CONFERENCE
Elza Žiglevice (literatūrā minēta arī kā Žiglevica) dzimusi 1898. gada 5. septembrī (pēc vecā stila 24. augusts) Jelgavas apriņķa Bērzmuižas pagastā ārsta Kārļa Žiglevica (1862 – 1933) ģimenē. Drīz vien vecāki ar mazo Elzu pārcēlās uz Sloku, kur tēvs tika iecelts par Slokas pilsētas ārstu un arī par Rīgas apriņķa ārsta vietas izpildītāju (1901 -1915). Kārlis Žiglevics pie savas mājas, Jēkaba ielā 6 uzbūvēja privātu observatoriju, kurā novēroja debess spīdekļus un noteica precīzu laiku. Observatorijai tika iegādāts teleskops, kas 1910. gadā tika izgatavots vācu optikas uzņēmumā Gustav Heyde Dresden.
Pateicoties rūpīgai meitas sagatavošanai mājās, Elza 13 gadu vecumā iestājās Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzijas 4. klasē, kur 1915. gada maijā pabeidza 7. klasi. Taču sakarā ar Pirmā pasaules kara notikumiem ģimene bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Maskavu. Elza turpināja mācības Varvaras fon Dervizas privātajā sieviešu ģimnāzijā, kuru 1916. gada maijā absolvēja ar mājskolotājas tiesībām, specializējoties matemātikā.
Tajā pašā gada septembrī viņa iestājās Maskavas Augstākos sieviešu kursos, Fizikas un matemātikas fakultātē, kur studēja divus semestrus. Vēstulē draudzenei Margrietai Celmiņai Rīgā Elza rakstīja: “Tu, mīļā, brīnies, ka es matemātiku studēju? Redzi, tā kā tev patīk ar pačkāties ar krāsām, man patīk rīkoties ar skaitļiem. Es esmu ar saviem kursiem ļoti apmierināta”.
1917. gada vasarā ģimene atgriezās Latvijā. Rudenī, kad Elza vēlējās atsākt studijas Maskavā, kara dēļ ģimene bija spiesta palikt Slokā. Paralēli pašmācībai angļu valodā un mūzikā, jaunā sieviete strādāja par skolotāju Latviešu izglītības biedrības latviešu vidusskolas sagatavošanas kursos bēgļu bērniem.
1918. gadā Elza Žiglevice uzsāka studijas Komerczinību fakultātē Baltijas Tehniskajā augstskolā un strādā kā angļu laikrakstu referente Latvijas Preses birojā “Latopress”.
1919. gada septembrī iestājās Latvijas Augstskolas (tagad Latvijas Universitāte) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē.
Sākoties Pāvela Bermonta uzbrukumam 1919. gada rudenī, Elza brīvprātīgi iestājas Latvijas Sieviešu palīdzības korpusā, kur tika norīkota darbam Armijas apgādes nozarē. 10. oktobrī, nesot karavīriem ēdienu uz Esplanādi, viņa tika nāvīgi ievainota un nogādāta slimnīcā, kur 29. oktobrī mira. Viņas pēdējie vārdi bija: “Kā mūsējiem veicas?”. Pēdējais ieraksts, ko Elza atstāja savā piezīmju burtnīcā, bija viņas nāves dienā 1919. gada 29. oktobrī: “Darbības un īstās dzīves nodomi nekad nav atliekami, bet tūliņ izpildāmi. Labāk, lai dažs kas neizdodas, nekā viss paliek nedarīts. Kas kaut ko dara, ar to kaut ko jau sev ir ieguvis, jo, kas arvien izvairās no darbības, neiegūst nekā” (Vagnera vārdi).
Lai uzstādītu meitai kapa pieminekli, Kārlis Žiglevics 1921. gadā bija spiests pārdot Gustava Heides teleskopu jaundibinātajai Latvijas Universitātei. Tas tika uzstādīts LU Astronomiskajā tornī un tur atradās līdz pat 1986. gadam. Šobrīd tas atrodas LU Muzeja Fridriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcijā.
Elzas vārds, līdzās 17 citiem studentiem, kas krituši Brīvības cīņās, tika iegravēts piemiņas plāksnē “Par Latviju kritušie studenti”, ko 1922. gada pavasarī atklāja un iesvētīja Latvijas Universitātes Mazajā aulā.
Lai godinātu Elzas Žiglevices piemiņu un viņas ieguldījumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā, tuvinieki 1920. gadā izdeva brošūru “Elza Žiglevice. Astras zieds uz kapa”, kurā aprakstīta viņas dzīve, rakstura īpašības un sabiedriskā darbība Pirmā pasaules un Neatkarības kara laikā. Izdevums ar fotogrāfijām atkārtoti izdots 1925. gadā.
1928. gadā Elzai Žiglevicei par drosmi un pašaizliedzību, atbalstot Latvijas armijas karavīrus un Latvijas neatkarības izcīnīšanu, tika piešķirts Lācplēša Kara ordenis. Tā kā Ordeņa padome šo apbalvojumu piešķīra tikai karavīriem, viņa pēc nāves tika ieskaitīta armijā. Elza ir viena no trīs sievietēm, kas saņēmusi Lāčplēša Kara ordeni kā arī pēdējā, kurai tas piešķirts.