K. R. Kupfers 1933. gada maijā Rīgā. Foto: Emanuel Eggert
K. R. Kupfers 1933. gada maijā Rīgā. Foto: Emanuel Eggert

Turpinot 2022. gada marta mēnesī vācbaltu botāniķim Karlam Reinholdam Kupferam veltītos publicitātes pasākumus (par Karla Reinholda Kupfera spiedogiem rakstījām rubrikā “Mēneša priekšmets”, bet par viņa privātbibliotēku, fotogrāfiju krājumu un ieguldīju Baltijas herbārija ievākšanā un Moricsalas dabas rezervāta ierīkošanā runājām LU 80. starptautiskās konferences Latvijas Universitātes Muzeja sēdes “Dabas atklāšana” ietvaros), Latvijas Universitātes Muzejs vēlas vēlreiz apkopot iepriekš uzzināto un papildināt to ar citiem šī ievērojamā pētnieka dzīves faktiem rubrikā “Neaizmirstamās biogrāfijas”.

Karls Reinholds Kupfers dzimis 1872. gada 25. martā Besarābijas guberņā (Basarabia), Stavčenas ciemā (Stăuceni; mūsdienu Moldovas teritorija). Viņa vecāki bija ārsts Dr. Jūlijs Kupffers no Sabiles un Mollija (Molly) Kupffera (dzimusi Štamma) no Tērbatas. 1879. gadā ģimene atgriezās savā dzimtenē Baltijā, vispirms viņi dzīvoja Rudbāržos (ciems Kuldīgas novada Rudbāržu pagastā), tad Grīvā (Daugavpils pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā pie Laucesas ietekas).

Interesi par dabu K. R. Kupferā veicināja tēvs, kurš pats kopa savu augļu, sakņu un puķu dārzu, iepazīstināja bērnus ar tajos augošajiem augiem, kā arī ierosināja vākt kukaiņu kolekciju. Tajā apkārtnē nebija meža, tikai vienreiz gadā bērni to redzēja, kad visa ģimene kopā brauca pēc Ziemassvētku eglītes. Cita persona, kas veicināja Kupfera interesi par dabu, bija Grīvas vācu skolas skolotājs Raudseps no Tērbatas apkārtnes.

Arī sportā tēvs bija tas, kas saviem bērniem mācīja vingrošanas, peldēšanas un slidošanas pamatus. Studenta gados K. R. Kupfers bija regulārs vingrošanas vakaru apmeklētājs un Rīgā kļuva par vingrošanas biedrības (Rigaer Turn-Verein) biedru, kā arī vingrošanas komandas otru vadītāju. Viņš bija centīgs slidotājs, slēpotājs, vingrinājās arī sniega un ledus burāšanā. Kļuva par ledus burāšanas sekcijas goda biedru sporta biedrībā "Ķeizarmežs" (Kaiserwald). Pateicoties šiem fiziskajiem vingrinājumiem, kuriem nāca klāt braukšana ar divriteni, viņam bija laba veselība un fiziskās spējas, kam bija būtiska nozīme viņa daudzajās pētnieciskajās ekskursijās.

Vecāku mājās vienmēr bija sarūpēta pamatīga jaunatnes rakstnieku bibliotēka, kas mēģinātu pievērst jaunekli zīmēšanai un gleznošanai. Tikai mātes mēģinājumi piesaistīt dēlu klavieru nodarbībām beidzās ar neveiksmi, tās jaunekli it nemaz nesaistīja. Vasaras brīvlaiks vienmēr tika izmantots botāniskām un entomoloģiskajām ekskursijām Grīvas apkaimē.

K. R. Kupfers sāka mācīties Kurzemes tautskolā (ar proģimnāzijas tiesībām), pēc tās beigšanas 1886. gadā turpināja mācīties Nikolaja ģimnāzijā Liepājā. To pabeidza 1889. gada jūnijā ar izcilību visos priekšmetos. Tad sekoja studijas Tērbatas Universitātē vienlaicīgi divās nozarēs - botānikā un matemātikā. 1893. gada decembrī, 21 gada vecumā, K. R. Kupfers ieguva kandidāta grādu abās šajās zinātnēs. 1905. gada viņš izturēja Tērbatas Universitātē maģistra eksāmenu botānikā. 1922. gadā K. R. Kupfers ieguva Jēnas Universitātes (Vācijā) filozofijas doktora grādu.

1902. gada 28. augustā K. R. Kupfers apprecējās ar Martu Štraubi, ar kuru nodzīvoja laimīgi līdz mūža beigām. 1906. gada 2. janvāri viņiem piedzima meita Mollija.

No Tērbatas Universitātes skolotājiem uz K. R. Kupferu vislielāko ietekmi atstāja botāniķis profesors Edmunds Rusovs (Эдмунд Руссов). K. R. Kupfers bieži pie viņa ciemojās un sadraudzējās ar viņu jaunāko dēlu Kārli Ernstu Rusovu (Карл Эрнст Руссов), vēlāk ārstu Orenburgā (Оренбург). Vēl no mācību spēkiem viņu ietekmēja fiziķis profesors Artūrs fon Etingens (Arthur von Oettingen) un zoologs profesors Juliuss fon Kennels (Julius von Kennel), kuri ar savām saturīgajām un pilnīgajām lekcijām piesaistīja K. R. Kupfera uzmanību.

Tūlīt pēc studiju pabeigšanas, 1894. gada janvārī, K. R. Kupfers tika pieņemts darbā Rīgas Politehnikumā pie profesora Franca Šindlera (Franz Schindler) par mikroskopēšanas darbu asistentu un tā paša gada rudenī arī pie profesora Aleksandra Beka (Alexander Beck) tēlotājģeometrijā. Šajā pašā laikā viņš strādāja arī par matemātikas un dabaszinātņu skolotāju privātskolā.

Pēc profesora Beka aiziešanas pensijā 1896. gadā, K. R. Kupfers stājās viņa amatā, sākumā kā docents, bet kopš 1905. gada kā adjunktprofesors. No 1912. līdz 1915. gadam papildus strādāja arī kā botānikas docents Rīgas Politehniskā institūta (Rīgas Politehnikuma nosaukums kopš 1896. gada) organizētajos kursos purvu veģetācijā. 1915. gadā Rīgas Politehniskajam Institūtam vajadzēja evakuēties uz Maskavu, jo kara darbība tuvojās Rīgai, bet K. R. Kupfers atteicās no sava darba un palika Rīgā.

1917. gadā viņš strādāja vidusskolā par matemātikas viesskolotāju, bet gadu vēlāk jaunatvērtajā Baltijas tehniskajā augstskolā stājās tēlotājģeometrijas profesora amatā. 1919. gadā K. R. Kupfers pārtrauca līdzšinējo darbību. Viņš bija spiests atkal pelnīt iztiku kā privātskolotājs līdz 1920. gadam. 1921. gadā Herdera institūts (Herder Institut) deva viņam iespēju nodoties augstākajai akadēmiskai darbībai, vienlaikus darbojoties Botānikas katedrā - viņš lasīja Baltijas ģeogrāfijas, ģeoloģijas un arī dažus matemātikas priekšmetus. Sākot ar 1930. gadu K. R. Kupfers aizgāja pensijā un turpmākos 5 gadus veltīja galvenokārt Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga).

K. R. Kupfers ieņēma bibliotēku inspektora amatu Politehniskajā institūtā no 1909. līdz 1915. gadam. 1915. gadā viņš vadīja grāmatu krājumu pārtransportēšanu uz Krievijas valsts iekšieni. K. R. Kupfers, pildot šo uzdevumu, vērtīgākās grāmatas mēģināja paturēt Latvijā, kamēr mazvērtīgākās grāmatas un Patentrakstus, kas atradās viņa rīcībā lielā daudzumā, sūtīja prom. Par to tika paziņots valdības iestādēm un K. R. Kupfers bija spiests pakļauties valdības stingrajiem rīkojumiem.

K. R. Kupferu saistīja arī darbs vācbaltu tautas kustības zinātnes labā. Viņš darbojās Livonijas vācu biedrībā (Deutscher Verein in Livland). No tās nodibināšanas 1906. gadā līdz slēgšanai 1914. gadā ieņēma pirmā viceprezidenta amatu, pildot prezidenta pienākumus tad, kad prezidents bija ārpus Rīgas. Lielu darbu viņš ieguldīja, izstrādādams statūtus un sagatavodams tāmi delegātu sanāksmei un kongresam, un piedalījās pārskata ziņojuma izstrādāšanā. Jau no biedrības nodibināšanas K. R. Kupfers uzņēmās kopējo biedrības skolu komisijas virsvadību kā prezidents un arī vēlāk darīja to pašu būdams biedrības viceprezidents. Līdztekus viņš šajā laikā veica biedrības skolu sekcijas prezidenta pienākumus, tā kā viņam bija vislielākā ietekme uz vācbaltu skolas sistēmas attīstību 1906.-1914. gados. Visbeidzot viņa galvenais darbs bija kā Likvidācijas komisijas loceklim, izformējot biedrību. K. R. Kupfers ar savu līdzdalību biedrības darbā un ar garīgās intereses celšanu mazajās pilsētu skolās noturēja neskaitāmas lekcijas. Arī vēlāk, pēc kara, viņš līdzīgi darbojās, lasot lekcijas vācu vecāku savienībā Latvijā.

Pēc Pirmā pasaules kara K. R. Kupferam nebija vairs sevišķas ietekmes izglītības sistēmā, bet tikai netiešā veidā caur darbību Herdera institūtā viņš ietekmēja skolotāju zinātnisko izglītību. Par to, kā viņa darbu novērtēja vācbaltu skolotāji, liecina siltais pateicības raksts, ko viņam šķiroties no Herdera institūta pasniedza vācbaltu skolotāju biedrības Dabas zinātņu, ģeogrāfijas un Dzimtenes mācības sekcijas.

Kā pētnieks K. R. Kupfers specializējās sistemātiskajā botānikā, savus pētījumus viņš veltīja floristiskiem jautājumiem. Toreizējo Latvijas un Igaunijas teritoriju viņš apceļoja neskaitāmās ekskursijās un izbraukumos. Sākumā viņam uzticami pavadoņi bija brāļi Johans un Jāzeps Mikutoviči. Par saviem labākajiem draugiem K. R. Kupfers vēl uzskatīja botāniķi un entomologu Paulu Lakševicu Liepājā, aptiekāru Rudolfu Lēbertu (Rudolf Carl Georg Lehbert) Rēvelē (mūsdienu Tallina) un profesoru Vladislavu Rotertu (Władysław Rothert), kurš sākumā strādāja Kazaņā, vēlāk Harkivā un Odesā. Baltijas dabaszinātnieku vecmeistars akadēmiķis Frīdrihs Šmits (Friedrich Schmidt) gadiem ilgi veica zinātniski pētniecisko braucienu izdevumu segšanu, un pateicoties viņu sarakstei K. R. Kupferā nobrieda pārliecība, ka Baltijas dzimtenes floras izpēte ir viņa dzīves uzdevums, lai gan viņa oficiālā specialitāte bija matemātika.

Šī darba rezultāts bija K. R. Kupfera ievāktais Baltijas herbārijs (Herbarium Balticum), kas šobrīd atrodas Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju krājumā, un satur aptuveni 30 000 herbārija eksemplāru. No 1200 K. R. Kupfera ievāktajām augu sugām Baltijas apgabalā, 120 teritorijā tika konstatētas pirmo reizi, 170 sugas bija kultūrbēgļi (kultūrbēgļi jeb dārzbēgļi, Latvijā ievesti un audzēti kā kultūraugi, pamazām piemērojušies mūsu vides apstākļiem), no tām 50 atrasti šeit pirmo reizi; apmēram 150 sugas bija krustojumi un 130 no tiem šeit novēroti pirmo reizi.

Svarīgākais rezultāts K. R. Kupfera augu ģeogrāfiskajiem pētījumiem bija tas, ka tika izdalīts Austrumbaltijas apgabalsģeobotāniska vienība. Pamatojoties uz viņa izcilajām pamatzināšanām par Baltijas zemju floru un minot faktus no kaimiņu zemju florām, K. R. Kupfers izveidoja Austrumbaltijas apgabala iedalījumu un kontūras un kā pirmais minēja atsevišķu sugu izplatības robežas šajā apgabalā. Pirmo uzmetumu Baltijas veģetācijas attēlojumam K. R. Kupfers sniedza apcerējumā "Austrumbaltijas apgabala īsas Veģetācijas skices" (Kurze Vegetationsskizze des Ostbaltischen Gebietes). Apjomīga publikācija šajā nozarē bija ģeobotāniska monogrāfija "Moricsala” (Die Naturschonstatte Moritzholm). Pie floras pētniecības darbiem pieder arī "Leduslaikmeta augu atradne Tetelmindē" (Das Glazial pflanzenlager von Tittelmunde), kā arī apcerējums "Pasaules kara ietekme uz augu valsti pie Rīgas" (Der Einfluß des Weltkrieges auf die Pflanzenwelt bei Riga). Šis un daudzi citi raksti ir sakopoti darbā "Augu ģeogrāfijas pamati Austrumbaltijas province" (Grundzüge der Pflanzengeographie des Ostbaltischen Gebietes), kas ir svarīgākais darbs, kas attiecas uz Baltijas augu ģeogrāfiju. Autors jau 1904. gadā ar savu darbu "Ievērojamās veģetācijas robežas Austrumbaltijā" (Bemerkenswerten Vegetacionegrenzen im Ostbalticum) skāra ārpus Baltijas provinces pastāvošās problēmas.

K. R. Kupfers savos darbos norādījis uz tā saukto floras kritumu - sugu skaita samazināšanos vienā ģeogrāfiskā virzienā, kā arī uz apgabala floras ģeogrāfijas novirzēm un saskaņām. Ar šo darbu K. R. Kupfers ir radījis nākošajām ģeobotāniķu paaudzēm pamatu tālākam darbam. Liela apjoma sistemātiskais darbs bija Kaukāza un Krimas vijolīšu apstrāde (1909) krievu botāniķu grupas izdotajā grāmatā "Flora Caucasica critica". Darbs bija uzrakstīts latīņu un krievu valodās un ietvēra veselu rindu jaunu varietāšu, pasugu, nodalījumu un apakšnodalījumu, kas nosaukti apstrādātāju vārdos un kuri vēlākajās monogrāfijās jau kļuvuši par dzimtām.

Taču viņš bija iedziļinājies arī citās dabaszinātņu nozarēs, sevišķi ģeoloģijā, un matemātikā, kurās bija tik kompetents, ka spēja ne tikai ar izpratni tajās iedziļināties, bet arī varēja izdarīt daudz ko patstāvīgu šajās nozarēs.

Tūliņ pēc viņa pārcelšanās uz Rīgu 1894. gadā K. R. Kupfers pievienojās Rīgas Dabaspētnieku biedrībai kā pastāvīgs biedrs, darbojās tajā vairāk nekā 41 gadu un lielā mērā atstāja savas personības zīmogu biedrības vēsturē. Kopumā vairāku gadu laikā biedrībā viņš nolasīja 196 lekcijas un ziņojumus un nepagāja nevienas debates, kurās viņš nepiedalītos. 1895. gadā viņš bija biedrības herbārija glabātājs, 1897. gadā ieņēma valdes locekļa amatu. Viņš cerēja pacelt sēžu zinātnisko līmeni iekārtojot specialās nodaļas. Tika nodibinātas matemātikas un ornitoloģijas sekcijas. Tādejādi biedrība, kaut arī ne pilnīgi, atgriezās pie principa, kas jau tās dibināšanas laikā bija vadošais, t.i. pie sekciju darba. Taču sekciju darbs drīz vien pārgāja uz sapulcēm un tā arī šī jaunā kārtība nevilkās ilgi. 1908. gadā K. R. Kupfers tika ievēlēts par biedrības viceprezidentu.

Šajā laikā norisinājās dabas rezervāta ierīkošana Usmas ezera salā, kas nosaukta Saksijas maršala Morica vārda. Rezervāts tika dibināts 1912. gada 6. jūnijā, un tā ir senākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. 1920. gadā Moricsalas dabas rezervātu vajadzēja nodot Latvijas Izglītības ministrijai un tāpēc Rīgas Dabaspētnieku biedrībai radās iespēja pārņemt savā uzraudzībā un tālāk vadīt tik veiksmīgi iesāktos darbus. Tika publicēts ziņojums jau minētajā sacerējumā ar virsrakstu “Moricsalas rezervāts”.

Rūpes par izveidoto rezervātu K. R. Kupfers izrādīja arī turpmāk. Piemēram, 1930. gada 1., 2. un 3. oktobrī K. R. Kupfers kopā ar Latvijas Universitātes profesoru Rūdolfu Meijeru un Moricsalas mežsargu Ansi Gaili salā ciemojās un revidēja tajā salas augu formāciju norobežošanai dabā un kartēšanai uzstādītās kupicas (konusveida zemes vai akmeņu kopiņas ar mietu vidū). Tās bija tik stipri satrunējušas, ka bija grūti vai pat neiespējami tās atrast. K. R. Kupfers pēc A. Gaiļa aprēķiniem noteica uzlabojumu veikšanai nepieciešamo summu un iesniegumā Izglītības Ministrijas sekretariātam lūdza šos uzlabošanas darbus sponsorēt.

Kad 1913. gadā līdzšinējais nopelniem bagātais Rīgas Dabaspētnieku biedrības prezidents, direktors Gothards Šveders (Gothard Schweder) cienījamā vecumā atkāpās no amata (ko nepārtraukti pildīja 38 gadus), K. R. Kupfers vienbalsīgi tika ievelēts par viņa pēcteci. Sevišķi jāizceļ K. R. Kupfera darbs biedrības muzejā, kura vadītājs viņš bija kopš 1921. gada.

K. R. Kupfera 60 gadu dzimšanas dienā radās izdevība izteikt viņam pateicību par centīgo darbu, organizējot biedrībā neoficiālu svinīgu vakaru. Kad 1933. gadā bija pagājuši 20 gadi kopš K. R. Kupfers vadīja Dabaspētnieku biedrību, biedrība nolēma pasūtīt viņa portretu un novietot biedrības sēžu zālē, kur tas atradās līdz biedrības pastāvēšanas beigām. Tas bija liels pagodinājums, kas līdz šim bija piešķirts tikai diviem Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedriem. Šīs idejas ierosinātāji negribēja gaidīt, kamēr paiet 25 gadi prezidenta amatā pirms portreta novietošanas, kā tas tika darīts iepriekšējos gadījumos.

K. R. Kupfers bija korespondētājloceklis un goda biedrs arī citās biedrībās Latvijā un ārzemēs:

  • 1922 - Brandenburgas provinces Botānikas biedrības goda biedrs;
  • 1925 - Igauņu literatūras biedrības goda biedrs un Somijas ģeogrāfu biedrības korespondētājloceklis;
  • 1926 - Somijas mežu pētīšanas biedrības korespondētājloceklis un Somijas floras un faunas pētīšanas biedrības korespondētājloceklis;
  • 1928 - Berlīnes Dabaspētniecības biedrības korespondētājloceklis;
  • 1930 - Upsalas fitoģeogrāfu biedrības korespondētājloceklis;
  • 1934 - Rīgas augu vēstures un arheoloģijas biedrības goda biedrs;
  • 1935 - Vācijas Karaliskās Dabaspētnieku akadēmijas biedrs.

1935. gada 14. novembrī profesora K. R. Kupfera dzīve pārtrūka. Pēdējā gaitā viņš tika pavadīts uz Rīgas Jēkaba kapiem svētdien, 17. novembrī. Rīgas Dabaspētnieku biedrības nākošā sapulce 25. novembrī bija veltīta tās ilggadējā priekšsēdētāja piemiņai. Šajā pasākumā piedalījās biedrības biedri un pārstāvji no radniecīgām institūcijām. Ar lauriem apvīts nelaiķa portrets bija novietots blakus runātāja pultij. Sapulcējušos uzrunāja viceprezidents R. Meijers un norādīja uz smago zaudējumu sakarā ar Rīgas Dabaspētnieku biedrības prezidenta nāvi, kā arī par bagāto mantojumu, ko viņš atstāja zinātnieku saimei. Profesors Alfrēds Mēders aprakstīja nelaiķa dzīvi un darbību, kamēr profesors Nikolajs Malta cildināja viņa botānisko darbu nozīmīgumu.

Nav iespējams pārvērtēt šī izcilā vīra sniegumu zinātnē. Viņa aktīvā darbība, vispusīgās intereses un nevienaldzība visās dzīves sfērās dod pamatu lepnumam par to, ka dzīvojam tajā teritorijā, kas Karlam Reinholdam Kupferam bija tik mīļa un likās tik interesanta un padziļinātas pētniecības vērta. K. R. Kupfera mantojumu iespējams aplūkot Rīgā, Kronvalda bulvārī 4, Latvijas Universitātes Muzeja Botānikas un mikoloģijas kolekciju telpās, iepriekš piesakoties vizītei ŠEIT.

Papildus informācija:

Rīgas Dabaspētnieku biedrības biedru zinātniskais mantojums Latvijas Universitātes Bibliotēkā - Karls Reinholds Kupfers

Latvijas Botāniķu biedrība - Kārlis Reinholds Kupfers

J. Raiņa Daugavpils 6. pamatskola - Kārlis Reinholds Kupfers

Izmantotie informācijas avoti:

Biedrība «Usmas krasts». (b.g.). Moricsalas rezervāts.

Meder, A. (1937). Prof. Dr. Karl Reinhold Kupffer (I. Berga, M. Grīnberga, tulk.). Korrespondenzblatt Naturforscher-Verein zu Riga, LXII, 1.- 20. lpp.

Rurāne, I. (2004). Svešās augu sugas Rīgas jūras līča piekrastē.

Spektors, A. (b.g.). Kupica.

Share

Related Content

LU Muzeja ekspozīcija “Moricsalas rezervāta liecības”
27.06.2022

LU Muzeja ekspozīcija “Moricsalas rezervāta liecības”

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Moricsalas vēsturiskā izkārtne
06.06.2022

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Moricsalas vēsturiskā izkārtne

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Kārlis Starcs – no ornitoloģijas uz mikoloģiju
30.05.2022

NEAIZMIRSTAMĀS BIOGRĀFIJAS. Kārlis Starcs – no ornitoloģijas uz mikoloģiju

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Karla Reinholda Kupfera spiedogi
03.03.2022

MĒNEŠA PRIEKŠMETS. Karla Reinholda Kupfera spiedogi

ZEM LUPAS. Rīgas Dabaspētnieku biedrības 50 gadu jubilejas piemiņas ēdienkarte
23.03.2020

ZEM LUPAS. Rīgas Dabaspētnieku biedrības 50 gadu jubilejas piemiņas ēdienkarte

LU SIMTGADES ATKLĀJUMS. Karla Reinholda Kupfera herbāriju saraksts
29.10.2019

LU SIMTGADES ATKLĀJUMS. Karla Reinholda Kupfera herbāriju saraksts

LU SIMTGADES ATKLĀJUMS. Vēsturiskā kamera herbāriju ievākšanai
16.09.2019

LU SIMTGADES ATKLĀJUMS. Vēsturiskā kamera herbāriju ievākšanai