LU konference
1936. gada 8. februārī Blomes pagastā dzimis Latvijas Universitātes emeritētais profesors Dr. habil. geogr. Guntis Eberhards. 1955. gadā pēc Smiltenes vidusskolas beigšanas iestājies Latvijas Valsts universitātes (tagadējās Latvijas Universitātes) Ģeogrāfijas fakultātē, un to beidzis 1960. gadā, iegūstot ģeogrāfa un ģeogrāfijas skolotāja diplomu, diplomdarbu aizstāvējis ģeogrāfijas apakšnozarē ģeomorfoloģijā un paleoģeogrāfijā.
1970. gadā Viļņas valsts universitātes Dabas zinātņu fakultātes zinātniskajā padomē aizstāvējis ģeogrāfijas zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu “Daugavas baseina upju ieleju uzbūve un veidošanās”. 1986. gadā Maskavā aizstāvējis disertāciju par tēmu “Pēdējā kontinentālā apledojuma apgabala upju ieleju morfoģenēze un mūsdienu upju procesi” (tā ir pirmā doktora disertācija ģeogrāfijā, kuru aizstāvējis Latvijā pastāvīgi dzīvojošs un strādājošs ģeogrāfs), piešķirts habilitētā doktora grāds. 1988. gadā kļuvis par profesoru, 1992. gadā – par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, 2002. gadā piešķirts Latvijas Universitātes emeritētā profesora goda nosaukums, 2014. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīrusi valsts emeritētā zinātnieka nosaukumu.
Studiju laikā strādājis par laborantu LVU Ģeogrāfijas fakultātē, laikā no 1959. līdz 1961. gadam – par tehniķi ģeologu Ģeoloģijas pārvaldē, no 1961. līdz 1962. gadam – par inženierģeologu Valsts teritoriālā Rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūta “Rūpnīcprojekts” Ģeoloģijas izpētes nodaļā. 1962. gadā kļuvis par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku jaunizveidotajā LVU Ģeogrāfijas zinātniski pētnieciskajā sektorā. 1968. gadā kā asistents LVU Ģeogrāfijas fakultātes Fiziskās ģeogrāfijas katedrā uzsācis pedagoģisko darbu, 1970. gadā kļuvis par tās vecāko pasniedzēju, no 1972. gada - docents. Paralēli pedagoģiskajam darbam no 1969. līdz 1973. gadam un no 1985. līdz 1988. gadam bijis Ģeogrāfijas fakultātes dekāns (tā laika jaunākais fakultātes un, iespējams, LVU un LU dekāns). Laikā no 1969. līdz 1973. gadam bijis arī fakultātes Zinātniskās padomes priekšsēdētājs, no 1971. līdz 1978. gadam – fakultātes Fiziskās ģeogrāfijas katedras vadītājs. Fakultātē ieviesis ievērojamas novitātes – ap 1970. gadu sācis lasīt kursu “Dabas aizsardzība un dabas resursu racionāla izmantošana”, 1982. – 1983. gadā atklājis divas jaunas ģeogrāfijas specializācijas – “Ģeomorfoloģija” un “Kartogrāfija”, 1987. gadā fakultātes Fiziskās ģeogrāfijas katedra tiek pārdēvēta par Ģeoekoloģijas un ģeomorfoloģijas katedru un tiek uzsākta studentu specializācija dabas aizsardzībā (ģeoekoloģijā), 1989. gadā pēc profesora G. Eberharda iniciatīvas fakultātē tiek izveidota Dabas vides aizsardzības un atjaunošanas katedra, savukārt 1990./1991. gadā tiek uzsākta jauna bakalaura studiju programma “Vides aizsardzība” (tagad “Vides zinātne”), G. Eberhardam veicot tās metodiskā nodrošinājuma izstrādi, realizāciju un pildot tās direktora pienākumus, 1993./1994. gadā tiek uzsākta eksperimentālā maģistra studiju programma “Vides zinātne un pārvalde”, G. Eberhardam piedaloties tās izstrādē un pildot tās direktora pienākumus. Pedagoģiskā darba laikā sagatavojis un vadījis kopumā 17 lekciju kursus, vadījis studentu lauku prakses Latvijā un ārpus tās, kursa darbu, diplomdarbu, bakalaura un maģistra darbu, zinātņu kandidāta, doktora disertāciju izstrādi, studentu pētniecisko darbību vasaras zinātnisko ekspedīciju sastāvā Latvijā.
Profesora G. Eberharda zinātniski pētnieciskā darbība bijusi ļoti daudzpusīga, galvenie pētījumu virzieni – laikā no 1962. līdz 1968. gadam veikta Daugavas baseina upju ieleju ģeoloģiski ģeomorfoloģiskā izpēte (tai skaitā, Daugavas ielejas projektējamās Pļaviņu HES paredzamās appludinājuma zonas izpēte, vienlaicīgi iesaistoties tā laika inteliģences protesta akcijā pret šī Daugavas ielejas posma appludināšanu), pieledāja baseinu paleoģeogrāfija un pēdējā apledojuma deglaciācijas pētījumi Latvijā, turpmākajos gados – Baltijas upju ieleju un ielejveida formu morfoģenēzes un mūsdienu upju gultnes procesu pētniecība (1969. – 1984., tas ir jauna pētījumu virziena aizsākums PSRS, un G. Eberhards pats izstrādājis šo pētījumu metodiku, konstruējis aprīkojumu upju etalonposmu šķērsprofiliem, lai noteiktu mūsdienu alūvija uzkrāšanās intensitāti atkarībā no dabas apstākļiem, antropogēnās ietekmes un ainavu rakstura; šajos pētījumos piesaistīti arī studenti), Latvijas dabas pieminekļu (lielo laukakmeņu, dižakmeņu, dižkoku) apsekošana, kartēšana un izpēte (1973. – 1978., kopā ar dzīvesbiedri Baibu Saltupi, piesaistīti studenti; tas bijis pirmais zinātniskais darbs par lielajiem laukakmeņiem Latvijā, par to Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīrusi apbalvojumu; iegūtie dati apkopoti izdevumā “Akmeņi un dižakmeņi” (1981), no 1979. gada lielo laukakmeņu un dižakmeņu apsekošanu studenti veikuši O. Āboltiņa vadībā), Latvijas seno (akmens un bronzas laikmeta) cilvēku apmetņu rajonu ģeoloģiski ģeomorfoloģiskie pētījumi un paleoģeogrāfiskās vides apstākļu rekonstrukcijas sadarbībā ar Latvijas ZA Vēstures institūta arheologiem (1980. – 1987., 1997. – 2003.), paleohidroloģiskie pētījumi starptautiskā projekta Nr. 158A “Paleohidroloģiskās izmaiņas mērenajā joslā pēdējos 15000 gados” ietvaros (1982. – 1984.), Daugavas HES kaskādes ūdenskrātuvju krastu pārveidošanās procesu pētījumi (1985. – 1987.), gravu un sengravu ģenēzes un morfoloģijas pētījumi (1986. – 1989.), eksodinamiskie procesi Rīgā un to saistība ar ēku deformācijām (1986. – 1993.), Latvijas jūras krasta joslas mūsdienu procesu un krastu izmaiņu pētījumi/krastu monitoringa metodikas izstrāde un pastāvīgā reģionālā monitoringa funkcionēšanas nodrošināšana Latvijas Valsts vides kvalitātes monitoringa ietvaros (kopš 1987. g.), piekrastes un jūras krastu izmaiņu prognožu un aizsardzības pasākumu izstrāde piekrastes pārvaldes un apsaimniekošanas vajadzībām (kopš 1990. g.). Ilgstoši veikti arī Latvijas upju krasta erozijas un gultnes procesu pētījumi, iekšzemes kāpu, jūras piekrastes kāpu pētījumi, detalizēti pētījumi par Latvijas lielo ezeru senajām krasta līnijām un nogulumiem, Baltijas jūras un Rīgas līča krasta zonas reljefa pētījumi, upju ieleju nogāžu gravu pētījumi.
Kopš 1986. gada profesors G. Eberhards masu medijos, populārzinātniskajos izdevumos, lekcijās skaidrojis un izplatījis Latvijas dabas daudzveidības saglabāšanas un dabas resursu racionālas izmantošanas idejas. Laikā no 1986. līdz 1997. gadam G. Eberhards kā neatkarīgs pieaicināts eksperts piedalījies vairāk nekā 40 celtniecības un citu projektu starptautiskās (Klaipēdas osta), valsts un reģionālās (tai skaitā, par Daugavpils HES, Rīgas metro) ekspertīzēs.
Atmodas laikā G. Eberhards bijis Latvijas Kultūras fonda Daugavas komisijas priekšsēdētājs un loceklis (1987. – 1994.), kā arī ieņēmis vairākus nozīmīgus amatus zinātnes jomā. Līdz 1995. gadam veicis pienākumus atjaunotajā LU Senātā (Mācību un Zinātnes komisiju loceklis). Uzņēmies arī plašu starptautisko zinātniskās sadarbības pienākumu loku – kopš 1992. gada bijis “INQUA Subcommission on Shorelines of Northwest Europa” Latvijas pārstāvis, kopš 1995. gada - starptautiskā zinātniskā žurnāla “Journal of Coastal Conservation” redkolēģijas loceklis, UNESCO programmas “Cilvēks un biosfēra” (MAB) Latvijas nacionālās komitejas loceklis.
Pēc paša profesora G. Eberharda aplēsēm viņa zinātnisko un populāri zinātnisko publikāciju skaits pārsniedz 1100. Sagatavoti un izdoti 16 mācību līdzekļi studentiem, trīs mācību grāmatas kopā ar līdzautoriem un četras zinātniskas grāmatas – monogrāfijas ar veikto ilggadējo pētījumu rezultātiem.
Pēc pensionēšanās (2009. g.) pievērsies glezniecībai, 2016. un 2019. gadā sarīkojis divas gleznu personālizstādes – LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes telpās LU Akadēmiskajā centrā un Staburaga kultūras centrā.
LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā atrodas minētā pētījuma par Latvijas lielajiem laukakmeņiem ietvaros studentu ievākti paraugi no tiem un G. Eberharda ievākts paraugs no Latvijas vislielākā laukakmens – Nīcgales lielā akmens. B. Saltupes un G. Eberharda kopīgi sagatavotajā izdevumā “Akmeņi un dižakmeņi” (1981) lasāms, ka tobrīd Ģeogrāfijas fakultātes Ģeoloģijas muzejā docenta O. Āboltiņa vadībā bijusi izveidota apsekoto lielo laukakmeņu paraugu pastāvīga ekspozīcija.
Eberhards, G. 2023. Mans ceļš – no Nigras līdz Daugavai. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 241 lpp., faksimili, ilustrācijas, portreti, digitāls papildsaturs.