Akadēmiskais centrs
Viens no retākajiem un interesantākajiem meteorītiem Latvijas Universitātes Muzeja Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā ir Ukrainā nokritušais oglekļa hondrīts Migejs.
Meteorīts Migejs nokrita 1889. gada 21. jūnijā, ap 8:30 vakarā Ukrainā, Mikolajivas apgabalā (Миколаївська область) Skražinska muižas (Усадьба Скаржинских) teritorijā aiz Migijas ciema (Мигія) saulespuķu laukā un kopā svēra 7948 gramus - gandrīz 8 kilogrami. Notikumu redzēja plašā apkārtnē – gan blakus esošajos ciematos, gan Hersonā (Херсон), Voznesenskā (Вознесенськ) un Olviopolē (Ольвіополь). Viens no ievērojamākajiem notikuma lieciniekiem bija pats Hersonas gubernators Aleksandrs Erdeli (Александр Семёнович Эрдели), kurš tajā vakarā bija atradies uz savas mājas balkona. Tieši pēc viņa iniciatīvas tika uzsākta meteorīta izpēte.
Hersonas apriņķa mācītājs Ions Filipovičs 1902. gadā apkopoja savu atmiņu pierakstus „Летопись прихода Петро-Павловской церкви с. Мигея Елисаветградского уезда Херсонской епархии”, kur plaši apraksta arī šo notikumu un citē gubernatora stāstu par redzēto: „Bija vakars pēc liela lietus, nedaudz tveicīgs un vēja nebija nemaz. Es strādāju uz savas mājas balkona kopā ar īpašo uzdevumu ierēdni F. Moisejevu. Nejauši paskatījos uz priekšu un augšu, kur vienā vietā debesis jau bija attīrījušās no mākoņiem. Es ieraudzīju, kā no augšējiem mākoņiem šajās skaidrajās dzidrajās debesīs parādījās spoža, sarkanīgi spīdoša lode, kas momentā izgaismoja visu apkārtni, neskatoties uz vēl esošo dienas gaismu. Pusceļā starp apakšējiem mākoņiem lode uzliesmoja kā raķete un turpināja lidojumu kopā ar veselu spietu dzirksteļu. Pēc brīža uguns lode atkal pazuda mākoņos. Viss notika ļoti ātri - debesīs palika tikai labi redzama sudrabaini baltu dūmu sliede, bet vidū, kur lode bija uzliesmojusi – liels dūmu aplis. Es paskatījos uz puksteni, kas rādīja laiku pēc Hersonas meridiāna – bija 8:22. Pēc notikuma es vēl pusstundu vēroju šo vietu debesīs ar binokli – vēja trūkuma dēļ dūmu sliede stāvēja un nemaz nemainījās, līdz to vairs nevarēja saskatīt tumsai iestājoties. Arī apaļais mākonis sliedei pa visu visu laiku bija pavisam nekustīgs.”
Gubernators Erdeli nosūtīja atradumu uz Pēterburgu profesoram Julianam Simaško (Юлиан Иванович Симашко) – zoologam un rakstniekam, kam bija arī liela interese par meteorītiem. Viņš veica rūpīgu atsūtītā meteorīta izpēti un publicēja žurnālā „Нива” (№21, 1890 g.) rakstu par šo atradumu – „Метеорит Миген. История падения и предварит. исслед.” Viņš raksta: „Visas manis savāktās liecības par notikumu ir ļoti interesantas un svarīgas meteorīta izpētei - gan gubernatora Erdeli vēstule, gan Olviopoles pristava Petrova stāsts, gan Migejas mācītāja liecība, gan aculiecinieku zemnieku stāsti – tie visi kopā veido pilnīgu meteorīta krišanas ainu. Nonācu pie sekojoša slēdziena – meteorīts parādījās sakarsētā stāvoklī 100 verstu (106 kilometru) augstumā. 60 verstu (64 kilometru) augstumā tas uzliesmoja un tad, atdaloties gāzēm un dūmiem, pazuda no aculiecinieku acīm mākoņos 30 verstu (34 kilometru) augstumā. Meteorīts nokrita 180 verstis (192 kilometrus) uz ziemeļrietumiem no Hersonas, Migijas ciema apkārtnē.”
Stāsts par pašu meteorīta kritienu atrodams profesora Simaško savāktajās Migijas zemnieku liecībās. Vistuvāk notikuma vietai bija četri zemnieki, kas tajā vakarā atgriezās no darba saulespuķu laukā. Pašā kritiena brīdī viņi bija aiz pakalna un dzirdēja tikai troksni – vispirms svilpšanu un šņākšanu, tad it kā šāvienu no lielgabala. Bet zemniece Jevdokija Kostenkova gāja pa to pašu lauku, tikai otrā pusē pakalnam, un atradās kādus 340 metrus no kritiena vietas. Kostenkova redzējusi visu notikumu pilnībā – gan uguns lodes (bolīda) lidojumu, kas pusceļā spoži uzliesmojis, pēc tā gaisā palikusi nespodra sudrabaina sliede, bet pašā uzliesmojuma vietā – tāds pats nespodri sudrabains mākonis. Zemniece dzirdēja briesmīgo troksni, meteorītam zemē ietriecoties, pat zeme nodrebējusi. Kritiena brīdī viņa redzēja saceļamies lielu vēja virpuli, kas nolieca pie zemes gan saulespuķes, gan stipri locīja arī netālu augošos kokus. Meteorītu krītam viņa pamanījusi tikai kādus 20 – 25 metrus virs zemes, kad pēc uzliesmojuma tas stāvus kritis zemē. Kritiena ātrums neesot atšķīries no parasta akmens krišanas, kas krīt zemē no liela augstuma. Pavisam tuvu zemei tas esot atgādinājis melnu apaļu lodi, izmērā kā liels arbūzs, kas strauji rotējis, un tam apkārt bijis liels tvaiku vai dūmu ritenis. Kad pārējie četri zemnieki pēc 15 minūtēm nonāca notikuma vietā, viņi sajuta stipru degoša sēra smaku. Meteorīts bija ietriecies augsnē ne pārāk dziļi, tikai apmēram 3 sprīžu (13 centimetri) dziļumā. Kritiena laikā tas bija notriecis 3 saulespuķes, kas pēc pristava Petrova domām nebija ļāvis meteorītam ietriekties zemē dziļāk, lai gan augsne te bija ļoti mīksta, īpaši pēc lielā lietus. Zemnieki atstāja nokritušo objektu laukā, tikai stāstīja visiem, kādus brīnumus redzējuši.
Nākošajā dienā pēc notikuma saimniecības īpašnieks Černovs savā saulespuķu laukā atrada apmēram 10 augus, kam apakšējās lapas līdz pusmetra augstumam bija pārklātas ar mīkstu sodrēju kārtu. Černovs atcerējās vakardienas it kā pērkona grāvienu jau pēc lietus un zemnieku runas par degoša priekšmeta krišanu no debesīm. Starp nokvēpušajām saulespuķēm viņš atrada vairākus notriektus augus un bedrē – apdegušu, apogļojušos akmeni. Meteorīts bija apdedzis vienmērīgi no visām pusēm, zemē ietriecoties tas nebija sadalījies. Bedres forma un apkārt izsviestā augsne liecināja, ka meteorīts kritis gandrīz stāvus. Bez pieminētajiem četriem zemniekiem un Jevdokijas Kostenkovas vairāk neviens no Migijas ciema iedzīvotājiem meteorīta kritienu nebija redzējis, bet svilpšanu, šņākoņu un lielo troksni kritiena brīdī dzirdēja viss ciems. Atrašanas brīdī apdegušais akmens svēra 25 mārciņas (11 kilogrami), atradēji nosituši sev gabalus par piemiņu apmēram 8 mārciņu (3 kilogrami) svarā. Tad no gubernatora pienāca ziņa, ka atradums jānogādā Hersonā, rezultātā tur nonāca tikai 17 mārciņu (7,7 kilogrami) smags gabals, kuru tad vēlāk arī nosūtīja uz Pēterburgu profesoram Simaško izpētei. Profesors gan, vācot liecības no vietējiem iedzīvotājiem, esot savācis atpakaļ gandrīz visu sākotnējo meteorīta masu.
Tālākais meteorīta liktenis bija šāds – profesors Simaško pēc izpētes beigšanas tā galveno masu 1889. gadā nodeva Odesas universitātei, sev atstājot tikai dažus nelielus fragmentus. Tur meteorīts atradās līdz 1936. gadam, kad apmaiņas kārtā nonāca Krievijas Zinātņu akadēmijā Maskavā. Šobrīd tur atrodas divi kilogrami meteorīta masas, pārējais ir apmainīts vai pārdots. Savukārt mācītāja Filipoviča piezīmēs rakstīts, ka pēc nepārbaudītiem datiem meteorīts nevis nosūtīts uz Odesu, bet pārdots frančiem par 15 vai 18 tūkstošiem franku, bet esot droši zināms, ka 1897. gadā profesors Pēteris Meļikovs (Петр Григорьевич Меликов) no Novorosijskas universitātes (Императорский Новороссийский университет) Migijas ciema apkārtnē meklējis, vai nav kādam vēl saglabājies meteorīta gabaliņš. Diemžēl, raksta mācītājs Fiļipovičs, mēs nevarējam apmierināt cienījamā profesora vēlmi.
Migejs ir visai unikāls meteorīts. Oglekļa hondrīti sastāv no materiāliem, kas radušies no pirmatnējā Saules miglāja, tajos ietilpst vecākie Saules sistēmā izveidotie minerāli, kuru vecums ir 4,5 miljardi gadu. Tie nav tikuši pakļauti augstas temperatūras iedarbībai, līdz ar to termiskie procesi tos gandrīz nav mainījuši, kā tas bija ar materiāliem, kas nonāca Saulei tuvāko debess ķermeņu sastāvā un mūsdienās veido tipiskos akmens un dzelzs meteorītus.
Oglekļa hondrīti ir reti sastopami, tikai 5% no zināmo meteorītu kopskaita. Kā jau rāda nosaukums, tajos ir līdz 3% oglekļa – grafīta, karbonātu un organisko savienojumu formā. Šo meteorītu galvenās sastāvdaļas ir silikāti, oksīdi un sulfīdi, tipiskie minerāli ir olivīns un serpentīns. Viena oglekļa hondrītu grupa (CM) savu nosaukumu ieguvusi tieši no Migejas meteorīta. CM hondrīti satur sarežģītas organiskās vielas, tai skaitā aminoskābes un nukleīnskābju sastāvdaļas – purīnu un/vai pirimidīnu. Pēc vairākiem līdzīgiem atradumiem Eiropas teritorijā, notika lielas zinātniskas diskusijas – vai šīm organiskajām vielām var būt bioloģiska izcelsme, bet pierādīts nekas netika. Toties tika izdalīts jauns meteorītu tips – oglekļa hondrīts СМ.
Maskavas ģeoķīmiķis Genādijs Vdovikins (Геннадий Петрович Вдовыкин) 1961. gadā veica atkārtotu, rūpīgu Migeja izpēti, paralēli pētot arī pēc sastāva līdzīgo, 1861. gada 28. jūnijā Čečenijā kritušo Grozniju (Грозная). Šajos meteorītos G. Vdovikins konstatēja augstas molekulmasas ogļūdeņražus no parafīna sērijas. Konkrēti, Migejas meteorītā tas bija bitumens (piķis), kas pēc sastāva ir līdzīgs ozokerītam, bet Groznija meteorītā - vazelīnam līdzīga viela ar aromātisku smaržu. Jau profesors Simaško savā pētījumā ar ētera ekstrakcijas metodi Migejas meteorītā bija atklājis 0,23% bitumena vielu, ko viņš nosauca par erdelītu.
Meteorītam laika gaitā doti vairāki nosaukumi – Мигеи, Миген, Migei, Елизаветполь, Elisabethpol, Elizavetpol, Mighei, Migheja.
Meteorītu kolekciju, kurā ietilpst Migejs, kā arī citus interesantus objektus saistītus ar astronomijas vēsturi, var aplūkot Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā Raiņa bulvārī 19, 4 stāvā. Pieteikšanās uz LU Muzeja apmeklējumu ŠEIT.
Izmantotie avoti:
Мигеи (метеорит) Wikipedia
Симашко, Юлиан Иванович. Метеорит Миген. 6/18 июня 1989 г. История падения и предварит. исслед.-СПб,1890.-16с.;ил. (Отт. из Нива.-1890.-№ 21).
