Ierakstu kompānija „Tornis” neatkarības atjaunošanas gados ne tikai dokumentēja pagrīdes mūziķu ierakstus, bet kalpoja arī par nozīmīgu domu apmaiņas vietu. Āgenskalna ūdenstornī ierīkotajā studijā tapuši ieraksti, kas atskaņoti arī leģendārā neatkarīgās mūzikas žurnālista Džona Pīla raidījumā BBC. „Torņa” studijai un mēģinājuma telpām gājuši cauri Baložu Pilni Pagalmi, Sirke, Bērnības Milicija un daudzas citas pazīstamas latviešu underground grupas. Šobrīd valsts nozīmes kultūras piemineklis ir neapkopts un neapsaimniekots, nav skaidrs, ko īpašnieks "Rīgas Ūdens" ar to grasās iesākt. Piedāvājam noklausīties žurnālista Kārļa Dagiļa neilgi pēc „Torņa” slēgšanas dokumentētās „Torņa” cilvēku atmiņas.

Jānis Daugavietis: „ „Tornis” divdesmit gadus bija viens no nozīmīgiem attīstības centriem Latvijas pagrīdes mūzikā. Mūsu uzstādījums bija – ir ieraksts, ir grupa, nav ieraksta, nav grupas. 90. gados katru dienu nācām uz „Torni”, muzicējām, runājām, kaut ko darījām, ierakstījām. Tas bija ļoti intensīvs periods.”

Uldis Gedra: „ „Torņa” skaņu raksturo lielais telpiskums. Bez izolācijas veidojās trokšņaina mūzika. Pirmajos gados aparatūra bija diezgan trūcīga, bet galvenais jau bija rezultāts. Ierakstījām, salīmējām kopā lentas un aiziet – kasetē iekšā!”

Laura Ziemele: „Es biju sajūsmā par to, ka es - tāds maziņš zaķis - vispār tur esmu nonākusi. Biju „Torņa” tīneidžeru paaudze, kas uz vecajiem džekiem skatījās ar tādu – wow! Bet nebija daudz tādu cilvēku, kas uz „Torni” nāca tusēt vienkārši tāpat, nāca mēģināt un rakstīties. Bet, protams, notika arī bohēma, kak zhe…”

Juris Simanovičs: „2003. gadā „Tornis” likās līdzīgs kultūras namam, kur var nākt un spēlēt kā padomju laikā – ir instrumenti un aparatūra, tikai viss tāds neparasts. Mani piesaistīja ideju sintezēšana, kas raksturīga „Torņa” padarīšanām - tas, ka saturs ir svarīgāks par formu.”    

Share