LU konference
Edgars Ozols dzimis 1898. gada 4. aprīlī Priekuļos, Cēsu apriņķī, Vidzemes guberņā, Krievijas impērijā. Viņa tēvs bija Jēkabs Ozols (1863–1933), skolotājs un kordiriģents. Edgaram Ozolam bija arī jaunāka māsa Konstance Ozola (1909–1991), vēsturniece.
Izglītību viņš ieguva Priekuļu ministrijas skolā un L. Ausēja reālskolā Cēsīs. Piedalījās Latvijas Brīvības cīņās. 1920. gadā Ozols iestājās Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Dabaszinātņu nodaļā, ko absolvēja 1928. gadā.
No 1926. līdz 1928. gadam viņš bija asistents Latvijas Universitātes Entomoloģijas katedrā, bet 1928.–1929. gadā J. Bicka vadībā strādāja kā laborants. No 1929. līdz 1944. gadam Ozols bija Baltijas Augu aizsardzības institūta direktors. Vēlāk viņš vadīja Baltijas Augu aizsardzības staciju (1929–1961; oficiāli direktors 1948–1960).
Kopš 1944. gada Ozols bija Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docents, bet no 1959. gada profesors. Viņš darbojās arī LLA Zooloģijas, entomoloģijas un fitopatoloģijas katedrā. 1951. gadā Ozolam piešķirts bioloģijas zinātņu kandidāta grāds. Tajā pašā gadā viņš nodibināja Latvijas Entomoloģijas biedrību un vadīja to līdz 1967. gadam.
Zinātniskajā darbā Ozols pētīja kultūraugu kaitēkļu dzīvi un izplatību Latvijā, to vairošanās likumsakarības un kaitīgo kukaiņu dabiskos ienaidniekus. Viņš izstrādāja priekšlikumus kaitēkļu ierobežošanai un bija pasaules mērogā ievērojams jātnieciņu dzimtas entomofāgo kukaiņu speciālists.
Ozols lasīja lekciju kursus lauksaimniecības un meža entomoloģijā un piedalījās starptautiskajos entomologu kongresos 1938. gadā Berlīnē un 1960. gadā Vīnē. Pēc viņa ierosmes sāka iznākt žurnāls "Latvijas Entomologs".
1958. gadā Edgaram Ozolam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukums.
Edgars Ozols miris 1967. gada 23. janvārī un apbedīts Priekuļu kapos.
Ozols Edgars