LU 81. starptautiskās zinātniskās konferences atklāšanas Akadēmiskā plenārsēde. © Foto: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas departaments

Šodien Latvijas Universitātē (LU) ar akadēmisko plenārsēdi tika atklāta LU 81. starptautiskā zinātniskā konference. Tā kā pašreizējās starptautiskās situācijas un Ukrainas kara kontekstā saprotam, cik nozīmīga loma ir Ziemeļatlantijas aliansei un mūsu līdzdalībai tajā, tad ar ziņojumu par alianses attīstību un nozīmi uzstājās NATO ģenerālsekretāra vietniece Baiba Braže.

LU rektors profesors Indriķis Muižnieks, atklājot plenārsēdi, akcentēja, ka plenārsēde tradicionāli ir veltīta Latvijas Republikas de iure atzīšanas gadadienai un, atsaucoties uz šo svarīgo datumu, vienmēr tā tiek saistīta ar starptautiski nozīmīgu referātu, kas parāda Latvijas nozīmi līdzdalībā starptautiskos procesos.

Uzrunājot auditoriju, rektors akcentēja, ka arī LU ir palielinājusi pētījumu klāstu, kas saistīti ar valsts aizsardzību, kā arī kopīgi ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un ministrijām rīkos semināru par sadarbību civilās aizsardzības spēju stiprināšanā.

Otrajā plenārsēdes daļā ar referātu "Alianse attīstības procesā: kāpēc mums vajag NATO kā nekad agrāk?" (“Evolving Alliance: Why we need NATO more than ever”) uzstājās NATO ģenerālsekretāra vietniece B. Braže.

NATO ģenerālsekretāra vietniece vispirms izteica pateicību LU par vērtīgo ieguldījumu viņas izglītībā un karjerā.

Priekšlasījumā par Ziemeļatlantijas aliansi B. Braže uzsvēra, ka tā ir pastāvīgi mainīga un uz attīstību vērsta organizācija, kuras pamatā ir Vašingtonas līgums ar 14 pantiem, kas ir ļoti skaidri, precīzi, bet vienlaikus arī vispārīgi.

Alianses veidošanos un vēstures posmus B. Braže referātā apskatīja no divu teoriju skatu punkta: no starptautisko organizāciju teorijas jeb kā attīstās institūcijas un kas tās ietekmē, un no vēsturiskā institucionālisma jeb vēsturisko posmu teorijas, nosakot, kas ir tie aspekti, kas izraisa lielas pārmaiņas.

NATO ir politiski militāra alianse un vienlaicīgi arī starptautiska organizācija, kuras sastāvā sākotnēji bija 12, bet tagad jau 30 dalībvalstis, un NATO līguma 5. pants nosaka, ka tās palīdzēs viena otrai, ja būs tāda vajadzība.

Atskatoties uz Vašingtonas līguma slēgšanas laiku – 1949. gadu – B. Braže uzsvēra, ka Baltijas valstīm tajā laikā vēl bija cerība, ka Rietumi nāks palīgā, bet Rietumiem pastāvēja PSRS neatzīšanas politika.

Pirmais lielais kritiskais posms NATO bija 20. gadsimta 50. gadi. Tad lielā mērā starptautiskā dalījuma līnijas Eiropā jau bija iezīmējušās. Bija Vinstona Čērčila runa par dzelzs priekškaru, Harija Trūmena plāns par PSRS ierobežošanu u. c. Rietumi neiejaucās apvērsumā Čehoslovākijā 1948. gadā, bet ASV sniedza palīdzību Grieķijai un Turcijai pret komunisma spēku paplašināšanos.

B. Braže akcentēja, ka vēsturiskā posmā, kad ģeopolitiski ir lielas izmaiņas, līderim ir ļoti liela loma – ir iespēja mainīt organizāciju un pieņemt tādas izmaiņas, kas ietekmē tālākos notikumus. Tāds vēsturiski būtisks satricinājums bija Korejas karš, tas parādīja, ka ļoti īsā laikā komunistu atbalstītā Ziemeļkoreja spēja samērā tālu ievirzīties Dienvidorejā, lai gan pēdējo atbalstīja ASV. Tā kontekstā tapa skaidrs, ja izvērstos konvencionāls konflikts Eiropā, Eiropas valstis nevarētu sevi aizstāvēt.

Tāpēc sākās nopietnas sarunas un tie bija konkrēti cilvēki, kas 50. gadu sākumā nolēma pielikt pūles, lai NATO izveidotu par spēcīgu organizāciju ASV pārstāvju vadībā, kā norādīja B. Braže. Dvaits D. Eizenhauers kļuva par pirmo NATO augstāko virspavēlnieku, Viņš veica svarīgu darbu, dodoties uz sarunām ar Eiropas valstīm, lai izveidotu integrētu NATO struktūru. 1954. vienojās par Rietumvācijas pievienošanos aliansei, jo lēmums bija, ka Eiropas aizsardzība jāveic pēc iespējas tālāk uz Austrumiem, un bez Vācijas līdzdalības tas nebūtu iespējams.

B. Braže uzsvēra, ka tas bija lielais izmaiņu posms, kas nodrošināja, ka NATO ir ne tikai politisku mērķu alianse, bet arī kā reāla spēcīga starptautiska organizācija, ar pastāvīgu militāru struktūru, ar virsvadību, arī ar savu birokrātiju.

Kā būtisks NATO adaptācijas posms referātā tika minēti 90. gadi, ko arī mūsu tauta zina vislabāk, jo bija līdzdalīga, palīdzot sabrukt PSRS. “Esmu lepna par to lomu, ko spēlēja Baltijas valstis 90. gados. Uzņēmās līderību, lai panāktu pārmaiņas, kas citā vēstures posmā nebūtu iespējamas. Mūsu loma zināmā vēstures posmā ir ārkārtīgi būtiska, lai uzņemtos līderību, ieviestu pārmaiņas un panāktu rezultātu,” uzsvēra B. Braže.

Savukārt 2001. gada 11. septembris pilnībā mainīja ASV izpratni par to, kas ir sabiedrotie un kādi ir NATO uzdevumi. Tas devas iespēju Baltijas valstīm pietuvoties NATO. Tajā laikā pat Krievija sadarbojās ar NATO, tomēr situācija, kas deva signālu, ka Krievijas ārpolitika mainās, bija notikumi Gruzijā, jau pirms iebrukuma 2008. gadā.

Analizējot situāciju 2014. gadā, kad notika Krievijas pakāpeniska invāzija un agresija pret Ukrainu, B. Braže atklāja, ka NATO nebija īsti gatava šādam scenārijam. Tāpēc tas uzskatāms par nākošo kritisko posmu NATO vēsturē. 2022. gadā NATO bija daudz gatavāka notikumiem Austrumos, jo NATO transformācija jau bija notikusi, bija izveidots jauns izlūkošanas zars, kur valstis daudz ciešāk sadarbojās, bija datu analīze, proaktīvāka iesaiste informācijas iegūšanā un izplatīšanā u. c. Militārie kolēģi iniciēja arī NATO militārās stratēģijas maiņu. Tagad ir pilnīgi cits gatavības veids un citādi tiek veidotas mācības, uzsvēra B. Braže.

“NATO nav tiešu militāru draudu un tā ir gatava atvairīt draudus, ja tādi parādītos. Tas ir būtiskais, kas attiecas arī uz Latvijas drošību,” norādīja B. Braže, piebilstot, ka nekas nav noslēdzies – joprojām notiek iekšējās izmaiņas gan NATO, gan dalībvalstīs. NATO ģenerālsekretāra vietniece uzsvēra, ka jāturpina stiprināt iekšējo gatavību NATO ietvaros, spēku un spēju piemērošanu, lai “mēs būtu gatavi visām situācijām, kā arī jāstiprina starptautiskā sadarbība ar līdzīgi domājošiem partneriem visā pasaulē”.

B. Braže uzteica NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu par līderību un aktīvo rīcību, kā arī Baltijas valstu un Polijas līderību, sniedzot atbalstu Ukrainai, jo “šis vēstures posms atkal ir tāds, kur nepieciešama aktīva rīcība un jāapzinās, ka nekas nerodas pats no sevis, ka strādājot ir nepieciešama misijas apziņa”.

Plenārsēdes izskaņā LU profesori un viesi uzdeva vairākus aktuālus, ar pašreizējo starptautisko situāciju saistītus jautājumus, uz kuriem saņēma arī plaši izvērstas un informējošas atbildes.

Interesentiem bija iespēja piedalīties plenārsēdē arī neklātienē, vērojot tiešraidi LU tīmekļvietnē.


Drīzumā portālā varēsiet skatīt arī plenārsēdes ierakstu.

 

Share

Related Content

LU 81. konferenci atklās NATO ģenerālsekretāra vietniece Baiba Braže
10.02.2023

LU 81. konferenci atklās NATO ģenerālsekretāra vietniece Baiba Braže