NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Anna Lūcija Āboliņa-Kroģe

Anna Āboliņa. 1930. gadi. Foto: LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājums, ZOO1511/4

Anna Āboliņa 2. rindā pa labi, blakus S. Abrahamsone. 1. rindā pa labi. N. Lebedinskis, blakus L. Āboliņš. 1929. g. Foto: LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājums, ZOO1232/1

Annas Āboliņas paraksts pirms uzvārda maiņas.

Annas Āboliņas vizītkarte pirms uzvārda maiņas. Foto: LU Muzeja Zooloģijas kolekciju krājums, ZOO1644

2025. gadā 27. augustā aprit 120 gadi kopš zinātnieces Annas Lūcijas Āboliņas-Kroģes nākšanas pasaulē. Anna Lūcija Āboliņa, dzimusi Kroģe, piedzima Jaunburtnieku pagastā, kas līdz 1949. gadam piederēja bijušajam Valmieras apriņķim (tagad Valmieras novada Bērzaines pagasts). Vecāki Jānis un Jūle, dzimusi Leimane, bija zemkopji.

Anna mācījusies Valmieras pamatskolā un Rīgas 3. vidusskolā. Pēc skolas beigšanas 1923. gadā iestājusies Latvijas Universitātē Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļā.

Studiju gados viņa iepazinās ar savu topošo vīru profesoru Leonu Āboliņu (1895-1974), kas bija arī viņas pasniedzējs. Studiju gados vairākus semestrus strādāja kā brīvprātīgā Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūtā.

Beidzot Latvijas Universitāti, 1930. gadā Anna Āboliņa turpināja savu darbību Matemātikas un dabas zinātņu fakultātē. Vispirms viņa strādāja kā jaunākā asistente Zoofizioloģijas nodaļā, 1932. gadā - kā asistente, bet no 1936. gada kā vecākā asistente. Zināms, ka līdz emigrācijai 1944.g. Anna strādāja laboratorijā kā vecākā asistente pie Nauma Lebedinska (1888-1941). Kad profesors vācu okupācijas laikā, būdams ebrejs, nonāca grūtā situācijā, asistente viņam palīdzēja[1].

Studiju gados Anna bija ļoti aktīva kā studente un paralēli brīvprātīgajam darbam iestājās studenšu vienībā "Ausma", kā arī Latvijas Bioloģijas biedrībā. Vēlāk kļuva par Skandināvijas šūnu bioloģijas biedrības biedri[2]. Mūsdienās šāda biedrība nepastāv.

Āboliņa strādāja ne tikai kā asistente. Jau no 1930. gada viņa vadīja lekcijas zooloģijā un zoofizioloģijā. No 1942. gada ievēlēta par privātdocenti Latvijas Universitātes Zoofizioloģijas un eksperimentālās zooloģijas institūtā. Kara laikā no 1942. gada līdz 1944. gadam lasīja lekcijas endokrinoloģijā un salīdzināmā embrioloģijā.

Zinātniskais ceļš neaprobežojās tikai ar Latviju. Anna Āboliņa nodarbojās ar pētniecību arī ārzemēs. No 1936. gada līdz 1937. gadam viņa strādāja Neapoles Zooloģijas stacijā (Stazione Zoologica Anton Dohrn). Pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam nokļuva Strasbūras medicīnas fakultātes Histoloģijas institūtā (Université de Strasbourg) pie profesora, histologa un reproduktīvās endokrinoloģijas speciālista Paula Bouina (Pol André Bouin, 1870-1962). Bija arī Amerikāņu "Lilly Endowment" fonda (Lilly Endowment) stipenidāte[3].

Arī emigrācijā A. Āboliņa turpināja aktīvi nodarboties ar zinātni. Pirmā dzīves vieta emigrācijā bija Stokholma. No 1945. gada līdz 1950. gadam Anna Āboliņa strādāja kā zinātniskā līdzstrādniece Stokholmas Universitātē Venner-Grēna eksperimentālās bioloģijas institūtā (The Department of Molecular Biosciences, The Wenner-Gren Institute). Vēlāk Leonu Āboliņu uzaicināja strādāt Upsalas Universitātē (Uppsala University), kur abi sāka ne tikai strādāt, bet papildināt savas zināšanas. Darbs jaunājā vietā bija ļoti veiksmīgs. 1963. gadā Anna Āboliņa ieguva Goda doktora nosaukumu, piecus gadus vēlāk, nekā to saņēma viņas vīrs Leons Āboliņš.

Annas Āboliņas pētījumu loks bija plašs. Zinātnieces pētnieciskais ceļš sākās ar hipofīzi (endokrīnās sistēmas iekšējās sekrēcijas dziedzeris) histoloģijā un histoķīmijā, galvenais pētījumu objekts bija zīdītāju hipofīze un tās poducētie hormoni.

Pētnieces darbi tika publicēti vairākos izdevumos ne tikai Latvijā un latviešu valodā, bet arī ārzemju izdevumos vācu, angļu un franču valodās. Starp Latvijas izdevumiem var minēt "Biologica Latvica" un "Latvijas Universitātes Salīdzināmās anatomijas institūta Zooloģijas nodaļas darbi". Bet starp ārzemju izdevumiem ir amerikāņu "Cell and Tissue Research" un Zviedrijas "Arkiv för zoologi" un citi.

Līdz 1942. gadam Annas Āboliņas darbi vēl tika publicēti zem Kroģes uzvārda, kas visdrīzāk nozīmē, ka viņa apprecējas pēc 1942. gada.

Latvijas Universitātē viņas aiztāvēšanas darbs bija "Herbsta un Grandry ķermenīšu sakārtojuma likumība pieauguša putna knābī". Viņas maģistra darbs bija tik labs, ka izpelnījās godalgu. Vēlāk pētnieces interese pārgāja uz audu pārkaļķošanās mehānisma pētīšanu, pielietojot histoķīmiskas metodes, elektronmikroskopiju un fluorescences mikroskopiju. Upsalas Universitatē A. Āboliņas aiztāvēja darbu "The Morphological and chemikal Basis of the Calcification in the Regenerating Shell of Helix Pomatia" (tulkojumā "Helix pomatia atjaunojošās čaulas kalcifikācijas morfoloģiskais un ķīmiskais pamats"). Darba galvenā tēma bija audu pārkalķošanās, sevišķi izceļot vīngliemeža čaulas veidošanās ierosināšanas morfoloģiskos un bioķīmiskos pamatus. Šādi viņai laimējies atrast jauna veida organiskus kristālus kā pārkalķošanās sākuma stadiju[4].

No 1964. gadam līdz 1971. gadam doktore bija docente Upsalas Universitātes Zoofizioloģijas institūtā. Lasīja ievadkursus morfoloģijā un histoloģijā, kā arī vadīja atsevišķas daļas histoķīmijā un elektronmikroskopijā doktorantu kursā.

Emigrācijā turpināja pētniecību citās ārzemju iestādēs. 20. gs. 50. gados, pateicoties Zviedrijas valsts stipendijai, Anna Āboliņa atkal devas papildināt zināšanas Neapoles Zooloģijas stacijā.

Arī būdama cienījamā vecumā, turpināja nodarboties ar zinātni un pat piedalījās zinātniskās konferencēs. Piemēram, 1967. gadā viņa piedalījās Londonas zooloģijas biedrības (Zoological Society of London) un Londonas malokoloģijas biedrības (Malacological Society of London) rīkotā simpozijā par Molusku struktūru, fizioloģiju un ekoloģiju, kur runāja par Helix pomatia (Parka jeb īstais vīngliemezis) čaulas reģenerāciju. Piedalījās arī Trešajā starptautiskajā konferencē par audu pārkaļķošanos Itālijā 1981. gadā, kur viņa uzstājās kā referente ar saviem pēdējā laika pētījumu rezultātiem par gliemeža čaulas organisko plēvi.

Anna Āboliņa nomira 1997. gadā 6. jūnijā. Apglabāta kopā ar vīru Zviedrijā, Hēgalidas pagasta kapsētā.

Vairāk par Annu Āboliņu

Ievērojami absolventi. Izcilas latviešu zinātnieces karjera – Anna Āboliņa Kroģe

Anna Āboliņa-Kroģe