CONFERENCE
Prof. Zanda Rubene, LU Doktorantūras skolas* direktore
Augstskolu likums paredz, ka ir jāpilnveido ne tikai doktorantu kompetences, bet arī viņu zinātnisko vadītāju kvalifikācija. Šī ideja – veidot atbalsta sistēmu ne tikai doktorantiem, bet arī viņu vadītājiem – Latvijā līdz ar to ir jauna. Lai arī doktorants līdz šim ticis uzskatīts par studentu, tomēr praksē saskaņā ar Augstskolu likumu doktorants kopš 2024. gada ir nodarbinātais – jaunākais kolēģis, kurš darbojas vienā zinātniskajā laukā ar savu vadītāju, bet kuram ir nepieciešamas daudzveidīgs atbalsts. Taču atbalsts piemērotu kompetenču apguvei ir nepieciešams arī pašam doktoranta zinātniskajam vadītājam, jo spēles noteikumi akadēmiskajā vidē aizvien mainās.
Gadu desmitiem zinātniskais vadītājs tika uztverts kā hierarhiski augstāka figūra, kurai doktorantam bija jāpakļaujas bez ierunām. Klīst pat leģendas par to, kā padomju laikā doktoranti esot kārtojuši vadītāju grāmatu plauktus, nesuši portfeļus, palīdzējuši sadzīvē, piemēram, izņemot bērnus no bērnudārza. Šāda attieksme pret doktoranta uzdevumiem ilgstoši balstījās nevis sadarbībā, bet gan hiearhiskās varas attiecībās. Taču mūsdienās ir citādi – Eiropas Savienībā 2005. gadā pieņemto Zalcburgas principu ietekmē skatījums uz doktorantūru ir mainījies, uzsverot doktoranta kā jaunā pētnieka lomu un vienlaikus arī tik būtisko zinātniskā vadītāja un augstskolas līdzatbildību ceļā uz aizstāvētu disertāciju.
Jaunā izpratne maina arī prasības pret zinātnisko vadītāju. Protams, zinātniskajam vadītājam jābūt labam zinātniekam ar augstvērtīgām zinātniskām publikācijām un atbalstītiem un īstenotiem pētnieciskiem projektiem. Taču savā ziņā viņam jāspēj būt arī prasmīgam mentoram, vērīgam psihologam un pacietīgam pedagogam. Citiem vārdiem sakot, zinātniskajam vadītājam šodien ir jābūt cilvēkam, kurš prot motivēt, uzklausīt un palīdzēt. Kā liecina pieredze, zinātniskā vadīšana prasa dažādas caurviju kompetences, kas ietver komunikācijas prasmes, empātiju, spēju radīt uzticēšanos un drošību, prasmi motivēt un izvirzīt mērķus, kā arī tos sasniegt. Uzticēšanās starp vadītāju un doktorantu ir milzīgs spēks, kas veicina radošumu, drosmi un zinātnisko izaugsmi. Tas nav mazsvarīgi ceļā uz kopīgo mērķi – promocijas darba aizstāvēšanu, kur ar darbu var lepoties gan doktorants, gan zinātniskais vadītājs. Arī Eiropas doktorantu un jauno pētnieku padome (Eurodoc) šogad ir izstrādājusi dokumentu par zinātnisko darbu vadīšanu, uzsverot vadītājam nozīmīgu prasmju nepieciešamību.
Pagājušā gada pavasarī pati piedalījos zinātnisko vadītāju mācībās Upsalas Universitātē Zviedrijā, kur pulcējās pārstāvji no septiņām valstīm. Arī tur tika daudz runāts par to, ka zinātniskā vadītāja un doktoranta attiecībām jābūt līdzvērtīgām, abpusēji cieņpilnām un sadarbībā balstītām. Šī atziņa aizvien vairāk nostiprinās arī Latvijā. Jaunajā doktorantūras modelī, ko pilnībā plānojam ieviest no 2027. gada, paredzēts, ka zinātniskajiem vadītājiem būs ne tikai iespēja, bet jau pienākums mācīties – apgūt vadīšanas, mentoringa un komunikācijas prasmes. Eiropas Universitāšu asociācijas ziņojums atklāj, ka 60% universitāšu jau pastāv šādas mācības jaunajiem zinātnisko darbu vadītājiem, turklāt 17% universitāšu šādas mācības zinātnisko darbu vadītājiem ir obligātas. Pieļauju, ka līdzīgu praksi pakāpeniski ieviesīsim arī universitātēs Latvijā.
Protams, neērtais jautājums ir – kuram vadītājam tad būtu jāmācās? Vai tikai jaunajiem? Un kas ir “jauns” zinātniskais vadītājs – vai tas, kurš uzsāk savu darbu zinātnē un uzņemas pirmo doktora darba vadīšanu, vai arī tas, kurš zinātnē darbojas jau ilgstoši, bet līdz šim nav līdz aizstāvēšanai vadījis promocijas darbu doktorantam? Vai arī pieredzējušajiem, kuri jau veiksmīgi vadījuši vairākus doktora darbus? Patiesībā – visiem. Jo par zinātnisko vadītāju nepiedzimst. Par to kļūst. Katra doktoranta vajadzības ir individuālas, līdz ar to zinātniskajam vadītājam jāspēj pielāgot savu pieeju. Papildus pašreiz stiprinām arī sadarbību ar industriju, kur arī parādās jauns fenomens – zinātnisko darbu līdzvadītāji no uzņēmumiem un nozares.
Lai palīdzētu pilnveidot zinātniskajam vadītājam tik svarīgās kompetences, Latvijas Universitātē jau uzsākam informatīvos seminārus, iepazīstinot ar pieejamajām atbalsta iespējām, savukārt nākamā gada martā Latvijas Universitātē esam iecerējuši konferenci, kurā dalīsies pieredzē kolēģi no ārvalstīm un uz kuru aicināsim citu universitāšu kolēģus tepat no Latvijas, lai kopīgi mācītos.
Šo iniciatīvu nevajadzētu uztvert kā papildu pienākumu vai klaušas. Tā ir iespēja – atbalsts gan zinātniskajam vadītājam, gan doktorantam. Galu galā, ja visiem docētājiem ievēlēšanas termiņā ir jāatvēl 160 stundas profesionālajai pilnveidei, tad kāpēc gan kādu daļu no tām neveltīt tieši zinātnisko darbu vadīšanas prasmju pilnveidei? Tas būtu lielisks ieguldījums nākotnē – ne tikai kvalitatīvākā doktorantūrā, bet arī stiprākā zinātnē un atvērtākā akadēmiskajā kultūrā.
*LU Doktorantūras skolas izveide ir viena no aktivitātēm Atveseļošanas un noturības mehānisma projektā “Latvijas Universitātes iekšējā un ārējā konsolidācija” (Nr. 5.2.1.1.i.0/2/24/I/CFLA/007), ko īsteno Latvijas Universitāte un Banku augstskola, turpinot Eiropas Sociālā fonda projektā “LU doktorantūras kapacitātes stiprināšana jaunā doktorantūras modeļa ietvarā” (Nr. 8.2.2.0/20/I/006) aizsākto doktorantūras studiju pilnveidi Latvijas Universitātē.
