LU konference
1896. gada 17. janvārī Eķengrāvē (tagad Viesīte) dzimis ievērojams ārsts, ķirurgs, pedagogs, klīniskās onkoloģijas pamatlicējs Latvijā, medicīnas vēsturnieks un doktors Pauls Stradiņš.
Piedzimis namdara ģimenē, tēva Jāņa un mātes Māres (dz. Vainauska) pirmais bērns. Vēlāk ģimenē nāk trīs meitas - Minna, Anna un Emīlija. Māsas Minna un Anna, absolvējot Latvijas Universitāti (LU), arī kļūst par ārstēm.
1905. gadā iegūst pirmo izglītību Eķengrāves pagastskolā. Vēlāk turpina mācības Jēkabpils tirdzniecības skolā pie Luda Bērziņa. 1914. gadā ar izcilību absolvē Aleksandra ģimnāziju, Rīgā. Tājā pašā gadā sāk studijas Petrogradā, Krievijā Kara medicīnas akadēmijā. Vasaras pavadīja militārajās praksēs - Rietumu frontē, Persijas ekspedīcijās korpusā un Vladivostokas cietokšņa hospitālī kā Ķirurģijas nodaļas vadītājs. 1919. gada 10. aprīlī P. Stradiņš ar izcilību iegūst ārsta grādu. Pēc grāda iegūšanas turpina papildināt zināšanas turpat akadēmijā pie profesora Sergeja Fjodorova Hospitālās ķirurģijas klīnikā. 1922. gadā veica pašeksperimentu – pleca artērijas periarteriālo simpatektomiju. 1923. gada 21. novembrī aizstāv doktora disertāciju par perifērisko nervu bojājumu ārstēšanu.
Studiju laikā Petrogradā, 1923. gada 6. novembrī salaulājas ar ārsti Ņinu Mališevu. Ģimenē viņiem bija četri bērni - Jānis, Irēna, Maija un Asja. P. Stradiņa pēcteči ar saviem profesionāliem panākumiem izpelnījušies ievērību gan Latvijā, gan pasaulē (vairāk Stradiņa vārds).
Pēc doktora grāda iegūšanas, atgriežas Latvijā. Īslaicīgi strādā par ārstu Latvijas armijas 6. Rīgas kājnieku pulkā. 1924. gadā sāk darbu kā asistents LU Medicīnas fakultātes Ķirurģijas klīnikā pie profesora Jēkaba Alkšņa.
P. Stradiņš bija viens no pirmajiem Rokfellera fonda (The Rockefeller Foundation) stipendiātiem Latvijā, un tieši tāpēc pēc LU Medicīnas fakultātes padomes ieteikuma, 1925. gadā dodas pusotra gada ilgā komandējumā uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Angliju. Pirmo pusgadu strādā Ročesterā pie brāļiem Maijo (Mayo Clinic), kur iegūst priekštatu par modernas kllīniskās slimnīcas darbības principiem.
Pēc Oktobra apvērsuma, P. Stradiņa Krievijā iegūto izglītību Latvijā neatzīst. Tāpēc pēc atgriešanās no komandējuma, 1927. gadā aizstāv medicīnas doktora disertāciju LU par spontāno gangrēnu “Par tā saucamās gangraena spontanea etioloģiju, kliniku un terapiju”. Disertācija tika apbalvota ar Latvijas Kultūras fonda prēmiju.
1928. gadā ievēl par LU Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītāju. 1931. gadā LU ieceļ par Rīgas pilsētas 2. slimnīcas medicīnas direktoru. 1939. gadā pie slimnīcas nodibina žēlsirdīgo māsu skolu (tagad LU P. Stradiņa medicīnas koledža) un divas reizes ir skolas direktors (1939-1941,1944-1945). P. Stradiņš uzskatīja, ka pacienta veselībai nepieciešams ne tikai zinošs ārsts, bet arī gādīga māsa.
1934. gadā saņem Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības Goda zīmi.
No 1936. līdz 1940. gadam izdod Tautas veselības kalendāru.
1937. gadā dibina divas biedrības - Vēža apkarošanas un Veselības veicināšanas.
1938. gadā piešķirts III šķiras Atzinības krusts.
1939. gadā izveido Vēža slimnīcu, kur arī darbojās kā zinātniskais vadītājs līdz 1942. gadam.
P. Stradiņam esot slimnīcas vadošā amatā tiek ieviestas modernākās diagnostikas un ārstniecības metodes, pilnveidota operatīvā tehnika, sekmēti tajā laikā jauni medicīnas virzieni - onkoloģija, asinspārliešana, sirds un asinsvadu ķirurģija, plaušu ķirurģija, anestezioloģija un reanimatoloģija, ķīmijterapija u. c.
Divas reizes ir Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Veselības aizsardzības ministrijas Medicīnas zinātniskās padomes priekšsēdis (1940-1941, 1944-1948).
1944. gadā iecelts par Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes dekānu. Bet 1947. gadā atstādina no amata uz padomju okupācijas iestāžu aizdomām par politisko uzticamību. 1948. gada maijā, padomju propagandas spiests, uzrunā svešumā esošos tautiešus atgriezties (“Padomju Latvija” Nr. 21/143).
Kāda ceļojuma laikā iedvesmojies no Džona Hantera kolekcijas Britu muzejā un 1944. gadā piedalās Medicīnas vēstures muzeja dibināšanā (tagad Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs). 1953. gadā pēc P. Stradiņa ierosinājuma nodibina Medicīnas vēsturnieku zinātnisko biedrību (tagad Latvijas Medicīnas vēsturnieku asociācija).
1946. gadā kļūst par LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. No 1946. līdz 1951. gadam bija LPSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas zinātniski pētnieciskā institūta (tagad LU Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūts) direktors. Paralēli tam bija LPSR Veselības aizsardzības ministrijas galvenais ķirurgs (1945–1949) un galvenais onkologs (no 1948. gada). 1955. gadā ievēl par LPSR Augstākās padomes deputātu.
1957. gadā redaktors LPSR Zinātņu akadēmijas izdevniecības iznākt rakstu krājumam “No medicīnas vēstures” (Из истории медицины, tagad Acta Medico-Historica Rigensia), kas bija Latvijā pirmais rakstu krājums par medicīnas vēsturi.
Pārslodzes dēļ 1958. gada 14. augustā viņš pēkšņi aiziet mūžībā ceļā no darba uz Jūrmalu.
Pēc P. Stradiņa nāves izdod trīssējumu darbu izlasi, sniedzot priekštatu par viņa pētījumiem (Избранные труды, “Darbu izlase”, I–III, 1963–1965).
100 nozīmīgas personas Latvijas medicīnas vēsturē - Pauls Stradiņš