LU konference
1897. gada 15. decembrī Lejasciemā dzimusi rakstniece, filozofe, literatūrkritiķe, tulkotāja un latviešu literāri filozofiskās esejas žanra iedibinātāja un izkopēja Zenta Emma Mauriņa.
Zentas Mauriņas tēvs Roberts Mauriņš bija ārsts, bet māte Melānija Mauriņa - pianiste. Z. Mauriņa piecu gadu vecumā pārslimoja bērnu trieku, kas viņu atstāja ratiņkrēslā uz visu mūžu. Vairāk par Z. Mauriņas bērnības gadiem lasi ŠEIT.
No 1913. līdz 1915. gadam mācījās Liepājas Sieviešu ģimnāzijā (tagad Liepājas Valsts ģimnāzija). 1921. gadā Z. Mauriņa iestājās Latvijas Universitātē (LU) Filoloģijas un filozofijas fakultātē filozofijas nodaļā - studenta matrikulas Nr. 4694. 1923. gadā viņa pārgāja uz baltu filoloģijas nodaļu. Filozofijas studijas veidojušas Z. Mauriņas personību, bet viņai pašai saistošāks bijis literatūrfilozofes ceļš.
Ņemot vērā Z. Mauriņas veselības stāvokli, studiju laikā viņai nācās pārdzīvot daudz grūtību - piemērotas dzīvesvietas meklējumi un pavadoņu pakalpojumi. Šajā periodā viņa dzīvoja divējādu dzīvi - skaisto, intelektuālo augstskolas lekcijās un mocītājas visās citās dzīves jomās. Emocionāli grūto dzīves posmu palīdzēja pārdzīvot draudzība - 1923. gadā Z. Mauriņa satika Elfrīdu Lauvu, ko viņa pieskaitīja cilvēkiem, kam viņas dzīvē bijusi vislielākā nozīme.
1927. gadā Z. Mauriņa pabeidza studijas LU ar augstāko atzīmi eksāmenos, un 1929. gadā ar kandidāta darbu “Jānis Poruks kā romantiķis un reālists” ieguva filoloģijas kandidāta grādu. Uz šī kandidāta darba pamata, īsi pēc grāda iegūšanas, nāca klajā Z. Mauriņas grāmata “Jānis Poruks un romantisms”.
1928. gadā Z. Mauriņa strādāja Latvijas Tautas universitātē Rīgā kā lektore.
1929. gada vasarā kopā ar māsu Renātu un profesoru Teodoru Celmu devās uz Vāciju, Heidelbergas universitāti, lai papildinātu zināšanas literatūrzinātnē un filozofijā. Z. Mauriņai studijas Heidelbergā ļoti patikušas un viņa pat grasījās tur aizstāvēt doktora grādu ar tēmu “Jānis Poruks un vācu romantika”. Bet pēkšņa saslimšana un finansiālas grūtības šo ieceri apstādināja, un nācās atgriezties Rīgā.
Atgriežoties 1929. gadā, viņa aktīvi nodarbojās ar literatūrkritiku un nodibināja savu literāro studiju. 1930. gadā sāka strādāt Mūrmuižas Tautas universitātē kā lektore, kur aktīvi darbojās veselus 10 gadus, kļūstot par tās “dvēseli”.
1933. gadā viņa izdod savu pirmo grāmatu par Fjodoru Dostojevski, kas Z. Mauriņai deva tūlītēju slavu. Z. Mauriņai atkal un atkal atgriežoties pie F. Dostojevska tēmas, tas sniedza viņai starptautisku atpazīstamību. Šie panākumi Z. Mauriņai ļāva ticēt saviem spēkiem doktora grāda iegūšanai latviešu literatūrā LU un 1933. gadā viņa iesniedza lūgumu viņu pielaist doktora pārbaudījumiem LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Sekojošā gada laikā Z. Mauriņa visus eksāmenus nokārtoja ļoti sekmīgi.
Pēc sekmīgu eksāmenu nokārtošanas sekoja vairāku gadu pārtraukums līdz pašas disertācijas aizstāvēšanai. Pārtraukuma laikā Z. Mauriņa vairākkārt uzturējās ārzemēs, kur vienā no valstīm - Itālijā, Florencē, satika vīru Konstantīnu Raudivi. Sarakstīja un izdeva vairākas grāmatas, no 1935. līdz 1937. gadam piedalījās Luda Bērziņa virsredakcijā sešsējumu “Latviešu literatūras vēsture” veidošanā un 1937. gadā kļuva par “Daugavas Grāmata” redaktori. Visa pārtraukuma laikā tapa doktora disertācija “Friča Bārdas pasaules uzskats”.
1937. gada 14. aprīlī Z. Mauriņa iesniedza savu disertāciju. Oponenti tiek nozīmēti jau 17. aprīlī, bet atsauksmes tika nolasītas tikai 13. novembrī. Referentu sniegtās atsauksmes Augusts Tentelis un Arveds Švābe neatzina par pietiekamām lēmuma pieņemšanai un izskatīšanu atlika uz nākamo sēdi. Nākamajā sēdē viens no referentiem L. Bērziņš veselības stāvokļa dēļ nevarēja piedalīties, un izskatīšana tika pārlikta atkal uz nākamo sēdi. 1938. gada 15. janvārī notika izšķirošā sēde, kurā atkārtoti pretenzijas pret disertāciju cēla A. Tentelis un A. Švābe, bet pēc pozitīva balsojuma darbs tika atzīts par pielaižamu aizstāvēšanai. Tika nolemts, ka tā norisināsies 1938. gada 4. februārī plkst. 11.00 LU Vecajā aulā (tagad Mazā aula).
Neskatoties uz faktu, ka paši recenzenti disertāciju vērtējuši pozitīvi, Z. Mauriņa šo laiku atceras ar ne tik labām emocijām - esot bijušas vairākas personas, kas nevēlējās, lai viņa iegūst doktora grādu. Antipātijas izraisījušas ne tikai pati disertācija, bet arī viņas dzimums un veselības stāvoklis.
Pašas vārdiem: “Nevarēdami mani iznīcināt kā rakstnieci un doktoranti, man tagad uzbruka kā sievietei un kā cilvēkam.”
Jānis Stradiņš 1997. gada LU konferences plenārlekcijā par Z. Mauriņas disertācijas aizstāvēšanu: “Mūsuprāt, tā vērtējama kā visneparastākā līdz pat šai dienai, leģendām apvītā doktora disertācijas aizstāvēšana visā Latvijas Universitātes vēsturē. [..] Plašākā ziņā Z. Mauriņas cīņa par savu disertāciju bija arī cīņa par cilvēktiesībām, indivīda brīvību.”
Disertācijas aizstāvēšana notika tai paredzētajā laikā un vietā. Uz to bija ieradušies neparasti daudz interesentu - tie piepildīja Universitātes aulu, koridorus, foajē un pat stāvēja uz ielas. Z. Mauriņa griezās pie fakultātes dekāna Kārļa Strauberga ar lūgumu aizstāvēšanu pārcelt uz Jauno aulu (tagad Lielā aula), bet saņēma stingru noraidījumu.
Neskatoties uz visu, aizstāvēšana noritēja veiksmīgi un ar balsojumu - 14 par un 1 atturoties, Z. Mauriņa 1938. gada 4. februārī kļuva par pirmo sievieti filozofijas doktori Latvijā.
Ar disertācijas aizstāvēšanu beidzās Z. Mauriņas formālās saistības ar LU.
1944. gadā Z. Mauriņa kopā ar dzīvesbiedru emigrēja uz Vāciju, kur 1946. gadā Detmoldā salaulājās. Tā paša gada septembrī pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kur no 1949. līdz 1963. gadam bija docētāja Upsalas universitātē, kā arī lasīja vieslekcijas Rietumvācijas un Šveices universitātēs.
1965. gadā atgriezās Vācijā, kur dzīvoja kūrortpilsētā Korcingenē. 1969. gadā viņai piešķīra trimdas Tautas balvu un tika ievēlēta par Elzasas Golmāras akadēmijas goda locekli. 1977. gadā, neilgi pirms nāves, par godu viņas 80 gadu jubilejai Virtembergas pavalsts Izglītības ministrija piešķīra profesores nosaukumu par nopelniem komparatīvā literatūrzinātnē.
J. Stradiņš plenārlekcijā secina: “Likteņa ironijas dēļ Z. Mauriņai bija lemts nest Latvijas un LU vārdu Rietumu pasaulē vairāk nekā jebkuram no viņas kādreizējiem vērtētājiem LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē.”
Līdz pat mūža beigām viņa saglabāja rūgtumu un sirdī nepanāca īstu izlīdzinājumu ar LU, bet Z. Mauriņa vienmēr izjutusi lielu cieņu un pateicību pret saviem izcilākajiem pasniedzējiem un draugiem fakultātē un ārpus tās - Jāni Endzelīnu, Aleksandru Daugi, Ludi Bērziņu, Teodoru Zeifertu, Pēteri Ķiķauku, Teodoru Celmu, Paulu Stradiņu, Jāni Āboliņu, Oto Meļļa sievu Irene.
Devusies mūžībā 1978. gada 25. aprīlī Šveicē, Bāzelē.
Zenta Mauriņa un Latvijas Universitāte
Zentas Mauriņas piemiņas istabas
Ceļa vārdi Zentas Mauriņas rakstiem. Jānis Stradiņš