Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja janvāra mēneša priekšmets ir LU Cilvēka patoloģijas muzejā apskatāmie nieru, urīnvadu un urīnpūšļa dažādas struktūras akmeņi, kas ir nierakmeņu slimības (urolitiāzes) izpausme. Pēc saslimstības biežuma urolitiāze ir otrajā vietā starp visām uroloģiskām slimībām.

Urolitiāzes gadījumā urīnceļos (biežāk nierēs) veidojas dažāda lieluma, blīvuma, krāsas, formas un ķīmiskās struktūras akmeņi. Ja akmens ir lielāks par 5 mm, tas var izraisīt urīnvada nosprostojumu, kam seko stipras sāpes mugurā vai vēderā, vemšanu, sāpīgu urinēšanu ar asinīm urīnā. Vīriešiem urolitiāze sastopama biežāk.

Lielākā daļa akmeņu veidojas ģenētisko un vides faktoru kombinācijas dēļ. Riska faktori ir: urīnceļu infekcijas, kā arī uzturs, kas bagāts ar dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām, nātriju, rafinētu cukuru vai oksalātiem. Akmeņu veidošanos veicina arī paaugstināts kalcija līmenis urīnā, kalciju saturošas piedevas, daži medikamenti, Krona slimība, hiperparatireoidisms, podagra, aptaukošanās un nepietiekama šķidruma uzņemšana. Ieteicams izvairīties no bezalkoholiskajiem dzērieniem, kas satur fosforskābi (parasti coca- cola).

Akmeņi tiek klasificēti pēc to atrašanās vietas: nierēs, urīnizvadkanālos, urīnpūslī; un pēc to ķīmiska sastāva: kalcija oksalāta vai fosfāta, urīnskābes, struvīta, cistīna akmeņi. Nieru kolikas gadījumā, pēc ārsta norādījumiem, lai mazinātu sāpes, ir jālieto spazmolītiskie līdzekļi (spazmu noņemšanai), pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļi. Pēc diagnozes uzstādīšanas: pacientiem tiek nozīmēti diurēzi veicinoši medikamenti un koriģēta diēta. Lielāko akmeņu likvidācijai tiek izmantots dažādas metodes, piemēram, ekstrakorporālā triecienviļņu litotripsija, urēteroskopija, perkutānā nefrolitotomijas operācija.      

Muzeja priekšmetus ir iespējams aplūkot LU Cilvēka patoloģijas muzejā Rīgā, Ojāra Vācieša ielā 4 (informācija 306. telpā), iepriekš darbdienās piesakoties muzeja vadītājai asoc. profesorei Valentīnai Gordjušinai pa tel. 67455893, mob.tel. 29669458, e-pastu: Valentina.Gordjusina@lu.lv.

Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja februāra mēneša priekšmets ir LU Ģeoloģijas muzeja krājumā esošais augšdevona Lodes svītas māla paraugs, kas raksturo vienu no vērtīgākajiem Latvijas mālu paveidiem. Šie māli tiek izmantoti būvkeramikas ražošanai.

Nelielu ieskatu Latvijā sastopamo mālu daudzveidībā ikviens var gūt sadarbībā ar LU Bibliotēku izveidotajā izstādē “Latvijas zinātnieku gaitas mālu un keramikas izpētē” LU Dabas mājā Jelgavas ielā 1. Izstāde skatāma no 2018. gada 29. janvāra un ir saistīta ar otro starptautisko starpdisciplināro simpoziju “Māli un keramika”. Bez tam LU Ģeoloģijas muzejs piedāvā īpašu tematisku vispusīgu ekskursiju “Māli Latvijā un pasaulē” pa muzeja ekspozīciju, kuras laikā interesenti varēs arī praktiski iepazīties ar raksturīgākajām mālu īpašībām.

Muzeja apmeklējums vai ekskursija piesakāmi iepriekš muzeja vadītājai Vijai Hodirevai pa mob. tālr. 29112907 vai e-pastu: Vija.Hodireva@lu.lv. LU Ģeoloģijas muzejs atrodas Rīgā, Alberta ielā 10 (114. telpa). 

Latvijas Universitātes Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja marta mēneša priekšmets ir F. Candera - kosmosa izpētes muzejā apskatāmā fotokamera, ar kuru pirms 60 gadiem nofotografēti pirmie Zemes mākslīgie pavadoņi.

1957. – 1958. gadā norisinājās Starptautiskais ģeofizikas gads, kura ietvaros zinātnieki pētīja atmosfēras augšējos slāņus un tuvējo kosmosu. Tika palaisti pirmie Zemes mākslīgie pavadoņi, kuru novērojumos iesaistījās arī Latvijas Universitātes astronomi. Kopš tā laika satelītu novērojumi ir aktīvi turpinājušies, Latvijas Universitātes Astronomijas institūtā izstrādāti daudzi unikāli satelītu novērošanas instrumenti, kas lietoti novērošanas stacijās visā pasaulē. To galvenais konstruktors ir LU vadošais pētnieks, Dr.phys. Māris Ābele.

Pirmai satelītu fotokamerai veltītajā mēnesī notiks vairāki pasākumi veltīti satelītu novērošanai, izmantošanai un tuvējo kosmosu. 12. martā Latvijas Universitātē notiks Zinātnes kafejnīca, būs pieejama virtuālā izstāde, kā arī citi pasākumi.

Pirmā satelītu fotokamera un ekspozīcija aplūkojama F. Candera - kosmosa izpētes muzejā Rīgā, Raiņa bulvārī 19 (412. telpa). Muzeja apmeklējums piesakāms iepriekš krājuma glabātājai Guntai Vilkai pa mob. tālr. 26539970 vai e-pastu: gunta.vilka@lu.lv. 

Latvijas Universitātes Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmets aprīlī - LU Pedagoģijas muzejā apskatāmie pedagoģijas vēsturnieka Dr. paed. Vladimira Ūsiņa (1918 – 2001) izglītības dokumenti: Hercena v. n. Ļeņingradas Valsts Pedagoģiskā institūta atzīmju grāmatiņa (1940); diploms par Staļina Valsts skolotāju institūta absolvēšanu (1945); LPSR IM Valsts Pedagoģiskā institūta diploms par skolotāja kvalifikācijas iegūšanu (1952); pedagoģijas zinātņu kandidāta diploms (1963); Dr. paed. diploms (1992).

Vladimirs Ūsiņš bijis skolotājs Krievijā, Jēkabpils apriņķa un Rīgas apgabala skolu inspektors, no 1954. līdz 1991. gadam veicis zinātniski pētniecisko darbu Skolu/Pedagoģijas zinātniski pētnieciskajā institūtā. Pēc neatkarības atgūšanas līdz aiziešanai mūžībā darbojies zinātniskos projektos, t.sk. Latvijas Universitātē.  Vairāku monogrāfiju, antoloģiju  un ap 150 rakstu autors. V. Ūsiņš devis nozīmīgu ieguldījumu pedagoģiskās domas attīstības izpētē.

Izstādē skatāmi pedagoģijas vēsturnieka darbi, materiāli no muzejam nodotā arhīva, kas atklāj  personības sarežģītos dzīves līkločus, skolotāju izglītības vēstures lappuses, padomju perioda apbalvojumus, kā arī viņa līdzgaitniekus.

Vairāk par V. Ūsiņa dzīvesdarbību skat.: Pedagoģiskā doma Latvijā no 1940. gada līdz mūsu dienām/Redaktors A. Staris. R.: Puse, 1998., 117. – 122.lpp.

Izstāde “Dr. paed. Vladimirs Ūsiņš (1918 – 2001). Pedagoģijas vēsturnieka izglītības dokumenti kā laikmeta liecības” būs skatāma visu aprīli.

Latvijas Universitātes Muzeja priekšmets maijā ir LU Pedagoģijas muzeja īpašumā esošā Lelle, kas  sasaucas ar diviem šī gada notikumiem: Muzeju nakts atslēgvārdu “Šūpulis” un LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes (PPMF) 35 gadu jubileju.

Lelle, kas glabājas muzeja krājumā, ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) dāvana fakultātei 20 gadu jubilejā (2003). Toreizējais LSPA rektors prof. Uldis Grāvītis fakultātei dāvanā pasniedza “raudošu bērnu”  un dekānam prof. Andrim Kangro tika dots uzdevums ar pedagoģiskiem līdzekļiem nomierināt bērnu. Dāvinātājs un dāvanas saņēmējs atrada risinājumu, izmantojot lellei piestiprināto knupīti.

Šogad PPMF atzīmē 35. jubileju. No 1983. gadā dibinātās LU Pedagoģijas fakultātes izaugusi Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte. 2004. gadā fakultāte apvienota ar Pedagoģijas un psiholoģijas institūtu, 2017. gadā tai pievienota lielākā daļa no Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas studiju programmām.  Sakarā ar pārcelšanos uz jaunām telpām tuvojas pēdējais akadēmiskā  gada noslēgums Jūrmalas gatvē 76, pēdējā Muzeju nakts Anniņmuižā. Arī pirms 15 gadiem dāvātā lelle izskatās noskumusi. Droši vien  atceras, cik daudz skaistu  brīžu aizvadītajos gados  te piedzīvots. Taču tai vēl priekšā garš mūžs, gan nāks atkal priecīgāki notikumi.

Vairāk par fakultāti PPMF 30. jubilejai veltītajā grāmatā:

LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte zinātnei un izglītībai/Sast. A. Krūze, Ē. Lanka, J. Aizpurs. LU, 2013, 408 lpp.

Par LU Muzeja jūnija mēneša priekšmetu ir izvēlēti trīs madaru ģints sugu herbāriji: īstā madara (Galium verum L.), ziemeļu madara (Galium boreale L.) un krāsu miešķis (Asperula tinctoria L., syn. Galium tinctorium (L.) Scop.). Tie glabājas LU Muzeja Herbārija krājumā un ir vairāk kā gadsimtu seni.

Madaru ģinti Latvijas Botāniķu biedrība izvēlējusies par 2018. gada augu.

Vissenākais no demonstrētajiem herbārijiem ir ievākts 1851. gadā Sāremā salā, Igaunijā. Tajā apskatāma mūsdienās ļoti reta, aizsargājama suga – krāsu miešķis. Šo gandrīz 170 gadus seno herbāriju savulaik ievāca Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforscher Verein zu Riga) biedri. Kā redzams etiķetē, auga zinātniskais nosaukums latīniski ir Asperula tinctoria. Mūsdienās Latvijas floras pētnieki šo sugu pievienojuši Galium (madaru) ģintij.

Īstās madaras herbārijs ievākts 1896. gadā. Nelielajā herbārija etiķetē atradne aprakstīta vācu valodā ar šādiem vārdiem: “Bilderlingshof, in Kiefernwald auf den Dȕwen”. Tas nozīmē: ”Bulduros, priežu mežā kāpās”. Herbārijs savulaik glabājās botāniķa V.Roterta kolekcijā (Herbarium Rothert). Auga nosaukums “īstā madara” ir tiešs tulkojums no zinātniskā nosaukuma latīniski (Galim verum). Tautas valodā biežāk gan šo sugu sauc par “dzelteno madaru”. Tas ir ļoti trāpīgs nosaukums, jo Latvijā tikai vienai savvaļā sastopamai madaru sugai ir koši dzelteni ziedi. Tie sakārtoti smaržīgās, kuplās ziedkopās.

Savukārt, ziemeļu madaras herbāriju 1911. gadā  vēl toreizējais students Nikolajs Malta ievāca pļavā netālu no Madonas dzelzceļa stacijas. Vēlākajos gados N.Malta bija LU profesors, vairākkārtīgi arī Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes dekāns, kā arī  Augu morfoloģijas un sistemātikas institūta direktors. Domājams, ka pļava, kurā toreiz N.Malta ievāca herbāriju, no mūsdienu viedokļa būtu bioloģiski vērtīga, jo ziemeļu madara ir viena no indikatorsugām zālājiem, kas veidojušies dabiski un ilgstošā laika periodā.

Madaru (Galium) ģints pieder rubiju dzimtai (Rubiaceae). Tie ir daudzgadīgi lakstaugi ar pretēji sakārtotām veselām lapām un tik pat lielām pielapēm, kas kopā veido neīstos mieturus ar 4-10 lapām. Madarām raksturīgi nelieli ziedi, kas visbiežāk balti.  Līdz šim Latvijā konstatētas 19 madaru sugas, no kurām trīs ir aizsargājamas.

Vairākas madaru sugas var izmantot arī praktiski. Piemēram, aromātisku un ārstniecisku tēju var iegūt no īstās madaras (ar dzeltenajiem ziediem!) ziedkopām. Madaru sakneņus kopš senseniem laikiem izmanto dziju krāsošanā. Viskošākos sārtos toņus var iegūt no ziemeļu madaras sakneņiem. Tā no pārējām madarām diezgan viegli atšķirama: lapas ir neīstajos mieturos pa četrām, koši balti ziedi blīvās skarveidīgās ziedkopās. Latvijā bieži sastopama visā teritorijā (sausās pļavās, atmatās, ceļmalās un skrajos mežos).

Senos madaru herbārijus var apskatīt no 1.-30. jūnijam LU Muzejā, Kronvalda bulv. 4, Rīgā. LU Muzeju var apmeklēt Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA - Riga International Biennial of Contemporary Art) ietvaros.

Papildus informācija:

Gavrilova Ģ., Šulcs V. Latvijas vaskulāro augu flora. Taksonu saraksts. - Rīga: Latv. Akad. b-ka, 1999.

Priedītis N. Latvijas augi. – Rīga: Gandrs, 2014.

Meyer H., Danker G.  Verzeichnis Lettlandischer Orstnamen. – Riga: Verlag von E.Bruhns, 1938.

LU Muzeja mēneša priekšmets jūlijā ir kroklūpas vārpstiņgliemeža Laciniaria plicata paraugs no H.Pētersona kolekcijas. Tas ievākts 1933. gada jūlijā, uz dolomītu atseguma Gaujas krastā, Vidzemē.

Kroklūpas vārpstiņgliemezi Latvijas Malakologu biedrība izvēlējusies par 2018. gada gliemi. Šī suga sastopama jauktos un lapu koku mežos, kalcifīlās vietās, arī uz atsegumiem un mūriem visā Latvijas teritorijā samērā bieži.

Kroklūpas vārpstiņgliemezis ir viena no 12 vārpstiņgliemežu sugām, kas satopamas Latvijā. Tiem visiem ir raksturīga vārpstiņveida čaula. Ķermeņa izmēri nelieli: čaulas augstums 15 – 18 mm, platums 3,3 – 3,6 mm, 12 – 13 vijumi.

Latvijas mežos kroklūpas vārstiņgliemezis atzīts par augstvērtīgo mežu biotopu indikatorsugu. Tas apdzīvo mežu biotopus, kuru aizsardzību Latvijā nosaka LR MK noteikumi Nr. 350, 2017.06.12: „Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu”. Tie ir jaukti ozolu, gobu un ošu meži gar lielām upēm; veci jaukti platlapju meži; nogāžu un gravu meži; ozolu meži; veci vai dabiski boreāli meži; avoti, kuri izgulsnē avotkaļķus; karbonātisku pamatiežu atsegumi.

Vairāk par mēneša priekšmetu var uzzināt virtuālajā izstādē “Kroklūpas vārpstiņgliemezis – aizsargājamu mežu iemītnieks”.

LU Muzeja zooloģiskās kolekcijas var apskatīt Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA - Riga International Biennial of Contemporary Artietvaros.

Par Latvijas Universitātes Muzeja mēneša priekšmetu – fotogrāfiju albumu “Prezidiju konventa vīru kora koncertceļojums uz Zviedriju un Norvēģiju” vairāk iespējams uzzināt tam veltītajā virtuālajā izstādē, kurā apskatāmas izteiksmīgākās fotogrāfijas no albuma  par Prezidiju konventa vīru kora koncertceļojumu uz Zviedriju un Norvēģiju 1937. gadā.

Prezidiju konventa vīru kora koncertceļojums noticis no 3. līdz 16. jūnijam. Koristu ceļojuma maršruts: Rīga – Stokholma – Oslo – Bergena – Tronheima – Stokholma – Rīga. No Rīgas līdz Stokholmai vīri devušies ar kuģi “Konung Oscar” jeb “Karalis Oskars”. Kora dalībnieki iemūžināti gan vērojot Zviedrijas klinšainās saliņas, gan uz satiksmes tvaikonīša Oslo, pusdienojot restorānos, gatavojoties koncertam, apmeklējot brīvdabas muzeju “Skansens”, tiekoties ar studentiem, sveicot Norvēģijas karalisko pāri, kā arī citās fotogrāfijās. Albums ir krāšņs un bagātīgi aizpildīts – kopā tajā atrodami vairāk nekā divsimt fotoattēlu. Albumā pievienota arī karte, kurā iezīmēts ceļojuma maršruts, un pastkartītes. Virtuālajā izstādē iespējams apskatīt izteiksmīgākos no attēliem.

Studentu Prezidiju konventā ietilpstošie korporāciju locekļi 1935. gadā dibināja Prezidiju konventa vīru kori, kurš vēljoprojām aktīvi darbojas. 2018. gada vasarā koris piedalījās lielākajos Baltijas valstu studentu Dziesmu un deju svētkos “Gaudeamus”, kas šogad notika no 22. līdz 24. jūnijam Tartu. Bez Prezidiju konventa vīru kora Latvijas Universitāti pārstāvēja arī jauktie kori “Aura”, “Juventus”, “Dziesmuvara”, kamerkoris “DeCORO”, sieviešu kori “Balta” un “Latve”, kā arī deju kolektīvi – tautas deju ansamblis “Dancis”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Dancis”, deju kolektīvs “Dancītis” un deju ansamblis “Pērle”. Tāpat Prezidiju konventa vīru koris piedalījās arī  XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos, kas norisinājās Rīgā no 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Šajos svētkos Latvijas Universitāti kopskaitā pārstāvēja 19 kolektīvi.

Vairāk par Prezidiju konventa vīru kora darbību no 1925. gada līdz 1944. gadam, kā arī tā atjaunošanu 1992. gadā var lasīt izstādei “Pēc sešiem mirkļiem 100” gatavotajā materiālā.

Prezidiju konventa vīru kora dalībnieka Aleksandra Rābanta fotogrāfiju albums par koncertceļojumu uz Zviedriju un Norvēģiju ir nodots un glabājas Latvijas Universitātes Muzeja krājumā.

Dziesmu un deju svētku gads, Latvijas simtgade un Latvijas Universitātes kolektīvu sasniegumi ir iedvesmojuši Latvijas Universitātes Muzeju veidot LU māksliniecisko kolektīvu kolekcijas. Tādēļ Muzejs aicina LU māksliniecisko kolektīvu kādreizējos un tagadējos dalībniekus un vadītājus nodot Muzejam glabāšanā priekšmetus, kas saistīti ar to kolektīviem, simbolizē to panākumus un vienotību.

Virtuālo izstādi var apskatīt ŠEIT.

Mēneša priekšmets – fotogrāfija no 1989. gada oktobra “Padomju studenta” – Latvijas Universitātes darbinieku un studentu pretenzijas pret Latvijas Tautas frontes pārmērīgu pakļautību Padomju Savienības Komunistiskajai partijai.

Latvijas Tautas frontes Latvijas Universitātes dibināšanas konference notika Rīgā, 1988. gada 24. novembrī – laikā, kad Universitāti vēl sauca par Latvijas Valsts Universitāti. Dibināšanas konferences laikā tika ievēlēta ne tikai Universitātes Tautas frontes nodaļas valde un citi vadošie orgāni – nodaļas Valde, Pamatvirzienu un dibināšanas konferences Rezolūciju redakcijas komisija, Orgkomiteja (Organizatoriskā komiteja) un Balsu skaitīšanas komisija, bet arī apzinātas 30 Latvijas Valsts Universitātē esošas Latvijas Tautas frontes grupas, pieņemts nodaļas nolikuma projekts, kurš balsojumā arī apstiprināts kā spēkā esošais nolikums, un pieņemtas vairākas rezolūcijas – par republikas sabiedriski politiskās situācijas atspoguļojumu masu informācijas līdzekļos, par radioelektronikas attīstību Latvijā, par strādnieku šķiras un inteliģences attiecībām Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā un Par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas tendenciozo attieksmi pret demokrātisko kustību, tāpat arī tika izstrādāts un apstiprināts nodaļas darbības pamatprincipu projekts.

Latvijas Tautas frontes Latvijas Universitātes nodaļas dokumentos redzamākie darbības virzieni ir pašas Universitātes statusa noteikšana un nodrošināšana arī turpmāk neskaidrajos 1980. gadu beigu un 90. gadu sākuma politiskajos apstākļos, latviešu valodas un kultūras aizsardzību arvien vairāk pārkrievotajā Padomju Savienības izglītības, kultūras un politiskajā vidē, kā arī studentu un jaunu vīriešu vēlēšanās dienēt armijā iespējami netālu no sava dzimtā reģiona, nevis attālākās PSRS teritorijās vai pat Afganistānā, kā tas bija raksturīgi 80. gadiem. Tautas frontes un nodaļas domas šajos jautājumos izteica rezolūcijas, raksti avīzēs un žurnālos, publiskās uzstāšanās paustie viedokļi, bet studentiem un dažkārt arī atsevišķiem indivīdiem savas atšķirīgās domas vieglāk bija paust plakātos – ar īsu, skanīgu un bieži vien ļoti radikālu saukļu palīdzību.

Vairāk par Latvijas Tautas fronti iespējams uzzināt Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja Latvijas Tautas frontes muzeja nodaļā, bet vairāk par Tautas frontes nodaļu Latvijas Universitātē - Latvijas Universitātes Muzejā.

Arī par Latvijas Universitātes Muzeja septembra mēneša priekšmetu – fotogrāfiju ar Latvijas Tautas frontei veltītiem Latvijas Universitātes studentu plakātiem vairāk iespējams uzzināt Latvijas Universitātes Muzejā, kur šobrīd tiek veidots Latvijas Tautas frontes Latvijas Universitātes nodaļai veltīta krājuma sadaļa.

Nedēļu pēc Baltijas ceļa jubilejas, jauna studiju gada pašā ieskaņā, Latvijas Universitātes 100. jubilejas gadam arvien tuvojoties, Latvijas Tautas frontes un Tautas frontes Latvijas Universitātes nodaļas 30. jubilejas gads ir piemērots laiks, lai apzinātu vienu no visu svētku un citu lielāku notikumu senāk neatņemamām detaļām – saukļus, plakātus, lozungus, kuri dažos gadījumos kļuvuši par neatņemamiem šo notikumu simboliem. Piedalīties Latvijas Universitātes Muzeja Latvijas Tautas frontes nodaļas fonda veidošanā var ikviens ar Latvijas Tautas fronti saistītais interesents, kura rīcībā atrodams kāds ar Latvijas Tautas frontes darbību Latvijas Universitātē saistīts priekšmets.

Par LU Muzeja oktobra mēneša priekšmetu ir izvēlētas Latvijā atrastas, t.s. Juglas mamuta fosilās atliekas.

1937. gada novembrī Juglas ciemā, netālu no Brīvdabas muzeja (tagad Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs), kādā saimniecībā veicot būvdarbus, tika atrasti kauli. Saimnieks par atradumu ziņoja Pieminekļu valdei, toreizējai kultūras pieminekļu aizsardzības institūcijai, tā savukārt Latvijas Universitātes Ģeoloģijas institūtam. Institūta darbinieki – privātdocents Nikolajs Delle un asistents Verners Zāns – konstatēja, ka atrastie kauli (apakšžokļa gabals ar vairākiem zobiem un lāpstiņa) piederējuši, visticamāk, matainajam mamutam Mammuthus primigenius (Blumenbach, 1799), un ir līdz šim pilnīgākais – t.i., atrasti vairāki kauli kopā – mamuta atlieku atradums Latvijā. Acīmredzot mamuts dzīvojis netālu, jo, ja tā atliekas būtu ledāju vai ūdens straumju pārnestas, kauli būtu izkliedēti un sadrupināti.

Šī mamutu suga bijusi sastopama Latvijas teritorijā pirms apmēram 12 000 gadiem, kad atkāpās ledājs. Latvijā mamuta atliekas – parasti tie ir zobi vai, biežāk, to fragmenti – atrastas vismaz 40 reizes.

Atradums tika plaši atspoguļots 1937. gadā presē (skat. publikāciju sarakstā). Kauli nonāca LU Muzejā. To materiāls ir gadu tūkstošos sairuši kaulu audi – drūpoši un trausli, un šogad oktobrī šis atradums tiek pirmo reizi demonstrēts plašākai publikai LU Muzeja telpās Alberta ielā 10, iepriekš piesakoties M. Rudzītim pa telefonu 28767668.

Izstādes apmeklētājiem ir iespēja iepazīties arī ar Juglas mamutam veltītajiem rakstiem 1937. gada novembra avīzēs, kā arī ar citur atrastām mamuta fosilajām atliekām un faktiem par šo dzīvnieku.

 

Apzinātās publikācijas Latvijas trīsdesmito gadu presē. Tās apskatāmas arī LU Muzeja izstādē.

  • Kas slēpjas mūsu zemes dziļumos. Brīvā Zeme, Nr 259, 13.11.1937.
  • Smilšu paugurs netālu no Baložkroga… (att.)  Magazina, Nr 289,  26.11.1937.
  • Latvijā dzīvojuši mamuti. Latvijas Kareivis  Nr 258, 12.11.1937
  • Mamuti. Jaunais Zemgalietis, Nr 240,  24. 10. 1933 
  • Atrastos mamuta kaulus pārvedīs uz Rīgu. Rīts, Nr 312,  13.11.1937
  • Rekonstruēts mamuts Ģeoloģijas muzejā. Rīts, Nr  87,  28.03.1938
  • Latvijā atrasts mamuta apakšžoklis. Ventas Balss, Nr 131,  16.11.1937
  • Šajā vietā – Juglas ciemā … (att.) Brīvā Zeme, Nr 260, 15.11.1937.
  • Vai jums ir zināms, ka Eiropā kādreiz dzīvojuši zīloņi? Kurzemes Vārds 25.08.1937
  • A. Grotāns. Mammuta (Elephas primigenius Blbch.) zobs pie Valmieras. Daba un Zinātne 1938. Nr 7. 43-46 lpp.
  • Aizvēsturisks atradums  (Taurene, att.) Pēdējā Brīdī, Nr 68,  25.03.1933.

Atzīmējot Latvijas valstij nozīmīgus vēsturiskus notikumus, par mēneša priekšmetu novembrī LU Muzejs ir izvēlējies godināt cilvēkus, kuri zaudējuši dzīvību cīņā par ideāliem, bet kuru pašaizliedzība un varonība ļāvusi šodien ikvienam no mums dzīvot brīvā valstī.

1918. gadā, tūlīt pēc Latvijas valsts dibināšanas, dažādu nesen sagruvušās Krievijas impērijas augstskolu studenti latvieši bija gatavi cīnīties par savas valsts neatkarību ar ieročiem rokās. 1918. gada decembrī, ņemot vērā šo studentu vēlmi, tika izveidota Atsevišķā (Studentu) rota. Īpaša nozīme Studentu rotas izveidē ir piecām senākajām latviešu studentu korporācijām – "Selonija", "Talavija", "Lettgallia", "Fraternitas Lettica" un "Lettonia".

Sākotnēji militāri slikti sagatavotā un neapmācītā studentu vienība līdz ar Kārļa Ulmaņa vadīto pagaidu valdību 1919. gada janvārī atkāpās uz Liepāju. Šajā procesā aizsākās pirmās kaujas ar pirmajiem kritušajiem.

1922. gada pavasarī Latvijas Universitātes Mazajā aulā, Raiņa bulvārī 19 tika atklāta un iesvētīta piemiņas plāksne, kurā iekalti 18 Latvijas Brīvības cīņās kritušo studentu vārdi. Trīspadsmit no astoņpadsmit kritušajiem bija Rīgas Politehniskā Institūta – augstskolas, kura Raiņa bulvārī 19 bija darbojusies pirms Latvijas Universitātes, studenti.

Astoņi no bojāgājušajiem studentiem – Rūdolfs Grīnbergs, Atsevišķās (Studentu) rotas komandieris, kapteinis Nikolajs Grundmanis, Latviešu atsevišķās rotas virsleitnants Andrejs Kampars, Pēteris Mālītis, Aleksandrs Ozols, Kārlis Ritters, Gustavs Skalde un Elza Žiglevics – pēc nāves tikuši apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni. Arī šiem studentiem par godu mēs 11. novembra vakarā savos logos, sirdīs un pie prezidenta pils mūra aizdegsim svecītes.

Katra no Brīvības cīņās kritušajiem stāsts ir īpašs, neatkārtojams un traģisks, taču no 18 uz plāksnes minētajiem studentiem īpaši izceļami trīs. Eliazars Freidbergs bijis vienīgais ebreju izcelsmes students starp kritušajiem. Kārlis Ritters, kurš Lāčplēša kara ordeņa kavalieru datubāzē norādīts kā Karl Ritter – Koknesē dzimis baltvācietis, kurš līdz karam studējis tirdzniecību un bija viens no nedaudziem Baltijas vāciešiem, kuri karoja par Latvijas neatkarību. Tāpat īpašs ir arī stāsts par Elzu Žiglevicu, kura 1919. gada oktobrī kauju laikā, riskēdama ar savu dzīvību, piegādāja ēdienu Daugavmalas aizstāvjiem, 10. oktobrī pie Esplanādes gūstot smagus ievainojumus. Žiglevica nomira 29. oktobrī, ieguvusi varones slavu, atteikdamās no medikamentiem savu ievainojumu kopšanai, uzskatīdama, ka tie vairāk nepieciešami Rīgas pilsētas aizstāvjiem. 1928. gadā Elza Žiglevica pēc nāves tikusi apbalvota ar pēdējo pasniegto Lāčplēša kara ordeni nr. 2073.

Sīkāka informācija par Latvijas brīvības cīņām un to varoņiem – “Lāčplēšiem”, kuri saņēmuši kara ordeni, atrodama interneta kartotēkā.

Informāciju sagatavoja LU Muzeja krājuma glabātājs Mārcis Gailis.

Svētku noskaņu iespaidā par decembra mēneša priekšmetu LU Muzejā ir izvēlēta vēsturniecei, Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes dekānei (1961—1963) un Studentu zinātniskās biedrības sekcijas zinātniskajai vadītājai docentei Jekaterinai Ripai (1902 – 1993) veltīto vēstuļu un apsveikumu kolekcija.

1961. gadā Ripa tika apstiprināta par Vēstures un filoloģijas fakultātes dekāni, nomainot filoloģijas zinātņu kandidāti docenti Elgu Stanki. 1962. gada aprīlī Ripa tika apstiprināta par Vēstures un filoloģijas fakultātes Zinātniskās padomes (disertāciju aizstāvēšanai) priekšsēdētāju.

Studentu zinātniskā biedrība (SZB) bija brīvprātīga organizācija, kas apvienoja zinātniskajā darbā aktīvākos studentus. Tā tika iedalīta 13 nodaļās atbilstoši studentu specialitātēm. SZB vēstures nodaļa tika iedalīta Vispārējās vēstures katedrā un PSRS Vēstures katedrā, kuras pakļautībā 1965. gada pavasarī savu darbību uzsāka Ļeņina sekcija, saukta arī par Ļeņina pulciņu. Tās biedri bija Vēstures un filoloģijas fakultātes vēstures specialitātes visu kursu studenti. Sekcijas zinātniskā vadītāja no tās dibināšanas dienas bija Jekaterina Ripa.

Studenti un pulciņa biedri silti atsaucās par pasniedzēju, par ko liecina ne tikai lielais vēstuļu un apsveikumu skaits (muzeja kolekcijā uzskaitītas ap 140 apsveikuma kartiņas un vēstules, ko 70. gados Ripai sūtījuši studenti un pulciņa biedri Ziemassvētkos, Jaunajā gadā, 8. martā, Skolotāju dienā un citos svētkos), bet arī kādā sekcijas atskaišu dokumentā tās sastādītājas L. Abramsones pievienotais komentārs: “Esam viņai pateicīgi par vērtīgajiem padomiem un aizrādījumiem mūsu darbā”.

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzējs, profesors Ilgvars Butulis, kurš 20. gs. 60. gados studējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā, atceras Jekaterinu Ripu pozitīvā gaismā – viņa bijusi korekta, sirsnīga, rūpējās un atbalstīja aktīvos studentus. Profesors dalījās atmiņās arī par pulciņa (kura biedrs viņš savulaik bijis) aktīvo darbību – tika izstrādāts liels referātu skaits, tika organizētas ekskursijas, piemēram, pašam bijusi iespēja aizbraukt uz Ļeņingradu (pašreizējo Sanktpēterburgu), kā arī doties ekskursijā pa Volgu ar kuģi.

Latvijas Universitātes Muzejs aicina dalīties ar informāciju un materiāliem, kas saistīti ar bijušajiem universitātes pasniedzējiem, vadību un sabiedrībā pazīstamiem absolventiem. Sagaidot Ziemassvētku un Jaunā gada svinības, Muzejs novēl studentiem, akadēmiskajam personālam, Universitātes vadībai un administrācijai, struktūrvienību un institūtu darbiniekiem, un visiem Latvijas iedzīvotājiem veidot siltas attiecības ar apkārtējiem, neaizmirst tos cilvēkus, kas par mums rūpējas, atbalsta un iegulda mūsu nākotnē savu laiku un spēkus!