LU konference
Studentu apliecība ir pirmais dokuments, kuru saņem ikviens pirmkursnieks. Visu studiju laiku studentu apliecība ir kā simbols, kas apliecina piederību konkrētai augstskolai, stāsta par laiku, kurā dzīvo un piedāvātajām iespējām. Ielūkosimies Latvijas Universitātes (LU) Studentu apliecības stāstā, kas aizsākās no LU dibināšanas līdz pat mūsdienām.
Studentu apliecība - jauns dzīves sākums.
1919. gadā par studentu varēja kļūt jebkura persona, kas bija sasniegusi vismaz 17 gadu vecumu un bija pabeigusi vidusskolu, iegūstot vispārējo vidējo izglītību. Mūsdienu skatījumā tas var šķist pašsaprotami, taču laikā, kad Latvijā vēl tikai veidojās vienota izglītības sistēma par mērauklu tika izmantota Krievijas impērijas izglītības struktūra, jo tā pastāvēja līdz pat valsts neatkarības iegūšanai. Par pietiekamu izglītības līmeni, lai sāktu studijas universitātē, tika uzskatīta Krievijas impērijas septiņgadīgā reālskola vai astoņgadīgā vīriešu vai sieviešu ģimnāzija, ja tā bija papildināta ar vispārizglītojošo klasi [1].
1920. gadā, kad LU (līdz 1923. gadam Latvijas Augstskola) vēl tikai stabilizējās pēc valstiskās neatkarības iegūšanas, topošajiem studentiem bija jāiesniedz lūgums rektoram, kas atspoguļoja vēlēšanos studēt un personīgo atbilstību studijām. Papildus lūgumam, topošajam studentam bija jāiesniedz apliecinājums par izglītību - tas varēja būt vidējās izglītības diploms vai citi dokumenti, kas apliecināja iegūtās zināšanas. Tāpat bija nepieciešama dzimšanas apliecība, lai nodrošinātu pilnīgu identifikāciju un atbilstošu personiskās izcelsmes pārbaudi. Šie dokumenti kalpoja kā pierādījums, ka students atbilst augstskolas uzņemšanas prasībām. Ja topošais students bija dienējis armijā, tad arī dienesta apliecību. Saņemot studenta apliecību students tika atbrīvots no kara dienesta [2].
Kad visas nepieciešamās prasības bija izpildītas - iesniegti dokumenti, samaksāta studiju maksa un apliecināts atbilstošs izglītības līmenis, studijas LU varēja sākties. Tomēr, kā rāda vēsture, studiju sākšana vēl nenozīmēja to pabeigšanu. Studentu dzīve bija pilna ar izaicinājumiem un dažādu iemeslu dēļ studijas nācās pārtraukt. Viens no iemesliem bija nesamaksāta studiju maksa, jo ne katra ģimene tolaik varēja atļauties šādu finansiālu slogu. Rezultātā students bija spiests pārtraukt studijas, cerībā atgriezties vēlāk, kad materiālie apstākļi uzlabosies (1.att.).
Rīgas Valsts tehnikuma absolvents (abiturents) Laimonis Freimanis 1941.gadā raksta iesniegumu LU rektoram, ka vēlas studēt Mehānikas fakultātē. Un 1943.gadā iesniegumu LU rektoram ar lūgumu uzņemt atpakaļ Mehānikas fakultātē, jo 1942. gadā tika atskaitīts, jo nespēja samaksāt studiju maksu par otro semestri [3].
Aleksandras Abramovičas stāsts ir vēl viens no LU studentu likteņiem, ko ietekmēja kara izraisītās politiskās un sabiedriskās pārmaiņas. Viņas dzīves gājums parāda, kā Otrā pasaules kara sekas ietekmēja daudzu jauno cilvēku nākotnes ieceres.
1940. gadā Aleksandra Abramoviča, Žīdu privātās ģimnāzijas absolvente, uzsāka studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, izvēloties Ģermāņu un romāņu filozofijas nodaļu [4].
Taču jau pēc gada viņas studijas tika pārtrauktas, kas, iespējams, bija saistīts ar ebreju kopienas iznīcināšanu. LU Muzeja krājumā esošās Aleksandras Abramovičas studentu apliecības stāsta, ka viņai, iespējams, nācās emigrēt uz Padomju Savienību, kur 1941. gadā iestājās Saratovas Valsts universitātē, bet vēlāk, 1942. gadā - Ļeņingradas Valsts universitātē, kur turpināja studijas Vēstures fakultātē. Šis fakts apliecina viņas apņēmību un vēlmi turpināt izglītību (2.att.).
Studentu apliecība - lepnums un gods.
Politiskā režīma maiņa atnesa pārmaiņas arī universitātei - 1940. gada 25. septembrī LU tika pārdēvēta par Latvijas Valsts universitāti (LVU) un studenta apliecībai tiek piešķirta liela nozīme. Studenti tika informēti, ja līdz gada beigām neizņems studentu apliecību vai pagaidu apliecību, tad tiks izslēgti [5].
Padomju laikos vairākums no studentiem pret saņemto studenta apliecību izturējās ar lepnumu un pietāti, norādot, ka viņu dzīvē bija sācies jauns dzīves posms. Studentu apliecības izsniegšanas diena bija kā īpašs notikums, jo saņemot “vēl svaigi smaržojošas apliecības […] iečukstēja mazs iedomības velniņš - lūk, tagad tu esi students!” [6] (3.att.).
Starp apzinīgajiem studentiem, kuri tur godā un glabā savu studenta apliecību, atrodas arī kāds, kurš bauda studentu dzīvi, un nesatraucas ne par savu studentu apliecību, ne par sesiju. LVU Fizikas - matemātikas fakultātes students uz jautājumu - kas viņam ir studentu apliecība, atbild īsi un konkrēti “Man kā otrgadniekam, tā ir pastāvīga caurlaide kopmītnē Padomju bulvārī.” Kur tieši šobrīd atrodas studentu apliecība arī īsti nav skaidrs - kādreiz tā esot bijusi pie kopmītnes dežuranta, bet nu laikam nonākusi rektorātā. Un tam neesot būtiskas nozīmes, jo ziemas sesiju viņš nolēmis atlikt uz pavasari [7].
Studentu apliecība - mūsdienu minimālisms.
LU atgūstot savu nosaukumu mainījās arī studentu apliecības vizuālais izskats - apliecība tika drukāta uz papīra un ielaminēta (4.att.). 1998. gadā tika ieviestas plastikāta kartes, līdz ar to studentiem vairs nebija jānes līdzi sava fotogrāfija, jo fotografēšana notika uz vietas (5.att.).
Sākot ar 2000. gadu studentu apliecība piedzīvo būtiskas izmaiņas, jo tiek meklēti risinājumi pilnvērtīgākām iespējām. Sākotnēji tika ieviesta viedkarte ar ” čipu”, 2004. gadā ieviesa digitālā maka funkciju, lai LU Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēkā varētu norēķināties par kopēšanas pakalpojumiem (6.att.).
2005.un 2006. gads saistās ar tālākas attīstības risinājumu meklējumiem, ar mērķi bezkontakta viedkartes ieviešanā. Finansiālu apsvērumu dēļ tehnoloģiska studentu apliecību attīstība nebija iespējama. 2009. gads iezīmējas ar to, ka notiek atgriešanās pie parastām plastikāta kartēm bez papildus funkcionalitātes, saglabājot svītru kodu uz apliecības otras puses zem studenta paraksta.
2019. gadā un 2025.gadā tiek ieviesti jauni studentu apliecības dizaini (7.att.). Tiek plānots, ka 2026. gadā studentu apliecība varētu piedzīvot jaunas dizaina izmaiņas, lai atbilstu Eiropas studentu kartes prasībām.
Studentu apliecība - atlaižu saņemšana.
1923. gadā izveidotajā LU aptiekā, kuras galvenais mērķis bija sniegt LU studējošiem farmaceitiem praktiskās iemaņas, ikviens LU students, kā arī docētājs vai darbinieks, varēja iegādāties medikamentus ar 25% atlaidi [16]. 1934. gadā LU Studentu padome vērsās ar lūgumu pie vadības, lai vasaras brīvlaikā tiktu saglabāta iespēja studentiem iegādāties vilciena biļetes par pazeminātu tarifu, jo “pretējā gadījumā Rīgā nodarbinātiem studentiem dārgā dzelzsceļu tarifa dēļ būs ņemta iespēja pavadīt vasaru Rīgas jūrmalā vai citā kūrortā.”[8].
Padomju laikos, uzrādot studentu apliecību, varēja saņemt dažādas atlaides - bezmaksas studijas, atlaides braukšanai sabiedriskajā transportos, par puscenu iegādāties lidmašīnas un vilciena biļetes [9]. Ja līdzi bija studenta apliecība, tad braucot vilcienā varēja iegādāties saldējumu par puscenu [10].
Starptautiskās studentu apliecības.
Visos laikos studenti ir devušies studēt uz ārzemēm, tādēļ tika domāts par Starptautiskās studentu apliecības izveidošanu. 1929. gadā tika izveidota starptautiskā studentu apliecība, kuru izsniedza LU, un to varēja saņemt ikviens students, neatkarīgi kādā universitātē vai augstskolā mācās. Apliecība maksāja 4 latus un bija derīga 1 gadu, bet students kamēr studēja augstskolā, varēja to pagarināt uz 4 gadiem. Šāda apliecība deva iespēju studentam iekļūt nacionālās studentu savienībās, kā arī saņemt materiālus labumus, bet to varēja arī atņemt, ja tika izmantota “nelietīgiem nolūkiem” [11].
Atgūstot neatkarību atkal aktualizējās nepieciešamība studentiem sniegt iespēju mācīties ārzemēs, kā arī uzņemt ārzemju studentus. Viens no variantiem bija 1950. gadā izveidotās Starptautiskās Universitāšu Asociācijas vienotā studentu apliecība, kuru varētu saņemt ikvienas asociācijas augstskolas students. 1990.gadā asociācijā bija ap 800 augstāko mācību iestāžu no 122 valstīm, tai skaitā LVU. Šāda apliecība dotu dotu iespēju studentiem ar atlaidēm ce|ot starp valstīm, apmesties kopmītnēs vai viesnīcās [12].
Mainās augstskolu nosaukumi, politiskie režīmi un pati pasaule, bet studentu apliecība paliek kā nemainīga vērtība. Latvijas Universitātei studentu apliecība ir iekšējais personu apliecinošais dokuments. Tas ir pirmais dokuments, ko students saņem uzsākot studijas, un kļūst par sava veida atmiņu liecinieku visam ceļojumam augstākajā izglītībā.
Pateicība par atsaucību raksta tapšanā LU Studentu servisa direktoram Jānim Saulītim.
Plašāku ieskatu studentu dzīvē iegūsiet izstādē “Vivat crescat floreat Universitat Latviensis! Lielās aulas atspulgs” no 2026. gada 30. janvāra LU galvenās ēkas foajē, Raiņa bulvārī 19.
Papildus informācija :
1. Valdības Vēstnesis, 13.09.1919., Nr. 36, 1. lpp.
2. Kārļa Prauliņa lieta, LV_LVVA_7427_1_3667
3. Laimoņa Freimaņa lieta, LV_LVVA_7427_2_2100
4. Aleksandras Abramovičas lieta, LV_LVVA_7427_1_22696
5. Paziņojumi. (30.12.1940.). Studentu Avīze, Nr.8.
6. R. Kauķe. Kad aizvērta pēdējā lapaspuse. (20.06.1968). Padomju Students, Nr.622. Pieejams: https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:772323|article:DIVL129
7. I. Radzis. Humānās sirdis un studentu apliecības. (22.01.1955). Padomju Students, Nr.2. Pieejams: https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:803568|article:DIVL142
8. Studentu pašvaldības nodevas samazinātas. (19.05.1934). Studenta Dzīve, Nr.34.
9. V. Švarcbaha. Pirms dari, apdomā labi. (08.06.1978). Padomju Students, Nr.34. Pieejams: https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:816921|article:DIVL248|page:4
10. Atmiņas par nākotni. (22.05.1975). Padomju Students, Nr.32.
11. C. I. E. Starptautiska studentu apliecība. (08.11.1929) Students, Nr.156. Pieejams: https://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:736782|article:DIVL217
12. Juris Zaķis. Latvijas Universitāte - pasaulē. (05.01.1990) Latvijas Jaunatne, Nr.3
13. Latvijas Universitāte. Pieejams: https://www.lu.lv/par-mums/vesture/lu-laika-gaita/
14. Latvijas Universitāte. Latvijas Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/132715-Latvijas-Universit%C4%81te
15. Starptautiskā Universitāšu asociācija. Pieejams: https://iau.global/
16. Augšāmcelšanās. (21.03.1923). Students, Nr. 23. Pieejams: https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:1006113|article:DIVL10|query:Universitātes%20aptieka%20
Ieva Hadkevica, krājuma glabātāja
Latvijas Universitātes Muzeja krājumā glabājas daudz interesantu priekšmetu, kas vēsta par dažādiem zinātniskajiem pētījumiem, ko veikuši LU darbinieki. F. Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā viens no tādiem ir 1962. gadā uzņemtais fotoattēlu cikls par Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Astronomiskās observatorijas veikto pētījumu “Vēja ietekme uz Zemes rotācijas nevienmērību”. Fotoattēlus var aplūkot Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijas krājumā. Pētījuma oriģinālie dati nav saglabājušies, bet krājumā glabājas uz to pamata balstītās LVU astronomu publikācijas.
1957. gads tika pasludināts par Starptautisko ģeofizikas gadu (SĢG), kas palīdzēja attīstīt LVU Astronomisko observatoriju – tika saņemti līdzekļi dažādu instrumentu iegādei, uzlaboti novērojumu apstākļi un visā PSRS teritorijā tika organizēti interesanti, ar ģeofiziku saistīti tālejoši projekti. Viens no tiem bija pētījums par atmosfēras cirkulācijas pārmaiņu ietekmi uz Zemes rotācijas ātrumu, kas ilga visu nākošo desmitgadi. [1]
1961. gadā LVU Astronomiskā observatorija neskaitot Laika dienesta ikdienas darbu un Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanu, pievērsās jaunam pētījumu virzienam – SĢG novērojumu materiālu apstrādei, lai noteiktu Zemes rotācijas nevienmērības cēloņus. Priekšdarbi sākās jau Starptautiskajā ģeofizikas sadarbības gadā (1959), kad LVU Laika dienestam tika uzdots veikt pētījumu par Zemes atmosfēras vispārīgās cirkulācijas un citu ģeofizikālo parādību saistību ar Zemes nevienmērīgo rotāciju un polu svārstībām. Līdz 1961. gadam bija notikusi sagatavošanās – literatūras izpēte, gaidot, kad pienāks iegūtie dati un varēs sākt tos apstrādāt. [2]
PSRS piedāvāja analizēt ekstremālu ģeofizikālu faktoru ietekmi uz mūsu zemeslodi, pētīt gaisa masu sadalījuma un impulsa momenta ietekmi uz Zemes rotācijas ātrumu. Tas bija ļoti globāls plāns, kas paredzēja lielu datu apjoma apstrādi un teorētiskus pētījumus, kas Astronomiskās observatorijas nelielajam zinātnieku kolektīvam bija grūti paveicams. Vairākas citas PSRS observatorijas no šā uzdevuma bija atteikušās, tomēr Latvijas komanda nolēma mēģināt. Ar šiem pētījumiem galvenokārt nodarbojās profesors Kārlis Šteins un Elga Kaupuša, laiku pa laikam pieaicinot palīgā citus darbiniekus. [3]
Tā kā Zemes rotācijas ātrumu ietekmē daudzi faktori, kas visi pagājušā gadsimta vidū vēl nebija kārtīgi izpētīti, astronomiem bija jārisina ļoti sarežģīta problēma. Ja neņem vērā ārējus griezes momentus, Zemes impulsa moments ir nemainīgs. Zinātnieki šobrīd nonākuši pie secinājuma, ka izmaiņas Zemes kodolā ietekmē mantiju, kas savukārt rada Zemes rotācijas ātruma maiņu vairāku gadu periodā. Tas savukārt maina diennakts garumu par 1–2 milisekundēm. Zemes rotāciju ietekmē arī plūdmaiņas okeānos. Piedevām turpinās vispārēja Zemes rotācijas palēnināšanās, kas gan pagarina diennakti par 1 milisekundi gadsimtā, bet tomēr zinātniekiem jāņem vērā visniecīgākās izmaiņas. Visi šie momenti 20. gadsimta 60. gados bija vēl tikai izpētes sākuma stadijā, un tieši tāpēc bija svarīgi veikt gan astrometriskos novērojumus, gan teorētiskus un praktiskus pētījumus. [4]
SĢG pasūtītos pētījumus LVU astronomi uzsāka 1962. gadā, kad no 2275 pasaules meteostacijām pienāca 610 tūkstoši novērojumu, to izpēti bija plānots pabeigt trīs gadu laikā, līdz 1965. gadam. Bet uz vietas tika nolemts veikt šaurāka mēroga praktisku eksperimentu – pētīt vēja ietekmi uz Zemes rotācijas nevienmērību. [3]
1962. gada marta beigās Elgas Kaupušas vīrs Leons šim pasākumam izgatavoja speciālus ratiņus, kas pārvietojās pa sliedēm. Tie izmaksāja 1000 rubļu un varēja vest vienu tonnu lielu kravu. Septembra vidū K. Šteins, E. Kaupuša un Leonids Roze kopā ar LVU saimniecības daļas šoferi E. Brambatu devās uz Madonas rajonu, kur veica eksperimentālus mērījumus berzes spēka noteikšanai, ko rada vējš pret kokiem. Uz ratiņiem vertikāli nostiprināja nozāģētu koku un ar dinamometru mērīja, ar cik lielu spēku vējš iedarbojas uz koka lapotni, vienlaikus ar anemometru 4 metru augstumā mērot vēja ātrumu. Tā izmērīja vēja pretestību pieciem 6–20 metrus augstiem kokiem (vienai priedei, diviem bērziem un divām eglēm). Secināja, ka pretestības spēks ir proporcionāls vēja ātrumam un lapotnes šķērsgriezuma laukumam, un ka visus izmērītos kokus var aptuveni raksturot ar vienu berzes koeficientu. [5, 6]
8. oktobrī eksperimentu turpināja – Elga Kaupuša, Leonids Roze, Jurijs Francmanis un Skaidrīte Stūre Cēsu apkārtnē meža novērošanas tornī veica vēja ātruma mērījumus dažādos augstumos. Oktobra vidū E. Kaupuša un L. Roze devās uz Cesvaini, kur radio un televīzijas tornī arī veica vēja ātruma mērījumus 140 metru augstumā. [5]
Lai saprastu, vai vējš spēj ietekmēt Zemes rotācijas ātrumu, E. Kaupuša apstrādāja pasaules meteocentru trīs dienu datus un aprēķināja Zemes virsmas un atmosfēras impulsa momenta apmaiņu. Novērotās Zemes rotācijas maiņas sakrita ar aprēķinātajām tikai trešdaļā gadījumu. Vēlāk no meteodatiem ieguva vēja ātruma vidējās kvartāla vērtības pa visu zemeslodi. Lai novērtētu vēja ietekmi uz mežainajiem zemeslodes apgabaliem, E. Kaupuša izveidoja liela izmēra pasaules mežu masīvu karti. [8] K. Šteins un E. Kaupuša secināja, ka sauszemei, kas klāta ar mežu, var izmantot vienu atmosfēras piezemes slāņa berzes koeficientu, bet ūdeņiem vērtība ir cita. E. Kaupuša arī aprēķināja atmosfēras slāņu impulsa momentu dažādos augstumos. [7, 9] Visus šos savāktos un apkopotos datus E. Kaupuša un L. Roze gribēja izmantot savās disertācijās, jo viņi sākumā izvēlējās ar atmosfēras pētījumiem saistītas tēmas, attiecīgi: „Zemes rotācijas ātruma izmaiņu pētījumi pēc SĢG datiem” un „Vēja ietekme uz Zemes rotāciju pēc SĢG datiem”, taču vēlāk tās nomainīja uz tēmām par pasāžinstrumenta darbību. Pakāpeniski vēja ietekmes pētījumi observatorijā apsīka, vienīgi E. Kaupuša turpināja ar to nodarboties vēl arī 20. gadsimta 70. gados. [4]
1965. gada jūnija sākumā Rīgā notika PSRS Zinātņu Akadēmijas Astronomijas padomes konference par Zemes nevienmērīgās rotācijas izpēti. Tajā piedalījās 46 dalībnieki, kas pārstāvēja 14 iestādes. Piecās sēdēs tika nolasīts 31 ziņojums. Sanāksmē piedalījās astoņi Latvijas astronomi, no kuriem ar ziņojumiem uzstājās Kārlis Šteins, Elga Kaupuša un Leonids Roze. [3]
[1] Klētnieks, J. Starptautiskā ģeofizikas gada atcerei. Zvaigžņotā Debess, Nr. 197, 2007, rudens, 74.–84. lpp.
[2] Mape „LVU Laika dienests, 1960. gads” (CM2861), mape „LVU Laika dienests, 1961. gads” (CM3226)
[3] Mape „LVU Laika dienests, 1962. gads” (CM3225)
[4] Vilks. I. Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2024, (308.–314. lpp.)
[5] Roze. L. LVU Astronomiskās observatorijas dienas grāmata, 1962. gada ieraksti. (CM4768)
[6] Šteins, K., Kaupuša, E. Par koku pretestību vējam. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Zinātniskie raksti. LXVIII sējums. Rīga: LVU, 1964, 75.–80. lpp.
[7] Kaupuša, E. Dažas piezīmes par atmosfēras cirkulācijas izmaiņu iespaidu uz Zemes rotācijas ātrumu. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Zinātniskie raksti. LXVIII sējums. Rīga: LVU 1964, 81.–86. lpp.
[8] Kaupuša, E. Par mežu izplatību uz Zemes. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Zinātniskie raksti. LXVIII sējums. Rīga: LVU, 1964, 87.–90. lpp.
[9] Šteins, K., Kaupuša, E. Par atmosfēras berzes koeficientu pret Zemi izvēli. Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes Zinātniskie raksti. 96. sējums. Rīga: LVU, 1967, 32.–37. lpp.
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs