Ģeofiziķis, polārpētnieks un diriģents Leonīds Slaucītājs dzimis 1899. gada 10. aprīlī Valkas apriņķa Jaunlaices pagasta Majora skolas skolotāja Jāņa Slaucītāja un klavierskolotājas Emīlijas Slaucītājas (dzimusi Bērzone) ģimenē.

L. Slaucītājs skolas gaitas uzsāka tēva vadītajā skolā, tad iestājās Valkas reālskolā, paralēli mācībām spēlējis čellu. Pabeidzot mācības reālskolā iestājās Krievijas Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā.

1920. gada rudenī L. Slaucītājs iestājās Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Matemātikas nodaļā, iegūstot maģistra grādu. Pēc studijām Latvijas Universitātē papildināja savas zināšanas ģeofizikā Itālijā un Francijā.

1934. gadā L. Slaucītājs absolvēja Latvijas Konservatoriju (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), kļūstot par LU Prezidiju Konventa Simfoniskā orķestra (tagad LU kameroķestris) dibinātāju un diriģentu.

Darba gaitas L. Slaucītājs uzsāka Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskolāģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotājs. 1929. gada līdz 1939. gadam strādāja Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātēlektors, lasot fiziskās ģeogrāfijas, vispārīgās ģeofizikas, okeanogrāfijas, zemes magnētisma, pielietojamās ģeofizikas, atmosfēras elektrības un koordināšu noteikšanas metožu kursus, kā arī veicot asistenta pienākumus Prakstiskās astronomijas un ģeofizikas katedrā. 1940. gadā kļūst par Latvijas Universitātes Ģeofizikas un metereoloģijas institūta direktoru un Fizikas un matemātikas fakultātes Ģeofizikas un metereoloģijas katedras vadītāju, profesoru

Sākoties Otrajam Pasaules karam, L. Slaucītājs devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1946. gadā Hamburgā nodibinātajā Baltijas Universitātē strādāja par Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes vadītāju. Vēlāk L. Slaucītājs emigrēja uz Argentīnu, strādājot par Ģeomagnētisma un atmosfēras elektrības nodaļas vadītāju Laplatas Universitātē (1948 - 1968). Argentīnā, veicot zemes magnētiskā lauka pētījumus L. Slaucītājs kļuva atpazīstams pasaules zinātnes aprindās. Paralēli darbam Laplatas Universitātē L. Slaucītājs vadīja ģeofiziķu grupas trīs Antarktikas ekspedīcijās (1950 - 1958). No Argentīnas L. Slaucītājs pārcēlās uz Austrāliju, turpinot savu profesionālo darbību Sidnejas Universitātē (1962 - 1969) kā vecākais lektors un goda līdzstrādnieks1966. gadā L. Slaucītājs kļuva par viesprofesoru Havajas universitātē.

L. Slaucītājs bija radoša un neparasti daudzpusīga personība. Jaunībā pievērsās burāšanai, bija virsnieks Latvijas Kara flotē, korporāciju Fraternitas Academica un Zinta goda filistrs.

1959. gadā Alfreda Kalnāja apgādā izdots L. Slaucītāja kora dziesmu krājums, bet 1967. gadā ASV iznāca L. Slaucītāja dziesmas solo balsij. Dziesmu notis tika  iespiestas 150 eksemplāros, bet dziesmas ieskaņotas skaņu platē.

L. Slaucītāja profesionālo un radošo darbību atspoguļo rakstnieks Jānis Veselis: "Kā matemātikas skaitļi, lielumi viņa garā grupējas harmoniskās attiecībās, tā viņš pārvalda arī mūzikas ritmus, saskaņas, melodiju plūstošo rakstu.”

Bez mūzikas L. Slaucītāju saista arī glezniecība, 53 gadu vecumā viņš iestājās Laplatas Mākslas skolā, lai pēc iespējas labāk varētu attēlot Antarktīdas mūžīgo sniegu un ledus lauku īpatno skaistumu. Viena no L. Slaucītāja radītajām Antarktīdas gleznām atrodas Latvijas Universitātes Muzejā.

L. Slaucītājs dzīves laikā saņēmis vairākus apbalvojumusLatvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un Atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. 1938. gadā L. Slaucītājam piešķirts IV šķiras Triju zvaigžņu ordenis, bet esot emigrācijā -  Trelevas Magnētiskās observatorijas zelta medaļa un Pasaules brīvo latviešu apvienības Tautas balva par izciliem nopelniem zinātnē, literatūrā, mūzikā un glezniecībā.

L. Slaucītājs aizgāja mūžībā 72 gadu vecumā, apglabāts Sidnejā (Austrālija) Rukvudas latviešu kapsētā.

 

Neaizmirstamās biogrāfijas. Leonīds Slaucītājs

Leonīds Slaucītājs

Latviešu zinātnieks. Leonīds Slaucītājs

Leonīdam Slaucītājam - 100

Latviešu zinātnes pionieri Latīņamerikā

LU Kamerorķestris

Ilgonis Vilks “Astronomija Latvijā 20.gadsimtā” 1. daļa, 2. nodaļa “Astronomija Latvijas universitātē (1920 - 1944)”, 83. - 86.lpp.