Jānis Daugavietis: „ „Tornis” divdesmit gadus bija viens no nozīmīgiem attīstības centriem Latvijas pagrīdes mūzikā. Mūsu uzstādījums bija – ir ieraksts, ir grupa, nav ieraksta, nav grupas. 90. gados katru dienu nācām uz „Torni”, muzicējām, runājām, kaut ko darījām, ierakstījām. Tas bija ļoti intensīvs periods.”
Uldis Gedra: „ „Torņa” skaņu raksturo lielais telpiskums. Bez izolācijas veidojās trokšņaina mūzika. Pirmajos gados aparatūra bija diezgan trūcīga, bet galvenais jau bija rezultāts. Ierakstījām, salīmējām kopā lentas un aiziet – kasetē iekšā!”
Laura Ziemele: „Es biju sajūsmā par to, ka es - tāds maziņš zaķis - vispār tur esmu nonākusi. Biju „Torņa” tīneidžeru paaudze, kas uz vecajiem džekiem skatījās ar tādu – wow! Bet nebija daudz tādu cilvēku, kas uz „Torni” nāca tusēt vienkārši tāpat, nāca mēģināt un rakstīties. Bet, protams, notika arī bohēma, kak zhe…”
Juris Simanovičs: „2003. gadā „Tornis” likās līdzīgs kultūras namam, kur var nākt un spēlēt kā padomju laikā – ir instrumenti un aparatūra, tikai viss tāds neparasts. Mani piesaistīja ideju sintezēšana, kas raksturīga „Torņa” padarīšanām - tas, ka saturs ir svarīgāks par formu.”
Uldis Gedra: „ „Torņa” skaņu raksturo lielais telpiskums. Bez izolācijas veidojās trokšņaina mūzika. Pirmajos gados aparatūra bija diezgan trūcīga, bet galvenais jau bija rezultāts. Ierakstījām, salīmējām kopā lentas un aiziet – kasetē iekšā!”
Laura Ziemele: „Es biju sajūsmā par to, ka es - tāds maziņš zaķis - vispār tur esmu nonākusi. Biju „Torņa” tīneidžeru paaudze, kas uz vecajiem džekiem skatījās ar tādu – wow! Bet nebija daudz tādu cilvēku, kas uz „Torni” nāca tusēt vienkārši tāpat, nāca mēģināt un rakstīties. Bet, protams, notika arī bohēma, kak zhe…”
Juris Simanovičs: „2003. gadā „Tornis” likās līdzīgs kultūras namam, kur var nākt un spēlēt kā padomju laikā – ir instrumenti un aparatūra, tikai viss tāds neparasts. Mani piesaistīja ideju sintezēšana, kas raksturīga „Torņa” padarīšanām - tas, ka saturs ir svarīgāks par formu.”