Akadēmiskais centrs
Alagoasas svilpējguanas skelets montēts Hallē bāzētajā uzņēmumā Schlüter & Mass, kas kopš dibināšanas 1853. gadā ar atbilstoši eksponēšanas prasībām apstrādātiem dabas paraugiem apgādājis muzejus un privātkolekcijas visā pasaulē. Par 40 reihsmarkām iegādāto eksponātu Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūts saņēma 1929. gada 1. jūlijā. Tolaik šis kokuvistu dzimtai (Cracidae) piederīgais putns vēl apdzīvoja subtropu un tropu mežu līdzenumus un ielejas Brazīlijas centrālajā austrumu piekrastē esošajos Pernambučo un Alagoasas štatos, tāpēc Alagoasas svilpējguanas montētais skelets bija tikpat vērtīgs kā piemēram zaļās dzilnas vai medņa montētie skeleti. Pirmoreiz šī suga tika aprakstīta 1638. gadā. To veica vācu botāniķis un astronoms Georgs Markgrāfs (Markgraf, 1610 – 1644). “Šie putni ir viegli pieradināmi un to gaļa ir ļoti garšīga. Savdabīgs ir to paradums kāpelēt kokos.” – teikts G. Markgrāfa dienasgrāmatā.
Līdz pat 20. gs 70. gadiem ziņas par šo sugu bija nepilnīgas, turklāt tā apdzīvotā teritorija bija grūti pieejama, taču sākot ar Transamazones lielceļa atklāšanu 1972. gadā, situācija mainījās. Iepriekš Amazones lietus mežu izciršanu būtiski ierobežoja ceļu infrastruktūras nesakārtotība, taču līdz ar lielceļa un tā pievadceļu izbūvi, sasniedzami kļuva simtiem tūkstošu kvadrātkilometru lietus meža. Par iemeslu kalpo ne tikai starptautiskais pieprasījums pēc kokmateriāliem, bet arī gadu desmitiem ilgusī Brazīlijas valsts politika attiecībā uz lauksaimniecības ražošanas vairākkārtēju palielināšanu, kas faktiski ir iespējama tikai uz lietus mežu rēķina, paralēli izplatīta ir nelegālā atmežošana. Šie faktori ir izraisījuši daudzu sugu nonākšanu uz izmiršanas sliekšņa, turklāt Alagoasas svilpējguana vēsturiski tikusi plaši medīta. Pēdējā Alagoasas svilpējguanas ligzda konstatēta 1978. gada novembrī, taču pēdējais neapstiprinātais ziņojums par putna novērošanu savvaļā fiksēts 1987. gadā, tas bija arī laiks, kad tika nopostītas teju pēdējās Alagoasas štata San Migelas de Kamposas lietus mežu atliekas, lai ierīkotu cukurniedru plantācijas, tāpēc mūsdienās no šo vistveidīgo putnu sākotnēji apdzīvotās, dabiskās teritorijas saglabājušies vien 2%.
Šobrīd 82 gadus vecais Pedro Nardelli ir bijušais zemnieks, kurš 1979. gadā izprotot Alagoasas svilpējguanas apdraudētības nopietnību, lietus mežā notvēra vienus no pēdējiem sugas īpatņiem. Viņa izveidotā audzētava vēlāk kalpoja par pamatu sugas populācijas atjaunošanas programmā. Šobrīd nebrīvē tiek turēti aptuveni 230 putni no kuriem 35% ir hibrīdi starp Alagoasas svilpējguanu un tai radniecīgo Pauxi tuberosa, kam latviešu valodā vēl nav izveidota nosaukuma. Kā paudis P. Nardelli: “1990. gadā manā audzētavā bija tikai pieci tēviņi, zināju, ka pie San Paulu ir vēl viena audzētava, taču izlēmu putnus neatdot un sakrustot ar radniecīgajiem Pauxi tuberosa.” 1999. gadā Pedro Nardelli tika piespiests slēgt audzētavu, tika iznīcināts arī viņa uzskaites žurnāls, taču visus 44 putnus izdevās pārvietot uz Alagoasas svilpējguanu audzētavu Minasžeraisā (Minas Gerais). Kā skaidrojis San Paulu Universitātes Zooloģijas muzeja Ornitoloģijas departamenta kurators Luis Fabio Silveira: “Lai gan gēnu fonds daļai indivīdu ir mazliet mainījies, tomēr izmantojot tikai morfoloģiju, nav iespējams noteikt, kurš ir hibrīds un kurš nav.”
Atlikusī sugas populācija joprojām atrodas Minasžeraisā un šobrīd rūpes par tās revitalizāciju ir uzņēmies Kontagemas Savvaļas dzīvnieku pētniecības centra vadītājs Roberto Azeredo, kurš jau vairākus gadus sadarbojas ar pētnieku komandu no dažādām valstīm. Viens no atbalstītājiem un projekta līdzstrādniekiem ir Fernando Pinto – Lietus mežu saglabāšanas institūta dibinātājs un vadītājs, kurš norādījis, ka statistika vadoties pēc Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUNC) apkopotajiem datiem nav iepriecinoša – “Šobrīd ir zināmas 68 dzīvnieku un augu sugas, kuras ir izmirušas savvaļā, taču saglabājušās nebrīvē. Brazīlijas Vides Ministrija tikai pirms 8 gadiem apstiprināja Alagoasas svilpējguanas aizsardzības plānu. Balstoties uz ģenētikas pētījumiem, mums bija jāpierāda, ka joprojām ir saglabājušies nekrustoti sugas īpatņi. Šobrīd nākamais uzdevums ir sugas populācijas atjaunošana dabā. Mēs veicam pārrunas gan ar atbildīgajām Alagoasas štata amatpersonām, gan vietējiem uzņēmējiem. 2017. gadā ir izveidots privāts 900 hektārus plašs rezervāts, kur vēl nesen atradās cukurniedru plantācijas. Es esmu viens no pēdējiem, kurš šo putnu ir redzējis savvaļā, tas bija 70. gados, kad strādāju par inženieri vietējā etanola rūpnīcā. Redzēju kā 8 mēnešu laikā pazūd ap 10 000 hektāru meža. Cilvēki mainās, bizness lietus mežu zonā mainās no iznīcinoša uz atbildīgāku, taču ilgtspējīgas Alagoasas svilpējguanas populācijas atjaunošana dabā mums joprojām būs liels izaicinājums. Simboliski mēs atgriežamies tieši šeit, lai labotu savas kļūdas.“
Papildus informācija par Alagoasas svilpējguanu (Crax mitu L.) atrodama:
