LU konference
Kordiriģents un pedagogs Daumants Gailis dzimis 1927. gada 9. februārī Cēsu apriņķa Rāmuļu pagasta zemnieku ģimenē, saimniecībā “Vidusķēsās”. Jau agrā bērnībā nozīmīgu vietu viņa ģimenē ieņēma mūzika un dziedāšana. Tēvs Eduards Gailis pierakstīja tolaik dziedāto dziesmu tekstus, bet māte Marta Gaile (dzimusi Veitmane) piedalījās dziesmu svētkos. Bērnībā D. Gailis apguva vijolspēli, blokflautu un akordeonu, vēlāk arī klavieres.
D. Gailis mācījās Rāmuļu pamatskolā (1935-1939) un Vaives pamatskolā (1939-1941), vēlāk Cēsu 1. vidusskolā, paralēli apgūstot mūziku Cēsu mūzikas skolā (1941-1946). Otrā pasaules kara laikā D. Gailis smagi saslima ar tuberkulozi un vairākus gadus ārstējās Latvijas Sarkanā Krusta Cēsu sanatorijā. Pēc atveseļošanās viņš mērķtiecīgi atgriezās mūzikā, turpinot izglītību Rīgā, Apdāvināto bērnu mūzikas vidusskola (1946-1948) (tagad Emīla Dārziņa mūzikas skola) un Latvijas Valsts konservatorijā (1948-1953) (tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija), kur apguva kora un simfoniskā orķestra diriģēšanu.
Jau studiju gados D. Gailis darbojās kā diriģents vairākos koros: tekstilkombināta “Rīgas manufaktūra” jauktajā korī, Paraugtipogrāfijas jauktajā korī un Feldšeru un vecmāšu skolas sieviešu korī (1949-1951) (tagad Latvijas Universitātes Rīgas 1. medicīnas koledža), kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas korī, kas vēlāk ieguva nosaukumu “Gaismaspils” (1951-1960; 1973-1977).
D. Gailis 18 gadus darbojās Valsts akadēmiskajā korī, sākotnēji kā kormeistars (1951-1953), vēlāk pildot diriģenta (1953-1959), mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta (1960-1969) pienākumus. Koris aktīvi koncertēja, ik gadu sniedzot apmēram 100 koncertus Latvijā un bijušajās PSRS republikās.
Īpaši nozīmīga loma viņa dzīvē bija Latvijas Valsts universitātes jauktajam korim “Juventus” (tagad Latvijas Universitātes jauktais koris “Juventus”), kuru viņš vadīja vairāk nekā trīsdesmit gadus (1957-1988). Šajā laikā koris piedzīvoja savus lielākos panākumus, gūstot augstu novērtējumu gan Latvijā, gan ārvalstīs.
D. Gailis bija Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents (1965-1990), kā arī Baltijas studentu dziesmu un deju svētku “Gaudeamus” virsdiriģents. Līdz 20. gadsimta 60. gadu beigām D. Gailis bija kļuvis par vienu no vadošajiem pēckara latviešu kordiriģentiem līdzās tādām mūzikas autoritātēm kā Haralds Mednis un brāļiem Imantam un Gido Kokariem.
Līdzās diriģenta darbam D. Gailis bija arī pedagogs un metodiķis, strādāja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kur vēlāk kļuva par Kordirigēšanas nodaļas profesoru (1983). Viņš sagatavoja vairākus nozīmīgus metodiskos izdevumus, piemēram, “Kora dziedātāja rokasgrāmata” (1961;1965), kas sniedza praktiskus padomus dikcijā, elpošanā un nošu lasīšanā arī neprofesionāliem koristiem.
Par nozīmīgo ieguldījumu Latvijas koru kultūras attīstībā D. Gailim piešķirti vairāki augsti apbalvojumi: LPSR Valsts prēmija (1958), LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums (1963) un LPSR Tautas skatuves mākslinieka tituls (1973).
Mūzikas tradīcija turpinājās arī D. Gaiļa ģimenē - par kordiriģentu kļuva dēls Viesturs Gailis, savukārt mazbērni Madara Marta Gaile un Artūrs Gailis sevi apliecinājuši kā profesionāli mūziķi.