LU konference
1889. gada 23. jūlijā Rīgā dzimis Pauls Dāle, filozofs, psihologs, pedagogs, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris un virsnieks.
P. Dāle pirmo izglītību tēva mājās, jo vecāki interesējās par latviešu atmodas laika kultūras darbiniekiem un mājās bieži pieņēma rakstniekus un māksliniekus. Vēlāk mācījies Rīgas pilsētas elementārskolā. 1901. gadā uzsāka mācības Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā, kuru beidza 1908. gadā. Tajā pašā gadā kļūst par Maskavas Universitātes Vēstures un fioloģijas faklutātes Filozofisko zinātņu nodaļas studentu. 1914. gadā to beidza, iegūstot I šķiras filozofijas kandidāta grādu. Lai gan pēc P. Dāles zinātniskā vadītāja profesora G. Čelpanova rekomendācijas viņu atstāja pie universitātes gatavoties akadēmiskai darbībai, tomēr pēc universitātes pabeigšanas, 1913.-1914. gadā, P. Dāle devās uz Šveici, kur strādāja par mājskolotāju un klausījās lekcijas Ženēvas Universitātē.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņš atgriezās Maskavā. 1914.-1916. gadā P. Dāles pamatdarbs bija darbs Maskavas Eksperimentālās psiholoģijas institūtā, bet papildus strādāja kā loģikas un vācu valodas skolotājs dažās Maskavas vidusskolās. P. Dāle bija arī sabiedriski aktīvs - iesaistījās Latviešu bēgļu centrālkomitejā, kurā bija viens no kultūras biroja valdes locekļiem. P. Dāle bija viens no latviešu inteliģences pārstāvjiem, kas jau 1916. gadā Maskavā sāka aizdomāties par Latvijas Augstskolas izveidošanu.
1917. gadā atgriezās Latvijā, līdz 1918. gadam bija Valmieras sieviešu ģimnāzijas direktors. Kopā ar rakstnieku Jāni Liepiņu izveidoja pirmo latviešu Tautas universitāti, kurā pats lasīja lekcijas psiholoģijā. Neilgu laiku piestrādāja par latīņu valodas skolotāju Friča Bārdas vadītajā reālģimnāzijā.
1919. gadā piekrita izglītības ministra Kārļa Kasparsona piedāvājumam uzsākt darbu Izglītības ministrijā, kurā tika iecelts par Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes priekšsēdētāju, kura pienākumus pildīja līdz 1922. gadam.
Pēc Latvijas Universitātes nodibināšanas kļuva par Filoloģijas un filozofijas fakultātes docentu, savukārt 1927. gadā, kad aizstāvēja savu doktora disertāciju „Avenārija filozofiski psiholoģiskie ieskati un viņu kritika“, – par filozofijas un psiholoģijas profesoru. Tajā pašā gadā kļuva par Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas (1936. gadā pārtapa par institūtu) vadītāju. No 1934. gada strādāja Rīgas pilsētas Psihotehnikas un arodizvēles institūtā par psiholoģijas konsultantu. 1938./1939. akadēmiskajā mācību gadā P. Dāle vadīja Tautas universitātes Mākslas un filozofijas fakultāti.
Paralēli akadēmiskajam darbam P. Dāle piedalījies vairāku organizāciju darbībā - bija Kultūras fonda Bibliotēku komisijas priekšsēdētājs, Tautu Savienības veicināšanas biedrības loceklis, Latviešu izglītības biedrības valdes loceklis, Kanta (vēlāk pārdēvēta par Filozofijas) biedrības priekšsēdētājs un biedrs, LU kristīgo studentu biedrības loceklis, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Kristus draudzes priekšnieks.
1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas, beidza pastāvēt Teoloģijas fakultāte un Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļa, un 1941. gadā P. Dāle tika atbrīvots no profesora amata, bet viņš turpināja strādāt par stundu lektoru. Kopš 1944. gada decembra P. Dālem atļāva strādāt universitātē, viņš kļuva par Vēstures un filoloģijas fakultātes dekāna vietnieku. 1946. gadā P. Dālem piešķīra padomju normatīvajai sistēmai atbilstošu pedagoģisko zinātņu doktora grādu, līdz ar to P. Dāle varēja strādāt par psiholoģijas profesoru no 1944. gada līdz 1948. gadam, kad P. Dāle sava ideālistiskā pasaules uzskata dēļ tika atbrīvots no darba. 1953. gadā uzsāka darbu padomju Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku vārdnīcu sadaļā, tulkoja no krievu valodas mācību literatūru. Tur P. Dāle nostrādāja līdz 1960. gadam.
P. Dāle aizgāja mūžībā 1968. gada 20. janvārī Rīgā, apglabāts Meža kapos.
Pētot filozofiju, P. Dāle interesējās par atziņas teoriju, filozofisko un eksperimentālo psiholoģiju, ētiku, literatūras filozofiju, reliģiskos uzskatiem. Visas šīs tēmas kļuvu par P. Dāles radīto oriģinālu koncepciju - „enerģētisko ideālismu“. P. Dāle pētīja reālo (enerģiju fiziski reālo un psihiski reālo) un ideālo (prāts, idejas kā formas, kārtības, jēgas princips) , to attiecības un sintēzes rezultātu - Garu. Tāpat P. Dāle izstrādāja panenteisma koncepciju, kuru izmantoja kā pamatu saviem reliģiski filozofiskajiem un ētiskajiem uzskatiem. P. Dāle ir devis būtisku pienesumu Latvijas filozofijas terminoloģijai, veicot to izstrādi.
P. Dāle, kuru arī devēja par gara aristokrātu, ir daudzu nozīmīgo darbu autors; īpaši vairākkārt izdotas eseju grāmatas „Gara problēmas“ (1935., 1939., 1962. gads) un „Vērojumi un pārdomas“ (1944., 1952., 1994. gads) ietekmēja akadēmiskās filozofijas attīstību Latvijā, plašāku sabiedrību un kultūru.