Akadēmiskais centrs
LU Muzeja ekspozīcijā skatāms slapjais preperāts - spirtā iekonservēta neliela Sibīrijas salamandra Salamandrella keyserlingii. Etiķete liecina, ka eksponātu Sistemātiskās Zooloģijas un salīdzinošās anatomijas institūtam dāvinājis Nikolajs Delle, kurš šo dzīvnieku 1921. gada 20. aprīlī ievācis Vladivostokas apkaimē. N. Delle dzimis un audzis Tālajos Austrumos, bet 1922. g. ieradās Latvijā, studēja Latvijas Universitātē (LU) un kļuva par pazīstamu ģeologu [1].
Pilns sugas zinātniskais nosaukums ir Salamandrella keyserlingii Dybovski, 1870, lieto arī sinonīmu Hynobius keyserlingi (Dyb. et Gold., 1870). Latviski sugu sauc par Sibīrijas salamandru (radniecība ar īstajām Eiropas salamandrām, tāpat kā mūsu tritoniem, gan visai attāla), dažreiz to sauc arī par Sibīrijas stūrzobi vai ķīļzobi (jo žokļa kreisās un labās puses zobu rindas savienojas asā leņķī).
Šo abinieku pirmais aprakstījis Benedikts Dibovskis [2] (1833 – 1930), poļu/krievu zinātnieks, Sibīrijas un Tālo Austrumu dabas pētnieks un sabiedrisks darbinieks; viņš šim dzīvniekam ir devis zinātnisko nosaukumu [3], godinot Kurzemē dzimušo dabaszinātnieku Aleksandru fon Keizerlingu (1815 – 1891). Grāfs Aleksandrs fon Keizerlings [4], savukārt, zināms kā vairāku Krievijas ziemeļu izpētes ekspedīciju dalībnieks.
Sibīrijas salamandra Salamandrella keyserlingii ir abinieku suga, kas sastopama Āzijas un Eiropas ziemeļaustrumos. Sibīrijā tā bieži sastopama mitros mežos upju piekrastēs, atsevišķas populācijas ir zināmas arī Kazahstānas ziemeļos un Mongolijā, Ķīnas ziemeļaustrumos un Korejas pussalā. Pasaules mērogā šī tiek uzskatīta par samērā maz apdraudētu sugu, jo tā dzīvo mazapdzīvotos Sibīrijas plašumos, un sugas izplatības areāls ir ļoti liels (no Arhangeļskas līdz Čuhotkai un Japānai). Tajā gan sastopamība nevienmērīga un daudzviet dzīvnieks ir rets un aizsargājams.
Salamandra tiek uzskatīta par vienu no primitīvākajiem abiniekiem. Tā izaug 9,0 līdz 12,5 cm gara, aste ir apmēram ķermeņa garumā. Ķermenis brūns ar gareniskām svītrām uz muguras, sānos rievas. Visām ekstremitātēm ir četri pirksti bez nagiem.
Mērenajā joslā, kur ziemās sasalst ūdens, rāpuļu un abinieku sugu ir daudz mazāk, kā tropos uz subtropos. Šī salamandra [5] ir daudz labāk par citiem abiniekiem pielāgojusies skarbiem apstākļiem, un ir vienīgā, kas dzīvo tālu aiz polārā loka. Tā dzīvo pat mūžīgā sasaluma zonā, aktīvai dzīvei – t.i. nārstam ūdeņos un barības (sīku bezmugurkaulnieku) iegūšanai izmantojot īsās vasaras. Dzīvniekam ir neparasta spēja izturēt aukstumu – pat pie 0°C temperatūras salamandra joprojām ir kustīga, nereti staigā pa sniegu vai ledu. Pārcieš arī vairākkārtējas salnas.
Salamandra ziemo uz sauszemes, paslēpusies plaisās un slēptuvēs. Pirms ziemas guļas aknās veidojas viela, kas neļauj sasalstot ķermeņa šķidrumiem veidot lielus ledus kristālus un saraut audus, tās daudzums sasniedz līdz 37% ķermeņa masas. Zināms, ka dzīvnieks ziemojot uz kādiem 5-8 mēnešiem nonāk anabiozē, kad tā organisms pārstāj darboties. Sasalis dzīvnieks spēj pārciest neparasti zemas temperatūras, ko zinātnieki daudz pētījuši. Eksperimentos salamandras atdzīvojušās pat pēc sasaldēšanas pie -45°C. Tāda izturības rezerve ir grūti izskaidrojama, jo dabā zem sniega nav tik zemas temperatūras.
Šad tad atrod ilgstoši sasalušus dzīvniekus, kas, ziemošanas vietas meklējot augsnes plaisās, nonākuši sasaluma skartajos iežos. Tādā veidā dzīvnieka ziemošana varētu ieilgt arī uz ļoti daudziem gadiem. Šādi ilgstoši sasaluši dzīvnieki atrasti arī mūžīgā sasaluma slāņos, kur tie varētu būt nonākuši arī pirms tūkstošiem gadu, pat iepriekšējā siltajā starpledus laikmetā vairāk kā 11 000 gadus atpakaļ. Šādam dzīvniekam, kurš bijis ilgstoši sasalis, bet pēc tam atkausēts un pilnībā atdzīvojies, 1972. gadā ticis noteikts vecums ar radioaktīvā oglekļa metodi, un tas izrādījies 90±15 gadi, tātad ziemas guļa bijusi tikai gadsimtu ilga [6].
Pirms dažiem gadiem ir atdzīvinātas sīkas augsnes nematodes, kas iegūtas Jakutijā 32 000, bet Kolimā – 42 000 gadu senos sasalušos iežos [7]. Tas ir pirmais gadījums, kad pierādīta tik ilga kāda daudzšūnu organisma dzīvotspējas saglabāšanās. Pagaidām nav zināms, vai arī Sibīrijas salamandra sasalumā varētu pārdzīvot ledus laikmetus un, vai tā pie mums varētu būt ieradusies no mamutu laikiem.
Vairāk par salamandru un citiem LU Muzeja dabaszinātņu priekšmetiem: maris.rudzitis@lu.lv
[1] Sīkāk par N. Delles dzīvesgājumu un darbību:
[2] Par B. Dibovski
[3] Par zinātnisko nosaukumu: B. Beolens, M. Watkins, M. Grayson. 2013. The Eponym Dictionary of Amphibians. Pelagic Publishing, 2013 250 pp.
Par Sibīrijas salamandru (bibliogrāfija)
[6] Н.Н. Щербак, Н.Н. Ковалюх. О возрасте живого земноводного Hynobius keyserlingi (Dyb. et Gold., 1870) из ископаемого льда // Доклады Академии наук СССР. — 1973. — Т. 211, № 4. — С. 1003.
