LU konference
1887. gada 14. jūnijā Bauskas apriņķī, Vecmuižas pagastā (mūsdienās Bauskas novada Vecumnieku pagasts) dzimis Arnolds Spekke, latviešu filologs, vēsturnieks, tulkotājs diplomāts, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris, studentu korporācijas „Beveronija“ biedrs un studenšu korporācijas „Gundega“ goda filistrs.
Mācījies Vecmuižas pagastskolā un Jelgavas reālskolā. 1906. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskajā institūtā Mehāniskas nodaļā, tomēr 1907. gadā tika eksmatrikulēts, jo atteicās ar savu parakstu apliecināt, ka nenodarbosies ar politiku. 1909. gadā Arnolds Spekke iestājās Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, tomēr vēlāk pārgāja uz Vēstures un filoloģijas fakultātes Romāņu-ģermāņu filoloģijas nodaļu, kurā studēja romāņu filoloģiju un kuru pabeidza 1915. gadā. Pēc studijām līdz savai atgriešanās Latvijā pasniedza latīņu valodas stundas vairākās Maskavas ģimnāzijās un strādāja par lektoru Arhaoloģijas institūtā.
1918. Gada vasarā Arnolds Spekke atgriezās Latvijā. 1919. gadā strādāja par skolotāju Jelgavā un Liepājā, kur arī atvēra Liepājas pilsētas reālģimnāziju. 1920. - 1922. gadā bija Rīgas 1. Valsts ģimnāzijas direktors. Paralēli darbam ģimnāzijā pievienojās Latvijas Universitātei, izveidojot romāņu valodu studiju programmu un kļūstot par romāņu filoloģijas docentu, bet 1922. gadā - par profesoru. Strādājot Latvijas Universitātē, iesaistījās arī administratīva darbā - bija Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns (1925-1927) un Latvijas Universitātes prorektors studentu lietās (1927-1929).
Latvijas vēsture kļuvusi par vienu no galvenajām Arnolda Spekkes interesēm, par ko var spriest pēc viņa publikāciju skaita. Livonijas humānistu latīņu dzeju pētījumu rezultātā izstrādāja disertāciju “Alt-Riga im Lichte eines humanistischen Lobgedichtes vom Jahre 1595” (1927), 40 gadu vecumā iegūstot doktora grādu filoloģijā. Tajā pašā gadā disertācija pēc Edvarta Virzas mudinājumiem iznāk grāmatas veidā.
1932. gadā Arnolds Spekke, saņemot Rokfellera stipendiju, dodas uz vienu gadu studēt Polijā un Itālijā, savukārt 1933. gadā kļūst par Latvijas sūtni Itālijā, Bulgārijā, Grieķijā un Albānijā ar rezidenci Romā. 1940. gadā protestēja pret Latvijas okupāciju un Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā procesu, iesniedzot notu Itālija valdībai. Atstājot diplomātisko dienestu 1940. gada 9. augustā, turpināja dzīvot Itālijā, strādājot par skolotāju, bibliotekāru un tulku Milānā un Romā, kā arī rakstot grāmatu „Latvijas vēsture“, kura iznāca 1948. gada, bet tās tulkojums angļu valodā - 1951. gadā. 1945. gadā kopā ar Jāzepu Čamani nodibināja Latviešu bēgļu komiteju, kuru vadīja līdz 1950. gadam. 1951. gada piedalījies Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centra dibināšanā Londonā.
1954. gada 21. aprīlī Arnolds Spekke tika iecelts par pilnvaroto lietvedi un Latvijas sūtniecības vadītāju Vašingtonā ar Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs Rietumvalstīs Kārļa Zariņa lēmumu. Tajā paša gada jūnijā kļuva par Latvijas ģenerālkonsulu ASV. Pēc Kārļa Zariņas nāves 1963. gada 5. maijā tika ievēlēts par Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītāju, pildīja amata pienākumus līdz 1970.gada 1. oktobrim, kad sliktās veselības dēļ bija spiests to atstāt.
Darbojoties diplomātiskajā dienestā, kopā ar Igaunijas un Lietuvas pārstāvjiem ASV izstrādāja kolektīvas notas un memorandus. Ņemot vērā lielo interesi vēstures pētīšanā, lasīja lekcijas ASV universitātēs par Livonijas un Baltijas valstu vēsturi.
Aizejot pensijā, dzīvoja Vašingtonā, kur aizgāja mūžībā 1972. gada 27. jūlijā.
Būt personībai ar pasaules slavu: Liepājas reālģimnāzijas dibinātāju Arnoldu Spekki iepazīstot