Par Gada augu 2020 Latvijas Botāniķu biedrība ir izvēlējusies Ruiša pūķgalvi Dracocephalum ruyschiana. Latvijas teritorijā to pirmo reizi atradis dabaspētnieks Eduards Lēmanis (1841 – 1902) 1883. gadā Antonopolē. Šis atradums glabājas Herbarium Latvicum (starptautiskais kods RIG II) Latvijas Universitātes (LU)  Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās. Etiķetes pie herbārija vēsta par otru agrīno ruiša pūķgalves atradumu Latvijā Numernē. 1888. gada Numernes atradums glabājas arī Herbarium Balticum (starptautiskais kods RIG I).

LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās glabājas ruiša pūkgalves herbāriji, kas ievākti laika posmā no 1848. līdz 1977. gadam gan Herbarium Latvicum un Herbarium BalticumHerbarium Latvicum kopumā atrodas 29 herbāriji, senākie vākumi ir no Igaunijas, kas līdz Pirmā pasaules karam kopā ar Vidzemi bija viena Livlandes guberņa un šā laika dabaspētnieki strādāja visā tās teritorijā. Savukārt vēlākie vākumi ir no Latvijas. Mazāk vākumu ir no 1920. – 1930. gadiem, bet starp tiem ir arī izcilā latviešu botāniķa profesora Nikolaja Maltas (1890 - 1944) ievāktie herbāriji. Savukārt bagātīgākie vākumi ir no 1970. gadiem, sevišķi detalizēti apraksti ir botāniķes  Dr. Gaidas Ābeles (dzimusi Elksne 1931. gadā) sagatavotajiem herbārijiem. Savās etiķetēs viņa arī mēdz norādīt citus augus, kas auguši līdzās (esparsete, asinssarkanā gandrene, lielziedu vīgrieze, kalnu āboliņš).

Otra interesantā ruiša pūkgaleves kolekcija glabājas Herbarium Balticum. Šo gandrīz 27 tūkstošus lielo herbāriju veido Karla Reinholda Kupfera (1872 – 1935) herbārijs, ko viņš 1929. gadā pārdeva LU (par šo herbāriju rakstīts pagājušā gadā LU simtgades atklājumā). No 13 ruiša pūķgalves herbārijiem 11 ir K. R. Kupfera vākumi pie Ikšķiles laikaposmā no 1895. līdz 1930. gadam, bet divi iegūti no citiem dabaspētniekiem, to skaitā arī vēl viens 1888. gada E. Lēmaņa atradums.

Ruiša pūķgalvi sauc arī par ziemeļu pūkgalvi, kas redzams arī nosaukumos gan angļu, gan vācu  valodās, bet nosaukumu ruiša pūķgalve, kā varam lasīt Latvijas Botāniķu biedrības mājas lapā, augs “ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam (1638–1731), savukārt ģints latviskais “pūķgalves” nosaukums cēlies no grieķu vārdu salikuma drakón (pūķis) un kefalé (galva). Atliek aplūkot šī auga zieda formu, un top skaidrs, kāpēc “pūķgalve”.

Ruiša pūķgalve ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas lakstaugs ar zarainu sakneni. Tās garums sasniedz 20 – 65 cm garumu, Līdz 2,5 cm garie ziedi veido vārpveidīgu ziedkopu, to krāsa variē no violeti zilas līdz gaiši zilai, retāk rožainai. Laika gaitā herbāriji mēdz zaudēt krāsas un to košumu, kādēļ tiem grūti noteikt zieda krāsu, Dr. Gaida Ābele savam 1979. gada 25. jūnija vākumam Silciemā ir norādījusi “Zilā un rozā forma”. Zied ruiša pūķgalve no jūnija vidus līdz augustam. Ruiša pūķgalves labvēlīgai augšanai nepieciešamas granšainas, kaļķainas augsnes, kādas raksturīgas ošiem, un skraji, saulaini priežu meži, kādi dabiski izveidojas un pastāv meža ugunsgrēku ietekmē. Arī herbāriju etiķetēs bieži minēti saulaini priežu meži. Ruiša pūķgalves augšanas areāls aptver teritoriju no Tālajiem Austrumiem līdz Austrumeiropai un Latvija ir tā austrumu robeža, tādēļ šeit ruiša pūkgalve sastopama tikai valsts vidus un austrumu rajonos, tas redzams arī sugu enciklopēdijas “Latvijas daba” kartē. LU Muzeja herbārijā redzams, ka pirmie ruiša pūķgalves atradumi nāk no Latgales, arī pārējo herbāriju atradņu rietumu robeža ir Ikšķiles apkaime. Dr. biol. emeritus Edgars Vimba norāda, ka pastāv uzskats, ka “Ruiša pūķgalve Eiropā pārstāv Altaja floras elementu, kas varētu būt ieceļojis pēdējā apledojuma laikā.”

Diemžēl neskatoties uz to, ka ir vasara un Gada auga ziedēšanas laiks, katram to redzēt ziedam visticamāk neizdosies, bet, ja atrodiet, tad atstājiet to augt, jo ruiša pūķgale ir rets, īpaši aizsargājams augs un Latvijā zināmas ne vairāk kā 10 šīs sugas atradnes. Arī LU Muzeja herbārijos var novērot nelielu skaitu atradņu. Botāniķi šā auga herbāriju var ievākt tikai ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļauju. Tādēļ Botāniķu biedrība aicina: “dosimies dabā, meklēsim Gada augu Ruiša pūķgalvi un ziņosim par saviem atradumiem dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv!” Pagājušā gadā portālam Dabasdati.lv iesniegts tikai viens ruiša pūķgalves novērojums, kā redzams, turpat Numernē, kur fiksēts viens no pirmajiem ruiša pūķgalves atradumiem Latvijā.

Bet ja noteikti gribas redzēt šo augu ziedam, tad jūlijā apmeklējiet LU Botānisko dārzu, kur to atradīsies Augu bioloģiskās un morfoloģiskās grupas teritorijā. Bet LU Muzeja “sausajā dārzā”, kā agrāk mēdza dēvēt herbāriju, ruiša pūķgalve zied un ir pieejama interesentiem visu gadu.

Informācija par ruiša pūķgalvi:

Latvijas Botāniķu biedrība | Gada augs 2020 – Ruiša pūķgalve

Latvijas Daba | Ruiša pūķgalve - Dracocephalum ruyschiana L.

E. Vimba, A. Piterāns, R. Birziņa | Ruiša pūķgalve - Dracocephalum ruyschiana L.

Ruiša pūķgalve Herbarium Latvicum un Herbarium Balticum

Visi ruiša pūķgalves herbāriji pieejami LU Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekcijās, iepriekš sazinoties ar krājuma glabatāju Daigu Jamonti (daiga.jamonte@lu.lv).

Dalīties