Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmets 2017. gada janvārī ir kuņģa čūlas makropreparāts

Kuņģa čūla ir organisma vispārējas čūlas slimības izpausme, ko izraisa galvenokārt baktēriju Helicobacter pylori infekcija. To arī var izraisīt nepareiza pretsāpju līdzekļu (aspirīna, ibuprofēna) lietošana. Čūlas veidošanos veicina smēķēšana un alkohola lietošana.

Ja parādās sūdzības par dedzinošām sāpēm aiz krūšu kaula, pakrūtē vai nabas rajonā, kas kļūst stiprākas naktīs, steidzīgi jāgriežas pie ārsta uz izmeklēšanu un optimālas terapijas nozīmēšanu. Ja pacientam tiek konstatēta Helicobacter pylori infekcija, tad jālieto antibiotikas, obligāti jāizvairās no smēķēšanas, alkohola lietošanas, asiem ēdieniem un stresa. Pašārstēšanās nolūkos nedrīkst lietot pārtikas sodu, jo tās efekts ir pārejošs un tikai uz laiku pieklusina sāpes. Neārstēta kuņģa čūla var izraisīt dzīvībai bīstamas komplikācijas – asiņošanu, kuņģa sienas plīsumu un ar to saistītu vēderplēves iekaisumu.

Kuņģa čūlas makropreparātu un pārējos Cilvēka patoloģijas muzeja eksponātus iespējams aplūkot LU Medicīnas fakultātes Patoloģijas katedrā, Ojāra Vācieša ielā 4 (informācija 306. telpā) darbdienās, iepriekš piesakoties pa tālruni 29669458 muzeja vadītājai asoc. profesorei Valentīnai Gordjušinai.

Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmets 2017. gada februārī ir juras perioda kaļķakmens ar fosilijām.

Juras periods pirms 200 līdz 56 miljoniem gadu bija dinozauru valdīšanas laiks. Taču ne visi organismi bija lieli, līdzās dinozauriem dzīvoja arī pavisam sīkas radības, tādas kā gliemji. Neraugoties uz necilo izmēru, tie bija dinozauru laikabiedri. Latvijā juras perioda nogulumi atrodami tikai Dienvidkurzemē, kur dažviet var redzēt tumšus kaļķakmeņus, kas ir ļoti bagāti ar fosilijām – pleckāju un gliemju čaulu atliekām. Te atrodami arī pārakmeņojušies koksnes gabaliņi, kas visai neparasti, ņemot vērā to vecumu, aptuveni 150 miljoni gadu. Starp citu čaulu baltajām atliekām ar īpašu varavīksnes spīdumu izceļas amonītu čaulu perlamutra slāņi. Amonīti pieder gliemju tipa galvkāju klasei, un tie ir īpaši raksturīgi mezozojam (laika periods pirms 252 līdz 66 miljoniem gadu).

Mēneša priekšmets februārī ir juras perioda kaļķakmenī redzamie amonīta Quenstedtoceras lamberti čaulas fragmenti, kas atrasti atsegumā pie Ventas pietekas – Zaņas upes. Mēneša priekšmets un pārējā Ģeoloģijas muzeja ekspozīcija aplūkojama darba dienās, iepriekš sazinoties ar muzeja vadītāju Viju Hodirevu pa tālruni 29112907.

Zinatņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmets 2017. gada martā ir Mārtiņa Lutera grāmata „Mazais katķisms” latviešu valodā.

Mārtiņa Lutera 31 lappusi biezā grāmatiņa „Mazais katķisms” izdota ASV 1961. gadā. Pedagoģijas vēstures muzejā šis eksemplārs nonācis no Latvijas Universitātes profesora Luda Bērziņa (1870 – 1965) bibliotēkas. Grāmatiņas saturs: pieci „mācības gabali”; rīta un vakara lūgšanas; Bībeles vārdi; dievkalpojumu kārtība; baznīcas gads. Mārtiņa Lutera grāmata ir viens no Pedagoģijas vēstures muzeja izstādes „Reformācija un tautas izglītība” eksponātiem. Mēneša priekšmeta izvēli noteica tas, ka 2017. gada 17. martā Latvijas Universitāte un Vācu Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Latvijā organizē starptautisku konferenci „Reformācija mūsdienu pasaulē”. Konferences darba grupās pārstāvēts arī Pedagoģijas vēstures muzejs. Plašāka informācija Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vietnē.

Mēneša priekšmetu un pārējo Pedagoģijas vēstures muzeja ekspozīciju iespējams aplūkot darba dienās Anniņmuižā, Jūrmalas gatvē 76, iepriekš sazinoties ar muzeja vadītāju Aīdu Krūzi pa tālruni 29372140.

Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmets 2017. gada aprīlī ir Ceisa planetārija aparāts.

Planetārija aparātu izgatavojusi pazīstamā Ceisa kompānija (Carl Zeiss AG) Jēnā, Austrumvācijā. Muzeja rīcībā ir t.s. „Mazais Ceiss” jeb modelis ZKP 1, kas paredzēts zvaigžņu demonstrēšanai uz neliela kupola, aptuveni 8 metru diametrā. Planetārija aparāta kārtas numurs ir 323. No 1923. līdz 2011. gadam kompānija Carl Zeiss izgatavojusi kopumā 631 projektoru. Konkrētais eksemplārs savulaik piederējis Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtam. Ar šo instrumentu 20. gadsimta beigās institūta biologi Kalnāju Ornitoloģiskajā stacijā netālu no Tukuma pētīja, vai putni ikgadējo migrācijas lidojumu laikā orientējas arī pēc zvaigznēm. Šā gadsimta sākumā planetārija aparāts nodots muzeja pārziņā. Tas glabājas izjauktā veidā, jo nav piemērota kupola, kur to varētu uzstādīt. Gan „galva”, caur kuras atverēm spīdošā gaisma rada zvaigžņu efektu uz kupola, gan “kāja”, uz kuras uzstāda projektoru, aplūkojamas Fridriha Candera – kosmosa izpētes muzejā, darbadienās, iepriekš piesakoties pa tālr. 26539970 krājuma glabātājai Guntai Vilkai.

Par Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmetu jūnijā izvēlēts LU Botānikas muzejā apskatāmais parastās kociņsūnas (Climacium dendroides) vairāk kā gadsimtu sens herbārijs.  Parasto kociņsūnu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusies par 2016.gada sūnu.

Senākie sūnu paraugi, kas apskatāmi LU Botānikas muzejā ir no 19.gs. un atrodami Rīgas Dabaspētnieku biedrības herbārijos. Senākais datētais herbārija paraugs ir 1851.gadā Lotringā ievākts parastās kociņsūnas herbārija eksemplārs. 

Senie šīs sūnu sugas vākumi no Latvijas muzejā atrodami izcilā Baltijas botāniķa K.R.Kupfera un sūnu pētnieka J.Mikutoviča Bryotheca Baltica sūnu kolekcijās. Apskatāmie paraugi savākti 20.gs. sākumā: 1906., 1908., 1909, un 1913. gados. J.Mikutoviča 3 paraugi atrasti Rīgas apkārtnē: Bolderājā netālu no Sniķeru kroga, pie Juglas ezera netālu no Grāvenheides muižas un Bieriņos, bet K.R.Kupfers  sūnas ievācis Kurzemē, Moricsalā un Pērmuižā pie Jelgavas.  

Parastā kociņsūna pieder lapu sūnu klasei, kociņsūnu dzimtai un ir tās vienīgā pārstāve Latvijā, bet citur pasaulē sastopamas pavisam trīs šīs ģints sugas.

Parastā kociņsūna Latvijā ir bieži sastopama un aug mitros mežos, zāļu purvos, purvainās pļavās, gar ezeru, upju krastiem, kur ir mitra barības vielām bagāta augsne. Atrasta arī sausākās vietās, kā arī uz laukakmeņiem, kas klāti ar nelielu augsnes kārtu, retāk uz koku stumbriem un celmiem.

Tā ir viena no visvieglāk atpazīstamām sūnām. Kociņsūnas atgādina mazus kociņus. To primārais stumbrs atrodas augsnē horizontāli un ir klāts ar brūnām, plēkšņveidīgām lapām. No tā atiet stāvi sekundārie stumbri, kas zarojas aptuveni no stumbra vidus. Zari ir līdz 4 cm gari, atrodas tuvu cits pie cita, tāpēc izskatās sakopoti pušķī. Kociņsūnas tumšzaļās vai dzeltenzaļās velēnas var sasniegt pat 10 cm augstumu. Sporu vācelīte sarkani brūna, līdz 4 cm garā kātiņā. Sporogoni veidojas samērā reti, bet parasti ir vairāki uz viena auga. Sporogonu veidošanās novērota tikai mitrās vietās augošām sūnām. No senajos vākumos pārstāvētajiem paraugiem, daudziem ir sporogoni.

Muzeju var apmeklēt iepriekš piesakoties muzeja vadītājai Irēnai Bergai darba dienās pa mobilo tālruni 27852990 vai elektroniski: Irena.Berga@lu.lv

Par Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja jūlija mēneša priekšmetu ir izvēlēts LU Zooloģijas muzejā skatāmais  Eiropas zutis (Anguilla anguilla). 2017. gadā zutis pasludināts par gada dzīvnieku Latvijā.

Attēlā redzamais objekts LU Zooloģijas muzeja krājumā ir nonācis 1921.gada 25.februārī no Rīgas Politehniskā Institūta Zooloģijas un zivkopības kabineta,  ko vadīja RPI profesors, baltvācu ihtiologs G.Šneiders.

Zutis jeb Eiropas zutis (Anguilla anguilla) ir saldūdens zušu dzimtas (Anguillidae) Eiropā un Āzijas rietumos dzīvojoša zivju suga. Zuša čūskveidīgais ķermenis izņēmuma gadījumos var sasniegt 1,5 m garumu, lai gan parasti ir 60–80 cm garš un reti pārsniedz 1 metru. To klāj sīkas, smalkas un mīkstas zvīņas, tādējādi tas izskatās kails. Tam ir liela, smaila galva un mute ar sīkiem zobiem, kas vērsti uz priekšu. Mugura un sānu augšdaļa zaļganbrūna, sānu apakšdaļa un vēders dzeltenīgs.

Nārsta migrācijai gataviem īpatņiem mugura un sānu augšdaļa melna, sānu apakšdaļa un vēders sudrabains. Zušu nārstošanas paradumi ilgstoši bija neskaidri un tika atklāti tikai XX gs. sākumā, kad dāņu biologs J.Šmits Sargasu jūrā atrada Eiropas zušu kāpurus, bet pie Eiropas krastiem – jau pieaugušos jeb stikla zušus Caurspīdīgā ķermeņa dēļ tie tobrīd tiek saukti par stikla zušiem.. Kopš tā laika dominē viedoklis, ka zuši nārsto Sargasu jūrā (4–6 tūkst. km tālu no Eiropas), bet kāpuri 1,5–3 gadu laikā atgriežas Eiropā, izmantojot Golfa straumi. Pirms iepeldēšanas saldūdens upju grīvās tie metamorfozes ceļā kļūst par īstiem zušiem. Mātītes migrē uz Francijas, Anglijas un citu zemju iekšējiem saldūdeņiem, bet tēviņi paliek jūru piekrastēs vai upju grīvās. Daļa sasniedz arī Latvijas piekrasti un ienāk ar jūru savienotās ūdenstilpēs. Lielāko daļu sava mūža zutis pavada saldūdenī. Dienā mēdz ierakties dūņās vai palīst zem akmeņiem vai siekstām. Aktīvāks tumsā.

Zuša pamatbarības objekti ir sīkas zivis, tārpi, gliemji, vēžveidīgie un citu zivju ikri. Zutis diezgan ilgi spēj nodzīvot bez ūdens, ja vien apkārtējā vide ir mitra.

Šī zivs sasniedz 35, Latvijā – 23 gadu vecumu. Nebrīvē Eiropas zutis var nodzīvot ilgu mūžu (ir pieejami dati par 88 gadu veciem akvārija eksemplāriem).

Zvejnieku un makšķernieku lomos nonāk samērā reti. Lielākā daudzumā nozvejo atsevišķos ezeros, kur tos regulāri ielaiž un zvejo specializēti. Latvijas jūras piekrastē kopš 60.gadiem zušu nozveja ir strauji samazinājusies. Eiropas zutis ir īpaši apdraudēta zivju suga. Šobrīd atlicis tikai aptuveni 1% no kādreizējās Eiropas zušu populācijas. Katru gadu samazinās Eiropas krastus sasniegušo stikla zušu skaits.  Eiropas zutis ir ierakstīta Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības Sarkanajā grāmatā. Sakarā ar zušu krājumu kritisko stāvokli, Eiropas Savienībā un arī Latvijā kopš 2009. gada ir pieņemts Nacionālais Zušu krājuma pārvaldības plāns, kas paredz stikla zušu un zušu mazuļu ielaišanu ūdenstilpēs, kas savienotas ar jūru. Zušu pavairošana ir saistīta ar stikla zušu nozveju jūrā, jo zuši nebrīvē nevairojas.

 Zuša tēls plaši izmantots arī mākslā, piemēram,

 „Zušu dziesmiņa” (J.Plotnieks/ Ē.Ķiģelis)

„Nevis ejiet, nevis skrieniet,

Tikai lieniet, tikai lieniet,

Lai gan zušu sugu nīst,

Tiksim siltās ugunīs.

 Mugurkaulus suņiem dosim,

Zelta ādu iemantosim,

Savu laimi satiksim,

Visām mutēm patiksim.

 Locīšanās mūsu dabā,

Tas, kas locās, netiek lamāts.

Kādēļ taisnam mocīties,

Labāk līkam locīties.”

Par Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja augusta mēneša priekšmetu ir izvēlēts LU Botānikas muzeja krājumā esošais dzeltenās kaķpēdiņas jeb salmenes (Helichrysum arenarium (L.)Moench) vairāk nekā gadsimtu sens herbārijs. Dzelteno kaķpēdiņu Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusies par 2017.gada augu.

LU Botānikas muzeja krājumā esošie šīs augu sugas vecākie herbārija eksemplāri ievākti 1857., 1860. un 1892. gadā. Senākie, gandrīz 160 gadus senie, dzeltenās kaķpēdiņas herbārija paraugi nāk no Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforscher Verein zu Riga) vākumiem. 1860. gada 17. jūlijā atrastais augs ievākts Cēsīs, Bērzainē, bet 1892. gada jūnijā K.R.Kupfera herbārijs ievākts  pie Grīvas (tagad Daugavpils pilsētas teritorija Daugavas kreisajā krastā) sausā uzkalnā. Tajā laikā izcilais botāniķis un matemātiķis vēl studēja Tērbatā. Nikolajs Malta, LU profesors, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāns (1923-1925; 1928-1930; 1933-1935), Augu morfoloģijas un sistemātikas institūta direktors, studiju laikā, 1911. un 1912.gadā ievācis bagātīgu kaķpēdiņas herbāriju pie Sinoles (Lejasciema pagasts) un Aroniešos, pie Aronas upes grīvas (Kalsnavas pagasts).

Dzeltenā kaķpēdiņa ir asteru dzimtas (Asteraceae), salmeņu ģints (Helichrysum) daudzgadīgs lakstaugs. Stublājs stāvs vai pacils, 10-30 (50) cm augsts, parasti līdz ziedkopai bez zariem, pelēcīgi tūbainu matojumu, ar daudziem matiņiem. Lapu daudz, tās līdz 7 cm garas, apmēram 0.5 cm platas, pamīšus visgarām stumbram, sēdošas vai ar īsu kātu, veselas, lineāras, lancetiskas, mala gluda. Ziedu kurvīši blīvā čemurveidīgā ziedkopā stublāja vai zaru galos, 6 -7 mm plati, koši dzeltenā vai nedaudz oranžā krāsā. Zied jūlijā, augustā. Sastopamas diezgan bieži sausās pļavās, atmatās, skrajos mežos, laucēs, ceļmalās, norās, kaļķainā augsnē. Aug galvenokārt Latvijas dienvidaustrumu daļā. Kaķpēdiņas sastopamas arī citur Eiropā, Āzijā.

Dzeltenā kaķpēdiņa ir populārs un plaši izmantots ārstniecības augs, kas palīdz pret akūtām un hroniskām aknu, žultspūšļa slimībām, kuņģa un nieru kaitēm, ādas slimībām. Satur ēteriskās eļļas, rūgtvielas, miecvielas. Augs ir arī dekoratīvs, jo savu krāsu un formu var saglabāt vairākus gadus.

Kaķpēdiņai ir plašs pielietojums, taču dabā tā sastopama arvien retāk. Lai arī suga nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos vai Sarkanajā grāmatā, ieteicams saudzēt šo augu.

Senos herbārijus var apskatīt no 1.-31.augustam LU Botānikas muzejā, Kronvalda bulv.4, Rīgā. Muzeju var apmeklēt iepriekš piesakoties muzeja vadītājai Irēnai Bergai darba dienās pa mobilo tālruni 27852990.

Par Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja septembra mēneša priekšmetu ir izvēlēts LU Zooloģijas  muzeja krājumā esošais  vairāk nekā gadsimtu sens  dzeltenās cielavas (Motacilla flava) eksemplārs. Dzelteno cielavu Latvijas Ornitoloģijas biedrība ir izvēlējusies par 2017.gada putnu.

LU Zooloģijas muzejā apskatāms dzeltenās cielavas eksemplārs, kura iegūšanas laiks datēts ar 1887. gadu pie Olaines (1887,Olai), kas šogad svin 130 gadu jubileju. Tas pirms Otrā pasaules kara - 1941.gada janvārī  kopā ar citiem izbāzeņiem pārņemts  no tolaik slēgtā Jelgavas provinciālmuzeja fondiem.

Latvijā no cielavu dzimtas  sastopamas pavisam četras cielavu sugas. To  apzīmējumos saistībā ar izskatu  izmantota  krāsu tēma. Baltā cielava (Motacilla alba)-Latvijas nacionālais putns. Pelēkā cielava (Motacilla cinerea) dažkārt tiek saukta arī par kalnu cielavu – tas, iespējams, specifiskā biotopa dēļ, jo apdzīvo tikai strauju upju stāvkrastus.  Citroncielava (Motacilla citreola), Latvijā salīdzinoši reta nesena  ienācēja  no dienvidiem. Dzeltenā  cielava (Motacilla flava) – kas 2017. gadā izraudzīta kā gada putns. Izskats, izturēšanās un dziesma visai raksturīgi un putns dabā labi atpazīstams.  

Lai gan pieder pie zvirbuļveidīgo putnu kārtas, kā jau vēsta tās nosaukums, dzeltenā cielava nav “mazs pelēks putniņš”, bet gan ir viens no koši iekrāsotajiem putnu pasaules pārstāvjiem. Sastopama plašā areālā un tai ir 10 pasugas. No tām pie mums līdz šim konstatētas trīs.

Maijā savā ligzdošanas iecirknī – kādā mitrā palienes pļavā tā parasti redzama balansējam garāka auga galotnē, pavērsusi pret gājēju savu dzelteno vēderu  šūpo asti un saka  vienkāršu, labi dzirdamu “cīer”, kas ir viens no uztraukuma saucieniem. Varbūt tas ir ziņojums mātītei, kas zālē tuvu zemei perē 5-6 olas labi ieslēptā ligzdā? Kad gājējs jau attālāk, cielava saka “cip cip cipsī”, kas ir tās dziesma. Tēviņi spilgtāk krāsoti kā mātītes un jaunie putni, kas bālāki. Tēviņiem bez raksturīgi dzeltenā vēdera vaigi un galva ir zilganpelēki un virs acs balta uzacu svītra, bet mugura dzeltenīgi zaļa.

Diemžēl šis skaistais agrāk visai bieži sastopamais ūdeņu malu mitru pļavu, ganību un zāļu purvu putns sastopams arvien mazāk. Varbūt pieaugot regulāri noganītām mitru pļavu platībām Latvijā to skaits atkal palielināsies? Cielavu tālais migrāciju ceļš ved uz Āfriku.

Dzelteno cielavu  kopā ar citiem zooloģiskiem objektiem var apskatīt no 1. līdz 31.septembrim LU Zooloģijas muzejā, Kronvalda bulv.4, Rīgā, iepriekš piesakoties muzeja vadītājam Aivaram Petriņam darba dienās pa mobilo tālruni 26542577, e-pasts: Aivars.Petrins@lu.lv

Par LU Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja oktobra mēneša priekšmetu ir izvēlēts LU Ģeoloģijas muzeja krājumā esošais Latvijas dzelzsrūdas – limonīta paraugs no Latvijas derīgo izrakteņu rūdu kolekcijas. Paraugs ievākts 1928. gadā Ābeļmuižas teritorijā pie Jēkabpils un pārstāv visbagātāko limonīta dzelzsrūdu Latvijā. Šāda tipa rūda tika izmantota hercoga Jēkaba dzelzs manufaktūrās, lai iegūtu metālu naglu un citu nelielu priekšmetu izgatavošanai, arī lielgabalu liešanai.

Purva rūda ir viens no Latvijas derīgajiem izrakteņiem, ko izmantoja jau akmens laikmeta cilvēki. Purva rūda ir dzelzs rūda, kas veidojas zemes virskārtā nelielā dziļumā, kur no pazemes ūdens, kas satur izšķīdušus dzelzs savienojumus, tam saskaroties ar gaisu, izgulsnējas dzelzs hidrāti. Reizēm pēc veidošanās vietas un apstākļiem izdala vairākus šādu rūdu paveidus - purva rūdu, velēnu jeb pļavu rūdu, ezeru rūdu un zemjainu dzelzs okeri jeb rāvu ap dzelzsavotiem, bet šāds dalījums bieži ir nosacīts. Interesants ir fakts, ka pēc izrakšanas ilgākā laikā purva rūda pakāpeniski var atjaunoties.

Purva rūda sastāv no dzelzs oksīdu un hidroksīdu grupas minerāliem, kuru kopums izsenis ir pazīstams ar nosaukumu „limonīts”, un dažādiem piemaisījumiem, kā māli, smiltis, karbonāti, mangāna savienojumi un organiskās vielas. Tādēļ purva rūdas krāsa var mainīties no gaiši dzeltenas un dzeltenbrūnas līdz sarkanbrūnai un melnai.  Latvijā apzinātas vairāk kā 200 purva rūdas iegulu vietas. Visbiežāk rūda veido 20-30 cm, reti līdz 50-70 cm biezas lēcas 20-50 cm dziļumā no zemes virsas, kas, vairākām ligzdām saplūstot kopā, var aizņemt līdz 3,5 ha platību.

Praktiskai izmantošanai ir būtiski, vai limonīts kā dzelzsrūda ir blīvos veidojumos, vai arī sastopams kā irdena zemjaina masa jeb krāsu zeme. Latvijā blīvo purva rūdu dzelzs ieguvei sāka izmantot jau apmēram 500 gadus pirms mūsu ēras. Visplašāko pielietojumu tā guva hercoga Jēkaba „dzelzsāmuros” kā Baldonē, Biržos, Engurē, Ēdā un citur. 20. gs. sākumā sasmalcinātu purva rūdu izmantoja Rīgas gāzes fabrikā deggāzes attīrīšanai. Šādiem nolūkiem to pat nelielos apjomos eksportēja.

Irdenā limonīta pielietojums Latvijā konstatēts jau akmens laikmeta apbedījumos kā Zvejnieku kapulaukā. Savukārt 20. gs. krāsu zemes izmantotas minerālkrāsu ražošanai. Tā 1939. gadā saražots pat 10 tonnu dažādu toņu brūno krāsu, kuras daļēji arī eksportētas, galvenokārt uz Zviedriju. Mūsdienās purva rūdas vairs netiek izmantotas, jo iegulas ir nelielas un rūdu tehniskie rādītāji – mainīgi.     

Oktobra mēneša priekšmets un pārējā LU Ģeoloģijas muzeja ekspozīcija aplūkojama darba dienās Alberta ielā 10, iepriekš sazinoties ar muzeja vadītāju Viju Hodirevu pa tālruni 29112907 vai e-pastu: Vija.Hodireva@lu.lv

Par LU Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja novembra mēneša priekšmetu ir izvēlēts LU Skaitļošanas tehnikas un informātikas muzeja krājumā esošais pirmais skārienjūtīgais ekrāns - A.D. 2002.  

Vairāk nekā 100 gadus katras rēķinošas (un, protams, arī rakstošas) ierīces vai mašinas lietotāja sapnis bija tastatūra ar maksimālu taustiņu daudzumu. Ko darīt, ja šo mašīnu hibrīds - dators - jau sēžas klēpī un pat - maskējies par mobilo tālruni - lien kabatā? Jāatceras evolūcijas gaita dzīvajā dabā - kur mērkaķis netika iekšā ar ķepu, tur ņēma talkā zaru...

Pirmais čemodāniņiem vai portfeļiem līdzīgajiem "klēpjdatoriem" sekojošo "kabatas datoru" jeb "plaukstdatoru" pārstāvis - datorbūves veterānfirmas "Hewlett Packard" (HP) 2002.gadā radītais "iPAQ 5455 Pocket PC" (jau toreiz vienlaikus arī mobilais tālrunis) izmantoja ekrānā projecētu tastatūru, kas gan mūsdienās tik izplatītajiem glāstiem vēl nepakļāvās un reaģēja vienīgi uz brutālām norādēm ar metāla irbuli (kaut vai naglu...). Neraugoties uz to, jauna ēra datoru būvē un to ikdienas pielietojumos bija sākusies (par ko liecina Internetā saglabājušās ļoti jūsmīgās pirmo lietotāju atsauksmes).

Pateicoties šādiem entuziastiem, attēlā redzamais plaukstdators nonācis arī LU Skaitļošanas tehnikas un informātikas muzeja krājumā. Muzeja ekspozīcija skatāma Raiņa bulvārī 29 (tikai iepriekš saskaņojot - tālr. 67211023, stmuzejs@latnet.lv).

Par LU Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja novembra mēneša priekšmetu ir izvēlēts LU Skaitļošanas tehnikas un informātikas muzeja krājumā esošā  Latvijā ražota ergonomiska datorizēta darba vieta  (ap 1990.gadu).

Jau 20.gs. 70.gados radās iespēja ražot izmēros nelielus datorus, piemērotus individuālai izmantošanai darba vietās; 80.gados sākās to masveida pārvietošanās no specializētajām plašajām datorzālēm uz lietotāju darba istabām un pat rakstāmgaldiem, kur  drīz vien  ne vienmēr atlika pietiekami daudz brīvas telpas to racionālai un ergonomiskai  (parocīgai un spēkus taupošai) izmantošanai.

Toreiz Padomju Savienībā ražotos un pieejamos datorus veidoja vairāki paprāvi, kabeļiem savstarpēji savienoti kastveida bloki – vismaz monitors (ekrāns) ar tastatūru, pamatbloks un  iespiedierīce (printeris). Radās nopietnas problēmas visu to bez bažām un briesmām izvietot uz rakstāmgalda vai ap to.

Kāda Rīgas firma (Bruņinieku ielā) sāka izgatavot īpašu mēbeli – “datorizētu darba vietu”, kuras  (vismaz) viens eksemplārs nonāca izmēģināšanai arī LU Matemātikas un informātikas institūtā. Diemžēl gan pēdējais, gan arī citas iestādes Latvijā tobrīd jau arvien straujāk tika apgādāti ar izmēros mazākiem un kompaktākiem ārzemju datoriem, kuru ekrāni toties kļuva arvien platāki un neietilpa atvēlētajā aizgaldā. Dabiski, ka turpmākajam pieprasījumam pēc šāda modeļa mēbeles vajadzēja strauji sarukt…

Attēlā redzamā darba vieta, kā arī daudz citu pagātnes liecību skatāmas LU Skaitļošanas tehnikas un informātikas muzejā ( Rīgā, Raiņa bulvārī  29 ), iepriekš vienojoties par apmeklējumu (tālr. 67211023 vai stmuzejs@latnet.lv).