Latviešu literatūra un reliģija I

I. Kalniņa

Reliģija kā viena no nozīmīgākajām pasaules uzskatu sistēmām caurauž visas kultūras parādības (arī literatūru), dodot iespēju tās analizēt kā reliģijas epifenomenus.

18.gadsimta beigu un 19.gadsimta latviešu literatūra piedzīvo ļoti intensīvu attīstību paralēli politiskajam, sociālkritiskajam un teoloģiskajam diskursam, visu šo ideju komplekss ienāk tās tekstos un veido latviešu literatūras kanonu tās izveides fāzē. Vēlākie teksti variē, recipē un papildina izstrādātos motīvus tēlus, sižetus, idejas, tēlus. Projekta uzdevums ir rekonstruēt saikni starp literārajiem tekstiem un reliģiskajām idejām un toposiem laikmetīgajā teoloģijā, reliģijas zinātnē un filozofijā. Latviešu literatūra reliģijas diskursā ir unikālā situācijā: tās formēšanās periods sakrīt ar nacionālpolitisko ideju formēšanos, kurā aktīvi iesaistījās gan latviešu rakstnieki, gan mācītāji, turklāt vairāki latviešu rakstnieki 19.gadsimtā un 20.gadsimtā bija mācītāji (J. Neikens, Apsīšu Jēkabs, A. Niedra u.c.).

Pētījumi latviešu literatūras un reliģijas diskursā ir veikti 20.- 30.gados Latvijas Republikā un pēc Otrā pasaules kara trimdā, mūsdienu uzdevums ir turpināt šo pētniecības tradīciju. Tāda var veidoties vienīgi literatūrzinātnes, teoloģijas, reliģiju vēstures un filozofijas metožu krustpunktā, kā arī pārrautās tradīcijas atjaunošanā iesaistot jaunu zinātnieku paaudzi.

Projekta mērķis ir vēsturiska un sistemātiska latviešu literatūras pētniecība reliģijas diskursā. Par pētījumu rezultātiem projekta dalībnieki ziņo gadskārtējā konferencē „Latviešu literatūra un reliģija”, kuru interešu lokā ir reliģijas un literatūras mijiedarbes jautājumi. Projekta mērķis ir dot iespēju uzstāties, diskutēt un publicēties jaunajiem zinātniekiem (vēl studējošiem gan bakalaura, gan, maģistra, gan doktorantūras programmās).

2007.gadā pētījumu un starptautiskās konferences centrā bija piētisms, herhūtisms un teoloģiskais racionālisms 18./19.gadsimta mijā un to tālākajā recepcijā, šos jautājumus skatīja asociētā profesore Māra Grudule un viņas interešu turpinātājs jaunais latviešu literatūrzinātnieks Pauls Daija, hernhūtisms Latvijā piesaista arī tā dzimtenes Čehijas izcilu latviešu valodas un literatūras zinātnieku Pavelu Štollu. Latviešu folkloras un kristietības sintēzes meklējumi un nacionālo tradīciju un kristietības ideju harmonizēšanas mēģinājumi 19.gadsimta literatūrā, kā arī tā saucamās sirds reliģijas ietekme latviešu romantismā interesē Ivetu Leitāni. Bet 20.-30. gadu autori – J. Veselis, A. Brigadere, V.Srēlerte - bija Daces Lūses un Ievu Kalniņu interešu lokā. Neparastāks temats „Ķermenis 20.-30.gadu literatūras un teoloģijas diskursā” ir Tībingenas universitātes doktorantes V. Špunes redzeslokā. Asoc.prof. O. Lāms savukārt skata sengrieķu mītu ietekmi jaunlatviešu un to sekotāju darbos, veidojot baltu mitoloģiskos epus. Latvijas Kultūras Akadēmijas maģistrante Rita Špune mūsdienu intertekstualitātes skatījumā ietvērusi arī dažāda līmeņa reliģiskos tekstus. Citi zinātnieki konferencē stāstīja gan par mūsdienu dievturību un teozofiju (G.Ozzoliņš un A. Stašulāne DU), gan trimdas literatūru (O. Senkāne no RA un I.Ratīnika no LU) un J. Poruku (V. Vecgrāvis un I.Miezīte) u.c. jautājumiem. Konferencē plašākā zinātnieku vidē pirmo reizi izskanēja jauns fakts zinātnes vēsturē – pirmā augstākā mācību iestāde ir atradusies nevis Jelgavā (Pētera Akadēmija), bet Krāslavā (Garīgais seminārs) – tā ziņoja baltu valodniece un Latgales kultūras zinātāja Lidija Leikuma.

Projektā katru gadu tiks izdoti krājumi „Latviešu literatūra un reliģija” un pakāpeniski veidosies sistemātisks pārskats par latviešu literatūru reliģiju kontekstā, pirmais LU rakstu sējums iznāks jau 2008.gada pirmajos mēnešos. (25.projekts).