Ticību zinātnei var panākt caur kritiskās domāšanas attīstīšanu

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. Kā jūs pavadāt svētku dienu? 

18. novembris visu mūžu man ir bijis gan valsts, gan arī ģimenes svētki, jo tā ir arī manu vecāku kāzu diena. Ģimenē tiek klāts svētku galds. Tā sanāk, ka šajā dienā likti pamati gan manai valstij, gan ģimenei. Strādājot Satversmes tiesā, bieži piedalījos oficiālajos pasākumos, kuros dziedājām valsts himnu. Kopš vairs tur nestrādāju, man reizēm pietrūkst šīs svinīgās noskaņas. LU Latvijas himnu dziedam salīdzinoši reti, lai gan, protams, arī valstī notiek dažādi svinīgie pasākumi. 

Par ko vajadzētu aizdomāties šajā laikā? 

Tas ir brīnums, ka latviešiem ir sava valsts, jo apstākļi, kuros tika dibināta Latvija un kuros atjaunota neatkarība, ir brīnumaini. Ir krietni lielākas nācijas – tautas, kuras ir nobriedušas savai valstij, – bet kurām nav savas valsts. Tādēļ 18. novembrī, 4. maijā vai Satversmes sapulces sasaukšanas dienā, 1. maijā, jāatceras būt pateicīgiem iepriekšējām paaudzēm.

Esmu runājusi ar profesori Ilmu Čepāni un citiem, kuri bija starp Neatkarības deklarācijas parakstītājiem, – viņi dodas uz skolām un stāsta bērniem par to laiku. Stāstot bērniem, ka toreiz bija bail un tas bija drosmīgs solis, bērni pat nesaprot, no kā cilvēki tajā laikā baidījās… Ja 1991. gada augusta pučs pagrieztos uz otru pusi, tad šie cilvēki izbaudītu visus Gulaga ceļus, kurus četrdesmitajos gados izbaudīja Latvijas valstsvīri un valstssievas.

Mēs redzam, kas notika Baltkrievijā pēc nozagtajām vēlēšanām un Krievijā, kad sistēma vēršas pret opozicionāriem. Tā mašīna darbojas arī Latvijā. Tie cilvēki, kuri piedalījās Atmodā un balsoja par Neatkarības deklarāciju bija pilsoniski drosmīgi. Mēs esam drosmīga tauta. Mēs gājām ar dziesmām pret tankiem.

Neatkarība nav dāvana, un valsts nav dāvana. Tomēr ir brīnums, ka ar pieejamajiem resursiem esam spējuši gan nodibināt, gan atjaunot savu valsti. Tagad gaidām, ka valsts dos mums, bet valsts ir kolektīvs darbs, kur katram jādod savs ieguldījums – citādi uz priekšu netiksim.

LU šogad 106 gadi. Kā gadsimta laikā ir mainījusies akadēmiskās izglītības nozīme sabiedrībā?

Kad LU dibināja, akadēmiskā izglītība bija luksuss, tā bija ļoti grūti pieejama. Tagad akadēmiskā izglītība ir plaša patēriņa prece – uzsvars uz prece. Nevaru pateikt, vai tas ir uz labu vai uz sliktu. Esmu pētījusi gan LU dibināšanu, un man bijis gods strādāt pie LU jaunās Satversmes, tieši pie preambulas teksta. Esmu arī pētījusi, kādi bija starpkaru laika studenti – studijas bija tikai par maksu, studenti strādāja smagi, viņi studēja ilgus gadus. LU dibināšana deva iespējas sievietēm studēt, piemēram, jurisprudenci, kas Krievijas impērijā bija liegts. Studenti bija aktīvi gan akadēmiskajā dzīvē, gan korporācijās, viņi apzinājās savu misiju, cēla savu valsti un daudz ko ziedoja. Piemēram, Olga Jurkovska, spilgta juriste, kura vēlāk kļuva par zvērinātu notāri. Viņa ne tikai studēja un strādāja, bet uzturēja arī ģimeni, jo viņas tēvs agri mira, māte palika ar nepilngadīgiem bērniem. Šī sieviete bija arī ļoti aktīva sabiedriskajā dzīvē, piemēram, palīdzēja dibināt notāru biedrību, uzstājās pirmajā Latvijas juristu kongresā, un ievadīja dzīvē jaunāko māsu, kura tostarp arī studēja jurisprudenci.

Šobrīd, kad izglītība ir vispārpieejama un vidusskolu absolvē arī nesekmīgie – manuprāt, ja kādam piešķir diplomu par 15 % apmērā apgūtu mācību vielu, tas ir nesekmīgs sniegums, – studentu vidū redzama izteikta polaritāte. Tie studenti, kuri ir spējīgi, kuri paši un viņu vecāki ir daudz ieguldījuši, kuri prot svešvalodas un kuriem ir arī misijas apziņa, tostarp par savu valsti, ir patiešām fantastiski. Šobrīd labākie studenti sasniedz ļoti augstu līmeni, un ar viņiem ir interesanti sarunāties un diskutēt. Tikmēr vājākais gals ir kļuvis vēl vājāks. Ja reizēm rodas jautājums, kāpēc ir tik liels studentu atbirums, tad iemesls lielā mērā ir, ka Universitātē uzņem cilvēkus, kuriem, iespējams, nemaz nevajadzēja studēt izvēlētajā studiju programmā. Musulmaņiem ir teiciens: grēks mācīt tos, kuri nespēj mācīties. Manuprāt, šobrīd Latvijas augstskolu sistēma ļoti grēko, mācot tos, kuriem nav spēju un priekšzināšanu, lai studētu. Tā ir globālā problēma, jo izglītība ir prece, kuras vērtību nosaka reitingos.

Ko jūs visvairāk novērtējat savos studentos – vai viņi jūs pārsteidz?

Studenti mani nemitīgi pārsteidz – īpaši ar zināšanām, kuras reizēm negaidu no pirmā kursa. Ar grupu runāju tādā līmenī, kādu sagaidu no vidusskolas absolventiem, bet kāds pēkšņi diskutē jau kā augstskolas beidzējs. Tas vienmēr ir negaidīti, un katrā auditorijā ir vismaz daži šādi studenti. Vienlaikus tāpēc vājais gals šķiet īpaši vājš, jo izcilākie attīstās ar lielu atrāvienu. Tie ir jaunieši, kuri jau skolā izmantojuši jaunās iespējas – piedalījušies ERASMUS apmaiņās, bijuši debašu klubos, jaunsargos vai nāk no ģimenēm ar akadēmiski tendētu vidi. Viņi studēt sāk ar briedumu, kas atbilst 25 gadu vecam cilvēkam. Jau pirmajā kursā redzams, kuri veidos Latvijas nākotni – to atklāj semināru diskusijas, kontroldarbu rezultāti, attieksme pret pienākumiem un kursabiedriem. Strādājot LU 34 gadus, esmu redzējusi, ka aktīvākie un gudrākie vēlāk kļūst par līderiem savā profesijā, politikā vai sabiedriskajās organizācijās. Piemēram, mūsu absolventes ir “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta, Sarunu festivāla “LAMPA” dibinātāja Ieva Morica un daudzi citi. Viņi dara vairāk, nekā no viņiem sagaida ne tikai studijās, bet arī dzīvē.

Jūsu darbs ticis novērtēts ar virkni augstu apbalvojumu – gan tieslietu sistēmā, gan akadēmiskajā un pilsoniskajā laukā, tostarp ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kas jūs motivē turpināt darboties tieši akadēmiskajā vidē?

Tas ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem. Akadēmiskajā vidē nonācu zināmā mērā nejauši. Profesors Edgars Meļķisis pamanīja manus studiju darbus un manu interesi par pētniecību, netradicionālo skatījumu.

Tāpat kā jūs savos studentos redzat!

Jā! Nevis skatās kastē, bet pāri tās robežām un piedāvā inovatīvus risinājumus. Pie profesora Meļķiša izstrādāju diplomdarbu, un viņš man piedāvāja palikt strādāt Universitātē. Piedāvājumu pieņēmu, lai gan sākotnēji biju iecerējusi juristes karjeru ar sapņu profesiju – advokāte. Deviņdesmito gadu sākumā profesors Meļķisis komplektēja jauno Tiesību teorijas un filozofijas zinātņu katedru. Viņam par atbalstu var pateikties daudzi, tostarp profesori: Jānis Lazdiņš, Daiga Rezevska un Ineta Ziemele.

Tolaik, 1991. gadā, absolvējot Universitāti, ieguvu divus diplomus – sākumā vēl padomju diplomu ar Ļeņina attēlu, bet pēc pāris nedēļām jau Latvijas Republikas diplomu ar LU simboliku. Tas bija laiks, kad visu nācās veidot no jauna, darbs bija interesants. Piecu gadu laikā apgūtās zināšanas vairs nederēja. No slēgtajiem fondiem tika izņemtas starpkaru laika grāmatas, mūs sūtīja izglītoties uz ārzemēm, taču svešvalodas bija vājas. Padomju laikā svešvalodas mācīja nevis saziņai, bet kā smadzeņu vingrinājumu. Kad pirmo reizi skolēnu apmaiņas laikā satikos ar vāciešiem, par savu pilsētu spēju pateikt vien dažas iepriekš iemācītas frāzes. Stundās mūs mācīja par ideoloģiskām tēmām – par komjaunatni, Ļeņinu vai Klāru Cetkinu. Vācu valodu apguvu tikai vēlāk, tostarp 1994. gadā, rakstot disertāciju Vācijā.

Ārzemju universitātēs iegūtās zināšanas vedām uz Latviju, lai mēs atgrieztos normālā kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā. Mūsu paaudzei tas bija ārkārtīgi interesants laiks – mēs no nulles veidojām tiesību teoriju, vēsturi, filozofiju, vēlāk arī tiesību socioloģiju. Šorīt man bija lekcija tieši šajā priekšmetā. Ir fantastiski piedzīvot, ka vari radīt studiju kursu no nulles. Šodien tādas iespējas gandrīz vairs nav, izņemot jaunās tehnoloģiju un digitālā intelekta jomas. Toreiz mūsu uzdevums bija visas tiesību sistēmas un tās ideoloģisko pamatu nomaiņa – atteikties no marksisma un ļeņinisma ietekmētās tiesību zinātnes un veidot demokrātiskai, tiesiskai valstij atbilstošu kontinentālās Eiropas tiesību sistēmu.

Jūs pieminējāt Klāru Cetkinu, tādēļ arī jautājums par 8. martu. Katru gadu sabiedrībā uzvirmo diskusija – svinēt vai nesvinēt un šo svētku saistība ar Padomju Savienību.

Padomju Savienība, tāpat kā jebkurš totalitārais režīms, ir sagandējusi daudzus svētkus,padarot tos par valsts ideoloģijas instrumentu. Līdzīgi rīkojās arī nacistiskā Vācija, kas Jāņus pārvērta par āriešu kulta svētkiem, tādēļ vācieši tos vairs nesvin. Mūsu kultūrtelpā tas pats izdarīts ar 8. martu – padomju gados tie tika pārvērsti par tulpīšu dienu, kur vīriešiem bija jāsveic sievietes, jo padomju valsts balstījās uz viņu pleciem. Taču sākotnēji 8. marts tika iedibināts kā sieviešu savstarpējās solidaritātes diena – cīņai pret diskrimināciju, vardarbību ģimenē, nelīdztiesību darba tirgū un liegtajām vēlēšanu tiesībām. Ja skatāmies uz šo sākotnējo jēgu un ideju, nevis caur degradāciju, kas notika ar šiem svētkiem Padomju Savienībā, tad šī diena ir iespēja aktualizēt sieviešu solidaritāti arī mūsdienās. Arī tagad, kad, piemēram, Latvijā tiek apšaubīta Stambulas konvencija, sievietēm būtu jāsolidarizējas un jāiet ielās. Vīriešiem, kuri ir feministi, arī vajadzētu iet ielās un atbalstīt sievietes cīņā par līdztiesību. Feminisms nenozīmē sieviešu karu ar vīriešiem, bet dzimumu līdztiesību.

Atgriežoties pie Universitātes – akadēmiskā brīvība pēdējā laikā kļuvusi par plaši apspriestu tematu. Kā jūs skaidrotu sabiedrībai un politikas veidotājiem, kāpēc akadēmiskā brīvība ir būtiska un kāpēc valstij ir pienākums to aizsargāt?

Pagājušā nedēļā ar doktorantiem pārrunāju akadēmiskās brīvības jautājumu. Uzdevu viņiem provokatīvu jautājumu – ja mums ir vārda brīvība, kāpēc mums vēl ir īpaši vajadzīgs izdalīt māksliniecisko un zinātniskās jaunrades jeb akadēmisko brīvību? Principā jau vārda brīvība ietver visus iespējamos domas izpausmes veidus, tomēr mākslinieciskā un akadēmiskā brīvība ir īpaši jūtīgas. Akadēmiskā brīvība ir inovāciju priekšnoteikums – brīdī, kad cilvēku ieliek rāmī, inovācijas apsīkst.

Kāpēc šī tēma ir svarīga? Tam ir daudz iemeslu. Viens no apdraudējumiem ir pētījumu komercializācija. Bieži pieaicinām ekspertus, tostarp lai novērtētu riskus dabai, piemēram, par vēja parkiem. Ja nav pētnieka brīvības un atbildības, un sabiedrība pasūta pētījumu par vēja parkiem, rezultāts var būt viens, ja uzņēmēji – pavisam cits. Mūsu racionālajai sabiedrībai, kurā mēs dzīvojam, vajadzīgs neatkarīgs un objektīvs eksperta viedoklis, ko var nodrošināt tikai akadēmiski brīvs pētnieks, kuru nedrīkst ietekmēt ne uzņēmumi, ne valsts. Zinātnieks konstatē objektīvus faktus. Kāpēc vārda brīvība augstskolas auditorijā ir plašāka nekā ārpus tās? Pasniedzējiem studenti ir jāprovocē domāt, arī izmantojot piemērus, kas ārpus auditorijas būtu nepieņemami. Tāpēc akadēmiskā brīvība ir specifiska vārda brīvības forma. 

Atgriežoties pie Latvijas valsts dibināšanas – mūsu valsts lielā mērā dibināta, pateicoties 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma zinātniskajām atziņām. Tautu pašnoteikšanās tiesības vispirms tika atzītas zinātniski, un šīs idejas vēlāk pārņēma un īstenoja politiķi. Sākums vienmēr ir akadēmiskajā domā – ideja nāk no zinātnieku pamatotiem darbiem, kura bieži vien ir pretēja tā laika valdošajam viedoklim un veido nākamās paaudzes viedokli, vērtības un izpratni. Savukārt politiķi spēj īstenot šīs idejas, jo izglītotajā tautā ir atbalsts. Lielā mērā pateicoties akadēmiskajai brīvībai, notiek sabiedrības attīstība – mēs savu nākotni modelējam akadēmiskajā brīvībā.

Tieši tāpēc mani skumdina, ka šodien Latvijā nereti noniecina sociālās un humanitārās zinātnes, dodot priekšroku dabaszinātnēm. Nevaram nodalīt vienas monētas divas puses. Dabaszinātnes nodrošina cilvēkam ērtu un drošu vidi, savukārt humanitārās un sociālās zinātnes veido pašu cilvēku, kurš šajā vidē dzīvo ar vērtībām un atbildību, patriotismu un misijas apziņu. Vai viņam rūpēs Latvija, vai vairāk rūpēs savas ērtības un komforts? Tas atbild uz jautājumu – vai jaunietis paliks un cels Latviju, vai arī dosies prom lielāku ērtību un komforta dēļ? Vai viņš pētīs Latvijas vēsturi, lai parādītu pasaulei, ka neesam dzimtzemnieku un sērdieņu tauta, bet lepna nācija, kas gadsimtiem nesusi savu nacionālo pašapziņu un vērtības?

Vai jautājums par akadēmisko brīvību ir arī starptautiskā vidē tikpat aktuāls un apdraudēts?

Akadēmiskās brīvības jautājumi šobrīd ir ļoti aktuāli arī starptautiski – dažādās valstīs ar atšķirīgiem uzsvariem. Par to notiek diskusijas augstskolu līmenī, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieņēmusi vairākus spriedumus par akadēmisko brīvību. Piemēram, pret Turciju, kas sodīja zinātniekus par publiski paustiem viedokļiem.

Arī Latvijā pēdējā laikā vērojama vēršanās pret māksliniecisko jaunrades brīvību, piemēram, pret mākslinieku Kristianu Brekti tika ierosināta krimināllieta. Atceroties laiku, kad sākās ekonomiskā krīze, 2000. gadu pirmās desmitgades beigās, bija ekonomists, kurš prognozēja ekonomiskās krīzes tuvošanos. Pret viņu, manuprāt, arī bija ierosināta krimināllieta par dezinformācijas izplatīšanu vai ko tamlīdzīgu. Tāpēc zinātniekam ir jābūt pilsoniski drosmīgam – ir reizes, kad viņa teikto sabiedrība nevēlas dzirdēt, īpaši, ja tiek iezīmēti kādi riski, kurus pētījumos redz, bet sabiedrība turpina virzīties uz bezdibeni, jo viņiem tā ir komfortabli.

Tieši tādēļ zinātniskā un mākslinieciskā jaunrade ar atsevišķu pantu ir aizsargāta gan Satversmē, gan arī starptautiski. Tā nav tikai vārda brīvība – zinātniskā jaunrade sniedz pamatotus faktus, kuri var arī nepatikt un iet pret teorijām, kas atzītas zinātnē un iesakņojušās sabiedrībā.

Zinātnieks, kurš grib apstrīdēt par patiesu atzītu teoriju, iet pret organizētu zinātnieku kopienu – vai viņam ļaus aizstāvēt doktora disertāciju? Latvijā zinātnieks ir tikai tas, kurš ir aizstāvējis doktora disertāciju, tātad mēs uz viņu vispār vēl neskatāmies kā uz zinātnieku? Viņš ir veicis izpēti, darbs atbilst visām kvalitātēm, bet komisija nelaiž cauri, jo viņš apstrīd iepriekšējās paaudzes rezultātus. Tomēr vislielākā drosme zinātniekam būtu pēc pāris gadu desmitiem apšaubīt savus rezultātus un nonākt pie atziņas: “Es toreiz kļūdījos.” Bet zinātnē viss ir pakārtots tam, ka ievērots tiek tas, ko viņš ir teicis pirms 20 gadiem...

Kā saglabāt akadēmiskās vides neatkarību laikā, kad pieaug politiska vai ideoloģiska polarizācija?

Mēs esam nācija, kas dzīvo nemitīgā spriedzē – ekonomiskā krīze, bēgļu krīze, pandēmija, karš. Šādos apstākļos sabiedrība tiecas pēc vienkāršām lietām, viegliem un saprotamiem risinājumiem. Tāpēc daļa nevēlas pieņemt citādos, jaunus risinājumus un atbalsta konservatīvus spēkus. Diemžēl nevis vienkārši konservatīvus spēkus, bet populistiski konservatīvus, kuri paši nedzīvo pēc tautai sludinātajiem principiem.

Tas redzams visā Eiropā. Cilvēks stresā grib atgriezties laikā, kāds šķita stabilāks, un notic populistiem, kas to sola. Taču tas nav iespējams – tāpēc tas ir populisms. Tiek sajaukti solījumi un piedāvāti destruktīvi risinājumi: “Atteiksimies no tā un tā.” Bet kas būs vietā?

Latvija nevar atgriezties 30. gados, Eiropa nevar atgriezties 80. gados, kas bija pirms Berlīnes mūra krišanas. Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, bet tā ir dzīvojusi katra paaudze – mainījušies tikai sarežģījumi. Vienmēr ir tikuši atrasti risinājumi.

Kā stiprināt sabiedrības uzticību zinātnei un pētniecībai laikā, kad arvien biežāk izskan pseidozinātniski vai manipulatīvi vēstījumi? Kas būtu jādara?

Manuprāt, mēs darām visu. LU profesori ir zinātnes vēstneši, mēs ejam pie sabiedrības, uzrunājām visdažādākajos formātos un forumos, dodamies uz skolām, skolēni nāk pie mums. Nupat man arī atrakstīja Rīgas Franču liceja skolotājs, lūdza, lai nolasu lekciju par taisnīgumu. Ir jārunā ar sabiedrību! Mēs nevaram panākt ticību zinātnei kā reliģijai caur rituāliem, bet ar kritiskās domāšanas attīstīšanu caur izglītības sistēmu un pašu zinātnieku piemēru. Jāskaidro zinātne cilvēkiem saprotamā valodā. 

Tāpēc rakstu Nacionālajai enciklopēdijai – jau ap 40 šķirkļu esmu sarakstījusi. Ik gadu atvaļinājumā uzrakstu dažus šķirkļus, lai papildinātu mūsu kolektīvo domu krātuvi. Daudzi LU zinātnieki papildina Nacionālo enciklopēdiju. Ja cilvēks meklē, viņam tā jāatrod ticamā avotā, nevis “Vikipēdijā”. Jādod iespēja tikt pie ticamas informācijas, ir jārunā ar cilvēkiem. Bet brīnumi nenotiek – stresa apstākļos Atēnās Sokrātam piesprieda nāvi. Kamēr bija labi, viņš varēja brīvi runāt, bet krīzes laikā sabiedrība meklēja vainīgos.

Aizvien biežāk dzirdam par cancel jeb atcelšanas kultūru – publisku nosodījumu vai izstumšanu, kas var sekot par paustiem viedokļiem. Vai tas, jūsuprāt, apdraud vārda brīvību? Kur šādos gadījumos sākas atbildība un kur – pārmērīga sociālā kontrole?

Šobrīd vārda brīvība tiek ierobežota, arī Latvijā ļoti daudz kas ir noteikts krimināli vai administratīvi sodāms. Piemēram, soda par “Z” simbola izmantošanu. Manā bērnībā sētas bija aprakstīts ar “Z” burtu, jo bērni skatījās “Zorro”. Kara apstākļos naratīvs ir mainījies, un ir attaisnojams sodīt – to atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ka nevar veikt propagandu par vienas nācijas pārākumu pār otru un attaisnot militāros noziegumus. Tas bija negaidīti no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, jo tā vienmēr iestājās par plašām vārda brīvības robežām. 

Vārda brīvība pirmoreiz noteikta 1789. gadā Francijas cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijā. Tajā ir pants, kurā noteikta gan vārda brīvība, kas ir ļoti svarīga nācijai, lai savā starpā runātu, gan arī atbildība, ka var būt sods, ja cilvēks ar savu vārda brīvību ir aizskāris, piemēram, citu cilvēku. Par vārda brīvības ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp par neslavas celšanu un rasu naida kurināšanu, skaidrs, ka ir jāsoda. Taču, ja šobrīd gribam uzlikt ļoti stingrus ierobežojumus un atstāt tikai vienu pareizo viedokli, tas ir bīstami.

Kas, jūsuprāt, šodien tiek pasludināts par pareizo viedokli?

Brīžiem šķiet, ka mēs esam aizgājuši no kultūras un vērtībām, ko mums mācīja Padomju Savienība, bet jaunās vērtības mēģinām iedzīvināt ar tiem pašiem līdzekļiem. Padomju vara nomainīja ielām nosaukumus, nojauca pieminekļus, kapsētu pārvērta par parku. Mūsu vēsturisko atmiņu mēģināja izdzēst. Manas mātes vecaistēvs arī guļ Lielajos kapos, kas tagad ir parks. Mūsu nācijai ir lielas problēmas ar brīvības izjūtu. Brīvības izjūta, tāpat kā takta sajūta, gaume un garša, ir jākopj. Latvijai demokrātijas posmi bijuši īsi. Vispirms izveidojām savu valsti uz Krievijas impērijas drupām. Tad demokrātija ilga padsmit gadus, tad atkal autoritāra valsts, un tad totalitāra valsts. Tikai pēdējos 35 gadus dzīvojam demokrātijā. Nejūtu, ka nācija būtu izkopusi sajūtu, ka brīvība jādod arī citam. Pie vainas arī valsts, jo pirmajās desmitgadēs tīrījām prom padomju propagandu, bet nelikām neko vietā. Liela daļa dzīvoja Krievijas propagandā, kas nāca caur filmām un seriāliem. Latviskās vērtības, dzīvesziņu un demokrātiju veidoja tikai biedrības, atsevišķi politiķi, bet nebija mērķtiecīga darba ar nāciju.

Atmodas laikā uz barikādēm devās dažādu tautību cilvēki, kas gribēja demokrātisku Latviju. Vēlāk mēs atstūmām cittautiešus, daļa jutās vīlusies, jo par būšanu barikādēs nesaņēma pilsonību. To sabiedrības daļu mēs pazaudējām. Protams, atpakaļ skatoties, vienmēr ir viegli teikt. 

Man gribas teikt, ka šobrīd skolā bērniem patriotisms netiek mācīts. Mani studenti pētījuši, vai audzinām patriotisku sabiedrību, un tas fragmentāri parādās tikai sociālajās zinībās, bet necaurauž visu programmu. Tam jābūt vēsturē, literatūrā, mūzikā... Padomju laikā mācīja propagandu, bet skolotāji caur latviešu literatūru veidoja nacionālo apziņu. Vai valsts ir darījusi pietiekami, lai veidotu vienotu, demokrātiski domājošu nāciju, balstītu latviskajā dzīvesziņā un lepnumā par savu valsti? Tas nav arī šobrīd skolu izglītības programmās, lai gan tas ir noteikts kā viens no izglītības mērķiem.

Pērn kļuvāt par LU studenšu korporācijas “Dzintra” goda filistri. Ko jums piederība korporācijai nozīmē? Kādu ieguldījumu sabiedrībā un akadēmiskajā vidē sniedz studentu korporācijas?

Lielā mērā latviešu inteliģence sākās ar korporācijām, kad 19. gadsimtā, studējot Krievijas impērijas augstskolās, latvieši apvienojās korporācijās, iezīmējot etnisko kopību. Mūsu nāciju ir veidojušas korporācijas – dažādu disciplīnu cilvēki, kuri satiekas un pēc tam visu mūžu kalpo Tēvzemei. Korporācija ir kalpošana Tēvzemei, misijas apziņa. Tas parāda, ka studentam un vēlāk profesionālim interesē ne tikai dienišķā maize, bet viņā ir arī vairāk – misija kalpot dzimtenei. Tāpēc biju ļoti pagodināta kļūt par goda filistri.

Vai, jūsuprāt, mūsdienās korporāciju loma ir mainījusies?

Korporācijas kopj patriotiskumu. Nezinu, kur vēl Latvijā, ja neskaita jaunsardzi, Latvijas skautu un gaidu organizācijas, apzināti kopj patriotiskumu, kur ir cieņpilnas komunikācijas attiecības. Tās mūsu sabiedrībā izzūd. Korporācijās ir dažādu vecumu un dažādu profesiju cilvēki, kurus vieno misija – mīlestība pret Tēvzemi –, kuri kopj tradīcijas, nes kultūras mantojumu un vērtības. Tur ir dziesmas, tradīcijas un rituāli. Lielā mērā korporācijas nodrošina, ka daļa Latvijas inteliģences ir ilgtspējīga. Šajā postmodernajā pasaulē, kurā esam aizrāvušies ar relatīvismu, mums brīžiem šķiet, ka nav stabilu un neapšaubāmu vērtību. Taču korporācijas dod atbildi: “Nē, ir!” Un viņi izdala šīs pamata vērtības – cieņa, Tēvzemes mīlestība, personības kopšana, sadarbojoties ar citiem, izaugsme mūža garumā. Cilvēka izaugsme neapstājas ar to brīdi, kad viņš ieguvis augstskolas diplomu.

Kādi, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi Latvijas zinātnei tuvāko 10 gadu laikā?

Latvijas zinātnei izaicinājums ir birokratizācija. Pirmkārt, tā tiek birokratizēta, sākot ar to, ka zinātnieks ir tikai ar doktora grādu. Tie, kuri iet pret valdošo viedokli, Latvijā neiegūst doktora grādu, bet, ja iegūs ārzemēs, diez vai atgriezīsies. Tātad – mums nav aizsardzības doktora grāda pretendentiem. Administratīvā tiesa, kurā viņš varētu apstrīdēt lēmumu, nevērtēs saturu, bet procedūru. Izgāzt var arī pareizā procedūrā... Mēs par to neesam domājuši. Otrkārt, profesoram nepietiek ar to, ka izpilda savus profesora rādītājus, vēl ir jābūt Zinātnes padomes ekspertam. Mani vērtē divās procedūrās ar dažādu laika intervālu. Satversmes tiesa spriedumā minēja, ka nav pamatoti profesorus vērtēt biežāk kā reizi sešos gados, taču pēc sprieduma izveidotā sistēma ietver lielo vērtēšanu ik pēc sešiem gadiem, bet pa vidu ir noteiktas vēl mazās... Proti, mani gan par ekspertu, gan par profesoru atzīst pēc birokrātiskas sistēmas, skaitot punktus, un ir jābūt noteiktam skaitam publikāciju indeksētajās datu bāzēs. Valsts nosaka, kur man ir jāpublicē savi darbi. Tas ierobežo manu akadēmisko brīvību, jo, ja gribu saglabāt amatu, ir jāpakļaujas. Taču saskaņā ar akadēmisko brīvību drīkstu publicēt darbus kādā valodā un kur vēlos. Indeksētās datubāzes ir angļu valodā, līdz ar to prasības mūs ved prom no latviešu valodas, no monogrāfijām. Man kā profesoram latviski sarakstītās mācību grāmatas, kas publicētas Latvijas izdevniecībās, netiek augstu vērtētas. Tas nozīmē, ka strādājam uz rakstiem un indeksiem, nevis lai mēs attīstītu nacionālo valodu un zinātni tajā. 

Kā līdz tam nonākts?

Mūsu dabaszinātnieki, sākot ar bijušo izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski, kurš vienā no Satversmes tiesas sēdēm, kurā skatījām jautājumu par augstskolu finansēšanas lietu, teica: “Mācības ir latviski, zinātne ir angliski.” Dabas zinātnieki ir pārnacionāli – amēbas vairojas visā pasaulē vienādi, atomu pētījumi ir globāli. Tajā pašā laikā ir arī svarīgi, lai viņu rakstus publicētu latviski, lai zinātnes nozares attīstītos latviešu valodā, citādi studentiem nebūs mācību grāmatu, un viņi nespēs runāt par šiem jautājumiem latviski. Zinātnes, kuras kopj nacionālo identitāti, nevar likt šajā pašā grozā, kur dabaszinātnes, bet valsts to ir izdarījusi.

Kādas Satversmē ietvertās vērtības šobrīd ir īpaši būtiski stiprināt un vai sabiedrība tās pietiekami apzinās?

Vienlīdzība un tiesiskums. Vienlīdzība nozīmē arī tiesības būt citādam. Daļa sabiedrības to jau apzinās. Tiesiskuma stiprināšanā ieguldīts milzīgs darbs. Vienmēr saku – visas pārējās pamattiesības ir bezjēdzīgas, ja cilvēkam nav tiesību uz taisnīgu tiesu. Ja cilvēks prettiesiski zaudē darbu vai īpašumu, viņš dodas uz tiesu, un viss sakārtojas. Tādēļ vissvarīgākās pamattiesības ir tiesības uz taisnīgu tiesu, kas atver cilvēkam atslēgu uz pārējām pamattiesībām.

Starp citu – tiesās netiek aizstāvēta akadēmiskā brīvība. Latvijas Satversmē ir pants par zinātnisko un jaunrades brīvību, bet par to ir tikai viens spriedums – par autortiesībām. Tas parāda, ka brīvības izjūta cilvēkiem nav izkopta – mēs netiesājamies par brīvības ierobežojumiem. Bieži vien pat neizjūtam, ka ierobežo mūsu gribu. Esam paaudzēm pieraduši, ka mūsu brīvība tiek ierobežota, tāpēc cīnāmies par materiālām lietām – sociālajiem pabalstiem, īpašuma tiesībām…

Noslēdzošais jautājums – kas jūs pēdējā laikā ir iedvesmojis – grāmata, cilvēks doma vai notikums?

Arvo Perta (Arvo Pärt‎)[1] jubilejas koncerti un pasākumi, kas Latvijā notiek. Tie ir fantastiski! Tas, ka viņš ir dzīvs, radošs un savos 90 gados spēj pietupties, ir apbrīnojami! Nezināju, ka Igaunijā viņš ir populārs tieši ar jaunībā sarakstītajām bērnu dziesmiņām.
 

---

[1]Pasaulē populārākais igauņu komponists. Plašāka informācija: arvopart.ee/en