Vieglā valoda Latvijā: sarežģītais ceļš starp zinātni un sabiedrību

Sarunā ar “Alma Mater” redaktori Ievu Lazdiņu pētniece stāsta par vieglās valodas vietu latviešu valodas sistēmā, savu ceļu zinātnē, motivāciju un to, kāpēc piekļūstama valoda ir demokrātijas jautājums. Ikdienā viņa ir vijoļspēles skolotāja Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, biedrības “Dauna sindroms Latvija” līdzdibinātāja un valdes locekle, LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente, LU kopā ar kolēģi izveidojusi un vada kursu par vieglo valodu, kā arī aktīvi darbojas iekļaujošas sabiedrības veidošanā. 

Novembrī Latviju pārstāvēji starptautiskās universitāšu alianses FORTHEM īsformāta prezentēšanas konkursa finālā, iepazīstinot ar savu pētījumu par vieglās valodas lietojumu un nozīmi sabiedrībā. Kāds bija tavs galvenais vēstījums konkursā un ko vēlējies, lai klausītāji no tā atceras?

Konkursā galvenais fokuss bija uz aicinājumu ieraudzīt, cik daudziem cilvēkiem ir nepieciešama piekļūstama un saprotama informācija, nevis saturs, kādu esam pieraduši pasniegt sev ērtā veidā. Man bija četras minūtes, lai izstāstītu sava pētījuma galveno vēstījumu. Savā disertācijā, kas jau ir apstiprināta Latvijas Zinātņu padomē un kuru pavisam drīz drīkstēšu aizstāvēt, specifiski koncentrējos uz latviešu valodu, tās sistēmu un vieglās valodas vietu tajā. Konkursā uzsvēru, kam vieglā valoda var būt noderīga. Bieži valda uzskats: ja cilvēks nespēj izlasīt, tā ir viņa paša problēma. Mans vēstījums bija aicinājums ieraudzīt, ka daudzi cilvēki nevar brīvi lasīt nevis negribēšanas, bet objektīvu iemeslu dēļ.

Vai ir arī kāda statistika?

Pasaules Veselības organizācija norāda, ka aptuveni 15 % pasaules iedzīvotāju ir nepieciešama pielāgota informācija. Tas neattiecas tikai uz vieglo valodu, tomēr apjoms ir ievērojams. Latvijā par šo jomu datu trūkst, un sabiedrībā joprojām valda skepses pilna attieksme pret risinājumiem, kas veicina iekļaušanu. Pastāv uzskats, ka visiem jāiekļaujas vienotā standartā, bet cilvēki ar atšķirīgām vajadzībām nereti jau no agras bērnības tiek atstumti. Rezultātā visa atbildība bieži gulstas uz ģimenēm, kurām pašām jāmeklē risinājumi. Tāda ir arī mana pieredze.

Konkursā saņēmi daudz komplimentu. Kurš komentārs tevi aizkustināja visvairāk?

Konkursā piedalījās deviņi dalībnieki no dažādām valstīm. Latvijā esmu pieradusi, ka vieglā valoda bieži netiek uztverta kā nopietna pētniecības joma. Šajos gados nereti esmu sastapusies ar nievājošu attieksmi: “Ko tur vispār var pētīt?” vai “Kad vieglā valoda būs izpētīta, tad varēsi pētīt ko citu.” Neesmu dzirdējusi, ka tā teiktu par kādu citu valodniecības nozari, piemēram, onomastiku vai dialektoloģiju.

Francijā mans iekšējais kritiķis bija ļoti skaļš – apkārt doktoranti prezentēja par matemātisko vienādojumu lietošanu, lai magnētiskajā rezonansē nebūtu jāizmanto kontrastviela, krabju nozvejas rādītāju kontroli sugu saglabāšanai, nanomateriāliem apģērbā baktēriju iznīcināšanai… Bet es runāju par vieglo valodu. Vai mana tēma ir pietiekami zinātniska? Visi taču ir dzirdējuši, kas ir vieglā valoda – kas tā vispār par zinātni?

Tāpēc bija aizkustinoši pēc prezentācijas saņemt komentārus no citiem, kas par manu tēmu iepriekš nebija domājuši, ka tā ir būtiska globālā mērogā un par to vajadzētu runāt biežāk. Klausoties citus, man šķita, ka viņi runā par pasaules lietu kārtības maiņu, tikai es ne. Pēc prezentācijas pie manis nāca cilvēki un teica, ka mans stāsts tieši ir par to. Šī pieredze bija spēcīgs stimuls turpmākajiem centieniem.

Domāju, ka daudzi jauc vieglo valodu ar vienkāršo. Kādas ir atšķirības?

Vieglās un vienkāršās valodas termini un definīcijas nav pilnībā nostiprināti, valsts līmenī nav vadlīniju vai atbalsta institūciju. Turklāt ne vieglā, ne vienkāršā valoda vēl nav kļuvušas par ierastu praksi. Tāpēc arī tāds sajukums.

Vieglā valoda ir specifiska valodas forma cilvēkiem ar īslaicīgām vai pastāvīgām uztveres grūtībām: valodas apguvējiem, cilvēkiem pēc insulta vai ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kā arī vecumā, samazinoties prāta asumam. Tā ļauj uztvert tekstu no pirmā līdz pēdējam burtam. Tas, ka vieglo valodu reizēm izmantojam, lai ātri saprastu galveno, nav primārais mērķis.

Savukārt vienkāršā valoda ir domāta ikvienam, kas nav jomas speciālists. Tajā nav profesionālā žargona, sarežģītu teikuma konstrukciju. Ikviens noteikti ir kaut reizi dzīvē saņēmis līgumu, kur teikumi ir tik gari un sarežģīti, ka vairs neatceries to sākumu un nesaproti, uz ko attiecas palīgteikumi vai paskaidrojošā informācija. Lūk, vienkāršā valoda paredz, ka šādus dokumentus sakārto. Tātad vieglā valoda paredzēta cilvēkiem ar uztveres grūtībām, savukārt vienkāršā valoda palīdz ikvienam, kas nav jomas speciālists.

Saprotu, ka vieglās valodas koncepts nāk no Skandināvijas, un viņiem tas jau sen ieviests.

Jā, gribētu pirmsākumu piedēvēt Zviedrijai – sešdesmito gadu beigās mainījās attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti, un tie pamazām kļuva par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Sākās sabiedriskās kustības un piekļūstamas informācijas nodrošināšana, ko salīdzinoši ātri pārņēma arī kaimiņvalstis. Zviedrijā vieglo valodu sāka uztvert kā līdzekli, kas ļauj cilvēkam būt sabiedrības daļai arī tad, ja viņš nevar izpildīt visus standartus. Tas bija cieši saistīts ar cilvēktiesībām – tiesībām uz informāciju, brīvību un neatkarību. Latvijā par to runājam, taču praksē vēl esam ceļa sākumā.

Kā tu izvēlējies savu disertācijas tēmu – kāpēc tieši vieglā valoda?

Disertācijas tēma loģiski izrietēja no mana maģistra darba un pēc tam arī praktiskajiem un pētnieciskajiem centieniem projektā PERLSI (Promoting Easy-to-Read Language for Social Inclusion). Sākot darbu šajā jomā, sapratu, ka pret vieglo valodu sabiedrībā izturas ļoti skeptiski. Man ļoti iespiedies atmiņā kāds komentārs, ko izlasīju, pētot cilvēku viedokli par vieglo valodu sociālajos medijos: “Vieglā valoda ir kā krējuma izstrādājums, pilns ar kaitīgām vielām”. Gribēju šo attieksmi mainīt. Arī vieglā valoda ir latviešu literārā valoda.

Promocijas darba galvenais mērķis bija izpētīt, vai vieglajā valodā ir kas tāds, kas neatbilst latviešu literārajai valodai. Secinājums: vieglajā valodā netiek izmantoti visi valodas izteiksmes līdzekļi, kas ir latviešu literārajā valodā, bet tie, kas tiek izmantoti, pilnībā atbilst latviešu literārās valodas normām. 

Man bija viegls un reizē arī grūts uzdevums, jo esmu Latvijā pirmā, kuras promocijas darbs ir par vieglo valodu. Tajā vēlējos ne tikai apkopot visu, ko esmu iemācījusies pēdējo piecu gadu laikā, bet arī atstāt vietu turpmākajiem pētījumiem. Tas būs labs resurss maģistra un bakalaura studentiem, kuri nākotnē vēlēsies rakstīt par vieglo valodu. Šobrīd zinātniskās literatūras Latvijā ir ļoti maz.

Ceru, ka Latvijā pieaugs informētība par vieglo valodu, un tas ļaus par to runāt kā par leģitīmu komunikācijas līdzekli. Vieglajai valodai sabiedrībā bieži piekabināti aizspriedumi – mēs joprojām neesam iemācījušies pieņemt, ka cilvēkiem var būt atšķirīgas vajadzības.

Viens no izplatītajiem uzskatiem ir, ka vieglā valoda var negatīvi ietekmēt latviešu valodu?

Nezinu, kāpēc, bet cilvēki baidās, ka turpmāk skolās un grāmatniecībā kopumā būs pieejamas tikai un vienīgi grāmatas vieglajā valodā. Taču vieglā valoda nav alternatīva literatūrai – tā darbojas kā brilles tiem, kam ir vāja redze. Vienlīdzība nenozīmē visiem dot vienu un to pašu, bet katram to, kas vajadzīgs. Piemēram, pētījumos Vācijā seniori atzina, ka nelasa tekstus vieglajā valodā, jo tie viņiem nedod jaunu informāciju. Savukārt tie cilvēki, kam nepieciešams atbalsts, to izmanto.

Neviens nededzinās “Mērnieku laikus” vai neieviesīs tos obligātajā literatūrā vieglajā valodā. Taču cilvēkiem, kuri nespēj izsekot oriģinālam sarežģītās valodas dēļ, arī ir tiesības lasīt. Kāpēc viņiem to liegt? Vieglā valoda ir reducēta – bez tēlainības un sinonīmu rindām – taču tā ļauj piekļūt stāstiem un pasakām tiem, kas citādi paliktu ārpusē. Neredzu iemeslu, kāpēc stāsti un pasakas vieglajā valodā nevarētu pastāvēt līdzās oriģināliem. 

Kāpēc tev pašai šis jautājums ir svarīgs? Redzu, ka par to dedz!

Man ir divi bērni. Jaunākajam ir Dauna sindroms. Nekad nebūtu iedomājusies par līdzekļu lietojamību cilvēkiem ar invaliditāti, ja man pašai nebūtu bērns ar Dauna sindromu. Esmu audzināta ģimenē, kur izcilība bija norma, tāpēc ilgi bija grūti saprast realitāti, kurā kāds nesaprot, kaut arī trīs reizes izskaidrots. Mans dēls mani ieveda pasaulē, kur mēs visi esam tik dažādi. Ne mirkli nenožēloju, ka tur esmu nonākusi – ir vērtīgi ieraudzīt kaut ko tālāk par savu ego.

Tomēr daļēji mana motivācija varbūt izklausīsies skarbi – es nevēlos visu mūžu dzīvot ar saviem bērniem. Vēlos, lai viņi ir patstāvīgi un viņiem ir pašiem savas dzīves. Pašreizējā situācijā Latvijā manam dēlam nav reālu iespēju dzīvot patstāvīgi, jo viņš neatbilst tiem standartiem, kas tiek uzlikti bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem. Ja mēs runāsim tikai par to, ka bērni ar traucējumiem ir jāremontē, bet ne par vidi, kurā cilvēki ar atšķirīgām vajadzībām var īstenot savu potenciālu, viņš visu mūžu būs spiests dzīvot kopā ar mani.

Vai promocijas darbu arī rakstīji vieglajā valodā?

Nē. Domāju, ka zinātnē un likumdošanā vieglā valoda nekad nekļūs par primāru vai pilnībā leģitīmu saziņas veidu – drīzāk par papildinājumu tam, kā šajās jomās jau strādājam.

Starp citu, kāda kolēģe Vācijā, kura aizsāka mutvārdu tulkošanu vieglajā valodā, stāstīja, ka viņas maģistra darbam bijušas divas versijas – viena oficiālajai iesniegšanai un otra vieglajā valodā.

Ir arī universitāte, šķiet, Beļģijā, kur pirms darba aizstāvēšanas autoram tiek dots laiks savu pētījumu klātesošajiem izskaidrot vienkāršajā valodā. Manuprāt, tā ir ļoti laba iniciatīva, jo akadēmiskajās aizstāvēšanās nereti gadās, ka cilvēki ārpus nozares no sacītā nesaprot gandrīz neko.

Tu aktīvi piedalies arī starptautiskās konferencēs, pārstāvot Latviju un vieglo valodu.

Jā. Pasaulē šī pētniecības joma šobrīd strauji attīstās, tāpēc ir būtiski starptautiskajās konferencēs skaidri parādīt, ka arī Latvijā pie tā strādājam. Ir izveidojušās nozīmīgas sadarbības ar kolēģiem Zviedrijā, Vācijā, Slovēnijā un citur. Projektu kontekstā Latvija jau tiek uztverta kā līdzvērtīgs partneris. Kad top jaunas iniciatīvas, kolēģi zina, ka varam likt galvas kopā. Esmu prezentējusi Latvijas pieredzi Portugālē, Vācijā, Somijā, Lietuvā, Itālijā un Austrālijā, un ir prieks redzēt, ka idejas, kas radušās šeit, tiek pārņemtas arī citās valstīs. Tas apliecina, cik svarīgi ir, ka šī joma ir pārstāvēta arī starptautiski.

Kopā ar LU pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docenti valodniecības doktori Diti Liepu mēs esam pirmās, kas Latvijā vieglajai valodai tik nopietni pievērsušās pētnieciskā līmenī. Lai gan vieglā valoda pie mums pastāv jau vairāk nekā 25 gadus, tā galvenokārt attīstīta praksē – balstoties intuīcijā, pieejamajos resursos un iespējās. Mani interesē saprast vieglo valodu zinātniski: no kā tā sastāv, kāda ir tās vēsture, kādi procesi notiek pasaulē un kāds ir tās tiesiskais ietvars. Šādam fokusētam skatījumam Latvijā līdz šim pievērsts maz uzmanības. 

Manā akadēmiskajā ceļā izšķiroša bijusi Dites Liepas un darba vadītājas LU profesores Inas Druvietes klātbūtne un atbalsts – bez viņām akadēmiskajā vidē mani, visticamāk, vēl ilgi neuztvertu nopietni. Viņām vieglā valoda ir blakus temats, man – centrālais.

Kas notiek citur pasaulē vieglās valodas jomā?

Pasaulē notiek ļoti daudz, un interesanti ir tas, ka katrā valstī vieglā valoda attīstās mazliet citā virzienā. Tieši tāpēc starptautiskā pieredze ir tik svarīga – pirmkārt, lai ieraudzītu jaunas perspektīvas un saprastu, ko vēl var darīt, un, otrkārt, lai neatkārtotu to, ko kāds jau ir izpētījis.

Spānijā daudz strādā ar audiovizuālajiem materiāliem. Zviedrijā izdod ļoti daudz daiļliteratūras vieglajā valodā. Vācijā vieglā valoda ir nostiprināta tiesību aktos – pastāv obligāta prasība piedāvāt materiālus vieglajā valodā. Ir milzīgs tirgus, universitātes, kur pēta, kā lasītāji lasa šos tekstus, izmantojot īpašas iekārtas un analizējot lasīšanas secību. Tur tiek īstenoti arī lieli projekti, kuros tīmekļvietnes ar vienu klikšķi ļauj pāriet no standarta teksta uz tekstu vieglajā valodā.

Somijā ļoti daudz strādā ar vieglo valodu, jo somu valoda ir sarežģīta, un pastāv stingra prasība, ka ikvienam, kurš dzīvo Somijā, valoda ir jāprot. Tāpēc somi aktīvi piedāvā plašu saturu vieglajā valodā, lai cilvēkiem būtu vieglāk valodu iemācīties. Tur pat ir slimnīca, kur jau vairāk nekā desmit gadus visi pacientiem paredzētie materiāli tiek izsniegti tikai vieglajā valodā.

Slovēnijā īpaši aktīvi iesaista pašus lasītājus – notiek kursi, kuros māca, kā kļūt par labu teksta vērtēšanas ekspertu, kādas prasmes nepieciešamas, lai piedalītos komisijās, kas vērtē teksta funkcionalitāti. Tur ļoti daudz strādā tieši ar mērķa grupām.

Lai uz kuru valsti skatītos, katrā var ieraudzīt kaut ko specifisku. Domāju, ka arī mums vienkārši ir jāturpina darīt. Kamēr man būs spēks, turpināšu sadarboties ar ārvalstu pētniekiem, jo no viņiem gūstu ļoti daudz zināšanu. Mani tur jau pazīst, un Latvijas vārds vieglās valodas pasaulē ir kļuvis daudz redzamāks.

Vai Latvijai ir kas tāds, ar ko varam lepoties vai kas mūs atšķir?

Mums ir Latvijas Radio ziņas vieglajā valodā. Ļoti maz valstīs ir sabiedriskais medijs, kas regulāri raida vieglajā valodā, tāpēc Latvijas Radio ziņas plkst. 21.00 ir īsts dārgums. Protams, par kvalitāti var diskutēt, un radio pie tā jau strādā, taču pati ideja ir ārkārtīgi nozīmīga. Ja cilvēkiem Latvijā jautā, vai viņi ir dzirdējuši par vieglo valodu, daudzi min tieši šīs ziņas.

Lepojos arī ar rakstniecības konkursu – ideju pārņēmām no Slovēnijas, kur šāds konkurss jau bija noticis. Tā rezultātā Latvijā tapuši stāsti vieglajā valodā. Dažās valstīs daiļliteratūra vieglajā valodā ir plaši pieejama, piemēram, Ziemeļvalstīs, taču, skatoties plašāk Eiropā, šādu grāmatu patiesībā nav daudz. Vieglā valoda joprojām galvenokārt tiek izmantota sadzīviskai informācijai – norādēm, instrukcijām, paziņojumiem. Tāpēc arī šajā jomā Latvijai ir, ar ko lepoties.

Par rakstniecības konkursu turpinot – pateicoties tev, iznākušas pirmās oriģinālliteratūras grāmatas Latvijas grāmatniecības vēsturē, kas tapušas vieglajā valodā. Pastāsti par tām!

Stāsti vieglajā valodā ir mans trešais bērns! (Smejas.) Kādreiz dzirdēju pārmetumus no praktiķiem, ka Universitāte tikai sausi runā teoriju. Tā nav patiesība, un šādi viedokļi mani sadusmo. Es gribu, lai cilvēki redz, ka mēs ne tikai teorētiski runājam par vieglo valodu, bet arī radām praktiskus materiālus, kas pieejami lasītājiem. 

Pirmais konkurss bija PERLSI projekta vadītājas ideja – viņa ieraudzīja konkursa vērtību sadarbībā ar slovēņiem. Pirmajā konkursā pieteicās pieci dalībnieki. Kad projekts beidzās, nolēmām, ka konkurss ir jāturpina. Šis konkurss ir arī vienīgā sadarbība LU ar Vieglās valodas aģentūru. Turpinot konkursu, gan LU, gan Vieglās valodas aģentūra devās pie rakstniekiem stāstīt par vieglo valodu, veicām reklamēšanas darbu. Un tad jau otrajā konkursā tika iesniegts 31 darbs, savukārt šogad, trešajā konkursā – 35 darbi. Tieši konkursam iesniegtie darbi arī veido Stāstus vieglajā valodā.

Mana kvēlākā vēlme bija, lai grāmatas nonāk arī grāmatnīcās. Pēc otrā konkursa pusotru gadu aktīvi darbojos, lai to panāktu: uzrunāju izdevējus, meklēju ilustrāciju autoru. Ideju īstenot piekrita AS “Valters un Rapa”. Grāmatas tiek pirktas, pat ja par to skaļi nerunā – pirmajam izdevumam jau izdota papildu tirāžu.

Liels prieks, ka līdz ar šo projektu “Valterā un Rapā” sāka strādāt Marta Leimane, kura ir ļoti iedegusies – sāka ar stāstiem vieglajā valodā, bet nu jau arī veido izdevumus lasītājiem ar disleksiju un citām lasīšanas grūtībām, paplašinot piekļūstamās literatūras piedāvājumu.

Kad tu pati pirmo reizi saskāries ar vieglo valodu?

Kad 2021. gadā rakstīju savu otro maģistra darbu LU studiju programmā “Konferenču tulkošana”. Ilgi nevarēju izvēlēties tēmu – gribēju, lai darbs būtu pēc būtības, ne formāli. LU profesors Andrejs Veisbergs vairākas manas piedāvātās tēmas noraidīja – vai nu tās bija daudz pētītas, vai arī grūti iegūstami dati. Vienu rītu pamodos ar domu: bez mūzikas zinu arī par cilvēkiem ar invaliditāti. Biju pārliecināta, ka pasaulē noteikti ir mutvārdu tulkošana cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Pieteicu tēmu, apstiprināja, taču nebiju pārbaudījusi literatūras pieejamību. Un tad es sāku meklēt… Neko nevarēju atrast, biju nelaimīga!

Nejaušības dēļ caur savas biedrības e-pastu uzzināju par konferenci Vācijā, kur tika piedāvāta satura mutvārdu tulkošana vieglajā valodā. Sazinājos ar tulci, kura šo iniciatīvu bija aizsākusi, un intervija bija ļoti vērtīga. Līdz tam neko nevarēju atrast, jo nezināju pareizos terminus angļu valodā un lielākā daļa informācijas bija vācu valodā. Pat Vieglās valodas aģentūra Latvijā tolaik nezināja, ka Vācijā notiek mutvārdu tulkošana vieglajā valodā.

Tavs pirmais maģistrs iegūts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vai tava pieredze mūzikā apvienojumā ar tulkošanu ir palīdzējusi izprast vieglo valodu? 

Tieši saistībā ar vieglo valodu – nē, bet konferenču tulkošanā noteikti. Sēdēt tulku kabīnē, klausīties, tulkot citā valodā un vienlaikus uztvert nākamo runātāju ir ļoti līdzīgi spēlēšanai orķestrī. Tās ir tās pašas prasmes un maņas: seko notīm, ar acu kaktiņu redzi diriģentu, ar rokām spēlē, ar prātu jau esi soli priekšā, ievēro atzīmes notīs. Informācijas apstrāde ir pārsteidzoši līdzīga.

Vai vieglajā valodā rakstīt ir viegli?

Rakstīt vieglajā valodā ir grūti – tā prasa labi pārzināt valodu un spēt izteikties precīzi un skaidri. Svarīgi ir ne tikai izvēlēties pareizos vārdus, bet arī domāt par teksta niansēm un plūdumu. Tā ir prasme, ko var izkopt, bet tas prasa gan teorētiskās zināšanas, gan aiziešanu pie saviem lasītājiem, lai saprastu, kā viņi to lasa un cik veiksmīgi esi ticis galā.

Vieglajā valodā fokuss ir uz to, lai teksts būtu jēgpilns un saprotams konkrētai auditorijai. Piemēram, jauniešiem ar dzirdes grūtībām vārds noslēgts nozīmē tikai aizvērts, aiztaisīts ciet, nevis noslēgts cilvēks.

Mēs esam pieraduši domas ietērpt birokrātiskās frāzēs un bieži nepamanām, cik daudz lieku vārdu piekabinām. Gribot pateikt vairāk, nereti pasakām neskaidrāk. No valodas pazūd darbības vārdi: mēs vairs nestrādājam, bet veicam darba pienākumus; nemaksājam, bet veicam maksājumus; neizmeklējam, bet veicam izmeklējumus. 

Kādi pamatprincipi jāņem vērā, rakstot tekstus vieglajā valodā?

Pirms rakstīt tekstu gan vieglajā, gan vienkāršajā valodā vispirms jāatbild uz jautājumu – kāpēc to rakstu. Kāda ir galvenā ziņa, kāda informācija tai nepieciešama un kādā secībā tā jāpasniedz? Tikpat svarīgi ir saprast, kas būs lasītājs un kādā situācijā viņš tekstu lasīs.

Piemēram, apdrošināšanas noteikumus ideālā gadījumā lasa mierīgi, salīdzinot piedāvājumus. Bet realitātē tos lasa stresā, kad jau noticis negadījums un steidzami jāatrod atbilde, kas tiks kompensēts. Konteksts būtiski maina teksta veidošanu.

Rakstot vieglajā valodā, pamatprincips ir – viens teikums, viena doma. Taču arī vienas domas apjoms nav universāls, tas vienmēr ir atkarīgs no lasītāja. Kādam viena doma būs – Jānim pretī nāca Ieva dzeltenā džemperī, bet citam šis teikums būs trīs atsevišķas domas. Tāpēc vieglajā valodā nav absolūtu noteikumu – viss balstās lasītāja vajadzībās.

Tekstā jāizmanto ikdienā saprotami vārdi un pārsvarā vienkārši paplašināti teikumi, izvairoties no palīgteikumiem, divdabjiem un iespraudumiem, ja vien tie nav patiešām nepieciešami. Reizēm divdabis ir labāks risinājums nekā vairāki nesaistīti teikumi, taču tas nekad nav izejas punkts.

Svarīgs ir arī vizuālais noformējums – pārskatāms izkārtojums, pietiekams burtu lielums, atstarpes un brīvā telpa, lai teksts neradītu apjukumu jau pirmajā brīdī. Ja iespējams, palīdz arī skaidrojoši attēli. Mērķis ir radīt tekstu, kuru var ne tikai izlasīt, bet arī saprast. Par šo visu detalizētāk var uzzināt LU studiju kursā par vieglo valodu.

2021. gadā LU Akadēmiskais apgāds izdeva brīvpieejas rokasgrāmatu par vieglo valodu – pirmo šāda veida izdevumu Latvijā. Šīs grāmatas tapšanā arī tu esi piedalījusies.

Mēs ar Diti Liepu bijām šīs grāmatas zinātniskās redaktores. Projektam pievienojos vēlāk, sākot ar vienu rakstu, taču interese izauga tik dziļa, ka tas izvērtās par plašāku darbu, kas man bija ļoti vērtīga pieredze. Strādājot pie grāmatas, apvienojām savas zināšanas – Dite ar valodniecības un valodas kultūras zināšanām, un es ar pieredzi mērķa grupā. Grāmatā rakstus veidojuši vairāki autori, un rokasgrāmata tapa ERASMUS+ PERLSI projektā.

Lai gan akadēmiskajā vidē ERASMUS projekti ne vienmēr tiek augstu vērtēti, jo tajos var iesaistīties arī cilvēki ārpus zinātnes vides, tie nodrošina ļoti labu starptautisko sadarbību. Šis projekts deva iespēju redzēt, kā līdzīgus jautājumus risina, piemēram, Lietuvā un Slovēnijā.

Vai vieglās valodas joma šobrīd attīstās tik strauji, ka grāmatai vajadzētu jaunu izdevumu?

Ja pie grāmatas strādātu tagad, tā būtu citāda nekā pirms četriem gadiem, kad to veidojām. Kopš tā laika kopā ar Diti Liepu esam izstrādājušas studiju kursu par vieglo valodu LU un RSU, paralēli tapušas gan lekcijas, gan jaunas publikācijas. Esmu piedalījusies starptautiskās konferencēs, iepazinusies ar ārvalstu pētnieku darbiem, un šī pieredze būtiski mainījusi skatījumu uz nozari. Ja grāmata taptu šodien, tā noteikti būtu daudz bagātīgāka.

Grāmatas tapšanas laikā pastāvēja galvenokārt Eiropas organizāciju veidotās vieglās valodas vadlīnijas. Šie ieteikumi joprojām ir noderīgi un aktuāli visās valodās: lietot vienkāršus vārdus, īsus teikumus, līdzināt tekstu pie kreisās malas un citi. Taču tobrīd trūka tieši latviešu valodai specifisku ieteikumu, jo katrai valodai ir savas nianses. Piemēram, kā lietot piedēkļus un priedēkļus, kādus saikļus izvēlēties, kā veidot teikuma struktūru un gramatisko centru.

Pa šiem četriem gadiem pieredze ir ievērojami augusi, tāpēc materiālu šodien veidotu citādi – ne kardināli atšķirīgu, bet daudzos jautājumos niansētāku un precīzāku.

Jūsu izveidotais studiju kurss par vieglo valodu LU uzsākts 2023. gadā. Saprotu, ka LU kļuva par pirmo augstskolu Baltijā ar šādu kursu.

Jā, LU bija pirmā augstskola Baltijā, kas piedāvāja kursu vieglās valodas apguvei. Zinu, ka Igaunijā ir valodas centrs, kas atbild uz jautājumiem par vieglo valodu, bet viņu pārstāvjus vieglās valodas Eiropas tīklā neesmu satikusi. Lietuvā tagad arī izveidots un tiek piedāvāts vieglās valodas kurss. Mēs ar Diti to piedāvājām arī RSU, pagājušais semestris bija pēdējais, kad to pasniedzām. Ieskatu par vieglo valodu dažās lekcijās pasniedz arī kolēģes Ventspils Augstskolā. Taču pilns kurss šobrīd ir tikai LU.

Esmu ļoti apbēdināta, ka LU jaunajā izglītības programmā “Speciālās izglītības skolotājs” šis kurss, kas saturiski un metodoloģiski atbilst Eiropas līmeņa studiju kursiem, nav iekļauts kā obligāts, bet tikai kā izvēles studiju kurss.

Šis kurss ir pieejams ikvienam?

Jā, tas ir pieejams arī tiem, kuri nestudē LU – atvērtajā universitātē šim kursam var pieteikties jebkurš, un ik semestri ir viens vai divi interesenti, kas šo iespēju arī izmanto. 

Vai kopš rokasgrāmatas izdošanas un vieglās valodas kursa uzsākšanas ir redzami uzlabojumi sabiedrības attieksmes maiņā?

Man ir grūti spriest par visu sabiedrību, jo dzīvoju ļoti spēcīgā burbulī, un tas, kas notiek tajā, ne vienmēr atspoguļo situāciju sabiedrībā kopumā. Tomēr valodnieku vidū attieksme ir būtiski mainījusies – agrākā skepse mazinās, un arvien vairāk pētnieku saprot, kāpēc vieglā valoda ir vērtīga.

Valsts līmenī mani priecē sadarbība ar Valsts valodas centru (VVC), kas ir sadzirdējis vajadzību un meklē iespējas veidot konsultatīvu atbalstu. Latvijā ir ieviesta piekļūstamības direktīva, kurā iekļautas prasības gan vieglajai, gan vienkāršajai valodai, taču tās ir ļoti nekonkrētas un bez skaidriem atskaites punktiem. Šeit VVC atbalsts būs ļoti vērtīgs.

Par nozīmīgu ieguldījumu atpazīstamībā uzskatu arī stāstu grāmatas – zinu, ka pedagogi tās izmanto valodas mācīšanā, un tas ir ļoti labs rādītājs. Nedomāju, ka tas ir tikai mans nopelns, taču pārmaiņas ir notikušas, un esmu pārliecināta, ka tās turpināsies.

Kā redzi vieglās valodas nākotni Latvijā un ko vēlies pateikt sabiedrībai, kolēģiem, studentiem par vieglo valodu un tās nozīmi?

Vieglās valodas attīstība Latvijā ir cieši saistīta ar sabiedrības briedumu. Tā kļūs par normu brīdī, kad dažādas vajadzības tiks uztvertas kā pašsaprotama sabiedrības daļa. Taču tam ir nepieciešama sabiedriskās domas maiņa. Kamēr skolās bērni ar attīstības traucējumiem tiek dēvēti par smagā koda bērniem, izslēgti vai atdalīti, sabiedrība nespēj ieraudzīt, ka cilvēks ar invaliditāti ir pilnvērtīgs tās loceklis.

Pirms diviem gadiem man bija iespēja piedalīties Pasaules Dauna sindroma kongresā Austrālijā. Tur cilvēki ar Dauna sindromu strādā algotu darbu, dzīvo patstāvīgi vai ar daļēju atbalstu, apmeklē sociālos un kultūras pasākumus, veido uzņēmējdarbību un piedalās konferencēs – arī tie, kuri nerunā, jo izmanto runas planšetes. Latvijā līdzīgi cilvēki bieži tiek izolēti. Atšķirība ir ļoti vienkārša: Austrālijā uzņēmēji stāstīja, ka viņi bija pirmā paaudze, kas skolā mācījās kopā ar bērniem ar dažādām vajadzībām. Viņi saprata, ko var sagaidīt un kā atbalstīt. Tāpēc šobrīd uzņēmēji spēj veidot atbilstošas darbavietas cilvēkiem ar dažādiem traucējumiem, tādējādi vēl plašāk veicinot cilvēku patstāvību.

Pie mums šādas pieredzes trūkst, un sabiedrības attieksme nereti ir skeptiska vai pat pazemojoša. Reiz pēc divu stundu semināra, kuru vadīju kādā valsts iestādē, no auditorijas izskanēja jautājums: “Kā es varu zināt, ka pie manis ir atnācis cilvēks ar Dauna sindromu?”

Vieglās valodas attīstība iet roku rokā ar sabiedrību, kurā katrs cilvēks saņem nevis vienu standarta risinājumu, bet tieši to, kas viņam ir nepieciešams. Mans aicinājums ir vienkāršs – darīt to kopā, atbalstot citam citu, lai neviens nepaliktu viens. 

Ko valstī vajadzētu pilnveidot, lai vieglā valoda attīstītos straujāk?

Sākumā sabiedrība bieži negatīvi vērtē jaunas idejas, arī Skandināvijā tas tā bija. Tomēr ar laiku attieksme mainās. Man bija cerība, ka šo noraidījuma periodu varētu saīsināt, bet laikam tas nav iespējams – šī evolūcija jāizdzīvo. Ja neviens par to nerunās, evolūcija nenotiks. Jāpieņem, ka esam tajā posmā, kur esam, un jāturpina darīt, lai pēc 30 gadiem būtu tur, kur tagad ir somi, zviedri un citi – gan attiecībā uz vieglo valodu, gan uz invaliditātes jautājumiem kopumā. 

Vieglajai valodai ir vairāki attīstības dzinējspēki, un likumi ir tikai viens no tiem. Vienīgā valsts, kur vieglā valoda ir nostiprināta likumos, ir Vācija. Somijā tā nav ierakstīta likumā, taču tradīcija ir ļoti spēcīga. Pieredzes ir dažādas.

Valstij būtu jāsāk ar mācīšanos un skaidru definīciju ieviešanu, kā arī ar konsultatīvas institūcijas izveidi, kur uzņēmēji, biedrības un iestādes var saņemt atbildes par vieglo valodu. Šajā ziņā ar cerību skatos VVC virzienā.

Svarīgi ir arī projekti – gan zinātnes, gan tādi, kas nav paredzēti tikai pētniekiem, bet ikvienam, kurš spēj pamatot ideju un uzņemties lielo darba apjomu, piemēram, ERASMUS+. Tāpat būtiska ir izglītība – iespēja mācīties, kā veidot tekstus vieglajā valodā, jo tas nav vienkārši. Un, protams, vērtīgas ir arī individuālas iniciatīvas un cilvēki, kuri tic tam, ko viņi dara.

Vai ir dzīve pēc disertācijas uzrakstīšanas?

Mans pamatdarbs joprojām ir Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, kurā šogad strādāju jau deviņpadsmito gadu. Tur es mācu vijoles spēli. Paralēli strādāju arī LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latviešu valodas institūtā.

Kopā ar Veroniku Bašarinu vadu biedrību “Dauna sindroms Latvija”, sniedzot informāciju, emocionālo un praktisko atbalstu ģimenēm ar bērniem, kuriem ir Dauna sindroms. Organizējam pasākumus, lai ģimenes varētu satikties. Cenšamies sniegt informāciju arī speciālistiem un ārstniecības personām, ja uzzinām ko svarīgu ārvalstu konferencēs. Darbs biedrībā ir brīvprātīgs, un tas tiek atbalstīts ar ziedojumiem. Fakts, ka mums pievienojas tik daudz brīvprātīgo, ir labākais apliecinājums mūsu darba jēgai.

Jau desmit gadus strādāju arī tulkošanas jomā. Pamatā tulkoju medicīnas ierīču aprakstus. Taču nesen izveidoju savu uzņēmumu, jo vēlos vairāk enerģijas veltīt vieglās un vienkāršās valodas pakalpojumiem. Pēc doktora grāda plānoju paplašināt darbību, pievēršoties Latvijā mazāk aptvertiem jautājumiem – zīmju valodas apguvei un komunikācijas planšetēm. Šajā jomā man vēl daudz jāmācās pašai. Ceru, ka tam pietiks spēka. Ģimene – vīrs, meita un dēls – mani atbalsta, lai kopā varam palīdzēt citiem un veidot iekļaujošu sabiedrību. Iekļaujošāku vidi var veidot ikviens no mums!