tautas armijā (pēc kara tā kļuva par PSRS satelītvalsts Polijas Tautas Republikas bruņotajiem spēkiem). Līdzīgi kā baltieši, poļi apzinājās, ka PSRS negribēja pieļaut neatkarīgas un suverēnas Polijas valstiskumu.[18] Paralēli represējot poļu nacionālo pretošanās kustību, represijas skāra arī baltiešu nacionālās pretošanās kustības.

1944. gada 29. aprīlī K. Čaksti un citus aktīvistus represēja nacionālsociālistiskās Vācijas Valsts slepenpolicija Gestapo, kas viņu ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā. Ienākot Sarkanajai armijai Latvijas teritorijā tā paša gada pavasarī, ieslodzītos LCP locekļus pārveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni mūsdienu Polijas teritorijas ziemeļos pie Gdaņskas.[19] K. Čakste nomira 1945. gada 21. februārī no smadzeņu iekaisuma, kad viņu pārveda no Štuhofas koncentrācijas nometnes uz Lauenburgu, nacionālsociālistiskajā Vācijā, kad PSRS karaspēks bija uzsācis Vislas-Oderas ofensīvu.[20] Par spīti nacionālsociālistu represijām, LCP tomēr spēja savu darbību turpināt Latvijā līdz pat 1945. gada nogalei, kad otrreizējās PSRS okupācijas rezultātā PSRS drošības dienesti likvidēja LCP.[21] Otrās PSRS okupācijas apstākļos notika padomju represijas pret tiem LCP aktīvistiem, kas palika Latvijā, nevis aizbēga uz Zviedriju.[22] Igaunijas un Lietuvas nacionālās pretošanās kustības pārņēma līdzīgas liktenis, kad 1944. gada septembrī, ienākot Sarkanajai armijai Igaunijā, Gestapo represēja IRNK locekļus un aktīvistus. Gestapo, tāpat kā Igaunijā, identificēja LAAK locekļus, kam sekoja pulkveža Kazimira Amrazeja u.c, lietuviešu nacionālās pretošanās kustības locekļu represēšana.[23]

Ne tikai totalitāro režīmu represijas izjauca jebkādas ieceres uz Baltijas valstu, to nacionālo universitāšu, un Polijas cīņu par neatkarības atjaunošanu, bet arī Sabiedroto koalīcijas liktenīgie lēmumi par pēckara pasaules kārtību Jaltas konferencē 1945. gada 4.-11. februārī. ASV un Lielbritānija, vadoties pēc politiskiem aprēķiniem, iekļāva Centrāleiropu un Austrumeiropu PSRS ietekmes orbītā, izšķirot Baltijas valstu un Polijas likteni par labu PSRS.[24] Vienīgais, ko ASV un Lielbritānija panāca, ir PSRS veiktās Baltijas valstu inkorporācijas juridiska neatzīšana, saglabājot 1918. gadā dibināto Igaunijas, Latvijas un Lietuvas valstu tiesisko kontinuitāti.[25] Lai gan ASV un Lielbritānija 1941. un 1942. gadā bija atteikušās atzīt PSRS teritoriālos ieguvumus Molotova-Rībentropa pakta ietvaros, Otrā pasaules kara beigās tām svarīgāk bija nevis glābt Baltijas valstis, bet gan sakaut nacionālsociālistisko Vāciju un tad pievērsties Japānas impērijas sakaušanai Tālajos Austrumos, novēršot Japānas nonākšanu PSRS ietekmes orbītā. Reālpolitika dominēja pār morāles principiem.[26]

Tomēr pēc Otrā pasaules kara Lielbritānija gribēja realizēt absurdu militāro kampaņu, kuras nosaukums bija operācija “Neiespējamais”. Šī operācija paredzēja preventīvu karu ar PSRS, lai padzītu Sarkano armiju no Centrāleiropas un Austrumeiropas, tādejādi viešot jaunas cerības Polijas un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai. Taču tajā laikā PSRS bija skaitlisks pārsvars pār Lielbritānijas un ASV karaspēkiem kontinentālajā Eiropā, un neviens nebija gatavs sākt Trešo pasaules karu Baltijas valstu un Polijas dēļ. Arī PSRS atturējās no konvencionāla kara ar saviem Otrā pasaules kara sabiedrotajiem, kad ASV iekļāva savā bruņojumā kodolieročus. Sākās  aptuveni 50 gadus ilga ASV-PSRS pretstāve jeb Aukstais karš, kura laikā Baltijas valstu juridiskais statuss pēc 1940. gada vasaras palika nemainīgs līdz pat to neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, kad beidzās Aukstais karš un PSRS sabruka.[27]

LU prof. Konsantīna Čakstes piemiņas plāksni var apskatīt ekskursijās LU galvenajā ēkā. Iepriekšēja pieteikšanās elektroniski: muzejs@lu.lv vai zvanot pa tālruni 67034566.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

 

[1] Feldmanis, Inesis. Zunda, Antonijs. Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā: Baltijas jautājums 1940-1988 (2. sējums). Rīga: Izdevniecība “Jumava”. 2016, 28. lpp.

[2] Neiburgs, Uldis. Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941-1945). Rīga: “Mansards” izdevums. 2017, 118.-120. lpp.

[3] Strods, Heinrihs (sast.). Latvijas Valsts Universitātes vēsture (1940-1990). Rīga: Latvijas Universitāte. 1999, 101. lpp.

[4] Zunda, Antonijs. Feldmanis, Inesis, 43. lpp.

[5] Šilde, Ādolfs. Valstsvīri un demokrāti: biogrāfiskas studijas. New York: “Grāmatu draugs”. 1985, 330. lpp.

[6] Turpat, 330. lpp.

[7] Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (2. daļa): Tehniskās fakultātes Latvijas Universitātē, Rīgas Universitātē, Latvijas Valsts Universitātē (1919-1958). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2004, 276. lpp.

[8] Strods, Heinrihs (sast.), 90. lpp.

[9] Neiburgs, Uldis, 150. lpp.

[10] Beevor, Antony. Der Zweite Welt Krieg. München: C. Bertelsmann Verlag. 2014, Seite 380 ;660

[11] Turčinskis, Zigmārs. Bruņotā pretošanās padomju un nacistiskajai okupācijai (1940-1957). No: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs. 2017, 110. lpp.

[12] Neiburgs, Uldis, 230. lpp.

[13] Buttar, Prit. Between Giants: the Battle for the Baltics in World War II. Oxford: Osprey Publishing. 2015, page 151; 155

[14] Neiburgs, Uldis, 220-221. lpp.

[15] Zeterbergs, Sepo. Igaunijas vēsture. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 371.-372. lpp.

[16] Neiburgs, Uldis, 247.-248. lpp.

[17] Hans, Vinsents. Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē: asinis mežā. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2018, 42. lpp.

[18] Beevor, Antony, Seite 676

[19] Lapiņš, Leonards (sast.). Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļas absolventu dzīves un darba gaitas (1919-1944). Rīga: Senatora Augusta Lēbera fonds. 1999, 81. lpp.

[20] Turpat, 81. lpp.

[21] Turčinskis, Zigmārs, 110. lpp.

[22] Hants, Vinsents. VDK un Latvija: Stāsts par Latvijas attiecībām ar čeku. Rīga: AS “Latvijas mediji”. 2019, 226.; 237. lpp.

[23] Buttar, Prit, page 151; 155

[24] Neiburgs, Uldis, 128.-129. lpp.

[25] Feldmanis, Insesis. Zunda, Antonijs, 32. lpp.

[26] Beevor, Antony, Seite 259-260; 380

[27] Aplbauma, Anne. Dzelzs priekškars: Austrumeiropas pakļaušana (1944-1956). Rīga: Apgāds “Zvaigzne ABC”. 2016, 62. lpp.

Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) par 2020. gada koku izvēlējās Eiropas dižskābardi Fagus sylvatica L. Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju herbārijā glabājas arī šīs sugas pārstāvju herbārijs - žāvēti un presēti zariņi ar lapām.

Eiropas dižskābardis (Fagus sylvatica L.) ir izplatītākā koku suga lapu koku mežos Centrāleiropā mērenajā klimata joslā. Līdz ar klimata pasiltināšanos novērojama dižskābarža lēna izplatīšanās virzienā uz Eiropas ziemeļiem. Pašlaik Latvija atrodas ārpus tā ziemeļu areāla robežas. Savvaļā nav sastopams, tomēr labi aug stādījumos un to apkaimē pāriet savvaļā.

Tas ir vasarzaļš, līdz 45 m augsts dižskābaržu dzimtas (Fagaceae) koks ar slaidu vainagu un masīvu zarojumu. Miza gluda, pelēkā krāsā. Pumpuri smaili, ap 2 cm gari. Lapas tumšzaļas, veselas, plati eliptiskas (garums 4-9 cm, platums 3-6 cm), mala gluda vai attāli viļņaina, lapas kailas, plātnes gals īsi smails, virspuse spīdīga, kāts īss (1-1,5 cm). Lapu sāndzīslas nezarojas. Vīrišķie ziedi īsās, nokarenās spurdzēs, apziednis saaudzis, daivains, putekšņlapas pa 8-12, pārsniedz apziedni, putekšnīcas sarkanvioletas. Sievišķo ziedu irbuļi sarkani. Sievišķie ziedi pa 2-4, ieskauti īpatnējā, vīkalam līdzīgā veidojumā, kas, augļiem nogatavojoties, pārkoksnējas un atveras līdz pamatam pa 4 vārsnēm. Vīkalveidīgā augļkopa no ārpuses segta ar mīkstām adatveida zvīņām. Katrā augļkopā 2-3 trīsšķautņaini riekstiņi, gatavi tumšbrūni. Zied reizē ar lapu plaukšanu maijā.

LU Muzeja herbārijā Eiropas dižskābardis atrodas Vispārējā herbārijā Herbarium Generale (HG) – vācbaltu botāniķa Karla Reinholda Kupfera ārzemēs ievākto vai maiņas ceļā iegūto vaskulāro augu sugu herbāriju kolekcijā. Eksemplāri ievākti Rīgas Vērmaņa dārzā, Zlēku mācītājmuižas apkaimē, Tartu Botāniskajā dārzā, Ārensburgas (tagadējās Kuresāres Sāmsalā Igaunijā) pils parkā un iegūti apmaiņas ceļā no Čehoslovākijas floras eksikātu kolekcijas.

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās esošais herbārijs un daudzi ar K.R. Kupferu saistīti materiāli glabājas muzeja telpās Rīgā, Kronvalda bulvārī 4.

 

Izmantotie informācijas avoti:

Gada koks 2020 – Eiropas dižskābardis | Dabas Dati

Parastais dižskābardis | Latvijas Daba

Fagus sylvatica | Wikipedia

Jansone, L. (2019). Eiropas dižskābardža (Fagus Sylvatica L.) kokaudžu atjaunošanās un augšana Latvijā [Promocijas darba kopsavilkums]. Salaspils, Jelgava.

 

Papildus informācija par Eiropas dižskābardi:

2020. gada koks – Eiropas dižskābardis | Latvijas Dendrologu biedrība

Dižskābarži (Fagus) | A. Mauriņš, Letonika.lv

Eiropas dižskābardis | Wikipedia

Puriņa, L., Neimane, U., Džeriņa, B., Jansons, Ā. (2013). Eiropas dižskābarža (Fagus sylvatica L.) atjaunošanos ietekmējošie faktori. Mežzinātne 27(60): 67-76.

Gadsimtiem ilgi medicīnas studenti un ārsti ir izmantojuši slimību medicīniskus vaska modeļus, lai iemācītos vizuāli atpazīt visa veida patoloģijas, to specifiskās iezīmes orgānos. Bet, kādreiz dominējošā medicīniska vizuālā slimības izpētes forma - mulāža (trīs dimensiju vaska figūra) ir gandrīz pazudusi no pedagoģiski zinātniskās ilustrācijas pasaules. Pašlaik mulāžas ir zaudējušas savu popularitāti apmācībā, taču ir pāragri noraidīt vaska modeļu izmantošanu dažādās medicīnas disciplīnās.

Eiropā, it īpaši Itālijā, jau Renesanses periodā radusies pieaugošā interese par cilvēku, sāka rasties izpratne par zinātnes nozīmīgumu un pirmais, kas tika darīts, bija izpētīt dažādus apmācības veidus, ar kuru palīdzību zinātniskie atklājumi varētu kļūt pieejami visiem interesentiem.

Viena no šādām metodēm bija cilvēka ķermeņa mulāžu ieviešana medicīnas studentu un jauno ārstu apmācībā.

Mulāžas apmācībai sāka parādīties 17. gadsimta beigās autopsiju ierobežojuma dēļ. Pirmgājēji šajā jautājumā bija Eiropas ķirurgi un vaska meistari, kuri izveidoja ļoti reālistiskus manekenus.

Lekcijās un praktiskajās nodarbībās tika izmantotas  pilnā augumā veidotas saliekamās cilvēku figūras  - tās sauca par Anatomiskām Venērām [1].

Kopš neatminamiem laikiem vasks vienmēr ir bijis mākslinieku iecienīts materiāls vienkāršas lietošanas, estētisku, tehnisku iemeslu dēļ  un bieži izmantots modeļu veidošanā.

Kopš Renesanses un visu 17. gadsimta  periodu Eiropas baznīcās sāka parādīties liels skaits vaska figūru. Figūras attēloja ekstremitātes, orgānus vai orgānu daļas, kā arī portretus, pat visā augumā statujas. Nereti, šīs vaska orgānu mulāžas demonstrēja ārēji acīmredzamas slimību pazīmes [2], [3].

Ar vaska manekenu veidošanu nodarbojās daudzi slaveni tā laika Eiropas mākslinieki.Visbiežāk, kā materiāls tika izmantots vasks, ģipsis, koks un stikls. Lai visi orgāni un detaļas tiktu izgatavotas ar maksimālu precizitāti, tēlniekiem no slimnīcām tika piegādāti līķi un ķermeņa daļas. No arhīviem kļuva zināms, ka vienas vaska figūras izgatavošanai bija nepieciešami vairāk nekā divi simti līķu, jo līķus nebija iespējams ilgāku laiku saglabāt.

Izcilākā vaska meistardarbnīca bija Specola darbnīca, kuras darbi izplatījās visā Eiropā.

Viens no slavenākajiem ar vispilnīgāko vaska medicīnisko modeļu kolekciju Eiropā šobrīd ir Cīrihes medicīnas modeļu muzejs ar vairāk nekā 2000 manekeniem.

Zinātniskās medicīnas attīstības sākumstadijā viduslaikos, Renesanses sākumā, kā arī pašlaik, vispārējās tolerances periodā, pētīt Cilvēku kā Dabas daļu, darbs ar cilvēka ķermeni ir  ievērojami ierobežots. Ir ieviesti attiecīgi likumi. Deviņdesmito gadu vidū sākās problēmas ar izglītības un zinātnes vajadzībām paredzētu ķermeņu piegādi medicīnas iestādēs.

Medicīnas tradicionālā metodika, kad anatomiski pētījumi tika veikti izmantojot neidentificētu cilvēku ķermeņus, kardināli mainījās, pieņemot šos likumus. Lai mirušā ķermenis nonāktu pētnieku rīcībā,  ir jāsaņem tuvāko radinieku piekrišana vai pašas personas piekrišana orgānu un audu pētīšanai pēc nāves. Skaidrs, ka piekrišana, paredzami netiks sniegta. Universitātes pilnībā zaudējušas iespēju saņemt anatomiskus preparātus.

Latvijas Universitātei ir iespēja mācīt medicīnas studentus un jaunos ārstus, kā arī izglītot sabiedrību, it īpaši tādos grandiozos masveida pasākumos, kā Muzeju nakts vai Zinātnieku nakts, izmantojot Muzeja krājumus atbilstoši mūsdienu sabiedrības tehniskajai attīstībai.

1919.g. LU Medicīnas fakultātes profesors patologanatoms Romans Adelheims sāka aktīvi veikt uzticētu viņam pienākumu - Patoloģiskas anatomijas katedras veidošanu. Bez tā, profesors izveidoja katedras bibliotēku un no ikdienas autopsiju materiāla sāka veidot arī studentu apmācībai nepieciešamu katedras mācību Patoloģijas muzeju, kurš jau 1921. g. sāka strādāt.

Bagātīgajā Cilvēka patoloģijas kolekcijā papildus galvenajiem eksponātiem - patoloģiski izmainītiem cilvēka orgānu makropreparātiem ar slimību dažādām ārējām pazīmēm, vienu no pamata vietām ieņem sektors ar cilvēka orgānu vaska modeļiem [Zīm.1.].

Cilvēka patoloģijas krājumā pašreiz esošo patoloģiski izmainītu orgānu vaska modeļu izcelsme nav zināma. Varbūt, orgānu vaska modeļu iegādāšana bija saistīta ar katedrā studentu apmācībai nepietiekamu uzskates līdzekļu skaitu vai ar to, ka tieši tāda veida patoloģijas nevarēja iegūt no autopsijas materiāla.

Orgānu mākslīgie vaska modeļi tika izmantoti gan studentu gan jauno ārstu apmācībai. Arī mūsu dienās patoloģiski izmainīto orgānu vaska mulāžas ļoti palīdz studentiem izprast patoloģijas makroskopisko pārmaiņu nianses.

Pašlaik pasaulē gandrīz visās valstīs tiek novērota jauna liela interese un pat nepieciešamība pēc orgānu vaska modeļu izmantošanas gan medicīnas studentu apmācībai, ņemot vērā jaunos tiesību aktus par cilvēka orgānu izmantošanas ierobežošanu, gan to cilvēku izglītības līmeņa paaugstināšanai, kurus interesē medicīnas zināšanas.

Tātad, kāda ir vaska modeļu, mulāžu un vaska figūru parādīšanās vēsture Latvijā?

Pirmā informācija par Latvijā eksponētajiem vaska orgāniem un figūrām ir saistīta ar informāciju par ceļojošo M.A. Šulce-Benkovski (M.A. Schulze-Benkowski) Panoptikumu - vaska figūru un modeļu Muzeju, kuru Benkovski nodibināja 1856. gadā un pārstāvēja Rīgā, kā plastisko un "alegorisko" tēlu kolekcija.

Panoptikumā sabiedrībai rādīja vēsturisko personu vaska figūras, slavenu cilvēku vaska skulptūru galerijas un daži no eksponātiem pat netika veidoti skulpturāli, bet gan ņemti “no dabas”. Muzejā tika prezentētas arī dažādu slimību izmainīto orgānu vaska mulāžas, perfekti,  skaisti izpildīti  anatomijas vaska eksponāti.

Plaša un ērta koka ēka tika uzcelta speciāli šim muzejam. Pēc 1896. gada sludinājuma informācijas, Benkovski Panoptikums Rīgā atradās Basteja bulvārī (no 1929. gada Z. A. Meirovica bulvāris) pretī Gāzes iestādei (Gasanstalt) [4], atradās jaunuzceltajā paviljonā,

netālu no Pulvertorņa un tika reklamēts kā lielākais Panoptikums un Teātris pasaulē. Tajā tika demonstrēti arī eksponāti no Maskavas un Harkovas muzejiem. Lieliska, plašā telpa tika sadalīta divās daļās: muzejā un teātrī. Muzejā varēja aplūkot apmēram 1000 anatomisku eksponātu un vaska figūru. Bet teātrī tika rādītas  izrādes ar čūskām, uzstājās žonglieri, Holdenas leļļu teātris darbojās speciāli priekš maziem muzeja apmeklētājiem. Darbojās bufete.

Panoptikumā bija sava “zinātniski - anatomiskā nodaļa”, kuru varēja apmeklēt tikai  pieaugušie. Šajā nodaļā varēja apskatīt embrioloģiskus preparātus un dažādas mulāžas, kas attēloja dzemdību aktu, ķermeņa daļas un mulāžas ar attēlotām dažādām infekcijas slimību izpausmēm orgānos. Muzejā lieliski izpildītus eksponātus izmantoja arī cilvēku sanitārai izglītošanai. Pat pastāvīgajā veselības aizsardzības izstādē Maskavā tika izmantota daļa no Rīgas Panoptikuma muzeja mulāžu kolekcijas. Kolekcijā bija iekļauti embrija attīstības modeļi, pirmās palīdzības sniegšanas modeļi, infekcijas slimību, normālās un patoloģiskās anatomijas mulāžas.

Ieejas maksa muzejā bija no 20 līdz 15 kapeikām. Bērniem līdz 10 gadu vecumam un zemākās pakāpes militārām personām - 10 kapeikas [5], [6].

Cilvēki sāka aktīvi interesēties par Muzeja eksponātiem, un Panoptikum apmeklējumi bija ļoti augsti. Avīzē Rīgas Pilsētas Policijas Avīze Nr.234, 1901.g., sadaļā Sludinājumi atrodams trijās valodās, paziņojums par 28. oktobra M.A. Šulce-Benkovski (Schulze-Benkowski) Muzeja apmeklētāju ļoti lielo skaitu [7].

Tāpat Daugavpilī (Dvinskā) pirmajā pilsētas avīzē - DVINSKIJ LISTOK /Dvinskas lapa/ [8] 1901.g. 11. augusta sludinājumā norādīts ka M.A. Šulce-Benkovski (Schulze-Benkowski) eksponātus var apskatīt Muzejā, kurš atrodas blakām ugunsdzēsēju tornim katru dienu no plkst. 10 no rīta un līdz plkst.10 vakarā. Tika solīts, ka muzeja lielajā anatomiskajā nodaļā apmeklētāji varēs aplūkot dažādus eksponātus, kas paredzēti tikai pieaugušajiem, un piektdienās anatomijas nodaļa būs atvērta tikai dāmām [6].

Speciāli apmeklētāju ērtībām Latvijā 1901.g. tika publicēts M.A. Šulce-Benkovski (M. A.  Schulze-Benkowski) Rīgas Panoptikum Muzeja eksponātu katalogs, kurā visi eksponāti tika numurēti un īsumā aprakstīti [Zīm.2.].

Panoptikuma eksponāti tika demonstrēti arī citās pilsētās, piemēram  Viļņā, Vitebskā, Kazaņā, Maskavā un c. Pieejamā literatūrā datu par turpmāko M.A. Šulce-Benkovski  Panoptikum Muzeja gaitu un tā eksponātiem nav.

Daudz vēlāk, Latvijā Latvijas Mākslinieku savienības loceklis gleznotājs Staņislavs Kreics ir strādājis ar medicīnas vaska modeļiem un veidoja izcilu vaska mulāžu kolekciju [9], [10].

Latvijas Universitātē Medicīnas fakultātē strādāja par mulāžistu, veidoja mulāžas no ģipša un atbildēja fakultātē par slimību uzskates līdzekļiem koktēlnieks Arturs Bērnieks (1886-1964) [11]. Tieši viņš, pēc Latvijas Universitātes profesora dermatovenerologa Pētera Augusta Sniķera (1875-1944) iniciatīvas studentu apmācībai izveidoja lepras ģipša atlējumu kolekciju, lai uzskatāmi demonstrēt lepras un dažādu ādas slimību raksturīgas izpausmes [12].

LU Muzeja Cilvēka patoloģiju kolekcija atrodas LU Akadēmiskā centra Zinātņu mājā Jelgavas ielā 3, Rīgā. Darba dienās ekskursiju var pieteikt elektroniski valentina.gordjusina@lu.lv  un vienoties par apmeklēšanas laiku.

Avoti:

1.https://www.amusingplanet.com/2016/06/the-strangely-seductive-victorian-era.html

2. https://www.researchgate.net/figure/Figures-6-Wax-sculpture-Jules-Baretta-1834-  1923_fig5_315749834

3. https://www.youtube.com/watch?v=k4fI-8bLzv8

4. https://zudusilatvija.lv/objects/object/43946/

5. http://forum.myriga.info/index.php?showtopic=1820

6. https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/fd/Двинский_листок_№135_(1901).pdf

7. https://dom.lndb.lv/data/obj/file/3742323.pdf

8. https://latgalesdati.du.lv/notikums/1074

9. www.twirpx.com/file/1003252/

10. http://www.visitdaugavpils.lv/ru/personibas/stanislavs-kreics/

11. www.mvm.lv/lv/pasakumi/

12. https://lv.wikipedia.org/wiki/Pēteris_Sniķers#/media/

13. Encyclopaedia Anatomica. Museo La Specola Florence A Collection of Anatomical  Waxes,  Taschen GmbH, 25th ed., 2006, 576 pages.

 

Valentīna Gordjušina, LU Muzeja eksperte

Šī raksta autors jau ir rakstījis par LU Astronomisko torni (skatīt saiti), kas atrodas uz LU galvenās ēkas jumta Rīgā, Raiņa bulvārī 19. Ap 1873. gadu tornī tika uzstādīts teleskops – Mēdlera refraktors, par kuru ir pietiekami daudz ziņu, taču līdz šim nebija nevienas fotogrāfijas. Pateicoties rūpīgiem meklējumiem LU Muzeja krājumā, teleskopa attēlu tomēr izdevās atrast! Stāsts, kā tika atrasta teleskopa fotogrāfija, ir patiešām interesants.

Skatīt video stāstu LU e-resursu repozitorija LU Muzeja sadaļā, F.Candera un Latvijas astronomijas kolekcija.

Ar vācu optiķa Jozefa Fraunhofera izgatavoto teleskopu (objektīva diametrs 97 mm, fokusa attālums 1,37 m) vācu astronoms Johans Heinrihs Mēdlers (1794 – 1874) 19. gadsimta 30. gados Vilhelma Bēra privātajā observatorijā Berlīnē izdarīja Mēness virsmas novērojumus un noteica precīzu Marsa rotācijas periodu. Fraunhofera refraktoru Mēdlers iegādājās pēc Bēra nāves 1850. gadā, kad tika izpārdoti Bēra observatorijas instrumenti. Mēdleram teleskops bija dārga piemiņa, kas saistījās ar jaunības dienu astronomiskajiem novērojumiem. Savukārt no Mēdlera, kurš devās pensijā, Fraunhofera refraktoru savā īpašumā ieguva LU priekštecis, Rīgas Politehnikums (no 1986. gada Rīgas Politehniskais institūts), kur 1873. gadā par astronomijas un ģeodēzijas profesoru sāka strādāt šveicietis Aleksandrs Beks (1847 – 1926) no Cīrihes.

Ar Astronomiskajā tornī uzstādīto Mēdlera refraktoru A. Beks turpināja Cīrihē iesāktos Mēness virsmas pētījumus un 1877. gadā Cīrihes universitātē aizstāvēja disertāciju, iegūstot zinātņu doktora grādu. 1879. gadā viņš ar Mēdlera refraktoru novēroja, kā Mēness aizklāj Sietiņa zvaigznes, precīzi reģistrējot aizklāšanas momentus. Tolaik šādiem novērojumiem bija zinātniska nozīme Mēness kustības teorijas uzlabošanā. 1897. gadā A. Beks atgriezās Šveicē un turpmāk torņa teleskops tika izmantots tikai epizodiski.

Sākoties pirmajam pasaules karam, 1915. gada jūlijā teleskopu evakuēja uz Ivanovovozņesensku (tagad Ivanova Krievijā), un pēc kara tas netika atgūts. Tā vietā Latvijas Universitātes astronomi 1921. gadā tornī uzstādīja Heides firmas ražojuma refraktoru ar 110 mm objektīvu, kas pirms kara bija piederējis astronomijas amatierim, ārstam Kārlim Žiglevicam. Ja Heides teleskopa fotogrāfiju netrūkst, tad Mēdlera teleskopa fotogrāfijas līdz šim nebija nevienas!

LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ir pāris fotoplates, kurās 20. gs. 30. gados pārfotografēta kāda Rīgas Politehniskā institūta fotoalbuma lapa no 20. gs. sākuma. Tajā ir četras fotogrāfijas – ēkas kopskats, astronomiskie pulksteņi, t.s. pasāžinstruments un torņa teleskops. Taču izrādās, ka pastāv divas fotoalbuma lapas versijas, vienā no tām, kura nesen digitalizēta, vecais Mēdlera refraktors ir aizstāts ar Heides teleskopu.

Patiesība atklājās, pārskatot žurnāla Zvaigžņotā Debess materiālus. 2002. gada rudens numurā latviešu astronoms Leonids Roze, rakstot par LU Astronomiskās observatorijas 80 gadu jubileju, bija ievietojis fotogrāfiju ar parakstu: „Kāda vizuāla informācija par astronomiju Rīgas Politehniskajā institūtā (nav zināms laiks un vieta)”. Attēlā redzami tie paši četri objekti, vienīgi šajā fotogrāfijā pie teleskopa sēž cilvēks, kura muzeja rīcībā esošajā attēlā nebija! Tā ir vienīgā autoram zināmā fotogrāfija, kurā redzams Mēdlera refraktors, taču  L. Roze, kaut arī bija astronomijas vēsturnieks, tam nav pievērsis uzmanību. Iespējams, tāpēc, ka attēla izšķirtspēja bija neliela, un teleskops redzams neskaidri.

Autors vēlreiz caurskatīja LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas krājumu, un atrada „pareizo” fotoplati. To digitāli apstrādājot, beidzot tika iegūts pietiekami kvalitatīvs Mēdlera teleskopa attēls, un identificēta blakus esošā persona. Ar lielu varbūtību tas ir poļu ģeodēzists Viktors Ērenfeihts (1887 – 1917), kurš strādāja Politehniskajā institūtā Rīgā no 1907. līdz 1915. gadam. Tātad, fotogrāfija uzņemta šajā laika periodā.

Tāpēc LU Muzejs ar lepnumu piedāvā interesentiem pirmo reizi aplūkot Mēdlera refraktoru, kurš ilgstoši kalpojis gan vācu astronomiem, gan arī aptuveni 40 gadus izmantots Rīgas Politehniskā institūta Astronomiskajā tornī.

Cerams, ka rudens sezonā būs iespējama LU Astronomiskā torņa apmeklējumi.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts 

Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Zooloģijas kolekciju rāpuļu ekspozīcijā var apskatīt kādu lielu laika gaitā nomelnējušu eksponātu. Tas ir jūras bruņrupuča izbāzenis. Šī jūras bruņrupuča zinātniskais nosaukums ir Caretta caretta, latviski to sauc gan par karetu, gan logerhedu, gan strupgalvas jūras bruņrupuci. Tā ir viena no 7 pasaulē sastopamajām jūras bruņrupuču sugām. Kareta ir otrs lielākais jūras bruņrupucis (aiz tā attālāka radinieka, vienīgā ādainā bruņrupuča Dermochelys). Bruņu garums pieaugušiem, ap 20 g. veciem, bruņrupučiem ir  70 - 95 cm, svars parasti virs 130 kg, bet vecākiem eksemplāriem dažreiz ievērojami vairāk, pat 450 kg. Šie bruņrupuči dzīvo 50 -70 gadus.

Šis bruņrupucis ir visēdājs, pārsvarā pārtiek no bentosa bezmugurkaulniekiem – uz jūras grunts dzīvojošiem gliemjiem un vēžveidīgajiem; tā pamatbarība nav jūraszāles vai zivis. Masīvā galva un spēcīgie žokļi ļauj sasmalcināt cietas čaulas.

Visi jūras bruņrupuči dzīvo tropiskajās jūrās, olas dēj smilšainās pludmalēs. Šī suga sastopama siltajos ūdeņos Atlantijas, Indijas un Klusajā okeānā. Atlantijas okeāna populācijas lielākās olu dēšanas pludmales ir Amerikas piekrastē, Meksikas līcī, Floridā, Brazīlijā, okeāna austrumu daļā - Zaļā raga salās (Kaboverdē) Vairākas lielas olu dēšanas  vietas ir Vidusjūrā, Arābijas jūrā (Omanā), Austrālijā.

Paretam atsevišķus jūras bruņrupučus atrod arī Eiropas piekrastē, arī Ziemeļjūrā - Britu salās, Holandē, Dānijā, un reiz tas iekļuvis zvejas tīklos arī Barenca jūrā Murmanskas tuvumā. Aukstā ūdenī šo dzīvnieku vielmaiņa palēninās, tie kļūst mazkustīgi. No jūras bruņurupuču sugām kareta sastopama vistālāk uz ziemeļiem.

Tagad daudzas pludmales visā pasaulē cilvēka aktivitāšu dēļ kļuvušas mazāk piemērotas olu dēšanai, visu jūras bruņrupuču skaits pasaulē ir stipri sarucis. Ļoti daudzas arī citu bruņrupuču sugas ir vairāk vai mazāk apdraudētas, no pasaulē zināmajām 356 sugām 259 ir iekļautas Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības Sarkanajā grāmatā (IUCN  Red lists)1.

Eiropā gan netiek ievākta bruņrupuču olu raža un arī bruņrupuču zupa sen vairs nav populārs ēdiens, tomēr desmit, t.i., gandrīz visas, Eiropā sastopamās bruņrupuču sugas (3 sauszemes, 2 purva, kā arī kareta un vēl 4 jūras bruņrupuču sugas, ko iespējams atrast arī pie Eiropas krastiem) ir atzītas par apdraudētām un ir aizsargājamas, kā to nosaka 1979. gada Bernes konvencija par Eiropas dzīvās dabas  un dabisko dzīvotņu aizsardzību2.

Tagad muzejam iegūt jūras bruņrupuci, tā čaulu, olu, vai pat no čaulas izgatavotu ķemmi iegūt būtu sarežģīti, pat neiespējami, jo uz to attiecas arī Vašingtonas konvencijas noteiktie ierobežojumi. Šī 1973. gada Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES)3 aizliedz sarakstā iekļauto sugu tirdzniecību.

Jūras bruņrupucis kareta 1828. gadā noķerts arī Latvijas piekrastē, toreizējā Zemgales jūrmalā, pie Cērkstes muižas un Apšuciema. Baltijas jūrā zināms tikai vēl viens gadījums - 1835. g. jūras bruņrupucis noķerts pie Sopotas Dancigas (tagad – Gdaņska) apkārtnē. Mūsdienās šos notikumus varētu uzskatīt par klimata pasiltināšanās vēstnešiem vai liecību, ka cilvēka iejaukšanās dabas procesos ir stipri ietekmējusi dzīvnieku dabiskos paradumus.

            Kā liecina  piezīme laikrakstā Kurzemes Guberņas Ziņas, Cērkstes muižas piekrastē noķertā eksemplāra kuņģa saturā atrastas svaigas gliemeņu čaulas, kas liecināja, ka bruņrupucis Baltijas jūrā uzturējies un barojies ilgāku laiku. Šo atradumu, bruņrupuci, kas nosaukts par Chelonia caouanna (kopš tā laika zinātniskais nosaukums mainījies), 1828. gada jūlijā fon Kleista kungs no Cērkstes piešķīris Kurzemes provinciālmuzejam Jelgavā4.

            Ieraksts LU Muzeja dokumentos liecina, ka jūras bruņrupuča Caretta izbāzenis nonācis LU Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūtā 1940. g. no Kurzemes Provinciālmuzeja, ar atzīmi Kawall 1881. Te jāatceras  Heinrihs Kavals (Heinrich Johann Kawall), viens no izcilākajiem un pirmajiem dabaszinātniekiem Latvijas vēsturē.

            J. H. Kavals dzimis 1799. g. Jelgavā. Pēc Jelgavas ģimnāzijas beigšanas viņš studējis Tērbatā teoloģiju, pēc tam devies ceļojumā pa Eiropu, apmeklējis Vāciju, Franciju, Šveici, Itāliju. Parīzē studējis ķīmiju un fiziku pie izcilajiem zinātniekiem L.Ž. Tenāra, Ž.L. Gē-Lisaka un P.L. Dulonga. Pēc atgriešanās Kurzemē 1835. gadā sācis strādāt par mācītāju Puzē. Aizrāvies ar dabas pētījumiem, vietējie iedzīvotāji iesaukuši viņu par “kukaiņu mācītāju”. Kavals sarakstījis un publicējis daudzus – 92, pēc mūsdienu vērtējuma, zinātniskus un populārzinātnisku rakstus vācu un franču valodā. Tie pārsvarā ir pētījumi un datu apkopojumi, kas attiecināmi uz zooloģiju, botāniku, mineraloģiju, fenoloģiju, meteoroloģiju. H. Kavals bijis ļoti daudzpusīgs - rakstījis arī par lodveida zibeni, meteorītiem, sudrabainajiem mākoņiem, fosilijām, maldugunīm, ārstniecisko vingrošanu, akmenslaikmeta darbarīkiem, latviešu un lībiešu valodu. Publikācijas atrodamas Rīgas Dabaspētnieku biedrības izdevumos, kā arī zinātniskajos rakstos, kas izdoti Maskavā, Pēterburgā, Minsterē, Štetinā (tagad Ščecina), Briselē un citur. Pētnieks atradis Kurzemē ļoti reti sastopamus kukaiņus, aprakstījis arī vairākas zinātnei jaunas sugas. Vismaz entomoloģijas jomā J.H. Kavala publikācijas un kolekcijas joprojām ir aktuālas5.

H. Kavals ļoti daudz rakstījis arī latviski, apzināti vismaz 224 raksti, neskaitot turpinājumus,  kas publicēti Jelgavā iespiestajās “Latviešu Avīzēs”; to tēma, visbiežāk, daba - dzīvnieki, augi, meteoroloģiskas parādības, astronomija, svešas zemes. Arī aicinājumi ziņot par novēroto dabā, neparastiem atradumiem, neredzētiem dzīvniekiem. Latviešu valodā J.H. Kavals pārtulkojis un pielāgojis latviešu lasītājiem divas vācu grāmatas – krāšņi ilustrētu minerālu, augu un dzīvnieku atlantu “Dieva radījumi pasaulē” (1860. g.)6 un mācītāja K. Harmsa  sacerēto “Vecākiem un bērniem” ( 1873. g.)7. H. Kavals apzinājis un rakstos daudz lietojis dabas objektu nosaukumus latviešu valodā, veidojis arī jaunus vārdus. Par dabas objektu pareizajiem nosaukumiem jaunajā Bībeles izdevumā un G.F. Stendera vārdnīcā, kā arī sēņu un putnu latviskajiem nosaukumiem publicējis plašākus pētījumus. Viņš bijis arī Latviešu literārās biedrības (arī Latviešu draugu biedrība) biedrs. Te interesanti, ka H. Kavals ir autors šīs biedrības oficiāli sūtītajam apsveikuma rakstam Maskavas Dabaspētnieku biedrībai tās 50 gadu jubilejā 1855. gadā. Kā apsveikums kalpojis apcerējums „Bruņņu-ruppuzis", kurā aprakstīti nedaudzie un retie gadījumi, kad Kurzemē konstatēts purva bruņrupucis. Raksts bija latviešu valodā (gan ar paralēlu tekstu arī vāciski), un līdz ar to uzskatāms par pirmo latviski rakstīto dabaszinātniska pētījuma publikāciju8. Uz šiem Kavala savāktajiem un apkopotajiem datiem atsaucās ievērojamais herpetologs A. Štrauhs “Pēterburgas Zinātņu Akadēmijas Rakstos” 1865. gadā iespiestajā publikācijā par bruņrupuču izplatību pasaulē9.

Šie dati par purva bruņrupuci Kurzemē pārstāstīti arī Tērbatā iznākošajā laikrakstā Inland (1856.g.) un “Latviešu Avīzēs”, rakstā Bruņņu-rupputschi Kursemmē10. Kavals rakstījis arī par jūras bruņrupuču olu vākšanu un izmantošanu11.

Heinrihs Kavals bijis 31 zinātniskas biedrības biedrs, viņam bijusi plaša korespondence ar Rietumeiropas zinātniekiem, bet biedrību sēdēs, arī Rīgā un Jelgavā, Kavals vismaz dažrei0z piedalījies neklātienē, ar vēstuļu palīdzību. Pētnieks savācis ļoti lielu kukaiņu, sevišķi plēvspārņu un vaboļu, kolekciju - ap 10 000 eksemplāru, viņam bijis arī herbārijs un bagātīga minerālu kolekcija. Protams, mācītājmuižas bibliotēkā bijusi arī visa dabas pētnieka darbam vajadzīgā literatūra, mērierīces meteoroloģiskajiem novērojumiem, mikroskops u.c. piederumi. Kolekcijas, bibliotēka un citi zinātniskie materiāli pēc viņa nāves 1881. g. tika nodoti Tērbatas Dabaspētnieku biedrībai, bet daļu ieguva arī Rīgas Dabaspētnieku biedrība, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība un provinciālmuzejs, Ventspils pilsēta.

Tātad LU Muzeja esošā bruņrupuča karetas datējums 1881. nenorāda gadu, kad parauga iegūts dabā. Tas ir izcilā pētnieka Kavala nāves gads. 11. marta sēdē Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē notika J.H. Kavalam veltīts atceres pasākums, kurā tika nolasīta J.H. Kavala autobiogrāfija (kopija no Puzes baznīcas hronikas), šajā sēdē arī ziņots, ka biedrība no Marijas Kavalas jaunkundzes, pētnieka meitas, saņēmusi simt zinātniskas grāmatas un citus dāvinājumus12. Visticamāk, šis paraugs, jūras bruņrupucis, tomēr nav Latvijas piekrasti patstāvīgi sasniegušais dzīvnieks, bet gan kāds cits, ko H. Kavals varētu būt saņēmis dāvinājumā vai nopircis.

Šo bruņrupuci (arī Latvijā dzīvojošo purva bruņrupuci, un eksotiskos citu zemju bruņrupučus) var apskatīt LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulv.4, Rīgā. Pieteikties muzejs@lu.lv . Turpat atrodas arī Ģeoloģijas, Botānikas un mikoloģijas kolekcijas.

Avoti:

1 Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienība  (IUCN)  https://www.iucnredlist.org/

2 Bernes konvencija https://likumi.lv/ta/id/41733-par-1979gada-bernes-konvenciju-par-eiropas-dzivas-dabas-un-dabisko-dzivotnu-aizsardzibu

3 Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) https://www.cites.org/

4 Курляндские губернские ведомости = Kurländische Gouvernements Zeitung, 1870.11.18;  Nr. 92; Нeoффицiальная Часть. Nichtofficieller Theil. Literärisches 2, 3 S. Plašāka informācija meklējama laikraksta “Allgemeinen deutschen Zeitung für Rußland” Nr. 28, 14. July 1828. pielikumā – Beylage.

5 Sakarā ar H. Kavala 220 gadu jubileju par viņa devumu entomoloģijā 2019. g. referējis LU pasniedzējs entomologs K. Vilks. http://muzejs.ventspils.lv/viss-par-kukainu-macitaju/

6 Deewa raddijumi pafaulē. Isztahztischanas Latweescheem saprohtamas sataisitas caur H. Kawall. Puzchu mahzitaja. Ar 20 mahletu bilzchu tapelehm, kam wirsū bildes pahri par 300. Jelgawā 1860. 207 lpp. https://opacplus.bsb-muenchen.de/title/BV020334928

7 Weccakeem un behrneem. Mahcibas sluddinatas papreekschu Wahczemmē no Herrmannsburgas nelaiķa mahzitāja K. Harmsa un ko Latweeschu Walloda eezehlis Puzchu mahzitais H. Kawall. Leepajā 1873. 23 lpp.

8 Bruņņu-ruppuzis" In der Gratulationsschrift, der Kaiserl. Naturforscher-Gesellschaft zu Moskau am 23. December 1855 an dem Jubelfeste ihres 50jährigen Wirkens, dargebracht von der Allerhöchst bestätigten lettisch-literärischen Gesellschaft 3 S. mit deutscher Übersetzung, die von Berendt herrührt.

9 A. Strauch. Die Vertheilung der Schildkröten über den Erdball. St. Petersburg. 1865. Memoires de l'academie imperiale des sciences de St. Petersbourg. Serie VII. tome VIII. No. 13. S. 54.

10 H. K-ll. Bruņņu-rupputschi Kursemmē. Latviešu Avīzes, 1871. g, Nr. 11, 84-85. lpp.

11 H. K-ll. Bruņņu-rupputschu pauti (ohlas). Latviešu Avīzes, 1861.  Nr. 37, 147-148 lpp.,  Nr. 38, 151-152. lpp.

12 Die 684. Sitzung, 11. März. Sitzungs-Berichte der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst und Veröffentlichungen  der kurländischen Provinzial-Museums, aus dein Jahre 1881. Nebst Karte. Mitau. J.F. Steffenhagen und Sohn. 1882. S. 5-23.

 

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Rīgas Politehnikuma/Rīgas Politehniskā institūta (RP/RPI) vēsturē liela ietekme bijusi poļiem  tehnisko zinātņu un studentu dzīves organizēšanā. Līdz 1918. gadam RP/RPI studēja ap 2000 poļu, kuri dažu gadu laikā sasniedza 25% un 30% no studentu kopskaita RPI, pārsniedzot pat Baltijas ģenerālgubernatūras vācbaltiešu, krievu un latviešu studentu skaitu.[1] Lielā poļu studentu skaita ietekmē izveidojās spēcīga un aktīva poļu akadēmiskā dzīve, kas izpaudās ar poļu akadēmisko mūža organizāciju darbību. Rubrikas “Zem Lupas” ietvaros LU Muzejs iepazīstina interesentus ar poļu studentu korporācijas Welecja piemiņas plāksni.

Welecja plāksnes pamats ir izgatavots no koka, ko rotā metāla krāsu vairogs ar nosaukumu. Vairogs sastāv no trim krāsām, kas spoguļattēlā ir pavirzītas no labās puses augšā uz kreiso pusi apakšā. Krāsas ir zaļš-sudrabs-gaiši zils, un uz sudraba krāsas ir Welecja cirķelis. Krāsu nozīme – zaļš simbolizē cerību, sudrabs taisnību un gaiši zils draudzību. Cirķelis ir kaligrāfiska rakstu zīmes savijums, kas skan šādi: Vivat, Crescat, floreat Welecja Inaternum! (tulkojumā no latīņu valodas “Dzīvo, zeļ, plaukst Welecja mūžu mūžos”). Šādus līdzīgus cirķeļus izmanto ne tikai poļu, bet arī latviešu, krievu un igauņu studentu/šu korporācijas uz saviem ģērboņiem (vapeņiem) un biedru kandidātu melnās krāsas deķeļiem (latviešu studenšu korporācijās biedru kandidātes nevelk melnos krāsu deķeļus, bet gan savus studenšu korporāciju cirķeļus piesprauž pie apģērba krūšu kurvja daļas).

Apakšā krāsu vairogam ir no metāla izgatavota devīzes lente, uz kuras ir uzrakstīts teksts: Viribus Unitis-Suum Cuique (tulkojumā no latīņu valodas: Kopīgiem spēkiem, katrs par katru). Devīzi norāda uz pamatprincipu, kas vieno poļu studentu korporācijas Welecja locekļus. Savukārt zem pašas devīzes ir norādīts dibināšanas teksts: K! (Korporacja) Welecja – Riga 1885 (tulkojumā no poļu valodas “Korporācija Welecja – Rīga, dibināta 1885. gadā”).

Welecja dibināta 1883. gada 4. oktobrī kā Rīgas Politehnikuma (vēlāk Rīgas Politehniskā institūta) poļu studentu korporācijas Ferronia, ko tā paša gada 23. oktobrī pārsauca par Veletia. Savā iekšējā sadzīvē korporācijas locekļi vienmēr lietoja polisko nosaukumu Welecja, bet ārējā sadzīvē latīnisko nosaukumu Veletia. Šāds nosaukumu lietošanas princips tiek ievērots arī mūsdienu Polijā. Sākoties Pirmajam Pasaules karam (1914-1918), Welecja savu darbību daļēji pārtrauca un pārcēlās no Rīgas uz Maskavu, kad RPI evakuējās ar visiem mācībspēkiem un studentiem. Kad 1918. gada martā tika noslēgts miera līgums Brestļitovskā (mūsdienās Bresta, uz Polijas-Baltkrievijas robežas) starp Padomju Krieviju (1917-1922) un Vācijas impēriju (1971-1918), RPI reevakuējās uz Rīgu, taču poļu studentu korporācija Welecja  pārcēlās uz Varšavu, kur tikai 1920. gadā pilnībā atjaunoja savu darbību neatkarīgajā Polijas valstī.[2]

Poļu studentu korporācijas Welecja u.c. akadēmisko mūža organizāciju izveide ir saistīta ar vēsturiskiem apstākļiem 1863.-1864. gadā, kad pēc poļu nacionālās sacelšanās apspiešanas Krievijas impērijas valdība slēdza Varšavas Universitāti un stingri ierobežoja poļu studentu uzņemšanu Krievijas impērijas augstskolās. Poļiem vajadzēja braukt mācīties vai nu uz ārzemēm (Austroungārijas un Vāciju impērijām, vai arī uz Šveici), vai uz Rīgu, Baltijas ģenerālgubernatūru, kur vācbaltiešu kultūras autonomija bija ļoti nostiprinājusies RP/RPI. Poļi vāciskajai videi spēja pielāgoties daudz labāk nekā krieviskajai videi, kas tika mērķtiecīgi nostiprināta Varšavas guberņā.[3]

Ņemot vērā Krievijas impērijas poļu apspiešanas politiku 19. gs. otrajā pusē, Welecja kopš savas dibināšanas 1885. gadā un līdz pat šodiena ir aktīva, demokrātiski noskaņota poļu studentu korporācija, kas, pretstatā konservatīvajai Arkonia (dibināta pie RP/RPI 1879. gada 9. maijā), apvienoja pilsētnieku inteliģenci un pilsoniski noskaņotus jauniešus, nevis aristokrātisku ģimeņu locekļus un radiniekus. Welecija locekļu bija demokrātiski noskaņoti poļu nacionālisti, kuri iestājās par poļu tautības tiesībām Krievijas impērijā un Polijas atjaunošanu kā demokrātisku valsti.[4] Ņemot vērā Welecjas lielo atbalstu pilsoniskumam un demokrātijai, šajā studentu korporācijā iestājās ievērojamais ķīmijas tehnoloģijas speciālists un turpmākais Polijas Valsts Prezidents Ignācijs Mosickis, kurš studēja RP Ķīmijas departamentā. I. Mosickis bija arī Ļvivas (Ļvovas) Politehniskā institūta profesors no 1912. līdz 1921. gadam.[5]

I. Mociskis starpkaru laikā bija Polijas Valsts prezidentu no 1926. līdz 1939. gadam, kad valstī pastāvēja autoritāra diktatūra. Taču, 1935. gada aprīlī pieņemot jaunu Polijas konstitūciju, notika pārmaiņas Polijas prezidenta pienākumos, kas ļāva I. Mosickim saglabāt šķietamu demokrātiju; Polijā no 1935. gada aprīļa līdz 1939. gada septembrim pastāvēja ierobežota (konstitucionāla) autoritārā diktatūra. Ņemot vērā Welecja locekļu pilsonisko un nacionāli-demokrātisko nostāju, I. Mosickis bija viens no Centrāleiropas un Austrumeiropas reģiona politiķiem, kurš centās saglabāt demokrātiju laikā, kad reģiona valstīs, tajā skaitā Latvijā, izveidojās autoritārie režīmi.[6]

1939. gada 17. septembrī Otrā Pasaules kara sākumā, kad Polijas valsti iznīcināja nacionālsociālistiskā Vācijas un PSRS, I. Mosicka Polijas valdība devās trimdā uz Rumāniju, kur tā tika internēta. Atrodoties Rumānijā, I. Mosickis nodeva prezidenta pilnvaras Polijas armijas ģenerālim Vladislavam Sikorskim, kurš uzturēja Polijas tiesisko kontinuitāti Otrajā pasaules karā ārpus Polijas teritorijas, kas bija sadalīta starp nacionālsociālistisko Vāciju un PSRS.[7] Polijas vēstniecība Bukarestē panāca Polijas trimdas valdības un pārpalikušo Polijas armijas atbrīvošanu no internēšanas, evakuējot pa Melno jūru, Egejas jūru un Vidusjūru un pa sauszemi caur Dienvidslāviju, Ungāriju un Grieķiju uz Franciju. Pēc Francijas sakāves
1940. gada jūnijā poļi evakuējās uz Lielbritāniju, no kurienes viņi turpināja iesaistīties karadarbībā. Tie tika integrēti Lielbritānijas bruņoto spēku sastāvā, kas turpināja iesaisti Otrajā pasaules karā pret nacionālsociālistisko Vāciju. Tomēr trimdas valdība nepanāca Polijas neatkarības atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara, kad Polija kļuva par PSRS satelītvalsti līdz Aukstā kara beigām; trimdas valdība turpināja savu darbību līdz 20. gs. 90. gadiem.[8]

Welecja pārtrauca savu oficiālo darbību 1939. gada septembrī, sākoties Otrajam pasaules karam. Pēc tam 1940. gada 23. jūlijā sekoja nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas iestāžu lēmums slēgt visas poļu sabiedriskās organizācijas, tajā skaitā arī studentu korporācijas. Kara laikā un pēc Otrā pasaules kara komunistiskajā Polijā Welecja locekļi organizēja nelegālas, slepenas sanāksmes; komunistiskā diktatūra Polijā bija kriminalizējusi studentu korporāciju darbību. Taču poļu korporanti turpināja darbību arī trimdā, kad 1939. gadā liela Welecja locekļu grupa Lielbritānijā izveidoja (vecbiedru) filistru konventu Londonā. Organizatoriski pastāvēja tikai oficiālā grupa jeb konvents Londonā, kaut arī paši Welecja locekļi bija izkaisīti pa visu pasauli. Piemēram, Kanādā un Austrālijā bija pa 3 locekļiem katrā valstī, kuri organizēja nelielas sanāksmes. Trimdas laikā izveidotās Welecja kopas beidza pastāvēt
20. gs. 90. gadu beigās, kad nomira pēdējie tās vecbiedri. Trimdas korporantu aktivitāšu beigas sakrita ar Polijas demokratizāciju, kad Welecja varēja pilnībā atjaunot savu darbību Polijā kopš Otrā pasaules kara beigām; Welecja turpina aktīvi darboties mūsdienu Polijā.[9]

Lai gan Welecja starpkaru laikā turpināja darboties jaunajā Polijas valstī, Latvijā pastāvēja citas poļu studentu akadēmiskās mūža organizācijas – studentu korporācija Fraternitas Sarmatica (1929-1940) un studenšu korporācija Plateria (1930-1940). Tas apstiprina faktu, ka poļu akadēmiskā dzīve, kas bija izveidojusies 19.gs. otrajā pusē Rīgā, Vidzemes guberņā, turpināja būt aktīva neatkarīgajā Latvijas valstī līdz pat PSRS okupācijai 1940. gada jūnijā.[10]

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456  

 

[1] Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 1994, 30. lpp.

[2] Ščerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010, 101.-102. lpp.

[3] Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (1. daļa): Rīgas Politehnikums, Rīgas Politehniskais institūts (1862-1919). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2002, 102. lpp.

[4] Laščkovskis, Mihails. Poļu akadēmiskā dzīve Rīgas Politehnikumā (1862-1918). 115. lpp. No: Jaņickis, Arkādjušs. Laščkovskis, Mihails. Jēkabsons, Ēriks. Polentechnikum. Varšava: Polijas Republikas Kultūras un Nacionālā mantojuma ministrijas Kultūras mantojuma departaments. 2012, 198 lpp.

[5] Latvijas Universitāte 75, 30. lpp.

[6] 15. maija Latvija. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2017, 29. lpp.

[7] Palmers, Alans. Baltijas jūras valstu un tautu vēsture. Rīga: Apgāds “ATĒNA”. 2007, 360. lpp.

[8] Beevor, Antony. Der Zweite Welt Krieg. München: C. Bertelsmann Verlag. 2014, Seite 46-47

[9] Ščerbinskis, Valters (sast.), 101.-102. lpp.

[10] 15. maija Latvija, 141.-142. lpp.

Izmantotie resursi:

  1. Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā (1. daļa): Rīgas Politehnikums, Rīgas Politehniskais institūts (1862-1919). Rīga: Rīgas Tehniskā universitāte. 2002, 295 lpp.;
  2. Beevor, Antony. Der Zweite Welt Krieg. München: C. Bertelsmann Verlag. 2014, 974 Seiten;
  3. Latvijas Universitāte 75. Rīga: Latvijas Universitāte. 1994, 559 lpp.;
  4. Laščkovskis, Mihails. Poļu akadēmiskā dzīve Rīgas Politehnikumā (1862-1918). 115. lpp. No: Jaņickis, Arkādjušs. Laščkovskis, Mihails. Jēkabsons, Ēriks. Polentechnikum. Varšava: Polijas Republikas Kultūras un Nacionālā mantojuma ministrijas Kultūras mantojuma departaments. 2012, 198 lpp.;
  5. Palmers, Alans. Baltijas jūras valstu un tautu vēsture. Rīga: Apgāds “ATĒNA”. 2007, 483 lpp.;
  6. Ščerbinskis, Valters (sast.). Uzticīgi draugam: Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Rīga: Prezidiju Konvents. 2010, 199 lpp.;
  7. 15. maija Latvija. Rīga: AS “Latvijas Mediji”. 2017, 503 lpp.

 


Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Kārtojot LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas digitālā fotoarhīva neizpētīto daļu, atradās kāds interesants attēls veltīts zinātniekam, raķešbūves pionierim Frīdriham Canderam. Šis attēls kopā ar 3 līdzīgām fotogrāfijām, kas jau bija LU Muzeja muzeja kolekcijā, attiecināms uz laika periodu, kad Frīdriha Candera memoriālais muzejs Candera ielā , Rīgā  vēl nebija pat projektā un ielai vēl bija jāgaida divi gadi, pirms tai tika piešķirts F. Candera vārds. Visos četros pievienotajos fotoattēlos redzama goda plāksne, veltīta Frīdriham Canderam, kas 1960. gadā tika uzstādīta pie nama, kurā zinātnieks pavadīja savu bērnību.

Neliels ieskats  Frīdriha Candera piemiņas saglabāšanas vēsturē.

Nams, kurā auga Frīdrihs Canders, sākotnēji atradās privātā ielā Šampētera muižas teritorijā, ko muižas īpašnieks sauca par Strauta ielu. 1897. gadā ar pilsētas valdes rīkojumu tā tika pārdēvēta par Bārtavas ielu un visu to laiku, kad tur dzīvoja Canderu ģimene, tā arī saucās. 1923. gadā iela tika pārdēvēta par Bārtas ielu, bet 1962. gadā tai piešķirts “padomju raķešbūves pioniera Frīdriha Candera” vārds.

Vēl pirms pēdējās ielas nosaukuma maiņas kā pirmais goda apliecinājums zinātniekam 1960. gada 23. augustā, viņa 73. dzimšanas dienā, pie mājas vārtiņiem tika novietota piemiņas plāksne. Tā bija veidota no cementa un uzraksts uz tās vēstīja: “Šajā mājā 1887. gada 23. augustā dzimis un līdz 1915. gadam dzīvojis padomju raķešbūves pionieris, starpplanētu lidojumu entuziasts Frīdrihs Canders”. Plāksne stāvēja ielas malā kādus 20 gadus, līdz sākās bijušo komunālo dzīvokļu pārvēršana par Frīdriha Candera memoriālo muzeju. Tad tā tika novākta sava ne visai estētiskā izskata un kļūdainā uzraksta dēļ – Frīdrihs nepiedzima šajā namā, ģimene pārcēlās uz turieni dažus gadus pēc viņa dzimšanas. Viņš arī nedzīvoja tur līdz 1915. gadam, Canderu ģimene namu pārdeva 1911. gadā, jo nepietika līdzekļu tā uzturēšanai. Bet minētajā 1915. gadā Frīdrihs Canders pārcēlās dzīvot uz Maskavu. Pēc muzeja atklāšanas pie nama sienas tika piestiprināta jauna vara plāksne, kurai diemžēl bija pavisam īss mūžs, jo tā iepatikās krāsaino metālu zagļiem.

Frīdriha Candera memoriālā muzeja tapšana bija ļoti ilgs un grūts process. Pēc Canderu ģimenes nams piederēja vairākiem īpašniekiem, līdz pirms paša Otrā Pasaules kara to nopirka skolotāja Anna Šmite. Viņa ar ģimeni visiem spēkiem centās saglābt namu kara laikā un tas viņai patiesi izdevās, neraugoties uz dzelzsceļa sliedes gabalu, kas bumbas sprādziena brīdī bija ietriecies nama sienā un visiem zaudētajiem logu stikliem. Padomju gadi A. Šmites kundzei nesa vēl lielākus zaudējumus – nams tika nacionalizēts un sadalīts 4 komunālajos dzīvokļos. A. Šmites kundzei ar vīru un dēlu palika tikai viens no šiem dzīvokļiem.

Pagājušā gadsimta 50. gados Frīdriha Candera māsa Margareta, kura pirms kara bija aizprecējusies uz Vāciju, uzsāka radinieku meklēšanu dzimtenē un Krievijā. Tā uzsākās sarakste starp trim sievietēm, kurām rūpēja zinātnieka piemiņas saglabāšana – māsa Margareta Jirgensene Candere no Vācijas, meita Astra Candere no Krievijas un  bijusī Canderu mājas īpašniece Anna Šmite. Tikai pateicoties šo sieviešu neatlaidībai muzejs beigās arī tika atvērts. Bet ceļš līdz tam bija ilgs un grūts. Pirmais solis bija attēlos redzamā plāksne, tad sekoja ielas nosaukuma maiņa, tuvējā skolā parādījās Frīdriha Candera pionieru pulciņš, mājas bēniņos tapa tāds kā zinātnieka piemiņas stūrītis – te krājās Margaretas un Astras vēstules, viņu atsūtītās fotogrāfijas, pionieru savāktie avīžu izgriezumi, veltīti F. Canderam un kosmonautikas tēmai. Tā pagāja 20 gadi, līdz kārtējā Astras vēstule LKP CK pirmajam sekretāram Augustam Vosam nesa kādus augļus un 1980. gadā tika pieņemts lēmums, ka muzejs taps. Margareta un Anna Šmite to nepiedzīvoja, viņas nomira 70. gados. Tika nolemts atvērt muzeju uz zinātnieka simtgadi – 1987. gadā. Tas tika paveikts, bet pirmā ekspozīcija muzejā bija ļoti lakoniska – trūka oriģinālo priekšmetu. Tā uzsākās sadarbība ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūtu – gadu pēc muzeja atvēršanas šeit tika izstādīti vecie astronomiskie instrumenti, vēsturiskās grāmatas un zvaigžņu kartes, meteorītu kolekcija. Vēl pēc gada muzejs diemžēl tika slēgts, kā nerentabla mākslas iestāde. Kā Frīdriha Candera memoriālais muzejs pārvērtās par LU Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekciju - tas jau ir cits stāsts.

Sīkākas informācijas par pašas plāksnes uzstādīšanas brīdi LU Muzeja rīcībā nav, līdz ar to nav zināms, kāpēc kādu laiku tā atradās mājas aizmugurē. Iespējamā versija – kamēr gatavoja pamatu plāksnei paredzētajā vietā, tā tika nolikta citur, lai „nebūtu pa kājām”. Mājas pagalmā to vai nu negribēja vai nevarēja ienest - Annas Šmites atmiņās minēts kāds “kašķīgs” īrnieks, kam Candera piemiņa diez ko nerūpēja. Tās dēļ viņam netika atļauts Canderu vēsturiskajai saimniecības mājai piebūvēt garāžu savas personīgās automašīnas novietošanai... Protams, ka apkārtējo māju iedzīvotāji atnāca plāksni aplūkot uzreiz, negaidot oficiālo atklāšanu, jo tādas lietas klusajā Šampētera rajonā katru dienu vis nenotika.

Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs

Laikapstākļi aprīlī Latvijā mēdz būt ļoti atšķirīgi. Ja šogad aprīlis ir atnācis jau bagātīgiem ziediem, tad 1904. un 1905. gadā tas atnāca ar milzīgiem ledus krāvumiem Daugavā, par ko liecina fotogrāfijas Latvijas Universitātes (LU) Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijā.

Karls Reinholds Kupfers (1872-1935) ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta sākuma Baltijas dabaspētniekiem. Tērbatas universitātē ieguvis kandidāta grādu botānikā un matemātikā, 1894. gadā viņš sāka strādāt Rīgas Politehniskajā institūtā. Neskatoties uz to, ka par savas dzīves uzdevumu viņš uzskatīja Baltijas floras pētniecību, viņa interešu lokā bija dabaszinības, vēstures un kultūras jautājumi kopumā. 1894. gadā viņš iestājās Rīgas Dabaspētnieku biedrībā (Naturforscher-Verein zu Riga; 1845 - 1939), kur darbojās visu savu mūžu. 1929. gadā zinātnieks LU Augu morfoloģijas un sistemātikas institūtam pārdeva savu bagātīgo herbāriju un citus botānikas materiālus. Pēc Otrā pasaules kara tos glabāja un izmantoja pētniecībā Botānikas katedra, kas to vēlāk nodeva muzejam. Acīmredzot līdz ar šiem materiāliem LU Muzejā ir nonākusi arī K. R. Kupfera fotogrāfiju kolekcija, kurā ir aptuveni 300 vienību. Tās lielākoties uzņemtas Latvijā un Igaunijā, un tajās attēloti dabas objekti - ainavas, biotopi, dabas parādības, ģeoloģiskie veidojumi. Fotogrāfijas ir uzlīmētas uz kartītēm un anotētas.

K. R. Kupfera fotogrāfiju kolekcijā atrodas 9 kartītes, kas uzņemtas 1904. gadā un 7 - 1905. gadā, kopā 29 fotogrāfijas, kurās attēloti ledus sanesumi uz Daugavas. Fotogrāfiju autors ir viņš pats, atskaitot 4, kuru autors ir ģeologs, Rīgas Politehniskā institūta profesors Karls Bruno Doss (1861–1919). K. R. Kupfers viņu raksturoja kā vienmēr laipnu, atsaucīgu, kaismīgu un erudītu ģeoloģijas entuziastu, kura darbību iespējams aplūkot vairākos aspektos. Kopš 1890. gada viņš bija arī Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedrs. Profesora B. Dosa ģeoloģiskie vākumi glabājas LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās.

1904. gada fotogrāfijas uzņemtas 11., 13. un 17. aprīlī (pēc jaunā stila) deviņas Salaspilī, piecas Doles salā, piecas Rembatē un trīs Ķegumā. 1905. gadā uzņemtās fotogrāfijas datētas tikai kā uzņemtas aprīlī,  divas - konkrēti 14. aprīlī, B. Doss reizēm iekavās norāda datumu arī pēc vecā kalendārā stila. K. R. Kupfers savās fotogrāfijās uzņēmis Doles salu, bet B. Doss - vietu pie Marjuškas - vieta Daugavas labajā krastā iepretim Doles salai.

1904. gada 3. maija Rīgas Dabaspētnieku biedrības sapulcē prof. B. Doss uzstājās ar ziņojumu  par šī pavasara ledus sastrēgumiem Daugavā. Viņš norādīja, ka jau februāra beigās sāka veidoties ledus sastrēgumi un savā ziņojumā min Ķegumu, Salaspili, Doles salu, kur veidojās lielākie ledus sablīvējumi. Savā ziņojumā viņš demonstrējis docenta Kupfera kunga uzņemtās fotogrāfijas, kā arī “gaismas bildes” - diapozitīvus [Düna Zeitung, Nr.107 (12.05.1904); laikrakstos norādīts datējums pēc jaunā stila kalendāra]. 

Notikumu gaitu, kā veidojušies ledus sastrēgumi Daugavā 1904. un 1905. gadā var izsekot tā laika laikrakstos. 20. gadsimta sākumā Daugava ir nozīmīgs satiksmes ceļš, tikpat nozīmīga ir tās šķērsošanas iespējas, jo sevišķi Rīgā. Jāatceras, ka 20. gadsimta sākumā, upe bija arī plostnieku ceļš. Situācija Daugavā bija arī Rīgas pontonu tilta - svarīga Rīgas abu krastu savienotāja, drošības jautājums. Ledus pietiekošs biezums gan atver ledus ceļu, gan ļauj upi šķērsot, savukārt, ledus iešana praktiski apstādina jebkura veida satiksmi gan pa upi, gan ierobežo iespējas tikt tai pāri. Ledus stāvoklis Daugavā arī ietekmēja arī ostas darbību. Jūlijā ostas inženieris A. Pabsts laikrakstā “Rigasche Industrie-Zeitung” publicēja plašāku ziņojumu par 1904. gada ledus iešanu, iezīmējot notikumu gaitu ostā jau no 1903. gada novembra [Rigasche Industrie-Zeitung, Nr.14 (07.07.1904)].

Daugavas ledus stāvokļa nozīmīguma dēļ Rīgas laikraksti visas ziemas garumā regulāri ziņoja par ledus stāvokli Daugavā. 1903. gada novembrī jau presē parādījās pirmās ziņas par sniega un ledus sadrūzmēšanos, kas īslaicīgi bojājusi pontona tiltu[Baltijas Vēstnesis, Nr.260 (17.11.1903)]. 1904. gada 25. martā laikraksts “ Baltijas Vēstnesis” ziņoja, ka ledus iešana Daugavā gaidāma kuru katru dienu, augšpus dzelzceļa tiltam tas ir biezs un slāņains, kas var radīt lielu ledus sadrūzmēšanos pie pontonu tilta [Baltijas Vēstnesis, Nr.72 (30.03.1904)], bet jau 30. martā tiek ziņots, ka ap dzelzceļa tiltu ir izveidojušies veseli ledus kalni [Baltijas Vēstnesis, Nr.72 (30.03.1904)]. Aktīvi tirgotāji uz šiem notikumiem reaģēja strauji, jau 30. martā laikraksts informēja, ka Mārstaļu ielā ir iespējams iegādāties pastkartes no 28. marta ledus iešanas un “aisbergu” krāvumu attainojumu [Düna Zeitung, Nr.72 (30.03.1904)]. 

Līdzīga aina atkārtojās arī nākamajā ziemā, kad arī jau 1904. gada novembrī laikraksti ziņoja par ledus drūzmēšanos (saspiešanos), atzīmējot, ka “tagad jau trešo gadu no vietas ledus saspiešanās pārsteigusi pilsētu un katru reizi ar zaudējumiem. Ta ir liecība, ka uz Daugavas par maz gādāts par pienācīgu kārtību. Vai tas tā ilgi paliks, ir jautājums, kas pelna nopietnu ievērošanu.”[Baltijas Vēstnesis, Nr.250 (03.11.1904) Arī šajā reizē cieta plostnieki, tos nācās glābt, negadījumā nogrima laiva ar 30 000 ķieģeļiem. 10. novembrī pontonu tilts ir ticis salauzts [Baltijas Vēstnesis, Nr.275 (02.12.1904)] un upes šķērsotāju plūsma lielā mērā pārcēlās uz dzelzceļa tiltu, kas atkal radīja savas problēmas [Baltijas Vēstnesis, Nr.275 (02.12.1904)]. Laikraksts “Düna Zeitung” 7. martā ziņoja, ka ledus iešana šajā gadā sākusies pēkšņi un spēcīgi [Düna Zeitung, Nr.50 (07.03.1905)] un turpina ziņot par ūdenslīmeni Daugavā un situāciju kopumā. Naktī no 20. un 21. martu ledus krāvums izveidojies pie Marjuškas [Rigasche Rundschau, Nr.79 (11.04.1905)] un ledus krāšanās šai apvidū turpinājās. 26. marta laikraksts informēja par 2 verstu (1 versts - 1066,8 metri) garu un vairāk kā 25 pēdu (1 pēda - 30,48 cm) augstu ledus sablīvējumu pie Doles salas [Rigasche Rundschau, Nr.66 (26.03.1905)], 28. martā jau ziņo par 3 verstu garu sastrēgumu [Düna Zeitung, Nr.67 (28.03.1905)], kura graušanai piesaistīti tvaikoņi, kas kopumā bija ierasta prakse. Pašā Rīgā ledus iziešana gan esot noritējusi mierīgi [Baltijas Vēstnesis, Nr.67 (28.03.1905)].  Laikraksts “Baltijas Vēstnesis” aprīļa sākumā ziņoja, ka šinī pavasarī ledus iziešana bjusi tik normāla kā reti kad [Baltijas Vēstnesis, Nr.72 (02.04.1905)]. Tomēr, kā redzam K. R. Kupfera fotogrāfijās, vēl aprīlī pie Doles salas bija redzami lieli ledus sanesumi.

Arī mūsdienās ledus režīmam Latvijas upēs tiek pievērsta uzmanība. Ar šiem jautājumiem nodarbojas arī LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē. Tiek veikti pētījumi par ūdenstilpju hidroloģisko režīmu, kura viens no aspektiem ir arī ledus veidošanās un iziešana.

Minētās fotogrāfijas no K. R. Kupfera mantojuma apakškolekcijas ir nozīmīgs 20. gs. sākuma ledus apstākļus ilustrējošs materiāls. Visi K. R. Kupfera fotogrāfiju kolekcijas uzņēmumi ar ledus sastrēgumiem pieejami LU e-resursu repozitorija LU Muzeja sadaļā, bet visa fotogrāfiju kolekcija - LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās.

Jāatzīst, ka 1904. un 1905. gada pavasari nav bijuši unikāli - lieli ledus sastrēgumi Daugavā, kā arī ledus krāvumi jūrmalā ir veidojušies arī citos gados, par ko ir saglabājušās fotogrāfiskas liecības. Šādi attēli atrodas arī Latvijas Ģeogrāfijas biedrības materiālos LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās.

Saites, kur lasīt vairāk:

Par Rīgas Politehnisko institūtu file:///Users/user/Downloads/pub17524.pdf

Plašāk par K. R. Kupferu un viņa mantojumu LUM jau rakstīts “LU simtgades atklājumi” https://www.lu.lv/en/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/52150/

Par B. Dosu - Zabele A. Bruno Doss - Latvijas ģeoloģijai/ Zinātņu vēsture un muzejniecība:LU raksti. -639.sēj.-R., 2001.-171. -174.lpp. file:///Users/user/Downloads/Zinatniskie_raksti_639_Zinatnu_vesture_2001_sn38391.pdf

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Latvijas Universitātes (LU) Muzejs ir regulāri publicējis informatīvus rakstus par studentu korporācijām, taču tagad interesenti tiek iepazīstināti ar citām pie LU dibinātajām studentu akadēmiskajām mūža organizācijām – studentu konkordijām. LU Muzeja vēstures kolekcijā glabājās retas, unikālas studentu akadēmisko mūža organizāciju regālijas, ko savulaik lietojuši latviešu studentu konkordiju Imantija un Zelmenis locekļi. Kas bija studentu konkordijas un ar ko atšķiras pašas organizācijas un to regālijas no studentu korporācijām kā organizācijām un regālijām?

Analizējot abu studentu konkordiju Imantija un Zelmenis regālijas, var konstatēt atšķirīgo un kopīgu no studentu korporāciju regālijām. Atšķirība ir to krāsu izvietojumā, jo studentu korporācijām ir trīs krāsas ar dažādu simbolisko nozīmi. Turpretī studentu konkordijām ir četras krāsas, kas atšķiras pēc formas un secības, nevis pēc satura. Studentu konkordijām visas četras krāsas simbolizē četrus Latvijas valsts kultūrvēsturiskos novadus – Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali. Studentu konkordijai Imantija krāsu nozīme - Zaļš (Zemgale), sarkans (Kurzeme), zils (Latgale) un zelts (Vidzeme); Studentu konkordijai Zelmenis - zaļš (Zemgale), balts (Kurzeme), zils (Latgale) un zelts (Vidzeme). Tādi pati krāsu nozīme ir studentu konkordijai Valdemārija - Zils (Latgale), oranžs (Kurzeme), zaļš (Zemgale) un zelts (Vidzeme) -, kas šodien ir līdz mūsdienām saglabājusies, vienīgā latviešu studentu konkordija.

Kopīgais ar studentu korporācijām: studentu konkordijām ir tās pašas izmēra krāsu lentes, kādas ir studentu korporācijām – svētku (3 cm), sadzīves lente (1,75 cm) un vīna lente (1,25 cm). Taču studentu konkordiju deķeļiem un krāsu lentām ir četras krāsas, kas katram simbolizē Latvijas valsts kultūrvēsturiskos novadus. Gan studentu korporācijās, gan studentu konkordijās krāsu lentes tiek nēsātas, velkot pār labās rokas plecu (no labās rokas pleca uz kreiso gurnu).

Idejiski studentu konkordijas radās 20. gs. 20. gados, kad bija izveidojusies neatkarīgā Latvijas Republika. Studentu korporācijas pirms un pēc Latvijas valsts izveides bija ļoti populāraska tās spēja piesaistīt jaunus locekļus, ņemot vērā to nopelnus Latvijas Neatkarības kara laikā (Atsevišķās Studentu rotas formēšana un iesaiste karā pret boļševismu); Krievijas impērijas laikā (1721-1917) panākumus latviešu nacionālajā līdztiesības izcīnīšanā akadēmiskajā vidē; ieguldījumu LU izveidē (pirmais LU rektors Ernests Felsbergs bijis latviešu studentu korporācijas Lettonia loceklis un pirmais LU prorektors Eižens Laube latviešu studentu korporācijas Selonija loceklis).

Tomēr ne visi latviešu studenti bija ļoti pozitīvi noskaņotie pret studentu korporācijām kā studentu akadēmiskajām mūža organizācijām. Dažos latviešos nostiprinājās pārliecība, ka studentu korporācijas “nav nekas latvisks, bet gan tikai vācisks”. Respektīvi, oponenti pamatoja, ka studentu korporācijas nav latviešu, bet gan vācbaltiešu tradīcija, ko paši latvieši pārņēmuši no vācbaltiešiem savas nacionālās līdztiesības izcīnīšanai. Lai radītu uz latviešu tradīcijām balstītas studentu akadēmiskās mūža organizācijas, sākās jaunu studentu akadēmisko mūža organizāciju izveidošana ar mērķi veidot pretsvaru studentu korporāciju nostiprinātajai ietekmei akadēmiskajā vidē.

1926. gadā sāka dibināties t.s. studentu konkordijas, kas tajā laikā bija jauna veida nacionālistiskas, akadēmiskas latviešu studentu akadēmiskās mūža organizācijas. Studentu konkordijas veidojās kā “latviskā alternatīva vāciskajām studentu korporācijā”, kas iestājās pret alkohola lietošanu iekšējā sadzīvē, akadēmiskā un nacionālā goda aizstāvēšanu, neizmantojot rapieru divkaujas, kā to darīja tajā laikā un dara šodien starp studentu korporācijām. Konkordieši uzskatīja, ka studentu korporācijas “ir novecojušās vāciskās kultūras mantojums, ko manto Krievijas impērijas laika universitāšu latviešu u.c. tautību absolventi.” Tomēr izveidojoties latviešu studentu konkordijām, tās savā organizācijas struktūrā un ideoloģijā īpaši neatšķīrās no saviem iedomātajiem oponentiem – studentu korporācijām. Studentu konkordiju iekšējā hierarhijā saglabājās tādi pati kāda ir studentu korporācijām – organizāciju locekļi dalās biedru kandidātos (fukšos vai junioros), biedros (tautiešos vai komiltoņos) un vecbiedros (filistros). Arī abiem mērķis ir kopīgs – stāvēt par latvietību, aizsargāt latviešu nacionālo identitāti un turēt godā Latvijas valsts un Latvijas tautas sasniegumus.

Ņemot vērā mazās atšķirības starp studentu konkordijām un studentu korporācijām, studentu konkordijas nespēja piesaistīt lielu locekļu skaitu. Latviešu studentu konkordija Imantija (dibināta 1927. gada 1. martā) 20. gs. 30. gadu otrajā pusē izšķīrās par pievienošanos latviešu studentu konkordijai Zelmenis (dibināta 1927. gada 30. maijā), kas pēc Otrā pasaules kara spēja atjaunot savu darbību trimdā, ņemot vērā PSRS totalitārā okupācijas režīma represijas pret studentu akadēmisko mūža organizāciju locekļiem un nacionālsociālistiskās Vācijas totalitārā okupācijas režīma aizliegumu atjaunot studentu akadēmiskās mūža organizācijas. Latviešu studentu konkordija Zelmenis trimdā spēja izveidot savas kopas ASV un Kanādā, bet 20. gs. 80. gados tā sāka pakāpeniski vājināties līdz pat 20. gs. 90. gadiem, kad atjaunojās Latvijas valsts neatkarība no PSRS. Atjaunojot savu darbību Latvijā, latviešu studentu konkordija Zelmenis sava mazā locekļu skaita dēļ izlēma pašlikvidēties. Pēdējie latviešu studentu konkordijas Zelmenis locekļi pievienojās latviešu studentu konkordijai Valdemārija (dibināta 1927. gada 11. februārī), kas no visām starpkaru laikā dibinātājām latviešu studentu konkordijām spēja saglabāt savu aktivitāti gan trimdā, gan atjaunotajā Latvijas valstī. Tādējādi valdemārieši ir kļuvuši par imantiešu un zelmeņu mantiniekiem, neļaujot latviešu studentu konkordijas tradīcijai izzust pilnībā. Latviešu studentu konkordijas Valdemārija vecbiedri trimdas laikā no 1957. līdz 1960. gadam spēja izveidot stipras kopas Rietumvācijā (1949-1990), ASV, Kanādā un Austrālijā, kas noturēja vienīgās latviešu studentu konkordijas eksistenci.

Mūsdienās pretīmstāvēšana starp studentu konkordiju Valdemāriju un studentu korporācijām ir izzudusi, jo, nomainoties paaudzēm, mainās arī priekšstati un skatījums uz dažādām studentu akadēmiskajām mūža organizācijām.

LU Muzeja krājumā ir ievērojama studentu akadēmisko mūža organizāciju liecību kolekcija, ar kuru var iepazīties, sazinoties ar krājuma glabātāju Rūdolfu Rubeni. Kontakti: rudolfs.rubenis@lu.lv, 67034566 vai 25733456

 

Rūdolfs Rubenis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Latvijas Universitātes Muzejā (turpmāk - LUM) glabājas fotogrāfija, kurā redzams Karls Ādams Bišofs un Pauls Valdens jaunajā studentu ķīmijas laboratorijā Troņmantnieka (tagad Raiņa) bulvāra 19 pagrabos.

Jauno trīsstāvīgo ēku, kas savienoja Troņmantnieka bulvāra un Pauluči (tagad Merķeļa) ielas korpusus uzcēla pēc Rīgas Politehnikuma profesora Vilhelma Ostvalda norādījumiem un Rīgas Politehnikuma arhitektūras nodaļas profesora Gustava Hilbiga (1822-1887) projekta.

Vilhelma Ostvalda (1853-1932) pēcnācējs Rīgas Politehnikumā Karls Ādams Bišofs bija pazīstamā organiskās ķīmijas speciālista Johanesa Vislicenusa skolnieks, Bišofs arī guvis atzīstamus panākumus organiskajā ķīmijā. Kopā ar Maksi Konrādu (1848-1920) viņš atklājis malonskābes estera plašās iespējas jaunu optiski aktīvu savienojumu sintēzē (1880). K. Ā. Bišofs nomainīja fizikālās ķīmijas novirzienu un izveidoja Rīgā pirmo stereoķīmijas skolu Krievijā. Karls Ādams Bišofs Rīgas Politehnikumā vadīja teorētiskās un analītiskās ķīmijas katedru no 1887. gada. Pirms viņa no 1882. gada to vadīja Rīgā dzimušais vācbaltiešu ķīmiķis un filozofs Vilhelms Ostvalds. 1894. gadā katedras vadību pārņēma Pauls Valdens, kas bija iesaistīts arī Latvijas Augstskolas dibināšanas procesos.

Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļa no 1869. gada atradās Troņmantnieka bulvārī 19, pagrabstāvā. Studentu skaitam palielinoties, telpas kļuva par šaurām.  Telpas bija paredzētas tikai 150 studentiem, bet vajadzēja vismaz 250 studentiem. 1882./83. mācību gada ziemas brīvlaikā prof. V. Ostvalds iepazinās ar vairāku vācu pilsētu, piemēram, Kēnigsbergas, Berlīnes un Heidelbergas universitāšu ķīmijas un fizikas laboratorijām, lai Rīgā izstrādātu jaunā ķīmijas korpusa plānu. Zāles tika pārkārtotas un plānojums izmainīts.

Karls Ādams Bišofs (1855-1908) beidzis Vircburgas universitāti (1876), 1879. gadā aizstāv turpat doktora disertāciju. Organiskās ķīmijas speciālists. 1879. – 1885. gadā strādājis Vircburgas universitātē, bet 1885. – 1887. gadā Leipcigas universitātē. No 1887. gada līdz 1908. gadam bija Rīgas Politehnikuma un pēc tam Rīgas Politehniskā institūta profesors. Guvis panākumus organiskajā sintēzē un stereoķīmijā. Ir viens no stereoķīmijas pētījumu pamatlicējiem Krievijā[1].


[1] Ķīmija Rīgas Politehnikumā un Rīgas Politehniskā institūtā. Rīga: Latvijas ķīmijas vēstures muzejs, 2001.

Sarmīte Livdāne, LU Muzeja krājuma glabātāja palīgs

1895. gada 27. martā Rīgas Dabaspētnieku biedrība (Naturforscher-Verein zu Riga), kas ir vecākā dabaszinību izpētei un popularizēšanai dibinātā organizācija Latvijas teritorijā, bet trešā – Krievijas impērijā, svinēja savu 50 pastāvēšanas gadu jubileju. Neskatoties uz to, ka diena bija mākoņaina, piesātinātā programma noteikti ilgi palika svētku dalībnieku atmiņā, bet mums par šīm svinībām ir atstātas liecības: piemiņas ēdienkarte, kā arī galda dziesmas teksts, biedrības sekretāra Hermaņa Pflauma (1862 – 1912) sagatavots detalizēts ziņojums par svinību norisi un apsveikumiem, jubilejas ziņojumu krājums[1] (Festschrift des Naturforscher-Vereins zu Riga in Anlass seines 50 jährigen Bestehens am 27. März (8. April) 1895. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.), kas glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. “Zem lupas” esam nolikuši Rīgas Dabaspētnieku biedrības 50 gadu jubilejas piemiņas ēdienkarti.

Jubilejas dienā pulkstens vienos Melngalvju nama galvenajā zālē pulcējās 250 svētku sēdes dalībnieki. Šajā sēdē varēja piedalīties arī tie, kas nebija biedri, kā arī sievietes. Pēc biedrības prezidenta Gotharda Švēdera (1831 – 1915) uzrunas un biedrības vēstures pārskata, kas publicēts iepriekšminētajā rakstu krājumā, ar lekciju par novitātēm ķīmijā uzstājās Dr. Pauls Valdens, tās teksts publicēts svētku izdevumā. Sēdes turpinājumā sekoja apsveikumi. Pēc svētku sēdes daļa viesu atpūtās, bet daļa - apmeklēja biedrības muzeju, kas atradās Rīgas Doma ansamblī un tika arī saukts par Doma muzeju. 

Septiņos vakarā svētku viesi pulcējās Vērmanes dārza telpās, kur norisa svētku saviesīgā daļa. Restorāna telpās bija atvērta bufete, kuras noformējumā bija izmatoti ģeoloģiskā laika motīvi. Šeit viesiem arī bija pieejama jūgendstila manierē noformēta ēdienkarte, to atverot var iepazīties ar piedāvājumu un tā skaidrojumu, kā turpat atzīmēts, vadoties pēc seniem papirusiem un jaunākajiem pētījumiem. Ēdienkarte ir veidota kā ģeoloģiskais griezums, un tajā arī ir ieteikums ēdienus lietot norādītajā secībā, no lejas uz augšu, lai svinību dalībniekam izveidotos ģeoloģiski pareizs to sakārtojums. Tika piedāvātas uzkodas, kas attēlā norādītas no kembrija līdz triasa formācijai, un vakariņas - no liasa līdz jaunlaiku alūvijam un dilūvijam. Piedāvājumā, piemēram, ir “zupa no pirmputna Archeopteryx lithographica Cuv. un no senā bruņrupuča Plesiochelys sanctae Verena Rüt. ar amonītu pastēti, pazinējiem arī koprolīti” (fosilizējušās fekālijas)[2] no liasa formācijas (pēc mūsdienu stratigrāfijas - juras sistēmas apakšējā daļa), tad “kotletes no ihtiozaura ar juras papardēm, dogera formācija” (tagad - juras sistēmas vidējā daļa), kā arī “Cephlaspis Lyelli no malma formācijas”, (kas tagad atbilst juras sistēmas augšējai daļai, kurā gan galvvairodži Cephalaspis nav dzīvojuši); mērci no devona Eurypterus (vēžskorpiona), “cepetis no (zobputna) Hesperonis regalis Marsch., krīta formācija un saldēta leduslaikmeta pamatmorēna ar silūra un devona piedevām”. Pašam pēdējam, t.i. kolonas augšai - alūvijam (straumju nogulumu) un dilūvijam jeb plūdu laikposmam (tagad tāds oficiāli netiek atzīts) atbilstošie faunas pārstāvji ir pērtiķis, špics (suņu suga) un runcis, kas vācu valodas lietotājiem varētu asociēties ar mērkaķošanos, palaidņošanos un paģirām. Šī laikmeta floru pārstāv “pomerancis, ķimelis un rjabinovka”, ko var pieņemt gan par augiem (rūgtais apelsīns, ķimenes, pīlādži) gan arī šiem augiem aromatizētiem tolaik populāriem stiprajiem alkoholiskiem dzērieniem.

Jāpiebilst, ka ēdienkartei nemaz tik droši nevar uzticēties. Mūsdienu stratigrāfiskajās shēmās daudzi no lietotajiem terminiem vairs nav sastopami. Arī zinātnisko nosaukumu rakstība un nomenklatūra mūsdienās atšķiras. Taču vairākās vietās, šķiet, ir ierakstītas arī tīšas aplamības, piemēram, tāds, ir “Cephlaspis Osilensis Pander no augšējās juras formācijas”. 1856. gadā Rīgā dzimušais Kristians Heinrihs Panders (1794 – 1865) gan publicēja Baltijas guberņu (jo īpaši, Sāmsalas) silūra fosīlo zivju sarakstu, kurā bija C. schrenkii, un ko Fridrihs Šmits (1832 – 1908) pēc 10 gadiem pārdēvēja par Tremataspis, un J.V. Rohons 1892. g. to sadalīja, pievienojot vēl 3 sugas, T. schmidti, T. mickwitzi un T. simonsoni, bet 20. gs. tas ieguvis nosaukumu Witaaspis schrenckii. Tomēr Šrenka vārds ēdienu kartē nomainīts ar neitrālāko Cephalaspis Osiliensis, kāda tolaik nebija. Turklāt, Osiliensis nozīmē Sāmsalu, kurā nav juras sistēmas). Sugu ar šādu nosaukumu (tagad - Procephalaspis oeselensis (Robertson)) aprakstīja G.M. Robertsons vēlāk, 1939. gadā.

Arī devona vēžskorpions Eurypterus mielasta laikā bija vismaz dīvains, jo tolaik Baltijā bija zināms tikai silūra Eurypterus. Eiripterīdu Latvijas devonā aprakstīja ģeologs Nikolajs Delle tikai 1937. gadā, nosaucot to par Eurypterus lancmani - tagad Moselopterus lancmani (Delle), vēlāk, 20. gs. astoņdesmitajos gados, līdzīgs tika atrasts arī Vācijā.

Realitātē gan bija pieejami modernāki ēdieni – siļķes pudiņš, kas, laikam, atbilst ēdienkartē minētajiem zivju priekštečiem galvvairodžiem, bet omārs, kas pasniegts ar majonēzi, radniecīgs vēžskorpionam; amonīta pastētes vietā varētu līdzīgs izstrādājums no kalmāra. Varam tikai minēt, kam atbilstošs bija kaviārs un citas mielasta delikateses.

Aizmugures vāka karikatūrā redzami apsveicēji no ēdienkartē minētajiem periodiem, pret kuriem piesardzību jūt divi vīri, kuros var atpazīt toreizējo biedrības prezidentu G. Švēderu un, ar protokola grāmatu – sekretāru H. Pflaumu.

Svinību zālē bija arī uzbūvēta skatuve un spēlēja mūzikas kapela, telpa bija rotāta ar meijām un puķēm. Vakara gaitā publikai tika piedāvātas atrakcijas, starp tām arī “Fausta” parodijas izrāde “Vecie un jaunie”, kurā pretstatītas vecās un modernās ķīmijas teorijas.

Ap desmitiem viesi sēdās pie galda, biedrības prezidents uzsauca pirmo tostu, kas veltīts Krievijas Impērijas caram Nikolajam II un viņa namam, pēc kā klātesošie izpildīja valsts himnu. Saviesīgajā daļā tosti, apsveikumi un dziesmas, ieskaitot Galda dziesmu (Tafellied), kas tika sacerēta svētkiem un vēstīja par dabaspētnieka garu un par to, kā dažādos dabas novērojumos lietderīgi izmantojamas arī paģiras, turpinājās līdz rītausmai. Ar pilnu dziesmas tekstu iespējams iepazīties LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Rīgas Dabaspētnieku biedrības mantojuma apakškolekcijā.

Rīgas Dabaspētnieku biedrība beidza pastāvēt 1939. gadā. Biedrības muzejs, kolekcijas, zinātniskais materiāls kļuva par pamatu Latvijas Dabas muzejam. Latvijas Universitātes bibliotēkā atrodas gandrīz 300 vienību liela bibliotēka. Daļa materiālu, piemēram Rīgas Dabaspētnieku biedrības herbāriji nonāca Latvijas Universitātē un šobrīd glabājas LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, kas atrodas Rīgā, Kronvalda bulvārī 4 (kontakti: daiga.jamonte@lu.lv).

Pflaum, H. Die Jubiläumsfeier des Naturforscher-Vereins zu Riga: am 27. März (8. April) 1895/ Bericht des dz. Sekretärs H. Pflaum. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.;

Festschrift des Naturforscher-Vereins zu Riga in Anlass seines 50järigen Besteh, ens am 27. März (8. April) 1895. - Riga: Druck von W.F. Häcker, 1895.)

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

Māris Rudzītis, LU Muzeja krājuma glabātājs

Daba ir māksla un zinātne vienlaicīgi. Tāpēc botānika vilina tik daudzus cilvēkus, jo tā dod iespēju gan novērot dabas daili, gan izpētīt likumus, kas ir šīs dailes pamatā. Īpaši interesanta nodarbe ir krustošana jeb hibridizācija – augu selekcijas metode, divu ģenētiski atšķirīgu vecākorganismu iedzimtības faktoru savienošana (pārojot, apputeksnējot, sapludinot somatisko šūnu kodolus un tml.). Ar krustošanu aktīvi nodarbojies latviešu botāniķis Aleksandrs Zāmelis. LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā atrodas viena no A. Zāmeļa doktora disertācijas kopijām ar pielikumu – Ģinšu un sugu krustošanas mēģinājumi krustziežu dzimtā (Cruciferae). Tajā apkopoti studiju rezultāti, kas iegūti, veicot krustošanas mēģinājumus no 1926. līdz 1940. gadam.

Darba mērķi bija:

  • noskaidrot, kādas Cruciferae ģintis, savā starpā krustojot, dod bastardus (bioloģiskus hibrīdus) un kādas nedod;
  • noskaidrot iegūto Cruciferae ģinšu bastardu auglību vai neauglību;
  • Cruciferae ģinšu bastardu auglības gadījumā, pētot to segregācijas produktus, noskaidrot, kāda loma bastardēšanai jaunu veidu izveidošanās norisēs attiecīgo ģinšu kopā;
  • salīdzināšanai izdarīt arī līdzīgus pētījumus par sugu bastardēšanu attiecīgo ģinšu robežās;
  • noskaidrot dažādu apstākļu lomu pētāmās norisēs.

Lai savā starpā sakrustotu visas uz to brīdi zināmās 352 Cruciferae ģintis, būtu jāizdara 61 776 krustošanas. Paredzot katrai krustošanai (ap 5 ziedu) kopā ar ziedu kastrāciju, izolāciju un putekšņu sagādāšanu caurmērā tikai ap pusstundu, tas prasītu 30 888 darba stundu, tas ir 3 089 darba dienas jeb 8,5 darba gadus, strādājot katru darba dienu 10 stundas. Bet dažkārt, krustojot tikai vienā virzienā, bastardus nav iespējams iegūt. Tāpēc, lai noskaidrotu, vai attiecīgās ģintis savā starpā krustojot vispār spēj dot bastardus, tās jākrusto abos virzienos (reciproki): to pašu ģinti vienreiz lietojot kā māti, otrreiz kā tēvu. Tas prasītu divreiz vairāk darba (17 gadus). Visi šie aprēķini veikti, ņemot vērā tikai vienas sugas no katras ģints dalību krustošanas procesā. Var sagadīties, ka tieši šī suga nespēj ar otras ģints sugu dot bastardus. Pilnīgākiem pētījumiem vajadzētu krustot vairākas vienas ģints sugas, ideālā gadījumā – visas (ap 3 000) sugas, tas ir 4 498 500 krustošanas vienā virzienā (616,25 darba gadus), divreiz vairāk krustošanu abos virzienos (1 232,5 darba gadus). Veltot šādiem pētījumiem šādu darba laiku arī vēl nebūtu sasniegts nospraustais mērķis. Ir zināms, ka dažām sugām ir vairākas rases, kas spēj ar citām sugām dot bastardus un kas nespēj to darīt. Tad nu būtu savā starpā jāsakrusto ne tikai visas zināmās krustziežu sugas, bet arī to rases. Tika lemts aprobežoties ar tikai dažām no iespējamajām krustošanu kombinācijām, to starpā izvēloties pārsvarā “drošās”, bet “šaubīgās” kombinācijas mazumā, parasti pēdējām izmantojot kastrētos kontroles ziedus.

Pētījums tika veikts Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Studiju vajadzībām izdevās sēklu apmaiņas kārtā ar citiem botāniskajiem dārziem ievērojami palielināt LU Botāniskā dārza kultivēto krustziežu ģinšu un sugu skaitu. Apmaiņā piedalījās pāri par 245 botāniskajiem dārziem. Pārbaudot apmaiņas kārtā iegūtos krustziežus, izrādījās, ka no dažiem botāniskiem dārziem saņemts pat 30% sugu ar nepareizu nosaukumu. Bija arī tādi gadījumi, kad nepareizība nāca studijām par labu. Tā, piemēram, laimīgs ieguvums bija 1927. gadā no Leidenes botāniskā dārza ar nosaukumu Euclidium syriacum saņemtā Erucaria myagroides, kuru toreiz neizdevās laikā pasūtīt. Diemžēl, arī LU Botāniskajā dārzā sistēmas grupās ar nepareiziem nosaukumiem kultivēti un sēklu apmaiņas kārtā izplatīti pa citiem botāniskajiem dārziem vairāki augi, piemēram, Diplotaxis erucoides L. DO. ar nosaukumu Erucastrum rugosum L. Allioni.

Nektāra pārpilnība izolētos ziedos pie izolatoru noņemšanas tik stipri kairina apputekšņotājus – kukaiņus, ka dažkārt bija jāiztur sīva cīņa ar tiem, lai pasargātu ziedus no nevēlamas apputeksnēšanas. Sevišķi neatlaidīgas un uzmācīgas bija kamenes, apstrādājot lielos iedzelteni baltos ar brūnām dzīsliņām Eruca ziedus. Dažus ziedus apputeksnēšanas laikā neizdevās nosargāt no kamenēm un tie bija jānoplūc.

Ģinšu krustošanas mēģinājumos tika apstrādāti 838 ziedi, augu krustošanas mēģinājumos – 404, kopā 1242 ziedi. Pavisam kopa tika veiktas 89 krustošanas sērijas, 76 no tām interģeneriskas (starp dažādu ģinšu augiem). 13 no šīm starpģinšu krustošanās sērijām devušas sēklas, kas ir ap 17% gadījumu. Šie iznākumi rāda, ka krustošanās amplitūda dzimtā Cruciferae ir diezgan plaša un krustošanās spējas ziņā tā, uz darba veikšanas laiku (1940. gadi), bija zemāka tikai par Orchidaceae (orhideju) un Gramineae (graudzāļu) dzimtām, taču salīdzināma ar Rosaceae (rožu) dzimtu.

1942. gadā aizstāvētās disertācijas apjoms ir 87 no vienas puses apdrukātas lapas, saturā iekļauts ievads, dzīvā materiāla raksturojums, darba metožu apraksts, krustošanas sēriju apraksti, iegūtie bastardi, monoģenēze un pašsterilitāte, kā arī izdarīti secinājumi un uzskaitīta izmantotā literatūra. Taču interesantākā daļa ir pielikums, kurā apkopoti 95 melnbalti fotoattēli ar ziediem dobēs un podos, ziedu daļām, dažos attēlos var redzēt Zāmeli darba procesā. Ar fotografēšanu nodarbojās dabaszinātņu students E. Kālis un dabaszinātņu maģistrs I. Peniķis.

Ievērojamā raķešu inženiera, rīdzinieka Frīdriha Candera dzīves gājuma pētniekiem bija zināms, ka viņš pirms 110 gadiem - 1910. gadā novērojis Haleja komētu, jo Canders pats par to bija rakstījis Rīgas vācu avīzēs. Savā tā laika piezīmju burtnīcā viņš bija ievietojis divus komētas zīmējumus, tāpēc viņa biogrāfijas pētnieki uzskatīja, ka zīmējumos attēlota Haleja komēta.

Rūpīgāk aplūkojot zīmējumus, kas nesen LU Muzeja F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ieskenēti augstā izšķirtspējā, muzeja eksperts Ilgonis Vilks secināja, ka zīmējumos nav redzama Haleja komēta. Pirmkārt, nesakrita datums. Vienā zīmējumā norādīts 3. februāris, bet Canders novēroja Haleja komētu 25. maijā. Jāpiezīmē, ka teksts pie zīmējumiem pierakstīts F. Candera īpašajā stenogrāfijā, būtībā tas ir šifrēts. Šifrētais pieraksts būtiski apgrūtināja F. Candera mantojuma izpēti 20. gadsimta 60. gados, tomēr to izdevās izlasīt.

Otrkārt, nesakrita komētas attēlojums. Komēta bija uzzīmēta ar garu asti, bet par Haleja komētu F. Canders rakstīja, ka tās aste bijusi īsa. Par laimi, apkārt komētai bija uzzīmētas dažas zvaigznes. 1910. gadā, dažus mēnešus pirms Haleja komētas pie debesīm parādījās cita, Lielā janvāra komēta, kas kļuva par spožāko 20. gadsimta komētu un bija labi redzama ar neapbruņotu aci. Sākumā to novēroja dienvidu puslodē, bet no janvāra beigām tā kļuva redzama arī Eiropā. Aprēķinot komētas efemerīdu un salīdzinot tās stāvokli pie debesīm ar zīmējumu, Ilgonis Vilks konstatēja perfektu sakritību, Frīdrihs Canders bija novērojis Lielo janvāra komētu. Pēc komētas novietojuma zīmējumā izdevās noteikt, ka pirmais novērojums veikts 31. janvārī. Otrā novērojuma datums, 3. februāris, jau bija norādīts zīmējumā.

Šis ir kaut neliels, tomēr jauns atklājums, jo F. Candera biogrāfijās autors nav atradis norādes, ka nākamais raķešu zinātnieks būtu novērojis šo komētu. Komētas zīmējumi apskatāmi F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, iepriekš sazinoties pa e-pastu ar krājuma glabātāja palīgu gunta.vilka@lu.lv. Par komētu novērojumiem Latvijas teritorijā vairāk var lasīt Jāņa Klētnieka grāmatā „Nāk komēta”.

Ilgonis Vilks, LU Muzeja eksperts

Sauso augu mācību preparāti LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Botānikas katedras mantojuma apakškolekcija, sevī slēpj to, kas pirmajā brīdī nemaz nav viegli pamanāms. Tikai ieskatoties uzmanīgāk vai ar lupu, izlasot etiķeti, kas uzlīmēta uz trauka ar augu preparātiem, kas iespējams ir saglabājušies vēl no 20. gadsimta sākuma, kad tie bija Rīgas Politehniskā institūtā, atklājas, kas tajos glabājas. Sausie augu preparāti tiek izmantoti mācību procesā botānikas studijām. Šie augi ir ievietoti aizvākotos stikla traukos, kam virsū uzlīmēta etiķete ar nosaukumu un ar krāsu uzrakstīta Botānikas katedras atzīme un kārtas numurs, kas ir jau veikts vēlāk, kad šie paraugi jau atradās Latvijas Universitātē Botānikas katedras saimniecībā.  Kopā  šajā apkškolekcijā ir 36 paraugi un tie ir mikroskopisko jeb mikrosēņu paraugi. Tās bieži ir parazītiskas un izraisa augu slimības, kādas arī ir sēnes šajos paraugos.

Lai arī Latvijas Universitātē laika gaitā ir mainījušies botānikas pētniecībai un studijām veltītās fakultātes nosaukumi, un Botānikas katedra tika izveidota vien pēc 1944. gada,  tās materiāli nereti ir saglabājušies vēl no Rīgas Politehniskā institūta un 1990. gados vēsturiskie materiāli nonāca LU Botānikas muzeja aprūpē. Arī šie augu preparāti šādi ir nonākuši Botānikas katedras pārziņā, tad no katedras - LU Muzejā, kur Botānikas katedras mantojuma apakškolekcijā glabājas katedras darba un mācību līdzekļi. Diemžēl nav konkrētu ziņu par to, kā un kādu apstākļu dēļ sauso augu preparāti ir nonākuši LU un saglabāti desmitiem gadu. Šobrīd šie preparāti kalpo gan kā liecība botānikas izglītības vēsturē, gan arī kā materiāls mikoloģijas pētniecībā.

Ja šajā LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju Botānikas katedras apakškolekcijas mācību preparātu grupā  ir vien 36 mikrosēņu paraugi, tad LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijā glabājas daudz lielāka un pilnīgāka miksroskopisko sēņu kolekcija – mikologa Jūlija Smaroda (1884 – 1956) “Latvijas sēņu eksikāts” (Fungi latvici exiccati). Termina “eksikāts” latviskais tulkojums būtu “žāvēts paraugs”. J. Smaroda sēņu kolekciju veido 27 sējumi jeb mapes ar 50 sēņu paraugiem katrā, kas kopā ir 1350 paraugi.

Latviešu mikologs un fitopatologs (fitopataloģija ir zinātne par augu slimībām, profilakses un apkarošanas metodēm) J. Smarods dzimis 1884. gadā Jaunrozē (tagad Apes novads). Mācījies vien vietējā skolā, turpināja zināšanu apguvi pašmācības ceļā, paralēli strādājot tēva lauku saimniecībā. Viņu interesēja augu slimības un to izraisītāji, īpaši dažādas mikroskopiskās sēnes. Iegūtās zināšanas , kā arī savus novērojumus J. Smarods publicēja laikrakstā “Zemkopis”, pirmais raksts bija par rūsas sēnēm 1907. gadā. Vēlāk J. Smarods nodibināja sakarus ar Pēterburgas Galveno botānisko dārzu, kļuva par tā korespondentu. Pēc kara 1922. gadā viņš atgriezās Latvijā un  sāka strādāt Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrības Bioentomoloģiskajā stacijā, ko 1923. gadā pārdēvēja par Latvijas Augu aizsardzības institūtu. Šeit viņš strādāja līdz 1956. gadam, 1955. gadā saņemot LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu.[1]

Gan Botānikas katedras, gan J. Smaroda apakškolekcijas (šeit arī ir materiāli par J. Smarodu, viņa publikācijas, slimību izraisītāju sēņu attēli) ir apskatāmas un pieejamas pētniecībai LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās Rīgā, Kronvalada bulvārī 4, iepriekš sazinoties ar krājuma glabātāju daiga.jamonte@lu.lv .

 

Daiga Jamonte, LU Muzeja krājuma glabātāja

 


 

Ar kādu izmeklēšanas instrumentu mums asociējas vispazīstamākais literārais privātdetektīvs Šerloks Holms? Bieži vien Šerloks Holms tiek vizualizēts ar lupu (loupe no franču valodas – palielināmais stikls) rokās, aplūkojot pirkstu nospiedumus un sīkus lietišķos pierādījumus nozieguma vietā, lai pēc tam ar ilgiem gadiem pilnveidoto dedukcijas (pētīšanas metode — atsevišķu slēdzienu loģiska izsecināšana no vispārējiem likumiem, tēzēm) paņēmienu tiktu pie secinājumiem par nāves cēloņiem, nozieguma apstākļiem un iespējamo ļaundari. Mēs, Latvijas Universitātes Muzeja eksperti, krājuma glabātāji un viņu palīgi, gan neaplūkojam slepkavību apstākļus (ja vien nav runa par Zooloģijas kolekcijā esošajiem izbāzeņiem, daļa no kuriem patiešām nav gājusi bojā dabiskā nāvē), bet pilnīgi noteikti darbojamies līdzīgi īsteniem detektīviem – pielietojam savas prasmes un zināšanas nozarē, lai aplūkotu Muzeja krājuma priekšmetus kā zem lupas un stāstītu par tiem Jums. Un ar ko lai sākam šo jauno rubriku, ko piedāvājam, ieskandinot otru Latvijas Universitātes vēstures simtgadi? Sāksim ar lupu.

Lupa jeb palielināmais stikls ir optisks instruments sīku objektu novērošanai. Parasti sastāv no vienas savācējlēcas, kurai neliels fokusa attālums (0,01–0,1 m). Lupas palielinājums ir no 2 līdz 40–50. Jaunāka definīcija par lupu jeb palielināmo stiklu jeb parasto palielinātāju jeb parasto mikroskopu dēvē lēcu, kura funkcija ir nodrošināt blakus esoša objekta attēlu, kas ir lielāks par attēlu, kuru cilvēks redz ar neapbruņotu aci. Tas ir diezgan sens rīks. No kvarca veidota izliekta lēca ar fokusa attālumu (attālums no fokusa (galvenā fokusa) līdz optiskās sistēmas vai lēcas optiskajam centram) apmēram 10 cm, kas, iespējams, kalpoja kā palielināmais stikls, 1885. gadā tika atrasta starp Asīrijas ķēniņa Sennacheribas pils (705–681 pirms mūsu ēras) drupām.

Definējot terminu “mikroskops” (mikros no grieķu valodas - mazs, skopeo no grieķu valodas - skatos), netiek minēts nepieciešamais lēcu skaits. Encyclopedia Britannica mikroskopu definē kā instrumentu, kas rada palielinātu mazu objektu attēlu, sniedzot novērotājam ārkārtīgi tuvu skatu uz minimālām struktūrām mērogā, kas ir ērts pārbaudei un analīzei. Oxford Dictionaries piedāvā skaidrojumu – optiska ierīce ar neapbruņotu aci nesaskatāmu objektu vai to elementu ļoti palielinātu attēlu iegūšanai. Vienkāršā mikroskopā tiek izmantots viens objektīvs, tāpēc palielināmie stikli jeb lupas ir vienkārši mikroskopi.

Trīs holandiešu briļļu izgatavotāji – Hanss Jansens, viņa dēls Zaharijs Jansens un Hanss Lippershejs – tika atzīti par saliktā mikroskopa izgudrotājiem apmēram 1590. gadā. Pirmais mikroskopa attēlojums tika veikts apmēram 1631. gadā Nīderlandē. Tas nepārprotami bija salikts mikroskops, ar okulāru un objektīvu. Šāda veida instrumenti, kas bija izgatavoti no koka un kartona, un kurus bieži rotāja ar pulētu zivju ādu, kļuva arvien populārāki 17. gadsimta vidū, un angļu dabas filozofs Roberts Hūks to izmantoja, lai regulāri organizētu demonstrācijas jaunajai Karaliskajai biedrībai. Šīs demonstrācijas sākās 1663. gadā, un divus gadus vēlāk Hūks publicēja monogrāfiju ar nosaukumu Micrographia, kurš iepazīstināja ar plaši pazīstamo objektu (starp tiem blusu, utu un nātru) mikroskopisko skatu diapazonu. Šajā grāmatā viņš pirmoreiz lietoja terminu “šūna”.

Piedāvājam nelielu ieskatu procesā, kas notika, pētot pirmo krājuma priekšmetu LU Muzeja sērijā Zem lupas. Aplūkojot objektu un meklējot uz tā kādus precizējošus uzrakstus, tika atrasts zīmējums ar uzrakstu “E. Leitz Wetzlar”. Izmantojot interneta meklētājprogrammu, tika atrasta informācija par Ernstu Leicu (Ernst Leitz) un viņa karjeru optisko instrumentu ražošanas nozarē. Caurskatot Harvardas Universitātes vēsturisko zinātnisko instrumentu kolekcijas vietnē pieejamo sarakstu ar Ernsta Leica kompānijas ražojumiem un salīdzinot tajā atrodamo objektu attēlus, vistuvākā līdzība tika konstatēta ar diviem priekšmetiem (1343 un 1344), abiem tika minēts nosaukums “Leitz no. 46 dissecting simple microscope”. No tā varam konstatēt, ka LU Muzeja krājumā atrodamais priekšmets ir vienkāršs sadalīšanas mikroskops. Citi parametri, kuri šiem objektiem ir līdzīgi vai sakrīt, ir ražošanas laiks (ap 1890. gadiem), ražotājs (Ernst Leitz (company)), ražošanas un izmantošanas vietas (Veclāra (Vācija) un Ņujorka (ASV)), izgatavošanas materiāli (stikls, samts, sarkankoks, misiņš, čuguns). Sakrīt arī objektu apraksti.

Ernsta Leica uzņēmuma pirmsākumi meklējami Kārļa Kelnera nodibinātajā Optiskajā institūtā Veclārā, Vācijā. Agrākie Leica tirdzniecības katalogi norāda dibināšanas datumu kā 1850. gadu, bet līdz 20. gadsimta sākumam Leics publikācijās datēja to ar 1849. gadu. Teleskopi bija agrīnā uzņēmuma galvenais produkts, bet 1850. gados šo vietu aizņēma mikroskopi. 1855. gadā Kelners nomira 29 gadu vecumā no tuberkulozes, un viņa partneris Frīdrihs Kristians Belthle pārņēma darbnīcu. Uzņēmums kļuva pazīstams kā Optiskais institūts Kellner and Belthle. 1865. gadā Belthle nolīga inženieri Ernstu Leicu (1843–1920), kurš gadu vēlāk kļuva par viņa partneri. Pēc Belthle nāves 1869. gadā Leics pārņēma uzņēmumu un pārdēvēja to par Ernsta Leica optisko institūtu (Optischen Institut von Ernst Leitz). Leicam tajā laikā bija tikai 26 gadi. No 1889. līdz 1911. gadam Leica uzņēmums preču klāstā ieviesa projektorus, kinematogrāfiskus projektorus, binokļus un citu optisko aprīkojumu. 1892. gadā Ņujorkā tika atvērts tirdzniecības birojs, kas vēlāk kļuva pazīstams kā E. Leitz, ASV. Līdz 1910. gadam Leica uzņēmums gadā ražoja 9000 mikroskopus, un tajā strādāja 950 cilvēki. 1911. gadā Ernsts Leics nolīga Oskaru Barnaku (1879–1936) ar ideju izveidot pārnēsājamu kameru. 1912. gadā Makss Bereks (1886–1949) pievienojās Ernsta Leica uzņēmumam pēc tam, kad bija pabeidzis matemātikas un mineraloģijas studijas Berlīnē. Viņš matemātiski izstrādāja pirmo Leitz kameras objektīvu, 50 mm anastigmatu. 1913. gadā Barnaks izgudroja 35 mm kameru, izmantojot jauno objektīvu sistēmu. Mūsdienās to sauc par "UR-Leica prototipu". 1920. gadā Ernsts Leics nomira, un viņa dēls Ernsts Leics II (1870–1956) kļuva par uzņēmuma vienīgo īpašnieku. Mūsdienās Veclāras pilsētā atrodas Ernsta Leica Fotogrāfijas un fotogrāfijas tehnoloģiju muzejs.

Latvijas Universitātes muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājuma telpās atrodas liels skaits dažādos laikos ražotu un izmantotu optisku ierīču, kas ļauj saskatīt sīkus dabas objektus. Šī darbība ir neatņemama dabas izpētes sastāvdaļa. Iepazīt dabas detektīvu rīkus iespējams Kronvalda bulvārī 4, 120. telpā, iepriekš piesakoties pie kolekcijas krājuma glabātājas, rakstot uz e-pastu daiga.jamonte@lu.lv.

Izmantotie informācijas avoti:

Bruno RolovsPar fiziku un fiziķiem. Fizikas terminu skaidrojošā vārdnīca. — Rīga, Zinātne, 1989

Eugene HechtOptics. Global edition. – Boston, Pearson, 2017

Encyclopedia Britannica | Microscope

Oxford Dictionaries | Mikroskops

Sciencing | What is the Difference Between a Magnifying Glass and a Compound Light Microscope?

Harvard University Collection of Historic Scientific Instruments | Ernst Leitz (company)

Ernst Leitz Museum