Sociālo un politisko procesu mijiedarbība Latvijā Eiropas integrācijas kontekstā

Vadītāji: Dr. ped. prof. Ž.Ozoliņa, Dr. soc. prof. T.Tisenhofs Pētnieciskais projekts “Sociālo un politisko procesu mijiedarbība Latvijā Eiropas integrācijas kontekstā” tika īstenots 2004. gadā LU Sociālo zinātņu fakultātē, sadarbojoties Politikas zinātnes nodaļas un Socioloģijas nodaļas profesoriem un doktorantiem.

Uzdevums, kuru sev izvirzīja projekta darba grupa bija: aplūkot Latvijas Eiropeizācijas un ES integrācijas procesu kontekstā politisko lēmumu un sabiedrībā notiekošo procesu mijiedarbības formas, to līdzšinējās attīstības likumsakarības, kā arī nākotnē sagaidāmās problēmas un perspektīvas. Eiropeizācijas procesi, kuri pēdējo desmit gadu laikā aizvien jūtamāk skar Latviju, visai spilgti izpaužas tieši saskares punktos starp valsti un sabiedrību, politisko procesu un sociālajām problēmām, administratīvo varu un tirgus ekonomikas attīstību. Tamdēļ šie jautājumi šodien ir pelnījuši pastiprinātu sociālo zinātnieku uzmanību, lai veidotu teorētisku bāzi gan turpmāko Eiropeizācijas procesu izvērtējumam, gan arī savlaicīgai iespējamo problēmu identifikācijai.

Projekta izstrādē tika izmantota inovatīva interdisciplināra pieeja sadarbībā starp politkas zinātniekiem un sociologiem. Šāda pieeja ir atbilstoša projekta specifikai: aplūkojamā tematika aptver tik plašu pētniecības sfēru, ka tās izvērtējums vienīgi no politikas zinātnes vai socioloģijas viedokļa neizbēgami paliktu vienpusīgs. Tamdēļ interdisciplinaritāte un abas nozares pārstāvošo pētnieku piesaiste bija visai produktīva – politikas zinātnes un socioloģijas perspektīvas veiksmīgi spēja viena otru papildināt politisko lēmumu un sociālo procesu mijiedarbes izvērtēšanā.

Projekta rezultāti.

• Pie projekta izstrādes sasniegumiem pirmkārt ir jāmin pašas interdisciplinārās sadarbības formas iedibināšana un veiksmīga realizācija. Ņemot vērā šādas, metodoloģiski inovatīvas, sadarbības pieredzes trūkumu starp dažādu nozaru pārstāvjiem LU Sociālo zinātņu fakultātes ietvaros, ir jāsecina, ka abu minēto nozaru kopdarbs ir izrādījies visai produktīvs un noteikti būtu turpināms. Projekta izstrādes gaitā regulāri rīkotie pētnieciskie semināri ļāva dalībniekiem iepazīties ar citu sociālās pētniecības novirzienu metodoloģiju un rezultātiem, kā arī sadarboties konkrētu problēmu risināšanā.
• Projekta pētnieciskie rezultāti tiek publicēti īpašā, šim projektam veltītā rakstu krājumā, kurā, līdzās konceptuālam ievadam, katrs no atsevšķajiem rakstiem aplūkos konkrētu sociālo un politisko procesu mijiedarbes dimensiju. Ņemot vērā, ka šāda veida pētījumi Latvijā līdz šim nav veikti pietiekošā apjomā, ir pamats domāt, ka rakstu krājums izpelnīsies ievērību akadēmiskajās aprindās, starp valsts pārvaldes struktūrās strādājošajiem, kā arī politiski ieinteresētas pilsoniskās sabiedrības vidū.
• Viens no projekta būtiskiem rezultātiem ir tā ieguldījums LU pētnieciskās infrastruktūras attīstībā. Projekta izstrādes periods laika ziņā sakrita ar jaunas pētnieciskās struktūrvienības veidošanu LU Sociālo zinātņu fakultātē – tas ir  Sociālo un Politisko Pētījumu Institūts (SPPI), kura turpmākā darbība būs vērsta tieši uz starpdisciplināriem pētījumiem sociālajās zinātnēs. Projekts “Sociālo un politisko pētījumu mijiedarbe” šajā ziņā ir kalpojis kā pirmais veiksmīgais mēģinājums attīstīt daudzveidīgas interdisciplināras sadarbības formas, kā arī veikt jaunu pētniecības tēmu izstrādi. Šādas perspektīvas apliecināja arī rezonanse, kuru projekta prezentācija izpelnījās SPPI rīkotajā starptautiskajā konferencē “Uzrunājot nākotni” 2004. gada 11-14. novembrī.

Pētnieciskie rezultāti (īss kopsavilkums).

Neskatoties uz projekta izstrādes gaitā aplūkoto tēmu daudzveidību, tā dalībnieku pieejas sociālo un politisko procesu mijiedarbībai Latvijas Eiropas integrācijas procesu kontekstā ir iedalāmas divās lielās tematiskās grupās.

Pirmajā grupā ietilpst tie pētījumi, kuri skar Latvijas sabiedrību ietekmējošos procesus Eiropas integrācijas politiskās dimensijas perspektīvā – proti, pievēršoties jautājumam, kā ES līmeņa politiskās stratēģijas, lēmumi un orientācijas ietekmē Latvijas sabiedrību un tās perspektīvas turpmāko Eiropeizācijas procesu ietvaros. Šai pētniecības jomai tika pievērsušies pētnieki Ivo Rollis un Anda Ādamsone – Fiskoviča. LU Politikas zinātnes doktoranta Ivo Roļļa pētījums ir veltīts pašam Eiropeizācijas konceptuālajam ietvaram un tā izmaiņām ES paplašināšanās kontekstā. Šajā pētījumā, salīdzinot dažādus Eiropeizācijas procesu aplūkojuma modeļus, autors nonāk pie secinājuma, ka ES ietekme uz jaunajām dalībvalstīm pēc paplašināšanās kļūst aizvien līdzīgāka ietekmei uz t. s.“vecajām” ES dalībvalstīm. Tomēr vienlaikus, kā norāda autors, Eiropeizācijas ietekmei tieši uz jaunajām dalībvalstīm, tajā skaitā uz Latviju, piemīt tendence intensificēties un paplašināties, aizvien būtiskāk ietekmējot jauno dalībvalstu iekšpolitiku fomās, kādas nebija raksturīgas ES ietekmei uz “vecajām” dalībvalstīm.

Turpinot Ivo Roļļa konceptuālā līmenī iezīmēto uzstādījumu, socioloģijas doktorante Anda Ādamsone – Fiskoviča pievēršas konkrētai ES ietekmes jomai – inovāciju politikai. Šis jautājums, būdams samērā jauns Latvijas politiskajā dienaskārtībā, pēdējā laikā ir ieguvis īpašu aktualitāti Eiropas integrācijas procesu kontekstā. Zinātnes un tehnoloģiju nozīmes pieaugums, sabiedrībai modernizējoties, Latvijas gadījumā iet roku rokā ar integrāciju ES un tās ietvaros izstrādātajām inovāciju politikas stratēģijām. Ādamsone – Fiskoviča savā pētījumā pievēršas arī inovatīvo norišu neviennozīmīgajām sekām: zinātnes un tehnoloģijas iespēju pieaugums nepieciešami saistās arī ar sociālu, ekoloģisku un kulturālu risku pieaugumu sabiedrībā. Valsts inovāciju politika, kā arī tās pieskaņošana ES stratēģiskajām orientācijām tamdēļ prasa visai sabalansētu pieeju un izvērtējumu.

Otrajā grupā strādājušie pētnieki par savu analīzes priekšmetu bija izvirzījuši nevis ES politisko lēmumu ietekmi un attīstības dinamiku, bet gan vērsa savu uzmanību uz tiem Latvijā notiekošajiem sociālajiem procesiem, kurus dažādās formās ietekmē Eiropeizācija, šādi, savukārt, atstājot iespaidu uz sabiedrības politiskajām orientācijām un aktivitāti. Tādējādi, ja pirmā pētnieku grupa aplūkoja sociālo un politisko procesu mijiedarbību galvenokārt politikas plānotāju un īstenotāju perspektīvā, tad otrā pētnieku grupa vairāk pievērsās Eiropeizācijas procesu analīzei no to dalīnieka – sabiedrības locekļa - perspektīvas.

Nozīmīgu vietu starp šiem pētījumiem ieņem socioloģes Evijas Kļaves darbs “Sociolingvistiskā šķelšanās Latvijā etnopolitisko diskursu un Eiropeizācijas kontekstā”. Autore šeit norāda, ka pašos ES politikas pamatos liktais kultūras plurālisms Latvijas kontekstā var nebūt ne tuvu tik produktīvs, kā to paredz ES integrācijas idealizētais modelis. Lieta tā, ka Latvijas divu lielāko valodas kopienu – latviešu un krievu - ietvaros pastāv atšķirīgi etnopolitiskie diskursi, kuri nesekmē vienotas politiskās nācijas un  stabilas, integrētas sabiedrības veidošanos. Etnopolitisko diskursu konfrontācija Kļaves pētījumā tiek  aplūkota kā pamats sociolingvistiskās šķelšanās procesam Latvijā, turklāt pētījumam ir izvēlēta etnopolitiskā diskursa horizontālā (t.i., starp iedzīvotājiem) cirkulējošie diskursi. Par pamatu pētījumam ir izvēlēti krievu sociolingvistiskās grupas skolu jaunieši, kuru etnopolitiskie diskursi, neskatoties uz valsts piekopto integrācijas politiku, ir visai tāli no tiem priekšstatiem par valsts politisku stabilitāti un iedzīvotāju solidaritāti. Īpaša uzmanība šajā pētījumā tiek veltīta arī mazākumtautību izglītības reformai, kuras iespaids uz etnopolitisko diskursu visai labi parāda dažādās sabiedrības daļās valdošās attieksmes.

Aijas Lulles pētījums “Eiropeizācija augsti kvalificēta darbaspēka imigrācijā Latvijā”, izmantojot līdzīgu pieeju, analizē sabiedriskās dzīves jomu, kurā ES integrācijas iespaids ir visai noteicošs. Starptautisko organizāciju migrācijas modelis ir gan instruments, gan rezultāts sociālo un ekonomisko procesu transformācijai ceļā uz Eiropas Savienību. Migrācijas modelī radīto un reproducēto zināšanu un prasmju nodošana ir būtisks faktors, kas spēj joprojām padziļināt Latvijas integrāciju ES. Pētījuma autore cenšas sniegt arī praktiskas rekomendācijas minēto problemu risinājumam, norādot, ka Latvijai ir jāizvēlas, ko tā izcelsies pārējo ES valstu vidū. turklāt tas būtu jādara steidzami, jo arī citām valstīm ir līdzīgas problēmas. Tā piemēram, Rīga varētu būt augsti kvalificētu pakalpojumu metropole, kas prasītu arī ārvalstu speciālistu piesaisti, un “internacionālas” vides radīšanu. Šajā virzienā veikti pasākumi spētu radīt priekšnoteikumus labvēlīgas vides piemērošanai atsevišķā aģenta vajadzībām, kuras ir neapšaubāmi svarīgas modernai un uz nākotni orientētai sabiedrībai.

Eiropeizācijas procesu ietekme uz sabiedrības locekļu orientācijām atrodas arī politikas zinātnes doktoranta Ivara Ijaba pētījuma centrā, kurš par savu tēmu bija izvēlējies Latvijas pilsoniskās sabiedrības attīstības perspektīvas. Ijabs savā darba iesākumā pievēršas sabiedrības un valsts attiecību traktējumam Eiropas politiskajā domā, norādot uz to īpašo pašvērtību, kura šajā tradīcijā vienmēr ir piemitusi pilsoņu kopīgai runai un rīcībai publiskajā telpā, kā arī analizējot tos šās specifiski “politiskās” aktivitātes sabrukuma iemeslus, kādi tie parādās politikas teorētiķu Hannas Ārentes un Karla Šmita darbos. Pēc tam autors pievēršas Latvijas pilsoniskās sabiedrības attīstības perspektīvām gan retrospektīvi, t.i., uz ekonomiskās stabilitātes iedibināšanu vērstajā “bremzētās demokrātijas” periodā pēc neatkarības atjaunošanas, gan arī attiecībā uz tām kopumā pozitīvajām perspektīvām, kuras Latvijas pilsoniskās  sabiedrības attīstībai varētu sniegt Eiropas integrācija.