LU konference
Vai zināji, ka Latvijas Universitātei (LU) ir bijusi pašai sava aptieka? Jā, tā patiešām pastāvējusi un pat vienu brīdi bijusi viena no lielākajām aptiekām Rīgā! Apkalpojusi ne tikai LU saimi, bet visas Latvijas iedzīvotājus. Drīzumā, 23. februārī, būs pagājuši vairāk kā 100 gadi kopš LU aptiekas dibināšanas.
Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa
Jau 1919. gadā, dibinot LU, tika izveidota komisija, kuras mērķis bija Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļas izveide (Vīksna, 1993, 108). Pirmais, kas norādīja pēc šādas nodaļas nepieciešamības bija profesors Eduards Zariņš, kurš arī bija komisijas loceklis (Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014). Komisijā bez profesora E. Zariņa, vēl bija farmācijas maģistrs Eduards Svirlovskis un provizors Mārtiņš Pusbarnieks. Komisija sekmīgi panāca Farmācijas nodaļas izveidi, bet mācības sākās tikai 1920. gadā, jo to sākumu pārtrauca Bermonta uzbrukums (Vīksna, 1993, 108; Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014). Farmācijas nodaļa sākumā atradās kādreizējā LU Ķīmijas fakultātes ēkā Kronvalda bulvārī 4, bet 1925. gadā pārcēlās uz telpām Baznīcas ielā 5 (Vīksna, 1993, 108).
Kopumā tika izveidotas vairākas katedras - Uztura un baudvielu ķīmijas katedra, Farmakognozijas katedra, Farmācijas ķīmijas katedra un Praktiskās farmācijas katedra. Profesors E. Zariņš gādāja par labāko mācībspēku piesaistīšanu, lai nodrošinātu augsta līmeņa izglītību farmaceitiem un izstrādātu mācību programmas farmācijas studijām, par kolēģiem izvēloties jau minētos komisijas locekļus E. Svirlovski, Jāni Kupci, Jāni Maizīti un Dāvi Blūmentālu (Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014).
E. Zariņš bija arī LU aptiekas atvēršanas iniciators, kuru viņš vadīja no dibināšanas dienas līdz pat izceļošanai uz Vāciju 1944. gadā (Cīrule, Vilistere, 2023; Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014).
Latvijas Universitātes aptiekas dibināšana
Farmācijas nodaļas darbības sākumā tika ierosināts dibināt aptieku kā studentu prakses vietu. No dibināšanas dienas - 1923. gada 23. februārī līdz pat slēgšanai 1944. gadā, tā atradās Elizabetes ielā 63, Tērbatas ielas stūrī (Cīrule, Vilistere, 2023; Belēvičs, 2000).
21 pastāvēšanas gadu laikā aptiekas un ielu nosaukumi mainījušies vairākas reizes atbilstoši Latvijā valdošajai varai. Aptiekas nosaukumi:
- Latvijas Augstskolas aptieka (1923);
- Latvijas Universitātes aptieka (1924-1940);
- LPSR Universitātes aptieka (1940-1941);
- Universitātes aptieka (1941-1944).
Ielas nosaukumi:
- Elizabetes 63 (1923-1940);
- Kirova 63 (1940);
- V. fon Pletenberga gatve 63 (1941-1944) (Belēvičs, 2000).
Sākumā valdība noraidīja LU aptiekas dibināšanu, jo nebija pārliecība, ka aptieka pati spēs sevi uzturēt. Bet 1922. gadā atvēlēja nepieciešamos līdzekļus aptiekas atvēršanai - Ls 20 000, toties tālākos uzlabojumus - izbūvi un papildināšanu, izdarīja par aptiekas peļņu (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386).
Aptieka medikamentus izsniegusi ne tikai LU saimei, bet arī privātpersonām, tādējādi neapgrūtinot LU budžetu un iegūstot līdzekļus sevis uzturēšanai. LU saimei - studentiem, mācībspēkiem un darbiniekiem, bija iespēja medikamentus iegādāties ar 25% atlaidi (Cīrule, Vilistere, 2023; Students, 23, 1923). Līdz 1939. gadam aptieka no savas peļņas valsts kasē bija iemaksājusi Ls 90 000, bet apgrozījums pieaudzis (skaitot izdevumus un ienākumus kopā) līdz Ls 400 000. Juridiski LU aptieka bija valsts uzņēmums, bet faktiski tajā saimniekoja LU Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386). Drīz vien LU aptieka kļuva par vienu no lielākajām aptiekām Rīgā (Cīrule, Vilistere, 2023).
LU Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa nozīmēja aptiekas pārvaldnieku, ko LU padome apstiprināja uz 3 gadiem. Nemainīgi to vadīja E. Zariņš, bet pārvaldnieki mainījās. Pirmais pārvaldnieks līdz 1924. gadam bija provizors Fricis Dekmeiers, no 1924. gadam līdz 1928. gadam - provizors Aleksandrs Krīgers, un no 1928. gadam līdz slēgšanai - Hugo Freijs, bet viņu slimības dēļ aizstājuši - 1936. gadā farmācijas kandidāts Jānis Okšis un 1942. gadā farmācijas maģistre Alvīne Lidurts (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386; Cīrule, Vilistere, 2023).
LU Ķīmijas fakultātē pagrabstāvā atradās ārstniecības vielu pagatavošanas laboratorija, ko pārvaldīja Praktiskās farmācijas katedra. Tā kalpoja par studentu prakses vietu, kur to vadīja mācībspēki kopā ar aptiekas darbiniekiem. Laboratorijā pagatavotos preparātus realizēja LU aptiekā. Tā kā tajā laikā Latvijas iedzīvotāji bija labi apgādāti ar dažādiem ārstniecības līdzekļiem, LU aptiekā izgatavoja tikai līdzekļus pēc ārstu receptēm individuālai lietošanai (Cīrule, Vilistere, 2023).
Latvijas Universitātes aptiekas priekšmeti
Lai iepazītos ar LU aptiekas priekšmetiem, jāizprot kas ir aptieka un kādi ir tās uzdevumi. Aptieka ir veselības aprūpes iestāde, kuras pamatuzdevums ir apgādāt iedzīvotājus, profilaktiskās un ārstniecības iestādes ar zāļu līdzekļiem, pārsienamo materiālu, slimnieku kopšanas priekšmetiem, sanitārijas un higiēnas precēm. Darbības pamatā ir zāļu gatavošana, iepakošana un pārdošana. Aptieku pienākumi ietver zāļu izgatavošanu un izsniegšanu uz ārstu izrakstītām receptēm, kā arī produktu - bezrecepšu rūpnieciski ražoto zāļu līdzekļu un veselību uzturošu, tirgošanu (Cīrule, Vilistere, 2023).
Latvijā, starpkaru periodā, bija 3 aptieku veidi:
- normālaptiekas (tiesiskas izsniegt ārstniecības, higiēniskos un diētiskos līdzekļus);
- homeopātiskās (izgatavoja un izsniedza ārstnieciskos līdzekļus pēc homeopātiskās farmakopejas priekšrakstiem);
- lauku, slimnīcu un veterinārklīniku aptiekas (Cīrule, Vilistere, 2023).
LU aptieka tika atvērta kā normālaptieka (Belēvičs, 2000).
Aptieku galvenās telpas ir officīna jeb klientu apkalpošanas zāle un asistentu istaba jeb zāļu pagatavošanas telpa (Cīrule, Vilistere, 2023). No LU aptiekas vienīgā zināmā fotogrāfija, uzņemta 1930. gados, saglabājusies tieši ar asistentu istabu, kura glabājas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiālē - Farmācijas muzejā, bet iesieta grāmatā “Latvijas Universitāte ilustrācijās 1919-1929” 37. lpp. Fotogrāfijā redzami LU aptiekas pārvaldnieks H. Freijs un farmācijas maģistrs Artūrs Neilands, kā arī redzamas asistentu istabas svarīgākās mēbeles - asistentu galdi, kuru tuvumā novietotas grozules un skapji medikamentu uzglabāšanai.
Fotogrāfijā tālākajā labajā stūrī pie spoguļa redzami zāļu trauciņi ar signatūrām. Raksta tapšanas laikā, LU Muzejs no Ingūnas Cīrules kā jaunieguvumu saņēma tieši LU aptiekas signatūru. Tās katrai aptiekai bija īpaši sevišķas, izteikti individualitāte parādījās, kad signatūras sāka drukāt. Signatūras tika piestiprinātas pie izsniegtajām zālēm - aizzīmogota zāļu trauciņa, pudeles, paciņas vai aploksnes, uz kuras bija minēts receptes sastāvs, ārsta un slimnieka vārds, datums, zāļu lietošanas instrukcija un cena (Vīksna, 1993, 49).
LU aptieka ne tikai gatavoja zāles, bet arī izgatavoja higiēnas preces un kosmētiku. LU Muzeja krājumā 2022. gadā no Ingūnas Cīrules kā dāvinājums tika pieņemti 4 iepakojumi - dienas un nakts krēma, un zobu pastas. Farmācijas muzeja ekspozīcijā ir redzama ziežu pildāmā ierīce, ko izmantoja LU aptiekā.
Tā kā aptieku pamatuzdevumā viens no apgādes līdzekļiem ir pārsienamais materiāls, LU aptieka arī to nodrošināja. LU Muzeja krājumā ir divu izmēru ķīmiski tīras pārsienamās vates iepakojumi, kuriem saglabājušās uzlīmes, kas izmantotas iepakojumu aizzīmogošanai.
No LU aptiekas saglabājies arī ziepju skaidiņu iepakojums, kurā ievietoja sasmalcināta Dienvidamerikas kvillaja koka (Quillaja saponaria) mizu saukta arī par “ziepju mizu”, tās ūdens novārījumu lieto atklepošanas veicināšanai.
LU aptieka Farmācijas muzejā
Pēc otrreizējas padomju okupācijas 1944. gadā LU aptieka izbeidz savu darbību. Visa aptiekas iekārta, mēbeles un ārstniecības līdzekļi paliek Farmācijas nodaļai kā uzskates līdzekļi, bet 1950. gadā nonāk jaundibinātajā Rīgas Medicīnas institūtā. LU aptiekas iekārtas Zāļu formu tehnoloģijas katedrā kā uzskates līdzekļus mācību procesā izmantoja līdz 1960. gadam, kur tās pamazām nomaina uz jaunām, PSRS standartiem atbilstošām. Vecās iekārtas 60. gados nodod 1957. gadā dibinātajā Medicīnas vēstures muzejā (Cīrule, Vilistere, 2023). Tagad tās ir apskatāmas Farmācijas muzejā.
Cīrule, I. un Vilistere, I. “Latvijas Universitātes aptiekas materiālais mantojums Farmācijas muzejā”. PowerPoint prezentēts 81. Latvijas Universitātes starptautiskajā zinātniskajā konferencē, Rīgā, 2023. Pieejams: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/LU.LV/Apaksvietnes/Izstrade/Muzejs/farmacijas_muzejs.pdf
Vīksna, A. 1993. Vecās aptiekas. Rīga: Zinātne.
Kuļiņenko, I., Mauriņa, B., un Lauze, S. (2014). Eduards Zariņš – augstākās farmaceitiskās izglītības pamatlicējs Latvijā XX gadsimta pirmajā pusē. Izgūts: https://www.rsu.lv/zinatniskie-raksti/eduards-zarins-augstakas-farmaceitiskas-izglitibas-pamatlicejs-latvija-xx
Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919-1939 (1939). Rīga: Latvijas Universitāte. 2 sējumi. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/31827
Augšāmcelšanās. (21.03.1923). Students, Nr. 23. Pieejams: https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:1006113|article:DIVL10|query:Universitātes%20aptieka%20
Latvijas Universitāte ilustrācijās (1929). Rīga: Gulbis. 30-37.lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/34940
Belēvičs, G. 2000. Aptiekas gadagrāmata 2000. Rīga: Aptiekāra padoms.
Santa Puķīte, krājuma glabātāja
2025. gada maijā atzīmēsim 100 gadus kopš Latvijas Universitātes (LU) daudzgadīgajam darbiniekam, astronoma Leonida Rozes dzimšanas. Jubilāra darbību LU Astronomiskajā observatorijā vislabāk raksturo tāds Laika dienesta novērojumu instruments kā pasāžinstruments, tāpēc arī šis rīks tika izvēlēts par aprīļa mēneša priekšmetu. Aplūkot pasāžinstrumentu un uzzināt vairāk par Laika dienestu un tā darbību var piesakoties LU Muzeja astronomijas ekspozīcijas apmeklējumam Raiņa bulvārī 19, Rīgā.
1922. gadā, trīs gadus pēc Latvijas Universitātes dibināšanas, tika izveidota Astronomiskā observatorija un viens no tās svarīgākajiem uzdevumiem, neskaitot studentu apmācību, bija pareizā laika noteikšana. Tika organizēts Laika dienests, iekārtota pulksteņu istaba, uzbūvēts pulksteņu pagrabs un novērojumu paviljons. Jau no 1925. gada dienests sāka pilnvērtīgi darboties un nodrošināja valsts iestādes ar pareizo laiku.
Pasāžinstruments ir viens no svarīgākajiem laika dienesta instrumentiem, un lai observatorija varētu pilnvērtīgi strādāt, tika iegādāti vairāki eksemplāri. 1924. gada rudenī LU Astronomiskā observatorija iegādājās firmas Sartorius Werke pasāžinstrumentu par 2410 latiem ar 53 mm objektīvu un 630 mm fokusa attālumu, ražotu Vācijā, Getingenē. [1] 1929. gadā par 8525 Vācijas markām nopirkts Askania Werke pasāžinstruments ar objektīva diametru 70 mm un fokusa attālumu 650 mm, ražots Vācijā, Berlīnē. [2] Abi instrumenti saglabājušies un aplūkojami LU Muzeja astronomijas ekspozīcijā. Trešais pasāžinstruments – tā sauktais lielais Heide, kas ražots Vācijā, Drēzdenē, firmā Gustav Heyde, diemžēl nav saglabājies. [3]
Universitātes pagalmā vai uz jumta nebija pietiekami stabilas pamatnes instrumentu novietošanai, tāpēc 1926. gadā observatorija uzsāka novērošanas paviljona būvniecību. Vietu atrada turpat netālu kanāla malā – pietiekoši tālu, lai apkārt esošās ēkas neaizsegtu skatu uz debesīm, bet arī pietiekoši tuvu, lai varētu novilkt kabeli un savienot paviljonu ar pulksteņu istabu LU ēkā. Paviljons bija ērti atverams – tas bija novietots uz sliedēm, kas ļāva abas puses atbīdīt uz sāniem. Uz dziļi zemē ieraktiem, stabiliem pamatiem tika uzmūrēti divi stabi. [4] Uz lielākā bija uzstādīts Heides pasāžinstruments, uz mazākā, apaļā staba, pēc vajadzības novietoja mazākus instrumentus, visbiežāk – Askania Werke pasāžinstrumentu.
Kā tad darbojās pasāžinstruments un kā ar tā palīdzību noteica precīzo laiku? Ar pasāžinstrumentu novērotājs sekoja, kā zvaigzne pārvietojas instrumenta redzeslaukā, un reģistrēja laika momentu, kad zvaigzne šķērso debess meridiānu. Tomēr ar vienkāršu slēdža nospiešanu, cilvēka reakcijas kavēšanās dēļ, kļūda būtu pārāk liela. Tāpēc izmantoja speciālu ierīci – mikrometru, kas apvienots ar okulāru. Okulāra redzeslaukā atradās kustīgs pavediens, ko pārvietoja ar mikrometrisko skrūvi. Novērotājs grieza skrūvi, lai pavediens nepārtraukti sekotu zvaigznei, bet mikrometrs ik pēc dažām sekundēm noslēdza elektriskos kontaktus, noraidot elektriskos signālus uz hronogrāfu. Jo lielāka bija precizitāte, ar kādu novērotājs sekoja zvaigznei, jo mazāka bija laika mērījuma kļūda. [5]
Lai izslēgtu citas pasāžinstrumenta darbības neprecizitātes, laiku reģistrēja abpus debess meridiānam, pa starpu instruments bija “jāapgriež asīs”. Nolasīja precīza līmeņrāža rādīto slīpumu un veica noteiktu zvaigžņu novērojumus, lai aprēķinātu instrumenta vērsumu (azimutu).
Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts universitātē (LVU) atjaunoja laika dienesta darbību, bet sākotnēji pulksteņa korekcijas noteica tikai pēc radio signāliem. 1947. gadā izstrādāja jaunu plānu, kas paredzēja gan precīzā laika glabāšanu un laika signālu noraidīšanu iestādēm, gan arī precīzā laika noteikšanu, veicot novērojumus. Gada laikā tika izremontēts novērojumu paviljons, savesti kārtībā instrumenti un veikti pirmie novērojumi, noteiktas pulksteņu korekcijas.
Kopš 1957. gada viens no novērotājiem bija jaunais observatorijas darbinieks Leonids Roze. Vēl arvien tika lietots vecais Askania Werke pasāžinstruments, novērojot ar vizuālo metodi, un Riefler pulksteņi, kas bija saglabājušies no pirmskara laikiem. Lielais Heides pasāžinstruments deva nekvalitatīvus attēlus, tāpēc to neizmantoja. Novērojumi notika aptuveni 60 naktis gadā, vienā naktī novēroja vidēji 10 zvaigznes, līdz ar to katru nakti ieguva vienu pulksteņa korekciju. Salīdzinājumā ar citām Padomju Savienības laika dienesta stacijām, LVU laika dienesta aparatūra bija sliktāka, bet iegūtie rezultāti – labāki. [6]
1958. gada septembrī LVU Astronomiskā observatorija saņēma Ļeņingradā izgatavoto pasāžinstrumentu APM-10 ar objektīva diametru 10 cm un fokusa attālumu 100 cm, tā vērtība bija 206 tūkstoši rubļu. [7] Sākotnēji APM-10 uzstādīja kanālmalas paviljonā, un veica izmēģinājuma novērojumus, bet kad uzbūvēja satelītu novērošanas staciju LVU Botāniskajā dārzā, laika dienesta galvenie instrumenti pārcēlās uz Pārdaugavu. Pasāžinstruments APM-10 ir saglabājies, taču lielo gabarītu dēļ neatrodas LU Muzeja kolekcijā, bet kādreizējā darba vietā – satelītu novērojumu stacijā.
Laika dienestā Leonids Roze nostrādāja 35 gadus, veicot regulārus novērojumus ar pasāžinstrumentu un zinātniskos pētījumus par precīzā laika noteikšanu. Muzejā glabājas L. Rozes disertācijas manuskripts, kas veltīts laika novērojumu specifikai: "Zvaigžņu cauriešanas fotoelektriskās reģistrācijas metodes izpēte, to ieviešot LVU Laika dienestā". 1969. gadā viņš aizstāvēja disertāciju un ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. [8]
[1] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 22., 43. lpp.
[2] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 33. lpp.
[3] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 9. lpp.
[4] CM882 Novērojumu paviljona celtniecība.
[5] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (98–101 lpp.)
[6] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (263–269 lpp.)
[7] CM2926 LVU Astronomiskās observatorijas inventāra saraksts, pieņemšanas-nodošanas akti, 1947–1958. gads.
[8] CM1700 Roze. L. Zvaigžņu cauriešanas fotoelektriskās reģistrācijas metodes izpēte, to ieviešot LVU Laika dienestā. Disertācijas manuskripts.
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs
Šogad simto dibināšanas jubileju svin Latvijas Universitātes (LU) jauktais koris “Dziesmuvara”. Sveicot kora dalībniekus un vadītājus nozīmīgajā jubilejā, LU Muzejs piedāvā ieskatu kora vēsturē, iepazīstinot ar muzeja krājumā esošajiem priekšmetiem.
Jauktā kora "Dziesmuvara" idejas iniciatori ir bijušie "Latvijas Augstskolas studentu kora" dalībnieki, kuri konflikta rezultātā ar diriģentu Artūru Bobkovicu tika izslēgti no kora. Viņi nolēma, ka dibināms jauns koris un par diriģentu uzaicināja komponistu Alfrēdu Kalniņu.
1925. gada 9. aprīlī, Pūpolu svētdienā, uz pirmo LU jauktā kora “Dziesmuvara” biedrības sapulci sanāca desmit dalībnieki: Alīse Rozentāle (alts), Olga Vītiņa (alts), Zenta Šmite-Jubase (soprāns), Anna Plato (soprāns), Augusts Podiņš (bass), Jūlijs Gundars (bass), Verners Vītiņš (bass), Aleksandrs Vilnieks (bass), Nikolajs Plato (tenors) un Juris Plato (tenors) (1.att.). Juris Plato korim deva nosaukumu “Dziesmuvara” un par biedrības valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Verners Vītiņš, kurš izstrādāja kora statūtus. Tie lasāmi 1975. gada izdevumā “Dziesmuvaras 50 gadi. 1925 – 1975”, ko Nikolajs Plato sastādīja un iespieda Kalamazū, Mičiganā, ASV, esot trimdā (2.att.). Šajā izdevumā lasāmas laikabiedru atmiņas, kas papildinātas ar fotogrāfijām, atspoguļojot LU jauktā kora "Dziesmuvara" dzīvi [1].
Kā minēts N. Plato izdevumā “Dziesmuvara” dibināta kā: “studentu biedrība ar mērķi apvienot Latvijas Universitātes studentus, izkopt viņos skaņu mākslas mīlestību un izpratni, veicināt biedrībā apvienoto studentu sabiedrisko un kulturālo attīstību un savstarpēju draudzību. Ar savu garu, ar savu paraugu un darbu veicināt latviešu tautas garīgo un fizisko atdzimšanu un spēka briedumu.” Pēc statūtu apstiprināšanas tika izziņota koristu uzņemšana un pirmajā gadā tika uzņemti 110 koristi, kora mēģinājumi notika Ķeniņa Komercskolas aktu zālē Tērbatas ielā 15/17. Pirmo koncertu 1926. gada 11. maijā Latvijas Konservatorijas zālē dziesmuvarieši atklāja ar savu kora motto: “Mēs vienoti dziesmā, šai cēlajā varā, mūsu mērķi un centieni latvju garā”, to kā tradīciju turpinot arī visos tālākos koncertos [2].
1927. gada 9. aprīlī jauktā kora “Dziesmuvara” biedrības kopsapulcē tika pieņemts lēmums par īpašās cepures ieviešanu un 18. novembrī LU gājienā uz Rīgas Brāļu kapiem "Dziesmuvaras" studenti izgāja vienveida galvas segās pēc Skandināvijas studentu parauga – baltu virsu un brūnu apmali, kas simbolizēja "Dziesmuvaras" devīzi: daiļumu un darbu, kas vienojas draudzībā [2]. Arī LU muzeja krājumā ir šāds deķelis, diemžēl nav zināms tā nēsātājs (3.att.).
1927. gada rudens semestrī Alfrēds Kalniņš saistībā ar savu pārcelšanos uz Ameriku kora vadību nodeva Ādolfam Ābelem pēc kora priekšsēdētāja Vernera Vītiņa ierosinājuma (4.att).
Divdesmito gadu otrajā pusē pieauga kora dalībnieku skaits un studentiem iesaistoties valsts veidošanas darbā un politiskajā dzīvē, arī LU studentu biedrība "Dziesmuvara" 1928. gadā nodibināja kopu ar mērķi - veicināt biedru sabiedriski kulturālo attīstību un savstarpēju sadraudzību. Biedri dalījās saviešos - balsstiesīgos un jauniešos, bez balss tiesībām. Kopa izstrādāja savas tradīcijas - jauniešu uzņemšanā, nodošanā uzraudzībā krustvecākiem un jaunieša izvešanā par savieti. Katrs krustvecāks pieņēma savu tikumu, kas bija visas viņa cilts tikums. Savieši sanāksmēs valkāja 5 cm platu krāsu lentu (baltā krāsa 3 cm, brūnā 2 cm) [2]. LU studentu biedrības "Dziesmuvara" biedra lenta un nozīmīte ir apskatāma LU muzeja krājumā (5.att.).
1930. gada 9. aprīlī, LU jauktā kora "Dziesmuvaras" piecu gadu jubilejā, 10 kora dibinātāji uzdāvināja karogu, kuram tika sacerēta dziesma (6.att.). Karoga dziesmai vārdus sacerēja savietis Jānis Rudzītis, bet mūziku komponēja Ādolfs Ābele. Karogu iesvētīja mācītājs Voldemārs Maldonis [2]. 1942.gadā, divpadsmit gadus vēlāk, Kuldīgā notika viens no pēdējiem LU jauktā kora "Dziesmuvaras" koncertiem, kur karogs tika noglabāts zemē. 1995.gadā karogu izraka un nogādāja Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā [3]. Joprojām pastāv intriga, vai LU Muzeja krājumā esošā karoga fragments, ir vai nav apraktais karogs, jo priekšmeta aprakstā lasāms: "no kora "Dziesmuvaras" pirmā karoga noplēsts gabaliņš" (7.att.).
Koris vairākkārt mainīja mēģinājuma telpas - 1932. gadā koris noīrēja telpas Palasta ielā 9, kādreizējais Pētera I palasts, no kā cēlies ielas nosaukums (8.att.). 1938. gadā korim nācās pārcelties, jo namu nopirka C.H. Šmita cementa fabrika savām vajadzībām un "Dziesmuvara" noīrēja namu Elizabetes ielā 15, kur arī mājoja līdz 1941. gadam kad ienākot vācu armijai, pienāca rīkojums telpas atstāt (9.att.). Vēlāk "Dziesmuvara" pārcēlās uz Aspazijas bulvāri 6, kur atradās Sergeja Vachramejeva (Vahramejeva) dejas skola un tur pastāvēja līdz savai likvidēšanai 1944. gadā.
Pēc LU jauktā kora "Dziesmuvaras "darbības pārtraukšanas, daudzi tās biedri tika represēti. Uz rietumvalstīm aizbraukušie turpināja darbību svešumā – sākotnēji Rietumvācijā, vēlāk ASV. No 1958. līdz pat 1969. gadam Ņujorkas dziesmuvarieši dziedāja Bruno Skultes vadībā [4]. Atzīmējot "Dziesmuvaras" trīsdesmit piecus gadus, trimdā tika atjaunots "Dziesmuvaras" karogs, kuru 1960. gadā Ņujorkā iesvētīja mācītājs Rihards Zariņš (10.att.). Karogs bijis klāt gan koncertos, gan svētkos un saietos. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai "Dziesmuvaras" pārstāvis Arvīds Līdacis karogu atveda un uzdāvināja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai. Karogu kā dāvanu pasniedza rektoram, profesoram Jurim Karlsonam un profesoram Oļģertam Grāvītim, Jāzepa Vītola piemiņas istabā 1996. gada 26. maijā, piedaloties trimdas "Dziesmuvara" koristiem (11.att.) [5].
Trimdas laikā jauktais koris "Dziesmuvara" savu darbu turpināja izdodot nošu izdevumus un piedaloties Dziesmu svētkos. 1988. gadā tika nodibināts Latviešu mūzikas fonds, kas organizēja sacensības latviešu dziesmu jaunradei. Godalgotās dziesmas tika publicētas un dāvinātas koriem, diriģentiem, mūzikas mācību iestādēm un bibliotēkām. Tāpat Latviešu mūzikas fonds iedibināja profesora Ādolfa Ābeles piemiņas godalgu jauktajiem amatieru koriem par izciliem latviešu dziesmu a capella atskaņojumiem [6]. LU Muzeja krājumā var iepazīties ar Latviešu mūzikas fonda godalgoto koru dziesmu izdevumiem no 1991. gada līdz 1998. gadam (12.-14.att.).
2000. gadā koris "Dziesmuvara" tika atkal atjaunots Latvijā un joprojām pulcē jaunos LU studentus. Kopš kora atjaunošanas to vadījuši Ainārs Rubiķis, Edgars Račevskis, Krista Audere, Aivis Greters un Nora Žeigure (atvaļinājumā). Šobrīd kori vada mākslinieciskā vadītāja Laura Ozoliņa un vokālais pedagogs Edgars Auniņš [7].
Literatūra
Grāvītis, O. 2009. Ādolfs Ābele un Dziesmuvara. Rīga: Dziesmuvaras Latviešu mūzikas fonds.
- Plato, N. 1975. Dziesmuvaras 50 gadi. 1925 – 1975. Kalamazū, Mičigana, ASV. LU Muzeja krājums, LU vēstures kolekcija, Nr. LUM3253
- Plato, N. 1975. Dziesmuvaras vēsture. Dziesmuvaras 50 gadi. 1925 – 1975. 12 – 17 lp, Kalamazū, Mičigana, ASV. LU Muzeja krājums, LU vēstures kolekcija, inv. Nr. LUM3253
- Dziesmuvara. (b.g.) Vēsture. Izgūts no https://www.dziesmuvara.lv/history
- Ezeriete, I. 09.04.2025. Dziesmuvarai 100. Izgūts no https://dziesmusvetkutelpa.lv/dziesmuvarai-100/
- Laikraksts "Dziesmuvaras Ziņas", Nr. 21. LU Muzeja krājums, LU vēstures kolekcija, inv. Nr. LUM3260
- Komponista prof. Ādolfa Ābeles piemiņas godalgas jauktajiem koriem nolikums. 1996. gads. LU Muzeja krājums, LU vēstures kolekcija, inv. Nr. LUM3095
- Koris Dziesmuvara. Izgūts no https://www.kultura.lu.lv/kolektivi/jauktie-kori/koris-dziesmuvara/
Liene Filipa, krājuma glabātāja