Tēva sūtītās naudas man ietika taisni vienai nedēļai, un mēnesim bija četras nedēļas. Mani vecāki nenojauta, cik sīvi man bija jācīnās. Un es necentos viņus pārliecināt, ka mana šaurā, trauslā dzīves laipiņa veda pāri straujai straumei. “Tu gribi neiespējamo – studēt bez naudas un veselības …” es skaidri dzirdēju mātes balsi; un mana tēva lēni rezignētos vārdus: “Cilvēka griba ir viņa debesis.” Tātad es atrodos savās debesīs. Vai drīkstēju kurnēt? Nē, man nebija ne mazāko tiesību.
Zenta Mauriņa. Iedrīkstēties ir skaisti (1953). Kopoti raksti. 2. sēj.. Rīga: Daugava, 1997. 67. lpp.
 Latvijas Universitātē studējusi 20.gs. 20.gados. 1927.gadā beigusi Filoloģijas un filozofijas fakultāti. 1938.gadā ieguvusi filoloģijas doktora grādu. Lasījuis lekcijas Rīgas skolotāju institūtā, Latvijas Tautas universitātē, vadījusi literāru studiju. 1944.gadā emigrājusi uz Rietumiem. No 1949. līdz 1963.gada docētāja Upsalas Universitātē. Pēc bērnībā pārciesta poliomielīta zaudējusi spēju staigāt.</strong>){kind=link}