Par LU Muzeja janvāra mēneša priekšmetu ir izvēlēts pasāžinstruments APM–10.

Laika dienesta darbarūķis. Pirms 50 gadiem, 1965. gadā Latvijas Universitātes Astronomiskajā observatorijā precīzā laika noteikšanai sāka aktīvi izmantot pasāžinstrumentu APM–10, kas bija uzstādīts sudraba krāsas kupolā Kandavas ielā 2, Rīgā. Observatorijas inženieri tam izgatavoja jaunu, precīzu fotolelektrisko laika reģistrācijas iekārtu. Ar pasāžinstrumentu fiksē laika momentu, kad zvaigzne sasniedz vislielāko augstumu debess dienvidu pusē. Zvaigžņu redzamā kustība atspoguļo Zemes griešanos, kas savukārt ir laika skaitīšanas pamatā. Pēc zvaigžņu novērojumiem bija iespējams noteikt precīzo laiku ar dažu milisekunžu precizitāti. Pasāžinstruments APM–10 tika izmantots līdz 1990. gadam, un šajā laikā ar to novērotas vairāk nekā 100 000 zvaigznes. Pēc tam precīzā laika noteikšanā sāka izmantot jaunas, precīzākas metodes. 2014. gadā tika nolemts pasāžinstrumentu izstādīt F. Candera – kosmosa izpētes muzejā Raiņa bulvārī 19, kur tas apskatāms bez iepriekšējas pieteikšanās 4. stāva gaitenī iepretī 415. telpai.

Par LU Muzeja februāra mēneša priekšmetu ir izvēlēts Latvijas pirmā prezidenta nošautās meža cūkas izbāzenis.

Viens no izmēros lielākajiem eksponātiem Zooloģijas muzeja ekspozīcijā ir meža cūkas (Sus scrofa) izbāzenis. Šī konkrētā meža cūka dzīvojusi iepriekšējā gadsimta sākumā Kurzemē, Zūru novadā.

Pirmajās lielajās valstsvīriem rīkotajās medībās 1921./1922. gada ziemā Ugāles virsmežniecībā tā patrāpījās pa šāvienam Latvijas valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem. Tā svērusi 11 pudus (1 puds = 16,4 kg). Izbāzenis darināts par prezidenta personiskiem līdzekļiem, un, kā redzams Sistemātiskās Zooloģijas institūta inventāra grāmatas ierakstā, 1922. gada aprīlī uzdāvināts Latvijas Universitātei.

2015. gadā meža cūka, kas ir lielākais cūku dzimtas pārstāvis pasaulē, ir izvēlēta par Gada dzīvnieku. Meža cūkas Latvijas teritorijā parādījās pirms vairāk nekā 9000 gadiem, pēc ledāju atkāpšanās. To izplatība mūsu valstī strauji pieauga 20. gadsimta otrajā pusē. Kaut arī meža cūka nav aizsargājamo sugu sarakstos, šobrīd tai pievērsta liela uzmanība, jo daudzas meža cūkas slimo ar Āfrikas cūku mēri.

Meža cūkas izbāzenis aplūkojams darba dienās Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejā Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, iepriekš piesakoties pa tālr. 67034881.

Par LU Muzeja marta mēneša priekšmetu ir izvēlēti pirmie Latvijas mācību klašu datori.

Tehniski grūstošās PSRS vadošo orgānu negaidītais 1984. gada rīkojums par iedzīvotāju, un jo sevišķi skolēnu, "masveida kompjuterizāciju" prasīja steidzami iekārtot datorizētas mācību klases. Taču šā mērķa īstenošanai bija pieejami pavisam nedaudzi "mājas" vai "sadzīves" datori, piemēram, "AGAT" (attēlā pa labi) vai "ELEKTRONIKA BK-0010" (attēlā vidū). Šie datori bija pakroplas ārzemju datoru kopijas, kas turklāt bija jāpieslēdz pie deficītajiem krāsu televizoriem. Ar to izrādījās daudz par maz... Drosmīgu soli tobrīd spēra Latvijas Valsts Universitātes Skaitļošanas centrs. Ar ieganstu aktīvi iesaistīties datorprasmju apguves metodikas izstrādē visas PSRS mērogā, Skaitļošanas centrs ieguva iespēju iegādāties un aprobēt tiem laikiem pietiekami modernu Anglijā ražotu firmas "Acorn" mācību datorklasi ar mūszemē neredzētas kvalitātes datoriem (attēlā pa kreisi) un jau gatavu daudzpusīgu, izglītojošu un arī izklaidējošu programmatūru. Datori aplūkojami LU Skaitļošanas tehnikas un informātikas muzejā (Raiņa bulvārī 29), iepriekš vienojoties (tālr. 67211023 vai asklumuz@latnet.lv).

Par LU Muzeja aprīļa mēneša priekšmetu ir izvēlēts minerāls ģipsis.

Minerāls ģipsis un no tā sastāvošais iezis - ģipšakmens ir viens no Latvijas skaistākajiem minerāliem, kurš Rīgas vārdu ir nesis arī tālu pasaulē. Ģipsim (CaSO4 . 2H2O) ir dažādi nosaukumi, tādi kā kā „jaunavu ledus”, špata ģipsis, monmartīts, tuksneša roze, „bezdelīgastes” kristāli, selenīts, alabastrs un citi, jo dabā tas var būt ļoti daudzveidīgs. Latvijā ir sastopams šķiedru, kārtainais, rozešu ģipsis, kas kā rūpnieciski izmantojamas iegulas veidojies vēlā devona Salaspils laika jūras lagūnās pirms aptuveni 380 miljoniem gadu. Lielākās ģipša iegulas ir zināmas Latvijas centrālajā un dienvidu daļā (Nāvessala, Saurieši, Salaspils, Skaistkalne). Jau XIX gs. sākās ģipšakmens ieguve Rīgas tuvumā. 1859. gadā Stopiņos darbu uzsāka Jāņa Celma būvģipša fabrika. XIX gs. beigās lielu daļu būvģipša izveda uz Pēterburgu, Dāniju, Angliju. 1938. gadā akciju sabiedrība “Rīgas ģipsis” uzcēla pirmo ģipškartona fabriku Eiropā un sāka ģipša sausā apmetuma plākšņu ražošanu, kas pazīstamas ar nosaukumu “Rigipss”. Pagājušā gadsimta 60. gados ģipšakmeni pēc īpašas apstrādes izmantoja arī kā dekoratīvo un apdares materiālu, piemēram, Sanktpēterburgas metro izbūvē. Ģipsis var būt ne tikai noderīgs, bet arī sagādāt raizes, jo biezāku ģipša slāņu izplatības areālos var veidoties karsta kritenes kā, piemēram, Skaistkalnes pusē.

Ģipša paraugus un visu Ģeoloģijas muzeja ekspozīciju iespējams aplūkot Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, Alberta ielā 10 (informācija 213. telpā), darbdienās iepriekš piesakoties pa tālruni 67333071 vai 29112907 (muzeja vadītājai Vijai Hodirevai).

Par LU Muzeja maija mēneša priekšmetu ir izvēlēta J. Daigas veidotā glītrakstīšanas grāmata.

Grāmatu sarakstījis V. Olava komercskolas kaligrāfijas skolotājs J. Daiga. Glītrakstīšana ir mācību priekšmets, kurā tiek apgūti skaidras, glītas rakstīšanas paņēmieni un tehnika, tiek izkopts rokraksts. Gan starpkaru periodā, gan 1950. – 1960. gados glītrakstīšana līdz 4. klasei bija obligāts mācību priekšmets. Vēlāk to iekļāva latviešu valodas stundu saturā. „Darba rīki” glītrakstīšanā sākotnēji bija spalvaskāts ar spalvu un tinte, tad - tintes pildspalva, vēlāk - lodīšu pildspalva. Laika gaitā mainījušās arī glītrakstīšanai paredzētās burtnīcas. Mēneša priekšmetu, kā arī dažādu gadu un klašu glītrakstīšanas burtnīcas, rakstāmlietas iespējams apskatīt Pedagoģijas muzejā Rīgā, Anniņmuižā, Jūrmalas gatvē 76. Apmeklējums iepriekš jāpiesaka pa tālr. 67033859; 29372140.

Par LU Muzeja jūnija mēneša priekšmetu ir izvēlēts Gada putns dzeltenais tārtiņš (Pluvialis apricaria L.).

Latvijā dzeltenais tārtiņš ligzdo tikai augstajos purvos, tādēļ ir pilnīgi atkarīgs no šī biotopa izplatības un saglabāšanas. Šis putns ir klajumu cienītājs, kas ligzdo tajās purva daļās kur nav koku, bet ir klajumi vismaz 40 – 50 hektāru platībā. Purvi Latvijā daudzviet ir izvagoti ar grāvjiem, bet to nosusinātajās platībās pamazām ieaug koki. Tā purvi var kļūt šai sugai nepiemēroti. Pavasarī purvos dzirdamas skumjas skaņas – gari stiepti, tālu saklausāmi melanholiski svilpieni. Tur dzeltenais tārtiņš brīdinoši ziņo savai partnerei, kas ligzdā uz sfagnu ciņa perē 4 olas, par nelūgtiem viesiem savā ligzdošanas iecirknī. Taču riesta lidojumā šis putns prot uzdziedāt arī daudz jautrāk. Kā palēninātā filmā kustinot spārnus, tas met plašus lokus virs purva klajumiem. Tad dziesma skan kā garš trilleris, kurā klausītājs var sadzirdēt savirknētas dominējošas zilbes „ mur-ņau, mur-ņau, mur-ņau”. Tātad kaut kas no kaķa. Latvijas Ornitoloģijas biedrība dzelteno tārtiņu ir izvēlējusies par 2015. gada putnu.

Dzeltenā tārtiņa izbāzeņi apskatāmi Zooloģijas muzejā darba dienās Kronvada bulvārī 4, Rīgā, par vizīti iepriekš vienojoties pa tālruni 67034881. Apskatei pieejama arī pārējā daudzveidīgā muzeja ekspozīcija.

Par LU Muzeja jūlija mēneša priekšmetu ir izvēlēts Gada augs čemuru palēks no sena herbārija.

Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja mēneša priekšmets 2015. gada jūlijā ir čemuru palēks (Chimaphila umbellata). 153 gadus senais herbārija eksemplārs ievākts 1862. gadā Raiskuma mežā, Cēsu apkārtnē. Herbārijs nāk no Rīgas Dabaspētnieku biedrības (Naturforscher Verein zu Riga) senajām kolekcijām. Latvijas universitātes Botānikas muzejā atrodami daudzi šī auga herbārija paraugi, kas ievākti 20. gadsimtā, bet tikai 7 eksemplāri ir no 19. gadsimta.

Čemuru palēks ir daudzgadīgs, līdz 25 cm augsts augs, pieder ziemciešu dzimtai. Stumbrs stāvs vai pacils. Lapas gandrīz mieturī, biezas, cietas, mūžzaļas, gludas, augšpusē tumšzaļas un spīdīgas, apakšpusē bālganas, iegareni otrādi ķīļveidīgas. Ziedi sakārtoti stumbra galotnē čemurveidīgā ķekarā, iesārti. Zied no jūnija līdz augustam. Augs nav iekļauts īpaši aizsargājamu Latvijas augu sugu sarakstos, tomēr tas ir ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā un vairāku valstu aizsargājamo sugu sarakstos. Latvijas Botāniķu biedrība čemuru palēku izvēlējusies par 2015. gada augu.

Mēneša priekšmets apskatāms LU Botānikas muzejā Kronvalda bulvārī 4. Muzeju var apmeklēt darba dienās, iepriekš piesakoties pa tālruni 67034877 vai 27852990 muzeja vadītājai Irēnai Bergai.

Lai pievērstu sabiedrības uzmanību uztura nozīmei veselības saglabāšanā, Zinātņu un tehnikas vēstures muzejs par mēneša priekšmetu izvēlējies žultsakmeņus.

Žultsakmeņi ir bieži sastopama gremošanas trakta slimība. Galvenie žultsakmeņu veidošanās iemesli ir aptaukošanās, mazkustīgs dzīvesveids, aizcietējumi, ar taukiem pārmērīgi bagātīgs uzturs, kas satur maz šķiedrvielu. To rašanos veicina arī neregulāra ēšana, straujš svara zudums un badošanās. Lai žultspūslis regulāri iztukšotos, ir bieži jāēd ar šķiedrvielām bagāti produkti, parasti 5 – 6 reizes dienā. Ja žultsakmeņi jau ir izveidojušies, tos likvidē ķirurģiski. Dažreiz tos var šķīdināt ar medikamentiem. Tomēr jāatceras, ka žultsakmeņi var veidoties atkārtoti, tādēļ pēc operācijas vai medikamentozas terapijas ir stingri jāievēro ārsta ieteikumi.

Žultsakmeņu kolekciju un pārējos Cilvēka patoloģijas muzeja eksponātus iespējams aplūkot LU Medicīnas fakultātes Patoloģijas katedrā, Ojāra Vācieša ielā 4 (informācija 306. telpā) darbdienās, iepriekš piesakoties pa tālruni 29669458 muzeja vadītājai Valentīnai Gordjušinai.

Dažādas krāsas, lieluma un formas žultsakmeņi, kas izņemti operācijas gaitā no cilvēku žultspūšļiem.

Mēnesī, kad daudzi no Latvijas Universitātes studentiem atgriežas augstskolas solos un ne mazāk daudzi pirmo reizi savā dzīvē uzsāk studiju gaitas, Latvijas Universitātes (LU) Muzejs par mēneša priekšmetu ir izvēlējies 90 gadus senu studenta kalendāru - plānotāju.

Šis nelielais, kabatas formāta izmēra kalendārs, kura funkcijas mūsdienās pārņēmuši telefoni, savulaik tika izdots īpaši Latvijas Universitātes studentiem, iekļaujot tajā gan svarīgāko informāciju par studiju procesu, gan par sabiedrisko transportu un cita veida praktiskām lietām galvaspilsētas dzīvē. Tumši zilais 1925./26. mācību gada plānotājs ir bijis nepārprotami klātesošs kāda studenta ikdienā, par ko liecina gan tajā veiktās piezīmes, gan apbružātības pakāpe.

LU Zinātņu un tehnikas vēstures muzejs novēl visiem studējošajiem labas sekmes mācībās un salīdzināšanai piedāvā iespēju apskatīt lappusi no kalendāra, kurā uzskaitītas visas 1925. gada Latvijas Universitātes fakultātes.

Par muzeja oktobra mēneša priekšmetu izvēlēts gliemeždolomīts.

Dolomīta paveids – gliemeždolomīts pelēcīgi rozā un iesārtā krāsā ir viens no Latvijas interesantākajiem dolomīta tipiem. Tas sastāv galvenokārt no minerāla ar tādu pašu nosaukumu, un ir neparasti bagāts fosilijām, turklāt plaši tiek izmantots kā dekoratīvais un apdares materiāls,  piemēram, Pēterbaznīcas fasādē, tiltos pār Rīgas kanālu, Kongresu namā. Tas veido īpašu un neatkārtojamu Rīgas arhitektūras akcentu.

Latvijā tas ir sastopams lēcveida iegulās Latvijas centrālajā un dienvidu daļā (Saulkalne, Kranciems, Remīne, Birži), kas veidojušās seklās jūrās ap 370 miljonus gadu atpakaļ. Šajā dolomītā atrodamas dažādas fosilijas, galvenokārt gliemežu Platyschisma kirchholmiensis Keys. atliekas. Šo fosilo sugu aprakstījis Kabiles muižā pie Kuldīgas dzimušais Aleksandrs Keizerlings, kurš 1841. gadā pievienojās angļu ģeologa R. E. Mērčisona un franču paleontologa E. Verneja ekspedīcijai toreizējās Krievijas Eiropas daļā. Ekspedīcijas atklājumu skaitā bija arī šis devona gliemezis.

Mēneša priekšmetu un pārējo Ģeoloģijas muzeja ekspozīciju vēl neilgu laiku iespējams aplūkot Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes bijušajās telpās Rīgā, Alberta ielā 10 (informācija 213. telpā), darbdienās iepriekš piesakoties pa tālruni 29112907 (muzeja vadītāja Vija Hodireva).

Par muzeja novembra mēneša priekšmetu izvēlētas pirmās informātikas un programmēšanas mācību grāmatas latviešu valodā.

Brīdī, kad Latvijā attīstījās programmēšana un parādījās pirmie datori, radās nepieciešamība nozares terminoloģiju un teoriju pielāgot vietējai izglītības sistēmai. 20. gadsimta 60. un 70. gados tapa pirmās informātikas un programmēšanas grāmatas latviešu valodā. Kaut arī IT nozare ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas, šie mācību materiāli atklāj ne mazums interesantu lietu par laiku, kad Latvijā tikai sāk iepazīt plašo programmēšanas pasauli un datoru darbības principus.

1963. gada maijā tika izdota lietošanas pamācība Latvijā pirmā lieljaudas datoram (1961), ietverot aprakstu un lietošanas pamācību. Grāmatas autors bija jaundibinātā LVU Skaitļošanas centra direktors Eižens Āriņš kopā ar studentiem Solomonu Hozioski un Valdemāru Līni.

Augot datoru un to lietotāju skaitam Latvijā, tā laika vadošās pētniecības iestādes - LPSR Zinātņu Akadēmijas Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūta - darbinieki 1968. gadā pacentās apkopot praktiskam pielietojumam tolaik eksistējošās programmēšanas metodes un iespējas. Tajā pašā gadā tapa kāds mācību līdzeklis par programmēšanas valodu. Ārpus PSRS jau eksistēja un tika plaši pielietotas universālas algoritmiskās (ne konkrētiem datoriem pielāgotas) programmēšanas valodas; sociālistiskajās valstīs vienu tādu tikai solīja, tapa mācību līdzeklis, bet praktiski šo valodu tā arī gandrīz nekur neizmantoja.

Nedaudz vēlāk, 70. gadu sākumā arvien straujāk pieauga pieprasījums pēc programmētājiem, daudzkārt tika mēģināts šajā arodā ievirzīt jau vidusskolu audzēkņus, 1971. gada augustā izdodot arī attiecīgu metodisko literatūru. Gadu vēlāk, 1972. gada septembrī tapa izdota un kā universāls mācību līdzeklis apstiprināta Induļa Strazdiņa, viena no pirmā Latvijas datorikas speciālista mācību grāmata. Tā tapa uz sešpadsmit gadu garumā studentiem lasīto lekciju bāzes un tobrīd bija vispusīgākā mācību grāmata par tā laika datoru uzbūves, darbības un programmēšanas pamatiem.

Izdevumi aplūkojami LU Skaitļošanas tehnikas un informātikas muzejā (Raiņa bulvārī 29), iepriekš vienojoties (tālr. 67211023 vai asklumuz@latnet.lv). LU Muzeja aktualitātēm iespējams sekot līdzi Facebook un Twitter.

Par Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja priekšmetu 2015. gada decembrī izvēlēts Mēness meteorīts. Latvijas Universitātes (LU) Fridriha Candera – kosmosa izpētes muzejs nupat papildinājis savu kolekciju ar Mēness ieža paraugu – Mēness meteorītu.

Visi interesenti no 7. decembra ir laipni aicināti ne tikai aplūkot Mēness ieža gabaliņu, bet arī pieskarties tam. Tā ir unikāla iespēja, kas līdz šim ir bijusi pieejama tikai lielākajos pasaules kosmosa muzejos.

Pavisam uz Zemes ar meteorītiem ir nonākuši tikai 50 kilogrami Mēness iežu, līdz ar to Mēness meteorīti ir ievērojami dārgāki par zeltu. Meteorītu var aplūkot darbdienās, iepriekš piesakoties pa tālr. 67034565 muzeja vadītājai Guntai Vilkai.

Mēness meteorīta oficiālais nosaukums ir Northwest Africa 8783, tā svars ir 0,5 grami. Meteorīts atrasts 2014. gadā Ziemeļāfrikā, krišanas brīdis nav novērots. Kopumā uzieti 24 fragmenti ar kopējo masu 27,5 grami. Meteorītu kolekcionārs Gerijs Fudžihara Marokā iegādājies lielāko meteorīta daļu, Candera muzejā esošais paraugs nāk no viņa kolekcijas. Tā atbilstību Mēness iežiem apliecina Vašingtona universitātē Sietlā veiktā ekspertīze.