Academic Centre
Leons Āboliņš ir viens no ievērojamākajiem Latvijas zoologiem. Cilvēks ar daudzām publikācijām ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, daudzus gadus kā pasniedzējs veltījis Latvijas Universitātei. Iespējams, savu pedagoga aicinājumu viņš atrada vēl studenta gados, mācoties ārzemēs. Par šo liecina studenta Āboliņa 1919. gadā rakstītā vēstule, kas glabājas Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās.
Lai pilnībā saprastu notikumus, par kuriem raksta L. Āboliņš, jāsaprot vēstures notikumus tajā laikā gan Latvijā, gan Krievijā, kur tolaik mācījās Leons Āboliņš. Laiks, kurā viņš studēja ārzemēs, ir viens no smagākajiem vēstures periodiem. Beidzies Pirmais pasaules karš, tomēr kara darbība abās valstīs turpinās: Krievijā – Pilsoņu karš, Latvijā - Neatkarības karš.
Leons Āboliņš studijas uzsāka Maskavas Universitātē 1915. gadā, tad vienu gadu studēja Pēterpilī (Sanktpēterburgā), pēc tam atgriezās Maskavā. 1919. gada martā viņš uzrakstīja vēstuli, ko nosūtīja māsai un vecākiem Stāmerienā, Latvijā.
Tālu no dzimtenes un radiniekiem students Leo vēstulē vēsta par pārdzīvojumiem un ikdienu, par lielām pārmaiņām un svarīgām lietām sakarā ar notikumiem Krievijā. Viņš interesējas arī par notikumiem mājās. Lasot viņa vēstuli, var iegūt ne tikai vērtīgu informāciju par tā laika notikumiem, bet vēstule sniedz iespēju lasītājiem ieraudzīt, kāds bija Leons Āboliņš jaunībā, kā dzīvoja un kā tika galā grūtajos dzīves apstākļos.
1919. gadā Leonam Āboliņam bija 24 gadi. Ir zināms, ka L. Āboliņš bija biedrs latviešu biedrībā “Austrums”, kur viņam bija vairāki draugi [1]. Pie tam Krievijā dzīvoja viņa tante Helēna. Šie apstākļi viņam ļoti palīdzēja izdzīvot studiju laiku un nezaudēt saikni ar dzimteni. Vēstulē pieminētās tēmas ir ļoti interesantas ne tikai kā vēsturiskas liecības, bet arī parāda L. Āboliņu kā cilvēku, kas piemērojas jauniem dzīves apstākļiem. Tā rada ieskatu par viņu, pirms viņš kļuva par pazīstamu zinātnieku un pieprasītu grāmatu autoru.
Viena no īpaši svarīgām tēmām, ko Leons Āboliņš apraksta, ir darbs skolā: “[…]darbs, lai ar grūts un atbildīgs, būs tomēr ļoti interesants”. Viņš arī raksta: “Bet es tomēr baidos uzņemties atbildību strādāt parauga skolā, būdams vēl iesācējs”. Šie citāti parāda, cik svarīgs viņam bija pedagoģiskais darbs, kas vēlāk kļuva par tik lielu viņa dzīves daļu. Darbs bija arī iemesls tam, kādēļ L. Āboliņš neaizbrauca apciemot savu ģimeni. Viņš baidījās neiegūt darbu skolā Saltikovkā (Krievija).
Saprotami, Pilsoņu karš, kas plosījās valstī, kur mācījās L. Āboliņš, atstāja pēdas viņa dzīvē. Viena no svarīgākajām lietām, kas minēta vēstulē, ir Maskavas Padomes 15. marta lēmums. Kā raksta L. Āboliņš: “Maskavas Padome sākot ar šodienu, t.i. 15. martu skaita mūs par likvidējamiem”. L. Āboliņš neprecizē, kurus “mūs” tieši, bet var iedomāties latviešu studentus, iespējams, visus ārzemju studentus. Lēmums nozīmēja, ka L. Āboliņam arī vairāk nemaksās algu. Ņemot vērā bēdīgo stāvokli valstī kopumā un to, ka L. Āboliņš min pārtikas beigšanos un drēbju trūkumu, var tikai iedomāties, cik bēdīgs bija stāvoklis. Šos apstākļus papildināja arī strauja izsitumu tīfa izplatība.
Neskatoties uz šausmīgo stāvokli, L. Āboliņš tomēr paliek Krievijā gan dažādu formalitāšu dēļ, gan cerēja dabūt darbu. Viņš finansiāli nevarēja atļauties aizceļot. Sākotnēji L. Āboliņš bija plānojis doties mājās uzreiz pēc reevakuācijas atļaujas saņemšanas, tomēr tas neizdevās. Viņš pat raksta, ka nesūtīja vēstuli, jo plānoja satikt ģimeni Stāmerienā, bet jau minēto formalitāšu dēļ viņš nedevās reevakuācijā, tādēļ tomēr nosūtīja. Vēstulē Leons Āboliņš apraksta savu vēlmi pabeigt studijas, lai mācības nepaliktu nepabeigtas. L. Āboliņš īsti nenorāda, kādi ir viņa ienākumu avoti, min tikai kādu pabalstu 450 rubļu vērtībā, un nav īsti skaidrs, vai viņš to saņem, jo pirms tam rakstīja par to, ka viņam vairs neko nemaksā sakarā ar pēdējiem notikumiem: “Latvijas Nacionālo lietu Komisariāts stīvējas un negrib mums maksāt ne turpmāko algu, nedz arī ceļa izdevumus”. Droši zināms ir tikai tas, ka revolūcijas laikā, t.i. 1917. gadā, vēl būdams students, L. Āboliņš strādāja dažādās Maskavas skolās [2].
Ņemot vērā faktu, ka vidējā alga Krievijā 1919. gadā nepārsniedza 1465 rubļus[4], tad cenas, kuras vēstulē min L. Āboliņš, ir pārsteidzoši lielas. Kaut arī algas tika palielinātas, cenas produktiem pieauga vēl ātrāk [3]. “Cenas uz precēm pie mums tagad šādas: sviests 120-130 (diemžēl nav minēts apjoms, kādu par šo cenu varēja iegādāties) un nevar dabūt, cūkas gaļa 50-60, kalošas 250-400, cukura gabaliņš (zāģēta) 2.50 kap. un t.t., rudzu milti puds 700 rub. (apmēram 44 rubļi par kilogramu)”. Tas ļauj saprast, cik niecīgu daudzumu pārtikas varēja dabūt, ja vispār varēja dabūt, un cik grūtā situācijā nonāca cilvēki. Jāatceras, ka valstī plosījās pilsoņu karš, kas nozīmēja pārtikas trūkumu, kā rezultātā ne visi varēja pie tās tikt.
Savā vēstulē L. Āboliņš tomēr nav tikai pesimistiski noskaņots. “Pārtika iet visa pavisam pie beigām, bet gan nu kā nebūt noturēšos virs līmeņa”. Un kaut arī Āboliņš min izsitumu tīfu, viņš raksta: “Mēs visi vēl sveiki un veseli”. Tas parāda, ka viņš nekrīt panikā un vēlas iedrošināt arī savus radiniekus, ka viss būs labi. Viņš min draugus un paziņas, apjautājas, kā iet visiem mājās un lūdz nodot visiem sveicienus: “Ko dara Medņa Valdis?[…]Pasveicini! Pasveicini ari Stāmerienas skolmeistarus ar veco draugu un instruktoru Pēteri Lapiņu priekšgalā!” L. Āboliņš cer uz to labāko ne tikai dzīvē, bet arī mācībās, rakstot: “[…]par laimi Universitātē tagad laboratorijas būs atvērtas arī pa vasaru un varēs darīt to, kas nokavēts pa ziemu.”
Lai arī Leons ir stingri apņēmies pabeigt studijas, viņš atklāj arī plānus atgriezties dzimtenē. Vēstules saturā lieliski atklājas viņa tuvās attiecības un sirsnība ar ģimeni, sevišķi ar māsu Olgu. Viņš raksta: “Nosūtu tev sirsnīgus sveicienus dzimšanas dienā”, “Vēlreiz sirsnīgi sveicieni”, […]kaut gan ļoti gribējās jūs redzēt un bažījos par jūsu veselibu, sevišķi māmiņas, kas vājākā”.
Latvijas Universitātes Muzejā šobrīd glabājas tikai viena Leona Āboliņa personīgā vēstule, kas nav saistīta ar viņa profesionālo darbu, tāpēc šī vēstule ir unikāls mantojums, kā arī svarīgs vēstures avots, kas atklāj daudzpusīgu informāciju par Leona Āboliņa pieredzi studiju laikā, globāliem, politiskiem un saimnieciskiem apstākļiem, kā arī viņa personīgajām attiecībām un uzskatiem.
Literatūra:
Бригадина O. B.Быт, нравы, поведение в годы революции и Гражданской войны в России (1919-1922 гг.)
Vairāk par L. Āboliņu
Atsauces:
[1] LUM ZOO1724
[2] LUM ZOO1724
[3] Камардин И. Н. Заработная плата рабочих Поволжья в годы гражданской войны.
[4] Камардин И. Н. Заработная плата рабочих Поволжья в годы гражданской войны.
Anna Gajevska, krājuma glabātāja
Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijās ikviens var ievērot marmorveida dolomītu, kas ir nozīmīgs zinātniskai izpētei un praktiskai izmantošanai, turklāt arī interesants vizuālai apskatei. Vienā akmens paraugā dabas “grāmatas lasītājs’’ var ieraudzīt gan Latvijā reti sastopamu marmorveida dolomīta paveidu gliemeždolomītu, kas veidojies vairāk nekā pirms 370 miljoniem gadu un kurā ir gan dažādas gliemežu fosīlijas, gan izcili, iespējams, lielākie līdz šim Latvijā konstatētie kalcīta kristāli. Turklāt ieža īpašības ir atbilstošas tā gadsimtu ilgajai izmantošanai ievērojamās kultūrvēsturiskajās būvēs.
Vēsturisks atskats
Latvijas Universitātes (LU) Muzejs par 2024. gada aprīļa mēneša priekšmetu izvēlējies īpašu devona vecuma Latvijas dolomīta paveidu ar izciliem kalcīta kristāliem tajā.
Unikālais dolomīta paraugs LU Muzejā nonācis pateicoties vairāku cilvēku – entuziastu gādībai. Informācijā, kas vienmēr tiek pievienota muzeja jaunieguvumiem, par dāvinātājiem zināms tikai, ka objektu ievācis Vilnis Vasermanis Saulkalnē (visdrīzāk Saulkalnes senās dolomīta atradnes tuvumā, kur dolomītu lauza vairāk nekā 600 gadu līdz 1974. gadā uzpludināja Rīgas HES ūdenskrātuvi, un derīgo izrakteni galvenokārt izmantoja dedzināto kaļķu ieguvei). Paraugs ievākts ap 1968. - 1970. gadu, bet toreizējam LU Ģeoloģijas muzejam 2010. gadā to nodevusi Madara Zosāre, kurai arī bija radusies nopietna interese par ģeoloģiju.
Kad 2017. gadā LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijas, iekārtojot jaunas telpas Kronvalda bulvārī 4, pārveidoja un papildināja minerālu ekspozīciju, arī minētais dolomīta paraugs tajā tika izstādīts. Tieši minerālu ekspozīcijā krājuma paraugs tika iekļauts ne tikai minerāla dolomīta (kas veido iezi ar tādu pašu nosaukumu) sārtās nokrāsas dēļ, bet īpaši akcentējot tā dobumos dabā izaugušo minerāla kalcīta lielo kristālu dēļ.
Arī šodien detalizētāk izpētot paraugu, salīdzinot ar līdzīgiem muzeja kolekcijā un citos vākumos, varēja daudz labāk izprast tā ‘’dzīves norises’’ ne tikai tad, kad tas veidojās un pārveidojās Zemes dzīlēs miljoniem gadu ilgajos dabas procesos, bet arī tad, kad tas jau izrakts kļuvis noderīgs cilvēkiem.
Dolomīta rašanās – tā dzīve un izcilās īpatnības
Jau 20. gadsimtā Latvijas zinātnieki detalizētajos pētījumos noskaidroja, ka dolomītus var iedalīt atšķirīgos struktūrģenētiskajos tipos, parasti raksturojot deviņus [3, 8]. Vairāk pārkristalizēto dolomītu grupā tika izdalīti atšķirīgi dolomīta paveidi, turklāt viens no tiem (ar ciešu iezi veidojošo minerāla dolomīta sīko kristāliņu saaugumu, ko skaidrāk var saskatīt lielākā palielinājumā) tika nosaukts par marmorveida dolomītu.
Interesanti, ka tieši LU Muzeja mēneša priekšmetam nominētajā paraugā izteiksmīgi var ieraudzīt tādu ieža tekstūras īpatnību pēc kuras 20.gadsimta sākumā tieši to dēvēja par “kārpaino gliemežu dolomītu” [12].
Paraugā ieraugāmās gliemežu – gastropodu un citu jūras organismu pārakmeņojušās atliekas viennozīmīgi norāda uz ieža sākotni kā nogulumiem senajā, vēlā devona perioda jūrā [10].
Dolomīts ilgajos ģeoloģiskajos procesos pārveidojas. Pārkristalizācija, plaisāšana, kā arī šķīšana pazemes ūdeņu ietekmē un dobumu izveidošanās, kuros iespējama lielo kalcīta kristālu augšana, ir biežāk konstatējamie. Tieši šādi radušos, izcilos, līdz 7 cm garos kalcīta veidojumus var labi atpazīt Muzeja mēneša priekšmetā. Latvijā, lielu un ar simetrijai atbilstošām, labi saskatāmām makrokristālu formām, atradumi ir reti, lai gan gandrīz katrā Latvijas minerālu kolekcijā, tai skaitā arī entuziastu personīgajās, kalcīta kristāliņi, to dabā veidojušies sakopojumi tiek saglabāti. Dolomītā iespējams atklāt arī citus interesantus minerālus: iekrāsojošos sarkanos vai dzeltenīgi brūnos dzelzs savienojumus – hematītu un gētītu, arī mālu minerālus, kurus pētnieki izmanto kā ieža pārveidošanās, ģeoloģiskās vides un klimata indikatorus.
Marmorveida dolomīta īpatnējais paveids – gliemeždolomīts Latvijā ir sastopamas centrālajā daļā lēcveida iegulās jeb kā precizē ģeologi: rifiem līdzīgajās ģeoloģiskajās struktūrās, galvenokārt, Saulkalnes, Kranciema, Remīnes apkaimē, kur tos arī ieguva no neliela biezuma slāņiem [4, 9].
Noderība un izmantošana
Latvijas dolomītu daudzveidību varam redzēt pat vissenākajās 12. gadsimtā būvētajās mūra ēkās, kurām tagad piešķirts kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss [2].
Par zīmīgo atšķirīgu tipu dolomīta pielietojumu kultūrvēsturiskajās būvēs, īpaši Rīgā, rakstījuši pētnieki vairakkārt [11, 6, 7], īpaši tādēļ ka dolomīta īpašības ir ļoti piemērotas un atbilstošas lai tas ilgi kalpotu dažādās celtnēs, arī kā dekoratīvs, ilgmūžīgs ēku apdares materiāls. J. Eiduka un M. Kalniņa grāmatā par Latvijas derīgajiem izrakteņiem jau 1961. gadā īpaši tika uzsvērts rožainais gliemeždolomīts, ar kuru jau 1685. gadā sāka apdarināt Pētera baznīcu: ”Izteiksmīgā virsas raksta un labās izturības dēļ Saulkalnes gliemežu dolomīts ir teicams ietērpa materiāls, un tas izlietots daudzās Rīgas celtnēs [1].”
Sārtā gliemeždolomīta izmantošanu Vecrīgas nocietinājumu mūros, kā arī 20. gadsimta sākumā akmenī ietērptajos tiltos pār pilsētas kanālu un citās kultūrvēsturiskajās celtnēs, apraksta ģeologi, vēsturnieki un arhitekti. Daudz mazāk zināms ir fakts par marmorveida dolomīta gaišāko, dzeltenīgi iesārto varietāti no tām pašām dolomītu slāņkopām, kura tika zāģēta plāksnītēs un izmantota kā ietērpakmens visai Rīgas Kongresu nama ēkai kā vienīgajai celtnei, kas pilnībā apdarināta ar vietējo akmens materiālu. Tas iegūts Saulkalnei tuvajā Kranciema dolomīta atradnē.
LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā veidojas arī akmens materiālu kolekcijas, kas ataino kultūrvēsturisko objektu, ēku un citu būvju ietērpakmeņu tipus un paveidus, kuri izmantoti jau no senatnes un mūsdienās nokļūst speciālistu – restauratoru redzeslokā [5].
Jāpiekrīt vēsturnieku apgalvojumam, ka marmorveida dolomīta paveids – gliemeždolomīts Rīgā sākts izmantot vairāk tikai no aptuveni 15. gadsimta. Lai gan tas nav bijis par iemeslu ieža izmaiņām pilsētvidē: lielākajā daļā celtņu tas saglabājis savas īpašības un vizuālo pievilcību, tikai reti kur atklājot pārveidošanos, pārklājoties ar melnām garoziņām īpaši porainajā sārtajā virskārtā un tad nepieciešama restauratoru palīdzība.
Daudzi šī pētījuma aspekti un atklājumi fokusējušies vienā muzeja priekšmetā. Tā vizuālais izskats ir ļoti izteiksmīgs, ikviens muzeja apmeklētājs to ievēro un velta uzmanību, kā arī grib saprast tā daudzveidīgu un neparasto vēstījumu.
Ievākto devona perioda Daugavas svītas marmorveida dolomīta paraugu ar unikālajiem kalcīta kristāliem no sadrupināšanas šķembās vai apdedzināšanas būvkaļķos paglābuši dabas izzināšanas entuziasti, kā arī visiem interesentiem pieejamu līdz mūsdienām saglabājis LU Muzejs.
Muzeja darbinieki ir pateicīgi dāvinātājiem, kā arī iepriecināti un gandarīti par kolekciju papildināšanu, jo viens no LU Muzeja darba aspektiem ir akcentēt un darīt plaši atpazīstamus arī īpaši retus ģeoloģiskos veidojumus Latvijas dabā, līdz ar to mudinot sabiedrību saudzēt tos un izprast dabas daudzveidības vērtību.
Pieteikšanās LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju apmeklējumam ŠEIT.
Papildus:
Iepazīties ar materiāliem iespējams LU E-repozitorijā Dspace.
Papildus informēs eksperte Vija Hodireva (e-pasts: vija.hodireva@lu.lv)
Literatūra
[1] Eiduks J. Kalniņš M. 1961. Dolomīts. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. LVI, Rīga. 313.-290.lpp.
[2] Dreimanis A., Liepiņš P. 1942. Latvijas minerāli un ieži. Universitāte Rīgā, mācību grāmatu sērija, Nr. 26. Universitātes apgāds, Rīga, 247. lpp.
[3] Grāvītis V., Hodireva V. 1990. Vecrīgas ēku apdarē izmantojamo Rīgas apkārtnes devona dolomītu galveno tipu raksturojums. Rīga – LUM Ģeoloģijas institūta fonds.
[4] Hodireva V. 1995. Gliemežakmens. Gliemeždolomīts. Enciklopēdija ‘’Latvijas daba’’ 2. sēj. , atb. red. G. Kavacs. Izd. ‘’Latvijas enciklopēdija’’, 1994. 112. lpp.
[5] Hodireva V. 2014. Vecrīgas kultūrvēsturisko objektu dabīgo akmens materiālu pirmsrestaurācijas mineraloģiskās un petrogrāfiskās izpētes rezultāti. LU 72. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne. Referātu tēzes. Rīga, Latvijas Universitāte.217. -219. lpp. Publicēts: http://www.geo.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/gzzf/Konferences/Tezu_krajumi/A5_LU_72_konference_tezes_kopa_2014_crop_vers3.pdf.pdf
[6] Hodireva V., Sidraba I., Purviņš E. 2010. Augšdevona dolomīta litoloģiski morfoloģiskie tipi Rīgas Kultūrvēsturiskajos pieminekļos. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, 22. sējums. RTU Izdevniecība. Rīga. 105. – 113. lpp.
[7] Hodireva V., Sidraba I. 2010. Recognition and decay of Upper-Devonian dolomite lithological morphological types in Architectural Heritage. In: “Proceedings of the XIX CBGA Congress”, XIX Congress of the Carpatian Balkan Geological Association, special volume 99, Thessaloniki. 245-253 p.
[8] Kondratjeva S., Hodireva V. 2000. Latvijas dolomīti. Valsts ģeoloģijas dienests. Rīga. 79 lpp.
[9] Sorokins V. 1980. Saulkalnes rifveida sēkļa paleoekoloģiskā zonalitāte. Dabas un vēstures kalendārs. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, Rīga. 133-138.lpp.
[10] Stinkulis Ģ., Lukševičs E. 2018. Devona un karbona sedimentācijas baseini. Vēlā devona baseini. 6.4. nod. LU kolektīvā monogrāfija Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga. 156-160. lpp.
[11] Tramdahs A. 1939. Mūsu būvju akmeņi. Latvijas arhitektūra, Nr. 7.
[12] Tramdahs A. 1947. Saulkalnes gliemežu dolomīts kā būvakmens. Latvijas PSR ZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta raksti, I. 207. - 222. lpp.
Vija Hodireva, eksperte