NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Ģeologam, paleontologam un latviskuma sargātājam Viktoram Grāvītim 100

Viktora Grāvīša mantojums ieņem īpašu vietu Latvijas Universitātes Muzejā, jo tā Ģeoloģijas kolekciju krājuma nozīmīgāko priekšmetu vidū ir gan V. Grāvīša rakstāmgalds, dokumenti, ievāktie ieži, minerāli un fosilijas, gan viņa dāvinātie citu dabas pētnieku materiāli. 2023. gadā tapusi  krājuma glabātāja Māra Rudzīša publikācija par tiem „Ģeologa Viktora Grāvīša rakstāmgalds”, kurā arī minēts, ka par V. Grāvīti jau rakstīts daudz, un atrodamas saites uz dažādām agrāk tapušām publikācijām.

Viktors Gerards (Žerārs) Grāvītis dzimis 1925. gada 14. decembrī Parīzē, Aleksandra Grāvīša – Tērbatas universitātes studenta, vēlāk Sorbonnas universitātes absolventa, preses un kultūras darbinieka, Parīzes latviešu pulciņa priekšsēža, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieka, kurš uz Parīzi bija pārcēlies pēc 1905. gada notikumiem, un francūzietes ģimenē. Ģimene kopš 1927. gada brīžiem dzīvojusi Rīgā, bet no 1931. gada, pēc sievas pāragrās aiziešanas mūžībā, A. Grāvītis ar bērniem – Viktoru un viņa māsu - pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, vasaras pavadītas arī Liepnā pie V. Grāvīša vectēva [1, 2].

Kā lasāms pirms 25 gadiem tapušajā LU lektores un LU Ģeoloģijas muzeja (tagadējo Ģeoloģijas kolekciju) ilggadējās krājuma glabātājas Angelīnas Zabeles rakstā „Ģeoloģijas entuziastam Viktoram Grāvītim - 75”, kurā atspoguļota V. Grāvīša zinātniskā un sabiedriskā darbība, V. Grāvītis pēc ceturtās klases beigšanas sācis pievērst uzmanību iežiem Zemes dzīlēs, un 1939. gada beigās ieintriģējies par J. Grestes rakstu „Ko slēpj mūsu zeme?” skolas „Lasāmajā grāmatā”, kā iespaidā ar daļu no savas izrakteņu kolekcijas devies uz rakstā norādīto Zemes bagātību pētīšanas institūta adresi, un tur nonācis pie paša J. Grestes kā institūta muzeja vadītāja [1]. Skolas „Lasāmā grāmata” ar šādu rakstu digitāli nav atrodama (iespējams, ka tā nav digitalizēta), taču, kā izriet no laikrakstā „Kurzemes vārds” ievietotās ziņas [3], 1936. gada 19. maijā J. Greste radio ēterā ir nolasījis radio lekciju ar šādu nosaukumu. Līdz ar to J. Grestes paustais varētu būt ieintriģējis V. Grāvīti jau agrāk nekā 1939. gadā. 

Izskaidrojums tam, kā viens raksts vai radio lekcija varēja atstāt tik lielu ietekmi uz V. Grāvīša dzīves izvēlēm, rodams, apskatot tuvāk J. Grestes neordināro pieeju sarežģītas informācijas pasniegšanā gan jaunākā gadagājuma, gan pieaugušajiem lasītājiem. Vienā no LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijās esošajām J. Grestes dibinātā Zemes bagātību pētīšanas institūta publikācijām – 1939. gada izdevumā, ir ietverts J. Grestes raksts „Ko runā akmeņi?” [4], kas ar savu savdabīgo, tēlaino virsrakstu un vēstījumu rada priekšstatu, ka J. Greste par akmeņiem spējis stāstīt kā par pasaku tēliem. Šis raksts iesākas ar vārdiem: „Tādēļ viņi izlikti, lai uz mums runātu. Bet ja akmens neko nesaka, tad viņš še velti aizņem vietu. Dažs akmens runā skaidri un viegli saprotami, cits tikai čukst, tā kā vajadzīga dzirdīga auss un redzīga acs, lai viņa valodu saprastu.” Kā redzams, J. Grestes literārajam stilam raksturīgi, ka tāpat, kā minētajam rakstam vai radio lekcijai „Ko slēpj mūsu zeme?”, kas rosināja V. Grāvīti uzmeklēt Zemes bagātību pētīšanas institūtu un kļūt par ģeologu, arī šim rakstam virsraksts veidots jautājuma formā, kas lasītāju piesaista un aizrauj vēl jo vairāk, jo liek tam domāt, ka rakstā slēpjas atbildes uz kaut ko vēl nezināmu.

V. Grāvīša ieguldījums ģeoloģijas zinātnē saistīts ar vidusdevona brahiopodu (pleckāju) pētījumiem, kuru rezultātā izpētīta un aprakstīta jauna ģints Laima, atklātas vairākas jaunas sugas (Laima latgalica, Laima seliana, Cyrtospirifer (Tenticospirifer) latavicus, Bicarinatina sakalana, Bicarinatina ugalana, Bicarinatina livica, Bicarinatina rozenshteini, Bicarinatina borchi), un zinātniskajiem darbiem par Virešu brahiantiklinālo struktūru devona iežos, Latvijas kramiem [1].

Pēc paša V. Grāvīša paustā agrākā LU Ģeoloģijas muzeja darbiniekiem, viņa nozīmīgāko veikumu lokā ir J. Grestes darba turpināšana Ģeoloģijas institūta muzejā. Tajā (tobrīd – Zemes bagātību pētīšanas institūta muzejā) viņš sācis darboties 1942. gadā kā kolektors praktikants, vēl būdams skolnieks, bet no 1946. gada pieņemts darbā kā vecākais kolektors [2]. 1951. gadā, pēc J. Grestes aiziešanas mūžībā, V. Grāvītis kļuvis par Ģeoloģijas institūta muzeja vadītāju, un, ļoti cienot sava skolotāja darbu un gādājot jaunas vitrīnas, vācot jaunus eksponātus, slēpjot no iznīcināšanas ģeoloģijas vēstures piemiņas lietas, vadījis to līdz tā likvidēšanai 1968. gadā [1].

Tāpat V. Grāvītis pie saviem nozīmīgākajiem veikumiem minējis sabiedrisko darbību, kas bijusi saistīta ar centieniem apturēt Pļaviņu HES būvniecību un panākt tam alternatīva būvniecības projekta realizāciju. Arī šajā ziņā saskatāma iezīme konsekventi turpināt J. Grestes darbu dabas aizsardzības jomā, ieklausoties J. Grestes atziņā, kas pausta arī jau minētajā rakstā „Ko runā akmeņi?”: „Tāpat kā valdība ņēma mežus savā aizsardzībā, arī akmenim vajadzīga aizsardzība.” Šajā ziņā katram no viņiem – skolotājam un viņa skolniekam - bija lemts norūpēties par savu Daugavas ielejas posmu. Ja J. Greste no Ķeguma HES ūdenskrātuves uzpludināšanas izglāba divus lielos pie Lielvārdes Daugavā esošos laukakmeņus - Lāčplēša gultu un segu, kuri ar kuģīti „Pērkons” uz liellaivām tika aizvilkti līdz Ķegumam, un kopš 1976. gada atrodas A. Pumpura muzejā [5], tad V. Grāvītis 1958. gadā notikušajā pirmajā Dabas aizsardzības konferencē uzdrošinājās sabiedrībai atklāt informāciju par Pļaviņu HES būvdarbu rezultātā paredzēto Kokneses apvidus un Staburaga appludināšanu, un kopā ar domubiedru grupu sastādīja un iesniedza petīciju Ministru padomei saistībā ar alternatīvu Pļaviņu HES būvprojekta variantu, kurā Daugavas ieleja posmā no Aizkraukles līdz Pļaviņām un Staburags būtu palikuši neskarti. Šī petīcija nenovērsa, bet tikai aizkavēja Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveidošanu par pāris gadiem, taču deva iespēju V. Grāvītim tur vismaz vēl ievākt ģeoloģiskās kolekcijas [1]. V. Grāvīša un viņa domubiedru centieni bija bezspēcīgi padomju okupācijas varas priekšā - lētākais un nesaudzīgākais Pļaviņu HES projekts tika realizēts, jo Maskavai lojālais Latvijas Komunistiskās partijas pārstāvis Arvīds Pelše cīņā par varu tās vadībā, iesaistot VDK ar tā brīža priekšsēdētāju Jāni Vēveru, Staļina vadītā Lielā terora līdzdalībnieku, šo jautājumu padarīja par politisku - protestus pret šo projektu izmantoja Eduarda Berklava pārstāvēto nacionālkomunistu apsūdzēšanai buržuāziskajā nacionālismā un pretpadomju akcijā [6]. Pļaviņu HES ūdenskrātuves appludinātais Daugavas ielejas posms bija ne tikai ainaviski iespaidīgākais un unikālākais Latvijas dabas objekts, bet acīmredzot arī ļoti personisks dārgums V. Grāvītim, jo tas bija apvidus, kurā tika organizētas V. Grāvīša vadītā Jauno ģeologu pulciņa vasaras un ziemas nometnes, kuru norise iemūžināta ar 16 mm filmu kameru uzņemtās dokumentālajās filmās, kas glabājas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā (šo filmu kadros redzams arī pats V. Grāvītis (1., 4., 5. attēls)), kā arī V. Grāvītis šajā Daugavas ielejas posmā un lejpus tam veica kramu konkrēciju pētniecību [9]. Šajā Daugavas ielejas posmā notika arī Latvijas Valsts universitātes (tagadējās Latvijas Universitātes) Ģeogrāfijas fakultātes lauku prakses, tai skaitā, ģeoloģijas prakses [7]. Pašā 1958. gada 14. marta petīcijā minēts: „Šis Daugavas iecirknis ar savām dolomīta klintīm ir ne tikai visskaistākā Latvijas vieta, bet arī vienīgā tāda veida ainava Baltijas republikās — tas ir Vissavienības nozīmes dabas piemineklis.” [8, 10]. Vienā no petīcijas lapām līdzās citu dabaszinātņu speciālistu u.c. jomu pārstāvju parakstiem redzams arī V. Grāvīša paraksts (3. attēls).

1957. gadā Kultūrizglītības darbinieku kongresa muzeju sekcijā un minētajā 1958. gadā notikušajā pirmajā Dabas aizsardzības konferencē V. Grāvītis ierosināja dibināt vienotu dabas un vēstures objektu pētīšanas un aizsardzības biedrību, lai tiktu turpināta Latvijas brīvvalsts laikā uzsāktā dabas un kultūrvēsturisko pieminekļu aprūpe un apzināšana. Vienošanās par to tika panākta tikai 1960. gadā – tā 26. martā sanāca biedrības pirmais kongress [1].

Lai popularizētu ģeoloģiju, dabas aizsardzību un tābrīža apstākļos iespēju robežās atgādinātu tautas dzīvē liktenīgu notikumu jubilejas, 1962. gadā V. Grāvītis aizsāka Dabas un vēstures kalendāra izdošanu, vadīja to līdz 1980. gadam, un tajā un citos periodiskajos izdevumos ir publicējis vairāk nekā 100 rakstus [1].

1963. gadā sakarā ar to, ka Rīgā ģeologi vairs netika gatavoti, un skolēnu ģeoloģijas pulciņos vairs nebija latviešu plūsmas, V. Grāvītis aizsāka jauno ģeologu pulciņu (vispirms Dabas muzejā) vadīšanu [1].

Savukārt pēc Jāņu aizliegšanas un Staburaga appludināšanas 1967. gadā V. Grāvītis visos Latvijas novados aizsāka vākt ziņas par Jāņu un citu kalendārisko folkoru, tautas astronomiskajiem novērojumiem, tautas senā kalendāra iedalījumu, atsevišķu gadadienu tradīcijām, kopumā aptaujājot ap 400 tautas teicēju, un apkopotie rezultāti tika publicēti [1].

Tomēr, lai gan par V. Grāvīti līdz šim bijušas daudzas publikācijas, tajās nav minēti vairāki būtiski fakti un apstākļi, kas saistīti ar V. Grāvīša studiju gadiem un zinātnisko, sabiedrisko darbību padomju laikā. Tie ir aprakstīti augstākminētā, pirms 25 gadiem tapušā A. Zabeles raksta oriģinālajā versijā, kura tika iesniegta Dabas un vēstures kalendāra redakcijai publicēšanai, saglabājusies LU Muzejā, un, salīdzinot ar fragmentēto informāciju par V. Grāvīti, kas bijusi publicēta līdz šim, sniedz daudz plašāku ieskatu V. Grāvīša biogrāfijā. LU Muzejā glabājas arī minētā raksta oriģinālās versijas ar Dabas un vēstures kalendāra redakcijas veiktajiem svītrojumiem kopija, no kuriem secināms, ka raksts ticis ievērojami cenzēts, turklāt, salīdzinot šo jau cenzēto materiālu ar Dabas un vēstures kalendārā lasāmo raksta versiju, redzams, ka raksts ticis saīsināts vēl atkārtoti. Tāpat LU Muzejā saglabājušies arī šī raksta oriģinālās versijas sākotnējie darba materiāli, no kuriem lasāms, ka tas sastādīts pēc V. Grāvīša stāstītā A. Zabelei 1999. gada 3.-5. martā un paša V. Grāvīša pēc tam veiktajiem labojumiem un papildinājumiem.

Minētā A. Zabeles raksta oriģinālajā versijā lasāms, ka pēc V. Grāvīša iniciatīvas Studentu zinātniskās biedrības Ģeoloģijas nodaļas padome 1950. gadā sarīkojusi visu triju Baltijas republiku pirmo kopīgo ģeoloģisko saietu (konferenci un ekskursiju uz Siguldas klintīm). V. Grāvītis tā ietvaros esot uzrunājis viesus lietuviešu un igauņu valodās, par ko pēc tam saņēmis nopēlumu no priekšniecības. Tāpat raksta oriģinālajā versijā izsmeļoši paskaidrots, ka V. Grāvītis 1950. gadā, izvairoties no iespējamā norīkojuma pēc studiju beigšanas pastāvīgā darbā uz Krieviju, izstājies no Latvijas valsts universitātes (tagadējā Latvijas Universitāte) un pārgājis uz Maskavas Neklātienes politehniskā institūta Kalnu fakultāti tāpēc, ka no šāda pastāvīgā darba Krievijā varēja arī nekad neatbrīvot, savukārt Tartu universitāti beidzis 1956. gada 4. jūlijā, kad beidzies Staļina un personības kults [9].

Minētā raksta oriģinālajā versijā arī aprakstīts V. Grāvīša stāstītais raksta autorei par to, kas pamudinājis viņu dibināt Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību, darīt visu iespējamo, lai novērstu Daugavas ielejas posma no Aizkraukles līdz Pļaviņām appludināšanu, un kā viņš līdz pat Staburaga appludināšanai sekojis līdzi, lai tas netiktu saskaldīts gabalos. V. Grāvītis stāstījis, ka iespēju īstenot abus ilgi auklētos nodomus radījis 1957. gadā aizsācies „E. Berklava pavasaris”, par kuru viņš paredzējis, ka tas drīz var beigties. V. Grāvītis „ierosinājis dibināt vienotu dabas un vēstures objektu pētīšanas un aizsardzības biedrību latviešu ciešākas kopdarbības veicināšanai, necerēdams dabūt atļauju vairākām.” Minēti arī tādi raksta publicētajā versijā iztrūkstoši fakti, ka pēc sabiedrības informēšanas 1958. gadā notikušajā pirmajā Dabas aizsardzības konferencē V. Grāvītis apkopojis ziņas par appludināšanai paredzētajā apvidū esošajām dabaszinātniskajām un derīgo izrakteņu vērtībām, un tās nodevis rakstniecei Verai Kacenai, kura 1958. gada 22. martā publicējusi rakstu laikrakstā „Literatūra un Māksla”, pēc kura arī pats V. Grāvītis publicējis vairākus rakstus presē (piemēram, jau 1958. gada 2. aprīlī laikrakstā „Padomju Jaunatne” sekojis A. Kumsāres, V. Grāvīša raksts „Kopīgi atrisināt enerģētikas un zivsaimniecības attīstību!” [10]). A. Zabeles raksta oriģinālajā versijā paustais arī liecina, ka V. Grāvītis neuzticējās oficiālajiem paziņojumiem par to, ka Staburags netiks saskaldīts gabalos: „1966. gada 20. februārī ģeologs ar slēpēm devies pa draudīgi brakšķošu ledu, lai tuvumā pārliecinātos, ka jau līdz pusei applūdinātais Staburags ir neskarts.”

Tāpat minētā raksta oriģinālajā versijā, salīdzinot ar publicēto, sniegtas nepārprotamas atbildes uz to, kāpēc V. Grāvītis pievērsās folkloras vākšanai un pētniecībai, un kur publicēti šīs pētniecības rezultāti, kāpēc uzņēmās vadīt Jauno ģeologu pulciņu un sekot līdzi tā dalībniekiem pēc skolas beigšanas. Par pievēršanos folkloras vākšanai un pētniecībai minēts: „Kad 1959. gadā A. Pelše aizliedzis Jāņus, un turklāt vēl 1966. gadā ticis applūdināts Staburags, viņš neesot varējis nomierināties …”, un arī konkrēti aprakstīts, ka par folkloras vākšanas un pētniecības rezultātiem bijušas gan publikācijas Dabas un vēstures kalendārā, sākot ar tā izdevumu 1970. gadam, gan referāti Baltijas zinātņu vēstures XIV konferencē Lielupē 1985. gada 26. februārī un Pasaules latviešu zinātnieku kongresā 1991. gada 15. jūlijā. Savukārt, par uzņemšanos vadīt Jauno ģeologu pulciņu paskaidrots, ka V. Grāvītis uzņēmās vadīt latviešu plūsmas Jauno ģeoloģu pulciņu, un minēts, ka to veicināja ne tikai tas, ka Rīgā ģeologus tobrīd vairs negatavoja, un skolēnu ģeoloģijas pulciņos latviešu plūsmas vairs nebija, bet arī sekojošais: „No Krievijas sāk iesūtīt darbā desmitiem ģeoloģijas studentu.” (kas nozīmē, ka tā bija mērķtiecīga padomju okupācijas varas realizēta politika, lai vietējos Latvijas speciālistus arvien vairāk distancētu no dalības lēmumu pieņemšanā par Latvijas derīgo izrakteņu ieguves apjomiem, ģeoloģisko izpēti pirms lielo būvju būvniecības), un tālāk tekstā arī minēts, ka V. Grāvītis šo pienākumu uzņēmies, lai Latvijai arī nākotnē būtu savi speciālisti un stipri cilvēki, raudzījies, lai viņa audzēkņi pēc studijām Viļņā un citur atgrieztos darbā Latvijā, un darījis visu iespējamo, lai atjaunotu ģeologu gatavošanu Latvijā. Minēts arī raksta publicētajā versijā iztrūkstošs fakts, ka V. Grāvīša darbs Jauno ģeologu pulciņa vadīšanā rezultējies ar 1975. gada vasarā organizētu pirmo Baltijas republiku jauno ģeologu nometni pie Skaņā kalna ar ģeoloģiskām sacensībām (kā redzams, V. Grāvītis līdzīgi kā jau 1950. gadā, par ko minēts augstāk, centies veidot tieši Baltijas republiku jauno ģeologu savstarpējo sadarbību un pieredzes apmaiņu). No V. Grāvīša Jauno ģeologu pulciņa nākuši tādi mūsdienās pazīstami ģeoloģijas nozares speciālisti kā Mg. geol. A. Zabele (minētā raksta autore), docente un LU Muzeja eksperte, agrākā LU Ģeoloģijas muzeja vadītāja Dr. geol.Vija Hodireva, profesors Dr. geol. Valdis Segliņš un Mg. geol. Dainis Ozols, kurš arī savulaik vadījis LU Ģeoloģijas muzeju.

Savukārt, Ojārs Rode no folkloras kopas „Budēļi”, kopā ar kuru un vēl citu šīs kopas dalībnieku Jāni Kleperi V. Grāvītis pēc pierakstiem, ticējumiem un tautas dziesmām izveidoja – rekonstruēja Jāņu norisi no Zāļu vakara līdz nākamajam rītam [11], V. Grāvīti raksturojis šādi: „Viktors Grāvītis bija unikāla personība latviešu kultūras telpā un zinātnē. Viņš savu mūžu veltīja ģeoloģijai (sk. kaut vai Vikipēdijā) un folklorai. Viktors bija Latvijas Dabas un pieminekļu biedrības dibinātājs un Dabas un vēstures kalendāra izveidotājs. Abi nodibinājumi bija padomju laikos labi nomaskēti tautas apziņas kopēji. Viņa tautas gara uzturētāja darbs, manuprāt, tā īsti šobrīd nav novērtēts. Viktors sava mūža nozīmīgāko daļu bija veltījis vēl tautas atmiņā nepazaudēto Jāņa norišu meklēšanā, fiksēšanā.” [12].

Ņemot vērā V. Grāvīša darbības daudzpusību un veikto ieguldījumu vides apziņas veidošanā Dabas un vēstures kalendāra lasītājiem, dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā padomju okupācijas varas apstākļos, var teikt, ka V. Grāvītis ir bijis viens no visviedākajiem J. Grestes skolniekiem, jo skolotāja sniegtās zināšanas un prasmes attīstījis un nodevis tālāk visplašākajā un latviešu tautas kultūrai un izglītībai nozīmīgākajā to izpausmē.

V. Grāvīša simtgadē akmeņiem noteikti ir daudz vairāk, ko teikt, nekā 1939. gadā, kad V. Grāvītis no J. Grestes uztvēra prasmi ieklausīties to valodā. Tāpēc arī minētā J. Grestes raksta „Ko runā akmeņi?”, noslēgumā paustie vārdi:„Mums ir skaisti materiāli. Viņu paraugi lūdz un aicina: “Saudzējiet mūsu zemes vērtības, neļaujiet tās tuvredzīgi izsaimniekot bez apdoma un jēgas.””, kuri acīmredzami ir vijušies cauri visam V. Grāvīša dzīves posmam kopš Zemes bagātību pētīšanas institūta uzmeklēšanas toreiz, nedrīkst zaudēt savu nozīmi arī šobrīd.

Papildus informācija: 

Aleksandrs Grāvītis

Dzimis Viktors Grāvītis

Rudzītis, M. Zemes bagātību pētīšanas institūta (1936-1946) materiāli LU Muzejā

1. Zabele, A. 1999. Ģeoloģijas entuziastam Viktoram Grāvītim – 75. Dabas un vēstures kalendārs 2000. Rīga: Zinātne. 237.-243. lpp. (http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:692406|article:DIVL958|page:239)

2. Sorokins, V. 1994. Iežiem, kalendāram un skolēniem atdotā sirds. Dabas un vēstures kalendārs 1995. Rīga: Zinātne. 242.-246. lpp. (http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:698104|article:DIVL2110|page:260)

3. Ko slēpj mūsu zeme. 1936. Kurzemes vārds, Nr. 109. Liepāja. 2 lpp.

4. Greste, J. 1939. Ko runā akmeņi? – Latvijas zemes bagātību pētījumi. Zemes bagātību pētīšanas institūta izdevums. Rīga: Pīpiņa grāmatu un nošu spiestuve. 94.-97. lpp.

5. Arāja, I. 27.12.2022. Vai zini, kāpēc Andreja Pumpura muzeja pagalmā Lielvārdē atrodas divi lieli akmeņi? 
Latvijas Sabiedriskais medijs. (https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/vai-zini-kapec-andreja-pumpura-muzeja-pagalma-lielvarde-atrodas-divi-lieli-akmeni.a488903/)

6. Mintaurs, M. 2018. Pļaviņu hidroelektrostacijas „kārts” komunistu varas cīņās. Latvijas Avīze. (https://www.la.lv/plavinu-hidroelektrostacijas-karts-komunistu-varas-cinas)

7. Āboltiņš, O. 2024. Tā bija, atgadījās, notika… Ģeologa dzīves atsegums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 352 lpp.

8. Riekstiņš, J. 1999. Par Staburaga glābšanas mēģinājumu. Latvijas Vēstnesis, 13.08.1999., Nr. 256/257. Rīga: Latvijas Vēstnesis. 11. lpp. (https://www.vestnesis.lv/ta/id/18441)

9. Zabele, A. 1999. Ģeoloģijas entuziastam Viktoram Grāvītim – 75. Nepublicēts materiāls. Rīga: LU Ģeoloģijas muzejs. 7 lpp.

10. Padedzis, J. I., Mintaurs, M. 2013. Atmiņu Daugava. Rīga: biedrība „Koknesei”. 58., 91.-99. lpp.

11. Vilcāne, V. 2014. Intervija ar Lienu Viju Teterovsku, folkloras kopas „Budēļi” vadītāju: Vasaras saulgrieži ir auglības laiks.
Nekur no tā nesprukt! LV portāls, 20.06.2014. (https://lvportals.lv/viedokli/263810-folkloriste-liena-vija-teterovska-vasaras-saulgriezi-ir-auglibas-laiks-nekur-no-ta-nesprukt-2014)

12. Rode, O. Jāņu telpa. Domas no apziņas iecirkņiem pilnmēness laikā, atceroties dižvīru Viktoru Grāvīti. Drustu Tautskola 99 Baltie Zirgi. (http://www.drustutautskola.lv/lv/piltinkalns)